TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2017. gada 15. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšana – 2006. gadā noticis negadījums, kurā ir iesaistīti transportlīdzekļi, kas parasti atrodas dažādās dalībvalstīs – Dalībvalstu nacionālo apdrošināšanas biroju padomes iekšējais reglaments – Tiesas kompetences neesamība – Direktīva 2009/103/EK – Nepiemērojamība laikā – Direktīva 72/166/EEK, Direktīva 84/5/EEK un Direktīva 2000/26/EK – Materiālā nepiemērojamība – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Nepiemērojamība – Savienības tiesību neīstenošana
Lieta C‑587/15
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 23. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 12. novembrī, tiesvedībā
Lietuvos Respublikos transporto priemonių draudikų biuras
pret
Gintaras Dockevičius,
Jurgita Dockevičienė.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva deLapuerta], tiesneši J. Regans [E. Regan], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents), K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] un S. Rodins [S. Rodin],
ģenerāladvokāts M. Bobeks [M. Bobek],
sekretārs M. Aleksejevs [M. Aleksejev], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 14. decembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Lietuvos Respublikos transporto priemonių draudikų biuras vārdā – A. Križinauskas, pārstāvis,
– Lietuvas valdības vārdā – D. Kriaučiūnas un R. Dzikovič, kā arī G. Taluntytė, pārstāvji,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – J. Vláčil un M. Smolek, pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kam palīdz F. Varrone, avvocato dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – K.‑P. Wojcik un A. Steiblytė, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2017. gada 23. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt:
– 3. panta 4. punktu, 5. panta 1. un 4. punktu, 6. panta 1. punktu un 10. pantu Biroju padomes iekšējā reglamentā, kas pieņemts ar nolīgumu, kurš 2002. gada 30. maijā noslēgts starp Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstu un citu asociēto valstu nacionālajiem apdrošināšanas birojiem, un kas ir ietverts pielikumā Komisijas 2003. gada 28. jūlija Lēmumam 2003/564/EK par to, kā Padomes Direktīvu 72/166/EEK piemērot attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas kontroli (OV 2003, L 192, 23. lpp.; turpmāk tekstā – “Iekšējais reglaments”),
– 2. pantu, 10. panta 1. un 4. punktu, kā arī 24. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīvā 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV 2009, L 263, 11. lpp.), un
– Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Lietuvos Respublikos transporto priemonių draudikų biuras (Lietuvas Transportlīdzekļu apdrošināšanas birojs, turpmāk tekstā – “Birojs B”) un GintarasDockevičius un Jurgita Dockevičienė, Lietuvas pilsoņiem, par regresa prasību, ar kuru Birojs B lūdz piespriest atbildētājiem pamatlietā, kas nebija izpildījuši savu pienākumu apdrošināt civiltiesisko atbildību saistībā ar transportlīdzekļa izmantošanu, ciktāl viņi ir iesaistīti ceļu satiksmes negadījumā, kurš notika Vācijā, tam atmaksāt summas, kas samaksātas Vācijas nacionālajam apdrošināšanas birojam (turpmāk tekstā – “Birojs A”), lai atlīdzinātu summas, kuras šis birojs izmaksājis kā kompensāciju otrai minētajā negadījumā iesaistītajai pusei.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Saskaņā ar 2. pantu Padomes 1972. gada 24. aprīļa Direktīvā 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV 1972, L 103, 1. lpp., un labojums – OV 1973, L 75, 30. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/14/EK (OV 2005, L 149, 14. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 72/166”):
“1. Dalībvalstis atturas veikt pārbaudes attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar transportlīdzekļiem, kas parasti atrodas citas dalībvalsts teritorijā, un transportlīdzekļiem, kuri parasti atrodas trešās valsts teritorijā, taču iebrauc to teritorijā no citas dalībvalsts teritorijas. Tomēr tās var veikt nesistemātiskas pārbaudes attiecībā uz apdrošināšanu ar nosacījumu, ka tās nav diskriminējošas un ka tās veic kā daļu no kontroles, kuras vienīgais mērķis nav pārbaudīt apdrošināšanu.
2. Attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas parasti atrodas dalībvalsts teritorijā, šīs direktīvas noteikumi, izņemot 3. un 4. pantu, stājas spēkā:
– pēc tam, kad ir noslēgts nolīgums starp deviņām valstu apdrošināšanas apvienībām ar noteikumiem, ar kādiem katra valsts apvienība saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem par obligāto apdrošināšanu garantē prasījumu nokārtošanu attiecībā uz negadījumiem, ko tās valsts teritorijā izraisījuši transportlīdzekļi, kuri parasti atrodas citas dalībvalsts teritorijā, neatkarīgi no tā, vai šie transportlīdzekļi ir apdrošināti;
– Komisijas noteiktajā dienā pēc tam, kad ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm ir noskaidrots, ka minētais līgums ir noslēgts;
– uz līguma spēkā esamības laiku.”
4 Padomes 1983. gada 30. decembra Otrās direktīvas 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (OV 1984, L 8, 17. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2005/14 (turpmāk tekstā – “Direktīva 84/5”), 1. panta 4. un 7. punktā ir noteikts:
“4. Katra dalībvalsts izveido vai pilnvaro iestādi, kas sniegtu kompensāciju vismaz obligātās apdrošināšanas līmenī par kaitējumu īpašumam vai miesas bojājumiem negadījumos, kurus izraisījuši neidentificēti transportlīdzekļi vai transportlīdzekļi, kam nav nokārtota 1. punktā paredzētā apdrošināšana.
Pirmā daļa neskar dalībvalstu tiesības ņemt vērā iestādes maksātas kompensācijas kā papildu vai cita veida kompensācijas un tiesības izstrādāt noteikumus, lai kārtotu atlīdzības prasījumu starp iestādi un personu vai personām, kas atbild par negadījumu, un citiem apdrošinātājiem vai sociālā nodrošinājuma iestādēm, kuras pieprasa atlīdzināt cietušajam par to pašu negadījumu. Tomēr dalībvalstis nevar atļaut iestādei izvirzīt nosacījumu kompensācijas izmaksai, saskaņā ar kuru cietušajai personai jāpierāda, ka atbildīgā persona nespēj vai atsakās maksāt.
[..]
7. Katra dalībvalsts piemēro savus normatīvos un administratīvos aktus attiecībā uz iestādes maksātu kompensāciju, neskarot nevienu citu praksi, kas ir labvēlīgāka cietušajam.”
5 Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. maija Direktīvas 2000/26/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, ar kuru tiek grozītas Padomes Direktīvas 73/239/EEK un 88/357/EEK (OV 2000, L 181, 65. lpp.), 1. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Šīs direktīvas mērķis ir noteikt īpašus noteikumus, kas piemērojami cietušajām personām, kurām ir tiesības uz kompensāciju par jebkuriem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kas radušies negadījumos, kuri notikuši dalībvalstī, kas nav cietušās personas dzīvesvietas dalībvalsts, un ko radījusi tādu transportlīdzekļu lietošana, kuri ir apdrošināti un parasti atrodas dalībvalstī.”
6 Šīs direktīvas 6. panta 1. un 2. punkts ir formulēti šādi:
“1. Katra dalībvalsts izveido vai apstiprina kompensācijas iestādi, kas 1. pantā minētajos gadījumos atbild par kompensācijas nodrošināšanu cietušajām personām.
Cietušās personas var iesniegt prasību kompensācijas iestādei dzīvesvietas dalībvalstī:
a) ja trijos mēnešos pēc dienas, kad cietusī persona ir iesniegusi kompensācijas prasību tā transportlīdzekļa apdrošināšanas sabiedrībai, kura lietošana ir izraisījusi negadījumu, vai tās atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvim, apdrošināšanas sabiedrība vai atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvis nav snieguši pamatotu atbildi par prasības punktiem, vai
b) ja apdrošināšanas sabiedrība nav iecēlusi atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvi cietušās personas mītneszemē saskaņā ar 4. panta 1. punktu. Šajā gadījumā cietušās personas var nesniegt prasību kompensācijas iestādei, ja ir iesniegušas kompensācijas prasību tieši tā transportlīdzekļa apdrošināšanas sabiedrībai, kura lietošana ir izraisījusi negadījumu, un ir saņēmušas pamatotu atbildi trijos mēnešos pēc prasības iesniegšanas.
Cietušās personas tomēr var nesniegt prasību kompensācijas iestādei, ja ir cēlušas prasību tiesā tieši pret apdrošināšanas sabiedrību.
Kompensācijas iestāde rīkojas divos mēnešos pēc dienas, kad cietusī persona ir iesniegusi tai kompensācijas prasību, bet savu darbību pārtrauc, ja apdrošināšanas sabiedrība vai tās atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvis pēc tam sagatavo pamatotu atbildi uz prasību.
Kompensācijas iestāde nekavējoties informē:
a) tā transportlīdzekļa apdrošināšanas sabiedrību, kura lietošana ir izraisījusi negadījumu vai atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvi;
b) kompensācijas iestādi tās apdrošināšanas sabiedrības iestādes dalībvalstī, kura izsniegusi polisi;
c) ja zināms, tad personu, kas izraisījusi negadījumu,
ka tā ir saņēmusi cietušās personas prasību un uz šo prasību atbildēs divos mēnešos pēc prasības iesniegšanas.
Šis noteikums neierobežo dalībvalstu tiesības aplūkot minētās iestādes kompensācijas kā subsidētas vai nesubsidētas un tiesības izstrādāt noteikumus atlīdzības prasījumu nokārtošanai starp minēto iestādi un personu vai personām, kas atbild par negadījumu, un citiem apdrošinātājiem vai sociālā nodrošinājuma iestādēm, kuras pieprasa atlīdzināt cietušajam par to pašu negadījumu. Tomēr dalībvalstis var neatļaut iestādei izmaksāt kompensāciju saskaņā ar citiem nosacījumiem nekā nosaka šī direktīva, jo īpaši, ja cietušās personas konstatē, ka atbildīgā persona ir maksātnespējīga vai atsakās maksāt.
2. Kompensācijas iestādei, kas ir devusi kompensāciju cietušai personai dalībvalstī, kur tā dzīvo, ir tiesības prasīt kompensācijas veidā izmaksātās summas atlīdzināšanu kompensācijas iestādei dalībvalstī, kurā apdrošināšanas sabiedrības iestāde izsniegusi polisi.
Šī iestāde tad pārņem cietušās personas prasības pret personu, kura ir atbildīga par negadījumu, vai tās apdrošināšanas sabiedrību, ciktāl kompensācijas iestāde dalībvalstī, kur cietusī persona dzīvo, ir sniegusi kompensāciju par ciestajiem zaudējumiem vai gūtajiem miesas bojājumiem. Katrai dalībvalstij atbilstīgi jāapliecina šī pārņemšana citai dalībvalstij.”
7 Direktīvā 2009/103 ir kodificētas iepriekšējās direktīvas obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu jomā, un tādējādi tās saskaņā ar šīs direktīvas 30. pantu ir atceltas, sākot ar 2009. gada 27. oktobri. Saskaņā ar šīs direktīvas II pielikumā ietverto atbilstības tabulu Direktīvas 72/166 2. panta 2. punkts atbilst Direktīvas 2009/103 2. pantam, Direktīvas 84/5 1. panta 4. un 7. punkts atbilst Direktīvas 2009/103 10. panta 1. un 4. punktam un Direktīvas 2000/26 6. panta 2. punkts atbilst Direktīvas 2009/103 24. panta 2. punktam.
Iekšējais reglaments
8 Iekšējā reglamenta 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“Kad biroju informē par ceļu satiksmes negadījumu, kas noticis biroja kompetences valsts teritorijā un kur ir iesaistīts transportlīdzeklis no citas valsts, tas sāk ceļu satiksmes negadījuma apstākļu noskaidrošanu, nesagaidot formālu prasību. Tiklīdz iespējams, tas ziņo par ceļu satiksmes negadījumu apdrošinātājam, kas izdevis zaļo karti vai apdrošināšanas polisi, vai piemērotos gadījumos attiecīgajam birojam. Tomēr bezdarbība netiek uzskatīta par šo noteikumu nepildīšanu.
Ja šīs izmeklēšanas laikā birojs noskaidro ceļu satiksmes negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa apdrošinātāju un ja šī apdrošinātāja korespondents ir apstiprināts saskaņā ar 4. panta noteikumiem, tas nekavējoties nodod šo informāciju korespondentam tālākai rīcībai.”
9 Iekšējā reglamenta 3. panta 4. punktā ir noteikts:
“Visas prasības kārto birojs, saglabājot autonomiju saskaņā ar ceļu satiksmes negadījuma valstī piemērojamām tiesību un likumā paredzētām normām attiecībā uz civiltiesisko atbildību, kompensāciju cietušām pusēm un obligāto apdrošināšanu, tā apdrošinātāja interesēs, kas izdevis zaļo karti vai apdrošināšanas polisi, vai piemērotos gadījumos attiecīgā biroja interesēs.
Vienīgi birojs ir kompetents visos jautājumos par ceļu satiksmes negadījuma valstī piemērojamo likumu interpretāciju (pat ja tas attiecas uz citā valstī piemērojamām tiesību normām) un atlīdzības pieprasījumu izmaksām. Atbilstoši šim pēdējam noteikumam birojs pēc izteikta pieprasījuma un pirms gala lēmuma pieņemšanas informē apdrošinātāju vai attiecīgo biroju.”
10 Saskaņā ar Iekšējā reglamenta 5. panta 1. punktu:
“Kad birojs vai tā šim mērķim ieceltais aģents ir nokārtojis visas ar vienu ceļu satiksmes negaidījumu saistītās prasības, ilgākais viena gada laikā pēc pēdējā veiktā maksājuma cietušajai pusei, pa faksu vai e‑pastu tas nosūta biroja biedram, kas izdeva zaļo karti vai apdrošināšanas polisi, vai piemērotos gadījumos attiecīgam birojam atmaksājuma prasību, precizējot:
1.1. summu, kas pēc izlīguma vai tiesas nolēmuma kompensācijas veidā samaksāta cietušajām pusēm;
1.2. summu, kas ir izmaksāta par ārējiem pakalpojumiem katra atlīdzības pieprasījumu nokārtošanai un izmaksai, un visus tos izdevumus tiesas vajadzībām, kurus līdzīgos apstākļos būtu izmaksājis apdrošinātājs ceļu satiksmes negadījuma valstī;
1.3. maksu par atlīdzības pieprasījumu nokārtošanu, lai segtu visus citus maksājumus, kas aprēķināti atbilstoši Biroju padomes apstiprinātiem noteikumiem.
Ja prasības par to pašu ceļu satiksmes negadījumu tiek aizstāvētas un nokārtotas, nesamaksājot kompensāciju, drīkst pieprasīt šādu summu atbilstoši 1. punkta 2. apakšpunktam un minimālo nodevu, ko noteikusi Biroju padome saskaņā ar 1. punkta 3. apakšpunktu.”
11 Iekšējā reglamenta 5. panta 4. punktā ir precizēts:
“Nekavējoties, tūlīt pēc atmaksājuma prasības nosūta visus apstiprinošos dokumentus, tostarp objektīvu pierādījumu par cietušajām pusēm samaksāto kompensāciju.”
12 Iekšējā reglamenta 6. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Katrs birojs garantē savu biedru atmaksājumus jebkurā apjomā, ko saskaņā ar 5. panta noteikumiem pieprasa tās valsts birojs, kurā noticis ceļu satiksmes negadījums vai šādam mērķim biroja iecelts aģents.
Ja kāds biedrs nesamaksā pieprasīto summu divu mēnešu laikā, kā tas noteikts 5. pantā, birojs, kurā ir šis biedrs, atmaksā pats saskaņā ar nosacījumiem, kas aprakstīti še turpmāk, pēc tam, kad saņemta garantija no ceļu satiksmes negadījuma valsts biroja vai no šādam mērķim biroja iecelta aģenta.
Birojs, kas garantē, veic maksājumu viena mēneša laikā. Beidzoties šim termiņam, automātiski tiek aprēķināta kavējuma nauda 12 % gadā no pienācīgās summas garantijas saņemšanas dienā līdz dienai, kad saņēmēja banka saņem naudas pārvedumu.
Garantijas apliecinājumu nosūta pa faksu vai e‑pastu 12 mēnešu laikā pēc 5. pantā noteiktās atmaksājuma prasības nosūtīšanas. Minētā termiņa beigās un, neskarot kavējuma naudu, par kuru tas var būt atbildīgs, biroja, kas garantē, atbildība ir ierobežota ar summu, kuru pieprasa tā biedrs, plus 12 mēnešu kavējuma naudu, ko aprēķina pēc likmes 12 % gadā.
Garantiju pieņem divus gadus pēc atmaksājuma prasības nosūtīšanas.”
13 Iekšējā reglamenta 10. pants ir formulēts šādi:
“Biroji, uz kuriem attiecas šīs iedaļas noteikumi, savstarpēji garantē visu saskaņā ar šiem noteikumiem atmaksājamo summu, kas jāatmaksā pēc jebkura ceļu satiksmes negadījuma, kurā ir iesaistīts transportlīdzeklis, kas parasti atrodas biroja kompetences valsts teritorijā, neatkarīgi no tā, vai transportlīdzeklis ir vai nav apdrošināts.”
Lietuvas tiesības
14 2004. gada 5. marta Transporto priemonių valdytojų civilinės atsakomybės privalomojo draudimo įstatymas (Likums par transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu saistībā ar transportlīdzekļu izmantošanu) (Žin., 2004, Nr. 46‑1498), redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktisko apstākļu rašanās dienā, 17. panta 4. punktā bija noteikts:
“[Birojs B] izmaksā kompensāciju par zaudējumiem, kuri ir radīti citā Eiropas Savienības dalībvalstī, saskaņā ar šīs citas Eiropas Savienības dalībvalsts (kuras nacionālais apdrošināšanas birojs ir parakstījis Iekšējo reglamentu) tiesību aktiem, ja atbildīgajai personai, kuras transportlīdzeklis parasti atrodas Lietuvas Republikas teritorijā, nav civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu [..]. [Birojs B] izmaksā kompensāciju arī citos gadījumos saskaņā ar Iekšējā reglamenta prasībām.”
15 Šī likuma 23. panta 5. punktā bija noteikts:
“Pēc tās summas samaksas, kuru ir pieprasījusi citas Eiropas Savienības dalībvalsts kompensācijas iestāde, [Birojs B] var pieprasīt šīs samaksātās summas atmaksu no atbildīgās personas, kura nav apdrošināta, vai no atbildīgās personas apdrošinātāja.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
16 2006. gada 20. jūlijā Vācijā notika ceļu satiksmes negadījums, kurā G. Dockevičius vadītā automašīna, kas pieder J. Dockevičienė, sadūrās ar automašīnu, kuru vadīja K. Floros – Vācijā dzīvojošs Vācijas pilsonis. Attiecībā uz J. Dockevičienė piederošo transportlīdzekli nebija izpildīts pienākums par transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu.
17 Frankfurtes pie Mainas (Vācija) policijas dienesta sagatavotajā protokolā par negadījumu ir precizēts, ka nav iespējams viennozīmīgi noteikt ceļu satiksmes negadījuma apstākļus un cēloņus. Abi vadītāji vienlaikus tika atzīti par negadījumā cietušajiem un tika vainoti ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumos, par kuriem K. Floros un G. Dockevičius tika uzlikti naudas sodi attiecīgi EUR 35 un EUR 60 apmērā. Saskaņā ar minēto protokolu ir konstatēts, ka K. Floros transportlīdzekli vadīja, neievērojot drošības attālumu, un līdz ar to sadūrās ar citu bremzējošu transportlīdzekli, un ka G. Dockevičius brauca atpakaļgaitā, neievērojot īpašu piesardzību.
18 Tā kā Birojs A noraidīja pēc šī negadījuma tajā iesniegto K. Floros prasību par kompensāciju, K. Floros vērsās Landgericht Frankfurt (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa, Vācija) ar prasību piespriest šim birojam viņam samaksāt summu EUR 4095 apmērā kā atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies minētā negadījuma dēļ.
19 Ar aizmugurisku 2010. gada 27. decembra spriedumu LandgerichtFrankfurt (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa) šo prasību noraidīja kā nepamatotu un nepierādītu. 2011. gada 8. augustā šī tiesa, lietu izskatot tiesnešu kolēģijā, minēto spriedumu apstiprināja.
20 2012. gada 31. janvārī Oberlandesgericht Frankfurt (Frankfurtes pie Mainas Federālās zemes augstākā tiesa, Vācija) aicināja Biroju A un K. Floros noslēgt izlīgumu, apmierinot pēdējā minētā prasību.
21 Pēc tam Birojs A samaksāja K. Floros prasīto summu, kā arī EUR 3643,71 kā tiesāšanās izdevumus un nosūtīja Birojam B prasību atlīdzināt kopējo summu EUR 8352,96 apmērā.
22 Birojs B apmierināja Biroja A prasību un pieprasīja atbildētajiem pamatlietā tam atmaksāt šo summu. Tā kā pēdējie minētie šo prasību neizpildīja, Birojs B vērsās Marijampolės rajono apylinkės teismas (Mariampoles rajona tiesa, Lietuva) ar regresa prasību, kurā bija lūgts piespriest atbildētajiem pamatlietā tam atlīdzināt minēto summu.
23 Ar 2014. gada 5. maija spriedumu Marijampolės rajono apylinkėsteismas (Mariampoles rajona tiesa) šo prasību apmierināja, uzskatot, ka tikai Biroja A kompetencē ir ikviens jautājums par ceļu satiksmes negadījuma dalībvalstī piemērojamo likumu interpretāciju un par atlīdzības pieprasījumu izmaksām. Līdz ar to, tā kā Birojs B bija iesniedzis regresa prasību pret personu, kas ir atbildīga par nodarītajiem zaudējumiem, un tā kā pēdējā minētā apstrīdēja savu atbildību saskaņā ar dalībvalsts, kurā ir noticis ceļu satiksmes negadījums, tiesību aktiem, atbildētājam bija pienākums iesniegt pierādījumus, kuri apstiprinātu aizstāvībai izvirzītos pamatus un argumentus.
24 2014. gada 7. oktobrī Kauno apygardos teismas (Kauņas rajona tiesa, Lietuva) apmierināja apelācijas sūdzību, ko atbildētāji pamatlietā bija iesnieguši par minēto spriedumu, atcēla to un noraidīja Biroja B prasību. Apelācijas instances tiesa nolēma, ka, ņemot vērā, ka par kaitējumu atbildīgā persona nepiedalījās starp apdrošināšanas birojiem notikušajā sarakstē un nepiekrita kaitējuma apmēram, Biroja B sniegtā informācija vien par Biroja A izmaksāto atlīdzību cietušajam nevar tikt uzskatīta par pietiekamu un nevar ticami pierādīt kaitējumu.
25 Apelācijas instances tiesa arī norādīja, ka šajā lietu kategorijā pienākums pierādīt zaudējumu apmēru un cēloņsakarību ir pusei, kura ceļ regresa prasību. Iekšējā reglamentā ir reglamentētas tikai nacionālo apdrošināšanas biroju savstarpējās attiecības, un tas nav tieši piemērojams attiecībās starp nacionālajiem apdrošināšanas birojiem un trešajām personām. Ne Likumā par transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu saistībā ar transportlīdzekļu izmantošanu, ne Direktīvā 2009/103 nav paredzēts, ka, citas dalībvalsts nacionālajam apdrošināšanas birojam atlīdzinot tā samaksāto kompensācijas summu, attiecīgās dalībvalsts nacionālais apdrošināšanas birojs var panākt, ka kaitējuma nodarītājam tiek piespriests samaksāt šo summu, neizvērtējot šīs summas novērtējuma pamatotību.
26 Saņēmusi kasācijas sūdzību, ko Birojs B iesniedza par Kauno apygardos teismas (Kauņas rajona tiesa) 2014. gada 7. oktobra spriedumu, Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) norāda, ka minētais spriedums būtībā atbilst tās judikatūrai, ciktāl attiecīgās dalībvalsts nacionālajam apdrošināšanas birojam tajā ir noteikts pienākums iesniegt pierādījumus par cēloņsakarību starp negadījumā iesaistītās personas rīcību un nodarīto kaitējumu.
27 Tomēr Birojs B apgalvo, ka Iekšējā reglamentā ir regulētas ne tikai attiecības starp pašiem apdrošināšanas birojiem, bet arī attiecības starp šiem birojiem un trešajām personām. Tādējādi, tā kā Birojs B saskaņā ar šo reglamentu Birojam A atmaksāja tā samaksātās summas, atbildētājiem pamatlietā ir pienākums tam šīs summas atlīdzināt. Šajos apstākļos atbildētājiem pamatlietā ir pienākums iesniegt pierādījumus par minētās cēloņsakarības neesamību. Tas neietekmē atbildētāju pamatlietā tiesības uz aizstāvību, jo viņi varēja iejaukties un šīs tiesības aizstāvēt lietās, kas šajā gadījumā norisinājās Vācijā.
28 Iesniedzējtiesa pauž šaubas par šīs argumentācijas pamatotību un vispirms norāda, ka Birojam A šajā gadījumā nebija nekāda pienākuma informēt prasītājus pamatlietā par prasījumu kārtošanas procesu. Ne Direktīvā 2009/103/EK, ne Iekšējā reglamentā nav skaidri paredzēts šīs informēšanas mehānisms vai tā darbība.
29 Turklāt G. Dockevičius vienmēr ir apstrīdējis savas civiltiesiskās atbildības iestāšanos par negadījumu, un lietas materiālos ietvertā informācija neļauj secināt pretējo. Visbeidzot, atlīdzība K. Floros tika izmaksāta saskaņā ar izlīgumu, kurā G. Dockevičius nepiedalījās un kas nepierāda pēdējā minētā civiltiesisko atbildību.
30 Iesniedzējtiesa tādējādi vēlas noskaidrot, vai šādos apstākļos G. Dockevičius var tikt uzlikta atbildība par izdevumiem, kas ir radušies Birojam B.
31 Šādos apstākļos Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2009/103 2. pants, 10. panta 1. un 4. punkts un 24. panta 2. punkts, Iekšējā reglamenta 3. panta 4. punkts, 5. panta 1. un 4. punkts, 6. panta 1. punkts un 10. pants, kā arī [Hartas] 47. pants (tos skatot kopā vai atsevišķi, bet neaprobežojoties ar minētajām tiesību normām) ir jāsaprot un jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja:
– nacionālais apdrošināšanas birojs (Birojs A) izmaksā kompensāciju pusei, kas ir cietusi ceļu satiksmes negadījumā valstī, kurā atrodas šis birojs, jo citas dalībvalsts pilsonim, kas ir atbildīgs par zaudējumiem, nebija civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas;
– saistībā ar šo kompensāciju Birojs A pārņem cietušās puses prasības un lūdz atbildīgās personas dzīvesvietas nacionālo apdrošināšanas biroju (Biroju B) segt izmaksas, kas radušās, kārtojot prasījumu;
– neveicot nekādu patstāvīgu izmeklēšanu vai nepieprasot papildu informāciju, Birojs B apmierina Biroja A atmaksas prasījumu un
– Birojs B uzsāk tiesvedību pret atbildētājiem (atbildīgo personu un transportlīdzekļa īpašnieku), pieprasot atmaksāt tam radušos izdevumus,
prasītājs šajā tiesvedībā (Birojs B) var pamatot savu prasību pret atbildētājiem (atbildīgo personu un transportlīdzekļa īpašnieku) vienīgi ar apstākli, ka ir tikušas segtas Biroja A izmaksas, un tam (prasītājam) nav pienākuma pierādīt atbildētāja vai atbildīgās personas civiltiesiskās atbildības nosacījumu iestāšanos (vainu, prettiesisko darbību, cēloņsakarību un zaudējumu apmēru), un tam nav pienākuma pierādīt, ka, izmaksājot kompensāciju cietušajai pusei, ārvalsts tiesību akti tika piemēroti pareizi?
2) Vai Direktīvas 2009/103 24. panta 1. punkta piektās daļas c) apakšpunkts, kā arī Iekšējā reglamenta 3. panta 1. un 4. punkts (tos skatot kopā vai atsevišķi, bet neaprobežojoties ar minētajām tiesību normām) ir jāsaprot un jāinterpretē tādējādi, ka pirms galīgā lēmuma par zaudējumu kompensācijas izmaksu cietušajai pusei pieņemšanas Birojam A skaidri un saprotami (ieskaitot informācijas paziņošanas valodu) ir jāinformē atbildīgā persona un transportlīdzekļa īpašnieks (ja tā nav viena un tā pati persona) par prasījuma kārtošanas procesa uzsākšanu un par šī procesa gaitu un jādod tiem pietiekams laiks, lai tie varētu iesniegt savus komentārus vai iebildumus par gaidāmo lēmumu par kompensācijas izmaksu un/vai par šīs kompensācijas apmēru?
3) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša [proti, atbildētāji (atbildīgā persona un transportlīdzekļa īpašnieks) var pieprasīt prasītājam (Birojam B) iesniegt pierādījumus vai var izvirzīt iebildumus, tostarp par ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem, civiltiesisko atbildību reglamentējošo tiesību aktu piemērošanu, zaudējumu apmēru un tā aprēķināšanas metodi], vai Direktīvas 2009/103 2. pants, 10. panta 1. punkts un 24. panta 2. punkts, kā arī Iekšējā reglamenta 3. panta 4. punkta otrā daļa (tos skatot kopā vai atsevišķi, bet neaprobežojoties ar minētajām tiesību normām) ir jāsaprot un jāinterpretē tādējādi, ka, neraugoties uz to, ka pirms galīgā lēmuma pieņemšanas Birojs B nav lūdzis Birojam A iesniegt informāciju par ceļu satiksmes negadījuma valstī piemērojamo tiesību aktu interpretāciju un par prasījuma kārtošanu, Birojam A katrā ziņā ir jāiesniedz šī informācija Birojam B, ja pēdējais to pieprasa vēlāk, kopā ar jebkādu citu informāciju, kas ir vajadzīga Birojam B, lai pamatotu tā [regresa] prasību pret atbildētājiem (atbildīgo personu un transportlīdzekļa īpašnieku)?
4) Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša (proti, Birojam A ir jāinformē atbildīgā persona un transportlīdzekļa īpašnieks par prasījuma kārtošanas procesu un jāļauj tiem iesniegt iebildumus saistībā ar atbildību vai zaudējumu apmēru), kā tas, ka Birojs A nav izpildījis savu pienākumu iesniegt informāciju, ietekmēs:
a) Biroja B pienākumu apmierināt Biroja A iesniegto atmaksas prasījumu;
b) atbildīgās personas un transportlīdzekļa īpašnieka pienākumu atlīdzināt Biroja B izdevumus?
5) Vai Iekšējā reglamenta 5. panta 1. punkts un 10. pants ir jāsaprot un jāinterpretē tādējādi, ka summa, kuru Birojs A ir izmaksājis kā kompensāciju cietušajai personai, ir uzskatāma par nekompensējamu risku, ko ir uzņēmies pats Birojs A (ja vien šo risku neuzņemas Birojs B), nevis citas personas, kura ir iesaistīta tajā pašā ceļu satiksmes negadījumā, finansiālo pienākumu, a fortiori ņemot vērā šādus lietas apstākļus:
– kompensācijas iestāde (Birojs A) vispirms noraidīja cietušās puses kompensācijas prasību;
– šī iemesla dēļ cietusī puse uzsāka tiesvedību, pieprasot kompensāciju;
– zemāko instanču tiesas noraidīja šo prasību pret Biroju A kā nepamatotu un nepierādītu;
– cietusī puse un Birojs A noslēdza izlīgumu vienīgi augstākās instances tiesā pēc šīs tiesas norādījuma, ka gadījumā, ja puses nepanāks izlīgumu, lieta tiks nosūtīta atpakaļ jaunai izskatīšanai;
– Birojs A būtībā pamatoja savu lēmumu noslēgt izlīgumu ar vēlmi izvairīties no papildu izmaksām, kas varētu rasties, turpinot tiesvedību, un
– šajā lietā neviena tiesa nav konstatējusi atbildētāja, kas bija iesaistīts ceļu satiksmes negadījumā, atbildību (vainu)?”
Tiesvedība Tiesā
32 Ar 2016. gada 25. jūlija vēstuli Tiesa nosūtīja iesniedzējtiesai 1987. gada 6. oktobra spriedumu Demouche u.c. (152/83, EU:C:1987:421), tā vācu, angļu un franču valodas versijās, jo šis spriedums nav tulkots lietuviešu valodā, papildus uzdodot jautājumu, vai, ņemot vērā minētā sprieduma 17.–21. punktu, tā vēlas saglabāt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
33 Ar 2016. gada 20. septembra vēstuli iesniedzējtiesa pauda savu vēlmi saglabāt savu lūgumu.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
34 Uzdodot savus jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Iekšējā reglamenta 3. panta 4. punkts, 5. panta 1. un 4. punkts, 6. panta 1. punkts un 10. pants, Direktīvas 2009/103 2. pants, 10. panta 1. un 4. punkts, kā arī 24. panta 2. punkts un/vai Hartas 47. pants ir interpretējami tādējādi, ka šajā gadījumā tie nepieļauj sekas, kas izriet no tās judikatūras, saskaņā ar kuru Birojam B saistībā ar regresa prasību būtībā ir pienākums iesniegt pierādījumus par visiem apstākļiem, kas norāda uz atbildētāju pamatlietā civiltiesisko atbildību par 2006. gada 20. jūlijā notikušo ceļu satiksmes negadījumu.
35 Pirmkārt, ciktāl iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt Iekšējo reglamentu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Līgumu interpretāciju, kā arī par Savienības iestāžu vai struktūru tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju.
36 Taču Tiesai jau ir bijusi iespēja saistībā ar šāda paša veida tiesību aktiem, kas bija spēkā pirms minētā reglamenta, konstatēt, ka tos nevar uzskatīt par Savienības iestāžu vai struktūru pieņemtiem tiesību aktiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1987. gada 6. oktobris, Demouche u.c., 152/83, EU:C:1987:421, 19. punkts, kā arī 1992. gada 12. novembris, Fournier, C‑73/89, EU:C:1992:431, 22. un 23. punkts).
37 Tiesa norādīja, ka šos aktus bija izstrādājušas un noslēgušas privāto tiesību struktūras, to noslēgšanā nepiedaloties nevienai Savienības iestādei vai struktūrai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1987. gada 6. oktobris, Demouche u.c., 152/83, EU:C:1987:421, 18. un 19. punkts).
38 Turklāt Tiesa kā neatbilstošus saistībā ar minēto tiesību aktu raksturu noraidīja apstākļus, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, to noslēgšana bija paredzēta kā nosacījums Direktīvas 72/166 ieviešanai, otrkārt, šīs direktīvas piemērojamības ilgums bija atkarīgs no attiecīgo tiesību aktu piemērošanas ilguma, treškārt, Komisija ikreiz ar ieteikumu un ar secīgiem lēmumiem bija konstatējusi šo aktu atbilstību minētās direktīvas prasībām un, ceturtkārt, minētie akti bija iekļauti Komisijas lēmumu pielikumos un kopā ar tiem publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1987. gada 6. oktobris, Demouche u.c., 152/83, EU:C:1987:421, 19. un 20. punkts).
39 Jākonstatē, ka šie paši apsvērumi ir spēkā arī attiecībā uz Iekšējo reglamentu, ko izstrādāja un noslēdza privāto tiesību struktūras, tā noslēgšanā nepiedaloties nevienai Savienības iestādei vai struktūrai.
40 Tādējādi Tiesa nav kompetenta sniegt prejudiciālu nolēmumu par to iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu daļu, kas attiecas uz Iekšējā reglamenta interpretāciju.
41 Otrkārt, ciktāl iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt Direktīvas 2009/103 noteikumus, pirmām kārtām, ir jākonstatē, ka pamatlietai tā nav piemērojama laikā, ņemot vērā gan tās spēkā stāšanās dienu, gan minētā strīda pamatā esošā negadījuma notikšanas dienu.
42 Otrām kārtām, tā kā K. Floros savu prasību ir iesniedzis Birojam A un šis birojs Vācijā ir nevis kompetentā struktūra Direktīvas 84/5 1. panta 4. un 7. punkta izpratnē, bet gan birojs, uz kuru attiecas zaļās kartes sistēma, ir acīmredzams, ka uz strīdu pamatlietā attiecas minētā sistēma, nevis tā, kas ir ieviesta ar Direktīvu 72/166, Direktīvu 84/5 un Direktīvu 2000/26.
43 Turklāt, tā kā Direktīvas 2000/26 6. pants saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punkta pirmo daļu attiecas uz procedūru kompensācijas izmaksāšanai tikai tām cietušajām personām, kuras dzīvo dalībvalstī, kas nav tā, kurā ir noticis attiecīgais negadījums, un tā kā pamatlietā aplūkotais negadījums notika dalībvalstī, kurā dzīvo K. Floros, šī tiesību norma katrā ziņā pamatlietā nevar tikt piemērota. Tāpat tas ir attiecībā uz Direktīvas 72/166 2. pantu, kam, šķiet, nav citas saiknes ar šo strīdu kā tikai tajā izdarītā atsauce uz Iekšējo reglamentu, kura interpretācija nav Tiesas kompetencē.
44 Treškārt, šādos apstākļos strīds pamatlietā neliecina par kādu Savienības tiesību īstenošanu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, līdz ar to arī tās 47. pants nevar būt piemērojams pamatlietā.
45 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild:
– Tiesa nav kompetenta sniegt prejudiciālu nolēmumu par to iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu daļu, kura attiecas uz Iekšējā reglamenta interpretāciju.
– tā kā Direktīva 2009/103 pamatlietai nav piemērojama laikā,
– tā kā Direktīva 72/166, Direktīva 84/5 un Direktīva 2000/26 šim strīdam nav piemērojamas ratione materiae un tādējādi
– arī Hartas 47. pants, ja nav īstenotas Savienības tiesības tās 51. panta 1. punkta izpratnē, nav piemērojams minētajam strīdam,
minētās direktīvas un Hartas 47. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie šajā gadījumā pieļauj sekas, kas izriet no iesniedzējtiesas judikatūras, saskaņā ar kuru Birojam B saistībā ar regresa prasību ir jāiesniedz pierādījumi par visiem apstākļiem, kas pierāda atbildētāju pamatlietā civiltiesisko atbildību par 2006. gada 20. jūlijā notikušo ceļu satiksmes negadījumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
46 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Tiesa nav kompetenta sniegt prejudiciālu nolēmumu par to iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu daļu, kura attiecas uz to, kā interpretēt Biroju padomes Iekšējo reglamentu, kas pieņemts ar nolīgumu, kurš 2002. gada 30. maijā noslēgts starp Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstu un citu asociēto valstu nacionālajiem apdrošināšanas birojiem, un kas ir ietverts pielikumā Komisijas 2003. gada 28. jūlija Lēmumam 2003/564/EK par to, kā Padomes Direktīvu 72/166/EEK piemērot attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas kontroli.
– Tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīva 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību pamatlietai nav piemērojama laikā,
– tā kā Padomes 1972. gada 24. aprīļa Direktīva 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/14/EK, Padomes 1983. gada 30. decembra Direktīva 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, kas grozīta ar Direktīvu 2005/14, un Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. maija Direktīva 2000/26/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, ar kuru tiek grozītas Padomes Direktīvas 73/239/EEK un 88/357/EEK, šim strīdam nav piemērojamas ratione materiae un tādējādi
– arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants, ja nav īstenotas Savienības tiesības tās 51. panta 1. punkta izpratnē, nav piemērojams minētajam strīdam,
minētās direktīvas un Hartas 47. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie šajā gadījumā pieļauj sekas, kas izriet no iesniedzējtiesas judikatūras, saskaņā ar kuru Lietuvos Respublikos transporto priemonių draudikų biuras (Lietuvas Transportlīdzekļu apdrošināšanas birojs) saistībā ar regresa prasību ir jāiesniedz pierādījumi par visiem apstākļiem, kas pierāda atbildētāju pamatlietā civiltiesisko atbildību par 2006. gada 20. jūlijā notikušo ceļu satiksmes negadījumu.
[Paraksti]