TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2016. gada 10. novembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2004/18/EK – 45. pants – LESD 49. un 56. pants – Publiski līgumi – Nosacījumi izslēgšanai no būvdarbu, piegādes un pakalpojumu publiskā iepirkuma procedūras – Pienākumi saistībā ar sociālā nodrošinājuma iemaksu maksāšanu – Vienots dokuments, kas apliecina sociālo iemaksu pienācīgu veikšanu – Pārkāpumu novēršana
Lieta C‑199/15
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2015. gada 3. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 29. aprīlī, tiesvedībā
Ciclat Soc. coop.
pret
Consip SpA,
Autorità per la Vigilanza sui Contratti Pubblici di lavori, servizi e forniture,
piedaloties:
Istituto nazionale per l’assicurazione contro gli infortuni sul lavoro (INAIL),
Team Service SCARL, ATI‑Snam Lazio Sud Srl un Ati‑Linda Srl pilnvarots pārstāvis,
Consorzio Servizi Integrati.
TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: K. Vajda [C. Vajda] (referents), kas pilda palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un K. Likurgs [C. Lycourgos],
ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Ciclat Soc. coop. vārdā – S. Sticchi Damiani, avvocato,
– Consip SpA vārdā – A. Clarizia, avvocato,
– Istituto nazionale per l’assicurazione contro gli infortuni sul lavoro (INAIL) vārdā – L. Frasconà un G. Catalano, avvocati,
– Consorzio Servizi Integrati vārdā – G. Viglione, avvocato,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Varone un C. Colelli, avvocati dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara un A. Tokár, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV 2004, L 134, 114. lpp.), 45. pantu, kā arī LESD 49. un 56. pantu.
2 Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Ciclat Soc. coop. (turpmāk tekstā – “Ciclat”), Consip SpA un Autorità per la vigilanza sui contratti pubblici di lavori, servizi e forniture (Būvdarbu, pakalpojumu un piegāžu līgumu uzraudzības iestāde) jautājumā par konkursa procedūru, lai nodrošinātu tīrīšanas un citus apkopes pakalpojumus ēkām, skolām un valsts pārvaldes mācību centriem.
Atbilstošie tiesību akti
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2004/18 preambulas 2. apsvērumā ir teikts:
“Piešķirot tādu līgumu slēgšanas tiesības, ko dalībvalstīs noslēdz valsts, reģionālo vai vietējo varas iestāžu un citu publisko tiesību subjektu uzdevumā, jāievēro Līgumā paredzētie principi, konkrēti brīva preču aprite, brīva uzņēmējdarbības veikšana un brīva pakalpojumu aprite, kā arī no tiem izrietošie principi, piemēram, vienādas iespējas, nediskriminēšana, savstarpēja atzīšana, proporcionalitāte un pārredzamība. Tomēr attiecībā uz valsts līgumiem, kuru summa pārsniedz kādu noteiktu vērtību, ieteicams izstrādāt tādus noteikumus šo līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai paredzēto valsts procedūru koordinēšanai Kopienas līmenī, kuru pamatā ir minētie principi, un tas vajadzīgs, lai nodrošinātu līgumu efektivitāti un garantētu valsts iepirkuma atklātību konkurencei. Tādēļ šie koordinēšanas noteikumi jāskaidro gan saskaņā ar iepriekšminētajiem noteikumiem un principiem, gan saskaņā ar pārējiem Līguma noteikumiem.”
4 Direktīvas 2004/18 45. pants attiecas uz kvalitatīvās atlases kritērijiem saistībā ar kandidāta vai pretendenta personisko stāvokli. Šī panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:
“2. Dalību līgumā var atteikt tādam komersantam [..]:
[..]
e) kas nav izpildījis saistības, kas attiecas uz sociālās apdrošināšanas iemaksām saskaņā ar tiesību aktiem tajā valstī, kurā viņš reģistrēts, vai arī līgumslēdzējas iestādes valstī;
[..]
Šā punkta īstenošanas nosacījumus dalībvalstis paredz saskaņā ar katras konkrētās valsts tiesību aktiem un ievērojot Kopienu tiesības.
3. Turpmāk minēto līgumslēdzējas iestādes pieņem kā pietiekamu pierādījumu tam, ka uz konkrēto komersantu neattiecas neviens no gadījumiem, kas noteikti 1. punktā vai 2. punkta a), b), c), e) vai f) apakšpunktā:
a) [..]
b) attiecībā uz 2. punkta e) un f) apakšpunktu – apliecinājums, ko izsniegusi kompetentā iestāde attiecīgajā dalībvalstī.
[..]”
5 Atbilstoši Direktīvas 2004/18 51. pantam:
“Līgumslēdzēja iestāde var uzaicināt komersantus papildināt vai precizēt sertifikātus un dokumentus, kas iesniegti saskaņā ar 45. līdz 50. pantu.”
6 Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvas 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18 (OV 2014, L 94, 65. lpp.) 93. pantā ir paredzēts:
“Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.”
Itālijas tiesības
7 2006. gada 12. aprīļa Le decreto legislativo Nr. 163 – Codice dei contratti pubblici relativi a lavori, servizi e forniture in attuazione delle direttive 2004/17/CE e 2004/18/CE (Likumdošanas dekrēts Nr. 163 par būvdarbu, pakalpojumu un piegāžu publiskā iepirkuma līgumu kodeksa izveidi atbilstoši Direktīvām 2004/17/EK un 2004/18/EK; GURI Nr. 100 kārtējais pielikums, 2006. gada 2. maijs), kurā grozījumi izdarīti ar 2011. gada 13. maija Dekrētlikumu Nr. 70 (GURI Nr. 110, 2011. gada 13. maijs, 1. lpp.) un kurš pārvērsts par likumu ar 2011. gada 12. jūlija Likumu Nr. 106 (GURI Nr. 160, 2011. gada 12. jūlijs, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 163/2006”), regulē Itālijā publiskā iepirkuma procedūras kopumā būvdarbu, pakalpojumu un piegāžu nozarē.
8 Likumdošanas dekrēta Nr. 163/2006 II daļā ir 38. pants, kurā ir paredzēti vispārīgie noteikumi par dalību koncesiju un būvdarbu, pakalpojumu un piegāžu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās. Šī dekrēta 38. panta 1. punkta i) apakšpunktā ir noteikts:
“1. Dalība koncesiju un būvdarbu, pakalpojumu un piegāžu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās tiek atteikta, apakšuzņēmuma iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības nevar tikt piešķirtas un ar tiem saistītie līgumi nevar tikt noslēgti ar personām:
[..]
i) kuras ir izdarījušas galīgi konstatētus smagus tiesību normu, kas piemērojamas sociālā nodrošinājuma iemaksu maksāšanas jomā saskaņā ar Itālijas vai valsts, kurā šīs personas ir reģistrētas, tiesību aktiem, pārkāpumus.”
9 Saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 163/2006 38. panta 2., 4. un 5. punktu:
“2. Kandidāts vai pretendents apliecina, ka tas atbilst noteiktajām prasībām, iesniedzot ar zvērestu apliecinātu rakstveida deklarāciju saskaņā ar prasībām likumdošanas un normatīvo aktu vienotajā tekstā administratīvo dokumentu jomā, kas ir apstiprināts ar Republikas prezidenta 2000. gada 28. decembra Dekrētu Nr. 445, šajā deklarācijā norādot visas pret viņu pasludinātās kriminālsodāmības, ieskaitot tās, attiecībā uz kurām par to nav veikts ieraksts Sodu reģistrā.
[..] 1. punkta i) apakšpunkta piemērošanas mērķiem par smagiem tiek uzskatīti pārkāpumi, kuri liedz izsniegt vienotu dokumentu, kas apliecina sociālo iemaksu pienācīgu veikšanu (documento unico di regolarità contributiva) [..].
4. Lai veiktu pārbaudes attiecībā uz iepriekšējā pantā paredzētajiem izslēgšanas pamatiem, līgumslēdzējas iestādes vajadzības gadījumā var prasīt kandidātiem vai pretendentiem, kas nav reģistrēti Itālijā, iesniegt prasītos apliecinošos dokumentus un turklāt arī kompetento iestāžu sadarbību.
5. Ja attiecīgā Eiropas Savienības dalībvalsts neizsniedz tādus dokumentus vai apliecības, tos var aizstāt ar paziņojumu, ko apliecina ar zvērestu, bet dalībvalstīs, kuru tiesību akti neparedz ar zvērestu apstiprinātus paziņojumus, – ar attiecīgās personas zvērestu tiesu vai pārvaldes iestādei, notāram vai kompetentai profesionālajai vai aroda organizācijai mītnes zemē.”
10 Pārkāpumi, kuri liedz izsniegt dokumentu, kas apliecina sociālo iemaksu pienācīgu veikšanu (turpmāk tekstā – “DURC”), ir definēti 2007. gada 24. oktobra Decreto del ministero del lavoro e della previdenza sociale – che disciplina il documento unico di regolarità contributiva (Darba un sociālā nodrošinājuma ministrijas dekrēts par vienotā dokumenta, kas apliecina sociālo iemaksu pienācīgu veikšanu, regulējumu; GURI Nr. 279, 2007. gada 30. novembris, 11. lpp.).
11 Saskaņā ar minētā ministrijas dekrēta 8. panta 3. punktu:
“Tikai saistībā ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā DURC netiek atteikts, ja nav būtiskas atšķirības starp maksājamām un samaksātām summām attiecībā uz katru sociālā nodrošinājuma iestādi un būvniecībā nodarbināto apdrošināšanas iestādi. Par būtisku neuzskata atšķirību starp maksājamo un samaksāto summu attiecībā uz katru atalgojuma vai iemaksu periodu, kas ir mazāka vai vienāda ar 5 %, un katrā ziņā – atšķirību, kas ir mazāka par EUR 100, paliekot spēkā pienākumam minēto summu samaksāt 30 dienu laikā pēc DURC izsniegšanas.”
12 Uzņēmumam izsniegts DURC ir derīgs trīs mēnešus.
13 Saskaņā ar minētā ministrijas dekrēta 7. panta 3. punktu ir arī paredzēts, ka gadījumā, ja nav ievēroti likumīguma nosacījumi sociālo iemaksu jomā, attiecīgās struktūras “uzaicina ieinteresēto personu noregulēt situāciju termiņā, kas nepārsniedz piecpadsmit dienas”. Tomēr valsts judikatūrā ir precizēts, ka aicinājums noregulēt nav piemērojams, ja DURC prasa līgumslēdzēja iestāde.
Pamatlietas strīds un prejudiciālais jautājums
14 Ar konkursa paziņojumu, kas publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2012. gada 14. jūlijā, Consip izsludināja konkursa procedūru, lai piešķirtu tiesības noslēgt līgumu tīrīšanas un citu apkopes pakalpojumu veikšanai ēku, visu veidu un līmeņu skolu, kā arī valsts pārvaldes mācību centru dekoratīvai un tehniskai apkopei. Šajā iepirkumā, kurš bija sadalīts 13 daļās, bija iespējams piedalīties, iesniedzot autonomus piedāvājumus. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka datums piedāvājumu iesniegšanai bija noteikts 2012. gada 26. septembris.
15 Paziņojumā bija skaidri norādīts, ka visiem pretendentiem ir jāpaziņo, ka tie atbilst vispārīgajiem kritērijiem, kas noteikti dalībai publiskā iepirkuma procedūrā Likumdošanas dekrēta Nr. 163/2006 38. pantā; pretējā gadījumā tie tiks izslēgti no procedūras.
16 Ciclat, darbinieku ražošanas kooperatīvu izveidots konsorcijs, iesniedza piedāvājumu attiecībā uz 7. daļu, kura pamatsumma attiecībā uz iepirkumu bija EUR 91 200 000, un attiecībā uz 12. daļu, kura pamatsumma attiecībā uz iepirkumu bija EUR 89 800 000, attiecībā uz 7. daļu iemaksājot pagaidu garantijas summu EUR 912 000 apmērā, un attiecībā uz 12. daļu – 898 000 apmērā.
17 Tā kā Ciclat ir konsorcijs, tad savā piedāvājumā tas minēja kooperatīvus, kas sniegtu pakalpojumus, ja tam tiktu piešķirtas tiesības noslēgt līgumu, tostarp Ancora Soc. coop. arl. 2012. gada 10. septembrī pēdējais minētais atzina, atsaucoties uz attiecīgo Likumdošanas dekrēta Nr. 163/2006 38. panta sadaļu, “ka tas nebija izdarījis nopietnus pārkāpumus vai, liekot šķēršļus DURC iesniegšanai, galīgi noteiktus normu, kas piemērojamas sociālā nodrošinājuma iemaksu pārskaitīšanas jomā, pārkāpumus [..]”.
18 Iepirkuma procedūras beigās Ciclat ieguva pirmo vietu pagaidu klasifikācijā attiecībā uz 7. daļu un otro vietu attiecībā uz 12. daļu.
19 2013. gada 12. jūnijā, atbildot uz Consip lūgumu izmantošanas pārbaužu kontekstā, Istituto nazionale per l’assicurazione contro gli infortuni sul lavoro (INAIL) izsniedza sertifikātu, kurā noteica, ka sava paziņojuma izteikšanas brīdī 2012. gada 10. septembrī Ancora nebija veikusi sociālā nodrošinājuma iemaksas attiecībā uz apdrošināšanas prēmiju izmaksām, jo šī sabiedrība nepārskaitīja tās prēmiju trešo daļu EUR 33 148,28 apmērā apgrieztās maksāšanas sistēmas ietvaros, kas beidzās 2012. gada 16. augustā. Šī trešā daļa tika pārskaitīta ar ceturto un pēdējo daļu 2012. gada 5. decembrī, proti, pirms tika veiktas minētās pārbaudes un pirms bija zināms konkursa rezultāts.
20 Tā kā Consip vēlāk nolēma izslēgt Ciclat no konkursa procedūras, tad pēdējais minētais cēla prasību Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) pret šo izslēgšanas pasākumu un pret turpmākiem pagaidu garantiju īstenošanas pasākumiem. Minētā tiesa šo prasību noraidīja.
21 Ciclat par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Tas apgalvoja, ka apgrieztā maksājuma prēmijas daļas neveikšana noteiktajā termiņā nevar tikt kvalificēta kā “smags un galīgi konstatēts pārkāpums”, ņemot vērā tostarp spontānu iemaksas veikšanu ar ceturto un pēdējo daļu. Tas arī norādīja, ka INAIL neizpildīja pienākumu to informēt par pārkāpumiem saskaņā ar Ministrijas 2007. gada 24. oktobra dekrēta 7. pantu, ciktāl šis pienākums ir piemērojams arī gadījumā, kad DURC ir izteicis lūgumu pēc savas iniciatīvas kontroles, par ko ir izlēmusi līgumslēdzēja iestāde, ietvaros.
22 Le Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) šaubās par attiecīgo Itālijas normu spēkā esamību. Tā uzskata, ka šīs normas var būt pretrunā Savienības tiesībām, it īpaši Direktīvas 2004/18 45. pantam un LESD 49. un 56. pantam.
23 Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas 2004/18 45. pants, skatīts, ņemot vērā arī saprātīguma principu, un LESD 49. un 56. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas saistībā ar publiskā iepirkuma procedūru, kura vērtība pārsniedz robežvērtību, ļauj pēc savas ierosmes pieprasīt sociālā nodrošinājuma iestādes gatavotu sertifikātu (DURC) un nosaka līgumslēdzējai iestādei par pienākumu uzskatīt par dalību liedzošu tādu sertifikātu, no kura izriet agrāk pastāvējis iemaksu pienācīgas neveikšanas pārkāpums, kas it īpaši pastāvēja piedalīšanās brīdī, bet ko saimnieciskās darbības subjekts tomēr nezināja – viņš piedalījās, pamatojoties uz derīgu pozitīvu DURC, – un katrā ziņā vairs nepastāvēja līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī vai pārbaudes pēc savas ierosmes brīdī?”
Par prejudiciālo jautājumu
24 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/18 45. pants, kā arī LESD 49. un 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kas uzliek pienākumu līgumslēdzējai iestādei uzskatīt par izslēgšanas pamatu pārkāpumu sociālā nodrošinājuma iemaksu jomā, kurš ir konstatēts sertifikātā, ko pēc savas ierosmes prasa līgumslēdzēja iestāde un ko izsniedz sociālā nodrošinājuma struktūras, ja šis pārkāpums ir bijis dalības konkursā brīdī un pat ja tas vairs neeksistēja līguma piešķiršanas vai pārbaudes, ko veic līgumslēdzēja iestāde pēc savas ierosmes, laikā.
25 Vispirms jānorāda, kā tas izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ka Direktīva 2004/18 ir piemērojama faktiem pamatlietā. Turklāt jāuzsver, ka šīs direktīvas normas ir jāinterpretē, ņemot vērā tās preambulas 2. apsvērumu, saskaņā ar brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības principiem, kā arī no tiem izrietošiem principiem. Līdz ar to nav jāveic atsevišķa pārbaude pamatlietā apskatāmajam valsts tiesiskajam regulējumam, ņemot vērā LESD 49. un 56. pantu.
26 Turklāt jānorāda, ka Direktīva 2014/24, uz kuru ir atsauce lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, pamatlietas faktu rašanās brīdī vēl nebija stājusies spēkā, kā tas izriet no šīs direktīvas 93. panta, un līdz ar to tā nav piemērojama ratione temporis.
27 Pirmkārt, ir jāizvērtē, vai Direktīvas 2004/18 45. pants liedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, saskaņā ar kuru izslēdzošs pamats ir pārkāpums sociālā nodrošinājuma iemaksu jomā, kāds ir pastāvējis dalības konkursā brīdī, kaut arī iemaksu summa tika samaksāta pirms līguma piešķiršanas un pirms līgumslēdzēja iestāde bija veikusi pārbaudi pēc savas ierosmes.
28 Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkts ļauj dalībvalstīm noteikt, kādā termiņā ieinteresētajām personām ir jāizpilda pienākumi attiecībā uz sociālā nodrošinājuma iemaksu veikšanu un kad tās var veikt iespējamās korekcijas ar atpakaļejošu datumu, ar nosacījumu, ka šis termiņš atbilst pārskatāmības un vienlīdzīgas attieksmes principiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 9. februāris, La Cascina u.c., C‑226/04 un C‑228/04, EU:C:2006:94, 31. un 32. punkts).
29 No otras puses, pat ja līgumslēdzēja iestāde var pieprasīt, lai piedāvājuma informācija tiktu nekavējoties labota vai papildināta, šādi labojumi vai papildinājumi var attiekties tikai uz datiem, kuru agrākais datums salīdzinājumā ar termiņu, kāds ir noteikts kandidatūras iesniegšanai, var tikt objektīvi pārbaudīts, un tie nevar attiekties uz informāciju, kuru tiek prasīts sniegt saskaņā ar sodīšanu izslēdzot (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 10. oktobris, Manova, C‑336/12, EU:C:2013:647, 39. un 40. punkts).
30 Turklāt Direktīvas 2004/18 51. pantu, kurā ir noteikts, ka līgumslēdzēja iestāde var uzaicināt komersantus papildināt vai precizēt sertifikātus un dokumentus, kas iesniegti saskaņā ar 45. līdz 50. pantu, nevar interpretēt tādējādi, ka tas ļautu tai piekrist, ka jebkādā veidā tiek laboti šie trūkumi, kuriem būtu bijis jāizraisa pretendenta izslēgšana atbilstoši publiskā iepirkuma dokumentācijas skaidrajiem noteikumiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 6. novembris, Cartiera dell’Adda, C‑42/13, EU:C:2014:2345, 46. punkts).
31 No minētā izriet, ka Direktīvas 2004/18 45. pants neliedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, saskaņā ar kuru izslēdzošs pamats ir pārkāpums sociālā nodrošinājuma iemaksu jomā, kāds ir pastāvējis dalības konkursā brīdī, kaut arī iemaksu summa tika samaksāta pirms līguma piešķiršanas un pirms līgumslēdzēja iestāde bija veikusi pārbaudi pēc savas ierosmes.
32 Ir jānoskaidro, vai šāds secinājums ir jāizmanto arī tad, ja valsts tiesiskais regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, paredz, ka jautājumu par to, vai uzņēmējs ir izpildījis saistības attiecībā uz sociālā nodrošinājuma iemaksām datumā, kad tas piedalās konkursā, nosaka sertifikāts, ko ir izsniegušas sociālā nodrošinājuma struktūras un ko pēc savas ierosmes ir pieprasījusi līgumslēdzēja iestāde. Iesniedzējtiesa šajā ziņā norāda, ka sociālā nodrošinājuma struktūrām nav pienākuma saskaņā ar Ministrijas 2007. gada 24. oktobra dekrēta 7. panta 3. punktu brīdināt attiecīgo komersantu par prettiesisko situāciju pirms šāda sertifikāta izsniegšanas.
33 Jānorāda, pirmkārt, ka Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta e) apakšpunkts ļauj dalībvalstīm izslēgt no dalības publiskajā iepirkumā jebkādu saimnieciskās darbības subjektu, kas nav izpildījis saistības attiecībā uz sociālā nodrošinājuma iemaksu maksāšanu. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2004/18 45. panta 3. punktu līgumslēdzējas iestādes uzskata par pietiekamu pierādījumu, kas apliecina, ka saimnieciskās darbības veicējs neatrodas minētajā 2. punkta e) apakšpunkta situācijā, sertifikātu, ko ir izsniegusi attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde un no kura izriet, ka šīs prasības ir izpildītas. No minēto normu formulējuma nekādi neizriet, ka kompetentajām iestādēm ir aizliegts pēc savas ierosmes pieprasīt sertifikātu, kādu prasa sociālā nodrošinājuma struktūras.
34 No otras puses, nav nozīmes tam, ka uzņēmējam nav ticis paziņots par šādu pārkāpumu, ar nosacījumu, ka tam ir bijusi iespēja jebkurā brīdī pārbaudīt savas situācijas likumību, vēršoties kompetentajā struktūrā. Ja tas tā patiešām ir, kas ir jāpārbauda valsts tiesai, tad saimnieciskās darbības veicējs nevar balstīties uz sertifikātu, ko ir izsniegušas sociālā nodrošinājuma struktūras un kas ir saņemts pirms piedāvājuma iesniegšanas, un kas apliecina, ka tas ir izpildījis pienākumus attiecībā uz sociālā nodrošinājuma iemaksām laika posmā līdz šai piedāvājuma iesniegšanai, ja vajadzīgas gadījumā pie kompetentās struktūras tas uzzina, ka vairs nav izpildījis šos pienākumus piedāvājuma iesniegšanas brīdī.
35 Otrkārt, ir jāpārbauda, vai Direktīvas 2004/18 45. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kas uzliek pienākumu līgumslēdzējai iestādei uzskatīt par izslēgšanas pamatu pārkāpumu sociālā nodrošinājuma iemaksu jomā, kas ir konstatēts sertifikātā, ko pēc savas ierosmes prasa līgumslēdzēja iestāde un ko izsniedz sociālā nodrošinājuma struktūras, ja šis pārkāpums ir bijis dalības konkursā brīdī, šādi izslēdzot jebkuru līgumslēdzējas iestādes novērtējuma brīvību šajā ziņā.
36 Jākonstatē, ka Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punktā nav paredzēta tajā norādīto izslēgšanas pamatu vienveidīga piemērošana Savienības līmenī, jo dalībvalstīm ir tiesības vai nu vispār nepiemērot šos izslēgšanas pamatus, vai arī integrēt šos pamatus valsts tiesību aktos ar tādu stingruma pakāpi, kas var atšķirties atkarībā no situācijas, ņemot vērā valsts līmenī pastāvošos juridiskā, ekonomiskā vai sociālā rakstura apsvērumus (spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Consorzio Stabile Libor Lavori Pubblici, C‑358/12, EU:C:2014:2063, 36. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to šī norma neuzliek pienākumu dalībvalstīm atstāt līgumslēdzējām iestādēm šajā ziņā novērtējuma brīvību.
37 No minētā izriet, ka Direktīvas 2004/18 45. pants neliedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kas uzliek pienākumu līgumslēdzējām iestādēm uzskatīt par izslēgšanas pamatu pārkāpumu sociālā nodrošinājuma iemaksu jomā, kāds ir konstatēts sertifikātā, ko pēc savas ierosmes ir pieprasījusi līgumslēdzēja iestāde un ko ir izsniegušas sociālā nodrošinājuma struktūras, ja šāds pārkāpums ir pastāvējis dalības konkursā brīdī, tādējādi izslēdzot līgumslēdzējām iestādēm šajā ziņā jebkādu rīcības brīvību.
38 Treškārt un visbeidzot, ir jāizvērtē iesniedzējtiesas jautājums par to, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā rada diskrimināciju starp Itālijā un citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem. Šādā kontekstā iesniedzējtiesa uzsver, ka attiecībā uz pēdējiem minētajiem Likumdošanas dekrēta Nr. 163/2006 38. panta 4. un 5. punktā ir paredzēts, ka līgumslēdzēja iestāde var prasīt šiem uzņēmumiem pašiem iesniegt nepieciešamos apliecinošos dokumentus un ka, ja attiecīgā dalībvalsts neizsniedz šāda veida dokumentu vai sertifikātu, tad par pietiekamu pierādījumu tiek uzskatīts paziņojums zvēresta veidā vai svinīgs paziņojums.
39 Šajā ziņā ir jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka citās dalībvalstīs reģistrēti uzņēmumi iesniedza piedāvājumus pamatlietā. No minētā izriet, ka jautājums par to, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā rada diskrimināciju starp uzņēmumiem, kas reģistrēti Itālijā un citās dalībvalstīs, nav atbilstošs pamatlietas strīda atrisināšanai.
40 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/18 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kas uzliek pienākumu līgumslēdzējai iestādei uzskatīt par izslēgšanas pamatu pārkāpumu sociālā nodrošinājuma iemaksu jomā, kurš ir konstatēts sertifikātā, ko pēc savas ierosmes prasa līgumslēdzēja iestāde un ko izsniedz sociālā nodrošinājuma struktūras, ja šis pārkāpums ir bijis dalības konkursā brīdī un pat ja tas vairs neeksistēja līguma piešķiršanas vai pārbaudes, ko veic līgumslēdzēja iestāde pēc savas ierosmes, laikā.
Par tiesāšanās izdevumiem
41 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kas uzliek pienākumu līgumslēdzējai iestādei uzskatīt par izslēgšanas pamatu pārkāpumu sociālā nodrošinājuma iemaksu jomā, kurš ir konstatēts sertifikātā, ko pēc savas ierosmes prasa līgumslēdzēja iestāde un ko izsniedz sociālā nodrošinājuma struktūras, ja šis pārkāpums ir bijis dalības konkursā brīdī un pat ja tas vairs neeksistēja līguma piešķiršanas vai pārbaudes, ko veic līgumslēdzēja iestāde pēc savas ierosmes, laikā.
[Paraksti]