ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA [PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 9. janvārī (1)
Lieta C‑435/12
ACI Adam BV,
Alpha International BV,
AVC Nederland BV,
BAS Computers & Componenten BV,
Despec BV,
Dexxon Data Media and Storage BV,
Fuji Magnetics Nederland,
Imation Europe BV,
Maxell Benelux BV,
Philips Consumer Electronics BV,
Sony Benelux BV,
Verbatim GmbH
pret
Stichting de Thuiskopie,
Stichting Onderhandelingen Thuiskopie vergoeding
(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Intelektuālais īpašums – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29/EK – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Ekskluzīvās reproducēšanas tiesības – 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts – 5. panta 5. punkts – Izņēmumi un ierobežojumi – Izņēmums saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai – Piemērošanas joma – No nelikumīga avota izgatavotas reprodukcijas – Atlīdzība par kopēšanu personiskai lietošanai – Direktīva 2004/48/EK – Intelektuālā īpašuma tiesību ievērošana – 14. pants – Tiesas izdevumi – Piemērošanas joma
1. Šajā lietā Tiesai ir iesniegta jauna prejudiciālo jautājumu virkne galvenokārt par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā, un it īpaši tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu (2), kurā dalībvalstīm ir atļauts noteikt izņēmumu no autortiesību un blakustiesību īpašnieku (3) ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām attiecībā uz kopēšanu personiskai lietošanai.
2. Galvenais iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums, precīzāk, attiecas uz to, vai izņēmums saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai var attiekties vienīgi uz reprodukcijām, kas izgatavotas no likumīgiem avotiem, un, papildus tam, – vai atlīdzība par kopēšanu personiskai lietošanai var tikt aprēķināta un iekasēta, ņemot vērā tikai no likumīgiem avotiem izgatavotas reprodukcijas (4).
3. Tādējādi tas ir Direktīvas 2001/29 (5) interpretācijas jautājums, kuru vēlas noskaidrot vairākas valstu tiesas un kuru atsevišķās dalībvalstīs ir aplūkojis vai nu valsts likumdevējs (6), vai arī valsts tiesas (7), bet uz kuru Tiesa vēl nav atbildējusi (8), par kuru doktrīnā joprojām notiek strīdi (9) un kurš tātad ir visai svarīgs.
4. Šo svarīgumu pastiprina apstāklis, ka atsevišķi pamatlietas dalībnieki, tāpat daļa doktrīnas izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai skaidro kā veidu, kādā atlīdzināt zaudējumus, kas tiesību īpašniekiem nodarīti, bez atļaujas izplatot internetā aizsargātus darbus un tiesību objektus, vismaz tad, ja nav tehnisku pasākumu, ar ko varētu efektīvi apkarot “pirātismu”.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Starptautiskās tiesības
5. Pamatlietas atrisināšanā ir nozīme trim starptautiskajām konvencijām. Pirmā, kura ir arī galvenā konvencija, ir Bernes 1886. gada 9. septembra Konvencija (10) par literatūras un mākslas darbu aizsardzību, kura visnesenāk pārskatīta ar Parīzes 1971. gada 24. jūlija Aktu, redakcijā, kura izriet no 1979. gada 28. jūlija grozījumiem (turpmāk tekstā – “Bernes konvencija”) (11).
6. Pārējās divas konvencijas ir, pirmkārt, Līgums par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ietverts 1.C pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kurš ir parakstīts Marakešā un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (12), un, otrkārt, Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas [(WIPO)] līgums par autortiesībām, kurš pieņemts Ženēvā 1996. gada 20. decembrī un apstiprināts ar Padomes 2000. gada 16. marta Lēmumu 2000/278/EK par WIPO Līguma par autortiesībām un WIPO Līguma par izpildījumu un fonogrammām apstiprināšanu Eiropas Kopienas vārdā (13), kura normās ir norāde uz Bernes konvenciju (14).
B – Savienības tiesības
7. Prejudiciālie jautājumi ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu un tās 5. panta 5. punktu (15) un, otrkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (16), un it īpaši tās 14. pantu. Atbilstošo tiesību normu teksts vajadzības gadījumā tiks citēts iztirzājuma gaitā.
C – Nīderlandes tiesības
8. Saskaņā ar autortiesību likuma (turpmāk tekstā – “AL”) 1. pantu literāra, zinātnes vai mākslas darba autoram vai tā tiesību pārņēmējiem – ievērojot šajā likumā paredzētos ierobežojumus – ir ekskluzīvās tiesības tostarp reproducēt šo darbu. Šajā gadījumā AL ir paredzētas normas, kurās noteikts izņēmums saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai un taisnīga atlīdzība par to, proti, atlīdzība par kopēšanu personiskai lietošanai.
9. AL 16.c panta 1. punktā, ar ko ir transponēts Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts, ir noteikts:
“Par literāra, zinātnes vai mākslas darba autortiesību aizskārumu netiek uzskatīta darba vai tā daļas reproducēšana uz datu nesēja, kurš ir paredzēts, lai darbu atskaņotu, ieskaņotu vai atveidotu, ja reproducēšana notiek bez tieša vai netieša komerciāla mērķa un kalpo vienīgi fiziskās personas, kura veic pavairošanu, pašas praksei, pētījumiem vai lietošanai.”
10. AL 16.c panta 2. punktā ir paredzēts:
“Par reproducēšanu [16.c panta] 1. punkta izpratnē darba autoram vai tā tiesību pārņēmējam tiek maksāta taisnīga atlīdzība. Atlīdzības samaksas pienākums saskaņā ar 1. punktu ir noteikts datu nesēju izgatavotājam vai importētājam.”
11. Turklāt Civilprocesa kodeksa 1019.h pantā, ar ko transponēts Direktīvas 2004/48 14. pants, ir noteikts:
“Ciktāl nepieciešams, atkāpjoties no Pirmās grāmatas otrās sadaļas divpadsmitās nodaļas otrās daļas un no 843.a panta 1. punkta, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt pieņemamus un samērīgus tiesas izdevumus un pārējos izdevumus, kas radušās lietas dalībniekam, kuram spriedums ir bijis labvēlīgs, ja vien tas nav pretrunā ar taisnīguma principu.”
II – Pamatlietas rašanās fakti
12. Atbildētājas pamatlietā ir Stichting de Thuiskopie, fonds, kurš ir pilnvarots iekasēt AL 16.c panta 2. punktā paredzēto atlīdzību par kopēšanu personiskai lietošanai un sadalīt no tās gūtos ienākumus, un Stichting Onderhandelingen Thuiskopie vergoeding (17), fonds, kurš ir pilnvarots noteikt apmēru atlīdzībai par kopēšanu personiskai lietošanai.
13. Sabiedrības, kas ir prasītājas pamatlietā, ir darbu reproducēšanai paredzēto datu nesēju importētājas un/vai izgatavotājas AL 16.c panta 1. punkta izpratnē, kurām attiecīgi ir pienākums maksāt atlīdzību par kopēšanu personiskai lietošanai.
14. Uzskatīdamas, ka atlīdzība par kopēšanu personiskai lietošanai ir paredzēta vienīgi, lai kompensētu kaitējumu, kas tiesību īpašniekiem radīts tādu reproducēšanas darbību rezultātā, kuras ietilpst AL 16.c panta 1. punkta piemērošanas jomā, minētās prasītājas pamatlietā pret Stichting de Thuiskopie un SONT vērsās Rechtbank te ‘s-Gravenhage [Hāgas tiesā], apgalvojot, ka atlīdzības par kopēšanu personiskai lietošanai apmērs nedrīkst tikt aprēķināts, ņemot vērā zaudējumus, kas izraisīti ar darbu kopijām, kuras izgatavotas no nelikumīga avota, pārkāpjot autortiesības.
15. Rechtbank te ‘s-Gravenhage noraidīja prasītāju pamatlietā prasību ar 2008. gada 25. jūnija spriedumu (18).
16. Gerechtshof te ‘s-Gravenhage [Hāgas apelācijas tiesa], kurā iesniegta apelācijas sūdzība, ar 2010. gada 15. novembra spriedumu (19) tāpat noraidīja šo prasību, nospriežot, ka taisnīgās atlīdzības, kas paredzēta AL 16.c pantā, mērķis ir vienīgi kompensēt kaitējumu, kas tiesību īpašniekiem radīts tādu reproducēšanas darbību rezultātā, kuras ietilpst minētās tiesību normas piemērošanas jomā.
17. Jānorāda, ka no iesniedzējtiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Gerechtshof te ‘s-Gravenhage konstatēja, ka nedz Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā, nedz AL 16.c pantā nav nošķīruma atkarībā no reprodukciju avota. Tomēr no AL sagatavošanas dokumentiem izrietot, ka tā 16.c pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir atļauta reproducēšana no nelikumīga avota tikmēr, kamēr nav tehnisku pasākumu, kuri ļautu apkarot nelikumīgu kopēšanu personiskai lietošanai. Proti, tika uzskatīts, ka ar regulējumu, ar ko nav aizliegta reproducēšana no nelikumīgiem avotiem, vienlaikus paredzot pienākumu iekasēt atlīdzību par šīs reprodukcijas kopēšanu personiskai lietošanai, tiek nodrošināta labāka tiesību īpašnieku interešu aizsardzība, neradot tiem nepamatotu kaitējumu Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punkta izpratnē.
18. Prasītājas pamatlietā iesniedza kasācijas sūdzību par šo Gerechtshof te ‘s-Gravenhage spriedumu Hoge Raad der Nederlanden [Nīderlandes Augstākajā tiesā]. Stichting de Thuiskopie arī vērsās Hoge Raad der Nederlanden ar pretkasācijas sūdzību.
III – Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
19. Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus trīs prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas 2001/29] 5. panta 2. punkta ievaddaļa un b) apakšpunkts – tos lasot kopā ar tās 5. panta 5. punktu vai atsevišķi – ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētais autortiesību ierobežojums attiecas uz reprodukcijām, kuras atbilst šajā pantā minētajām prasībām, neatkarīgi no tā, vai darba, kura reprodukcijas ir izgatavotas, eksemplāri attiecīgās fiziskās personas rīcībā ir nonākuši likumīgi, proti, nepārkāpjot tiesību īpašnieka autortiesības, vai arī šis ierobežojums attiecas tikai uz to eksemplāru reprodukcijām, kuri attiecīgās personas rīcībā ir nonākuši, nepārkāpjot autortiesības?
2) a) Ja atbilde uz pirmo jautājumu atbilst tajā formulētajai otrajai alternatīvai, vai, piemērojot “trīspakāpju testu” saskaņā ar [Direktīvas 2001/29] 5. panta 5. punktu, izņēmuma piemērošanas joma saskaņā ar 5. panta 2. punktu tiktu paplašināta, vai arī tā piemērošanas rezultātā vienīgi tiktu ierobežota šī izņēmuma piemērošanas joma?
2) b) Ja atbilde uz pirmo jautājumu atbilst tajā formulētajai otrajai alternatīvai, vai valsts tiesību norma, kurā ir paredzēts par reprodukcijām, ko fiziska persona izgatavo [personiskai] lietošanai bez kāda tieša vai netieša komerciāla mērķa, iekasēt taisnīgu atlīdzību neatkarīgi no tā, vai attiecīgo reprodukciju izgatavošana ir likumīga atbilstoši [Direktīvas 2001/29] 5. panta 2. punktam – un šajā noteikumā neierobežojot tiesību pārņēmēju tiesības aizliegt reprodukciju izgatavošanu un viņu tiesības uz zaudējumu atlīdzību – ir pretrunā [minētās] direktīvas 5. pantam vai kādai citai Savienības tiesību normai?
Vai, atbildot uz šo jautājumu, ņemot vērā “trīspakāpju testu” saskaņā ar [Direktīvas 2001/29] 5. panta 5. punktu, ir nozīme tam, ka nepastāv (vai pagaidām nepastāv) tehniskie pasākumi, lai apkarotu kopiju neatļautu izgatavošanu personiskai lietošanai?
3) Vai [Direktīva 2004/48] ir [piemērojama] tādā tiesvedībā kā pamatlietā, kurā – pēc tam, kad dalībvalsts, pamatojoties uz [Direktīvas 2001/29] 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, tādu datu nesēju izgatavotājiem un importētājiem, kuri ir atbilstoši un paredzēti darbu reproducēšanai, ir uzlikusi taisnīgas atlīdzības samaksas pienākumu un noteikusi, ka šī taisnīgā atlīdzība ir jāsamaksā šīs dalībvalsts noteiktai organizācijai, kura ir pilnvarota iekasēt un sadalīt taisnīgo atlīdzību, – persona, kurai ir samaksas pienākums, pieprasa, lai tiesa, ņemot vērā konkrētus apstākļus, par kuriem ir strīds un kuriem ir nozīme taisnīgas atlīdzības noteikšanā, taisa minētajai organizācijai, kura to pārsūdz, nelabvēlīgu spriedumu?”
20. Prasītājas pamatlietā, Stichting de Thuiskopie, Nīderlandes, Itālijas, Lietuvas un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.
21. Prasītājas pamatlietā, Stichting de Thuiskopie, Nīderlandes un Spānijas valdības, kā arī Komisija sniedza arī mutvārdu apsvērumus atklātajā tiesas sēdē, kura notika 2013. gada 9. oktobrī.
IV – Ievada apsvērumi
22. Iesniedzējtiesas pirmais un otrais jautājums, kas ir cieši saistīti (20), patiesībā ietver vairākus jautājumus, par kuriem jāsniedz daži ievada apsvērumi un kurus ir vērts pārformulēt un pārgrupēt.
23. Ar pirmo jautājumu Hoge Raad der Nederlanden uzdod Tiesai jautājumu par Direktīvas 2001/29 interpretāciju. Tā būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai attiecas uz visām reprodukcijām, neatkarīgi no to avota likumības (pirmā alternatīva), vai arī – gluži pretēji – tas var attiekties tikai uz reprodukcijām, kas izgatavotas no avotiem, kas paši ir likumīgi (otrā alternatīva). Tā arī vēlas gūt skaidrību par Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punkta ietekmi uz tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretāciju.
24. Tad iesniedzējtiesa otrajā prejudiciālajā jautājumā uzdod divus pakārtotus jautājumus gadījumam, ja Tiesa interpretētu Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu tādējādi, ka tas attiektos tikai uz reprodukcijām, kas izgatavotas no likumīgiem avotiem (otrā alternatīva).
25. Vispirms (otrā jautājuma a) punkts) tā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punkts, kurā noteikts “trīspakāpju tests”, var ļaut palielināt šīs direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā izņēmuma saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai piemērošanas jomu, vai arī, gluži pretēji, tas to var vienīgi ierobežot.
26. Tad tā būtībā izjautā Tiesu (otrā jautājuma b) punkts) par to, vai ar Savienības tiesībām – ar pašu Direktīvu 2001/29 vai jebkādām citām tiesību normām – ir saderīga tāda valsts tiesību norma, kurā par reprodukcijām, ko fiziska persona izgatavo personiskai lietošanai bez kāda tieša vai netieša komerciāla mērķa, ir paredzēta taisnīga atlīdzība neatkarīgi no tā, vai attiecīgo reprodukciju izgatavošana ir likumīga.
27. Tomēr tālāk izklāstīto iemeslu dēļ pirmais jautājums un otrā jautājuma a) punkts var tikt izskatīti tikai kopā, jo Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 5. panta 5. punkta normas pašas ir formāli un nesaraujami saistītas un var tikt aplūkotas un interpretētas tikai kopā un attīstībā.
28. Tātad sākšu, izskatīdams jautājumu, vai Direktīvas 2001/29 5. pants kopumā var tikt interpretēts tādējādi, ka atlīdzība par kopēšanu personiskai lietošanai var tikt iekasēta par reprodukcijām, kas izgatavotas no nelikumīgiem avotiem, proti, avotiem, kuri sabiedrībai netiek sniegti, izplatīti vai izziņoti ar ekskluzīvo reproducēšanas tiesību īpašnieku piekrišanu (pirmais jautājums un otrā jautājuma a) punkts).
29. Tā kā, manuprāt, atbildei uz šo jautājumu jābūt noliedzošai, es tagad ļoti ātri izskatīšu jautājumu, vai Direktīvas 2001/29 5. pants var tikt interpretēts tādējādi, ka dalībvalsts tomēr (21) var nolemt iekasēt atlīdzību par kopēšanu personiskai lietošanai par reprodukcijām, kas izgatavotas no nelikumīgiem avotiem. Atbildi uz šo otro jautājumu faktiski varēs viegli secināt no atbildes, kas sniegta uz pirmo jautājumu, daļām.
30. Visbeidzot, ļoti kodolīgi atbildēšu uz iesniedzējtiesas trešo jautājumu par Direktīvas 2004/48 14. panta interpretāciju.
V – Par jautājumu, vai atlīdzība par kopēšanu personiskai lietošanai var tikt iekasēta par reprodukcijām, kas izgatavotas no nelikumīgiem avotiem (pirmais jautājums un otrā jautājuma a) punkts)
A – Apsvērumu kopsavilkums
31. Prasītājas pamatlietā, Spānijas, Itālijas un Lietuvas valdības, kā arī Komisija ir vienisprātis, uzskatīdamas, ka, ņemot vērā Direktīvas 2001/29 tekstu, būtību un mērķi, šīs direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai nevar attiekties uz reprodukcijām, kas izgatavotas no nelikumīgiem avotiem.
32. Pirmkārt, minētajā 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā šāda iespēja neesot paredzēta un, ciktāl šī iespēja ir izņēmums no ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām, kuras garantētas Direktīvas 2001/29 2. pantā, tā esot jāinterpretē šauri, kopsakarā ar šīs direktīvas 5. panta 5. punktu.
33. Otrkārt, šī šaurā interpretācija atbilstot Direktīvas 2001/29 mērķim, jo ar pretēju risinājumu var tikt izjaukts taisnīgais līdzsvars, kāds jāsaglabā starp dažādajām iesaistītajām tiesībām un interesēm. Šajā tiesību normā paredzētā taisnīgā atlīdzība esot vērsta vienīgi uz to, lai kompensētu kaitējumu, kas tiesību īpašniekiem radīts izņēmuma saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai “ieviešanas rezultātā”, nevis kaitējumu, kas tiem radīts ar reprodukcijām, kas izgatavotas no nelikumīgiem avotiem, un, vēl jo mazāk, kaitējumu, kas radīts, iepriekš izplatot to darbu nelikumīgas kopijas.
34. Lai arī Komisija turklāt atzīst, ka šī šaurā interpretācija atsevišķos apstākļos paradoksālā veidā var izrādīties nelabvēlīga tiesību īpašniekiem, tā tomēr uzskata, ka tas neliktu apšaubīt šādu interpretāciju.
35. Savukārt atbildētājas pamatlietā un Nīderlandes un Austrijas valdības būtībā uzskata, ka dalībvalstu iespēja izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai piemērot attiecībā uz reprodukcijām, kas izgatavotas no nelikumīgiem avotiem, nav izslēgta nedz Direktīvas 2001/29 tekstā, nedz tās struktūrā; minētā iespēja, gluži pretēji, atbilstot šīs direktīvas mērķim un ļaujot saglabāt taisnīgu līdzsvaru starp tiesību īpašnieku tiesībām un interesēm, no vienas puses, un aizsargāto darbu un tiesību objektu lietotāju tiesībām un interesēm, no otras puses.
36. Šajā ziņā atbildētājas pamatlietā norāda, ka nav nekādu tehnisku līdzekļu, lai apkarotu kopiju personiskai lietošanai izgatavošanu no nelikumīgiem avotiem, un ka atlīdzības par kopēšanu personiskai lietošanai iekasēšana par šādām reprodukcijām sekmē reproducēto darbu parastu izmantošanu Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punkta izpratnē un tādējādi ir labākais līdzeklis, lai, nepārkāpjot trīspakāpju testu, nodrošinātu tiesību īpašnieku likumīgo interešu aizsardzību.
B – Analīze
37. Ņemot vērā pamatlietas prasītāju, dalībvalstu un Komisijas paustos krasi pretrunīgos viedokļus par galveno problēmu, kas izvirzīta pirmajos divos iesniedzējtiesas jautājumos, vispirms ir jāatgādina, kas veido Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai un par to paredzēto taisnīgo atlīdzību. Tomēr šīs tiesību normas interpretācija nav nodalāma no minētās direktīvas 5. panta 5. punkta interpretācijas.
1) Izņēmums saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai saskaņā ar Direktīvu 2001/29
38. Direktīvas 2001/29 2. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums par labu šajā pantā norādītajiem autortiesību un blakustiesību īpašniekiem paredzēt ekskluzīvās tiesības atļaut vai aizliegt tieši vai netieši, īslaicīgi vai pastāvīgi ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji reproducēt aizsargātus tiesību objektus, proti, savus darbus, skaņu ierakstus, filmas vai raidījumus.
39. Tomēr tās pašas direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā dalībvalstīm ir sniegta iespēja paredzēt izņēmumu no ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām, kas noteiktas 2. pantā.
40. Ja dalībvalsts īsteno izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai, fiziskās personas, kurām pieder darbi vai tiesību objekti, kas ir aizsargāti ar autortiesībām un blakustiesībām, drīkst (22) izgatavot no tiem kopiju personiskai lietošanai un ne tādiem mērķiem, kuri tieši vai netieši būtu komerciāli (23). Ir raksturīgi, ka izņēmumam saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai ir jāļauj audio kompaktdiska pircējam izgatavot tā reprodukciju, ko viņš varēs, piemēram, klausīties, izmantojot digitālo mūzikas atskaņotāju.
41. Izņēmums saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai atbilstoši skar tiesību īpašnieku reproducēšanas monopolu, nodarot tiem zaudējumus, attiecībā uz kuriem tiek uzskatīts, ka šo īpašnieku piekrišana ir saņemta, tiem gūstot taisnīgu atlīdzību. Šī atlīdzība vairāk tiek analizēta kā pienācīga kompensācija tiesību īpašniekiem par kaitējumu, kas radīts, reproducējot viņu aizsargātos darbus un tiesību objektus (24), nevis kā atalgojums.
42. Visbeidzot, ar izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai kā ar “kompensējošo izņēmumu” dalībvalstīm ir noteikts pienākums ne tikai ieviest taisnīgo atlīdzību, kura maksājama tiesību īpašniekiem, bet arī to faktiski iekasēt (25) un, protams, nodrošināt tās sadali starp tiesību īpašniekiem.
43. Šī taisnīgā atlīdzība ir jāfinansē fiziskajai personai, kura, iepriekš neprasot ekskluzīvo reproducēšanas tiesību īpašniekam attiecīgu atļauju, izgatavodama aizsargāta darba vai tiesību objekta reprodukciju personiskai lietošanai bez komerciāla mērķa, rada viņam kaitējumu (26). Taču praktisku apsvērumu dēļ dalībvalstīm ir atļauts atlīdzību par kopēšanu personiskai lietošanai iekasēt no personām, kuras, tāpat kā prasītājas pamatlietā, nodod fizisko personu, kurām ir samaksas pienākumus, rīcībā datu nesējus, kurus tie lieto reprodukciju izgatavošanai. Tomēr taisnīgais līdzsvars, kāds jārod starp tiesību īpašniekiem un aizsargāto darbu un tiesību objektu lietotājiem, nozīmē, pirmkārt, ka patiesais pienākums maksāt šo atlīdzību var ietekmēt minētos lietotājus (27), un, otrkārt, ka šī atlīdzība tiek iekasēta tikai par datu nesējiem, kas šiem lietotājiem nodoti personiskai lietošanai (28).
44. Galu galā šādā sistēmā taisnīgā atlīdzība ir balstīta uz pieņēmumu, ka reproducēšanas datu nesēju lietotāji šos datu nesējus izmantos aizsargātu darbu vai tiesību objektu kopēšanai personiskai lietošanai.
2) Ievada apsvērumi par Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 5. panta 5. punktu
45. Pirms sniegt konkrētu atbildi uz šajā lietā izvirzītajiem jautājumiem, ir jāaplūko attiecības starp Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 5. panta 5. punktu, jo iesniedzējtiesa tieši vaicā, vai šīs tiesību normas ir jālasa kopā vai nē.
46. Minētās direktīvas 5. panta 5. punktā (29) tās 5. panta 1.–4. punktā noteikto izņēmumu – tostarp tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā izņēmuma saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai – ieviešanai ir izvirzīts trīskāršs nosacījums, ka šis izņēmums ir piemērojams tikai dažos īpašos gadījumos, ka tas nav pretrunā darba parastai izmantošanai un ka tas nerada nepamatotu kaitējumu autortiesību īpašnieka likumīgajām interesēm (30).
47. Šie trīs nosacījumi, kas Direktīvā 2001/29 citādi nav definēti, atbilst – kā izriet no Direktīvas 2001/29 preambulas 44. apsvēruma – dalībvalstu un Savienības starptautiskajām saistībām un, precīzāk, nosacījumiem attiecībā uz jebkādiem autortiesību ierobežojumiem, kuri paredzēti Bernes konvencijas 9. panta 2. punktā un labāk pazīstami ar nosaukumu “trīspakāpju tests” (31) – ko iesniedzējtiesa izmanto savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu –, kuri atkārtoti TRIPs 13. pantā un ATL 10. pantā.
48. Pretēji tam, ko iesniedzējtiesa, šķiet, ierosina savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā, Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 5. panta 5. punkta interpretācijai kopsakarībā nevar būt alternatīvas. Kad valstu likumdevēji īsteno izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai, šai ieviešanai katrā ziņā ir jāatbilst minētā 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta prasībām, bet arī vienlaikus jāatbilst Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punkta prasībām, ievērojot starptautiskās saistības (32). Tāpat ir gadījumos, kad valstu tiesas piemēro izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai. Pretēji tam, ko norādījusi Nīderlandes valdība, Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punkta normas nav adresētas tikai valsts likumdevējam.
49. Turklāt, atsaucoties uz iesniedzējtiesas uzdotā otrā jautājuma a) punktu, Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punkta normas nevar tikt interpretētas tādējādi, ka tās ļautu palielināt šīs direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā izņēmuma saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai piemērošanas jomu, bet, gluži pretēji, tās attiecīgā gadījumā nedalāmi sekmē gan šīs piemērošanas jomas, gan arī minētās direktīvas piemērošanas jomas noteikšanu.
50. Šajā gadījumā ļoti precīzās reproducēšanas tiesību izņēmumu un ierobežojumu – kas paredzēti Direktīvas 2001/29 5. pantā – robežas daudzos aspektos tiek analizētas kā pati trīspakāpju testa īstenošana (33).
51. Tādējādi reproducēšanas tiesību izņēmumu un ierobežojumu precīzā definīcija Direktīvas 2001/29 5. pantā, tostarp izņēmuma saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai precīzā definīcija, katrā ziņā ir vērsta uz to, lai tā atbilstu pirmajam “trīspakāpju testa” posmam, kas saistīts ar to, ka tie ir piemērojami tikai īpašos gadījumos. Šajā ziņā var norādīt, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais kopēšanas tiesību personiskai lietošanai ierobežojums, attiecinot to vienīgi uz fiziskām personām, kuras rīkojas personiskiem, nevis komerciāliem mērķiem, pastiprina šo prasību.
52. No tāda paša viedokļa Direktīvas 2001/29 preambulas 38. apsvērumā arī ir precizēts – lai arī būtu jāļauj dalībvalstīm, izmantojot atlīdzību, izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai piemērot attiecībā uz audio, vizuāla un audiovizuāla materiāla reproducēšanu dažos veidos personiskai lietošanai, tomēr ir pienācīgi jāņem vērā atšķirības starp digitālu kopēšanu personiskai lietošanai un analogu kopēšanu personiskai lietošanai, un dažos aspektos tās ir jānodala, jo ir paredzams, ka aizvien vairāk izplatīsies kopiju izgatavošana uz datu nesēja personiskai lietošanai, un tai būs aizvien lielāka ekonomiska nozīme.
53. Tādējādi izņēmums saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai, kas noteikti ir viens no Direktīvas 2001/29 2. pantā paredzēto ekskluzīvo reproducēšanas tiesību izņēmuma “gadījumiem”, dalībvalstīm ir jāstrukturē un valstu tiesām ir jāpiemēro, ņemot vērā prasības, kuras izriet no tā, ka šī izņēmuma piemērošanas joma ir sašaurināta, attiecinot to uz īpašiem gadījumiem (34).
54. Tāpat, kā Tiesai ir bijusi iespēja atzīt, dalībvalstīm, ja tās izvēlas savās valsts tiesībās ieviest izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai, ir jāparedz taisnīgas atlīdzības maksājums par labu tiesību īpašniekiem. Izņēmums saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai var tikt ieviests tikai tad, ja tiek paredzēta un faktiski iekasēta taisnīga atlīdzība. Atlīdzība, kas prasīta Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā, ietilpst “trīspakāpju testa” trešajā posmā, kas attiecas uz to, ka jānodrošina, lai netiktu radīts kaitējums autortiesību īpašnieka likumīgajām interesēm, kā minēts Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punktā (35).
55. Toties ir jākonstatē, ka Direktīvā 2001/29 nav nevienas tiešas norādes uz otro nosacījumu, kurš minēts Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punktā, saskaņā ar kuru ekskluzīvo reproducēšanas tiesību izņēmums vai ierobežojums nedrīkst būt pretrunā aizsargāto darbu vai tiesību objektu parastai izmantošanai (36). Tādējādi šajā lietā Tiesai ir dota iespēja par to lemt (37), cik vien iespējams iedvesmojoties no starptautiskās prakses (38).
56. Konkrēta atbilde uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu ir jāsniedz, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus.
3) Par izņēmuma saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai piemērošanas jomas ierobežojumu, attiecinot to tikai uz reprodukcijām, kas izgatavotas no likumīgiem avotiem
57. Ir jāpamatojas uz konstatējumu, ka Direktīvas 2001/29 5. pantā nav tiešu precizējumu, kuri norādītu, vai izņēmums saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai var attiekties uz visām reprodukcijām, – vai tās būtu izgatavotas no likumīgiem, vai nelikumīgiem avotiem, – vai arī šis izņēmums, gluži pretēji, var attiekties vienīgi uz reprodukcijām, kas izgatavotas no likumīgiem avotiem. Turklāt un kā Tiesa jau ir norādījusi, nedz minētās direktīvas 2. pantā, nedz kādā citā no šīs direktīvas normām nav definēts tās 2. pantā minētais jēdziens “reproducēšana” (39), gluži tāpat kā tajā nav definēti jēdzieni “daļēja reproducēšana” (40), “atlīdzība” (41) [vai] “taisnīga atlīdzība” (42) (43), kas minēti tās 5. pantā, jēdziens “izziņošana”, kas minēts tās 3. panta 1. punktā (44), vai arī frāze “izmantojot savus līdzekļus”, kas ietverta tās 5. panta 2. punkta d) apakšpunktā (45).
58. Tā kā šajās tiesību normās turklāt nav nevienas skaidras norādes uz dalībvalstu tiesībām noteikt to nozīmi un apjomu, tad Savienības tiesību vienveidīga piemērošana, kā arī vienlīdzīgas attieksmes princips (46) liek šo jēdzienu visā Savienībā interpretēt autonomi un vienveidīgi (47); tas jāmēģina nodrošināt, ņemot vērā ne tikai to normu tekstu, kurās šie jēdzieni lietoti, bet arī apstākļus, kādos tās pieņemtas, un mērķi, kas izvirzīts tiesiskajam regulējumam, kurā šīs tiesību normas ietilpst (48), vai pat visas atbilstošās Savienības tiesību normas (49). Arī no šo tiesību normu rašanās var secināt elementus, kuri ir svarīgi to interpretācijā (50).
59. Turklāt Savienības tiesību akti ir jāinterpretē, cik vien iespējams, ņemot vērā starptautiskās tiesības (51), it īpaši ja to mērķis tieši ir īstenot starptautisku nolīgumu, ko noslēgusi Kopiena (52).
60. Direktīvas 2001/29 preambulas 15. apsvērumā šajā ziņā ir precizēts, ka tās mērķis ir īstenot starptautiskās saistības, kas izriet no tā, ka Savienība ir pieņēmusi ATL (53), it īpaši attiecībā uz līdzekļiem pirātisma globālā mērogā apkarošanu digitālajā vidē. Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka Direktīvas 2001/29 piemērošanas jomā Savienība ir aizstājusi dalībvalstis Bernes konvencijas normu īstenošanā (54).
61. Šajā gadījumā Direktīvā 2001/29 ir definēta to darbību joma, uz ko attiecas reproducēšanas tiesības (55), un ir ietverts izsmeļošs izņēmumu un ierobežojumu uzskaitījums attiecībā uz šīm tiesībām (56). Turklāt tajā ir norādīts, ka dalībvalstīm ir jāļauj paredzēt reproducēšanas tiesību izņēmumus vai ierobežojumus attiecībā uz audio, vizuāla un audiovizuāla materiāla reproducēšanu dažos veidos personiskai lietošanai, paredzot taisnīgu atlīdzību (57), precizējot, – kā jau esmu norādījis – ka tām ir jāņem vērā, pirmkārt, atšķirības starp digitālu kopēšanu personiskai lietošanai un analogu kopēšanu personiskai lietošanai (58) un, otrkārt, tehnoloģiskā un ekonomiskā attīstība, ja pastāv efektīvi tehniski aizsardzības pasākumi (59).
62. Turklāt šajā direktīvā ir precizēts, ka tās 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētās taisnīgās atlīdzības mērķis ir “pienācīgi” atlīdzināt tiesību īpašniekiem viņu aizsargāto darbu vai citu tiesību objektu izmantošanu atbilstoši un piemērojot izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai (60). Arī minētās atlīdzības veids, kārtība un iespējamais apmērs ir jānosaka, ņemot vērā katra atsevišķā gadījuma īpašos apstākļus, kuri var tikt novērtēti, pamatojoties uz iespējamo kaitējumu, kas ar attiecīgo darbību tiek nodarīts tiesību īpašniekam (61).
63. Tādējādi no Direktīvas 2001/29 teksta var tikt secināts, ka tieši tas, ka dalībvalstis ir atstājušas spēkā vai ieviesušas izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai, rada tiesību īpašniekiem nodarīto kaitējumu, kas, kā tiek uzskatīts, tiek pienācīgi kompensēts ar šo taisnīgo atlīdzību (62). Tomēr nav nevienas tiešas norādes, kas ļautu noteikt, vai šis izņēmums var attiekties tikai uz reprodukcijām, kas izgatavotas no likumīgiem avotiem, vai arī tas tāpat var attiekties uz reprodukcijām, kas izgatavotas no nelikumīgiem avotiem.
64. Tomēr, pretēji tam, ko norādījusi Nīderlandes valdība, šī neprecizitāte nevar tikt interpretēta tādējādi, ka ar to Savienības likumdevējs būtu apzināti paudis to (63), ka taisnīgo atlīdzību ir paredzēts iekasēt par reprodukcijām, kas izgatavotas no nelikumīgiem avotiem. Šādai interpretācijai nav nekāda pamata Direktīvā 2001/29 un, vēl vairāk, tā būtu pretrunā šīs direktīvas 5. panta 5. punkta noteikumiem un tajā izvirzītajām trīspakāpju testa prasībām atbilstoši Savienības un dalībvalstu starptautiskajām saistībām.
65. Lai pierādītu šo Savienības likumdevēja apzināto gribu, Nīderlandes valdība norāda uz Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta d) apakšpunkta formulējumu, kurā ir atsauce uz reprodukciju avotu likumību, minētās direktīvas 5. panta 3. punkta e) apakšpunkta (64) un 6. panta 4. punkta otrās daļas formulējumu, kuros atsauces uz to nav, tāpat arī uz Padomes 1991. gada 14. maija Direktīvu 91/250/EEK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (65).
66. Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta d) apakšpunkts ļauj dalībvalstīm paredzēt izņēmumu no reproducēšanas tiesībām attiecībā uz citātiem, kas minēti tostarp kritikas vai apskata nolūkā, bet tikai ar noteikumu, ka tostarp aizsargātais darbs vai cits tiesību objekts jau ir likumīgi publiskots.
67. Turpretī Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts izņēmums no ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām gadījumā, kad aizsargāts darbs vai tiesību objekts tiek izmantots valsts drošības nolūkā vai, lai nodrošinātu administratīvu, parlamentāru vai tiesas procesu pienācīgu norisi, bez norādēm uz avota likumību.
68. Direktīvas 2001/29 6. panta 4. punktā vispārīgi ir paredzēta iespēja dalībvalstīm – tad, ja nav attiecīgu pasākumu, ko būtu brīvprātīgi veikuši tiesību īpašnieki –, veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka personas, uz kurām attiecas 5. pantā paredzētie izņēmumi vai ierobežojumi, varētu tos izmantot. Tomēr šā 4. punkta otrā daļa, kas attiecas uz vienīgo izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai, ir atšķirīga no pirmās daļas (66) ar to, ka tajā nav nevienas norādes uz piekļuves aizsargātajam darbam vai tiesību objektam likumību.
69. Visbeidzot, Direktīvā 91/250 ir noteikts princips par datorprogrammas autora ekskluzīvajām tiesībām atļaut vai aizliegt tās reproducēšanu, vienlaikus paredzot izņēmumu saistībā ar rezerves kopiju, kas pieejama tikai “likumīgajam ieguvējam” (67).
70. Tomēr izņēmuma saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai piemērošanas joma un apjoms nevar tikt definēti, atsaucoties uz tiesību normām, kas piemērojamas pavisam atšķirīgos apstākļos un kam ir katrai savi mērķi.
71. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar atkārtotu judikatūru Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts – kā izņēmums (68) no tiesību īpašnieka ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām, kas garantētas minētās direktīvas 2. pantā, – ir jāinterpretē šauri. Tātad izņēmuma saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai piemērošanas joma nevar tikt paplašināta, attiecinot to uz situācijām, kuras nav skaidri paredzētas Direktīvā 2001/29 (69).
72. Katrā ziņā Nīderlandes valdības aizstāvētā interpretācija ir pretrunā Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punkta noteikumiem, kas interpretēti, ņemot vērā Bernes konvenciju, ATL un TRIPs, un it īpaši ar nosacījumu, ka nedrīkst būt pretrunā aizsargātā darba vai tiesību objekta parastai izmantošanai.
73. Stichting de Thuiskopie, kā arī Nīderlandes un Austrijas valdības šajā ziņā būtībā apgalvo, ka tiesiskais regulējums, kurā ir atļauts atlīdzību par kopēšanu personiskai lietošanai iekasēt par reprodukcijām, kas izgatavotas no nelikumīgiem avotiem, ja nav nekādu uzticamu tehnisku pasākumu, ar kuriem varētu efektīvi radīt šķēršļus minēto nelikumīgo avotu publicēšanai vai izplatīšanai un to bezgalīgai reproducēšanai, it īpaši digitālajā vidē, ir vienīgais līdzeklis tiesību īpašniekiem nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai. Šāds tiesiskais regulējums daudz labāk sekmējot aizsargāto darbu un tiesību objektu parastu izmantošanu, nekā tiesiskais regulējums, kurā aizliegta jebkāda reproducēšana no nelikumīgiem avotiem, un tas nodrošinot tiesību līdzsvaru starp tiesību īpašniekiem un aizsargāto darbu un tiesību objektu lietotājiem.
74. Pieņemot, ka šāds tiesiskais regulējums vispār var būt likumīga un pienācīga atbilde uz autortiesību un blakustiesību pārkāpumiem, ko rada aizsargāto darbu vai tiesību objektu kopiju nelikumīga publicēšana internetā un to reproducēšana, tomēr netiek apstrīdēts, ka izņēmums saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai nav ieviests ar šādu mērķi, un ir izslēgts, ka tas varētu būt ticis ieviests ar minēto mērķi, ja vien netiek apstrīdēts pats pamatojums, uz ko tas balstīts, turklāt neatkarīgi no tā, vai pastāv vai nepastāv tehniski pasākumi, kas ļauj efektīvi apkarot aizsargātu darbu vai tiesību objektu nelikumīgu kopiju izgatavošanu un izplatīšanu.
75. Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka Nīderlandes valdības argumentu pamatā ir tas, ka Nīderlandes likumā ir pieļauta aizsargāto darbu vai tiesību objektu, kuri nelikumīgi publiskoti internetā, ielādēšana (“downloading” jeb lejuplādēšana), lai novērstu tikai minēto aizsargāto darbu vai tiesību objektu izvietošanu tiešsaistē (“uploading” jeb augšuplādēšana). Tādējādi Nīderlandes Karaliste netieši, bet noteikti atbalsta materiāla, kas rodas, izmantojot aizsargātos darbus un tiesību objektus, masveida izplatīšanu, kuru nekādā ziņā nedrīkst uzskatīt par parastu, tas ir, par pašu cēloni fenomenam, kura kaitīgās sekas, kas skar tiesību īpašniekus, šī dalībvalsts plāno novērst. Tas, ka internetā nelikumīgi izplatīto (augšuplādēšana) aizsargāto darbu vai tiesību objektu lejuplādēšana kļuvusi ikdienišķa, var tikai būt pretrunā to parastai izmantošanai.
76. Turklāt ir apšaubāmi, vai atlīdzības iekasēšana par kopēšanu personiskai lietošanai atbilstoši pašreizējai koncepcijai jebkādā veidā varētu pienācīgi kompensēt negūto peļņu, ko tiesību īpašniekiem izraisījusi viņu aizsargāto darbu un tiesību objektu masveida izplatīšana internetā, pārkāpjot viņu ekskluzīvās reproducēšanas tiesības attiecībā uz izziņošanu (70) vai izplatīšanu (71).
77. Ja vien padziļināti no jauna nedefinē to, kāda ir pastāvēšanas jēga izņēmumam saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai un galvenajai taisnīgās atlīdzības, kam jābūt piesaistītai šim izņēmumam, noteikšanas kārtībai, ar visām no tā izrietošajām sekām, ar atlīdzību par kopēšanu personiskai lietošanai nevar kompensēt ienākumu zudumu, ko radot viņu darbu parastā izmantošana internetā. Acīmredzot vajadzētu tostarp paredzēt, ka tiek ievērojami palielināts atlīdzības apmērs, kāda ir jāmaksā katram datu nesēja lietotājam, pat ja viņš nekad neizgatavo reprodukcijas no nelikumīgiem avotiem, riskējot izjaukt tiesību līdzsvaru starp tiesību īpašniekiem un aizsargāto darbu un materiālu lietotājiem.
78. Nīderlandes valdības izvirzītā doma, ka atlīdzības par kopēšanu personiskai lietošanai iekasēšana par reprodukcijām, kas izgatavotas no nelikumīgiem avotiem, turklāt vairāk atbilstu aizsargāto darbu un tiesību objektu lietotāju tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību nekā kontroles pasākumu ieviešana attiecībā uz viņu darbu izmantošanu minēto lietotāju privātajā sfērā (72), nodrošinot labāku tiesību līdzsvaru, nevarētu izraisīt šādas Direktīvas 2001/29 5. panta interpretācijas maiņu. Šajā ziņā vienkārši jānorāda, ka nav nepieciešamās saiknes starp izņēmuma saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai nepiemērojamību reprodukcijām, kas izgatavotas no nelikumīgiem avotiem, un lietotāju tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību iespējamo pārkāpumu (73).
79. Tādējādi ierosinu uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu un otrā jautājuma a) punktu atbildēt, nospriežot, ka Direktīvas 2001/29 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais izņēmums saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai attiecas tikai uz tādām atbilstoši autortiesībām un blakustiesībām aizsargātu darbu vai tiesību objektu reprodukcijām, kuras izgatavotas no likumīgiem avotiem.
VI – Par jautājumu, vai dalībvalsts var nolemt atlīdzību par kopēšanu personiskai lietošanai iekasēt par reprodukcijām, kas izgatavotas no nelikumīgām kopijām (otrā jautājuma b) punkts)
80. Otrā jautājuma b) punktā iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai dalībvalsts pieņemta valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru taisnīga atlīdzība par kopēšanu personiskai lietošanai ir jāiekasē neatkarīgi no tā, vai reprodukcijas izgatavotas likumīgi, vai nelikumīgi, ir saderīga ar Savienības tiesībām.
81. No iepriekš izklāstītā izriet, ka šāda iespēja nav pieļaujama.
82. Pirmām kārtām, un pat neatkarīgi no jautājuma par to, vai ar Direktīvu 2001/29 ir veikta izņēmuma saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai pilnīga saskaņošana (74), šāda iespēja būtiski ietekmētu vienu no Direktīvā 2001/29 izvirzītajiem mērķiem – saskaņoti piemērot izsmeļošos ierobežojumus un izņēmumus no tajā paredzētajām ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām (75). Tiesa šajā ziņā jau ir nospriedusi, ka šis mērķis tiktu apdraudēts, ja dalībvalstis brīvi varētu neviendabīgi un nesaskaņoti precizēt taisnīgās atlīdzības parametrus (76). Tomēr, kā norāda Komisija, šāda pasākuma rezultātā tiktu radīta sui generis atlīdzība par reprodukcijām, kas izgatavotas no nelikumīgiem avotiem.
83. Otrām kārtām, un it īpaši, šādas iespējas atzīšana būtu divkārtīgi pretrunā Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punkta prasībām. Pirmkārt, ar to tiktu paplašināta izņēmuma saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai piemērošanas joma, ievērojami pārsniedzot šajā direktīvā noteikto īpašo gadījumu, tādējādi neievērojot šajā tiesību normā izvirzīto pirmo nosacījumu. Otrkārt, ar to par likumīgu netieši tiktu atzīts būtisks kaitējums aizsargāto darbu un tiesību objektu parastai izmantošanai, pilnībā neievērojot šajā tiesību normā paredzēto otro nosacījumu, tādējādi izjaucot taisnīgo līdzsvaru, kāds ar šo tiesību normu ir radīts starp ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām, kas atzītas tiesību īpašniekiem, un personām, uz kurām attiecas izņēmums saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai.
84. Līdz ar to ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas otrā jautājuma b) punktu atbildēt, nospriežot, ka attiecībā uz izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai, ko dalībvalstīm ir atļauts paredzēt atbilstoši Direktīvas 2001/29 5. pantam, atlīdzību, kam jābūt piesaistītai šim izņēmumam, dalībvalstis var iekasēt tikai par tādām atbilstoši autortiesībām un blakustiesībām aizsargātu darbu vai tiesību objektu reprodukcijām, kuras izgatavotas no likumīgiem avotiem.
VII – Par jautājumu, vai Direktīva 2004/48 ir piemērojama pamatlietai (trešais jautājums)
85. Trešajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīva 2004/48, un it īpaši tās 14. pants (77), ir piemērojama pamatlietai.
86. Iesniedzējtiesas nolēmumā šī tiesa skaidro, ka pretkasācijas sūdzībā Stichting de Thuiskopie lūdza atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, pamatojoties uz Civilprocesa kodeksa 1019.h pantu, kas pats ir pamatots ar Direktīvas 2004/48 14. pantu. Lai arī, protams, nešķiet, ka Stichting de Thuiskopie pretenzijas izriet no intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē, tomēr, atbalstīdama domu, ka Direktīvas 2001/29 5. pants ir piemērojams attiecībā uz reprodukcijām, kas izgatavotas no nelikumīgiem avotiem, tā noteiktā veidā aizstāv minētās tiesības.
87. Izņemot Stichting de Thuiskopie, visi lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus, lūdz atzīt, ka Direktīva 2004/48 nav piemērojama pamatlietai.
88. Šajā ziņā jāatgādina, ka, lai arī, ņemot vērā Direktīvas 2004/48 priekšmetu (78) un piemērošanas jomu (79), tās vispārējais mērķis ir tuvināt dalībvalstu tiesību aktus, lai nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni (80), tās mērķis tomēr ir regulēt nevis visus ar intelektuālā īpašuma tiesībām saistītos aspektus, bet tikai tos, kas ir saistīti, pirmkārt, ar šo tiesību ievērošanu un, otrkārt, ar to apdraudējumu, paredzot, ka jānodrošina efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, kuru mērķis ir novērst, pārtraukt vai atlīdzināt ikvienu esošu intelektuālā īpašuma tiesību apdraudējumu (81).
89. No šāda viedokļa Direktīvas 2004/48 14. panta mērķis ir pastiprināt intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni, novēršot, ka cietusī persona tiktu atturēta ierosināt tiesvedību savu tiesību aizsardzībai (82), kas nozīmē, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma izdarītājam parasti ir pilnībā jāuzņemas atbildība par savas rīcības finansiālajām sekām (83).
90. Šajā gadījumā, lai arī pamatlieta, protams, ļoti vispārīgi attiecas uz autortiesību un blakustiesību īpašnieku interešu aizsardzību, ciktāl tā attiecas uz Direktīvas 2001/29 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā izņēmuma saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai piemērošanas jomas apmēru, tomēr iebildums, uz ko pamatlieta balstīta, pilnīgi neietilpst Direktīvas 2004/48 piemērošanas jomā. Proti, prasību šīs tiesvedības pamatā cēla nevis tiesību īpašnieki (84), lai nodrošinātu minēto tiesību aizsardzību (85), bet saimnieciskās darbības subjekti, kuriem jāmaksā atlīdzība, ko dalībvalsts noteikusi kā taisnīgu atlīdzību, ar tajā ieviesto izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai.
91. Līdz ar to ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdoto trešo jautājumu atbildēt, nospriežot, ka Direktīvas 2004/48 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams tādai tiesvedībai kā pamatlietā, kura neattiecas uz pašu minēto tiesību aizsardzību, ko veikuši tiesību īpašnieki.
VIII – Secinājumi
92. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto analīzi, ierosinu Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais izņēmums saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai attiecas tikai uz tādām atbilstoši autortiesībām un blakustiesībām aizsargātu darbu vai tiesību objektu reprodukcijām, kuras izgatavotas no likumīgiem avotiem;
2) Direktīvas 2001/29 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz izņēmumu saistībā ar kopēšanu personiskai lietošanai, ko dalībvalstīm ir atļauts paredzēt atbilstoši šai tiesību normai, atlīdzību, kam jābūt piesaistītai šim izņēmumam, dalībvalstis var iekasēt tikai par tādām atbilstoši autortiesībām un blakustiesībām aizsargātu darbu vai tiesību objektu reprodukcijām, kuras izgatavotas no likumīgiem avotiem;
3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams tādai tiesvedībai kā pamatlietā, kura neattiecas uz pašu minēto tiesību aizsardzību, ko veikuši autortiesību vai blakustiesību īpašnieki.