ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,
sniegti 2009. gada 17. decembrī (1)
Lieta C‑471/08
Sanna Maria Parviainen
pret
Finnair Oyj
(Helsingin käräjäoikeus (Somija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Sociālā politika – Strādājošu grūtnieču, sieviešu, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošu sieviešu, kas baro bērnu ar krūti, drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 92/85/EEK – 5. pants un 11. panta 1. punkts – Tiesības uz atbilstīgas darba samaksas un/vai piemaksas saglabāšanu – Darbiniece, kas uz grūtniecības laiku pārcelta citā darbā – Iecelšana amatā sakarā ar veselības apdraudējumu viņai un viņas bērnam – Atalgojums, kas ir zemāks par vidējo atalgojumu, kāds saņemts pirms iecelšanas citā darbā uz laiku – Iepriekšējais atalgojums, ko veido ikmēneša alga un piemaksas
I – Ievads
1. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts ar 2008. gada 30. oktobra lēmumu, Helsingin käräjäoikeus (Helsinku pirmās instances tiesa) (Somija) lūdz interpretēt Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvas 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē) (2), 11. panta 1. punktu. Šī lūguma pamatā ir tiesvedība starp S. M. Parviainenu [S. M. Parviainen], stjuarti un vecāko stjuarti, kura grūtniecības dēļ tikusi pārcelta mazāk apmaksātā amatā uz zemes Finnair Oyj un saņēmusi mazāku atalgojumu par to, ko prasītāja pamata tiesvedībā, strādājot par vecāko stjuarti, saņēma pirms viņas pārcelšanas darbā uz zemes.
2. Šajā tiesvedībā Tiesai pirmo reizi tiek dota iespēja interpretēt Direktīvas 92/85 11. panta 1. punktu kontekstā, kad strādājoša grūtniece turpina veikt pienākumus pēc pārcelšanas jaunā darbā uz laiku.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
3. Direktīvā 92/85, tās devītajā apsvērumā, ir paredzēts, ka drošības un veselības aizsardzības pasākumi attiecībā uz strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, nedrīkst būt nelabvēlīgi sievietēm darba tirgū, ne arī kaitēt direktīvām par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm.
4. No Direktīvas 92/85 astotā apsvēruma izriet, ka strādājošas grūtnieces, sievietes, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošas sievietes, kas baro bērnu ar krūti, daudzējādā ziņā ir jāuzskata par īpašu riska grupu un ir jāveic pasākumi attiecībā uz viņu drošību un veselības aizsardzību.
5. Direktīvas 92/85 4. panta ar nosaukumu “Novērtējums un informēšana” 1. punktā ir paredzēts:
“Sakarā ar visām darbībām, kuras varētu būt saistītas ar īpašu risku tikt pakļautai to faktoru, procesu vai darba apstākļu iedarbībai, kuru neizsmeļošs uzskaitījums sniegts I pielikumā, darba devējs novērtē šīs iedarbības raksturu, pakāpi un ilgumu uz 2. pantā definētajām darbiniecēm attiecīgajā uzņēmumā un/vai organizācijā, novērtējot to tieši vai izmantojot [Padomes 1989. gada 12. jūnija] Direktīvas 89/391/EEK [par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu darbinieku drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu (OV L 183, 1. lpp.)] 7. pantā minētos aizsardzības un profilakses dienestus, lai:
– novērtētu visus riskus, kas var negatīvi ietekmēt drošību vai veselību, kā arī visu iespējamo ietekmi uz 2. pantā minēto strādājošu sieviešu grūtniecību vai barošanu ar krūti,
– pieņemtu lēmumu par to, kādi pasākumi būtu jāveic.”
6. Šīs pašas direktīvas 5. pants ar nosaukumu “Rīcība pēc novērtējuma rezultātu saņemšanas” ir izteikts šādi:
“1. Neierobežojot Direktīvas 89/391/EEK 6. pantu, ja 4. panta 1. punktā minētā novērtējuma rezultāti atklāj risku, kas var negatīvi ietekmēt drošību vai veselību, vai ietekmi uz 2. pantā definēto darbinieču grūtniecību vai barošanu ar krūti, tad darba devējs veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, uz laiku mainot attiecīgās darbinieces darba apstākļus un/vai darba laiku, viņa netiek pakļauta šādam riskam.
2. Ja attiecīgās darbinieces darba apstākļu un/vai darba laika maiņa tehniski un/vai objektīvi nav iespējama vai tā nav pieņemama pienācīgi pamatotu iemeslu dēļ, darba devējs veic vajadzīgos pasākumus, lai attiecīgo darbinieci pārceltu citā darbā.
3. Ja attiecīgās darbinieces pārcelšana citā darbā tehniski un/vai objektīvi nav iespējama vai tā nav pieņemama pienācīgi pamatotu iemeslu dēļ, tad saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi attiecīgajai darbiniecei piešķir atvaļinājumu uz laiku, kas vajadzīgs viņas drošībai vai veselības aizsardzībai.
[..]”
7. Saskaņā ar Direktīvas 92/85 8. panta 1. punktu dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās 2. pantā definētajām darbiniecēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi pirms un/vai pēc dzemdībām ir tiesības saņemt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, kas ilgst vismaz 14 nedēļas pēc kārtas.
8. Direktīvas 92/85 11. pants ar nosaukumu “Tiesības, kas izriet no darba līguma” ir izteikts šādi:
“Lai garantētu, ka 2. pantā definētās darbinieces var izmantot savas tiesības attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību, kā atzīts šajā pantā, jānosaka turpmākais:
1. Gadījumos, kas minēti 5., 6. un 7. pantā, no darba līguma izrietošās tiesības, kas attiecas uz darba līgumu, ieskaitot 2. pantā definēto darbinieču darba samaksas saglabāšanu un/vai tiesības uz atbilstīgu pabalstu, jānodrošina saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi.
2. Gadījumā, kas minēts 8. pantā, jānodrošina:
a) tiesības, kas saistītas ar 2. pantā definēto darbinieču darba līgumu un kas nav minētas šā punkta b) apakšpunktā;
b) darba samaksas saglabāšana un/vai tiesības uz atbilstīgu pabalstu 2. pantā definētajām darbiniecēm.
3. Pabalstu, kas minēts 2. punkta b) apakšpunktā, uzskata par atbilstīgu, ja tas garantē vismaz tādus ienākumus, kas ir līdzvērtīgi ienākumiem, kurus attiecīgā darbiniece saņemtu, ja darba pārtraukums būtu saistīts ar viņas veselības stāvokli, ievērojot valsts tiesību aktos noteikto pabalsta maksimālo apmēru.
[..].”
9. Direktīvas 92/85 I pielikumā, uz kuru ir atsauce 4. pantā, kā fizikāli faktori, kas var izraisīt augļa bojājumus un/vai placentas atdalīšanos, konkrēti ir norādīti jonizējošais un nejonizējošais starojums.
B – Valsts tiesiskais regulējums
10. Likumā par vīriešu un sieviešu vienlīdzību (naisten ja miesten välisestä tasa-arvosta annettu laki (609/1986)) noteikts aizliegums diskriminācijai dzimuma dēļ.
11. Saskaņā ar Likuma par vīriešu un sieviešu vienlīdzību, kurš grozīts ar likumu 232/2005, 7. panta 1. punktu ir aizliegta jebkāda tieša vai netieša diskriminācija dzimuma dēļ. Saskaņā ar šī paša noteikuma 2. punkta formulējumu par tiešu diskrimināciju tiek uzskatīts arī fakts, kad kāda persona tiek nostādīta atšķirīgā situācijā grūtniecības vai dzemdību dēļ.
12. Saskaņā ar Likuma par vīriešu un sieviešu vienlīdzību, kurš grozīts ar likumu 232/2005, 8. panta 1. punkta otro daļu, ja, nosakot darba nosacījumus, darba devējs personu nostāda neizdevīgākā stāvoklī grūtniecības, dzemdību vai citu ar dzimumu saistītu iemeslu dēļ, tas tiek uzskatīts par diskrimināciju, kas ar šo likumu ir aizliegta.
13. Saskaņā ar Darba līguma likuma (työsopimuslaki (55/2001)) 2. sadaļas 2. pantu darba devējs nedrīkst bez attaisnojoša iemesla piemērot darbiniekiem atšķirīgu attieksmi to vecuma, veselības stāvokļa, invaliditātes, nacionālās vai etniskās izcelsmes, pilsonības, seksuālās orientācijas, valodas, reliģijas, nostājas, pārliecības, ģimenes stāvokļa, dalības arodbiedrībā, politiskās darbības vai citu salīdzināmu apstākļu dēļ.
14. Saskaņā ar Darba līguma likuma 2. sadaļas 3. pantu, ja strādājošas grūtnieces profesionālie uzdevumi vai darba apstākļi apdraud šīs darbinieces vai augļa veselību un ja nav iespējams atcelt no darba vai darba apstākļiem izrietošā riska faktoru, ir jācenšas pārcelt attiecīgo darbinieci citā darbā uz grūtniecības laiku, lai viņa veiktu citus pienācīgus uzdevumus, ņemot vērā viņas darba spējas un profesionālo kompetenci.
15. Līdzīgs noteikums ir ietverts Darba drošības likuma (työturvallisuuslaki (738/2002)) 2. sadaļas 11. panta 2. punktā.
16. Saskaņā ar Darba koplīguma likuma (työehtosopimuslaki (436/1946)) 4. panta 3. punktu šāds koplīgums ir saistošs darba devējiem un darbiniekiem, kuri ir vai ir bijuši tādas apvienības biedri, kurai ir saistošs koplīgums, kamēr tas ir spēkā. To savstarpēji noslēgtajos darba līgumos šiem darba devējiem un šiem darbiniekiem ir jāievēro attiecīgā koplīguma noteikumi.
17. Veselības apdrošināšanas likuma (sairausvakuutuslaki (1224/2004)) 9. sadaļas 4. pantā ir noteikts, ka strādājošai grūtniecei, kura veic algotu darbu, ir tiesības saņemt īpašas pirmsdzemdību piemaksas (“erityisäitiysraha”), ja viņas vai augļa veselību apdraud kāda ķīmiska viela, starojums, transmisīva slimība, kas saistīta ar viņas profesionālajiem uzdevumiem vai darba apstākļiem, vai kāds cits līdzīgs faktors. Šo īpašo grūtniecības piemaksu maksājums ir pakārtots nosacījumam, ka apdrošinātā persona ir darbspējīga, ka ir neiespējami viņai nodrošināt citu darbu 3. panta 2. punkta, kas ietverts Darba līguma likuma 2. sadaļā, izpratnē un ka apdrošinātajai šī iemesla dēļ ir pienākums nebūt savā darba vietā.
18. Darba samaksu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā un īpašajā grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā ir regulēta starp Somijas lidmašīnu stjuaršu un stjuartu arodbiedrību un pakalpojumu nozares darba devēju apvienību noslēgtā lidpersonāla koplīguma (matkustamohenkilökunnan työehtosopimus), kas bija spēkā laikā no 2005. gada 1. aprīļa līdz 2007. gada 30. septembrim, 16. panta B daļā.
19. Saskaņā ar šī 16. panta B daļas 2. punktu lidmašīnas stjuarte var izbeigt ar lidošanu saistītu darbību tūlīt pēc grūtniecības stāvokļa konstatēšanas. Neskarot ar veselību saistītos iemeslus, darbs lidojot ir atļauts vēlākais līdz 18. grūtniecības nedēļai.
20. Saskaņā ar 16. panta B daļas 3. punktu lidmašīnas stjuarte pēc viņas lūguma uz grūtniecības laiku var tikt norīkota veikt citu darba devēja noteiktu darbu. Pēc lūguma darba devējs citu darbu piešķir līdz Veselības apdrošināšanas likumā paredzētā grūtniecības un dzemdību pabalsta (“äitiyspäiväraha”) saņemšanai.
21. Somijas tiesiskajā regulējumā nav tieša noteikuma par algas noteikšanu gadījumā, kad strādājoša grūtniece tiek norīkota veikt citus uzdevumus.
22. Saskaņā ar lidpersonāla darba koplīguma 16. panta B daļas 4. punktu 16. panta B daļas 1. un 3. punktā paredzētās algas tiek izmaksātas ikgadējā atvaļinājuma samaksas apmērā. Lidmašīnas stjuarte, kura atsakās no tai piešķirtā darba, zaudē tiesības uz iepriekš minēto samaksu.
III – Pamata lieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
23. S. M. Parviainena kopš 1998. gada 8. aprīļa strādāja Finnair Oyj par stjuarti. Viņa 2005. gada oktobrī sāka pildīt vecākās stjuartes pienākumus.
24. Prasītājai pamata tiesvedībā 2007. gada sākumā iestājās grūtniecība. Dzemdības bija paredzētas 2007. gada 16. oktobrī.
25. Grūtniecības dēļ prasītāja pamata tiesvedībā 2007. gada 30. aprīlī tika pārcelta darbā uz zemes, proti, darbā birojā. Viņa ieņēma šo amatu līdz 2007. gada 15. septembrim, kad sākās viņas pirmsdzemdību atvaļinājums. Šī pārcelšana notika saskaņā ar Direktīvas 92/85 5. panta 1. un 2. punktu, atbilstošajiem Somijas tiesību noteikumiem par darba līgumu un darba drošību, kā arī lidpersonāla koplīgumu. No lietas materiāliem izriet, ka tā iemesls bija fakts, ka savā darbā prasītāja pamata tiesvedībā bija pakļauta tādiem fizikāliem faktoriem kā jonizējošs un nejonizējošs starojums, kas varēja izraisīt augļa bojājumus.
26. No lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka vecākajai stjuartei lielu daļu no kopējās prasītājas pamata tiesvedībā atlīdzības veido piemaksas, kas tiek saņemtas par to, ka personai ir padotie, un citas piemaksas. Saskaņā ar atbildētājas pamata tiesvedībā norādīto tiesas sēdē tādējādi prasītāja pamata tiesvedībā var saņemt tostarp piemaksu par papildu darbu, ja šāds darbs pārsniedz 95 stundas mēnesī, piemaksu par darbu naktī, par darbu svētdienās, par atvaļinājuma dienām, par papildstundām, ja darba diena pārsniedz 8 stundas, piemaksu par liela attāluma lidojumu, par lidojumu ar laika [zonas] maiņu utt. Kā uzskata iesniedzējtiesa, šīs piemaksas veidoja apmēram 40 % no viņas kopējā atalgojuma pirms pārcelšanas. Prasītājas pamata tiesvedībā ikmēneša pamatalga ir EUR 1821,76, bet vidējā mēnešalga – EUR 3383,04. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju darbiniekiem izmaksātās piemaksas ļoti būtiski var mainīties atkarībā no tā, vai persona ir tāds tiešais priekšnieks kā vecākais stjuarts vai tikai stjuarte vai stjuarts. Turklāt viena un tā paša līmeņa personām var būt ļoti mainīgs darba stundu skaits, kas var ietekmēt piemaksu summu.
27. No lietas materiāliem izriet arī, ka 1989. gada 20. jūnijā atbildētāja pamata tiesvedībā pieņēma lēmumu par darba samaksas noteikšanu, kas maksājama stjuartēm to grūtniecības laikā, piemērojot starp sociālajiem partneriem noslēgto vietējo līgumu, kas ir saistīts ar lidpersonāla koplīgumu. Saskaņā ar šo līgumu atbildētāja pamata tiesvedībā stjuartēm, kuras grūtniecības dēļ strādāja kādā amatā uz zemes, maksāja algu, kas atbilda ikgadējā atvaļinājuma naudai. Šo algu veido ikmēneša pamatalga un ikgadējā atvaļinājuma “lisäpäiväpalkka” piemaksa. Šo piemaksu aprēķina atkarībā no visu vienā un tajā pašā darba samaksas klasē ietilpstošo stjuaršu un stjuartu vidējās “lisäpäiväpalkka” piemaksas. Saskaņā ar atbildētājas pamata tiesvedībā norādīto, aprēķinot ikgadējā atvaļinājuma “lisäpäiväpalkka” piemaksu, kas ir piemaksa, ko piešķir uz zemes nodarbinātajiem, lai mazinātu starpību starp viņu piemaksām un lidpersonāla piemaksām, tiek ņemtas vērā visas piemaksas.
28. Pēc pagaidu pārcelšanas darbā uz zemes prasītāja pamata tiesvedībā konstatēja, ka viņas kopējā mēnešalga, ieskaitot piemaksas, ko viņa saņēma kā vecākā stjuarte un par lidojošā personāla neērtībām darbā un darba apstākļiem, bija samazinājusies par EUR 834,56, proti, par apmēram 33% salīdzinājumā ar viņas vidējo algu 2006. gadā.
29. Kā uzskata prasītāja pamata tiesvedībā, atbildētājai pamata tiesvedībā nebija tiesību samazināt viņas algu pēc pārcelšanas darbā uz zemes. Tā rīcība esot bijusi diskriminējoša un pretrunā Direktīvai 92/85, kā arī Somijas Likumam par vīriešu un sieviešu līdztiesību. Iesniedzējtiesā iesniegtajā prasībā prasītāja pamata tiesvedībā attiecībā uz laikposmu, par kuru ir strīds, pieprasa samaksāt vismaz līdzvērtīgu darba samaksu tai, ko prasītāja saņēma pirms darba vietas pagaidu maiņas.
30. Atbildētāja pamata tiesvedībā lūdz prasību noraidīt. Grūtniecības laikā prasītāja pamata tiesvedībā esot saņēmusi lielāku darba samaksu, nekā tiek maksāta personai, kas regulāri uz zemes veic tādu pašu darbu.
31. Uzskatot, ka līdz šim laikam Tiesa nav spriedusi par interpretāciju, kāda būtu piešķirama Direktīvas 92/85 11. panta 1. punktam, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas [92/85] 11. panta 1. [punkts] ir interpretējams tādējādi, ka saskaņā ar to darbiniecei, kura grūtniecības dēļ tiek pārcelta citā zemāk apmaksātā darbā, darba samaksa ir jāmaksā tādā pašā apmērā, kādā tā vidēji tikusi maksāta pirms attiecīgās pārcelšanas, un turklāt, vai šajā sakarā nozīme ir tam, kādas piemaksas papildus ikmēneša pamatalgai darbiniecei tikušas maksātas un uz kāda pamata tas ticis darīts?”
32. Atbilstoši Tiesas Statūtu 23. pantam prasītāja pamata tiesvedībā, atbildētāja pamata tiesvedībā, Somijas un Itālijas valdības, kā arī Eiropas Kopienu Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tika uzklausīti arī mutvārdu apsvērumi, ko 2009. gada 17. septembra tiesas sēdē sniedza šie lietas dalībnieki, izņemot Itālijas valdību, kura tajā nebija pārstāvēta.
IV – Vērtējums
33. Ar prejudiciālā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar to darbiniecei, kura grūtniecības dēļ tiek pārcelta citā zemāk apmaksātā darbā, darba samaksa ir jāmaksā tādā pašā apmērā, kādā tā vidēji tikusi maksāta pirms viņas pārcelšanas. Ar jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa, ievērojot atbildētājas pamata tiesvedībā argumentu, ka esot jāņem vērā lidpersonāla īpašie darba apstākļi, būtībā vēlas noskaidrot, vai nolūkā interpretēt Direktīvas 92/85 11. panta 1. punktu būtisks ir fakts, ka daļu no strādājošās grūtnieces iepriekšējā atalgojuma veidojušas piemaksas, kuru piešķiršana bija atkarīga no īpašu funkciju veikšanas, kas nav nepieciešamas darbā, kurā strādājošā grūtniece ir pārcelta uz laiku.
A – Par prejudiciālā jautājuma pirmo daļu: Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkta interpretāciju
34. Vispirms ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa nejautā par Direktīvas 92/85, kuru tā lūdz Tiesai interpretēt, 11. panta 1. punkta iespējamo horizontālo tiešo iedarbību, lai gan tās izskatīšanā ir strīds starp divām privātpersonām.
35. Šai sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīva per se nevar radīt pienākumus privātpersonām un tādējādi uz to nevar atsaukties attiecībā pret privātpersonām; līdz ar to direktīvas norma, kura ir skaidra, precīza un bez nosacījumiem un kuras mērķis ir privātpersonām piešķirt tiesības vai noteikt pienākumus, nav piemērojama prāvā tikai starp privātpersonām (3).
36. Tomēr valsts tiesai, piemērojot valsts tiesību aktus, tie ir jāinterpretē, cik vien iespējams, attiecīgās direktīvas teksta un mērķa kontekstā, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu un tātad panāktu atbilstību EKL 249. panta trešajai daļai (4).
37. Jānorāda, ka iesniedzējtiesa nav precizējusi, tieši ar kuru valsts tiesību noteikumu tiek transponēts Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkts. Tā kā šis noteikums vismaz daļēji varētu būt pareizi transponēts ar valstī esošo praksi (5), tā teikt, izmantojot starp sociālajiem partneriem noslēgtos koplīgumus – zinot viņu tradicionālo lomu darba samaksas noteikšanā ziemeļvalstīs (6) – iesniedzējtiesai, kurā ir iesniegta prasība pret atbildētājas pamata tiesvedībā lēmumu algu jomā, kas ir pieņemts, ieviešot lidpersonāla koplīgumu, jāpiemēro šis līgums, cik vien iespējams, Direktīvas 92/85 teksta un mērķa kontekstā.
38. Tam tā esot, ar prejudiciālā jautājuma pirmo daļu norādītā centrālā problēma ir, vai saskaņā ar Direktīvas 92/85 11. panta 1. punktu strādājošai grūtniecei stjuartei, kura grūtniecības dēļ ir pārcelta darbā uz zemes, ir tiesības uz pilnu darba samaksu pirms pagaidu pārcelšanas vai – tieši pretēji – darba devējs laikā, kad viņa ir pārcelta darbā uz zemes, var maksāt zemāku darba samaksu, tomēr vismaz atbilstošu tai, ko tas piešķir personālam uz zemes, piemērojot lidpersonāla koplīgumu.
39. Saskaņā ar Direktīvas 92/85 11. panta 1. punktu, ja strādājoša grūtniece tiek pārcelta citā darbā (direktīvas 5. panta 2. punkts), lai mazinātu risku tikt pakļautai tādiem faktoriem vai apstākļiem, kas apdraud viņas drošību vai veselību (direktīvas 6. pants), kā nakts darbs (direktīvas 7. pants), šai darbiniecei “tiesības, kas attiecas uz darba līgumu, ieskaitot [..] darba samaksas saglabāšanu un/vai tiesības uz atbilstīgu pabalstu, jānodrošina saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi”.
40. Lietas dalībniekiem, kuri Tiesai iesnieguši rakstveida apsvērumus, ir atšķirīgi viedokļi par iepriekšējā punktā attēlotās Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkta teikuma daļas interpretāciju.
41. Kā uzskata prasītāja pamata tiesvedībā un Komisija, šī frāze nozīmējot, ka strādājoša grūtniece, kura turpina veikt profesionālo darbību grūtniecības laikā, bet kura uz laiku ir pārcelta citā darbā, pilnībā saglabā atalgojumu, kādu tā saņēmusi pirms grūtniecības.
42. Savukārt, lai gan atbildētāja pamata tiesvedībā un Somijas valdība uzskata, ka Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkts uztic dalībvalstīm parūpēties par darba samaksas, kas maksājama strādājošai grūtniecei, kas ir tādā situācijā kā pamata tiesvedībā, līmeņa noteikšanu, Itālijas valdība, šķiet, apgalvo, ka šis noteikums ir jāinterpretē tādējādi, lai nodrošinātu strādājošai grūtniecei atbilstīgu atalgojumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi.
43. Kā saprotu, atbilde, kas sniedzama uz prejudiciālā jautājuma pirmo daļu, gūstama no Direktīvas 92/85 teksta un mērķa analīzes.
44. Attiecībā uz tekstu, lai gan Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkts nav formulēts veiksmīgi, nenoteiktā artikula “une” izmantošana vārdkopā “une rémunération” šķietami a priori izslēdz, ka Direktīva 92/85 nosaka dalībvalstīm pienākumu nodrošināt strādājošai grūtniecei pirms viņas pagaidu pārcelšanas jaunā darba vietā maksātā atalgojuma neaizskaramību (7). Šo vērtējumu šķietami pastiprina atsauce Direktīvas 92/85 11. panta 1. punktā uz “valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi”, tā teikt, it īpaši uz koplīgumiem. Tādējādi dalībvalstij ir jāprecizē konkrētai strādājošai grūtniecei, uz kuru attiecas Direktīvas 92/85 5. pants, it īpaši tā 2. punkts, nodrošinātā darba samaksa.
45. Šajā sakarā jānorāda, ka spriedumā lietā Boyle u.c. (8) Tiesai bija jāinterpretē Direktīvas 92/85 11. panta 1. punktā esošajai frāzei identiska frāze, proti, šī paša panta 2. punkta b) apakšpunktā esošā frāze, proti, stāvoklī esošas sievietes, kura paņēmusi grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu (Direktīvas 92/85 8. pantā paredzēta situācija), tiesību kontekstā.
46. Šajā spriedumā Tiesa attiecībā uz sievietes grūtnieces darba samaksu un pienācīgu pabalstu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā konstatēja, ka, “lai gan 11. panta teksts attiecas tikai uz pabalsta atbilstību, darbiniecēm garantētajiem ienākumiem grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, ja tie tiek izmaksāti kā darba samaksa, vajadzības gadījumā kopā ar pabalstu, arī jābūt atbilstīgiem Direktīvas 92/85 11. panta [3. punkta] izpratnē” (9). No tā izriet, ka šie noteikumi, tāpat kā Tiesa precizējusi spriedumā lietā Gillespie u.c. attiecībā uz EKL 141. panta interpretāciju (10), neliek pilnībā saglabāt darbinieču darba samaksu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, ar nosacījumu, ka maksātā summa nav pārāk niecīga, lai apšaubītu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma mērķi.
47. Šis precizējums tomēr nenozīmē, ka a contrario gadījumā, ja strādājoša grūtniece tikusi pārcelta citā darbā, tai, ņemot vērā Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkta formulējumu, noteikti ir tiesības saglabāt visu atalgojumu, kādu viņa saņēmusi pirms pārcelšanas citā darbā uz laiku.
48. Šajā sakarā jānorāda, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Boyle u.c. Tiesa uzskatīja, ka īpašības vārds “atbilstīgs” attiecas ne tikai uz vārdiem “pabalst[s]” Direktīvas 92/85 11. panta 2. punkta b) apakšpunktā, bet arī uz “11. panta tekstu” pilnībā, tajā skaitā tādējādi arī uz šīs direktīvas 11. panta 1. punktu. Turklāt saskaņā ar šo spriedumu īpašības vārds “atbilstīgs” attiecas arī uz ienākumiem, kas izmaksāti kā darba samaksa. Pretējai interpretācijai, kuras rezultātā strādājošām grūtniecēm tiktu nodrošināta vienkārša, bet nenoteikta “darba samaksas” saglabāšana, nebūtu jēgas.
49. Tādējādi var secināt, ka Direktīvas 92/85 11. panta mērķis ir nevis nodrošināt strādājošai grūtniecei darba samaksas, kādu viņa saņēmusi pirms grūtniecības, saglabāšanu, bet gan to, lai viņai tiktu saglabāta atbilstīga darba samaksa.
50. Tomēr, lai gan Direktīvas 92/85 11. panta 3. punktā ir precīza norāde darba samaksas un/vai pabalsta grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma gadījumā atbilstīguma noteikšanai, šajā noteikumā precizējot, ka ir jānodrošina “vismaz tād[i] ienākum[i], kas ir līdzvērtīgi ienākumiem, kurus attiecīgā darbiniece saņemtu, ja darba pārtraukums būtu saistīts ar viņas veselības stāvokli”, pielīdzinot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu slimības atvaļinājumam, tajā nav sniegti nekādi precizējumi, kas ļautu noteikt darba samaksas un/vai pabalsta atbilstīgumu situācijā, kad strādājoša grūtniece tiek pārcelta darbā, kas nav tas pats darbs, ko viņa veica pirms grūtniecības.
51. Tā kā nav Kopienu likumdevēja precizējumu un, ņemot vērā Direktīvas 92/85 11. panta 1. punktā ietverto atsauci uz valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi, šis noteikums nebūtu jāinterpretē kā tāds, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu visos tajā noteiktajos gadījumos nodrošināt strādājošai grūtniecei pirms grūtniecības saņemtās darba samaksas neaizskaramību.
52. Šo apsvērumu, manuprāt, apliecina fakts, ka Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkts attiecas ne tikai uz tādu strādājošo grūtnieču situāciju, kuras jaunā darbā pārceltas uz laiku, kā paredzēts šīs direktīvas 5. panta 2. punktā, bet arī uz situāciju, kas paredzēta šī panta 3. punktā, kad strādājoša grūtniece ir atbrīvota no darba visā laikposmā, kas nepieciešams viņas drošības vai veselības aizsardzībai.
53. Ja Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkts būtu jāinterpretē kā tāds, kurā paredzēts saglabāt darba samaksu pilnībā, šāda interpretācija dalībvalstīm, pamatojoties uz šo direktīvu, liktu piemērot tādu pašu attieksmi pret strādājošu grūtnieci, kura ir atbrīvota no darba, kā pret strādājošu grūtnieci, kura turpina veikt profesionālo darbību. Šaubos, vai tāda ir bijusi Direktīvas 92/85 autoru iecere.
54. Ja tiktu pieļauta prasītājas pamata tiesvedībā un Komisijas aizstāvētā interpretācija, ka ar Direktīvas 92/85 11. panta 1. punktu dalībvalstīm tiek likts strādājošai grūtniecei noteikt darba samaksu, kāda maksāta pirms viņas pārcelšanas citā darbā, manuprāt, tiktu nonivelēta tām noteiktā rīcības brīvība, kāda tā šajā gadījumā ir konkretizēta ar Direktīvas 92/85 11. panta 1. punktā esošo atsauci uz valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi.
55. Turklāt, ja Kopienu likumdevējam būtu bijis nodoms likt dalībvalstīm nodrošināt pirmsgrūtniecības darba samaksas saglabāšanu Direktīvas 92/85 11. panta 1. punktā paredzētajās situācijās, to būtu bijis viegli skaidri norādīt pašā šī panta tekstā, vienkārši izmantojot noteikto artikulu “la” nenoteiktā artikula “une” vietā (11).
56. Fakts, ka Direktīvas 92/85 autori nav vēlējušies izteikt šīs direktīvas 11. panta 1. punktu šādi, ir izskaidrojams arī ar šīs direktīvas mērķi.
57. Runājot par šo punktu, saskaņā ar Direktīvas 92/85 pieņemšanas tiesisko pamatu (12) tā mērķis ir veicināt drošības un veselības aizsardzības uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, sakarā ar īpašiem riskiem, kas rodas šīm darbiniecēm darba vietā (13).
58. Attiecībā uz Direktīvas 92/85 11. panta 1. punktu šis mērķis nozīmē, ka dalībvalstīm ir absolūta brīvība uzskatīt, ka strādājošai grūtniecei, kura uz laiku tikusi pārcelta citā darbā, kas nav tas pats darbs, kurā viņa strādāja pirms grūtniecības, samaksātā darba samaksa ir atbilstīga, ja viņai tiek maksāta tāda pati darba samaksa, kādu šī darbiniece saņēmusi sākotnējā darbā.
59. Tomēr tas nozīmē arī, ka šis noteikums neliek dalībvalstīm nodrošināt šādas darbinieces darba samaksas neaizskaramību.
60. Tomēr man šķiet, ka šajā otrajā gadījumā dalībvalstu rīcības brīvību ierobežo jau minētā vajadzība nodrošināt atbilstīgu darba samaksu strādājošai grūtniecei, kas strīdus gadījumā nozīmē, ka valsts tiesai Tiesas kontrolē ir jāveic novērtējums.
61. Attiecīgā darba samaksas atbilstība, kas vispirms jānovērtē valsts tiesai, manuprāt, tomēr ir vispārēji pakārtota tam, lai tiktu ievērots, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu EKL 141. panta 1. punkta izpratnē.
62. Tā situācijā, kurā strādājoša grūtniece uz laiku ir jāpārceļ citā darbā, nevis tajā, ko viņa veica pirms grūtniecības, saskaņā ar Direktīvas 92/85 5. panta 2. punktu iesniedzējtiesai ir jāspēj pārliecināties, ka: a) darbiniece saņem darba samaksu, kas ir identiska vai līdzvērtīga tai, kāda tiktu piešķirta strādājošam vīrietim vai strādājošai sievietei, kurš/‑a veselības iemeslu dēļ ir jāpārceļ citā darbā, kas ir identisks vai līdzvērtīgs tam, kurā uz laiku ir pārcelta strādājoša grūtniece, un b) strādājoša grūtniece, kura uz laiku pārcelta darbā, kas nav darbs, ko viņa veica pirms grūtniecības, saņem darba samaksu, kas ir identiska vai līdzvērtīga tai, ko saņem strādājošs vīrietis vai strādājoša sieviete, kas veic identisku vai līdzvērtīgu darbu.
63. Attiecībā uz iepriekšējā punktā minēto a) punktu man šķiet lietderīgi precizēt – tādā pašā izpratnē, kādā bija ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] aizstāvētā argumentācija secinājumos lietā Gassmayr (14) –, ka, lai pārbaudītu strādājošām grūtniecēm piešķirtā aizsardzības līmeņa, tajā skaitā darba samaksas līmeņa, atbilstību, Tiesas judikatūra ļauj, nepielīdzinot grūtniecību slimībai (15), salīdzināt pret tām noteikto attieksmi ar attieksmi, kāda tiek nodrošināta strādājošam vīrietim (strādājošai sievietei), kura veselības stāvoklis prasa pārcelšanu citā darba vietā. Šis salīdzinājums, protams, ir jāveic, pilnībā ievērojot, ka strādājošas grūtnieces pārcelšanai ir pagaidu raksturs, kas tā varētu arī nebūt gadījumā, kad strādājoši vīrieši un strādājošas sievietes ir jāpārceļ citā darbā medicīnisku iemeslu dēļ.
64. Pamata lietā iesniedzējtiesa nav sniegusi Tiesai informāciju par šo jautājumu. Tieši pretēji – attiecībā uz šo secinājumu 62. punktā minēto b) punktu no atbildētājas pamata tiesvedībā, kā arī no Somijas valdības iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka saskaņā ar lidpersonāla koplīguma 16. panta B daļas 4. punktu stjuarte, kura pārcelta darbā uz zemes, lai izvairītos no veselības apdraudējuma, saņem pamatalgu, kam pieskaita (ikgadējā atvaļinājuma “lisäpäiväpalkka”) piemaksas, kuras nosaka atkarībā no visām stjuartēm un stjuartiem, kas ietilpst tajā pašā darba samaksas klasē, piešķirto piemaksu vidējās summas. Ir jāatgādina arī, ka prasītāja pamata tiesvedībā, kā tiesas sēdē norādīja Somijas valdība, apliecinot atbildētājas pamata tiesvedībā rakstveida apsvērumos norādīto, saņēma darba samaksu, kas bija lielāka par darba samaksu, kāda tiek maksāta personai, kas regulāri veic līdzīgu darbu uz zemes. Lai gan iesniedzējtiesai ir jānovērtē šī informācija, man šķiet, ka šie nosacījumi, lai noteiktu prasītājas pamata tiesvedībā, kura uz laiku pārcelta darbā uz zemes, darba samaksu, atbilst prasībai, ko esmu norādījis iepriekš šo secinājumu 62. punktā minētajā b) punktā.
65. Tālāk pausto iemeslu dēļ ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdotā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu atbildēt, ka Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliek dalībvalstīm nodrošināt strādājošai grūtniecei, kura uz laiku pārcelta citā darbā, tikpat lielu darba samaksu kā tā, ko viņa vidēji saņēmusi pirms attiecīgās pārcelšanas. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai strādājošajai grūtniecei tiek nodrošināta atbilstīga darba samaksa Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkta izpratnē tādējādi, lai tiktu ievērots princips, ka strādājoši vīrieši un strādājošas sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu EKL 141. panta 1. punkta izpratnē.
B – Par prejudiciālā jautājuma otro daļu: nosacījumu, saskaņā ar kuriem tiek veidota strādājošas grūtnieces, kura pārcelta citā darbā, darba samaksa, būtiskumu
66. Ar iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma otro daļu būtībā iecerēts noskaidrot, vai Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkta interpretēšanas mērķiem ir būtiski nosacījumi, saskaņā ar kuriem tiek veidota strādājošas grūtnieces, kura uz laiku pārcelta citā darbā, nevis tajā, ko viņa veica pirms grūtniecības, darba samaksa.
67. Atgādinu, ka pamata lietā jautājums, kurš jāatrisina iesniedzējtiesai, ir, vai papildus ikmēneša pamatalgai, ko saņem prasītāja pamata tiesvedībā, tai varētu būt tiesības uz dažādām piemaksām, no kurām vienas, šķiet, ir saistītas ar vecākās stjuartes statusu, bet citas – ar lidpersonāla neērtībām darbā un darba apstākļiem.
68. Manuprāt, nav šaubu, ka prasītājas pamata tiesvedībā saņemtās piemaksas ietilpst jēdzienā “darba samaksa” EKL 141. panta 2. punkta izpratnē, saskaņā ar kuru ““darba samaksa” nozīmē parastu pamatalgu vai minimālo algu, kā arī jebkuru citu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja”.
69. Tomēr jautājums ir, vai, nosakot, vai tiek saglabāta atbilstīga darba samaksa Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkta izpratnē, dalībvalstīm ir pilnīga rīcības brīvība izvēlēties strādājošas grūtnieces, kas uz laiku pārcelta citā darbā, darba samaksas elementus, kas tiks saglabāti uz pārcelšanas laiku.
70. Šajā sakarā uzskatu, ka to rīcības brīvība būtu jāierobežo ne tikai ar manis šo secinājumu 62. punktā jau izklāstīto nosacījumu ievērošanu, bet arī, konkrētāk, ar attiecīgās darbinieces darba samaksu veidojošo priekšrocību (piemaksu) raksturu.
71. Man šķiet, ka, lai kāds būtu darbs, kurā strādājošā grūtniece uz laiku ir pārcelta, papildus pamatalgai būtu jāsaglabā darba samaksas elementi, kas piederas vai ir raksturīgi darbinieka profesionālajam statusam, it īpaši viņa darba stāžam un/vai viņa profesionālajai kvalifikācijai, kuru starpā var iekļaut tādas piemaksas kā pamata lietā, kas maksātas saistībā ar prasītājas pamata tiesvedībā vecākās stjuartes statusu.
72. Savukārt darba samaksas elementi, kuru mērķis būtībā ir kompensēt īpašus apstākļus vai pirms strādājošās grūtnieces pārcelšanas jaunā amatā ieņemtā amata neērtības, kuras tieši bijušas viņas pārcelšanas pamatā, nebūtu principā jāņem vērā, lai novērtētu, vai strādājošai grūtniecei, kas uz laiku pārcelta citā darbā, piešķirtā darba samaksa ir atbilstīga Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkta izpratnē (16). Šie darba samaksas elementi būtībā atbilst īslaicīgām neērtībām, ar ko darbiniece saskārusies iepriekšējā darbā, kurā viņa uz laiku nestrādā. Turklāt, tā kā šīs priekšrocības ir mainīgas atkarībā no liela skaita parametru, izmaksātās darba samaksas atbilstīguma Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkta izpratnē tiesas kontrole varētu būt būtiski ierobežota.
73. Nošķīrums starp dažādiem darba samaksas elementiem, kas man šķiet piemērots, atkarībā no tā, vai tie tiek maksāti darbinieces profesionālās kvalifikācijas dēļ vai neērtību saistībā ar darbu, ko viņa veica pirms grūtniecības, dēļ, arī ir daļa no principa par vienlīdzīgu attieksmi starp strādājošiem vīriešiem un strādājošām sievietēm. Šis nošķīrums, manuprāt, ļauj izvairīties no iespējamās prakses sistemātiski samazināt strādājošo grūtnieču, kuras uz laiku pārceltas citā darbā, nevis tajā, ko viņas veica pirms grūtniecības, darba samaksu, izņemot objektīvus apsvērumus saistībā ar iepriekšējā amata prasībām, kas tikuši mazināti, lai nekaitētu grūtniecībai, tās pārceļot jaunā darbā.
74. Tādējādi, manuprāt, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai darba samaksā, ko prasītāja pamata tiesvedībā saņēma darbā, uz kuru viņa tika pārcelta uz laiku grūtniecības dēļ, ir ņemti vērā darba samaksas elementi, kas piederas vai ir raksturīgi attiecīgās strādājošās grūtnieces statusam vai profesionālajai kvalifikācijai.
75. Tādējādi ierosinu Tiesai uz tai adresētā prejudiciālā jautājuma otro daļu atbildēt tādējādi, ka, lai novērtētu Direktīvas 92/85 11. panta 1. punktā paredzētās darba samaksas atbilstīgumu, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai darba samaksā, ko strādājoša grūtniece saņēma darbā, uz kuru viņa tika pārcelta uz laiku grūtniecības dēļ, ir ņemti vērā darba samaksas elementi, kas piederas vai ir raksturīgi attiecīgās darbinieces statusam vai profesionālajai kvalifikācijai.
V – Secinājumi
76. Ņemot vērā iepriekš minēto, es iesaku Tiesai uz Helsingin käräjäoikeus prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvas 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē), 11. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliek dalībvalstīm nodrošināt strādājošai grūtniecei, kura uz laiku pārcelta citā darbā, tikpat lielu darba samaksu kā tā, ko viņa vidēji saņēmusi pirms attiecīgās pārcelšanas. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai strādājošajai grūtniecei tiek nodrošināta atbilstīga darba samaksa Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkta izpratnē tādējādi, lai tiktu ievērots princips, ka strādājoši vīrieši un strādājošas sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu EKL 141. panta 1. punkta izpratnē.
Lai novērtētu Direktīvas 92/85 11. panta 1. punktā paredzētās darba samaksas atbilstīgumu, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai darba samaksā, ko strādājoša grūtniece saņēma darbā, uz kuru viņa tika pārcelta uz laiku grūtniecības dēļ, ir ņemti vērā darba samaksas elementi, kas piederas vai ir raksturīgi attiecīgās darbinieces statusam vai profesionālajai kvalifikācijai.