Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 28. jūnijā iesniedza Corte suprema di cassazione (Itālija) – Presidenza del Consiglio dei Ministri/Fallimento Traghetti del Mediterraneo SpA
(lieta C-387/17)
Tiesvedības valoda – itāļu
Iesniedzējtiesa
Corte suprema di cassazione
Pamatlietas puses
Prasītāja: Presidenza del Consiglio dei Ministri
Atbildētāja: Fallimento Traghetti del Mediterraneo SpA
Prejudiciālie jautājumi
Lūgums Tiesai atbildēt, vai [pamatlietas apstākļos, saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, kas celta pret valsti kā likumdevēju, par to, ka laikposmā no 1976. gada līdz 1980. gadam un saskaņā ar šīs pašas dalībvalsts likumu (1974. gada Likums Nr. 684) kuģošanas sabiedrībai, kura darbojās tolaik neliberalizētā tirgū (jūras kabotāža), ir tikušas faktiski piešķirtas subsīdijas, kuras veidoja valsts atbalstu saskaņā ar EKL 87. panta (agrāk [EK līguma] 92. pants un tagad LESD 107. pants) 1. punktu, kas nebija nedz paziņots, nedz atļauts saskaņā ar EKL 88. pantu (agrāk [EK līguma] 93. pants un tagad LESD 108. pants)]:
lai kvalificētu minēto atbalstu (kā “pastāvošu” un tātad ne “jaunu”), ir piemērojams un ar kādiem nosacījumiem Regulas Nr. 659/1999 1 1. panta b) punkta v) apakšpunkts, kurā ir noteikts: “v) atbalsts, ko uzskata par pastāvošu atbalstu, jo ir iespējams konstatēt, ka tā ieviešanas laikā tas nav bijis atbalsts, bet pēc tam kopējā tirgus attīstības dēļ — dalībvalstij neieviešot izmaiņas — tas kļuvis par atbalstu. Ja daži pasākumi kļūst par atbalstu tādēļ, ka Kopienas tiesību akti nosaka kādas darbības liberalizāciju, tad pēc datuma, kas noteikts liberalizācijai, šādus neuzskata pasākumus [pasākumus neuzskata] par pastāvošu atbalstu”, vai tomēr ir piemērojams un ar kādiem nosacījumiem princips (kuram formāli ir cits tvērums nekā iepriekš minētajai materiālo tiesību normai) – kuru Vispārējā tiesa noteikusi 2000. gada 15. jūnija spriedumā apvienotajās lietās T-298/97, T-312/97, T-313/97, T-315/97, no T-600/97 līdz T-607/97, T-1/98, no T-3/98 līdz T-6/98 un T-23/98 (Alzetta u.c./Komisija, 143. punkts), ko, ciktāl tam ir nozīme šajā lietā, Tiesa ir apstiprinājusi 2004. gada 29. aprīļa spriedumā lietā C-298/00 P (66.-69. punkts) – atbilstīgi kuram “[..] tāda valsts atbalsta shēma, kas izveidota konkurencei sākotnēji slēgtā tirgū, šī tirgus liberalizācijas ietvaros ir uzskatāma par jau pastāvoša atbalsta shēmu, jo tās izveides brīdī tā neietilpa Līguma 92. panta 1. punkta [vēlāk [EKL] 87. panta 1. punkts] piemērošanas jomā, kas, ņemot vērā šajā normā paredzētos nosacījumus saistībā ar ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un konkurences deformēšanu, ir piemērojams tikai attiecībā uz konkurencei atvērtām nozarēm”?
vai tomēr iepriekš minētā atbalsta kvalificēšanas nolūkā ir piemērojams un ar kādiem nosacījumiem tās pašas Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta iv) apakšpunkts, atbilstoši kuram “pastāvošs atbalsts” ir “atbalsts, ko uzskata par pastāvošu atbalstu saskaņā ar 15. pantu” – kas ir tiesību norma, kurā savukārt ir noteikts desmit gadu noilguma periods nelikumīgi piešķirtā atbalsta atgūšanai, – vai arī ir piemērojami un ar kādiem nosacījumiem (kas ir vai nav analogi iepriekš minētajā materiālo tiesību normā paustajam principam) Tiesas pastāvīgi apstiprinātie tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās noteiktības principi?
____________
1 Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.).