Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2016. gada 15. decembra spriedumu lietā T-112/13 Mondelez UK Holdings & Services Ltd/EUIPO 2017. gada 22. februārī iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs
(lieta C-95/17)
Tiesvedības valoda – angļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis – A. Folliard-Monguiral)
Pārējie lietas dalībnieki: Mondelez UK Holdings & Services Ltd, iepriekš – Cadbury Holdings Ltd; Société des produits Nestlé SA
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:
atcelt pārsūdzēto spriedumu;
piespriest Mondelez UK Holdings & Services Ltd atlīdzināt Biroja tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta pirmā teikuma pārkāpums
Vispārējās tiesas spriedums ir balstīts uz pretrunīgu pamatojumu, atbilstoši kuram ir pieļaujams iesniegt pierādījumus par visām attiecīgajām dalībvalstīm kopumā, no vienas puses un ir nepieciešams, lai atšķirtspējas iegūšana būtu konstatēta katrā dalībvalstī atsevišķi, no otras puses (skat. pārsūdzētā sprieduma 139. punktu).
Regulas Nr. 207/2009 1 7. panta 3. punkta un 52. panta 2. punkta pārkāpums
Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojusi Eiropas Savienības tiesas 2012. gada 24. maija sprieduma lietā C-98/11P Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (Šokolādes zaķa ar sarkanu lenti forma) (turpmāk tekstā – “Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli spriedums”; ECLI:EU:C:2012:307) 62. un 63. punktā izklāstītās norādes, atbilstoši kurām atšķirtspējas iegūšana ir jāpierāda katrā dalībvalstī atsevišķi.
Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda, vai pierādījumi, kurus iesniedza Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks, apliecina atšķirtspējas iegūšanu visā Eiropas Savienībā neatkarīgi no valstu robežām.
Pievēršoties tikai valsts tirgiem, Vispārējā tiesa nepamatoti ignorēja to, ka preču zīmes atpazīstamības teritoriālais apmērs ir tikai viens no būtiskiem faktoriem, lai noteiktu, vai šī preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā Eiropas Savienībā. Tādējādi Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā kritērijus, kuri ir būtiski “vienotajā tirgū”, jo īpaši (i) tās sabiedrības daļas, kura pazīst preču zīmi, īpatsvars salīdzinājumā ar Eiropas patērētājiem kopumā; (ii) to ģeogrāfiskā nozīme un teritoriju sadale, kurās tika konstatēta iegūtā atšķirtspēja; un (iii) to teritoriju ekonomiskā nozīme, kurās tika konstatēta iegūtā atšķirtspēja attiecībā uz Eiropas attiecīgo preču un pakalpojumu tirgu.
Pārsūdzētajā spriedumā izmantotā pieeja nevar tikt attaisnota ar vispārējo interešu apsvērumiem, uz kuriem balstīts attiecīgais absolūta atteikuma pamatojums.
Pastāv aizsargpasākumi, kuri līdzsvaro Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka iespēju panākt savu ekskluzīvo tiesību ievērošanu pat tajās dalībvalstīs, kurās Eiropas Savienības preču zīme nav ieguvusi tādu pašu atšķirtspējas līmeni kā citās dalībvalstīs.
____________1 Padomes 2009. gada 26. februāra Regula (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).