TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2007. gada 6. decembrī (*)
EKL 43. un 56. pants – Ienākuma un kapitāla nodoklis – Uzņēmuma, kas atrodas citā dalībvalstī, ienākumu aplikšanas ar nodokļiem nosacījumi – Konvencija par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu – Atbrīvošanas no nodokļa vai nodokļa atskaitīšanas metode
Lieta C‑298/05
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Finanzgericht Münster (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 5. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 26. jūlijā, tiesvedībā
Columbus Container Services BVBA & Co.
pret
Finanzamt Bielefeld-Innenstadt.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], M. Ilešičs [M. Ilešič] un E. Levits (referents),
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2006. gada 28. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Columbus Container Services BVBA & Co. vārdā – A. Kordeveners [A. Cordewener] un J. Šēnfelds [J. Schönfeld], Rechtsanwälte, kā arī T. Rēders [T. Rödder], Steuerberater,
– Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un U. Forsthofs [U. Forsthoff], pārstāvji, kā arī V. Šēns [W. Schön], tiesību zinātņu profesors,
– Beļģijas valdības vārdā – M. Vimmers [M. Wimmer], pārstāvis,
– Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un K. ten Dama [C. ten Dam] kā arī D. J. M. de Hrāfe [D. J. M. de Grave], pārstāvji,
– Portugāles valdības vārdā – L. Fernandišs [L. Fernandes] un J. P. Santušs [J. P. Santos], pārstāvji,
– Apvienotās Karalistes valdībā vārdā – K. Vaita [C. White] un V. Džeksone [V. Jackson], pārstāves, kurām palīdz P. Beikers [P. Baker], QC, un T. Vards [T. Ward], barrister,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – R. Liāls [R. Lyal] un V. Melss [W. Mölls], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2007. gada 29. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz EKL 43. un 56. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Columbus Container Services BVBA & Co. (turpmāk tekstā – “Columbus”) un Finanzamt Bielefeld-Innenstadt [Bīlefeldes-Īnenas pilsētas Finanšu pārvalde] (turpmāk tekstā – “Finanzamt”) par Columbus 1996. gadā gūto ienākumu aplikšanu ar nodokļiem.
Atbilstošās tiesību normas
Vācijas tiesiskais regulējums
3 Saskaņā ar Likuma par ienākuma nodokli (Einkommensteuergesetz, BGBl. 1990 I, 1902. lpp.; turpmāk tekstā – “EStG”) 1. panta 1. punktu katrs Vācijas rezidents ir Vācijas iekšzemes nodokļu maksātājs, un tas maksā nodokļus no ienākumiem visā pasaulē. Atbilstoši šim principam, kas attiecas uz visa veida ienākumiem, tostarp ienākumiem no uzņēmuma (EStG 2. panta 1. punkta 2) apakšpunkts) un ienākumiem no kapitāla (EStG 2. panta 1. punkta 5) apakšpunkts), ienākumi tiek vienādi aprēķināti un aplikti ar nodokļiem neatkarīgi no tā, vai tie ir gūti Vācijā vai ārzemēs.
4 Atbilstoši minētajam EStG 1. pantam, kā arī Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli 1. pantam (Körperschaftssteuergesetz, BGBl. 1991 I, 637. lpp.) sabiedrība, kas atbilstoši Vācijas tiesībām ir uzskatāma par personālsabiedrību, pati nav apliekama ar nodokli. Šādas sabiedrības ienākumi, kas gūti Vācijā vai ārzemēs, pro rata tiek attiecināti uz tās biedriem, kas dzīvo Vācijā, un tie tiek aplikti ar nodokli kā šo personu ienākumi (EStG 15. panta 1. punkta 2) apakšpunkta pirmais teikums) saskaņā ar personālsabiedrību fiskālā caurspīdīguma principu.
5 Personālsabiedrības ienākumu attiecināšana uz tās biedriem ir veicama pat tad, ja šī sabiedrība pati par sevi maksā sabiedrību ienākuma nodokli ārvalstī, kur atrodas tās juridiskā adrese.
6 Lai novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu Vācijas rezidentu ārvalstīs gūtajiem ienākumiem, Vācijas Federatīvā Republika ir noslēgusi divpusējas konvencijas, tostarp 1967. gada 11. aprīlī Briselē starp Beļģijas Karalisti un Vācijas Federatīvo Republiku parakstīto konvenciju, lai izvairītos no nodokļu dubultas uzlikšanas un atrisinātu dažus citus jautājumus attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem (BGBl. 1969 II, 18. lpp.; turpmāk tekstā “divpusējā nodokļu konvencija”).
7 Saskaņā ar divpusējās nodokļu konvencijas 7. panta 1. punktu Vācijas uzņēmuma, kas veic komercdarbību Beļģijas Karalistes teritorijā, izmantojot tur esošo pastāvīgo uzņēmumu, kā, piemēram, komandītsabiedrību, ienākumiem uzliek nodokļus šajā dalībvalstī, ciktāl tos var attiecināt uz šo pastāvīgo uzņēmumu. Saskaņā ar iesniedzējtiesas rīkojumu – līdzko Beļģijas nodokļu tiesību akti komandītsabiedrībai uzliek sabiedrību ienākuma nodokli, divpusējā nodokļu konvencija pielīdzina peļņas sadalīšanu dividenžu izmaksāšanai šīs konvencijas 10. panta izpratnē.
8 Atbilstoši minētās konvencijas 23. panta 1. punkta 1) apakšpunktam personas, kas ir Vācijas rezidente, ienākumi, kuri ir gūti Beļģijā un kuriem ir uzliekams nodoklis šajā dalībvalstī, ir atbrīvoti no nodokļa Vācijā. Nav strīda, ka minētā 23. panta 1. punkta 1) apakšpunktā paredzētais atbrīvojuma no nodokļiem režīms attiecas uz ienākumiem, kas gūti, ieguldot kapitālu Beļģijas komandītsabiedrībā.
9 Pretēji tam, kas ir paredzēts divpusējā nodokļu konvencijā, Likuma par nodokļiem attiecībā uz darījumiem ārvalstīs (Gesetz über die Besteuerung bei Auslandsbeziehungen (Außensteuergesetz)), redakcijā, kas izriet no 1993. gada 21. decembra Likuma par nodokļu jomas saskaņošanu un cīņu pret krāpšanu (Missbrauchsbekämpfungs- undSteuerbereinigungsgesetz) (BGBl. 1993 I, 2310. lpp.; turpmāk tekstā – “AStG”) un kas bija spēkā pamata lietas faktisko apstākļu laikā, 20. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:
“2. Ja Vācijas iekšzemes nodokļu maksātāja uzņēmums ārvalstī gūst ienākumus, kas ir uzskatāmi par ienākumiem no ieguldītā kapitāla 10. panta 6. punkta otrā teikuma izpratnē un kuriem kā starpposma ienākumiem būtu uzliekams nodoklis, ja šis uzņēmums būtu ārvalsts sabiedrība, nodokļu dubultā uzlikšana ir novēršama nevis ar atbrīvojuma metodi, bet gan atskaitot šiem ienākumiem ārvalstī piemērotos nodokļus.
3. Attiecībā uz aktīviem, kas rada ienākumus, kas ir uzskatāmi par ienākumiem no ieguldītā kapitāla 10. panta 6. punkta otrā teikuma izpratnē, izņemot ienākumus, kas ir uzskatāmi par ienākumiem no ieguldītā kapitāla 10. panta 6. punkta trešā teikuma izpratnē, gadījumos, kas ir minēti 2. punktā, nodokļu dubultā uzlikšana ir novēršama nevis ar atbrīvojuma metodi, bet gan atskaitot šiem aktīviem ārvalstī piemērotos nodokļus. [..]”
10 AStG 10. panta 6. punkta otrais teikums paredz:
“Starpposma ienākumi, kas uzskatāmi par ienākumiem no ieguldītā kapitāla, ir ārvalstu starpnieksabiedrību ienākumi, kas rodas no maksāšanas līdzekļu, aktīvu, vērtspapīru, sabiedrības daļu vai līdzīgas mantas valdījuma, pārvaldīšanas, glabāšanas vai vērtības palielināšanas [..].”
11 AStG 8. panta 1. un 3. punkta redakcija ir šāda:
“1. Ārvalsts sabiedrība ir starpnieksabiedrība attiecībā uz ienākumiem, kuriem ir piemērota zema nodokļa likme [..]
[..]
3. Nodokļa likme ir zema 1. punkta izpratnē, kad ārvalsts sabiedrības vadības vai juridiskās adreses atrašanās vietas valstī ienākumiem uzliktais nodoklis nav vienāds vai lielāks par 30 %, ja vien tas neizriet no korekcijas ar ienākumiem no citiem avotiem vai ja attiecīgais nodoklis netiek samazināts saskaņā ar minētās valsts tiesību aktiem par nodokļiem, kas ir jāmaksā ienākumu sniedzējai sabiedrībai [..].”
Beļģijas tiesiskais regulējums
12 Saskaņā ar Beļģijas tiesībām uzņēmumiem, kas uzskatāmi par “koordinācijas centriem”, ir piemērojams nodokļu regulējums, kuru paredz Karaļa 1982. gada 30. decembra rīkojums Nr. 187 (1983. gada 13. janvāra Moniteur belge). Saskaņā ar šo karaļa dekrētu koordinācijas centra Beļģijā gūto ienākumu nodokļa bāze tiek noteikta vienotā veidā pēc “cost plus” metodes.
Pamata prāva un prejudiciālais jautājums
13 Columbus ir atbilstoši Beļģijas tiesībām dibināta komandītsabiedrība, kuras juridiskā adrese pamata lietas faktisko apstākļu norises laikā atradās Antverpenē (Beļģija). Tā ir uzskatāma par koordinācijas centru karaļa dekrēta Nr. 187 izpratnē.
14 Columbus kapitāla daļas pieder, no vienas puses, astoņiem vienas ģimenes locekļiem, kas ir Vācijas rezidenti, no kuriem katram pieder 10 %, un, no otras puses, kas attiecas uz atlikušajiem 20 %, Vācijas personālsabiedrībai, kuras daļas arī atrodas minētās ģimenes locekļu īpašumā. Columbus dalībnieku pilnsapulces laikā visus kapitāla daļu īpašniekus pārstāv viena un tā pati persona.
15 Columbus ir daļa no lielas starptautiska mēroga ekonomiskas grupas. Tās komercdarbības mērķis ir grupas darbības koordinēšana. Tā cita starpā ietver finanšu darījumu un grāmatvedības centralizāciju, meitas uzņēmumu vai filiāļu finansēšanu, datu elektronisku apstrādi, kā arī reklāmas un mārketinga pasākumus.
16 Columbus saimnieciskā darbība ir galvenokārt veltīta ieguldītā kapitāla pārvaldīšanai AStG 10. panta 6. punkta otrā teikuma nozīmē. Šī pārvalde 1996. gadā Columbus sniedza “komercdarbības” ienākumus DEM 8 044 619 (EUR 4 113 148) apmērā un “dažādus ienākumus” DEM 53 477 (EUR 27 342) apmērā.
17 Par 1996. gadu Beļģijas nodokļu administrācija uzlika nodokli Columbus ar tādu likmi, kas ir piemērojama koordinācijas centriem un kas konkrētajā gadījumā bija mazāka par 30 % no gūtajiem ienākumiem.
18 Atbilstoši Vācijas tiesībām Columbus ir personālsabiedrība.
19 Piemērojot Vācijas nodokļu tiesības, t.i., AStG 20. panta 2. punktu, Finanzamt ar 1998. gada 8. jūnija paziņojumu par maksājamā nodokļa apmēru atbrīvoja dalībniekus no nodokļa par Columbus “dažādajiem ienākumiem”, vienlaikus tos iekļaujot progresīvajā rezervē. Tomēr dalībniekiem tika uzlikts nodoklis par Columbus ienākumiem no “komercdarbības”, Finanzamt atskaitot nodokli, kas no šiem ienākumiem tika iekasēts Beļģijā.
20 Ar 1998. gada 16. jūnija paziņojumu Finanzamt saskaņā ar AStG 20. panta 3. punktu noteica Columbus aktīvu vērtību 1996. gada 1. janvārī, lai aprēķinātu nodokli, kas uzliekams dalībnieku kapitālam.
21 Columbus iesniedza Finanzamt sūdzību par šiem paziņojumiem, izņemot paziņojumu par “dažādajiem ienākumiem”, un pēc šīs sūdzības noraidīšanas iesniedza prasību Finanzgericht Münster [Minsteres Finanšu tiesā].
22 Šajā tiesā Columbus cita starpā atsaucas uz AStG 20. panta 2. un 3. punkta neatbilstību EKL 43. pantam. Šī sabiedrība uzskata, ka divpusējās nodokļu konvencijas 23. panta 1. punkta 1) apakšpunktā paredzētās atbrīvojuma no nodokļa metodes aizstāšana ar nodokļa atskaitīšanas metodi, kas ir paredzēta AStG 20. panta 2. un 3. punktā, padara attiecīgo pārrobežu uzņēmumu dibināšanu par nepievilcīgāku. Ar šādas nodokļu priekšrocības, kuru izmantoja minētie uzņēmumi, atcelšanu nepamatoti tiek pārkāptas EK līgumā nodrošinātās tiesības veikt uzņēmējdarbību.
23 Papildus Columbus norāda, ka attiecībā uz divpusējo nodokļu konvenciju nav sniegts nekāds pamatojums tās noteikumu neievērošanai.
24 Finanzgericht Münster neizslēdz, ka AStG 20. panta 2. un 3. punkta noteikumi pārkāpj tiesības veikt uzņēmējdarbību. Finanzgericht Münster ir arī šaubas par šo noteikumu saderību ar kapitāla brīvu apriti. Ienākumu no ārzemēm papildu aplikšana ar nodokli, ko paredz šie noteikumi, var atturēt Vācijas rezidentus investēt citā dalībvalstī, kas nav Vācijas Federatīvā Republika, turklāt šāds kapitāla aprites brīvības ierobežojums ir nepamatots.
25 Šādos apstākļos Finanzgericht Münster nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai EK līguma 52. pantam (jaunajā redakcijā – EKL 43. pants) un EK līguma 73.b–73.d pantam (jaunajā redakcijā – EKL 56.–58. pants) ir pretrunā [AStG] 20. panta 2. un 3. punkta noteikumi, kas atbrīvo no dubultās nodokļa uzlikšanas tādus ienākumus no kapitāla, kas ir ieguldīts ārvalsts uzņēmumā, kurš pieder Vācijas iekšzemes nodokļu maksātājam, kuri kā starpposma ienākumi būtu apliekami ar nodokli, ja uzņēmums būtu ārvalsts sabiedrība, pretēji [divpusējai nodokļu] konvencijai neatbrīvojot ienākumus no Vācijas nodokļa, bet gan atskaitot nodokli, kas no ienākumiem ticis iekasēts ārvalstī?”
Par prejudiciālo jautājumu
26 Savā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai EKL 43. un 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tādi dalībvalsts nodokļu tiesību akti, kā pamata lietā aplūkotie, saskaņā ar kuriem valsts rezidenta ienākumi no kapitāla, kas ir ieguldīts uzņēmumā, kura juridiskā adrese atrodas citā dalībvalstī, pretēji konvencijai par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, kas ir noslēgta ar dalībvalsti, kurā atrodas šī uzņēmuma juridiskā adrese, nav atbrīvoti no valsts ienākuma nodokļa, bet gan no tiem uzliktā valsts nodokļa tiek atskaitīts otrā dalībvalstī iekasētais nodoklis.
27 Ievadā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, ja nepastāv Kopienas unifikācijas vai saskaņošanas pasākumi, kritēriju noteikšana ienākumu un kapitāla aplikšanai ar nodokļiem, lai novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu, vajadzības gadījumā noslēdzot konvenciju, ir dalībvalstu kompetencē (skat. it īpaši 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑307/97 Saint‑Gobain ZN, Recueil, I‑6161. lpp., 57. punkts; 2006. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑290/04 FKP Scorpio Konzertproduktionen, Krājums, I‑9461. lpp., 54. punkts, un 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑374/04 Test Claimants in Class IV of the ACT Group Litigation, Krājums, I‑11673. lpp., 52. punkts).
28 Tomēr, lai gan tiešie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, dalībvalstīm tā tomēr ir jāīsteno, ievērojot Kopienu tiesības (skat. 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑265/04 Bouanich, Krājums, I‑923. lpp., 28. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Test Claimants in Class IV of the ACT Group Litigation, 36. punkts).
Par ierobežojumu brīvībai veikt uzņēmējdarbību
29 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesību akti, kas ir piemērojami, ja attiecīgās dalībvalsts pilsonim pieder kapitāla daļas citā dalībvalstī reģistrētā sabiedrībā, kas tam ļauj noteikti ietekmēt šīs sabiedrības lēmumus un noteikt tās darbību, ietilpst Līguma noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību piemērošanas jomā (šajā sakarā skat. 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑231/05 Oy AA, Krājums, I‑6373. lpp., 20. punkts, un 2007. gada 23. oktobra spriedumu lietā C‑112/05 Komisija/Vācija, Krājums, I‑8995. lpp., 13. punkts).
30 Tādējādi saskaņā ar šo judikatūru Līguma noteikumi par brīvību veikt uzņēmējdarbību ir piemērojami vienas vai vairāku fizisko personu, kuras ir kādas dalībvalsts rezidenti, visu sabiedrības, kuras juridiskā adrese atrodas citā dalībvalstī, kapitāla daļu iegūšanai, kas šīm personām ļauj noteikti ietekmēt sabiedrības lēmumus un tām ļauj noteikt tās darbību (skat. 2000. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C‑251/98 Baars, Recueil, I‑2787. lpp., 21. un 22. punkts, kā arī 2002. gada 5. novembra spriedumu lietā C‑208/00 Überseering, I‑9919. lpp., 77. punkts).
31 Šajā lietā no šī sprieduma 14. punkta izriet, ka visas Columbus kapitāla daļas tieši vai netieši pieder vienas ģimenes locekļiem. Viņiem ir vienādas intereses un viņi vienprātīgi pieņem lēmumus par šo sabiedrību un nosaka tās darbību, izmantojot vienu pārstāvi sabiedrības dalībnieku pilnsapulcē.
32 No iepriekš minētā izriet, ka Līguma noteikumi par brīvību veikt uzņēmējdarbību ir piemērojami tādai situācijai kā pamata lietā aplūkotā.
33 EKL 43. pants uzliek pienākumu atcelt ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Tādēļ, lai gan atbilstoši to redakcijai Līguma noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību mērķis ir nodrošināt uzņemošajā dalībvalstī tādu pašu attieksmi kā pret šīs dalībvalsts pilsoņiem, tie arī aizliedz izcelsmes dalībvalstij radīt šķēršļus kādam savam pilsonim vai sabiedrībai, kas dibināta saskaņā ar tās tiesību aktiem, veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī (skat. it īpaši 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑264/96 ICI, Recueil, I‑4695. lpp., 21. punkts, kā arī 2006. gada 12. septembra spriedumu lietā C‑196/04 Cadbury Schweppes un Cadbury Schweppes Overseas, Krājums, I‑7995. lpp., 42. punkts).
34 Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par šādiem ierobežojumiem ir jāuzskata visi pasākumi, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu šīs brīvības izmantošanu (skat. 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard, Recueil, I‑4165. lpp., 37. punkts, un 2004. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑442/02 CaixaBank France, Krājums, I‑8961. lpp., 11. punkts).
35 Kā ir norādīts šī sprieduma 7. punktā, atbilstoši divpusējai nodokļu konvencijai Vācijas nodokļu maksātāji rezidenti ir atbrīvoti no nodokļa par peļņu, kas gūta no Vācijas sabiedrības ienākumiem ar Beļģijas komandītsabiedrības starpniecību. Tomēr, kā tas ir pamata lietā, līdzko šādai sabiedrībai par Beļģijā gūtajiem ienākumiem saskaņā ar Beļģijas nodokļu tiesību aktiem tiek uzlikts nodoklis, kas ir mazāks par 30 %, pamata lietā aplūkotās AStG normas paredz, ka, neraugoties uz šo konvenciju, Vācijas nodokļu maksātāji rezidenti vairs nav atbrīvoti no nodokļa par šiem ienākumiem, bet gan tiem tiek piemērots tāds Vācijas nodokļu režīms, ka Beļģijā iekasētais nodoklis tiek atskaitīts no Vācijā maksājamā nodokļa summas.
36 Atbilstoši AStG 20. panta 2. un 3. punktam ienākumiem, ko sniedz sabiedrība, kurai ārvalstī ir uzlikta nodokļu likme, ko AStG 8. panta 1. un 3. punkts kvalificē kā “zemu”, nav piemērojams divpusējā nodokļu konvencijā paredzēts atbrīvojums no nodokļa, bet gan tiem ir piemērojama atskaitīšanas metode, kas ir paredzēta AStG 20. panta 2. un 3. punktā.
37 Saskaņā ar informāciju, ko Columbus sniedza tiesas sēdē, 1996. gadā atbrīvojuma no nodokļa metodes aizstāšana ar nodokļa atskaitīšanas metodi palielināja šīs sabiedrības dalībnieku nodokļu nastu par 53 %.
38 Tomēr ir jānorāda, ka, kaut arī nodokļa atskaitīšanas metodes, kas ir paredzēta pamata lietā aplūkotajā AStG 20. panta 2. un 3. punktā, piemērošana attiecībā uz Columbus dalībniekiem padara šīs sabiedrības darbību par finansiāli neizdevīgāku nekā tad, ja tiktu piemērota divpusējā nodokļu konvencijā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa metode, tomēr šāds konstatējums obligāti nenozīmē, ka minētās normas ir uzskatāmas par ierobežojumu brīvībai veikt uzņēmējdarbību EKL 43. panta izpratnē.
39 Brīvība veikt uzņēmējdarbību aizliedz jebkādu diskrimināciju atkarībā no sabiedrību juridiskās adreses atrašanās vietas (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Saint-Gobain ZN, 35. punkts, un 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑446/04 Test Claimants in the FII Group Litigation, Krājums, I‑11753. lpp., 40. punkts), taču nav strīda, ka pamata lietā aplūkojamais Vācijas nodokļu tiesiskais regulējums, kas šajā sakarā ir salīdzināms ar 2006. gada 14. novembra spriedumā lietā C‑513/04 Kerckhaert un Morres (Krājums, I‑10967. lpp., 17. punkts) piemērojamo Beļģijas nodokļu tiesisko regulējumu, neparedz nekāda veida atšķirības starp nodokļu uzlikšanu ienākumiem no Vācijā reģistrētu personālsabiedrību ieņēmumiem un nodokļu uzlikšanu ienākumiem no citās dalībvalstīs reģistrētu personālsabiedrību ieņēmumiem, kad šo dalībvalstu uzliktais nodoklis minēto sabiedrību ienākumiem ir mazāks par 30 %. Attiecībā uz šīm ārvalstu sabiedrībām piemērojot nodokļa atskaitīšanas metodi, faktiski minētie tiesību akti Vācijā šo sabiedrību ienākumiem tikai piemēro tādu pašu nodokļa likmi, kāda tiek piemērota Vācijā reģistrētām personālsabiedrībām.
40 Tā kā tādas sabiedrības kā Columbus neatrodas neizdevīgākā stāvoklī kā Vācijā reģistrētas personālsabiedrības, nav pamata uzskatīt, ka pastāv diskriminācija, kuru rada atšķirīga attieksme pret abām šo sabiedrību kategorijām.
41 Ir tiesa, ka diskriminācija var rasties arī tad, ja tas pats noteikums tiek piemērots atšķirīgās situācijās (skat. 1995. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑279/93 Schumacker, Recueil, I‑225. lpp., 30. punkts, un 1999. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑311/97 Royal Bank of Scotland, Recueil, I‑2651. lpp., 26. punkts).
42 Tomēr attiecībā uz tā rezidences valsts nodokļu tiesību aktiem sabiedrības dalībnieka, kas saņem ienākumus, situācija vienmēr nekļūst atšķirīga minētās judikatūras nozīmē tādēļ vien, ka viņš tos ir saņēmis no sabiedrības, kas ir reģistrēta citā dalībvalstī, kura, izmantojot savu nodokļu kompetenci, piemēro šīm dividendēm nodokli, kas ir zemāks par 30 % no gūtajiem ienākumiem (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Kerckhaert un Morres, 19. punkts).
43 Tādos apstākļos, kā šajā lietā esošie, nelabvēlīgas sekas, kas varētu izrietēt no tādas ienākumu aplikšanas ar nodokļiem sistēmas piemērošanas, kāda ir īstenota ar AStG, izriet no divu dalībvalstu nodokļu kompetences paralēlas īstenošanas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Kerckhaert un Morres, 20. punkts).
44 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka konvencijas par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, kas paredzētas EKL 293. pantā, kalpo, lai novērstu vai mazinātu negatīvās sekas iekšējā tirgus darbībai, kas izriet no iepriekšējā punktā norādīto valstu nodokļu sistēmu līdzāspastāvēšanas (iepriekš minētais spriedums lietā Kerckhaert un Morres, 21. punkts).
45 Taču Kopienu tiesības to pašreizējā stāvoklī un tādā situācijā, kā pamata lietā esošā, nenosaka vispārējus kritērijus kompetences sadalei dalībvalstu starpā attiecībā uz nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu Eiropas Kopienā. Abstrahējoties no Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīvas 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs (OV L 225, 6. lpp.), 1990. gada 23. jūlija Konvencijas par nodokļa dubultas uzlikšanas novēršanu, koriģējot asociēto uzņēmumu peļņu (OV L 225, 10. lpp.), un no Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīvas 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem (OV L 157, 38. lpp.), Kopienu tiesību sistēmā līdz šai dienai nav ieviests jebkāds unificēšanas vai saskaņošanas pasākums nodokļu dubultās uzlikšanas gadījumu novēršanai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Kerckhaert un Morres, 22. punkts).
46 Kaut arī šī sprieduma 27. punktā aprakstīto kompetenču ietvaros dalībvalstis ir noslēgušas vairākas divpusējas konvencijas, lai atceltu vai mazinātu minētās negatīvās sekas, tomēr Tiesa nav kompetenta EKL 234. panta ietvaros lemt par iespējamu šādu konvenciju normu pārkāpumu no līgumslēdzējas dalībvalsts puses.
47 Kā to savu secinājumu 46. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, Tiesa nevar pārbaudīt saikni starp tādu valsts pasākumu, kāds ir aplūkots pamata lietā, un tādas konvencijas par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu normām, kā attiecīgā divpusējā nodokļu konvencija, jo šis jautājums neattiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju (šajā sakarā skat. 2000. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑141/99 AMID, Recueil, I‑11619. lpp., 18. punkts).
48 Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja pamata lietā, arī no 1999. gada 26. oktobra sprieduma lietā C‑294/97 Eurowings Luftverkehrs (Recueil, I‑7447. lpp.) 43. un 44. punkta neizriet, ka tādi tiesību akti, kā pamata lietā esošie, ir pretrunā Līguma nodrošinātajai aprites brīvībai.
49 Kaut arī Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Eurowings Luftverkehrs nosprieda, ka dalībvalsts nevar pamatot fiskālu maksājumu, kas ir uzlikts pakalpojumu saņēmējiem, sakarā ar to, ka pakalpojumu sniedzējiem citā dalībvalstī ir uzlikti zemi nodokļi, lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, bija runa par valsts tiesību aktiem, kas attiecīgajā dalībvalstī reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem piemēroja nelabvēlīgāku nodokļu režīmu nekā citās dalībvalstīs reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem. Tomēr pamata lietā tādu sabiedrību kā Columbus un Vācijā reģistrētu personālsabiedrību dalībniekiem ir piemērots tāds nodokļu režīms, kas nav balstīts uz šādu atšķirīgu attieksmi.
50 Papildus Columbus norāda, ka pamata lietā aplūkotās AStG normas rada izvēles dibināt sabiedrības dažādās dalībvalstīs izkropļojumu.
51 Kā jau tika konstatēts šī sprieduma 44. punktā, pašreizējā Kopienu nodokļu tiesību saskaņošanas stadijā dalībvalstīm ir noteikta autonomija. No šādas nodokļu kompetences izriet, ka sabiedrību brīvība izvēlēties kādu no dažādām dalībvalstīm kā dibināšanas vietu, nekādā veidā nenozīmē, ka dalībvalstīm ir jāpielāgo sava nodokļu sistēma citu dalībvalstu dažādajām nodokļu sistēmām, lai nodrošinātu, ka sabiedrībai, kas ir izvēlējusies reģistrēties kādā dalībvalstī, valsts līmenī tiek uzlikti nodokļi tādā pašā veidā kā sabiedrībai, kas ir izvēlējusies reģistrēties citā dalībvalstī.
52 Turklāt Columbus norāda, ka pamata lietā aplūkotās AStG normas rada izvēles starp dažādām dibināšanas formām izkropļojumu. Tā būtu izvairījusies no minēto normu piemērošanas, ja tā būtu izvēlējusies veikt darbību Beļģijā, izmantojot meitas kapitālsabiedrību, nevis tādu uzņēmumu kā pamata lietā aplūkotais.
53 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka nodokļu autonomija, uz kuru atsaucas šī sprieduma 44. un 51. punkts, paredz arī, ka dalībvalstīm ir tiesības brīvi noteikt nosacījumus un līmeni nodokļu uzlikšanai dažādu veidu nacionālajām sabiedrībām, kas darbojas ārvalstīs, ja vien attieksme pret tām nav diskriminējoša salīdzinājumā ar līdzīgiem nacionālajiem uzņēmumiem.
54 Ievērojot visus šos apsvērumus un principu par vienlīdzīgu attieksmi nodokļu jomā pret tādām sabiedrībām kā Columbus, no vienas puses, un Vācijā reģistrētām personālsabiedrībām, no otras puses, kas minēts šī sprieduma 40. punktā, ir jāsecina, ka AStG normas nav uzskatāmas par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu EKL 43. panta izpratnē.
Par kapitāla aprites brīvības ierobežojuma pastāvēšanu
55 Savā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā arī, vai EKL 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi valsts tiesību akti, kā pamata lietā aplūkotie.
56 Šajā sakarā pietiek atgādināt, kā tas izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem, ka tādi valsts tiesību akti, kā pamata lietā aplūkotie, nerada diskrimināciju attiecībā uz dalībvalsts nodokļa maksātājiem, kuriem tiek uzlikti nodokļi par ienākumiem, kurus guvušas citā dalībvalstī reģistrētas personālsabiedrības. Līdz ar to šī sprieduma 54. punktā minētais secinājums attiecas arī uz noteikumiem par kapitāla brīvu apriti (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā C‑446/04 Test Claimants in the FII Group Litigation, 60. punkts).
57 Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka EKL 43. un 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tādi valsts nodokļu tiesību akti, saskaņā ar kuriem valsts rezidenta ienākumi no kapitāla, kas ir ieguldīts uzņēmumā, kura juridiskā adrese atrodas citā dalībvalstī, pretēji konvencijai par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, kas ir noslēgta ar dalībvalsti, kurā atrodas šī uzņēmuma juridiskā adrese, nav atbrīvoti no valsts ienākuma nodokļa, bet gan no tiem uzliktā valsts nodokļa tiek atskaitīts otrā dalībvalstī iekasētais nodoklis.
Par tiesāšanās izdevumiem
58 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
EKL 43. un 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tādi valsts nodokļu tiesību akti, saskaņā ar kuriem valsts rezidenta ienākumi no kapitāla, kas ir ieguldīts uzņēmumā, kura juridiskā adrese atrodas citā dalībvalstī, pretēji konvencijai par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, kas ir noslēgta ar dalībvalsti, kurā atrodas šī uzņēmuma juridiskā adrese, nav atbrīvoti no valsts ienākuma nodokļa, bet gan no tiem uzliktā valsts nodokļa tiek atskaitīts otrā dalībvalstī iekasētais nodoklis.
[Paraksti]