TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2013. gada 20. jūnijā (*)
Personu brīva pārvietošanās – Vienlīdzīga attieksme – Sociālās priekšrocības – Regula (EEK) Nr. 1612/68 – 7. panta 2. punkts – Finansiāls atbalsts augstākās izglītības iegūšanai – Nosacījums par dzīvesvietu dalībvalstī, kas piešķir atbalstu – Atteikums piešķirt atbalstu studentiem Savienības pilsoņiem, kuri nedzīvo attiecīgajā dalībvalstī, bet kuru tēvs vai māte kā pārrobežu darba ņēmēji strādā šajā dalībvalstī – Netieša diskriminācija – Pamatojums – Mērķis palielināt tādu personu proporciju, kurām ir augstākās izglītības diploms – Piemērots raksturs – Samērīgums
Lieta C‑20/12
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal administratif (Luksemburga) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 11. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 16. janvārī, tiesvedībā
Elodie Giersch,
Benjamin Marco Stemper,
Julien Taminiaux,
Xavier Renaud Hodin,
Joëlle Hodin
pret
État du Grand‑Duché de Luxembourg,
piedaloties
Didier Taminiaux.
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši A. Ross [A. Rosas] (referents), E. Juhāss [E. Juhász], D. Švābi [D. Šváby] un K. Vajda [C. Vajda],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretārs V. Turē [V. Tourrès], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 28. novembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– E. Giersch vārdā – S. Coï, avocat,
– B. M. Stemper vārdā – S. Jacquet, avocate,
– J. Taminiaux vārdā – P. Peuvrel un V. Wauthoz, avocats,
– J. Hodin vārdā – G. Thomas, avocat,
– D. Taminiaux vārdā – P. Peuvrel un V. Wauthoz, avocats,
– Luksemburgas valdības vārdā – P. Frantzen un C. Schiltz, pārstāvji, kuriem palīdz P. Kinsch, avocat,
– Dānijas valdības vārdā – M. Wolff un C. Vang, pārstāvji,
– Grieķijas valdības vārdā – G. Papagianni, pārstāve,
– Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer un G. Eberhard, pārstāvji,
– Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk, C. Stege un U. Persson, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – G. Rozet un M. Van Hoof, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2013. gada 7. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu 2004/38/EK (OV L 158, 77. lpp., un labojumi OV 2004, L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1612/68”), 7. panta 2. punktu.
2 Šis lūgums ir ticis iesniegts tiesvedībā starp Luksemburgas augstākās izglītības un zinātnes ministru [ministre de l’Enseignement supérieur et de la Recherche luxembourgeois; turpmāk tekstā – “ministrs”] un studentiem, kuri pieprasījuši valsts atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, lai studētu augstākajās izglītības mācību iestādēs dalībvalstīs, kas nav Luksemburgas Lielhercogiste.
3 Paralēli Eiropas Komisija 2011. gada aprīlī uzsāka procedūru sakarā ar pārkāpumu pret Luksemburgas Lielhercogisti, kura joprojām ir pirmstiesas posmā. Ar 2012. gada 27. februāra argumentētu atzinumu Komisija lūdza šai dalībvalstij izbeigt migrējošu darba ņēmēju un to ģimenes locekļu diskrimināciju saistībā ar valsts atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, kā arī saistībā ar ikmēneša pabalstiem brīvprātīgajiem jauniešiem un tā sauktajiem “bērna bonusa” pabalstiem.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
4 Saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. pantu:
“1. Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citā dalībvalstī valstspiederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.
2. Šāds darba ņēmējs bauda tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmēji.
[..]”
Luksemburgas tiesiskais regulējums
5 Valsts finansiālo atbalstu augstākās izglītības iegūšanai regulē 2000. gada 22. jūnija Likums par valsts finansiālo atbalstu augstākās izglītības iegūšanai (Mémorial A 2000, 1106. lpp.), kas grozīts ar 2010. gada 26. jūnija likumu (Mémorial A 2010, 2040. lpp.; turpmāk tekstā – “2000. gada 22. jūnija grozītais likums”).
6 Šo finansiālo atbalstu piešķir kā stipendiju un aizdevumu, un tam var pieteikties neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī pieteicējs iecerējis iegūt augstāko izglītību.
7 2000. gada 22. jūnija Likuma par valsts finansiālo atbalstu augstākās izglītības iegūšanai sākotnējā versijā šī atbalsta potenciālie saņēmēji likuma 2. pantā bija definēti šādi:
“Valsts finansiālo atbalstu augstākās izglītības iegūšanai var saņemt students, kas imatrikulēts studijām augstākās izglītības mācību iestādē un atbilst kādam no uzskaitītajiem nosacījumiem:
a) ir Luksemburgas pilsonis vai
b) ir citas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis, dzīvo Luksemburgas Lielhercogistē un viņam ir piemērojami Regulas [Nr. 1612/68] 7. un 12. pants, [..]
[..].”
8 Ar 2005. gada 4. aprīļa Likumu par valsts finansiālo atbalstu augstākās izglītības iegūšanai (Mémorial A 2005, 786. lpp.) iepriekš minētā likuma 2. panta a) punktu aizstāja ar šādu:
“a) ir Luksemburgas pilsonis un viņa dzīvesvieta ir Luksemburgas Lielhercogistē vai [..].”
9 Pēc grozījumiem, kas tika izdarīti ar 2010. gada 26. jūlija likuma 1. panta 2. punktu, 2000. gada 22. jūnija grozītā likuma 2. pants ir šāds:
“Finansiālā atbalsta saņēmēji
Valsts finansiālo atbalstu augstākās izglītības iegūšanai var saņemt students, kas imatrikulēts studijām augstākās izglītības mācību iestādē un atbilst kādam no uzskaitītajiem nosacījumiem:
a) ir Luksemburgas pilsonis vai Luksemburgas pilsoņa ģimenes loceklis un viņa dzīvesvieta ir Luksemburgas Lielhercogistē vai
b) ir citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai kādas citas valsts, kas ir Eiropas Ekonomikas zonas un Šveices Konfederācijas līguma puse, pilsonis, atbilstoši 2008. gada 29. augustā grozītā Likuma par personu brīvu kustību un imigrāciju 2. nodaļai ir Luksemburgas Lielhercogistē darbinieka, pašnodarbinātas personas, tādas personas, kas saglabā šo statusu vai kādas no iepriekšminēto kategoriju personas ģimenes locekļa statusā, vai arī ir ieguvis pastāvīgās uzturēšanās atļauju. [..]
[..]”
10 Ar 2008. gada 29. augusta Likumu par personu brīvu pārvietošanos un imigrāciju (Mémorial A 2008, 2024. lpp.) Luksemburgas tiesībās tika transponēta Direktīva 2004/38. Šī likuma 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienības pilsonim ir tiesības uzturēties Luksemburgas teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja tas atbilst vai nu nosacījumam par algota darba veikšanu vai pašnodarbinātību, vai arī nosacījumam par imatrikulāciju Luksemburgas apstiprinātā publiskā vai privātā mācību iestādē, lai galvenokārt mācītos, un ja tas pierāda, ka tam ir veselības apdrošināšana un līdzekļi, ar kuriem pietiek, lai viņš pats un viņa ģimene izvairītos no sociālās palīdzības pabalstu pieprasīšanas.
Pamatlietas un prejudiciālais jautājums
11 Izmantojot Augstākās izglītības un pētniecības ministrijas Augstākās izglītības dokumentācijas un informācijas centra [Centre de documentation et d’information sur l’enseignement supérieur] izstrādāto veidlapu, studenti E. Giersch un J. Hodin, kā arī J. Taminiaux un B. M. Stemper lūdza finansiālo atbalstu augstākās izglītības iegūšanai 2010./2011. mācību gadam, lai sagatavotos diploma saņemšanai.
12 E. Giersch un J. Hodin, kā arī J. Taminiaux dzīvo Beļģijā un norādīja savu vēlmi studēt šajā dalībvalstī 2010./2011. mācību gadā. B. M. Stemper dzīvo Vācijā un norādīja ieceri studēt Apvienotajā Karalistē.
13 Ministrs atteica apmierināt šos finansiālā atbalsta pieprasījumus, norādot vienu un to pašu pamatojumu, proti, neatbilstību 2000. gada 22. jūnija likuma 2. panta b) punktā paredzētajam nosacījumam par dzīvesvietu.
14 Prasītāji pamatlietā vērsās Tribunal administratif [Administratīvajā tiesā] ar prasību, lūdzot ministra noraidošo lēmumu grozīšanu vai atcelšanu. Katrs no viņiem it īpaši norādīja uz faktu, ka vismaz viens no viņu vecākiem strādā Luksemburgā. Viņu prasības pieteikumi tika atzīti par pieņemamiem, ciktāl tajos ir lūgta šo lēmumu atcelšana.
15 Tā kā Tribunal administratif bija iesniegtas vēl 600 līdzīgas prasības par 2010./2011. mācību gadu, tā nolēma apvienot prasītāju pamatlietā prasības.
16 Šajā tiesā minētie prasītāji norādīja, ka valsts finansiālais atbalsts augstākās izglītības iegūšanai ir sociāla priekšrocība Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta izpratnē, tādēļ tai ir piemērojams šajā normā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips.
17 Minētie prasītāji uzskata, ka nosacījums par dzīvesvietu, ko pret tiem izvirzījis ministrs, ir ja ne tiešas, tad katrā ziņā netiešas diskriminācijas izpausme.
18 Tieša diskriminācija tiek apgalvota tādēļ, ka, lai varētu saņemt valsts finansiālo atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, Luksemburgas pilsonim vai Luksemburgas pilsoņa ģimenes loceklim ir jādzīvo Luksemburgā, bet citas dalībvalsts pilsonim ir tajā jāuzturas. Ja tomēr būtu uzskatāms, ka Luksemburgas pilsoņiem un citu dalībvalstu pilsoņiem ir piemērojams tas pats nosacījums par dzīvesvietu Luksemburgas teritorijā, šis nosacījums būtu netieša diskriminācija, jo to būtu vieglāk izpildīt Luksemburgas, nevis citu dalībvalstu pilsoņiem.
19 Luksemburgas valdība Tribunal administratif apstrīdēja faktu, ka šis finansiālais atbalsts būtu uzskatāms par Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā minēto sociālo priekšrocību, argumentējot, ka tā saņēmējs ir pieaudzis, neatkarīgs students, kuram ir pašam sava mājsaimniecība un kurš neatrodas vecāku apgādībā.
20 Minētā valdība norāda, ka Luksemburgas tiesību normas par atbalstu mērķis attaisno tā saņēmēju loka ierobežošanu, attiecinot to tikai uz rezidentiem. Likums, ar ko izveidots minētais finansiālais atbalsts, bija paredzēts, lai palielinātu iedzīvotāju ar augstākās izglītības diplomu īpatsvaru tādējādi, ka tas sasniegtu 40 % 2020. gadā, savukārt 2010. gadā tas ir sasniedzis vien 28 %. Pēdējais minētais skaitlis esot ievērojami zemāks par citās Luksemburgas Lielhercogistei pielīdzināmās valstīs sastopamo minētā diploma ieguvēju īpatsvaru.
21 Luksemburgas valdība uzskata, ka, ja nebūtu nosacījuma par dzīvesvietu, ikviens students, kuram nav absolūti nekādas saiknes ar Luksemburgas sabiedrību, varētu saņemt valsts finansiālo atbalstu augstākās izglītības iegūšanai vienalga kurā pasaules valstī, kas savukārt radītu “studiju stipendiju tūrismu”, ko no valsts budžeta nav iespējams finansēt.
22 Šī valdība apgalvo, ka nav iespējams konstatēt nekādu – tiešu vai netiešu – diskrimināciju. Nosacījums par dzīvesvietu, kas piemērojams kā [savas] valsts pilsoņiem, tā citu valstu pilsoņiem, esot leģitīms pamatlietā aplūkojamā atbalsta piešķiršanas kritērijs, ņemot vērā 2000. gada 22. jūnija grozītā likuma vispārējo interešu mērķi.
23 Tribunal administratif, pirmkārt, noraida Luksemburgas valdības argumentu, ka valsts finansiālais atbalsts augstākās izglītības iegūšanai nav kvalificējams kā Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā paredzētā sociālā priekšrocība, jo šī atbalsta saņēmējs esot pieaudzis, neatkarīgs students, kas nav savu vecāku apgādībā.
24 Šajā ziņā Tribunal administratif norāda, ka šis finansiālais atbalsts, kas tiek piešķirts atbilstoši likumam, lai veicinātu piekļuvi augstākajai izglītībai, ietver pamatsummu un atbilstošā gadījumā piemaksas, kuru apmērs var mainīties atkarībā no, pirmkārt, studenta finansiālās un sociālās situācijas, kā arī, otrkārt, studentam sedzamās mācību maksas apmēra. Šī tiesa uzskata, ka, lai pārbaudītu studenta sociālo un finansiālo situāciju, ir jāpārliecinās, vai viņš, neraugoties uz likumdevēja pausto pieņēmumu, patiešām ir neatkarīgs vai viņu uztur vecāki.
25 Konstatējusi, ka pamatlietā visi prasītāji bija pilna laika studenti un 2010./2011. mācību gadā tiem nebija nekādu ienākumu, kā arī ka viņi visi vēl ietilpa savu vecāku mājsaimniecībās, Tribunal administratif secināja, ka viņi ir atzīstami par savu vecāku – pārrobežu darba ņēmēju – mājsaimniecībās ietilpstošiem. Šī tiesa arī norāda, ka minētie prasītāji visi ir atsaukušies uz faktu, ka māte vai tēvs strādā Luksemburgā.
26 Norādot uz 1992. gada 26. februāra sprieduma lietā C‑3/90 Bernini (Recueil, I‑1071. lpp.) 23. punktu, Tribunal administratif turklāt atgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka atbalsts uzturam un mācībām, lai studētu augstākās izglītības mācību iestādē, noslēgumā saņemot diplomu par profesionālo kvalifikāciju, attiecībā uz šo atbalstu saņemošo studentu ir uzskatāms par sociālo priekšrocību Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta izpratnē.
27 Tāpat iesniedzējtiesa, kura norāda 2007. gada 18. jūlija sprieduma lietā C‑212/05 Hartmann (Krājums, I‑6303. lpp.) 24. punktu, uzskata, ka studiju finansējums, ko dalībvalsts piešķir darba ņēmēju bērniem, attiecībā uz migrējošu vai pārrobežu darba ņēmēju ir uzskatāms par sociālu priekšrocību Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta izpratnē, ja darba ņēmējs turpina attiecīgo bērnu uzturēt. Šādā gadījumā minētā tiesa norāda, ka atbilstoši iepriekš minētā sprieduma lietā Bernini 28. punktam šis bērns var atsaukties uz minēto 7. panta 2. punktu, lai saņemtu studiju finansējumu ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi tiek piemēroti darba ņēmēju, pilsoņu, bērniem, jo Regulas Nr. 1612/68 7. pantā paredzētā vienlīdzīgā attieksme nozīmē arī novērst darba ņēmēju apgādībā esošu bērnu diskrimināciju.
28 Tādējādi, kā uzskata Tribunal administratif, prasītāji pamatlietā var atsaukties uz Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, lai saņemtu studiju finansējumu ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi tiek piemēroti valsts darba ņēmēju bērniem.
29 Otrkārt, šī tiesa noraida tiešas diskriminācijas pastāvēšanu. 2000. gada 22. jūnija grozītā likuma 2. pantā izmantotajiem jēdzieniem “dzīvesvieta” un “uzturēšanās”, tāsprāt, ir faktiski vienāda nozīme, proti, patiesā, legālā un ilgstošā ieinteresētās personas dzīvesvieta. Šis saturiskais identiskums tiekot pastiprināts Lielhercogistes 2010. gada 12. novembra noteikumos, ar ko groza Lielhercogistes 2000. gada 5. oktobra noteikumus par valsts finansiālo atbalstu augstākās izglītības iegūšanai (Mémorial A 2010, 3430. lpp.), kuros precizēts, ka 2000. gada 22. jūnija grozītā likuma 2. pantā minētajiem studentiem, proti, kā Luksemburgas pilsoņiem vai to ģimenes locekļiem, tā arī citu dalībvalstu pilsoņiem, lai varētu saņemt šo atbalstu, ir jāuzrāda apliecinājums par dzīvesvietu Luksemburgā.
30 Treškārt, attiecībā uz apgalvoto netiešas diskriminācijas pastāvēšanu Tribunal administratif atgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips aizliedz jebkura veida slēptu diskrimināciju, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, kā, piemēram, pilsonības kritēriju, faktiski rada tādu pašu rezultātu. Atsaucoties uz 2005. gada 15. marta sprieduma lietā C‑209/03 Bidar (Krājums, I‑2119. lpp.) 53. punktu, šī tiesa precizē, ka nosacījums par dzīvesvietu, tā kā tas principā tikai citu dalībvalstu pilsoņiem rada risku nonākt neizdevīgākā situācijā, jo to vieglāk ir izpildīt attiecīgās valsts pilsoņiem, šajā kontekstā ir uzskatāms par diskriminējošu.
31 Turklāt atšķirīga attieksme varot tikt attaisnota tikai tad, ja tā pamatota ar objektīviem apsvērumiem, kas nav atkarīgi no skarto personu pilsonības un ir samērīgi ar mērķi, ko valsts tiesības leģitīmi tiecas sasniegt.
32 Uzskatīdama, ka šajā lietā ir svarīgi pārbaudīt šādas netiešas diskriminācijas leģitimitāti attiecībā pret vienlīdzīgas attieksmes principu, Tribunal administratif nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Ņemot vērā Kopienu vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ietverts Regulas Nr. 1612/68 7. pantā, vai izglītības politikas un budžeta politikas apsvērumi, kurus izvirzījusi Luksemburgas valsts, tas ir, censties palielināt augtāko izglītību ieguvušo personu skaitu, kas saskaņā ar starptautiskiem standartiem šobrīd nav pietiekams, ņemot vērā Luksemburgas iedzīvotāju skaitu, un kuri būtu īpaši apdraudēti, ja Luksemburgas valstij būtu jāpiešķir finansiāls atbalsts augstākās izglītības iegūšanai jebkuram studentam, neparedzot nekādu saikni ar Lielhercogistes sabiedrību, lai viņš varētu saņemt augstāko izglītību jebkurā pasaules valstī, kas Luksemburgas valsts budžetam radītu nesamērīgu slogu, saskaņā ar iepriekš minēto Kopienas tiesas praksi ir tādi apsvērumi, kas var attaisnot atšķirīgas attieksmes pastāvēšanu, kura rodas no tā, ka, lai saņemtu atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, tiek paredzēts dzīvesvietas pienākums, kurš attiecas gan uz Luksemburgas pilsoņiem, gan citu dalībvalstu pilsoņiem?”
Par prejudiciālo jautājumu
33 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkojams pamatlietā, atbilstoši kuram finansiāla atbalsta augstākās izglītības iegūšanai piešķiršana ir pakārtota nosacījumam par studenta dzīvesvietu un rada atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras dzīvo attiecīgajā dalībvalstī, un personām, kuras, nedzīvodamas minētajā dalībvalstī, tomēr ir minētajā dalībvalstī strādājošu pārrobežu darba ņēmēju bērni, lai veicinātu personu ar augstāko izglītību īpatsvara pieaugumu, tajā pašā laikā izvairoties no pārmērīga finansiālā sloga, kas rastos, ja šis atbalsts tiktu piešķirts ikvienam studentam.
Par diskriminācijas pastāvēšanu
34 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 45. panta 2. punktu darba ņēmēju brīva aprite nozīmē to, ka tiek novērsta jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.
35 Īpašajā sociālo priekšrocību piešķiršanas jomā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu ir noteikts speciāls regulējums attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes noteikumu, kas pasludināts LESD 45. panta 2. punktā, un tas ir jāinterpretē tādā pašā veidā kā pēdējā minētā norma (2007. gada 11. septembra spriedums lietā C‑287/05 Hendrix, Krājums, I‑6909. lpp., 53. punkts).
36 Saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu darba ņēmējam, kas ir kādas dalībvalsts pilsonis, citās dalībvalstīs ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.
37 Uz šo normu vienādi var atsaukties gan migrējošie darba ņēmēji, kas dzīvo uzņemošajā dalībvalstī, gan arī pārrobežu darba ņēmēji, kuri, kaut strādā algotu darbu šajā dalībvalstī, tomēr dzīvo citā dalībvalstī (2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑213/05 Geven, Krājums, I‑6347. lpp., 15. punkts, un 2012. gada 14. jūnija spriedums lietā C‑542/09 Komisija/Nīderlande, 33. punkts).
38 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsts uzturēšanās un mācību maksas izdevumu segšanai sakarā ar studijām universitātē, kas ļauj iegūt profesionālo kvalifikāciju, ir sociāla priekšrocība Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta nozīmē (1988. gada 21. jūnija spriedums lietā 39/86 Lair, Recueil, 3161. lpp., 24. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Bernini, 23. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 34. punkts).
39 Tiesa arī ir atzinusi, ka studiju finansējums, ko dalībvalsts piešķir darba ņēmēju bērniem, migrējošam darba ņēmējam ir sociāla priekšrocība minētā 7. panta 2. punkta nozīmē, ja viņš turpina uzturēt bērnu (iepriekš minētais spriedums lietā Bernini, 25. un 29. punkts; 1999. gada 8. jūnija spriedums lietā C‑337/97 Meeusen, Recueil, I‑3289. lpp., 19. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 35. punkts).
40 Migrējoša darba ņēmēja ģimenes locekļiem netieši ir piemērojama vienlīdzīga attieksme, kas šim darba ņēmējam ir nodrošināta ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu. Tā kā studiju finansējuma piešķiršana migrējoša darba ņēmēja bērnam migrējošam darba ņēmējam ir sociāla priekšrocība, bērns pats var atsaukties uz šo tiesību normu, lai iegūtu šo finansējumu, ja saskaņā ar valsts tiesībām tas tiek piešķirts tieši studentam (1987. gada 18. jūnija spriedums lietā 316/85 Lebon, Recueil, 2811. lpp., 12. un 13. punkts, iepriekš minētais spriedums lietā Bernini, 26. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 48. punkts).
41 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 45. pantā un Regulas Nr. 1612/68 7. pantā nostiprinātais princips vienlīdzīgas attieksmes jomā aizliedz ne tikai atklātu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkuru slēptu diskrimināciju, kas, piemērojot citus atšķirības kritērijus, rada tādu pašu rezultātu (skat. 1997. gada 27. novembra spriedumu lietā C‑57/96 Meints, Recueil, I‑6689. lpp., 44. punkts; 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑147/03 Komisija/Austrija, Krājums, I‑5969. lpp., 41. punkts; 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑269/07 Komisija/Vācija, Krājums, I‑7811. lpp., 53. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 37. punkts).
42 Pamatlietā iesniedzējtiesa, interpretējot valsts tiesības, ir uzskatījusi, ka 2000. gada 22. jūnija grozītajā likumā ietvertie dzīvesvietas un uzturēšanās nosacījumi ir identiski, tāpēc nosacījums par dzīvesvietu ir piemērojams vienādi Luksemburgas pilsoņiem un citu dalībvalstu pilsoņiem.
43 Šādos apstākļos prasība citu dalībvalstu pilsoņiem izpildīt nosacījumu par dzīvesvietu Luksemburgā nav uzskatāma par tiešu diskrimināciju.
44 Savukārt, tā kā tajā ir paredzēta nošķiršana, pamatojoties uz dzīvesvietu, tad tāds pasākums, kāds aplūkojams pamatlietā, būtībā var radīt risku, ka citu dalībvalstu pilsoņiem tiek radīta nelabvēlīgāka situācija, jo nerezidenti parasti ir citu dalībvalstu pilsoņi (skat. ir īpaši 1999. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑224/97 Ciola, Recueil, I‑2517. lpp., 14. punkts; 2011. gada 25. janvāra spriedumu lietā C‑382/08 Neukirchinger, Krājums, I‑139. lpp., 34. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 38. punkts).
45 Šajā kontekstā nav nozīmes tam, vai strīdīgais pasākums attiecīgā gadījumā ietekmē gan valsts pilsoņus, kas nevar izpildīt šādu kritēriju, gan citu dalībvalstu pilsoņus. Lai pasākumu varētu atzīt par netieši diskriminējošu, nav nepieciešams, lai tas radītu labvēlīgāku stāvokli visiem valsts pilsoņiem vai radītu nelabvēlīgāku stāvoklī tikai citu dalībvalstu pilsoņiem, izņemot valsts pilsoņus (šajā ziņā skat. 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C‑388/01 Komisija/Itālija, Recueil, I‑721. lpp., 14. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 38. punkts, un 2012. gada 28. jūnija spriedumu lietā C‑172/11 Erny, 41. punkts).
46 Nevienlīdzīgā attieksme, kas izriet no fakta, ka studentiem, kas ir pārrobežu darba ņēmēju bērni, ir piemērojams nosacījums par dzīvesvietu, tādējādi ir netieša diskriminācija, kas principā ir aizliegta, ja vien tā nav objektīvi pamatota. Lai tā būtu pamatota, tai jābūt piemērotai, lai īstenotu attiecīgo mērķi, un tā nevar pārsniegt šī mērķa sasniegšanai vajadzīgo (šajā ziņā skat. 2010. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C‑73/08 Bressol u.c., Krājums, I‑2735. lpp., 47. un 48. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 55. punkts).
Par leģitīma mērķa esamību
47 Lai pamatotu atšķirīgo attieksmi pret pārrobežu darba ņēmējiem valsts finansiālā atbalsta augstākās izglītības iegūšanai jautājumā, Luksemburgas valdība izvirza divus argumentus – pirmais ir saistīts ar sabiedrisko kārtību, otrais – ar budžeta jautājumiem – un uzskata, ka tie ir nesaraujami saistīti.
48 Minētās valdības izvirzītais “sociālais” mērķis ir būtiski Luksemburgā palielināt personu ar augstākās izglītības diplomu īpatsvaru. Šis īpatsvars, proti, 28 %, esot krietni zemāks nekā minēto diplomu īpašnieku īpatsvars Luksemburgas Lielhercogistei pielīdzināmās valstīs, un šī valdība uzskata, ka ir nepieciešams sasniegt 66 % augstākās izglītības diplomu īpašnieku īpatsvaru Luksemburgas iedzīvotāju vidū, jo tas ļautu tai izpildīt arvien vairāk svarīgo prasību nodrošināt Luksemburgas ekonomikas kļūšanu par ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām.
49 Luksemburgas valdība valsts finansiālā atbalsta augstākās izglītības iegūšanai saņēmēju loks ir ierobežots vienīgi ar Luksemburgas iedzīvotājiem, jo minētajiem iedzīvotājiem, kā tā uzskata, ir saikne ar Luksemburgas sabiedrību, kas ļauj pieņemt, ka pēc attiecīgās atbalstu sistēmas sniegtās iespējas finansēt savas studijas, kuras var īstenot arī ārvalstīs, tie atgriezīsies Luksemburgā, lai ar savām tādējādi iegūtajām zināšanām veicinātu Luksemburgas ekonomikas izaugsmi.
50 Minētā valdība norāda, ka līdzekļu ierobežojumu dēļ tā nevar būt dāsnāka pret studentiem nerezidentiem, neapdraudot atbalsta sistēmu kopumā. Budžetārā rakstura mērķis esot izvairīties no nesaprātīga sloga valsts budžetam, ko radītu finanšu atbalsta piešķiršana arī minētajiem studentiem nerezidentiem – pārrobežu darba ņēmēju bērniem.
51 Attiecībā uz pamatojumu, kas ir balstīts uz papildu slogu, kurš izrietētu no nosacījuma par dzīvesvietu nepiemērošanas, ir jāatgādina, ka, kaut arī budžetāra rakstura apsvērumi var būt dalībvalsts sociālās politikas izvēles pamatā un ietekmēt sociālās aizsardzības pasākumu, ko tā vēlas pieņemt, raksturu vai apjomu, tie tomēr paši par sevi neveido mērķi, uz kura sasniegšanu šī politika ir vērsta, un tādējādi nevar attaisnot migrējošu darba ņēmēju diskrimināciju vai nelabvēlīgākas situācijas radīšanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Ja atzītu, ka budžetāra rakstura apsvērumi var pamatot atšķirīgu attieksmi pret migrējošiem darba ņēmējiem un valsts darba ņēmējiem, tas nozīmētu, ka tik būtiska Savienības tiesību noteikuma kā nediskriminācijas pilsonības dēļ principa piemērošana un piemērošanas joma varētu atšķirties laikā un telpā atkarībā no dalībvalstu finansiālā stāvokļa (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Attiecībā uz sociālo mērķi ir jānorāda, ka augstākās izglītības studiju veicināšana ir Savienības līmenī atzīts vispārējo interešu mērķis, kā to tostarp norādījušas Luksemburgas un Austrijas valdības.
54 Tādējādi Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumā “Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010) 2020, galīgā redakcija) to 30–34 gadus veco personu, kas pabeigušas augstāko mācību iestādi, īpatsvara palielināšana no 31 % līdz vismaz 40 % 2020. gadā ir norādīts kā viens no galvenajiem mērķiem, par ko panākta vienošanās Savienības līmenī. Ar šo dokumentu ikviena dalībvalsts tiek aicināta valsts līmenī īstenot šos mērķus, veicot konkrētus pasākumus.
55 Turklāt Eiropas Savienības Padome 2009. gada 12. maija secinājumos par stratēģisko sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“Izglītība un apmācība 2020”) (OV C 119, 2. lpp.) jau bija iekļāvusi šo mērķi, paredzot paaugstināt to personu skaitu, kurām ir augstākās izglītības diploms. Padomes 2010. gada 11. maija secinājumos par izglītības un apmācības sociālo dimensiju (OV C 135, 2. lpp.) dalībvalstis saistībā ar augstāko izglītību tiek aicinātas izstrādāt politiku, kuras mērķis ir šīs izglītības iegūšana.
56 No tā izriet, ka dalībvalsts īstenots pasākums, lai sasniegtu savu iedzīvotāju augstāku izglītības līmeni un veicinātu ekonomikas izaugsmi, ir leģitīms mērķis, kas var attaisnot netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ.
Par dzīvesvietas nosacījuma piemērotību
57 Luksemburgas valdība uzskata, ka norma par atbalstu vienīgi Luksemburgas rezidentiem ir piemērota tāda leģitīma sociālā mērķa īstenošanai, kas paredz augstākās izglītības diplomu īpašnieku īpatsvara palielināšanu attiecīgās dalībvalsts iedzīvotāju vidū.
58 Šī valdība šajā ziņā norāda, ka pēc augstākās izglītības studiju pabeigšanas ārvalstīs attiecīgie studenti atgriezīsies dzīvesvietas valstī, lai tur apmestos uz dzīvi un strādātu. Tā uzskata, ka studentiem, kas dzīvo ārvalstīs, pat ja tie ir Luksemburgā strādājošu pārrobežu darba ņēmēju bērni, nav īpaša iegansta nedz iesaistīties Luksemburgas darba tirgū pēc studiju noslēguma, nedz arī integrēties Luksemburgas sabiedrībā. Minētā valdība uzskata, ka pamatlietā aplūkojamo atbalstu ir pamatoti ierobežot, attiecinot vienīgi uz studentiem, kuri, uzsākot studijas augstākās izglītības iestādē, dzīvo Luksemburgā, jo tie jau ir integrējušies Luksemburgas sabiedrībā un pēc studiju pabeigšanas visticamāk atgriezīsies šīs dalībvalsts darba tirgū.
59 Luksemburgas valdība piebilst, ka turklāt pastāv arī ievērojams pārrobežu darba ņēmēju “rotācijas procents”, jo tie šādā statusā strādā tikai ierobežotu laika posmu, kas liek secināt integrācijas nodarbinātības valstī faktora neesamību, kurš ir līdzīgs dzīvesvietai šajā valstī un pietiekami svarīgs, lai ietekmētu pārrobežu darba ņēmēju bērnu dzīvesvietas izvēli pēc studiju noslēguma.
60 Prasītāji pamatlietā apstrīd dzīvesvietas nosacījuma piemērotību. Šāds nosacījums nenodrošinot mērķa paaugstināt personu ar augstāko izglītību īpatsvara palielināšanu iedzīvotāju vidū sasniegšanu, lai apmierinātu Luksemburgas darba tirgus pieprasījumu. Pamatlietā aplūkojamā atbalsta piešķiršana vienīgi studentiem, kuri finansiālā atbalsta pieprasīšanas brīdī dzīvo Luksemburgā, nenozīmējot, ka tie pēc augstākās izglītības iegūšanas atgriezīsies ilgstoši un paliekoši Luksemburgas darba tirgū. Turklāt, tā kā Luksemburgas universitāte nav vispusīga mācību iestāde, liela daļa minēto studentu rezidentu studēs ārpus Luksemburgas teritorijas un drīzāk integrēsies studiju valstī, nevis Luksemburgā, tādējādi tiem būs par pēdējās minētās teritoriju plašāka profesionālā perspektīva.
61 Minētie prasītāji norāda, ka, pretēji Luksemburgas valdības nostājai, studentiem, kas nav rezidenti un ir pārrobežu darba ņēmēju bērni, ir īpaši iemesli atgriezties Luksemburgas darba tirgū pēc studiju pabeigšanas. Pirmkārt, apstāklis, ka kāds no studenta vecākiem strādā Luksemburgā, nozīmē zināmu mājsaimniecības, kurā ietilpst students, ģeogrāfisko tuvumu Luksemburgai. Otrkārt, krīzes dēļ, kas smagi skārusi Luksemburgas Lielhercogistes kaimiņvalstis, pārrobežu darba ņēmēju bērni pēc studiju pabeigšanas būs tendēti meklēt stabilu profesionālo situāciju, kāda ir to vecākiem, kuri jau vairākus gadus strādā šīs dalībvalsts teritorijā.
62 Komisija uzskata, ka pārrobežu darba ņēmējiem ir ne vien saikne ar Luksemburgas sabiedrību, bet tie tajā ir arī integrējušies darba dēļ, ko tie šeit veic. Tā kā šāda saikne pastāv, nosacījums par dzīvesvietu neesot nedz nepieciešams, nedz piemērots, lai varētu uzskatīt, ka šādu darba ņēmēju bērniem, kuru studijas tiek finansētas no pamatlietā aplūkojamā finansiālā atbalsta, ir cieša saikne ar dalībvalsti, kas šo atbalstu piešķir.
63 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka migrējošie un pārrobežu darba ņēmēji, piekļūstot dalībvalsts darba tirgum, principā jau ir ar pietiekamu saikni integrācijai šīs valsts sabiedrībā, kas tiem ļauj izmantot vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā pret valsts darba ņēmējiem un darba ņēmējiem rezidentiem. Integrācijas saikne tostarp izriet no tā, ka ar nodokļu iemaksām, ko migrējošie darba ņēmēji un pārrobežu darba ņēmēji maksā uzņemošajā dalībvalstī atbilstoši darbam, kuru viņi veic, viņi piedalās arī šīs valsts sociālās politikas finansēšanā (šajā ziņā skat. 2012. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑379/11 Caves Krier Frères, 53. punkts).
64 Katrā ziņā ir jāatzīst, ka tostarp attiecībā uz pārrobežu darba ņēmējiem Tiesa ir pieļāvusi dažus attaisnojuma iemeslus tādiem tiesiskiem regulējumiem, kuros attiecīgajā valstī strādājošie rezidenti un nerezidenti tiek nošķirti atbilstoši to integrācijas līmenim šīs dalībvalsts sabiedrībā vai to piesaistei šai sabiedrībai (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Hartmann, 35. un 36. punkts; lietā Geven, 26. punkts, un lietā Hendrix, 54. un 55. punkts).
65 Šajā ziņā jānorāda, ja pārrobežu darba ņēmējs ne vienmēr ir integrējies nodarbinātības valstī tikpat lielā apmērā kā šajā valstī dzīvojošs darba ņēmējs.
66 Izskatāmajās pamatlietās, kā savu secinājumu 59. punktā norādījis ģenerāladvokāts, ir jāpārbauda, vai 2000. gada 22. jūnija grozītajā likumā pārrobežu darba ņēmēju bērniem izvirzītais nosacījums par dzīvesvietu, lai tie varētu pretendēt uz atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, ir piemērots, lai varētu pastāvēt saprātīga iespēja, ka students atgriežas, ko minētā valsts ir uzskatījusi par nepieciešamu leģitīmā mērķa īstenošanai.
67 Šajā ziņā ir jāpiekrīt, ka var pieņemt, ka iespējamība apmesties uz dzīvi Luksemburgā un iekļauties tās darba tirgū pēc augstākās izglītības iegūšanas, pat ja tā ir iegūta ārvalstīs, ir ticamāka saistībā ar studentiem, kuri studiju uzsākšanas brīdī dzīvo Luksemburgā, atšķirībā no studentiem nerezidentiem.
68 Līdz ar to ir jāatzīst, ka 2000. gada 22. jūnija grozītajā likumā apredzētais nosacījums par dzīvesvietu ir piemērots, lai īstenotu mērķi veicināt augstākās izglītības iegūšanu un būtiski palielinātu Luksemburgā dzīvojošo personu ar augstākās izglītības diplomu īpatsvaru.
69 Tomēr jāpārbauda vēl, vai šis nosacījums nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs minētā mērķa sasniegšanai.
Par dzīvesvietas nosacījuma nepieciešamību
70 Luksemburgas valdība norāda, ka dzīvesvietas nosacījuma izvirzīšana nepārsniedz iecerētā mērķa sasniegšanai vajadzīgo. Šo nosacījumu pamatojot budžetāri apsvērumi, un tas esot tieši saistīts ar minēto ekonomisko mērķi. Budžeta ierobežojumu dēļ neesot iespējams būt dāsnākiem pret studentiem nerezidentiem, neapdraudot visu finansējuma sistēmu kopumā. Turklāt citāda atbalsta piešķiršanas kritērija izvēle, proti, kritērija par to, ka vismaz viens no studenta nerezidenta vecākiem strādā Luksemburgā, būtu tieši pretējs pamatlietā aplūkojamās atbalsta normas abiem kombinētajiem mērķiem.
71 Šajā ziņā ir jāpārbauda, vai nosacījums par dzīvesvietu viens pats Luksemburgas valstij var garantēt saprātīgu iespējamību, ka atbalsta saņēmēji atgriezīsies, lai apmestos uz dzīvi Luksemburgā un iekļautos šis dalībvalsts darba tirgū, lai veicinātu tās ekonomikas attīstību, un vai nepastāv citi kritēriji, kas arī ļautu garantēt šādu iespējamību, tomēr neizslēdzot pārrobežu darba ņēmēju bērnus nerezidentus.
72 Tiesa ir atzinusi, ka dzīvesvietas nosacījums var būt nesamērīgs, ja tas ir ļoti ekskluzīvs, jo nepamatoti priekšplānā tiek izvirzīts viens elements, kas nebūt neliecina par reālu un faktisku saikni, izslēdzot visus pārējos raksturīgos elementus (skat. 2007. gada 23. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑11/06 un C‑12/06 Morgan un Bucher, Krājums, I‑9161. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑503/09 Stewart, Krājums, I‑6497. lpp., 95. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Tādēļ Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Nīderlande 86. un 87. punktā ir atzinusi, ka attiecīgā dalībvalsts nav pārliecinoši izskaidrojusi iemeslus, kādēļ iecerēto mērķi nav iespējams sasniegt ar mazākiem ierobežojumiem, vai nu piemērojot elastīgāku nosacījumu par “3 no 6 gadiem”, vai arī ņemot vērā citus elementus, kuri izsaka līdzīgu piesaistes līmeni, piemēram, nodarbinātību. Tādēļ tā nosprieda, ka, izvirzot prasības par konkrētiem uzturēšanās periodiem attiecīgajā dalībvalstī, ar minēto nosacījumu tiek dota priekšroka elementam, kas nebūt nav vienīgais, kurš norāda uz patieso attiecīgās personas un minētās dalībvalsts starpā esošās saiknes pakāpi un ir pārāk ekskluzīvs. Nosacījums par “3 no 6 gadiem” tādējādi pārsniedzot noteiktā mērķa sasniegšanai vajadzīgā robežas.
74 Atbilstoši Luksemburgas finansiālā atbalsta augstākās izglītības iegūšanai sistēmai no šī atbalsta saņemšanas ir izslēgti visi nerezidenti un šī izslēgšana attiecas vienīgi uz studentiem nerezidentiem.
75 Līdz ar to migrējoša darba ņēmēja bērns, kurš ar saviem vecākiem dzīvo kādā no Luksemburgas Lielhercogistes kaimiņvalstīm un kurš vēlas studēt Luksemburgā, nevar saņemt valsts finansiālo atbalstu augstākās izglītības iegūšanai. Turklāt, pat ja studentu nerezidentu vecāki dzīvo Luksemburgā, tie pabalsta pieprasīšanas brīdī no šī pabalsta saņemšanas ir izslēgti arī tad, ja to vecāki turpina tos uzturēt. Turklāt pamatlietā aplūkojamā finansiālā atbalsta sekas ir tādas, ka to nevar saņemt Luksemburgā jau sen strādājošu darba ņēmēju nerezidentu bērni.
76 Šajā ziņā ir jānorāda, ka pamatlietā aplūkojamā finansiālā atbalsta raksturs ir pārāk ekskluzīvs. Proti, izvirzot studentam nosacījumu par iepriekšēju dzīvesvietu attiecīgajā dalībvalstī, ar šo likumu tiek dota priekšroka elementam, kas nebūt nav vienīgais, kurš norāda uz patieso attiecīgās personas un minētās dalībvalsts starpā esošās saiknes pakāpi (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 86. punkts).
77 It īpaši, tā kā valsts finansiālā atbalsta augstākās izglītības iegūšanai mērķis ir veicināt augstākās izglītības iegūšanu kā Luksemburgā, tā arī citās valstīs, saprātīgu iespējamību, ka atbalsta saņēmēji atgriezīsies, lai apmestos uz dzīvi Luksemburgā un iekļautos šīs dalībvalsts darba tirgū, lai veicinātu tās ekonomikas attīstību, var konstatēt ar citiem elementiem, nevis nosacījumu par attiecīgā studenta iepriekšējo dzīvesvietu [šajā valstī].
78 Šķiet iespējams, ka studenta pietiekama piesaiste Luksemburgas Lielhercogistei, kas ļautu secināt iepriekš minētās iespējamības pastāvēšanu, izriet arī no apstākļa, ka šis students viens pats vai kopā ar vecākiem dzīvo kādā no Luksemburgas Lielhercogistes kaimiņvalstīm un ka viņa vecāki jau pietiekami ilgu laika posmu strādā Luksemburgā un dzīvo šīs dalībvalsts tuvumā.
79 Attiecībā uz Luksemburgas likumdevējam piedāvātajām iespējām var norādīt, kā to tiesas sēdē ir darījusi Komisija, ka, tā kā piešķirtajā atbalstā ietilpst, piemēram, aizdevums, finansējuma sistēma, kas šī aizdevuma – vai tā atlikuma – piešķiršanai vai neatmaksāšanai izvirza nosacījumu par to, ka to saņēmušais students pēc studiju pabeigšanas ārvalstīs atgriežas Luksemburgā, lai tur dzīvotu un strādātu, varētu ļaut sasniegt iecerēto mērķi, nekaitējot pārrobežu darba ņēmēju bērniem. Turklāt risku, ka varētu notikt dublēšanās ar līdzvērtīgu finansiālu atbalstu, kas tiek piešķirts dalībvalstī, kurā students viens pats vai kopā ar vecākiem dzīvo, varētu novērst, ņemot vērā jau piešķirto summu, kad tiktu piešķirts Luksemburgas Lielhercogistes paredzētais atbalsts.
80 Galvenais, lai izvairītos no “stipendiju tūrisma” rašanās riska, kuru minējušas visas valdības, kas iesniegušas savus apsvērumus Tiesai, un pārliecinātos, ka pārrobežu darba ņēmējs, kas maksā nodokļus Luksemburgā, ir pietiekami cieši saistīts ar Luksemburgas sabiedrību, finansiālā atbalsta piešķiršanai varētu izvirzīt nosacījumu, ka pārrobežu darba ņēmējam, kura bērns ir Luksemburgā nedzīvojošs students, ir jābūt strādājušam šajā dalībvalstī noteiktu minimālo laika posmu. Citā kontekstā Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, atkāpjoties no šīs direktīvas 24. panta 1. punkta noteikumiem, atbilstoši kuriem Savienības pilsonim, kas uzturas kādā dalībvalstī, ir piemērojama attieksme, kas līdzvērtīga attieksmei pret šīs dalībvalsts pilsoņiem, uzņēmējai dalībvalstij nav pienākuma pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas, kuru iegūšanai atbilstoši šīs direktīvas 16. panta 1. punktam ir piemērojams nosacījums par piecus gadus ilgu uzturēšanos attiecīgajā dalībvalstī.
81 Ir jānorāda, ka pamatlietās šāda riska iespējamība ir jānoraida, jo ir skaidrs, ka E. Giersch, B. M. Stemper, J. Taminiaux un J. Hodin māte vai tēvs strādā Luksemburgā attiecīgi kopš 23, 32, 28 un 23 gadiem.
82 Tādējādi tāds tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, atbilstoši kuram finansiālā atbalsta augstākās izglītības iegūšanai piešķiršanai tiek izvirzīts nosacījums par studenta dzīvesvietu un tiek radīta atšķirīga attieksme starp šīs dalībvalsts rezidentiem un nerezidentiem, kuri ir šajā dalībvalstī strādājošu pārrobežu darba ņēmēju bērni, pārsniedz to, kas nepieciešams, lai īstenotu leģitīmo mērķi palielināt iedzīvotāju vidū to personu skaitu, kurām ir augstākā izglītība, lai veicinātu valsts ekonomikas attīstību.
83 No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka:
– Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam principā pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, atbilstoši kuram finansiālā atbalsta augstākās izglītības iegūšanai piešķiršanai tiek izvirzīts nosacījums par studenta dzīvesvietu un tiek radīta netieši diskriminējoša atšķirīga attieksme starp personām, kuras dzīvo attiecīgajā dalībvalstī, un personām, kuras tajā nedzīvo, bet ir šajā dalībvalstī strādājošu pārrobežu darba ņēmēju bērni;
– kaut arī mērķis palielināt iedzīvotāju, kuriem ir augstākā izglītība, īpatsvaru, lai veicinātu minētās dalībvalsts ekonomikas attīstību, ir leģitīms mērķis, kas var attaisnot šādu atšķirīgu attieksmi, un tāds nosacījums par dzīvesvietu kā pamatlietā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētais ir piemērots minētā mērķa sasniegšanai, šāds nosacījums tomēr pārsniedz mērķa sasniegšanai vajadzīgā robežas, jo tas neļauj ņemt vērā citus iespējami reprezentatīvus elementus par minētā finansiālā atbalsta pieprasījuma patieso piesaisti attiecīgās dalībvalsts sabiedrībai vai darba tirgum, kā, piemēram, apstākli, ka vismaz viens no studenta vecākiem, kurš joprojām viņu uztur, ir pārrobežu darba ņēmējs, kuram ir stabila darba vieta attiecīgajā dalībvalstī un kurš tajā ir nodarbināts jau ievērojami ilgu laiku.
Par tiesāšanās izdevumiem
84 Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu 2004/38/EK, 7. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam principā pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, atbilstoši kuram finansiālā atbalsta augstākās izglītības iegūšanai piešķiršanai tiek izvirzīts nosacījums par studenta dzīvesvietu un tiek radīta netieši diskriminējoša atšķirīga attieksme starp personām, kuras dzīvo attiecīgajā dalībvalstī, un personām, kuras tajā nedzīvo, bet ir šajā dalībvalstī strādājošu pārrobežu darba ņēmēju bērni.
Kaut arī mērķis palielināt iedzīvotāju, kuriem ir augstākā izglītība, īpatsvaru, lai veicinātu minētās dalībvalsts ekonomikas attīstību, ir leģitīms mērķis, kas var attaisnot šādu atšķirīgu attieksmi, un tāds nosacījums par dzīvesvietu kā pamatlietā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētais ir piemērots minētā mērķa sasniegšanai, šāds nosacījums tomēr pārsniedz mērķa sasniegšanai vajadzīgā robežas, jo tas neļauj ņemt vērā citus iespējami reprezentatīvus elementus par minētā finansiālā atbalsta pieprasījuma patieso piesaisti attiecīgās dalībvalsts sabiedrībai vai darba tirgum, kā, piemēram, apstākli, ka vismaz viens no studenta vecākiem, kurš joprojām viņu uztur, ir pārrobežu darba ņēmējs, kuram ir stabila darba vieta attiecīgajā dalībvalstī un kurš tajā ir nodarbināts jau ievērojami ilgu laiku.
[Paraksti]