TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2013. gada 14. martā (*)
Direktīva 93/13/EEK – Patērētāju līgumi – Hipotekārā aizdevuma līgums – Piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra – Valsts tiesas, kas izskata lietu pēc būtības, kompetence – Negodīgi noteikumi – Vērtēšanas kritēriji
Lieta C‑415/11
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Juzgado de lo Mercantil n° 3 de Barcelona (Spānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 19. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 8. augustā, tiesvedībā
Mohamed Aziz
pret
Caixa d’Estalvis de Catalunya, Tarragona i Manresa (Catalunyacaixa).
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano] (referents), tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], M. Ilešičs [M. Ilešič], Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel] un M. Bergere [M. Berger],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 19. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– M. Aziz vārdā – D. Moreno Trigo, abogado,
– Caixa d’Estalvis de Catalunya Tarragona i Manresa (Catalunyacaixa) vārdā – I. Fernández de Senespleda, abogado,
– Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Owsiany‑Hornung, kā arī J. Baquero Cruz un M. van Beek, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2012. gada 8. novembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.; turpmāk tekstā – “direktīva”) interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp M. Aziz un Caixa D’Estalvis de Catalunya, Tarragona i Manresa (Catalunyacaixa) (turpmāk tekstā – “Catalunyacaixa”) par dažu starp šīm pusēm noslēgtā hipotekārā aizdevuma līguma noteikumu spēkā esamību.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas preambulas sešpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:
“tā kā [..] pārdevēju vai piegādātāju var uzskatīt par godprātīgu, ja tas izturas godīgi un līdzvērtīgi pret otru līguma pusi, kuras likumīgās intereses tam jāņem vērā.”
4 Direktīvas 3. pantā ir noteikts:
“1. Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.
2. Noteikumu vienmēr uzskata par tādu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, ja tas sastādīts jau iepriekš un patērētājam tādēļ nav bijusi iespēja iespaidot to saturu, jo īpaši saistībā ar iepriekš noformulētiem standartlīgumiem.
[..]
3. Pielikumā atrodas indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem.”
5 Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punktu:
“Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs”.
6 Šīs direktīvas 6. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:
“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”
7 Direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”
8 Direktīvas pielikuma 1. punktā ir uzskaitīti tās 3. panta 3. punktā minētie noteikumi. Tajā tostarp ir ietverti šādi noteikumi:
“1. Noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir šādas:
[..]
e) pieprasīt patērētājam, kurš nespēj izpildīt savas saistības, maksāt neproporcionāli lielu kompensāciju;
[..]
q) izslēgt vai kavēt patērētāja tiesības celt prasību tiesā vai izmantot jebkādus citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, jo īpaši, pieprasot patērētājam iesniegt sūdzības tikai šķīrējtiesā, uz ko neattiecas juridiskas normas, nevajadzīgi ierobežojot tam pieejamos pierādījumus vai liekot tam pierādīt faktus, kurus, atbilstoši attiecīgajiem tiesību aktiem, vajadzētu pierādīt citai līguma pusei.”
Spānijas tiesības
9 Spānijas tiesībās patērētāju aizsardzība pret negodīgiem noteikumiem sākotnēji bija nodrošināta ar 1984. gada 19. jūlija Vispārējo likumu 26/1984 par patērētāju un lietotāju aizsardzību (Ley General 26/1984 para la Defensa de los Consumidores y Usuarios) (1984. gada 24. jūlija BOE Nr. 176, 21686. lpp.).
10 Vispārējais likums 26/1984 vēlāk tika grozīts ar 1998. gada 13. aprīļa Likumu 7/1998 par vispārīgiem līgumu noteikumiem (Ley 7/1998 sobre Condiciones Generales de la Contratación) (1998. gada 14. aprīļa BOE Nr. 89, 12304. lpp.), ar kuru Spānijas valsts tiesību sistēmā tika transponēta direktīva.
11 Visbeidzot ar Karaļa 2007. gada 16. novembra dekrētlikumu 1/2007 par Vispārējā likuma par patērētāju un lietotāju aizsardzību un citu tiesību aktu pārskatīšanu (Real Decreto Legislativo 1/2007 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley General para la Defensa de los Consumidores y Usuarios y otras leyes complementarias) (2007. gada 30. novembra BOE Nr. 287, 49181. lpp.) tika pieņemta Likuma 26/1984 kodificētā redakcija ar grozījumiem.
12 Saskaņā ar Karaļa dekrētlikuma 1/2007 82. pantu:
“1. Par negodīgiem tiek uzskatīti visi noteikumi, kas nav savstarpēji apspriesti, un visas tādas darbības, kurām nav dota skaidra piekrišana, kas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam un lietotājam.
[..]
3. Noteikuma negodīgumu izvērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu, kas ir līguma priekšmets, raksturu un visus attiecīgos apstākļus līguma noslēgšanas brīdī, kā arī visus pārējos līguma vai cita līguma, no kā tas ir atkarīgs, noteikumus.
4. Neraugoties uz iepriekšējos punktos minēto, katrā ziņā negodīgi ir tādi noteikumi, kuri atbilstīgi 85.–90. pantā paredzētajam:
a) piesaista līgumu pārdevēja vai piegādātāja gribai,
b) ierobežo patērētāja un lietotāja tiesības,
c) nosaka līgumā savstarpīguma trūkumu,
d) uzspiež patērētājam un lietotājam nesamērīgas garantijas vai nepamatoti uzliek viņam pierādīšanas pienākumu,
e) ir nesamērīgi saistībā ar līguma noslēgšanu un izpildi vai
f) ir pretrunā kompetences noteikumiem un spēkā esošajiem tiesību aktiem.”
13 Runājot par maksājuma rīkojuma procedūru, Civilprocesa likuma (Ley de Enjuiciamiento Civil), redakcijā, kas bija spēkā tās procedūras uzsākšanas laikā, par kuru tika ierosināta pamatlieta, III grāmatas IV sadaļas V nodaļā ar nosaukumu “Piedziņas vēršanas uz ar hipotēku nodrošinātu vai ieķīlātu īpašumu īstenošanas kārtība”, it īpaši tā 681.–698. pantā, ir reglamentēta piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra, kas ir pamatlietas pamatā.
14 Civilprocesa likuma 695. pantā ir noteikts:
“1. Šajā nodaļā minētajās tiesvedībās persona, pret kuru ir vērsta izpilde, var celt iebildumus pret izpildi tikai tad, ja tie ir pamatoti ar:
(1) nodrošinājuma vai nodrošinātā prasījuma dzēšanu, ciktāl tiek iesniegta izziņa no reģistra, kurā apliecināta hipotēkas vai attiecīgā gadījumā – ķīlas bez nodošanas valdījumā atcelšana, vai samaksas saņemšanu vai nodrošinājuma atcelšanu apliecinošs notariāls akts;
(2) kļūdu pieprasītās summas aprēķinā, ja nodrošinātais prasījums ir beigu bilance kreditora, kas prasa veikt izpildi, un personas, pret kuru ir vērsta izpilde, savstarpējo saistību aprēķinā. Personai, pret kuru ir vērsta izpilde, ir jāiesniedz sava konta izraksta kopija, un izvirzītais iebildums būs pieņemams vienīgi tad, ja šajā izrakstā atspoguļotais atlikums atšķirsies no tā, kuru ir iesniedzis kreditors, kas prasa izpildi.
[..]
(3) [..] cita, pirms tiesvedības pamatā esošā nodrošinājuma reģistrēta nodrošinājuma vai hipotēkas [..] esamību, ko apliecina attiecīga izziņa no reģistra.
2. Ja ir izvirzīti iepriekšējā punktā minētie iebildumi, tiesas sekretārs aptur izpildi un uzaicina lietas dalībniekus ierasties tiesā, kas ir izdevusi izpildes rīkojumu. Starp uzaicinājumu ierasties tiesā un attiecīgo tiesas sēdi ir jābūt vismaz četrām dienām. Šajā sēdē tiesa uzklausa lietas dalībniekus, pieņem tai iesniegtos dokumentus un divu dienu laikā rīkojuma veidā pieņem atbilstošu nolēmumu [..].”
15 Civilprocesa likuma 698. pantā ir noteikts:
“1. Jebkurš parādnieka, parādnieka, kas ir trešā persona, vai citu iesaistīto personu izvirzīts iebildums, uz kuru nav attiecināmi iepriekšējie panti, tostarp iebildumi, kas saistīti ar dokumenta, no kura izriet parāds, spēkā neesamību, kā arī prasījuma tiesību iestāšanos, prasījuma noteiktību, dzēšanu vai apmēru, tiek izskatīti, pieņemot atbilstošu nolēmumu un neapturot vai neizbeidzot šajā nodaļā paredzēto izpildes procedūru.
[..]
2. Izvirzot iepriekšējā punktā minētos iebildumus, vai to izskatīšanas procesa laikā var tikt lūgts nodrošināt šajā procesā pieņemtā nolēmuma izpildi, ieturot visu vai daļu no summas, kas atbilstoši šajā nodaļā paredzētajam procesam ir jāmaksā aizdevējam.
Tiesa, pamatojoties uz tai iesniegtajiem dokumentiem, liks veikt šādu ieturējumu, ja izvirzītie pamati tiks atzīti par pietiekamiem. Ja prasītājs nav acīmredzami pietiekami maksātspējīgs, tiesai vispirms ir jāpieprasa tam iesniegt pietiekamu nodrošinājumu attiecībā uz nokavējuma procentu samaksu un jebkādām citām iespējamām kreditora prasībām par zaudējumu atlīdzību.
3. Ja kreditors attiecībā uz summas, kas ieturama saskaņā ar 1. punktā minēto procesu, samaksu iesniedz nodrošinājumu, ko tiesa atzīst par pietiekamu, ieturējums tiek atcelts.”
16 Hipotekārā likuma (Ley Hipotecaria), kurš bija spēkā faktisko apstākļu pamatlietā rašanās laikā un kura kodificētā redakcija ir apstiprināta ar 1946. gada 8. februāra dekrētu (1946. gada 27. februāra BOE Nr.°58, 1518. lpp.), 131. pantā ir paredzēts:
“Lūguma par hipotēkas atzīšanu par spēkā neesošu sākotnējā reģistrācija vai citi ieraksti, kuri nav pamatoti ar vienu no gadījumiem, kad var tikt apturēta izpilde, tiks atcelti saskaņā ar 133. pantā minēto atcelšanas rīkojumu, ja tie ir izdarīti pēc papildu atzīmes par izziņas par apgrūtinājuma reģistrēšanu izsniegšanu. Hipotēkas summas samaksu apliecinošais akts nevar tikt reģistrēts, kamēr ar attiecīgu tiesas rīkojumu iepriekš nav tikusi atcelta iepriekš minētā papildu atzīme.”
17 Saskaņā ar Hipotekārā likuma 153.a pantu:
“[..] puses var vienoties, ka izpildes gadījumā maksājamā summa ir summa, kas izriet no aprēķina, ko atbilstoši līgumslēdzēju pušu noteiktajai kārtībai ir veikusi aizdevumu izsniegusī finanšu iestāde.
Pēc līgumslēdzēju pušu noteiktā termiņa vai pēc jebkāda iespējamā pagarinājuma perioda izbeigšanās var tikt veikta piedziņas vēršana uz hipotēkas objektu atbilstoši šī likuma 129. un 153. pantam un analoģiskajiem Civilprocesa likuma noteikumiem.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
18 2007. gada 19. jūlijā M. Aziz, Marokas pilsonis, kurš strādā Spānijā kopš 1993. gada decembra, ar Catalunyacaixa noslēdza ar hipotēku nodrošinātu aizdevuma līgumu, kas tika noformēts ar notariālu aktu. Nekustamais īpašums, kas bija šī nodrošinājuma priekšmets, bija kopš 2003. gada M. Aziz piederošais ģimenes mājoklis.
19 Catalunyacaixa izsniegtā aizdevuma summa bija EUR 138 000. Tai bija jātiek atmaksātai 33 ikgadējos maksājumos, kas sadalīti 396 ikmēneša maksājumos, rēķinot no 2007. gada 1. augusta.
20 Kā izriet no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, šī ar Catalunyacaixa noslēgtā aizdevuma līguma 6. noteikumā bija paredzēti nokavējuma procenti 18,75 % gadā apmērā, kas ir automātiski piemērojami atbilstošajā termiņā nenomaksātām summām, bez nepieciešamības izteikt jebkādu brīdinājumu.
21 Tāpat šī līguma 6.a noteikumā bija noteikts, ka Catalunyacaixa var pieprasīt visas aizdevuma summas atmaksu pirms termiņa tostarp tad, ja ir beidzies kāds no noteiktajiem termiņiem, bet aizņēmējs nav veicis aizdevuma pamatsummas daļas vai aizdevuma procentu maksājumus.
22 Visbeidzot šī paša līguma 15. noteikumā, kurā ir reglamentēta maksājamās summas aprēķināšanas kārtība, Catalunyacaixa bija paredzēta ne vien iespēja veikt uz hipotēkas objektu vērstu piedziņu, lai atgūtu iespējamo parādu, bet šim nolūkam arī tieši aprēķināt piedzenamo summu, iesniedzot attiecīgu sertifikātu, kurā ir norādīta šī summa.
23 Laikā no 2007. gada jūlija līdz 2008. gada maijam M. Aziz regulāri veica savus ikmēneša maksājumus, taču pārtrauca to darīt kopš 2008. gada jūnija. Šādos apstākļos Catalunyacaixa 2008. gada 28. oktobrī vērsās pie notāra, lai noformētu aktu par parāda summas noteikšanu. Notārs apliecināja, ka saskaņā ar iesniegtajiem dokumentiem un aizdevuma līguma noteikumiem parāda summa ir EUR 139 764,76, kas sastāv no nenomaksātajiem ikmēneša maksājumiem, kā arī līgumiskajiem un nokavējuma procentiem.
24 Pēc M. Aziz nosūtītā aicinājuma veikt samaksu, kas palika bez atbildes, Catalunyacaixa 2009. gada 11. martā Juzgado de Primera Instancia n° 5 de Martorell [Martoreljas pirmās instances tiesā Nr. 5] ierosināja piedziņas procedūru pret attiecīgo personu, pieprasot nomaksāt EUR 136 674,02, ko veido pamatsumma, EUR 90,74, ko veido uzkrājušies procenti, un EUR 41 902,21 – ko veido procenti un izdevumi.
25 Tā kā M. Aziz tiesas procesā neiesaistījās, šī tiesa 2009. gada 15. decembrī izdeva rīkojumu par piedziņas uzsākšanu. Līdz ar to M. Aziz tika nosūtīts maksājuma rīkojums, kuru tas nedz izpildīja, nedz arī apstrīdēja.
26 Tādējādi 2010. gada 20. jūlijā tika veikta nekustamā īpašuma pārdošana piespiedu izsolē, taču netika saņemts neviens piedāvājums. Tādēļ atbilstoši Civilprocesa likuma noteikumiem Juzgado de Primera Instancia n° 5 de Martorell atļāva pārdot šo īpašumu par 50 % tā vērtības. Šī tiesa arī kā īpašumtiesību nodošanas īpašuma ieguvējam dienu noteica 2011. gada 20. janvāri. Līdz ar to M. Aziz tika izlikts no sava mājokļa.
27 Neilgi pirms šī notikuma, 2011. gada 11. janvārī, M. Aziz tomēr cēla prasību Juzgado Mercantil n° 3 de Barcelona [Barselonas Komerctiesā Nr. 3], lūdzot pasludināt deklaratīvu spriedumu, lai atceltu hipotekārā aizdevuma līguma 15. noteikumu, jo tas esot negodīgs, un līdz ar to atceltu arī piedziņas procedūru.
28 Šādos apstākļos Juzgado de lo Mercantil n° 3 de Barcelona ir paudusi šaubas par Spānijas tiesību saderību ar direktīvā paredzēto tiesisko ietvaru.
29 It īpaši tā ir uzsvērusi, ka gadījumā, ja aizdevējs piespiedu izpildes veikšanai ir izvēlējies izmantot piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru, tad iespējas norādīt uz kāda no aizdevuma līguma noteikumiem negodīgo raksturu ir ļoti ierobežotas, jo to izmantošana ir atlikta līdz vēlāk notiekošai lietas izskatīšanai pēc būtības, kurai nav apturošas iedarbības. Iesniedzējtiesa ir uzskatījusi, ka šādos apstākļos Spānijas tiesai ir ļoti grūti nodrošināt efektīvu patērētāja tiesību aizsardzību minētajā piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā, kā arī atbilstošajā lietas izskatīšanas pēc būtības procedūrā.
30 Turklāt Juzgado de lo Mercantil n° 3 de Barcelona ir uzskatījusi, ka pamatlietas atrisināšana ir radījusi arī citus jautājumus, kas tostarp ir saistīti ar direktīvas pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā paredzētā jēdziena “noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir pieprasīt patērētājam, kurš nespēj izpildīt savas saistības, maksāt neproporcionāli lielu kompensāciju”, kā arī minētā pielikuma 1. punkta q) apakšpunktā paredzētā jēdziena “noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir izslēgt vai kavēt patērētāja tiesības celt prasību tiesā vai izmantot jebkādus citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus” interpretāciju. Neesot skaidri zināms, ka ilgtermiņa līgumos ietvertie noteikumi par līguma pirmstermiņa izbeigšanu, par nokavējuma procentu noteikšanu, kā arī par aizdevēja vienpusēji veiktu visas parāda summas aprēķināšanas metožu noteikšanu ir saderīgi ar šiem direktīvas pielikumā ietvertajiem noteikumiem.
31 Šādos apstākļos Juzgado de lo Mercantil n° 3 de Barcelona, šaubīdamās par Savienības tiesību pareizu interpretāciju, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Spānijas Civilprocesa likuma 695. un nākamajos pantos noteiktā tiesas nolēmumu izpildes, vēršot piedziņu pret hipotēkas objektu vai apķīlāto īpašumu, sistēma, kurā noteikti ierobežojumi attiecībā uz Spānijas procesuālajās normās paredzēto iebildumu pamatojumu, nav acīmredzams patērētāju aizsardzības ierobežojums, ņemot vērā, ka tā no formālā un saturiskā viedokļa nepārprotami kavē patērētāja iespēju celt prasību vai izmantot citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus tiesā, kuri garantē viņa tiesību efektīvu aizsardzību?
2) Kā ir saprotams nesamērīguma jēdziens saistībā ar:
a) iespēju pirms termiņa izbeigt līgumu, kas noslēgts uz ilgu laika periodu – šajā gadījumā uz 33 gadiem –, pamatojoties uz neizpildi ļoti ierobežotā un konkrētā laika periodā;
b) nokavējuma procentu noteikšanu – kas šajā gadījumā pārsniedz 18 % – kuri neatbilst nokavējuma procentu noteikšanas kritērijiem citos patērētāju līgumos (patēriņa kredīti) un citās patērētāju līgumu jomās varētu tikt uzskatīti par negodīgiem, bet kuriem nekustamo īpašuma līgumu jomā nav ticis skaidri noteikts tiesiskais limits, pat gadījumos, ja tie ir piemērojami ne tikai attiecībā uz nokavētajiem maksājumiem, bet arī attiecībā uz visu parādu līguma pirmstermiņa izbeigšanas gadījumā;
c) to, ka aizdevējs vienpusēji izveido mainīgo procentu – gan pamatprocentu, gan nokavējuma procentu – likmes izvērtēšanas un noteikšanas mehānismus, kas saistīti ar iespējamo piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu un neļauj parādniekam, pret kuru vērsta izpilde, iebilst pret parāda aprēķinu pašā izpildes procedūrā, bet gan liek viņam celt prasību par tiesību atzīšanu, kurā galīgais lēmums tiek pieņemts tikai pēc tam, kad izpildes procedūra ir noslēgusies vai – vismaz – parādnieks ir zaudējis savu hipotēkas vai nodrošinājuma objektu, kas ir īpaši būtisks jautājums gadījumā, ja aizdevums ir ņemts mājokļa iegādei un nolēmuma izpilde nozīmē izlikšanu no nekustamā īpašuma?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pieņemamību
32 Catalunyacaixa un Spānijas Karaliste ir paudušas šaubas par pirmā jautājuma pieņemamību, jo tas iesniedzējtiesai nevarot būt noderīgs tās izskatāmās lietas atrisināšanā. Šajā ziņā šīs lietas dalībnieces ir norādījušas, ka šī lieta tiek skatīta tādā tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības un kura ir neatkarīga un atšķiras no piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras, un skar vienīgi pamatlietā izvērtējamā aizdevuma līguma 15. noteikuma spēkā neesamību, ievērojot patērētāju tiesību aizsardzības jomā pastāvošo tiesisko regulējumu. Līdz ar to atbilde par piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras saderību ar direktīvu pirmšķietami neesot nedz nepieciešama, nedz atbilstoša minētās lietas atrisināšanai.
33 Šajā pašā perspektīvā Spānijas Karaliste un Catalunyacaixa apstrīd arī otrā jautājuma pieņemamību, ciktāl ar to ir lūgts sniegt nesamērīguma jēdziena atbilstošo direktīvas noteikumu izpratnē interpretāciju saistībā ar ilgtermiņa līgumos ietvertajiem noteikumiem par līguma pirmstermiņa izbeigšanu un nokavējuma procentu noteikšanu. Šīs lietas dalībnieces būtībā apgalvo, ka šiem noteikumiem nav nekādas saistības ar pamatlietas priekšmetu un ka tie nav arī noderīgi pamatlietā izvērtējamā aizdevuma līguma 15. noteikuma negodīgā rakstura novērtēšanai.
34 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības. Tāpat tikai valsts tiesa, kura iztiesā lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā ir vajadzīgs prejudiciālais nolēmums un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (2012. gada 14. jūnija spriedums lietā C‑618/10 Banco Español de Crédito, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Tāpēc valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Banco Español de Crédito, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Šajā lietā tas tā tomēr nav.
37 Jānorāda, ka atbilstoši Spānijas procesuālo tiesību sistēmai piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā, kuru Catalunyacaixa bija ierosinājusi pret M. Aziz, viņš varēja apstrīdēt ar šo kredītiestādi noslēgtajā līgumā, kas bija izpildes procedūras ierosināšanas pamatā, ietvertā noteikuma negodīgo raksturu nevis Juzgado de Primera Instancia n° 5 de Martorell, kas ir par izpildi atbildīgā tiesa, bet gan Juzgado de lo Mercantil n° 3 de Barcelona, kas ir tiesa, kura izskata lietu pēc būtības.
38 Šajā ziņā, kā pamatoti norādījusi Eiropas Komisija, pirmais Juzgado de lo Mercantil n° 3 de Barcelona uzdotais jautājums ir saprotams plaši, proti, kā tāds, kura mērķis ir, ņemot vērā ierobežotos piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā pieļaujamos iebildumu pamatus, pēc būtības novērtēt to pilnvaru saderību ar direktīvu, kas ir piešķirtas tiesai, kura izskata lietu pēc būtības un kurai ir kompetence novērtēt pamatlietā aplūkotajā līgumā, no kura izriet parāds, kura samaksa tika pieprasīta minētajā izpildes procedūrā, ietverto noteikumu negodīgo raksturu.
39 Šādos apstākļos, un ievērojot to, ka Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas ļautu tai atrisināt tajā ierosināto lietu (skat. 2000. gada 28. novembra spriedumu lietā C‑88/99 Roquette Frères, Recueil, I‑10465. lpp., 18. punkts, un 2010. gada 11. marta spriedumu lietā C‑384/08 Attanasio Group, Krājums, I‑2055. lpp., 19. punkts), ir jākonstatē, ka nepārprotami nevar secināt, ka Savienības tiesību interpretācijai, ko ir lūgts sniegt pirmajā jautājumā, nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu.
40 Tāpat arī nevar izslēgt, ka nesamērīguma jēdziena atbilstošo direktīvas noteikumu izpratnē interpretācija, ko ir lūgts sniegt otrajā jautājumā, var būt noderīga Juzgado de lo Mercantil n° 3 de Barcelona ierosinātās lietas atrisināšanai.
41 Kā savu secinājumu 62. un 63. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, kaut arī M. Aziz pamatlietā izvirzītais prasījums par atcelšanu ir attiecināms tikai uz aizdevuma līguma 15. noteikuma spēkā esamību, pietiek konstatēt, ka, pirmkārt, saskaņā ar direktīvas 4. panta 1. punktu arī pārējo līguma noteikumu, uz kuriem attiecas minētais jautājums, vispārīga aplūkošana var ietekmēt šajā lietā apstrīdētā noteikuma novērtēšanu un, otrkārt, valsts tiesai atbilstoši Tiesas judikatūrai ir pašai pēc savas ierosmes jānovērtē visu šīs direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošo līguma noteikumu negodīgais raksturs, pat ja šāds lūgums nav ticis izteikts un ja vien tās rīcībā ir vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums (šajā ziņā skat. 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā C‑243/08 Pannon GSM, Krājums, I‑4713. lpp., 31. un 32. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Banco Español de Crédito, 43. punkts).
42 Līdz ar to prejudiciālie jautājumi ir pilnībā pieņemami.
Par lietas būtību
Par pirmo jautājumu
43 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai direktīva ir interpretējama tādējādi, ka tā nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā izskatāmais, atbilstoši kuram, lai gan tajā nav paredzēta iespēja piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā izvirzīt iebildumus par līgumā starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju ietverta noteikuma negodīgo raksturu, tiesai, kura izskata lietu pēc būtības un kurai ir kompetence novērtēt šāda noteikuma negodīgo raksturu, nav atļauts veikt pagaidu pasākumus, lai nodrošinātu tās galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti.
44 Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatgādina, ka ar direktīvu ieviestā aizsardzības sistēma balstās uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas vājākā pozīcijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni (iepriekš minētais spriedums lietā Banco Español de Crédito, 39. punkts).
45 Ņemot vērā šādu vājāku pozīciju, minētās direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājam nav saistoši. Kā izriet no judikatūras, šī ir imperatīva norma, kas ir vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, ko līgums nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Banco Español de Crédito, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Ņemot vērā šos principus, Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jānovērtē direktīvas piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgais raksturs un, to veicot, ir jāizlīdzina starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāvošā nelīdzsvarotība, ja tās rīcībā ir vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Pannon GSM, 31. un 32. punkts, kā arī lietā Banco Español de Crédito, 42. un 43. punkts).
47 Šajā ziņā, lemdama par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko bija iesniegusi valsts tiesa, kura lietu izskatīja prasības tiesvedībā, kas ierosināta pēc patērētāja celtiem iebildumiem pret maksājuma rīkojumu, Tiesa ir nospriedusi, ka šai valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāveic pierādījumu savākšana, lai noskaidrotu, vai izņēmuma rakstura teritoriālās piekritības atzīšanas noteikums līgumā, kas ir noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, ietilpst direktīvas piemērošanas jomā, un apstiprinošas atbildes gadījumā pēc savas ierosmes jānovērtē šāda noteikuma, iespējams, negodīgais raksturs (2010. gada 9. novembra spriedums lietā C‑137/08 VB Pénzügyi Lízing, Krājums, I‑10847. lpp., 56. punkts).
48 Tāpat Tiesa ir precizējusi, ka direktīva nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas tiesai, kura izskata pieteikumu par maksājuma rīkojuma izdošanu, neļauj pēc savas ierosmes in limine litis vai kādā citā procesa stadijā, lai gan tās rīcībā ir visi vajadzīgie faktiskie un tiesiskie elementi, novērtēt pārdevēja vai piegādātāja un patērētāja noslēgtajā līgumā ietverta noteikuma par nokavējuma procentiem negodīgumu, ja patērētājs nav cēlis iebildumus (iepriekš minētais spriedums lietā Banco Español de Crédito, 57. punkts).
49 Tomēr šobrīd izskatāmā pamatlieta atšķiras no lietām, kurās tika taisīti iepriekš minētie spriedumi VB Pénzügyi Lízing un Banco Español de Crédito, ar to, ka tā ir saistīta ar to pienākumu noteikšanu, kas pastāv tiesai, kura pēc būtības izskata lietu, kas ir saistīta ar piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru, lai attiecīgā gadījumā nodrošinātu attiecībā uz lietas būtību pieņemtā nolēmuma, ar kuru atzīts tā līguma noteikuma negodīgais raksturs, kas ir izpildes raksta un līdz ar to arī minētās izpildes procedūras ierosināšanas pamatā, lietderīgo iedarbību.
50 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, tā kā valsts tiesībās paredzētie piespiedu piedziņas mehānismi nav saskaņoti, piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā pieļaujamo iebildumu pamatu ieviešanas noteikumi un tiesai, kas izskata lietu pēc būtības un kurai ir kompetence izvērtēt to līguma noteikumu tiesiskumu, pamatojoties uz kuriem ir ticis izdots izpildes raksts, piešķiramās pilnvaras, ir nosakāmi dalībvalstu iekšējā tiesību sistēmā saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu, bet ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas patērētājiem piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (šajā ziņā skat. 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑168/05 Mostaza Claro, Krājums, I‑10421. lpp., 24. punkts; 2009. gada 6. oktobra spriedumu lietā C‑40/08 Asturcom Telecomunicaciones, Krājums, I‑9579. lpp., 38. punkts).
51 Runājot par līdzvērtības principu, jānorāda, ka Tiesas rīcībā nav neviena elementa, kas tai radītu šaubas par pamatlietā izskatāmā tiesiskā regulējuma atbilstību šim principam.
52 No lietas materiāliem izriet, ka Spānijas procesuālo tiesību sistēma neļauj tiesai, kura pēc būtības izskata lietu, kas ir saistīta ar piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru, veikt pagaidu pasākumus, lai nodrošinātu tās galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti, ne tikai novērtējot starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā ietverta noteikuma negodīgo raksturu atbilstoši direktīvas 6. pantam, bet arī pārbaudot šāda noteikuma neatbilstību valsts sabiedriskās kārtības tiesību normām, kas iesniedzējtiesai katrā ziņā ir jāizvērtē (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Banco Español de Crédito, 48. punkts).
53 Runājot par efektivitātes principu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuāla tiesību norma padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procesā, tā norisi un īpatnības dažādās valsts instancēs (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Banco Español de Crédito, 49. punkts).
54 Šajā lietā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 695. pantu piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā persona, pret kuru ir vērsta izpilde, var celt iebildumus pret izpildi tikai tad, ja tie ir pamatoti ar nodrošinājuma vai nodrošinātā prasījuma dzēšanu vai kļūdu pieprasītās summas aprēķinā, ja nodrošinātais prasījums ir beigu bilance kreditora, kas prasa veikt izpildi, un personas, pret kuru ir vērsta izpilde, savstarpējo saistību aprēķinā, vai arī, ja pastāv cita hipotēka vai nodrošinājums, kas ir reģistrēts pirms attiecīgās tiesvedības pamatā esošā nodrošinājuma.
55 Saskaņā ar Civilprocesa likuma 698. pantu jebkurš cits parādnieka izvirzīts iebildums, tostarp iebildumi, kas saistīti ar dokumenta, no kura izriet parāds, spēkā neesamību, kā arī prasījuma tiesību iestāšanos, prasījuma noteiktību, dzēšanu vai apmēru, tiek izskatīti, pieņemot atbilstošu nolēmumu un neapturot vai neizbeidzot attiecīgajā nodaļā paredzēto izpildes procedūru.
56 Turklāt saskaņā ar Hipotekārā likuma 131. pantu lūguma par hipotēkas atzīšanu par spēkā neesošu sākotnējā reģistrācija vai citi ieraksti, kas nav pamatoti ar vienu no gadījumiem, kad var tikt apturēta izpilde, tiks atcelti saskaņā ar šī likuma 133. pantā minēto atcelšanas rīkojumu, ja tie ir izdarīti pēc papildu atzīmes par izziņas par apgrūtinājuma reģistrēšanu izsniegšanu.
57 Tomēr no šīm norādēm izriet, ka Spānijas procesuālo tiesību sistēmā ar hipotēku nodrošināta īpašuma galīgajai atsavināšanai trešai personai vienmēr ir neatgriežams raksturs, pat ja noteikuma, ko patērētājs ir apstrīdējis tiesā, kas izskata lietu pēc būtības, negodīgais raksturs izraisītu piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras spēkā neesamību, izņemot gadījumu, ja attiecīgais patērētājs pirms minētās papildu piezīmes ir izdarījis pagaidu ierakstu par izteikto lūgumu atzīt hipotēku par spēkā neesošu.
58 Šajā ziņā tomēr ir jākonstatē, ka, ņemot vērā pamatlietā aplūkotās piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras norisi un īpatnības, šāda iespējamība ir uzskatāma par reziduālu, jo ir ievērojams risks, ka attiecīgais patērētājs tam paredzētajā termiņā neveiks minēto pagaidu reģistrāciju vai nu tāpēc, ka attiecīgā izpildes procedūra noris pārāk ātri, vai arī tāpēc, ka viņš nezina vai neapzinās savu tiesību apjomu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Banco Español de Crédito, 54. punkts).
59 Līdz ar to ir jāsecina, ka šāda procesuālo tiesību sistēma – ciktāl atbilstoši tai tiesai, kura izskata lietu pēc būtības un kurā patērētājs ir cēlis iebildumus par līguma noteikuma, kas ir izpildes raksta pamatā, negodīgo raksturu, nav iespējas veikt pagaidu pasākumus, lai apturētu piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru vai to izbeigtu, ja šādu pasākumu veikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tās galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti, – var apdraudēt direktīvā paredzētās aizsardzības efektivitāti (šajā ziņā skat. 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C‑432/05 Unibet, Krājums, I‑2271. lpp., 77. punkts).
60 Kā savu secinājumu 50. punktā norādījusi arī ģenerāladvokāte, nepastāvot šai iespējai, visos gadījumos, kad, tāpat kā pamatlietā, piedziņas vēršana uz ar hipotēku nodrošinātu nekustamo īpašumu ir veikta pirms tiesas, kas izskata lietu pēc būtības, nolēmuma pasludināšanas, ar kuru atzīts hipotēkas pamatā esošā līguma noteikuma negodīgais raksturs un līdz ar to par spēkā neesošu atzīta arī izpildes procedūra, šis nolēmums ļautu nodrošināt šim patērētājam vienīgi vēlāku aizsardzību un vienīgi zaudējumu atlīdzības veidā, kas būtu nepilnīga un nepietiekama un, pretēji Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā paredzētajam, nebūtu nedz adekvāts, nedz efektīvs līdzeklis, lai novērstu šāda noteikuma izmantošanu.
61 Tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja, kā tas ir pamatlietā, īpašums, kas ir bijis hipotekārā nodrošinājuma priekšmets, ir cietušā patērētāja un viņa ģimenes locekļu mājoklis, jo šāds patērētāju tiesību aizsardzības mehānisms, kas ir ierobežots tikai ar zaudējumu un procentu samaksu, neļauj novērst galīgo un neatgriezenisko minētā mājokļa zaudēšanu.
62 Līdz ar to, kā ir norādījusi arī iesniedzējtiesa, pārdevējam vai piegādātājam atliek tikai ierosināt šādu piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru, ja ir izpildīti tam nepieciešamie nosacījumi, lai liegtu patērētājam direktīvā paredzēto aizsardzību, kas arī ir pretrunā Tiesas judikatūrai, kurā ir noteikts, ka saskaņā ar valsts tiesībām starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noritošo tiesas procesu īpašās iezīmes nedrīkst būt faktors, kas varētu ietekmēt saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem nodrošināto tiesisko aizsardzību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Banco Español de Crédito, 55. punkts).
63 Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka pamatlietā izskatāmais Spānijas tiesiskais regulējums nešķiet atbilstošs efektivitātes principam, jo tas piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrās, kuras ir ierosinājuši pārdevēji vai piegādātāji un kuros patērētāji ir atbildētāji, padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina direktīvā paredzētās patērētāju aizsardzības piemērošanu.
64 Ņemot vērā šos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka direktīva ir interpretējama tādējādi, ka tā nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā izskatāmais, atbilstoši kuram, lai gan tajā nav paredzēta iespēja piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā izvirzīt iebildumus par līguma noteikuma, kas ir izpildes raksta pamatā, negodīgo raksturu, tiesai, kura izskata lietu pēc būtības un kurai ir kompetence novērtēt šāda noteikuma negodīgo raksturu, nav atļauts veikt pagaidu pasākumus, tostarp apturēt minēto izpildes procedūru, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu tās galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti.
Par otro jautājumu
65 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas saņemt precizējumus par jēdzienu “negodīgs noteikums” veidojošajiem elementiem, ņemot vērā direktīvas 3. panta 1. un 3. punktu, kā arī tās pielikumu, lai novērtētu to noteikumu negodīgumu, kas ir pamatlietas priekšmets un kas attiecas uz ilgtermiņa līgumos ietvertajiem noteikumiem par līguma pirmstermiņa izbeigšanu, nokavējuma procentu noteikšanu, kā arī vienošanos par aprēķina kārtību.
66 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa ir kompetenta interpretēt gan jēdzienu “negodīgs noteikums”, kas minēts direktīvas 3. panta 1. punktā, kā arī tās pielikumā, gan arī kritērijus, kurus valsts tiesa var piemērot vai kuri tai ir jāpiemēro līguma noteikuma vērtējumā, ņemot vērā direktīvas normas, ievērojot, ka minētajai tiesai, ņemot vērā minētos kritērijus, ir jālemj par šī konkrētā līguma noteikuma konkrētu kvalificēšanu, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus. No tā izriet, ka Tiesai savā atbildē iesniedzējtiesai ir tikai jāsniedz norādes, kas šai pēdējai ir jāņem vērā, lai novērtētu attiecīgā noteikuma negodīgo raksturu (skat. 2012. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C‑472/10 Invitel, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 Līdz ar to ir jānorāda, ka direktīvas 3. panta 1. punktā, kurā ir atsauce uz labticību un ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, tikai abstrakti ir definēti elementi, kuru dēļ atsevišķi neapspriestu līguma noteikumu var uzskatīt par negodīgu (2004. gada 1. aprīļa spriedums lietā C‑237/02 Freiburger Kommunalbauten, Recueil, I‑3403. lpp., 19. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Pannon GSM, 37. punkts).
68 Kā savu secinājumu 71. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, tas, vai kāds līguma noteikums rada “ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma un tas notiek par sliktu patērētājam, ir nosakāms, ņemot vērā tiesību normas, kas atbilstoši valsts tiesībām būtu piemērojamas, ja starp pusēm nebūtu attiecīgas vienošanās. Tikai veicot šādu salīdzinošu analīzi, valsts tiesa var izvērtēt, vai, un attiecīgā gadījumā – kādā mērā, patērētājs, piemērojot līgumu, tiek nostādīts neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar spēkā esošajos valsts tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem. Tāpat tālab būtu jāizvērtē arī tiesiskais stāvoklis, kādā attiecīgais patērētājs atrodas, ņemot vērā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētos līdzekļus, kas ir tā rīcībā, lai izbeigtu negodīgo noteikumu izmantošanu.
69 Attiecībā uz to, kādos apstākļos “pretēji prasībai pēc godprātības” rodas šāda nelīdzsvarotība, ir jāsecina, ka, ņemot vērā direktīvas preambulas sešpadsmito apsvērumu un atbilstoši ģenerāladvokātes secinājumu 74. punktā norādītajam, valsts tiesai šajā ziņā ir jāpārbauda, vai pārdevējs vai piegādātājs, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja pamatoti pieņemt, ka patērētājs būtu piekritis attiecīgajam noteikumam arī tad, ja tas būtu ticis individuāli apspriests.
70 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pielikums, uz kuru ir atsauce direktīvas 3. panta 3. punktā, ir tikai indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Invitel, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
71 Tāpat direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti (iepriekš minētie spriedumi lietā Pannon GSM, 39. punkts, un lietā VB Pénzügyi Lízing, 42. punkts). No tā izriet, ka šajos apstākļos jāizvērtē arī tas, kādas sekas minētajam noteikumam var būt, ievērojot līgumam piemērojamās tiesības, kas ietver valsts tiesību sistēmas analīzi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Freiburger Kommunalbauten, 21. punkts, un 2010. gada 16. novembra rīkojumu lietā C‑76/10 Pohotovosť, Krājums, I‑11557. lpp., 59. punkts).
72 Tieši ņemot vērā šos kritērijus, Juzgado Mercantil de lo n° 3 de Barcelona ir jānovērtē to līguma noteikumu negodīgais raksturs, uz kuriem attiecas otrais uzdotais jautājums.
73 It īpaši, runājot par, pirmkārt, ilgtermiņa līgumos ietverto noteikumu par līguma pirmstermiņa izbeigšanu parādnieka saistību neievērošanas noteiktā laikposmā dēļ, iesniedzējtiesai, kā savu secinājumu 77. un 78. punktā norādījusi arī ģenerāladvokāte, tostarp ir jāpārbauda, vai pārdevēja vai piegādātāja iespēja pieprasīt visas aizdevuma summas atmaksu ir atkarīga no tā, ka patērētājs nav izpildījis vienu no saviem pienākumiem, kam ir būtiska nozīme attiecīgajās līgumattiecībās, vai šī iespēja ir paredzēta gadījumos, kad šādai līguma neizpildei ir pietiekami nopietns raksturs attiecībā pret aizdevuma ilgumu un summu, vai šī iespēja ietver atkāpi no attiecīgajā jomā piemērojamajām tiesību normām un vai valsts tiesībās ir paredzēti adekvāti un efektīvi līdzekļi, kas ļautu patērētājam, kam tiek piemērots šāds līguma noteikums, novērst šīs aizdevuma atmaksas pieprasīšanas sekas.
74 Otrkārt, attiecībā uz noteikumu par nokavējuma procentu noteikšanu ir jāatgādina, ka, ņemot vērā direktīvas pielikuma 1. punkta e) apakšpunktu, lasot to kopā ar direktīvas 3. panta 1. punkta un 4. panta 1. punkta noteikumiem, iesniedzējtiesai, kā secinājumu 85.–87. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, tostarp ir jāizvērtē, pirmkārt, tās valsts tiesību normas, kas ir piemērojamas starp pusēm gadījumā, ja attiecīgajā līgumā vai citos šāda veida līgumos, kas noslēgti ar patērētāju, nav paredzēta nekāda vienošanās, un, otrkārt, paredzētais nokavējuma procentu likmes apmērs salīdzinājumā ar likumīgo procentu likmi, lai pārliecinātos, ka ar to var nodrošināt to mērķu sasniegšanu, ko ar to ir iecerēts sasniegt attiecīgajā dalībvalstī, un ka tā nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šo mērķu sasniegšanai.
75 Visbeidzot, attiecībā uz noteikumu par aizdevēja vienpusēji veikto nenomaksātās parāda summas aprēķināšanu, kas ir saistīta ar iespēju ierosināt piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru, ir jākonstatē, ka, ņemot vērā direktīvas pielikuma 1. punkta q) apakšpunktu, kā arī tās 3. panta 1. punktā un 4. panta 1. punktā paredzētos kritērijus, iesniedzējtiesai tostarp ir jāizvērtē, vai, un attiecīgā gadījumā – kādā mērā, attiecīgais līguma noteikums ietver atkāpi no tām tiesību normām, kuras būtu piemērojamas vienošanās starp pusēm neesamības gadījumā, kā rezultātā, ņemot vērā tā rīcībā esošos procesuālos līdzekļus, tiek apgrūtināta patērētāja iespēja vērsties tiesā un tā tiesību uz aizstāvību izmantošana.
76 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild šādi:
– direktīvas 3. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka:
– jēdziens “ievērojama nelīdzsvarotība” par sliktu patērētājam ir jāizvērtē, izanalizējot tās valsts tiesību normas, kuras būtu piemērojamas vienošanās starp pusēm neesamības gadījumā, lai novērtētu, vai, un attiecīgā gadījumā – kādā mērā, patērētājs, piemērojot līgumu, tiek nostādīts juridiski neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar spēkā esošajos valsts tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem. Tāpat tālab būtu jāizvērtē arī tiesiskais stāvoklis, kādā attiecīgais patērētājs atrodas, ņemot vērā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētos līdzekļus, kas ir tā rīcībā, lai izbeigtu negodīgo noteikumu izmantošanu;
– lai novērtētu, vai “pretēji prasībai pēc godprātības” ir radusies šāda nelīdzsvarotība, ir jāpārbauda, vai pārdevējs vai piegādātājs, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja pamatoti pieņemt, ka patērētājs būtu piekritis attiecīgajam noteikumam arī tad, ja tas būtu ticis individuāli apspriests;
– direktīvas 3. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka pielikums, uz kuru ir atsauce šajā tiesību normā, ir tikai indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem.
Par tiesāšanās izdevumiem
77 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos ir interpretējama tādējādi, ka tā nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā izskatāmais, atbilstoši kuram, lai gan tajā nav paredzēta iespēja piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā izvirzīt iebildumus par līguma noteikuma, kas ir izpildes raksta pamatā, negodīgo raksturu, tiesai, kura izskata lietu pēc būtības un kurai ir kompetence novērtēt šāda noteikuma negodīgo raksturu, nav atļauts veikt pagaidu pasākumus, tostarp apturēt minēto izpildes procedūru, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu tās galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti;
2) Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka:
– jēdziens “ievērojama nelīdzsvarotība” par sliktu patērētājam ir jāizvērtē, izanalizējot tās valsts tiesību normas, kuras būtu piemērojamas vienošanās starp pusēm neesamības gadījumā, lai novērtētu, vai, un attiecīgā gadījumā – kādā mērā, patērētājs, piemērojot līgumu, tiek nostādīts juridiski neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar spēkā esošajos valsts tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem. Tāpat tālab būtu jāizvērtē arī tiesiskais stāvoklis, kādā attiecīgais patērētājs atrodas, ņemot vērā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētos līdzekļus, kas ir tā rīcībā, lai izbeigtu negodīgo noteikumu izmantošanu;
– lai novērtētu, vai “pretēji prasībai pēc godprātības” ir radusies šāda nelīdzsvarotība, ir jāpārbauda, vai pārdevējs vai piegādātājs, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja pamatoti pieņemt, ka patērētājs būtu piekritis attiecīgajam noteikumam arī tad, ja tas būtu ticis individuāli apspriests;
Direktīvas 93/13 3. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka pielikums, uz kuru ir atsauce šajā tiesību normā, ir tikai indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem.
[Paraksti]