VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2013. gada 22. janvārī (*)
Kopienas preču zīme – Iebildumu process – Kopienas vārdisku un grafisku preču zīmju “BUD” reģistrācijas pieteikumi – Nosaukumi “bud” – Relatīvs atteikuma pamatojums – Regulas (EK) Nr. 40/94 8. panta 4. punkts (tagad – Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 4. punkts)
Apvienotās lietas T‑225/06 RENV, T‑255/06 RENV, T‑257/06 RENV un T‑309/06 RENV
Budějovický Budvar, národní podnik, Česke Budejovice [České Budějovice] (Čehijas Republika), ko pārstāv F. Fajgenbaum, C. Petsch, S. Sculy‑Logotheti un T. Lachacinski, advokāti,
prasītāja,
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko pārstāv A. Folliard‑Monguiral, pārstāvis,
atbildētājs,
otra procesa ITSB Apelāciju padomē dalībniece un persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā, agrāk – Anheuser‑Busch, Inc.,
Anheuser‑Busch LLC, Sentluisa [Saint Louis], Misūri [Missouri] (Amerikas Savienotās Valstis), ko pārstāv V. von Bomhard, B. Goebel un A. Renck, advokāti,
par prasību par ITSB Apelāciju otrās padomes 2006. gada 14. jūnija lēmumu lietā R 234/2005‑2, 28. jūnija lēmumu lietā R 241/2005‑2 un R 802/2004‑2 un 1. septembra lēmumu lietā R 305/2005‑2 attiecībā uz iebildumu procesiem starp Budějovický Budvar, národní podnik un Anheuser‑Busch, Inc.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood], tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] (referents) un J. Švarcs [J. Schwarcz],
sekretāre K. Hērena [C. Heeren], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 11. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 1996. gada 1. aprīlī, 1999. gada 28. jūlijā, 2000. gada 11. aprīlī un 4. jūlijā Anheuser‑Busch, Inc., tagad – Anheuser‑Busch LLC, persona, kas iestājusies lietā, Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) iesniedza četrus Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumus, pamatojoties uz Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) tās redakcijā ar grozījumiem (aizstāta ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.)).
2 Preču zīmes, kuru reģistrācija tika pieteikta attiecībā uz noteikta veida precēm un pakalpojumiem, tostarp alu, kas ietilpst 16., 21., 25., 32., 33., 35., 38., 41. un 42. klasē, atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām, ir šādi attēlots vārdisks un grafisks apzīmējums “BUD”:
3 1999. gada 5. martā, 2000. gada 1. augustā, 2001. gada 22. maijā un 5. jūnijā prasītāja Budějovický Budvar, národní podnik iesniedza iebildumus, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 42. pantu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 41. pants), par reģistrācijai pieteikto preču zīmju reģistrāciju attiecībā uz visām reģistrācijas pieteikumā norādītajām precēm.
4 Savu iebildumu pamatojumā prasītāja, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts), pirmkārt, norādīja šādi attēlotu agrāku starptautisku grafisku preču zīmi Nr. 361566, kas ir reģistrēta attiecībā uz “visa veida gaišajiem un tumšajiem aliem” un kas ir spēkā Austrijā, Beniluksa valstīs un Itālijā:
5 Otrkārt, prasītāja, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkts), norādīja pirmām kārtām Francijā, Itālijā un Portugālē saskaņā ar pārskatīto un grozīto 1958. gada 31. oktobra Lisabonas Vienošanos par cilmes vietu nosaukumu aizsardzību un to starptautisko reģistrāciju (turpmāk tekstā – “Lisabonas vienošanās”) un otrām kārtām Austrijā atbilstoši Nolīgumam par izcelsmes norāžu, cilmes vietu nosaukumu un citu nosaukumu, kas norāda lauksaimniecības un rūpniecības preču izcelsmi, aizsardzību, ko Austrijas Republika un Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika noslēdza 1976. gada 11. jūnijā (turpmāk tekstā – “Divpusējā konvencija”), un Divpusējam nolīgumam par minētās konvencijas piemērošanu, kas noslēgts 1979. gada 7. jūnijā (turpmāk tekstā – “Divpusējais nolīgums”) (turpmāk tekstā kopā – “attiecīgie divpusējie nolīgumi”), aizsargāto nosaukumu “bud”.
6 Ar 2004. gada 16. jūlija lēmumu ITSB Iebildumu nodaļa apmierināja iebildumus, kas iesniegti pret reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz “restorānu, bāru un krogu pakalpojumiem” (42. klase) un kas minēti 2000. gada 4. jūlija reģistrācijas pieteikumā, uzskatot tostarp, ka prasītāja ir pierādījusi, ka tai ir tiesības uz cilmes vietas nosaukumu “bud” Francijā, Itālijā un Portugālē.
7 Ar 2004. gada 23. decembra un 2005. gada 26. janvāra lēmumiem Iebildumu nodaļa noraidīja iebildumus pret to preču zīmju reģistrāciju, kas ir pārējo trīs reģistrācijas pieteikumu priekšmets, būtībā uzskatot, ka, runājot par Franciju, Itāliju, Austriju un Portugāli, nav iesniegts pierādījums, ka cilmes vietas nosaukums “bud” ir apzīmējums, kas tiek izmantots komercdarbībā, kura nav tikai vietēja mēroga.
8 Lai izdarītu šādu secinājumu Iebildumu nodaļa uzskatīja, ka ir jāpiemēro tādi paši kritēji, kā tie, kas ir minēti Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. punktā (tagad – Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punkts), lasot to kopā ar Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 303, 1. lpp.), 22. noteikuma 2. un 3. punktu, kuri attiecas uz agrāku preču zīmju, ar kurām ir pamatoti iebildumi, “faktiskās izmantošanas” pierādījumu.
9 2005. gada 21. februārī un 18. martā prasītāja par Iebildumu nodaļas 2004. gada 23. decembra un 2005. gada 26. janvāra lēmumiem iesniedza trīs apelācijas sūdzības ITSB atbilstoši Regulas Nr. 40/94 57.–62. pantam (tagad – Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pants).
10 2004. gada 8. septembrī Anheuser‑Busch atbilstoši Regulas Nr. 40/94 57.–62. pantam iesniedza apelācijas sūdzību ITSB par Iebildumu nodaļas 2004. gada 16. jūlija lēmumu, ciktāl ar to daļēji ir apmierināti prasītājas iebildumi. Savukārt prasītājas prasījums bija atcelt Iebildumu nodaļas lēmumu, ciktāl ar to ir noraidīti iebildumi attiecībā uz citiem pakalpojumiem, kas ir ietverti 35., 38., 41. un 42. klasē.
11 Ar 2006. gada 14. jūnija, 28. jūnija un 1. septembra lēmumiem ITSB Apelāciju otrā padome noraidīja prasītājas apelācijas sūdzības par ITSB Iebildumu nodaļas 2004. gada 23. decembra un 2005. gada 26. janvāra lēmumiem un ar lēmumu, kas pieņemts 2006. gada 28. jūnijā, minētā Apelāciju padome apmierināja Anheuser‑Busch apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas 2004. gada 16. jūlija lēmumu un noraidīja prasītājas iesniegtos iebildumus kopumā (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”).
12 Pirmkārt, Apelāciju padome norādīja, ka prasītāja, lai pamatotu savus iebildumus, šķiet, vairs neatsaucas uz starptautisko grafisko preču zīmi Nr. 361566, bet tikai uz cilmes vietas nosaukumu “bud”.
13 Otrkārt, Apelāciju padome būtībā uzskatīja, ka bija grūti iedomāties, ka apzīmējumu “bud” varētu uztvert kā cilmes vietas nosaukumu vai kā netiešu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi. Šajā ziņā tā secināja, ka Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punkta ietvaros iesniegtos iebildumus nevar apmierināt, pamatojoties uz tiesībām, kas ir atspoguļotas kā cilmes vietas nosaukums, bet kas faktiski tāds nav.
14 Treškārt, Apelāciju padome, pēc analoģijas piemērojot Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punktu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkts) un Regulas Nr. 2868/95 22. noteikumu, uzskatīja, ka prasītājas attiecībā uz cilmes vietas nosaukuma “bud” izmantošanu Francijā, Itālijā, Austrijā un Portugālē iesniegtie pierādījumi nebija pietiekami.
15 Ceturtkārt, Apelāciju padome uzskatīja, ka iebildumi ir jānoraida arī tādēļ, ka prasītāja nav pierādījusi, ka attiecīgais cilmes vietas nosaukums tai dod tiesības aizliegt vārda “bud” izmantošanu kā preču zīmi Francijā vai Austrijā.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un Tiesā
16 Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2006. gada 26. augustā (lieta T‑225/06), 15. septembrī (lietas T‑255/06 un T‑257/06) un 14. novembrī (lieta T‑309/06), prasītāja cēla prasības atcelt apstrīdētos lēmumus.
17 Ar Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2008. gada 25. februāra rīkojumu atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 50. pantam lietas T‑225/06, T‑255/06, T‑257/06 un T‑309/06 tika apvienotas mutvārdu procesam.
18 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa uzdeva 2008. gada 1. aprīļa tiesas sēdē.
19 Ar 2008. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑225/06, T‑255/06, T‑257/06 un T‑309/06 Budějovický Budvar/ITSB – Anheuser‑Busch (“BUD”) (Krājums, II‑3555. lpp.; turpmāk tekstā – “Vispārējās tiesas spriedums”) Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 50. pantam apvienoja lietas T‑225/06, T‑255/06, T‑257/06 un T‑309/06 sprieduma taisīšanai un atcēla apstrīdētos lēmumus. Tā piesprieda ITSB papildus saviem izdevumiem atlīdzināt divas trešdaļas prasītājas tiesāšanās izdevumu. Tāpat tā piesprieda Anheuser‑Busch papildus saviem izdevumiem atlīdzināt vienu trešdaļu prasītājas tiesāšanās izdevumu.
20 Pirmkārt, prasītājas izvirzītā vienīgā pamata pirmās daļas ietvaros Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Apelāciju padome, pieņemot pirmām kārtām, ka izvirzītās agrākās tiesības, kas ir aizsargātas saskaņā ar Lisabonas vienošanos un Divpusējo konvenciju, nav “cilmes vietas nosaukums”, turklāt, ka tam, vai apzīmējums “BUD” tostarp Francijā un Austrijā tika uzskatīts par aizsargātu cilmes vietas nosaukumu, “ir pakārtota nozīme”, un tādējādi, secinot, ka pamatojoties uz [šiem apsvērumiem] iebildumi nevar tikt apmierināti, ir pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktu (Vispārējās tiesas spriedums, 92. un 97. punkts).
21 Otrkārt, prasītājas izvirzītā vienīgā pamata otrās daļas pirmā iebilduma ietvaros Vispārējā tiesa apšaubīja Apelāciju padomes veikto Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktā paredzētā nosacījuma par apzīmējuma, kurš nav tikai vietēja mēroga, izmantošanu komercdarbībā piemērošanu.
22 Pirmās kārtām Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Apelāciju padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nolemjot pēc analoģijas piemērot Eiropas Savienības tiesību normas par agrākās preču zīmes “faktisko” izmantošanu it īpaši, lai noteiktu, vai attiecīgie apzīmējumi ir tikuši izmantoti “komercdarbībā”, turklāt attiecībā uz Austriju, Franciju, Itāliju un Portugāli tas ir darīts atsevišķi. Pēc Vispārējās tiesas domām, Apelāciju padomei būtu bijis jāpārbauda, vai administratīvā procesa laikā prasītājas iesniegtie dokumenti atspoguļo attiecīgo apzīmējumu izmantošanu komerciālās darbības, kas ir vērsta uz ekonomiska labuma gūšanu, kontekstā, nevis privātajā jomā, turklāt neatkarīgi no šīs izmantošanas konkrētās teritorijas (Vispārējās tiesas spriedums, 168. punkts). Turklāt šajā kontekstā Vispārējā tiesa precizēja, ka no Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktu neizriet, ka iebildumu iesniedzējai būtu bijis jāpierāda, ka attiecīgais apzīmējums ir ticis izmantots pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas. Augstākais, var tikt prasīts, lai attiecīgais apzīmējums būtu ticis izmantots pirms preču zīmes reģistrācijas pieteikuma publicēšanas Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] (Vispārējās tiesas spriedums, 169. punkts). Vispārējā tiesa secināja, ņemot vērā visus prasītājas ITSB iesniegtos dokumentus kopā, ka prasītāja pretēji Apelāciju padomes prasījumam bija iesniegusi pierādījumu, ka attiecīgie apzīmējumi tika izmantoti komercdarbībā Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punkta izpratnē (Vispārējās tiesas spriedums, 177. punkts).
23 Turklāt Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Apelāciju padome ir pieļāvusi arī kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā attiecībā uz Franciju ir izveidojusi saikni starp attiecīgā apzīmējuma izmantošanas pierādījumu un nosacījumu, kas attiecas uz faktu, ka attiecīgās tiesības nevar būt tikai vietēja mēroga. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šajā ziņā pietiek konstatēt, ka izvirzītās agrākās tiesības nav tikai vietēja mēroga, ciktāl to aizsardzība saskaņā ar Lisabonas vienošanās 1. panta 2. punktu un Divpusējās konvencijas 1. pantu ir spēkā arī ārpus to izcelsmes teritorijas (Vispārējās tiesas spriedums, 181. punkts).
24 Treškārt, vienīgā prasītājas izvirzītā pamata otrās daļas otrā iebilduma ietvaros Vispārējā tiesa secināja, ka Apelāciju padome bija pieļāvusi kļūdu, neņemot vērā visus nozīmīgos faktiskos un juridiskos apstākļus, lai noteiktu, vai atbilstoši Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktam attiecīgās dalībvalsts tiesības piešķir prasītājai tiesības aizliegt jaunākas preču zīmes izmantošanu (Vispārējās tiesas spriedums, 199. punkts).
25 Ar apelācijas sūdzību, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2009. gada 4. martā, Anheuser‑Busch atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam iesniedza apelāciju par Vispārējās tiesas spriedumu, kurā tā lūdza Tiesu atcelt minēto spriedumu, izņemot tā rezolutīvās daļas 1) punktu, kas attiecās uz lietu apvienošanu sprieduma taisīšanai.
26 2011. gada 29. marta spriedumā lietā C‑96/09 P Anheuser‑Busch/Budějovický Budvar (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) Tiesa uzskatīja, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, apmierinot prasītājas izvirzītā vienīgā pamata pirmo daļu un otrās daļas otro iebildumu, bet uzskatīja, ka, runājot par Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktā paredzētā nosacījuma par apzīmējuma, kurš nav tikai vietēja mēroga, izmantošanu komercdarbībā piemērošanu (skat. iepriekš 21.–23. punktu), kas bija vienīgā pamata otrās daļas pirmā iebilduma priekšmets, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā.
27 Līdz ar to Tiesa atcēla Vispārējās tiesas spriedumu, “jo saistībā ar [..] Regulas [Nr. 40/94] 8. panta 4. punkta interpretāciju [Vispārējā] tiesa vispirms kļūdaini ir uzskatījusi, ka attiecīgā apzīmējuma mērogs, kas nedrīkst būt tikai vietējs, ir novērtējams tikai saistībā ar šī apzīmējuma aizsardzības teritorijas izplatību, neņemot vērā tā izmantošanu šajā teritorijā; pēc tam – ka minētā apzīmējuma izmantošanas vērtējumam nozīmīgā teritorija ne obligāti ir [nav obligāti] tā aizsardzības teritorija [..] un, visbeidzot, – ka šī paša apzīmējuma izmantošanai nav obligāti jābūt veiktai pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma” (pārsūdzētais spriedums, rezolutīvās daļas 1) punkts).
28 Pārējā daļā Tiesa apelācijas sūdzību noraidīja.
29 Turklāt Tiesa norādīja, ka, “lai novērtētu [prasītājas] izvirzīto pamatu attiecībā uz Apelāciju padomes veikto nosacījuma par apzīmējuma, kurš nav tikai vietēja mēroga, izmantošanu komercdarbībā piemērošanu, ir jāveic to faktisko apstākļu pierādījuma spēka vērtējums, ar kuriem var pierādīt, ka šajā lietā šis nosacījums, ņemot vērā tā šajā spriedumā izskaidroto definīciju, ir izpildīts, un šo faktisko elementu skaitā ietilpst tostarp [prasītājas] iesniegtie dokumenti, kas ir minēti pārsūdzētā sprieduma 171. un 172. punktā” (pārsūdzētais spriedums, 219. punkts). Ciktāl strīdu nav iespējams izspriest, Tiesa nodeva apvienotās lietas T‑225/06, T‑255/06, T‑257/06 un T‑309/06 atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
30 Attiecīgās lietas tika nodotas Vispārējās tiesas otrajai palātai.
31 Lietas dalībnieki savus apsvērumus par tiesvedības gaitu iesniedza paredzētajā termiņā.
32 2011. gada 19. oktobrī Anheuser‑Busch Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2011. gada 9. augusta Oberster Gerichtshof (Austrijas Augstākā tiesa) pasludinātā sprieduma kopiju. Pārējiem lietas dalībniekiem bija iespēja iesniegt savus apsvērumus par šo dokumentu, kurš tika pievienots lietas materiāliem.
33 Ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2012. gada 22. jūnija rīkojumu lietas T‑225/06 RENV, T‑255/06 RENV, T‑257/06 RENV un T‑309/06 RENV tika apvienotas mutvārdu procesā un galīgā nolēmuma pieņemšanai atbilstoši Reglamenta 50. pantam.
34 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa uzdeva 2012. gada 11. septembra tiesas sēdē.
Lietas dalībnieku prasījumi tiesvedībā pēc lietas nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai
35 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atstāt spēkā Vispārējās tiesas spriedumu;
– piespriest ISTB un Anheuser‑Busch atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36 ITSB un Anheuser‑Busch prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
37 Pirmām kārtām ir jānorāda, ka ar savu prasījumu daļu, kuras mērķis ir panākt Vispārējās tiesas sprieduma atstāšanu spēkā, prasītāja vēlas panākt apstrīdēto lēmumu atcelšanu, kā tā to prasīja savās prasībās.
38 Turklāt ir jāatgādina, ka prasītāja savā prasības pieteikumā būtībā izvirza tikai vienu pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punkta pārkāpumu. Prasītājas vienīgais pamats ir iedalāms divās daļās. Pirmajā daļā prasītāja apstrīd Apelāciju padomes secinājumu, saskaņā ar kuru apzīmējumu “bud” nevar uzskatīt par cilmes vietas nosaukumu. Otrajā daļā prasītāja apstrīd Apelāciju padomes vērtējumu, saskaņā ar kuru šajā gadījumā neesot izpildīti Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktā minētie nosacījumi.
39 Spriedumā apelācijas tiesvedībā Tiesa apstiprināja vairākus Vispārējās tiesas konstatējumus par Apelāciju padomes apstrīdētajos lēmumos pieļautajām kļūdām.
40 It īpaši no sprieduma apelācijas tiesvedībā izriet, ka Tiesa nav apšaubījusi Vispārējās tiesas secinājumu, saskaņā ar kuru vienīgā pamata pirmā daļa ir apmierināma. Tāpat Tiesa norādīja, ka, konstatējot, ka izvirzīto agrāko tiesību iedarbība Francijā un Austrijā nav tikusi galīgi atzīta par spēkā neesošu un ka apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī šīs tiesības ir bijušas spēkā, Vispārējā tiesa sava sprieduma 90. un 98. punktā no tā ir konkrēti secinājusi, ka Apelāciju padomei ir bijis jāņem vērā izvirzītās agrākās tiesības un tai nav pilnvaru apšaubīt pašu šo tiesību kvalifikāciju (pārsūdzētais spriedums, 92. un 93. punkts).
41 Runājot par vienīgā pamata otro daļu, Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, kā to apstrīdētajos lēmumos norāda arī Apelāciju padome, ka vārdi “komercdarbībā izmantots” nav jāsaprot kā tādi, kas norāda uz faktisku izmantošanu pēc analoģijas ar to, kas Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts attiecībā uz agrākām preču zīmēm, kuras ir izvirzītas, lai pamatotu iebildumus (pārsūdzētais spriedums, 142.–146. punkts).
42 Turklāt, atgādinot Vispārējās tiesas konstatējumu, saskaņā ar kuru fakts, ka apzīmējums “bud” esot ticis izmantots “kā preču zīme”, tomēr nenozīmē, ka minētais apzīmējums nav ticis izmantots komercdarbībā, ko apstrīdētajos lēmumos norādīja Apelāciju padome, Tiesa precizēja, ka iebildumu pamatojumam izvirzītais apzīmējums ir jāizmanto kā atšķirtspējīgs elements tādā ziņā, ka tam ir jābūt, lai identificētu tā īpašnieka veikto ekonomisko darbību, kas šajā lietā netiek apstrīdēts (pārsūdzētais spriedums, 148. un 149. punkts).
43 Tālāk Tiesa norādīja, ka sava sprieduma 195. punktā Vispārējā tiesa saistībā ar cilmes vietas nosaukuma “bud”, kas ir reģistrēts saskaņā ar Lisabonas vienošanos, aizsardzību Francijā pamatoti ir nospriedusi, ka, lai secinātu, ka prasītāja nav pierādījusi, ka nosacījums saistībā ar tiesībām, pamatojoties uz izvirzītu apzīmējumu, aizliegt jaunākas preču zīmes izmantošanu ir izpildīts, Apelāciju padome nevarēja pamatoties uz faktu, ka no šajā dalībvalstī pasludināta tiesas nolēmuma izriet, ka prasītāja līdz šim nav varējusi liegt Anheuser‑Busch izplatītājam pārdot Francijā alu ar preču zīmi “BUD” (pārsūdzētais spriedums, 193. punkts).
44 Visbeidzot, tā kā neviens no Apelāciju padomes norādītajiem Francijas un Austrijas tiesu nolēmumiem nav ieguvis res judicata spēku, Tiesa uzskatīja, ka Vispārējā tiesa sava sprieduma 192. punktā pamatoti ir nospriedusi, ka Apelāciju padome, lai pamatotu savu secinājumu, nevarēja balstīties tikai uz šiem nolēmumiem un tai, lai pārbaudītu, vai atbilstoši šīm tiesību normām prasītājai bija tiesības, pamatojoties uz izvirzīto apzīmējumu, aizliegt jaunāku preču zīmi, bija jāņem vērā arī iebildumu procesa ietvaros prasītājas norādītās valsts tiesību normas (pārsūdzētais spriedums, 195.–197. punkts).
45 Tomēr, lai gan apstrīdētajos lēmumos ir pieļautas vairākas kļūdas, tās nav pietiekamas, lai Vispārējai tiesai liktu apmierināt arī vienīgā pamata otro daļu un minētos lēmumus atceltu. Apstrīdētajos lēmumos Apelāciju padome uzskatīja, ka iebildumu pamatojumam izvirzītais apzīmējums neatbilst Regulas Nr. 40/94 8. pantā 4. punktā paredzētajam nosacījumam par apzīmējuma, kurš nav tikai vietēja mēroga, izmantošanu komercdarbībā. Šis Apelāciju padomes konstatējums esot pats par sevi pietiekams, lai noraidītu prasītājas pret reģistrācijai pieteikto Kopienas preču zīmju reģistrāciju izvirzītos iebildumus. Šajā ziņā Tiesa norādīja, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā (skat. iepriekš 27. punktu).
46 Līdz ar to ir jāveic prasītājas ITSB iesniegto to faktisko elementu pierādījuma spēka vērtējums, kas var pierādīt, ka izskatāmajā lietā ir izpildīts Regulas Nr. 40/94 8. pantā 4. punktā paredzētais nosacījums par apzīmējuma, kurš nav tikai vietēja mēroga, izmantošanu komercdarbībā, pamatojoties uz tā definīciju, kas ir norādīta pārsūdzētajā spriedumā.
47 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 40/94 8. pantā 4. punktā paredzētā nosacījuma par apzīmējuma, kurš nav tikai vietēja mēroga, izmantošanu komercdarbībā mērķis ir ierobežot konfliktus starp apzīmējumiem, nepieļaujot, lai ar agrākām tiesībām, kas nav pietiekami izteiktas, t.i., svarīgas un nozīmīgas komercdarbībā, varētu likt šķērsli jaunas Kopienas preču zīmes reģistrācijai. Šādai iebildumu iespējai ir jābūt rezervētai apzīmējumiem, kas faktiski un reāli [tiek izmantoti] to attiecīgajos tirgos. Lai ar apzīmējumu varētu iebilst pret jauna apzīmējuma reģistrāciju, pirmajam minētajam apzīmējumam, ko izmanto, lai pamatotu iebildumus, jābūt faktiski un pietiekami nozīmīgā mērā izmantotam komercdarbībā un tam jābūt ģeogrāfiskai izplatībai, kura nav tikai vietēja mēroga, kas nozīmē, ka, ja šī apzīmējuma aizsardzības teritoriju var uzskatīt par vairāk nekā tikai vietēja mēroga teritoriju, šai izmantošanai jābūt veiktai nozīmīgā šīs teritorijas daļā. Lai noteiktu, vai tas tā ir, ir jāņem vērā šī apzīmējuma kā atšķirtspējīga elementa izmantošanas ilgums un intensitāte attiecībā pret tā adresātiem, kas ir gan pircēji un patērētāji, gan arī piegādātāji un konkurenti. Šajā ziņā nozīme it īpaši ir apzīmējuma izmantošanai reklāmā un komerciālā sarakstē. Turklāt nosacījuma attiecībā uz izmantošanu komercdarbībā vērtējums attiecībā uz katru no teritorijām, kurā ir aizsargātas iebildumu pamatojumam izvirzītās tiesības, ir jāveic atsevišķi. Visbeidzot attiecīgā apzīmējuma izmantošana komercdarbībā ir jāpierāda pirms Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma (pārsūdzētais spriedums, 156.–169. punkts).
48 Izskatāmajā lietā Apelāciju padome būtībā uzskatīja, ka prasītājas ITSB iesniegtie pierādījuma elementi attiecībā uz Franciju, Itāliju, Austriju un Portugāli neļauj secināt apzīmējuma, kurš nav tikai vietēja mēroga, izmantošanu komercdarbībā. No apsvērumiem par tiesvedības gaitu šajā lietā izriet, ka prasītāja apstrīdētos lēmumus apstrīd tikai, ciktāl ar tiem kā nepietiekami ir noraidīti pierādījumi par attiecīgā apzīmējuma izmantošanu Francijā un Austrijā.
49 Apsvērumos par tiesvedības gaitu šajā lietā prasītāja norāda pirmām kārtām, ka nosacījums attiecībā uz norādīto apzīmējuma [izmantošanas] mērogu nevar tikt izvērtēts identiski saistībā ar dažāda rakstura tiesībām. Tādējādi, runājot par cilmes vietu nosaukumiem, to aizsardzība neprasa ar to izmantošanu saistīta nosacījuma [izpildi] pat tad, ja Tiesa, šķiet, šādu nosacījumu ir izvirzījusi. Jebkāda citāda interpretācija cilmes vietu nosaukumus liktu uzskatīt par atsaucamām tiesībām, kas būtu pretrunā Padomes 2006. gada 20. marta Regulas (EK) Nr. 510/2006 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (OV L 93, 12. lpp.) jēgai. Līdz ko tiek reģistrēts kāds cilmes vietas nosaukums, ir izpildīti Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktā paredzētie nosacījumi. Esot pietiekami sniegt šīs reģistrācijas pierādījumu, lai uzskatītu, ka attiecīgais apzīmējums nav vietēja mēroga. Turklāt izskatāmajā lietā attiecīgais cilmes vietas nosaukums tiekot aizsargāts valsts, divpusējā un starptautiskā līmenī. Tātad šis cilmes vietas nosaukums nav vietēja mēroga. Turklāt prasītāja uzsver, ka preces, kas ir saistīta ar cilmes vietas nosaukumu, ražošana un tās eksports ir ierobežots. Preces, uz kuru attiecināms cilmes vietas nosaukums, ražošana lielākoties tiek saglabāta tās izcelsmes valstī. Prasītāja precizē arī, ka alus tirgus ir specifisks tirgus, un atgādina, ka Čehijas Republikas politiskais statuss pastāvēja, pirms tika ieviests režīms, kas ierobežoja eksportu. Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka nosacījums saistībā ar izvirzītā apzīmējuma izmantošanu komercdarbībā ir nevis kvantitatīvs, bet kvalitatīvs. Vispārējai tiesa, izvērtējot izskatāmās lietas faktiskos apstākļus, būtu jāņem vērā šie elementi.
50 Runājot par izvirzītā apzīmējuma izmantošanu Francijā, prasītāja norāda, ka tā iesniedza tos pašus minētā apzīmējuma izmantošanas pierādījumus, ko lietā, kurā pasludināts Vispārējās tiesas 2007. gada 12. jūnija spriedums apvienotajās lietās no T‑60/04 līdz T‑64/04 Budějovický Budvar/ITSB – Anheuser‑Busch (“BUD”) (Krājumā nav publicēts). Šajās lietās gan Apelāciju padome, gan ITSB Vispārējā tiesā atzina, ka attiecībā uz Franciju prasītāja ir iesniegusi pierādījumu par izvirzītā apzīmējuma izmantošanu komercdarbībā, kas nav tikai vietēja mēroga.
51 Runājot par izvirzītā apzīmējuma izmantošanu Austrijā, prasītāja vispirms uzsver, ka 2009. gada 8. septembra spriedumā lietā C‑478/07 Budĕjovický Budvar (Krājums, I‑7721. lpp.) Tiesa norādīja, ka “[..] EKL 30. pants [..] neizvirza konkrētu prasību attiecībā uz nosaukuma izmantošanas kvalitāti un ilgumu izcelsmes dalībvalstī, lai būtu attaisnota tā aizsardzība atbilstoši minētajam pantam”. Turpinājumā prasītāja apgalvo, ka pierādījumi, kurus tā ir iesniegusi ITSB, pierāda izmantošanu, kas nav tikai vietēja mēroga izmantošana Austrijā.
52 ITSB un Anheuser‑Busch apstrīd prasītājas argumentus. Turklāt, ja būtu jāuzskata, ka prasītājas iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu tāda apzīmējuma pastāvēšanu, kas tiek izmantots komercdarbībā, kura nav tikai vietēja mēroga, ITSB un Anheuser‑Busch lūdz Vispārējo tiesu ņemt vērā citus elementus. It īpaši, atsaucoties uz iepriekš minētā sprieduma lietā Budĕjovický Budvar 51. punktu, ITSB un Anheuser‑Busch apgalvo, ka tas, ka apzīmējums “bud” nav reģistrēts atbilstoši Regulai Nr. 510/2006, nozīmē, ka minētā apzīmējuma aizsardzība Austrijā un Francijā, ņemot vērā attiecīgi attiecīgos divpusējos nolīgumus un Lisabonas vienošanos, apstrīdēto lēmumu pieņemšanas datumā šajās dalībvalstīs nedarbojās. Šāda interpretācija attiecībā pret Austriju tiekot apstiprināta 2011. gada 9. augusta Oberster Gerichtshof pasludinātajā spriedumā (skat. iepriekš 32. punktu). Vispārējai tiesai esot saistošas spēkā esošās Savienības tiesību normas.
53 Pirmkārt, pat pieņemot, ka ar saviem argumentiem prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 40⁄94 8. panta 4. punktā paredzētais nosacījums par apzīmējuma, kurš nav tikai vietēja mēroga, izmantošanu komercdarbībā attiecībā uz Francijas teritoriju esot izpildīts, ciktāl Apelāciju padome uzskatīja, ka šis nosacījums bija izpildīts ITSB iesniegto lietu, kurās strīds bija starp tām pašām lietas dalībniecēm un kuras attiecās uz identisku izvirzīto apzīmējumu, ietvaros, tos ir jānoraida. Šajā ziņā ir jānorāda, ka lēmumi, kurus Apelāciju padomēm ir jāpieņem atbilstoši Regulai Nr. 40/94 saistībā ar apzīmējuma kā Kopienas preču zīmes reģistrāciju, attiecas uz saistošās kompetences īstenošanu, nevis uz rīcības brīvību. Tādēļ Apelāciju padomju lēmumu tiesiskums ir jāvērtē vienīgi uz šīs regulas pamata, kā to interpretē Savienības tiesa, nevis uz to agrāko lēmumu pieņemšanas prakses pamata (Tiesas 2007. gada 26. aprīļa spriedums lietā C‑412/05 P Alcon/ITSB, Krājums, I‑3569. lpp., 65. punkts, un Vispārējās tiesas 2012. gada 2. maija spriedums lietā T‑435/11 Universal Display/ITSB (“UniversalPHOLED”), Krājumā nav publicēts, 37. punkts). Turklāt, pat pieņemot, ka prasītāja ar saviem argumentiem faktiski izvirza vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ir jāatgādina, ka šī principa ievērošana ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principa ievērošanu (skat. Tiesas 2011. gada 10. marta spriedumu lietā C‑51/10 P Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB, Krājums, I‑1541. lpp., 75. punkts). Turklāt tiesiskās drošības un labas pārvaldes iemeslu dēļ visu reģistrācijas pieteikumu izskatīšanai jābūt stingrai un pilnīgai un tai ir jānotiek katrā konkrētajā gadījumā (iepriekš minētais spriedums lietā Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB, 77. punkts). Šai stingrajai un pilnīgajai izskatīšanai ir jānotiek arī attiecībā uz apzīmējumiem, kas izvirzīti iebildumu pamatojumam. Turpmāk norādīto iemeslu dēļ Apelāciju padome nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka izskatāmajā lietā izvirzītais apzīmējums neatbilst Regulas Nr. 40⁄94 8. panta 4. punktā paredzētajam nosacījumam par apzīmējuma, kurš nav tikai vietēja mēroga, izmantošanu komercdarbībā. No tā izriet, ka prasītāja, lai apstrīdētu Apelāciju padomes apstrīdētājā lēmumā izdarīto secinājumu, nevar lietderīgi atsaukties uz agrākiem ITSB lēmumiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB, 78. un 79. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā “UniversalPHOLED”, 39. punkts). Turklāt jāuzsver, ka agrākajās prasītājas norādītajās lietās reģistrācijai pieteiktās preču zīmes attiecas vai nu uz citām preču zīmēm, vai arī uz citām precēm nekā šajā lietā, un arī iebildumu procedūras bija atšķirīgas.
54 Otrkārt, ir jānorāda, ka lietas dalībnieces neapstrīd, ka prasītājas ITSB iesniegtais dokuments var pierādīt izvirzītā apzīmējuma izmantošanu komercdarbībā tādā ziņā, ka šī izmantošana ir notikusi komerciālas darbības, kuras mērķis ir gūt ekonomisku labumu, kontekstā, nevis privātajā jomā.
55 Treškārt, runājot konkrētāk par Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, uz kuru attiecās prasība lietā T‑309/06 RENV, atliek konstatēt, ka prasītāja ITSB nav iesniegusi nevienu dokumentu, kurš būtu agrāks par attiecīgās Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu (1996. gada 1. aprīlis). Līdz ar to nav izpildīts Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punktā paredzētais nosacījums par apzīmējuma, kurš nav tikai vietēja mēroga, izmantošanu komercdarbībā. Tātad Apelāciju padome šajā ziņā nav pieļāvusi kļūdu. Ciktāl Apelāciju padomes konstatējums šajā ziņā ir pietiekams, lai noraidītu attiecīgos iebildumus (skat. iepriekš 45. punktu), prasība lietā T‑309/06 RENV ir noraidāma.
56 Ceturtkārt, runājot par iebildumiem, kuros prasītāja izvirzīja apzīmējuma “bud” aizsardzību Francijā (lietas T‑225/06 RENV, T‑255/06 RENV un T‑257/06 RENV), ITSB iesniegtie dokumenti bija četri datēti rēķini. Tomēr starp šiem rēķiniem daži nebija jāizvērtē, jo to datums bija vēlāks par attiecīgās Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu. Tas tā bija rēķina (2000. gada 10. oktobris) gadījumā lietās T‑225/06 RENV un T‑257/06 RENV, kuras attiecas uz 2000. gada 11. aprīlī un 4. jūlijā iesniegtajiem Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumiem. Tas tā ir arī divu rēķinu (2000. gada 3. marts un 10. oktobris) gadījumā lietā T‑255/06 RENV, kura attiecas uz 1999. gada 28. jūlijā iesniegto preču zīmes reģistrācijas pieteikumu. Ņemot vērā konkrētos rēķinus katrā no šīm lietām, ir jāsecina, ka tie attiecas uz ļoti nelielu preču apjomu (augstākais 0,87 hektolitriem jeb 87 litriem), kas sadalīts divās/trijās piegādēs no 1997. gada decembra līdz 2000. gada martam. Turklāt attiecīgās piegādes tika veiktas tikai augstākais trijās Francijas teritorijas pilsētās, proti, Tiē [Thiais], Lillē [Lille] un Strasbūrā. Visbeidzot, prasītāja nav iesniegsi nevienu citu dokumentu, lai pierādītu, ka izvirzītais apzīmējums konkrētajā teritorijā ir ticis izmantots reklāmā. Ņemot vērā šo dokumentus, ir jāuzskata, ka nosacījums par apzīmējuma, kurš nav tikai vietēja mēroga, izmantošanu komercdarbībā attiecībā uz Francijas teritoriju nav izpildīts.
57 Ciktāl to iebildumu ietvaros, kuri ir lietas T‑257/06 RENV pamatā, prasītāja izvirzīja apzīmējuma “BUD” aizsardzību tikai Francijā, nenorādot uz minētā apzīmējuma aizsardzību Austrijā, Apelāciju padomes konstatējums par apzīmējuma, kurš nav tikai vietēja mēroga, izmantošanas komercdarbībā neesamību ir pietiekams, lai attiecīgos iebildumus noraidītu (skat. iepriekš 45. punktu). Šādos apstākļos prasība lietā T‑257/06 RENV ir noraidāma.
58 Piektkārt, runājot par iebildumiem, kuros prasītāja atsaucās uz apzīmējuma “bud” aizsardzību Austrijā (lietas T‑225/06 RENV un T‑255/06 RENV), ITSB iesniegtie dokumenti bija šādi:
– prasītājas darbinieka 2001. gada jūnija zvērests, kuram bija pievienoti deviņi Austrijas avīžu izgriezumi, kas datēti no 1997. gada maija līdz septembrim, attiecībā uz preci “Bud Super Strong”;
– Austrijas alus importētājas sabiedrības ģenerāldirektora 2001. gada 9. augusta zvērests, kuram tika pievienoti četri prasītājas rēķini (kas datēti ar 1997. gada 26. maiju, 1997. gada 22. jūliju, 1997. gada 21. novembri un 1998. gada 23. janvāri), vienpadsmit importētājas sabiedrības rēķini par tālākpārdošanu Austrijā esošiem uzņēmumiem, kā arī tirdzniecības cenu saraksts, ieskaitot preci “Bud Strong”;
– tās pašas Austrijas alus importētājas sabiedrības ģenerāldirektora 2001. gada 7. decembra zvērests, kuram tika pievienoti astoņi prasītājas rēķini (kas datēti ar 1998. gada 15. jūniju, 1998. gada 11. decembri, 1999. gada 1. martu, 1999. gada 18. maiju, 1999. gada 16. novembri, 1999. gada 23. novembri, 2000. gada 14. aprīli un 2000. gada 20. jūniju) un astoņi importētājas sabiedrības rēķini par tālākpārdošanu Austrijā esošiem uzņēmumiem;
– prasītājas darbinieka 2005. gada 15. aprīļa zvērests, kurā tiek apliecināts apgrozījums, kas veikts, pārdodot preci “Bud Super Strong” Austrijā no 1997. līdz 2004. gadam, kuram tika pievienoti vairāki prasītājas rēķini iepriekšminētajai Austrijas alus importētājai sabiedrībai, kas jau bija iesniegti, kā arī viens jauns rēķins (kas datēts ar 1999. gada 21. oktobri) un specifikāciju uz iepakojuma eksporta iepriekšminētajai Austrijas alus importētājai sabiedrībai paraugi attiecībā uz 1998., 1999., 2001. un 2002. gadu.
59 Pirmkārt, ir jānorāda, kā to dara arī ITSB un Anheuser‑Busch, ka prasītājas administratīvās procedūras laikā iesniegtie dokumenti apliecina ļoti nelielu pārdošanas [daudzumu] gan no apjoma, gan apgrozījuma viedokļa. Tādējādi lietas materiālos iekļautie rēķini parāda 22,96 hektolitru minētās preces pārdošanu 1997. gadā un 1998. gadā. Runājot par 1999. gadu, rēķini apliecina 15,5 hektolitru pārdošanas apjomu un 5,14 hektolitru [pārdošanas apjomu] laikposmā pirms 1999. gada 28. jūlija (laikposms, kas ņemams vērā lietā T‑255/06 RENV). No tā izriet, ka attiecīgo pārdošanu [apjomi] ir bijuši vidēji 12,82 hektolitru gadā. Pat pieņemot, ka būtu jāņem vērā 1999. gada pārdošanas apjomi, kas minēti prasītājas darbinieka zvērestā, pārdošanas apjoms šajā gadā būtu 51,48 hektolitri, proti, vidēji 24,81 hektolitrs gadā. Šis pārdošanas apjoms ir jāsalīdzina ar vidējo alus patēriņu Austrijā, kas konkrētajā laikposmā saskaņā ar dokumentiem, kuri minēti apstrīdētajos lēmumos un kurus prasītāja nav apstrīdējusi, bija vairāk nekā 9 miljoni hektolitru gadā. Attiecībā uz apgrozījumu prasītājas darbinieka zvērestā tiek atspoguļota summa 44 546,76 Čehijas Republikas kronu (CZK) apmērā attiecībā uz 1999. gadu, proti, aptuveni EUR 1200 (1999. gada 31. decembris). Ņemot vērā lietas materiālos esošos dokumentus, 1997. un 1998. gadā šī summa būtu vēl mazāka.
60 Otrkārt, runājot par lietas materiālos ietvertajiem izgriezumiem no preses, tie attiecas tikai uz īsu laikposmu, proti, tas aptver 1997. gada mēnešus no maija līdz septembrim. Turklāt nav iesniegts neviens dokuments, kas ļautu precīzi noteikt šo publikāciju apjomu no ģeogrāfiskā un konkrētās sabiedrības daļas viedokļa.
61 Treškārt, runājot par importētājas sabiedrības rēķiniem Austrijā esošiem uzņēmumiem, tie apliecina pārdošanu astoņās Austrijas teritorijā esošās pilsētās (septiņās, ja tiek ņemti vērā pārdošanas [apjomi] tikai pirms 1999. gada 28. jūlija lietā T‑255/06 RENV). Šajā ziņā ir jānorāda, ka, ja attiecīgā prece ir tikusi pārdota vairākās pilsētās Austrijas teritorijā, pārdošanas [apjomi], kas veikti ārpus Vīnes un kas parādās rēķinos, atspoguļo nenozīmīgu apmēru (24 pudeles, kas pārdotas sešās pilsētās, un 240 pudeles, kas pārdotas vienā pilsētā). Šie nenozīmīgie pārdošanas [apjomi] ir jāsalīdzina ar attiecīgo preču tirdzniecības nozīmīgo ilgumu (no diviem līdz trim gadiem atkarībā no lietas) un alus vidējo patēriņu Austrijā (vairāk nekā 9 miljoni hektolitru gadā).
62 Ceturtkārt, runājot par prasītājas darbinieka zvērestā minētajām tirdzniecības izmaksām, tās attiecas uz visām prasītājas Austrijas teritorijā pārdotajām precēm. Līdz ar to, kā to tiesas sēdē atzina prasītāja, uz šī pamata nav iespējams identificēt summas, kuras bija saistītas ar attiecīgo izskatāmās lietas preces tirdzniecību.
63 Piektkārt, runājot par Austrijas alus importētājas sabiedrības ģenerāldirektora zvērestam pievienoto cenu sarakstu, kurā ir minēta prece “Bud Strong”, papildus faktam, ka prasītāja atsaucas uz lielu skaitu alus preču zīmju, nav iesniegts neviens dokuments, kas ļautu noteikt attiecīgās preces izplatību vai izplatīšanas ilgumu.
64 Ņemot vērā visus šos elementus, ir jāuzskata, ka prasītāja izskatāmajā lietā nav iesniegusi pierādījumu, ka izvirzītais apzīmējums Regulas Nr. 40/94 8. panta 4. punkta izpratnē attiecībā uz Austrijas teritoriju nav tikai vietēja mēroga.
65 Pārējie prasītājas izvirzītie argumenti šo secinājumu apšaubīt neliek. It īpaši attiecībā uz prasītājas norādīto faktu, saskaņā ar kuru preces, uz kuru attiecināms cilmes vietas nosaukums, ražošana tāpat kā tās eksports ir ierobežota, ir jānorāda, ka, runājot konkrēti par prasītājas situāciju, kā tā pati atzina tiesas sēdē, tās ražošanas apjoms ir lielāks par miljonu hektolitru gadā, turklāt puse no šī apjoma tiek eksportēta ārpus Čehijas Republikas. Prasītājas arguments attiecībā uz konkrēto izskatāmās lietas situāciju ir faktiski nepamatots.
66 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto un neizskatot papildus ITSB un Anheuser‑Busch to rakstveida apsvērumos izvirzītos argumentus, ir jānoraida arī prasības lietās T‑225/06 RENV un T‑255/06 RENV.
Par tiesāšanās izdevumiem
67 Savā spriedumā par apelācijas sūdzību Tiesa lēmumu par tiesāšanās izdevumiem atlika. Tādēļ Vispārējai tiesai šajā spriedumā ir jālemj par visiem izdevumiem, kas saistīti ar dažādajām tiesvedībām saskaņā ar Reglamenta 121. pantu.
68 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Turklāt atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
69 Izskatāmajā lietā, lai gan prasītājas prasījumi ir noraidīti, ir jāuzsver, ka apstrīdētajos lēmumos bija pieļautas vairākas kļūdas. Vispārējās tiesas spriedumā šīs kļūdas izraisīja to, ka Vispārējai tiesai bija jāapmierina vienīgā pamata pirmā daļa un otrās daļas otrais iebildums (skat. iepriekš 20.–24. punktu). Šajā ziņā Vispārējās tiesas norādītās kļūdas tika apstiprinātas Tiesas spriedumā apelācijas tiesvedībā (skat. iepriekš 26. punktu). Ņemot vērā šos faktus, izskatāmās lietas apstākļi tiks pienācīgi novērtēti, nospriežot, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) prasības noraidīt;
2) katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 22. janvārī.
[Paraksti]