TIESAS SPRIEDUMS
2003. gada 9. septembrī (1)
Sociālā politika – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Direktīva 93/104/EK – “Darba laika” un “atpūtas laika” jēdzieni – Ārstu dežūras (“Bereitschaftsdienst”) slimnīcās
Lieta C‑151/02
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko iesniedza Landesarbeitsgericht Schleswig-Holstein (Vācija) tiesvedībā
Landeshauptstadt Kiel
pret
Norbert Jaeger,
lai saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvu 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem (OV L 307, 18. lpp.), it īpaši tās 2. panta 1. un 3. punktu,
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodriguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji M. Vatelē [M. Wathelet], R. Šintgens [R. Schintgen] (referents) un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], P. Janns [P. Jann], V. Skouris [V. Skouris], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] un A. Ross [A. Rosas],
ģenerāladvokāts: D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer],
sekretārs: H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Landeshauptstadt Kiel vārdā – V. Veislēders [W. Weißleder], Rechtsanwalt,
– Jaeger [Jēgera] vārdā – F. Šramms [F. Schramm], Rechtsanwalt,
– Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W. ‑D. Plessing] un M. Lumma [M. Lumma], pārstāvji,
– Dānijas valdības vārdā – J. Molde [J. Molde], pārstāvis,
– Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster], pārstāve,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – P. Ormonda [P. Ormond], pārstāve, kam palīdz K. Smita [K. Smith], barrister,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – A. Aresu [A. Aresu] un K. Krepels [H. Kreppel], pārstāvji,
ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,
noklausījusies Landeshauptstadt Kiel, ko pārstāvēja V. Veislēders, M. Behtolds [M. Bechtold] un D. Zeklers [D. Seckler], Rechtsanwälte, Jēgera kunga, ko pārstāvēja F. Šramms, Rechtsanwalt, Vācijas valdības, ko pārstāvēja V. D. Plesings, Francijas valdības, ko pārstāvēja K. Lemērs [C. Lemaire], pilnvarotais pārstāvis, Nīderlandes valdības, ko pārstāvēja N. A. J. Bels [N. A. J. Bel], pilnvarotais pārstāvis, Apvienotās Karalistes valdības, ko pārstāvēja P. Ormonda, kam palīdzēja K. Smita, un Eiropas Kopienu Komisijas, ko pārstāvēja K. Krepels un F. Hofmeisters [F. Hoffmeister], pilnvarotie pārstāvji, apsvērumus 2003. gada 25. februāra tiesas sēdē,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2003. gada 8. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar 2002. gada 12. marta rīkojumu, kas grozīts ar 2002. gada 25. marta rīkojumu, ko Tiesas kanceleja saņēmusi 2002. gada 26. aprīlī, LandesarbeitsgerichtSchleswig-Holstein (Šlēsvigas‑Holšteinas Federālās zemes Darba strīdu tiesa) EKL 234. panta kārtībā ir iesniegusi četrus prejudiciālus jautājumus par Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvas 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem (OV L 307, 18. lpp.), īpaši tās 2. panta 1. punkta un 3. panta, interpretāciju.
2 Šie jautājumi tika uzdoti saistībā ar strīdu starp Landeshauptstadt Kiel (turpmāk tekstā – “Ķīles pilsēta”) un Jēgeru par jēdzienu “darba laiks” un “atpūtas laiks” definīcijām Direktīvas 93/104 ietvaros ārstu dežūru (“Beretschaftsdienst”) slimnīcās kontekstā.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
3 Ar Direktīvas 93/104 1. pantu ir noteikts veselības un drošības prasību minimums attiecībā uz darba laika organizāciju, un tas attiecas uz visiem darbības veidiem – gan privāto, gan publisko sektoru, izņemot gaisa, dzelzceļa, autoceļu, jūras, iekšzemes ūdensceļu un ezeru transportu, jūras zvejniecību, citus darbus jūrā un prakses ārstu darbību.
4 Saskaņā ar Direktīvas 93/104 2. pantu “Definīcijas”:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
1. “darba laiks” ir jebkurš laikposms, kura laikā darba ņēmējs strādā, atrodas darba devēja rīcībā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un/vai praksi;
2. “atpūtas laiks” ir jebkurš laikposms, kas nav darba laiks;
[..].”
5 Direktīvas 93/104 II iedaļā ir noteikti pasākumi, kas dalībvalstīm jāveic, lai nodrošinātu katram darba ņēmējam cita starpā arī minimālo pārtraukumu darbā un nedēļas atpūtas laiku, un tajā ir noteikts arī maksimālais nedēļas darba laiks.
6 Saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu “Diennakts atpūta”:
“Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz minimālo diennakts atpūtu, kam jābūt 11 stundas pēc kārtas katru 24 stundu laikposmā.”
7 Attiecībā uz maksimālo nedēļas darba laiku Direktīvas 93/104 6. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, ievērojot nepieciešamību aizsargāt darba ņēmēju drošību un veselību.
[..]
2. Vidējais darba laiks katru septiņu dienu laikposmā, ietverot virsstundas, nepārsniedz 48 stundas.”
8 Direktīvas 93/104 15. pantā ir noteikts:
“Šī direktīva neietekmē dalībvalstu tiesības piemērot vai ieviest normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai, vai veicināt vai atļaut piemērot tādus koplīgumus vai starp darba devējiem un darba ņēmējiem noslēgtus nolīgumus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai.”
9 Direktīvas 93/104 16. pantā ir paredzēts šādi:
“Dalībvalstis var noteikt:
[..]
2. bāzes laikposmu, kas nepārsniedz četrus mēnešus, 6. panta piemērošanai (maksimālais nedēļas darba laiks).
[..]”
10 Direktīvā 93/104 ir noteiktas arī vairākas atkāpes no dažiem tās pamatnoteikumiem, pamatojoties uz dažu darbību īpašo raksturu un attiecinot uz šīm atkāpēm dažu priekšnoteikumu izpildi. Šajā sakarā 17. pantā ir paredzēts:
“1. Pienācīgi ievērojot vispārējos darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības principus, dalībvalstis var atkāpties no 3., 4., 5., 6., 8. vai 16. panta, ja, ņemot vērā attiecīgās darbības īpatnības, darba laika ilgums netiek mērīts un/vai ir normēts, vai to var noteikt paši darba ņēmēji, un it īpaši attiecībā uz:
a) vadošajām amatpersonām vai citām personām ar patstāvīgām lēmumu pieņemšanas tiesībām;
b) ģimenē strādājošajiem; vai
c) reliģisko ceremoniju kalpotājiem baznīcās un reliģiskās kopienās.
2. Atkāpes var pieņemt ar normatīviem un administratīviem aktiem vai koplīgumiem, vai nolīgumiem starp darba devējiem un darba ņēmējiem, ar noteikumu, ka attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināti līdzvērtīgi kompensācijas atpūtas laiki [laikposmi] vai, izņēmuma gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt šādus līdzvērtīgus kompensācijas atpūtas laikus [laikposmus], attiecīgajiem darba ņēmējiem nodrošina pienācīgu aizsardzību:
2.1. no 3., 4., 5., 8. un 16. panta:
[..]
c) tādas darbības gadījumā, kas saistīta ar vajadzību pēc pakalpojumu vai ražošanas nepārtrauktības, it īpaši:
i) pakalpojumi saistībā ar uzņemšanu, ārstniecību un/vai aprūpi, ko veic slimnīcas vai līdzīgas iestādes, iestādes pēc dzīvesvietas un cietumi;
[..]
iii) preses, radio, televīzijas, kinematogrāfiskās ražošanas, pasta un telekomunikāciju pakalpojumi, ātrās palīdzības, ugunsdzēsības un civilās aizsardzības dienesti;
[..]
3. Atkāpes no 3., 4., 5., 8. un 16. panta var paredzēt koplīgumos vai nolīgumos starp darba devējiem un darba ņēmējiem valsts vai reģionālā līmenī vai, ievērojot to pieņemtos noteikumus, koplīgumos vai nolīgumos starp darba devējiem un darba ņēmējiem zemākā līmenī.
[..]
Atkāpes, kas paredzētas pirmajā un otrajā apakšpunktā, var pieļaut ar nosacījumu, ka attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināti līdzvērtīgi kompensācijas atpūtas laiki [laikposmi] vai, izņēmuma gadījumos, ja objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt šādus līdzvērtīgus kompensācijas atpūtas laikus [laikposmus], attiecīgajiem darba ņēmējiem nodrošina pienācīgu aizsardzību.
[..]”
11 Direktīvas 93/104 18. pantā ir noteikts:
“1. a) Dalībvalstis pieņem normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 1996. gada 23. novembrim, vai līdz šim datumam nodrošina, ka darba devēji un darba ņēmēji ar nolīgumu nosaka nepieciešamos pasākumus, un dalībvalstīm jādara viss, kas vajadzīgs, lai spētu visos gadījumos garantēt šīs direktīvas noteikumu izpildi.
b) i) Tomēr dalībvalstij ir izvēles tiesības nepiemērot 6. pantu, ievērojot vispārējos darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības principus, un ar noteikumu, ka tā veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka:
– neviens darba devējs neprasa darba ņēmējam strādāt vairāk nekā 48 stundas septiņu dienu laikā, rēķinot vidēji pēc 16. panta 2. punktā minētā bāzes laikposma, ja vien viņš nav vispirms saņēmis darba ņēmēja piekrišanu veikt šādu darbu,
– neviens darba ņēmējs nav pakļauts jebkādam kaitējumam no sava darba devēja puses sakarā ar nevēlēšanos dot savu piekrišanu veikt šādu darbu,
– darba devējs ved un atjauno visu šādu darbu veicošu darba ņēmēju uzskaiti,
– uzskaites datus nodod kompetento iestāžu rīcībā, kuras saistībā ar darba ņēmēja drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem var aizliegt vai ierobežot nedēļas darba stundu maksimālā skaita pārsniegšanu,
– darba devējs pēc pieprasījuma sniedz kompetentajām iestādēm informāciju par gadījumiem, kad darba ņēmēji piekrituši veikt darbu, kas pārsniedz 48 stundas septiņu dienu laikā, rēķinot vidēji pēc 16. panta 2. punktā minētā bāzes laikposma.
[..]”
Valsts tiesiskais regulējums
12 Vācijas darba tiesībās tiek nošķirtas gatavība darbam (“Arbeitsbereitschaft”), dežūras (“Bereitschaftsdienst”) un izsaukuma gatavība (“Rufbereitschaft”).
13 Šie trīs jēdzieni nav definēti valsts tiesību aktos, bet izriet no judikatūras.
14 Gatavība darbam (“Arbeitsbereitschaft”) attiecas uz situāciju, kad darba ņēmējam jābūt darba devēja rīcībā darba vietā un viņam ir pienākums būt vienmēr gatavam, lai vajadzības gadījumā varētu veikt attiecīgās darbības.
15 Dežūras (“Bereitschaftsdienst”) laikā darba ņēmējam ir pienākums būt darba devēja noteiktajā vietā – darba devēja telpās vai ārpus tām – un jābūt pieejamam, lai atsauktos uz darba devēja izsaukumu, bet darba ņēmējam ir tiesības atpūsties vai nodarboties ar ko citu, kamēr viņa pakalpojumi nav nepieciešami.
16 Izsaukuma gatavību (“Rufbereitschaft”) raksturo tas, ka darba ņēmējam nav pienākuma palikt darba devēja noteiktajā vietā un ir pietiekami katrā laikā būt sasniedzamam izsaukuma gadījumā, lai pēc īsa paziņojuma varētu veikt savus profesionālos pienākumus.
17 Saskaņā ar Vācijas tiesībām tikai izsaukuma gatavība (“Arbeitsbereitschaft”) ir uzskatāma par pilnu darba laiku. Turpretim dežūras (“Bereitschaftsdienst”) un izsaukuma gatavība (“Rufbereitschaft”) tiek klasificētas kā atpūtas laiks, izņemot laiku, kurā darba ņēmējs faktiski veic savus profesionālos pienākumus.
18 Vācijas darba un atpūtas laika regulējums ir ietverts 1994. gada 6. jūnija Arbeitsgesetz (Likums par darba laiku, BGBl. 1994 I, 1170. lpp.; turpmāk tekstā – “ArbZG”), kas tika pieņemts, lai transponētu Direktīvu 93/104.
19 ArbZG 2. panta 1. punktā darba laiks definēts kā laiks starp darba sākumu un beigām ar izņēmumu attiecībā uz pārtraukumiem.
20 Saskaņā ar ArbZG 3. pantu:
“Darba ņēmēja dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas. Tas var tikt pagarināts līdz, augstākais, 10 stundām, bet tikai ar nosacījumu, ka vidējā astoņu stundu darba diena netiek pārsniegta vairāk nekā sešu kalendāra mēnešu vai 24 nedēļu ilgā laika posmā.”
21 Saskaņā ar ArbZG 5. pantu:
“1. Darba ņēmējam pienākas vismaz 11 secīgu stundu atpūtas laiks pēc darba laika beigām.
2. Pirmajā punktā minētais atpūtas laiks var tikt saīsināts, augstākais, par vienu stundu slimnīcās un citās aprūpes iestādēs, patversmēs, viesnīcās, restorānos un citās iestādēs, kas sniedz izmitināšanas, aprūpēšanas un uzraudzības pakalpojumus, transporta nozarē, apraidē, lauksaimniecībā un lopkopībā, ja katrs saīsinājums viena kalendārā mēneša vai četru nedēļu laikposmā tiek izlīdzināts, paildzinot kādu citu atpūtas laiku līdz 12 stundām.
3. Atkāpjoties no pirmā punkta, atpūtas laika saīsinājumi slimnīcās un citās personu aprūpes iestādēs un patversmēs attiecībā uz dežūrām (“Bereitschaftsdienst”) un izsaukuma gatavību (“Rufbereitschaft”) var tikt veikti arī citā laikā, ja vien tas nepārsniedz pusi no atpūtas laika.
[..]”
22 ArbZG 7. pantā ir noteikts:
“1. Saskaņā ar koplīgumu vai uz koplīguma balstītu samaksas koplīgumu var pieļaut:
1) atkāpjoties no 3. panta,
a) pagarināt darba laiku līdz 10 stundām dienā bez izlīdzināšanas, ja darba laiks regulāri un pietiekami ietver izsaukuma gatavības (“Arbeitsbereitschaft”) periodus,
b) noteikt citu izlīdzināšanas laikposmu,
c) pagarināt darba laiku līdz 10 stundām dienā bez izlīdzināšanas līdz, augstākais, 60 dienām gadā,
[..]
2. Ja darba ņēmēju veselība tiek aizsargāta, piešķirot līdzvērtīgu atpūtas laiku, ir pieļaujams darba koplīgumā vai uz koplīguma balstītā samaksas koplīgumā ietvert šādus noteikumus:
1) atkāpjoties no 5. panta 1. punkta, attiecībā uz dežūru (“Bereitschaftsdienst”) un izsaukuma gatavību (“Rufbereitschaft”) veikt pielāgojumus, ņemot vērā darba specifiku, un atpūtas laika saīsinājumus, kas radušies profesionālo pienākumu izpildes dēļ, izlīdzināt citā laikā;
[..]
3) ja personām tiek sniegti aprūpes, izmitināšanas vai uzraudzības pakalpojumi, šo personu labklājības interesēs var pielāgot 3. un 4. panta, 5. panta 1. punkta un 6. panta 2. punkta noteikumus;
4) attiecībā uz federālajām, valsts un pašvaldību iestādēm un citām publiskajām sabiedrībām, iestādēm un nodibinājumiem un attiecībā uz citiem darba devējiem, kam ir saistoši darba koplīgumi civildienestā vai koplīgumi, kuru saturs pēc būtības ir tāds pats, 3. un 4. panta, 5. panta 1. punkta un 6. panta 2. punkta noteikumus var pielāgot šo iestāžu darbības specifikai;
[..].”
23 ArbZG 25. pantā ir noteikts:
“Ja šā likuma spēkā stāšanās brīdī jau esošā koplīgumā vai tādā, kura sekas vēl turpinās, ir noteikumi par atkāpēm saskaņā ar 7. panta 1. vai 2. punktu [..], kas pārsniedz iepriekšminētajās normās izklāstītās maksimālās robežas, šie noteikumi ir atstājami spēkā. Samaksas koplīgumi, kas balstīti uz koplīgumiem, ir pielīdzināmi pirmajā teikumā minētajiem koplīgumiem [..].”
24 Bundesangestelltentarifvertrag (Vācijas Civildienesta darba ņēmēju koplīgums, turpmāk tekstā – “BAT”) ir noteikts:
“15. pants. Parastais darba laiks
1. Parastais darba laiks ietver vidēji 38 ar pusi stundas nedēļā (izņemot pārtraukumus). Vidējais parastais darba laiks jāaprēķina attiecībā uz 8 nedēļu ilgu laikposmu. [..]
2. Parasto darba laiku var pagarināt
a) līdz 10 stundām dienā (vidēji 49 stundas nedēļā), ja tas regulāri ietver izsaukuma gatavību (“Arbeitsbereitschaft”) vidēji vismaz divas stundas dienā,
b) līdz 11 stundām dienā (vidēji 54 stundas nedēļā), ja tas regulāri ietver izsaukuma gatavību (“Arbeitsbereitschaft”) vidēji vismaz trīs stundas dienā,
c) līdz 12 stundām dienā (vidēji 60 stundas nedēļā), ja darba ņēmējam tikai jābūt darba vietā, lai vajadzības gadījumā veiktu profesionālos pienākumus.
[..]
6.a Darba ņēmējam saskaņā ar darba devēja rīkojumiem ir jābūt pieejamam ārpus parastā darba laika darba devēja noteiktā vietā, no kuras viņu var pasaukt, ja radusies vajadzība (dežūras (“Bereitschaftsdienst”)). Darba devējs var pieprasīt darba ņēmējam būt dežūrā (“Bereitschaftsdienst”) tikai tad, ja ir sagaidāma zināma noslodze, bet pieredze rāda, ka laiks, kurā nav jāveic darbs, būs ilgāks par to, kurā šāda nepieciešamība būs. Lai aprēķinātu atalgojumu, dežūras (“Bereitschaftsdienst”), ieskaitot laikposmus, kad darbs tika veikts, tiek konvertētas nostrādātajās stundās, pamatojoties uz praksē pieņemto vidējo laiku, kas nepieciešams attiecīgajam darbam; šādi iegūtās darba stundas tiek apmaksātas pēc virsstundu likmes. [..]
Samaksas vietā šādi aprēķinātās darba stundas var, pirms beidzies trešais kalendārais mēnesis, izlīdzināt, piešķirot līdzvērtīgu brīvā laika posmu (kompensētā atpūta) [..].”
25 Attiecībā uz BAT 15. panta 6.a punktu līgumslēdzēji attiecībā uz personālu slimnīcās, medicīnas centros, aprūpes un dzemdību namos, kā arī citās iestādēs un namos, kuros personām tiek sniegta medicīniska palīdzība, ir paredzējuši īpašos noteikumus (“Sonderregelungen”, turpmāk tekstā – “SR 2a”). Īpašie noteikumi ārstiem un zobārstiem SR 2a uzskaitītajās iestādēs un namos (turpmāk tekstā – “SR 2c”) ir šādi:
“Nr. 8
Attiecībā uz 15. panta 6.a punktu [..]
Dežūras (“Bereitschaftsdienst”) un izsaukuma gatavība (“Rufbereitschaft”)
[..]
2. Lai aprēķinātu atalgojumu, dežūrās (“Bereitschaftsdienst”) pavadītais laiks, ieskaitot laiku, kas pavadīts, veicot darbu, tiek konvertēts darba stundās:
a) dežūrās (“Bereitschaftsdienst”) pavadītais laiks, ieskaitot laiku, kas pavadīts, veicot darbu, tiek konvertēts darba stundās, par pamatu ņemot vidējo laiku, kas vajadzīgs nepieciešamā darba veikšanai:
Darba kategorija | Vajadzīgais laiks dežūrām (“Bereitschaftsdienst”) | Konversija darba laikā |
A | no 0 līdz 10 % | 15 % |
B | 10–25 % | 25 % |
C | 25–40 % | 40 % |
D | 40–49 % | 55 % |
Ja pieredze rāda, ka dežūrējošajai personai ir bijis jāveic darbs vairāk nekā vidēji trīs reizes laikā no plkst. 22:00 līdz plkst. 06:00, A kategorijas dežūru (“Bereitschaftsdienst”) darbu pārklasificē uz B kategoriju
b) dežūrās (“Bereitschaftsdienst”) pavadītais laiks darba laikā tiek konvertēts, ņemot vērā attiecīgās personas dežūru skaitu kalendārajā mēnesī:
Dežūru (“Bereitschaftsdienst”) skaits kalendārajā mēnesī | Konversija darba laikā |
1–8 | 25 % |
9–12 | 35 % |
13 un vairāk | 45 % |
[..]
7. Vienā kalendārajā mēnesī
– A un B kategorijā nevar būt vairāk par septiņām dežūrām (“Bereitschaftsdienst”),
– C un D kategorijā nevar būt vairāk par sešām dežūrām (“Bereitschaftsdienst”).
Ja nav iespējams nodrošināt pacientu aprūpi, šos skaitļus var uz laiku pārsniegt.
[..]”
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
26 Kā izriet no rīkojuma par lūgumu Tiesai, starp pamata prāvas dalībniekiem ir strīds, vai Ķīles pilsētas slimnīcā pavadīto dežūru (“Bereitschaftsdienst”) laiks ir uzskatāms par darba vai atpūtas laiku. Strīds iesniedzējtiesā ir tikai par darba tiesību aspektiem saistībā ar dežūrām (“Bereitschaftsdienst”), nevis par dežūru atalgojuma noteikumiem.
27 Kopš 1992. gada 1. maija Jēgers strādā par ārstu Ķīles slimnīcas Ķirurģijas nodaļā. Trīs ceturtdaļas no sava parastā darba laika viņš pavada dežūrās (t.i., 28,875 stundas nedēļā). Turklāt viņa pienākums saskaņā ar papildu vienošanos ir nodrošināt dežūras, kas atbilstoši SR 2c Nr. 8 2. punktam ir klasificējamas kā D kategorijas darbs. Darba līgumā pamata prāvas dalībnieki ir vienojušies par BAT piemērošanu.
28 Tātad prasītājam katru mēnesi ir sešas dežūras, kas tiek izlīdzinātas, daļēji piešķirot atpūtas laiku un daļēji izdarot piemaksas.
29 Dežūra sākas parastās darba dienas beigās, un katras dežūras ilgums ir 16 stundas darbdienās, 25 stundas sestdienās (no plkst. 08:30 sestdienas rītā līdz plkst. 09:30 svētdienas rītā) un 22 stundas un 45 minūtes svētdienās (no plkst. 08:30 svētdienas rītā līdz plkst. 07:15 pirmdienas rītā).
30 Dežūra tiek organizēta šādi: Jēgers paliek slimnīcā un pēc vajadzības tiek izsaukts, lai veiktu profesionālos pienākumus. Viņš atrodas slimnīcā, istabā ar gultu, kurā viņš var gulēt, kamēr viņa pakalpojumi nav vajadzīgi. Šīs uzturēšanās vietas piemērotība ir apstrīdama. Tomēr profesionālo pienākumu veikšana nepārsniedz 49 % no dežūras laika.
31 Prasītājs uzskata, ka viņa kā asistenta vai ātrās palīdzības ārsta veiktās dežūras, pamatojoties uz Direktīvas 93/104 tiešo piemērošanu, ArbZG kontekstā ir uzskatāmas par darba laiku. Tiesas sniegtā darba laika jēdziena interpretācija 2000. gada 3. oktobra spriedumā lietā C‑303/98 Simap (Recueil, I‑7963. lpp.) ir attiecināma uz izskatāmo lietu, jo situācijas būtībā ir līdzīgas. Īpaši Spānijas dežūrdienesta grūtības, par ko bija runa minētajā lietā, būtu salīdzināmas ar izskatāmajā lietā esošajām. Tādēļ ArbZG 5. panta 3. punkts ir pretrunā Direktīvai 93/104 un tādējādi nav piemērojams. Prasītājs piebilst, ka Ķīles pilsēta nevar atsaukties uz direktīvas 17. pantā minētajiem atkāpju noteikumiem, kas attiecas tikai uz atpūtas laika ilgumu, neatkarīgi no darba laika jēdziena.
32 Turpretim Ķīles pilsēta uzskata, ka saskaņā ar valsts tiesu pastāvīgo interpretāciju un tiesību doktrīnā visplašāk pārstāvēto viedokli dežūru laikposmi, kad profesionālie pienākumi netiek pildīti, ir uzskatāmi par atpūtas laiku. Citā interpretācijā ArbZG 5. panta 3. punktam un 7. panta 2. punktam nebūtu nekādas jēgas. Turklāt Simap spriedums nevarot tikt attiecināts uz šo lietu. Attiecīgajiem Spānijas ārstiem bija līgumi par pilnu slodzi primārās aprūpes pakalpojumu sniegšanā, bet Vācijas ārsti tiek izsaukti un rezultātā tikai 49 % no dežūras laika pavada, veicot profesionālos pienākumus. Visbeidzot, uz valsts tiesisko regulējumu, ar ko tiek ieviestas atkāpes attiecībā uz darba laika ilgumu, attiecas Direktīvas 93/104 17. panta 2. punkts un dalībvalstīm šajā jautājumā ir liela rīcības brīvība. Būtu lieki direktīvas 17. pantā skaidri norādīt tās 2. pantu, jo tajā ir ietvertas tikai definīcijas.
33 Pirmās instances tiesa – Arbeitsgericht Kiel [Ķīles Darba lietu tiesa] (Vācija) – savā 2001. gada 8. novembra spriedumā apmierināja prasību un atzina, ka dežūras, ko prasītājs ir nostrādājis Ķīles pilsētas slimnīcā, ir uzskatāmas par darba laiku ArbZG 2. panta nozīmē.
34 Ķīles pilsēta par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Landesarbeitsgericht Scleswig-Holstein.
35 Apelācijas instances tiesa norāda, ka dežūras (“Bereitschaftsdienst”) jēdziens ArbZG nav skaidri formulēts. “Bereitschaftsdienst” nozīmē pienākumu būt darba devēja noteiktajā vietā un vajadzības gadījumā būt gatavam nekavējoties pildīt profesionālos pienākumus. “Nomoda gatavība” (“wache Achtsamkeit”) nav nepieciešama, un ārpus profesionālo pienākumu veikšanas darba ņēmējs var atpūsties vai darīt ko citu. Dežūru laikā darba ņēmējam profesionālie pienākumi nav jāveic pēc savas paša iniciatīvas, bet gan tikai pēc darba devēja instrukcijām.
36 Saskaņā ar iepriekš minēto Jēgers veic tādas dežūras, kas saskaņā ar Vācijas tiesībām tiek uzskatītas par atpūtas laiku, nevis darba laiku, izņemot laikposmu, kurā viņš tiešām veic profesionālās darbības. Tas izriet no ArbZG 5. panta 3. punkta un 7. panta 2. punkta. Tas, ka atpūtas laika saīsināšana profesionālo pienākumu veikšanas dežūrās dēļ var tikt izlīdzināta citā laikā, liecina par to, ka dežūra ir uzskatāma par atpūtas laiku, izņemot laikposmu, kurā attiecīgā persona tiek izsaukta veikt profesionālos pienākumus. Tāds varētu būt valsts tiesiskā regulējuma mērķis, jo tā tas izriet no ArbZG sagatavošanas darba dokumentiem, kuros minēts, ka dežūrām var sekot darba laiks.
37 Izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa uzskata, ka ir svarīgi noteikt, vai dežūras ir uzskatāmas par darba laiku visā pilnībā pat tad, ja attiecīgā persona nepilda savus profesionālos pienākumus, bet tieši pretēji – tai šajā laikā ir ļauts arī gulēt. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Simap šāds jautājums netika uzdots un Tiesa uz to arī nav atbildējusi.
38 Gadījumā, ja nav iespējams sniegt skaidru atbildi uz šo jautājumu, prāvas atrisinājums ir atkarīgs no tā, vai ArbZG 5. panta 3. punkts nav pretrunā Direktīvas 93/104 2. panta 1. un 2. punktam.
39 Visbeidzot, papildus – lai konstatētu, ka prasītājam saskaņā ar līgumā noteikto nav jāstrādā parastais darba laiks un dežūras, ieskaitot virsstundas, vairāk nekā desmit stundas dienā un vidēji vairāk nekā 48 stundas nedēļā, – ņemot vērā, ka Ķīles pilsēta atsaucas uz ArbZG 5. panta 3. punktu un 7. panta 2. punktu, ir jāizlemj, vai uz šiem noteikumiem attiecas rīcības brīvība, kas dalībvalstīm un sociālajiem partneriem piešķirta ar Direktīvu 93/104.
40 Ja dežūras būtu uzskatāmas par darba laiku visā pilnībā un valsts regulējums attiecībā uz šiem pakalpojumiem būtu pretrunā Direktīvas 93/104 3. pantam, tādēļ ka 11 secīgu stundu atpūtas laiku drīkst ne tikai saīsināt, bet arī pārtraukt, uz Vācijas tiesību normām tomēr varētu attiecināt minētās direktīvas 17. panta 2. punktu.
41 Ja ar valsts tiesību aktiem vai piemērojamo koplīgumu darba ņēmējiem ir nodrošināts pienācīgs atpūtas laiks – neatkarīgi no tā, ka dežūru laiks tiek saprasts kā atpūtas laiks, – Direktīvas 93/104 mērķis nodrošināt Kopienas darba ņēmēju drošību un veselību būtu saglabāts.
42 Tā kā šādos apstākļos prāvas iztiesāšanai ir nepieciešama Kopienu tiesību interpretācija, Landesarbeitsgericht Schleswig-Holstein nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai laiks, ko darba ņēmējs pavada dežūrā (“Bereitschaftsdienst”) slimnīcā, vispārīgi ir uzskatāms par darba laiku Direktīvas 93/104/EK 2. panta 1. punkta izpratnē, pat ja darba ņēmējam ir ļauts gulēt laikā, kad viņa pakalpojumi nav vajadzīgi?
2) Vai valsts tiesību norma, ar kuru dežūrās (“Bereitschaftsdienst”) pavadītais laiks tiek klasificēts kā atpūtas laiks, izņemot laikposmu, kad tiešām veikti profesionālie pienākumi, lai gan darba ņēmējs paliek slimnīcas telpās un strādā pēc pieprasījuma, nav pretrunā Direktīvas 93/104/EK 3. pantam?
3) Vai valsts tiesību norma, ar kuru slimnīcās un citās personu uzraudzības un aprūpes iestādēs tiek atļauts saīsināt ikdienas 11 stundu atpūtas laiku, ja dežūrās (“Bereitschaftsdienst”) vai pastāvīgā darba gatavībā (“Rufbereitschaft”) reāli nostrādātais laiks nepārsniedz pusi no atpūtas laika, atlīdzinot to citā laikā, nav pretrunā Direktīvai 93/104/EK?
4) Vai valsts tiesību norma, ar kuru saskaņā ar koplīgumu vai uz koplīguma balstītu samaksas koplīgumu attiecībā uz dežūrām (“Bereitschaftsdienst”) vai pastāvīgo darba gatavību (“Rufbereitschaft”) tiek atļauts atpūtas laiku pielāgot šādu pienākumu sevišķajiem apstākļiem, ieskaitot atpūtas laika saīsinājumus reāli nostrādātā laika dēļ, atlīdzinot šos saīsinājumus citā laikā, nav pretrunā Direktīvai 93/104/EK?”
Par uzdotajiem jautājumiem
43 Vispirms jāņem vērā, ka Tiesa saskaņā ar EK līguma 234. pantu nevar lemt par valsts tiesību un Kopienu tiesību normu saderību vai interpretēt valsts tiesību normas, tomēr tā dalībvalsts tiesai var sniegt Kopienu tiesību interpretāciju par visiem jautājumiem, kas varētu atvieglot iesniedzējtiesai pieņemt lēmumu par saderīgumu izskatāmajā lietā (skat., piemēram, 1993. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑292/92 Hünermund u.c., Recueil, I‑6787. lpp., 8. punkts; 2001. gada 3. maija spriedumu lietā C‑28/99 Verdonck u.c., Recueil, I‑3399. lpp., 28. punkts; 2001. gada 27. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑285/99 un C‑286/99 Lombardini un Mantovani, Recueil, I‑9233. lpp., 27. punkts).
Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu
44 Ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto, pirmie divi jautājumi ir jāizskata kopā un būtībā tie jāuztver kā jautājums, vai Direktīva 93/104 ir interpretējama tādējādi, ka laikposms, ko ārsts pavada dežūrā (“Bereitschaftsdienst”), ja viņam ir jāuzturas slimnīcā, šīs direktīvas nozīmē ir uzskatāms par darba laiku visā pilnībā, pat ja attiecīgajai personai ir atļauts atpūsties darba vietā laikā, kad viņa pakalpojumi nav vajadzīgi, un tādējādi dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru laikposms, kad darba ņēmējs dežūrā aktīvi neveic profesionālos pienākumus, ir uzskatāms par atpūtas laiku, ir pretrunā direktīvai.
45 Atbildot uz šādi formulētiem jautājumiem, jau sākumā jāatzīst, ka no EK līguma 118.A panta (EK līguma 117.–120. pants ir aizstāti ar EKL 136.–143. pantu), kas ir Direktīvas 93/104 juridiskais pamats, un no minētās direktīvas preambulas pirmā, ceturtā, septītā un astotā apsvēruma, kā arī no tās 1. panta 1. punkta izriet, ka direktīvas mērķis ir noteikt minimālās prasības darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanai, tuvinot dalībvalstu noteikumus it īpaši attiecībā uz darba laika ilgumu (skat. 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑173/99 BECTU, Recueil, I‑4881. lpp., 37. punkts).
46 Saskaņā ar šiem pašiem noteikumiem šāda saskaņošana Kopienas līmenī attiecībā uz darba laika organizāciju ir iecerēta, lai garantētu labāku darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, nodrošinot minimālo atpūtas laiku – sevišķi dienas un nedēļas – un pietiekamus pārtraukumus un nosakot darba nedēļas ilguma griestus (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Simap, 49. punkts, un lietā BECTU, 38. punkts).
47 Šajā sakarā no Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, kas pieņemta Eiropas Padomes tikšanās laikā Strasbūrā 1989. gada 9. decembrī, un īpaši no tās 8. punkta un 19. punkta pirmās daļas, uz ko izdarīta atsauce arī Direktīvas 93/104 preambulas ceturtajā apsvērumā, izriet, ka katram darba ņēmējam Eiropas Kopienā ir jābūt apmierinošiem darba un veselības apstākļiem darba vidē un tostarp jābūt tiesībām uz iknedēļas atpūtas laiku, kura ilgums dalībvalstīm progresīvi jāsaskaņo atbilstoši valsts praksei.
48 Attiecībā uz jēdzienu “darba laiks” Direktīvas 93/104 izpratnē ir svarīgi atgādināt, ka iepriekš minētā sprieduma lietā Simap 47. punktā Tiesa ir atzīmējusi, ka direktīvā šis jēdziens ir definēts kā jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā, atrodas darba devēja rīcībā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un/vai praksi, un šis jēdziens ir pretstatīts atpūtas laika jēdzienam, jo abi ir savstarpēji izslēdzoši.
49 Iepriekš minētā sprieduma lietā Simap 48. punktā Tiesa ir atzinusi, ka darba laika jēdziena raksturīgās pazīmes ir saskatāmas Valensijas (Spānija) primārās aprūpes ārstu dežūrās pavadītajā laikā, kad spēkā bija prasība par viņu klātbūtni veselības centrā. Tiesa spriedumā minētajā lietā ir konstatējusi, ka nav strīda par to, ka dežūru laikā saskaņā ar minētajām prasībām ir izpildītas pirmās divas darba laika definīcijā minētās prasības un tas, ka šādiem ārstiem ir jāatrodas un jābūt pieejamiem darba vietā, lai pēc pieprasījuma veiktu darbu, ir uzskatāms par daļu no viņu darba, kaut arī reāli veiktā darba apjoms mainījās atkarībā no apstākļiem.
50 Tiesa sprieduma lietā Simap 49. punktā vēl ir piebildusi, ka šī interpretācija atbilst Direktīvas 93/104 mērķiem nodrošināt darba ņēmēju drošības un veselības prasību minimumu, piešķirot tiem minimālos atpūtas laikposmus un pienācīgus pārtraukumus darbā, taču, ja dežūras tiktu izslēgtas no “darba laika” direktīvas nozīmē, prasot darba ņēmēja fizisku klātbūtni, šie mērķi tiktu nopietni apdraudēti.
51 Sprieduma lietā Simap 50. punktā Tiesa ir norādījusi, ka situācija, kad primāras aprūpes ārsti dežurē, esot visu laiku sasniedzamiem, bet neuzturas veselības centrā, ir citādāka. Šādā gadījumā, pat ja šie ārsti ir darba devēja rīcībā, esot visu laiku sasniedzamiem, viņi var brīvāk rīkoties ar savu laiku un izmantot to savās interesēs; par “darba laiku” Direktīvas 93/104 izpratnē ir uzskatāms laiks, ko ārsti pavada, izpildot pienākumus.
52 Pēc tam, kad Tiesa sprieduma lietā Simap 51. punktā bija noteikusi, ka virsstundas ietilpst “darba laika” jēdzienā saskaņā ar Direktīvu 93/104, minētā sprieduma 52. punktā tā secināja, ka primārās aprūpes ārstu dežūrās pavadītais laiks ir uzskatāms par darba laiku pilnībā un, ja nepieciešams, par virsstundām direktīvas nozīmē, ja ir prasība dežūras laikā atrasties veselības centrā, bet, tā kā lielākoties ārstiem dežūras laikā jābūt tikai visu laiku sasniedzamiem, tad tikai tas laiks, kas pavadīts, sniedzot primārās aprūpes pakalpojumus, ir uzskatāms par darba laiku (šajā pašā sakarā skat. 2001. gada 3. jūlija rīkojumu lietā C‑241/99 CIG, Recueil, I‑5139. lpp., 33. un 34. punkts).
53 Pirmkārt, ir skaidrs, ka ārsts, kurš veic tādus pienākumus kā pamata lietā minētie, ir dežūrā atbilstoši prasībai par klātbūtni ārstniecības iestādē.
54 Otrkārt, nedz ārsta darbību raksturs, nedz arī konteksts neatšķiras no tiem, kas minēti spriedumā lietā Simap; tādējādi nav apšaubāma Tiesas šajā spriedumā sniegtā Direktīvas 93/104 interpretācija.
55 Šajā sakarā šīs darbības nevar tikt nošķirtas, tādēļ ka lietā, kas bija pamatā spriedumam lietā Simap, primārās aprūpes ārstiem bija nepārtraukts darba laiks, kas varēja sasniegt pat 31 stundu bez nakts atpūtas laika, savukārt par dežūrām, kas minētas izskatāmās lietas pamatā, valsts tiesību aktos ir noteikts, ka laiks, kurā attiecīgā persona veic darbu, nevar pārsniegt 49 % no kopējā dežūras laika, un tādējādi attiecīgā persona vairāk nekā pusi no dežūras laika nav nodarbināta.
56 Kā savu secinājumu 3. zemsvītras piezīmē ir minējis ģenerāladvokāts, arī no Spānijas tiesiskā regulējuma attiecībā uz lietu, kas ir pamatā spriedumam lietā Simap, izriet, ka ārstiem, kas dežurē slimnīcā, visu šo laiku jābūt darba vietā un nomodā. Tas pats izriet no ģenerāladvokāta secinājumu minētajā lietā 15., 31. un 33. punkta.
57 Turklāt pamata lietā piemērojamajā tiesiskajā regulējumā minētie 49 % attiecas tikai uz konkrētam laika posmam aprēķinātu vidējo rādītāju attiecībā uz dežūrās paveikto darbu, tomēr ārsts dežūras laikā var tikt aicināts veikt darbu tik daudz un tik ilgi, cik nepieciešams, un tiesību aktos tam nav nekādu ierobežojumu.
58 Katrā ziņā jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks” Direktīvas 93/104 nozīmē nedrīkst tikt interpretēti atkarībā no dažādajiem dalībvalstu tiesību aktu noteikumiem, – tie ir Kopienu tiesību jēdzieni, kas nosakāmi saskaņā ar objektīvajām īpašībām, atsaucoties uz direktīvas sistēmu un mērķi, kā Tiesa to noteikusi sprieduma lietā Simap 48. un 50. punktā. Tikai ar šādu autonomu interpretāciju ir iespējams nodrošināt pilnīgu direktīvas efektivitāti un vienotu minēto jēdzienu piemērošanu visās dalībvalstīs.
59 Apstāklis, ka darba laika definīcijā ir ietvertas norādes uz “attiecīgās valsts tiesību aktiem un/vai praksi”, nenozīmē, ka dalībvalstis var vienpusēji noteikt šā jēdziena saturu. Dalībvalstis nedrīkst attiecināt nekādus noteikumus uz darba ņēmēju tiesībām uz to, ka tiek pienācīgi ievērots darba un, attiecīgi, atpūtas laiks, jo šīs tiesības tieši izriet no direktīvas noteikumiem. Jebkura cita interpretācija būtu pretēja Direktīvas 93/104 mērķiem, nosakot minimālās prasības, saskaņot darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzību (skat. 1996. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑84/94 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, I‑5755. lpp., 45. un 75. punkts).
60 Apstāklis, ka Tiesa spriedumā lietā Simap ārstiem, kam dežūru laikā jāatrodas slimnīcā, nav konkrēti noteikusi iespēju atpūsties vai gulēt laikā, kad viņu pakalpojumi nav nepieciešami, šajā gadījumā nav būtisks.
61 Šādi laikposmi, kad darbs netiek veikts, ietilpst dežūrā, ko ārsts veic, esot slimnīcā, jo – atšķirībā no parasta darba laika – nepieciešamība steidzami veikt darbu ir atkarīga no apstākļiem un nevar tikt iepriekš plānota.
62 Tiesa sprieduma lietā Simap 48. punkta pēdējā teikumā ir konkrēti norādījusi uz apstākli, no kura izriet, ka Tiesa secinājumus izdarījusi no tā, ka slimnīcā esošie dežūrārsti visu savas dežūras laiku nepārtrauktu darbu neveic.
63 Izšķirošais faktors attiecībā uz jēdziena “darba laiks” raksturīgajām īpašībām saskaņā ar Tiesas viedokli Direktīvas 93/104 izpratnē ir tāds, ka slimnīcas dežūrārstiem tiek prasīts dežūras laikā atrasties darba devēja noteiktajā vietā un viņiem jābūt pieejamiem darba devējam, lai nepieciešamības gadījumā nekavējoties veiktu darbu. Kā burtiski izriet no sprieduma lietā Simap 48. punkta, šis pienākums, kā dēļ attiecīgie ārsti nevar brīvi noteikt savu atrašanās vietu laikā, kad darbs nav jāveic, ir uzskatāms par viņu uzdevuma sastāvdaļu.
64 Tikai tas, ka darba devējs ārstam piedāvā telpu, kur atpūsties, kamēr viņš neveic profesionālos pienākumus, rezultātā neko nemaina.
65 Vēl jāpiebilst, ka Tiesa jau sprieduma lietā Simap 50. punktā ir atzinusi, ka atšķirībā no ārstiem dežūrā, kad ārstam jābūt visu laiku sasniedzamam, bet ne uz vietas slimnīcā, ārsts, kuram visu dežūras laiku jābūt sasniedzamam darba devējam vietā, kuru noteicis darba devējs, ir krietni vien nebrīvāks, jo viņš tiek atrauts no ģimenes un sociālās vides un viņam ir mazāk brīvības attiecībā uz laika, kad viņa pakalpojumi nav nepieciešami, izlietojumu. Ņemot vērā šos apstākļus, nevar uzskatīt, ka darba ņēmējs, atrodoties darba devēja noteiktajā vietā, dežūras laikā, kad netiek veikti profesionālie pienākumi, atpūšas.
66 Šo interpretāciju nevar apšaubīt, izvirzot iebildumus, kas pamatoti ar ekonomiskām vai organizatoriskām sekām, kādas saskaņā ar piecu to dalībvalstu izteikumiem, kas iesniegušas iebildumus atbilstoši Tiesas Statūtu 20. pantam, rastos tad, ja izskatāmajā lietā tiktu pieņemts spriedumam lietā Simap pieņemtajam līdzīgs risinājums.
67 Turklāt no Direktīvas 93/104 piektā apsvēruma izriet, ka “darba ņēmēju drošības, higiēnas un veselības aizsardzības uzlabošana darbā ir mērķis, ko nedrīkstētu pakārtot vienīgi saimnieciskiem apsvērumiem”.
68 No visa iepriekš minētā izriet, ka slēdziens, pie kura Tiesa nonāca spriedumā lietā Simap, saskaņā ar kuru laiks, ko ārsti pavada dežūrās, sniedzot primāro aprūpi, ja ir prasība par fizisku klātbūtni aprūpes centrā, visā tā kopumā ir uzskatāms par darba laiku Direktīvas 93/104 izpratnē, neraugoties uz darbu, ko attiecīgās personas faktiski veikušas, ir piemērojams attiecībā uz dežūrām, ko Jēgers nostrādājis slimnīcā, kas ir viņa darba vieta.
69 Šādos apstākļos Direktīvai 93/104 ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā izskatāmajā lietā, saskaņā ar kuru par atpūtas laiku tiek uzskatīts laiks, kas pavadīts dežūrā, bet kurā ārstam faktiski savi profesionālie uzdevumi nav jāveic un viņš var atpūsties, bet viņam tomēr jāatrodas un jābūt pieejamam darba devēja noteiktajā vietā, lai veiktu šos uzdevumus, kad būs nepieciešams vai kad viņam tiks lūgts tos veikt.
70 Faktiski tā ir vienīgā interpretācija, kas atbilst Direktīvas 93/104 mērķim, kurš savukārt ir nodrošināt efektīvu darba ņēmēju veselības aizsardzību un drošību, sniedzot tiem iespēju izmantot minimālo atpūtas laiku. Šī interpretācija ir vēl jo neapstrīdamāka attiecībā uz ārstiem, kas dežurē slimnīcās, jo laikposmi, kuros viņu pakalpojumi nav nepieciešami, lai sniegtu neatliekamo palīdzību, – atkarībā no gadījuma – ir īsi un/vai ar pārtraukumiem un turklāt šīm personām papildus neatliekamajai palīdzībai ir jāuzrauga viņu aprūpē esošo pacientu stāvoklis vai jāveic administratīva rakstura darbības.
71 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 93/104 ir interpretējama tādējādi, ka laikposms, ko ārsts pavada dežūrā (“Bereitschaftsdienst”), ja viņam ir jāuzturas slimnīcā, visā tā kopumā ir uzskatāms par darba laiku šīs direktīvas izpratnē, pat ja attiecīgajai personai ir atļauts atpūsties darba vietā laikā, kad viņa pakalpojumi nav vajadzīgi, un tādējādi direktīvai ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru laikposms, kad darba ņēmējs dežūrā aktīvi neveic profesionālos pienākumus, ir uzskatāms par atpūtas laiku.
Par trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu
72 Uzdodot trešo un ceturto jautājumu, kas ir izskatāmi kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Direktīva 93/104 ir interpretējama tādējādi, ka tai ir pretrunā tādas dalībvalsts tiesību normas, saskaņā ar kurām attiecībā uz dežūrām, kad nepieciešama fiziska klātbūtne slimnīcā, ar koplīgumu vai uz koplīguma balstītu samaksas koplīgumu var noteikt, ka 11 stundu atpūtas laiks, kas tiek saīsināts, strādājot dežūras, var tikt atlīdzināts citā laikā.
73 No konteksta, kādā uzdots trešais un ceturtais jautājums, izriet, ka iesniedzējtiesa apšauba Direktīvas 93/104 noteikumu un ArbZG 5. panta 3. punkta un 7. panta 2. punkta pirmās daļas noteikumu saderīgumu.
74 Šajā sakarā sākotnēji šķiet, ka tādā dalībvalsts tiesiskajā regulējumā kā iesniedzējtiesas minētais tiek nošķirts tas, vai darba ņēmējs ir izsaukts veikt profesionālos pienākumus dežūras laikā vai nē, jo tikai tas laiks, kurā dežūras laikā darba ņēmējs ir aktīvi veicis savus pienākumus, tiek kompensēts, tādējādi laikposmi dežūras ietvaros, kuros darba ņēmējs nav aktīvi veicis profesionālos pienākumus, tiek uzskatīti par atpūtas laiku.
75 Kā izriet no atbildes uz abiem iepriekšējiem jautājumiem, dežūras, ko ārsts veic slimnīcā, kurā viņš strādā, visā to kopumā ir uzskatāmas par darba laiku neatkarīgi no tā, vai darba ņēmējs šīs dežūras laikā veic turpinātu darbu. Līdz ar to Direktīvai 93/104 ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru laiks, kurā darba ņēmējs dežūras laikā ārstniecības iestādē nav veicis aktīvas profesionālās darbības, tiek uzskatīts par atpūtas laiku šīs direktīvas izpratnē un paredzēts atlīdzinājums tikai par to laiku, kurā attiecīgais darba ņēmējs ir veicis faktiskas profesionālās darbības.
76 Lai sniegtu iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, ir jāizskaidro Direktīvas 93/104 noteikumi saistībā ar atpūtas laiku un īpaši jāpārbauda, vai vispār un kādā apmērā uz tādiem dalībvalsts noteikumiem kā ArbZG 5. panta 3. punkts un 7. panta 2. punkta pirmā daļa attiecas direktīvā paredzētās atkāpju noteikšanas iespējas.
77 Šajā sakarā Direktīvas 93/104 3. pantā paredzētas katra darba ņēmēja tiesības uz 11 secīgu stundu atpūtas laiku katrā 24 stundu laikposmā.
78 Toties direktīvas 6. pantā ir noteikta prasība dalībvalstīm veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, ievērojot nepieciešamību aizsargāt darba ņēmēju drošību un veselību, katru septiņu dienu laikposma vidējais darba laiks, ieskaitot virsstundas, nepārsniedz 48 stundas.
79 Tomēr no abu iepriekš minēto noteikumu teksta izriet, ka tie principā izslēdz tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamata lietā minētais piemērošanu, saskaņā ar kuru tiek atļauts darba laiks, kas var ilgt līdz 30 stundām, ja dežūra ir pirms vai tūlīt pēc parastā darba laika, vai vairāk nekā 50 stundas nedēļā, ieskaitot dežūrās pavadīto laiku. Citādi var būt tikai tad, ja ir piemērojamas Direktīvā 93/104 noteiktās atkāpju iespējas.
80 Šajā sakarā no ar direktīvu iedibinātās sistēmas izriet, ka, lai gan ar 15. pantu vispārēji tiek atļauta darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai labvēlīgāku valsts noteikumu pieņemšana vai piemērošana, direktīvas 17. pantā savukārt ir noteikts, ka tikai daži no tajā izsmeļoši uzskaitītajiem noteikumiem var būt pamats dalībvalstu un to sociālo partneru noteiktajām atkāpēm.
81 Tomēr, pirmkārt, ir būtiski, ka Direktīvas 93/104 2. pants nav starp noteikumiem, attiecībā uz kuriem saskaņā ar direktīvu ir pieļaujamas atkāpes.
82 Tas apstiprina šā sprieduma 58. un 59. punktā atzīto, ka dalībvalstis nevar brīvi interpretēt direktīvas 2. pantā noteiktās definīcijas.
83 Otrkārt, Direktīvas 93/104 6. pants ir minēts tikai 17. panta 1. punktā, kaut arī ir neapstrīdami, ka pēdējais minētais noteikums attiecas uz darbībām, kuras nav saistītas ar ārsta dežūras laikā veikto, kad nepieciešama fiziska klātbūtne ārstniecības iestādē.
84 Taisnība, ka Direktīvas 93/104 18. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) daļā ir noteikts, ka dalībvalstīm, ievērojot vispārējos darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības principus, un ar noteikumu, ka tās veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek izpildīti vairāki šajā pantā uzskaitītie nosacījumi, ir tiesības nepiemērot 6. pantu.
85 Kā Vācijas valdība skaidri apstiprināja tiesas sēdē, nav apstrīdams, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izmantojusi iespēju noteikt atkāpes.
86 Treškārt, Direktīvas 93/104 3. pants ir minēts vairākos šīs direktīvas 17. panta punktos, it īpaši 17. panta 2. punkta 2.1. apakšpunktā, – normā, kas attiecas uz pamata prāvu, jo c) apakšpunkta i) daļā ir ietvertas [atkāpes] “tādas darbības gadījumā, kas saistīta ar vajadzību pēc pakalpojumu vai ražošanas nepārtrauktības, it īpaši: pakalpojumi saistībā ar uzņemšanu, ārstniecību un/vai aprūpi, ko veic slimnīcas vai līdzīgas iestādes, [..]”.
87 Tādējādi ar Direktīvu 93/104 tiek atzītas ārstniecības un līdzīgu iestāžu dežūrdienestu īpatnības, ievērojot 17. pantā noteiktās atkāpju iespējas saistībā ar šiem dienestiem.
88 Tiesa sprieduma lietā Simap 45. punktā ir noteikusi, ka uz primārās aprūpes ārstu darbībām var attiecināt minētajā punktā noteiktās atkāpes, ja tiek izpildīti šajā pantā uzskaitītie nosacījumi (skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā CIG, 31. punkts).
89 Šajā sakarā ir jāuzsver, ka, tā kā tie ir izņēmumi no Direktīvā 93/104 noteiktās Kopienas darba laika organizācijas sistēmas, tad 17. pantā minētās atkāpes ir interpretējamas tādējādi, ka to piemērošanas joma aprobežojas ar pašu nepieciešamāko, lai saglabātu ar šīm atkāpēm aizsargātās intereses.
90 Turklāt saskaņā ar Direktīvas 93/104 17. panta 2. punktu uz šādu atkāpju īstenošanu, it īpaši attiecībā uz 3. pantā minēto ikdienas atpūtas laiku, noteikti attiecas nosacījums, ka attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināts līdzvērtīgs kompensācijas atpūtas laiks vai, izņēmuma gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt šādu līdzvērtīgu kompensācijas atpūtas laiku, attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināta pienācīga aizsardzība. Saskaņā ar 17. panta 3. punktu šos pašus nosacījumus piemēro, ja atkāpe no 3. panta tiek izdarīta koplīgumos vai nolīgumos starp darba devējiem un darba ņēmējiem valsts vai reģionālā līmenī vai, ievērojot to pieņemtos noteikumus, koplīgumos vai nolīgumos starp darba devējiem un darba ņēmējiem zemākā līmenī.
91 Tomēr, no otras puses, kā jau minēts šā sprieduma 81. punktā, ar Direktīvas 93/104 17. pantu netiek pieļautas atkāpes no 2. pantā noteiktajām “darba laika” un “atpūtas laika” definīcijām, par atpūtas laiku neuzskatot tos laikposmus, kuros ārsts, kurš veic dežūru slimnīcā, aktīvi neveic profesionālos pienākumus, jo šādi laikposmi ir daļa no darba laika direktīvas izpratnē.
92 Otrkārt, ir jāuzsver, ka Direktīvas 93/104 mērķis ir efektīvi aizsargāt darba ņēmēju veselību un drošību. Ņemot vērā šo būtisko mērķi, katram darba ņēmējam it īpaši pienākas atbilstošs atpūtas laiks, kura laikā personai jāspēj ne tikai atgūties no noguruma, kas radies darba laikā, bet arī pēc iespējas jānovērš visi riski attiecībā uz darba ņēmēju veselību, ko var radīt secīgi darba laika laikposmi bez nepieciešamās atpūtas.
93 Šajā sakarā no iepriekš minētā sprieduma lietā Apvienotā Karaliste/Padome 15. punkta izriet, ka EKL 118.A pantā lietotie jēdzieni “drošība” un “veselība”, kuri ir Direktīvas 93/104 pamatā, ir interpretējami plašāk, ka tie ietver visus faktorus, fiziskos vai citāda rakstura, kas var ietekmēt darba ņēmēja veselību un drošību tā darba vidē, ieskaitot it īpaši atsevišķus darba laika organizācijas aspektus. Tajā pašā minētā sprieduma punktā Tiesa ir atzīmējusi, ka šāda interpretācija it īpaši ir atbalstīta Pasaules Veselības Organizācijas konstitūcijas, kuru ir parakstījušas visas dalībvalstis, preambulā. Tajā veselība ir definēta kā pilnīgas fiziskas, garīgas un sociālas labklājības stāvoklis, nevis tikai kā stāvoklis, kad nav slimību vai vārguma.
94 Saskaņā ar visu iepriekš minēto “līdzvērtīg[us] kompensācijas atpūtas laik[us] [laikposmus]” Direktīvas 93/104 17. panta 2. un 3. punkta izpratnē, lai atbilstu noteiktajiem kritērijiem, kā arī direktīvas mērķiem, kā noteikts šā sprieduma 92. punktā, raksturo tas, ka šādu laikposmu laikā uz darba ņēmēju neattiecas nekādi tādi pienākumi pret darba devēju, kas varētu liegt viņam brīvi un nepārtraukti īstenot savas intereses neitralizēt darba ietekmi uz viņa drošību vai veselību. Tādēļ šādiem atpūtas laikposmiem jāseko tūlīt pēc neitralizējamā darba laika, lai novērstu darba ņēmēja nogurumu vai pārslodzi secīgu darba laikposmu dēļ.
95 Lai nodrošinātu efektīvu darba ņēmēja drošības un veselības aizsardzību, ir jāparedz pamatprincips, ka darba laikam seko atpūtas laiks. Lai efektīvi atpūstos, darba ņēmējam noteiktu stundu skaitu jābūt iespējai pamest darba vietu, un šīm stundām ir jābūt ne tikai secīgām, bet tām jāseko tūlīt pēc darba laika, lai ļautu darba ņēmējam atslābināties un kliedēt nogurumu, kas radies pienākumu izpildes laikā. Šī prasība it īpaši ir nepieciešama, ja, atkāpjoties no pamatnoteikuma, parastais darba laiks tiek pagarināts līdz dežūras beigām.
96 Turpretim, ja vairāki darba laikposmi tiek veikti bez nepieciešamā atpūtas laika iestarpināšanas, attiecīgajos apstākļos tiek nodarīts kaitējums darba ņēmējam vai arī pārmērīgi tiek izmantotas darba ņēmēja fiziskās iespējas, tādējādi apdraudot viņa drošību un veselību, un līdz ar to atpūtas laiks, kas seko šādiem darba laikposmiem, nav pietiekams, lai nodrošinātu attiecīgo interešu aizsardzību. Kā jau atzīts šā sprieduma 70. punktā, ārstam, kurš veic dežūras slimnīcā, šis risks ir vēl lielāks, ja dežūras ir papildus parastajam darba laikam.
97 Šādos apstākļos dienas darba laika palielinājums, ko dalībvalstis vai to sociālie partneri var ietekmēt saskaņā ar Direktīvas 93/104 17. pantu, samazinot atpūtas laiku, kas darba ņēmējam pienākas attiecīgajā darba dienā, it īpaši slimnīcās un līdzīgās iestādēs, ir jākompensē, piešķirot atbilstošus atpūtas laikposmus secīgu stundu veidā, kas atbilst stundu skaitam, par kādu ir veikts darba laika palielinājums un kas darba ņēmējam jāizmanto pirms nākamā darba laika sākuma. Pamatnoteikumā attiecībā uz šādu atpūtas laikposmu piešķiršanu tikai “citā laikā”, kas nav tieši saistīti ar darba laiku, kas pagarināts sakarā ar dežūras pabeigšanu, nav pietiekami ņemta vērā nepieciešamība aizsargāt darba ņēmēju drošību un veselību, kas ir Kopienas darba laika organizācijas režīma pamatā.
98 Faktiski tikai izņēmuma apstākļos, kas uzskaitīti 17. pantā, tiek pieļauts, ka darba ņēmējs saņem cita veida piemērotu aizsardzību, ja objektīvu apsvērumu dēļ nav iespējams piešķirt līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus.
99 Tomēr izskatāmajā lietā netiek apgalvots, ka tādas normas kā pamata lietā minētās varētu ietvert šādu gadījumu.
100 Turklāt nekādos apstākļos ikdienas secīgo 11 stundu atpūtas laika samazinājums, kā tas noteiktos apstākļos un, izpildot dažādus nosacījumus, atļauts ar Direktīvu 93/104, nevar radīt to, ka direktīvas 6. pantā noteiktais nedēļas darba laiks tiek pārsniegts tādējādi, ka darba ņēmējam savi pienākumi ir jāveic ilgāk nekā vidēji 48 stundas, ieskaitot virsstundas, septiņu dienu ilgā laikposmā, pat ja šis laikposms ietver dežūras, kuru laikā darba ņēmējs nav tieši iesaistīts pienākumu izpildē, bet tam ir jāatrodas darba vietā.
101 Kā noteikts šā sprieduma 83. punktā, ar 17. pantu nav atļauta atkāpe no 6. panta attiecībā uz tādām darbībām kā pamata lietā minētās.
102 Ņemot vērā šajā spriedumā minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka uz tādām valsts tiesību normām kā ArbZG 5. panta 3. punktā un 7. panta 2. punkta pirmajā daļā ietvertās neattiecas Direktīvā 93/104 minētās iespējamās atkāpes.
103 Šādos apstākļos uz trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 93/104 ir interpretējama šādi:
– tādos apstākļos kā pamata lietā minētie ar direktīvu tiek izslēgta tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošana, ar kuru attiecībā uz dežūrām, kuru laikā nepieciešama fiziska klātbūtne slimnīcā, ar koplīgumu vai uz koplīguma balstītu samaksas koplīgumu ir iespējams noteikt, ka kompensācija ir iespējama tikai par tiem dežūras laikposmiem, kurus darba ņēmējs pavadījis, veicot profesionālos pienākumus;
– lai atbilstu šīs direktīvas 17. panta 2.1. punkta c) apakšpunkta i) daļā noteiktajai atkāpei, uz 11 secīgo stundu atpūtas laika samazinājumu dežūras pabeigšanas dēļ attiecas nosacījums, ka attiecīgajam darba ņēmējam pienākas atbilstoši kompensācijas atpūtas laikposmi attiecīgajam darba laikam sekojošā laikā;
– turklāt nekādos apstākļos šāds atpūtas laika samazinājums nedrīkst radīt to, ka tiek pārsniegts direktīvas 6. pantā noteiktais maksimālais nedēļas darba laiks.
Tiesāšanās izdevumi
104 Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Vācijas, Dānijas, Francijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdībām, kas iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu,
TIESA,
atbildot uz jautājumiem, ko Landesarbeitsgericht Schleswig-Holstein iesniedza ar 2002. gada 12. marta rīkojumu, kurā grozījumi izdarīti ar 2002. gada 25. marta rīkojumu, nospriež:
1) Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīva 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem ir interpretējam tādējādi, ka laikposms, ko ārsts pavada dežūrā (“Bereitschaftsdienst”), ja viņam ir jāuzturas slimnīcā, visā kopumā ir uzskatāms par darba laiku šīs direktīvas izpratnē, pat ja attiecīgajai personai ir atļauts atpūsties darba vietā laikā, kad viņa pakalpojumi nav vajadzīgi, un tādējādi direktīvai ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru laikposms, kad darba ņēmējs dežūrā aktīvi neveic profesionālos pienākumus, ir uzskatāms par atpūtas laiku;
2) Direktīva 93/104 ir interpretējama arī tādējādi, ka:
– tādos apstākļos kā pamata lietā minētie ar direktīvu tiek izslēgta tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošana, ar kuru attiecībā uz dežūrām, kuru laikā nepieciešama fiziska klātbūtne slimnīcā, ar koplīgumu vai uz koplīguma balstītu samaksas koplīgumu ir iespējams noteikt, ka kompensācija ir iespējama tikai par tiem dežūras laikposmiem, kurus darba ņēmējs pavadījis, veicot profesionālos pienākumus;
– lai atbilstu šīs direktīvas 17. panta 2.1. punkta c) apakšpunkta i) daļā noteiktajai atkāpei, uz 11 secīgo stundu atpūtas laika samazinājumu dežūras pabeigšanas dēļ attiecas nosacījums, ka attiecīgajam darba ņēmējam pienākas atbilstoši kompensācijas atpūtas laikposmi attiecīgajam darba laikam sekojošā laikā;
– turklāt nekādos apstākļos šāds atpūtas laika samazinājums nedrīkst radīt to, ka tiek pārsniegts direktīvas 6. pantā noteiktais maksimālais nedēļas darba laiks.
Rodríguez Iglesias | Wathelet | Schintgen |
Colneric | von Bahr | Cunha Rodrigues |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 9. septembrī.
R. Grass | | G. C. Rodríguez Iglesias |