TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2015. gada 22. janvārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais īpašums – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29/EK – 4. pants – Izplatīšanas tiesības – Tiesību izbeigšanās noteikums – “Objekta” jēdziens – Aizsargātā darba attēla pārnešana no papīra plakāta uz gleznošanas audeklu – Nesēja aizstāšana – Ietekme uz tiesību izbeigšanos
Lieta C‑419/13
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 12. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 24. jūlijā, tiesvedībā
Art & Allposters International BV
pret
Stichting Pictoright.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], Tiesas priekšsēdētāja vietnieks, kas pilda ceturtās palātas tiesneša pienākumus, K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente), M. Safjans [M. Safjan] un A. Prehala [A. Prechal],
ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],
sekretāre S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 22. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Art & Allposters International BV vārdā – T. Cohen Jehoram un P. N. A. M. Claassen, advocaten,
– Stichting Pictoright vārdā – M. van Heezik, A. M. van Aerde un E. J. Hengeveld, advocaten,
– Francijas valdības vārdā – D. Colas un F.‑X. Bréchot, pārstāvji,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – V. Kaye, pārstāve, kurai palīdz N. Saunders, barrister,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Samnadda un F. Wilman, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2014. gada 11. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.) 4. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Art & Allposters International BV (turpmāk tekstā – “Allposters”) un Stichting Pictoright (turpmāk tekstā – “Pictoright”) par to, ka Allposters, iespējams, ir pārkāpusi Pictoright pārvaldītās autortiesības, pārnesot aizsargāto darbu attēlus no papīra plakāta uz gleznošanas audeklu un pārdodot šos attēlus uz minētā jaunā nesēja.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
WIPO līgums par autortiesībām
3 Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija (WIPO) 1996. gada 20. decembrī Ženēvā pieņēma WIPO līgumu par autortiesībām (turpmāk tekstā – “WIPO līgums par autortiesībām”). Eiropas Kopienas vārdā šis līgums tika apstiprināts ar Padomes 2000. gada 16. marta Lēmumu 2000/278/EK (OV L 89, 6. lpp.).
4 Minētā līguma 1. panta 4. punktā ir paredzēts, ka līgumslēdzējas valstis ievēro Konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību, kas parakstīta Bernē 1886. gada 9. septembrī (Parīzes 1971. gada 24. jūlija akts), redakcijā, kas izriet no 1979. gada 28. septembra grozījumiem (turpmāk tekstā – “Bernes konvencija”), 1.–21. pantu un pielikumu.
5 WIPO līguma par autortiesībām 6. pantā “Izplatīšanas tiesības” ir noteikts:
“1) Literāro un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības dot atļauju padarīt sabiedrībai pieejamus savu darbu oriģinālus un kopijas, tos pārdodot vai citādā veidā nododot tālāk savas īpašumtiesības.
2) Nekas no šajā līgumā paredzētā neietekmē līgumslēdzēju valstu brīvību pieņemt noteikumus, ja tādi vispār nepieciešami, saskaņā ar kuriem šā panta pirmajā daļā minēto tiesību izbeigšanās [ir] piemērojama pēc tam, kad ar autora atļauju darba oriģināls vai kopija pirmo reizi pārdoti vai īpašumtiesības uz tiem nodotas tālāk citādā veidā.”
Bernes konvencija
6 Bernes konvencijas 12. pantā “Tiesības uz pārveidošanu [adaptēšanu], aranžēšanu un citādu pārstrādāšanu” ir paredzēts:
“Literatūras un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz savu darbu pārveidošanu [adaptēšanu], aranžēšanu un citādu pārstrādāšanu.”
Savienības tiesības
7 Direktīvas 2001/29 preambulas 9., 10., 28. un 31. apsvērumā ir paredzēts:
“(9) Autortiesību un blakustiesību saskaņošanas pamatā jābūt augstam aizsardzības līmenim, jo šīm tiesībām ir izšķiroša nozīme intelektuālajā jaunradē. [..]
(10) Lai autori vai izpildītāji varētu turpināt savu radošo un māksliniecisko darbību, viņiem jāsaņem atbilstīga atlīdzība par viņu darbu izmantošanu [..]
[..]
(28) Autortiesību aizsardzība saskaņā ar šo direktīvu ietver ekskluzīvas tiesības kontrolēt materializētā formā iemiesota darba izplatīšanu. Darba oriģināla vai kopiju pirmā pārdošana Kopienā, ko izdara tiesību subjekts vai kāds ar viņa piekrišanu, izbeidz tiesības kontrolēt minētā darba [objekta] turpmāku pārdošanu Kopienā. Šīm tiesībām nebūtu jāizbeidzas attiecībā uz oriģinālu vai kopijām, ko tiesību subjekts vai kāds ar viņa piekrišanu pārdod ārpus Kopienas. [..]
[..]
(31) Jāsaglabā taisnīgs līdzsvars starp dažādu kategoriju tiesību subjektu tiesībām un interesēm un dažādu kategoriju tiesību subjektu un aizsargātu tiesību objektu izmantotāju tiesībām un interesēm. Jāpārvērtē esošie dalībvalstu noteiktie izņēmumi un ierobežojumi, ņemot vērā jauno elektronisko vidi. Esošās izņēmumu un ierobežojumu atšķirības attiecībā uz dažām noteiktām darbībām atstāj tiešu negatīvu ietekmi uz autortiesību un blakustiesību iekšējā tirgus funkcionēšanu. Minētās atšķirības varētu izpausties spēcīgāk, ņemot vērā darbu pārrobežu izmantošanas turpmāko attīstību un pārrobežu aktivitātes. Lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu funkcionēšanu, minētie izņēmumi un ierobežojumi būtu jānosaka saskaņotāk. To saskaņošanas pakāpei būtu jābalstās uz ietekmi, kādu tie atstāj uz iekšējā tirgus vienmērīgu funkcionēšanu.”
8 Atbilstoši šīs direktīvas 2. pantam “Reproducēšanas tiesības”:
“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:
a) autoriem – attiecībā uz viņu darbiem;
[..].”
9 Minētās direktīvas 4. pantā “Izplatīšanas tiesības” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.
2. Izplatīšanas tiesības attiecībā uz darba oriģinālu vai kopijām Kopienā neizbeidzas, izņemot gadījumus, kad Kopienā tiesību subjekts attiecīgo tiesību objektu pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības uz šo objektu citai personai, vai to dara ar šā subjekta piekrišanu.”
Nīderlandes tiesības
10 Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkts Nīderlandes tiesībās ir transponēts ar 1912. gada 23. septembra Autortiesību likuma (Auteurswet, turpmāk tekstā – “Autortiesību likums”) 1. pantu un 12. panta 1. punkta 1) apakšpunktu.
11 Minētā likuma 1. pantā ir noteikts:
“Autortiesības ir literāra, zinātniska vai mākslas darba autora vai viņa tiesību pārņēmēja ekskluzīvas tiesības uz tā publiskošanu un reproducēšanu, ievērojot likumā noteiktos ierobežojumus.”
12 Šī paša likuma 12. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Literāra, zinātniska vai mākslas darba publiskošana ir tostarp:
1) visa darba vai tā daļas reprodukcijas publiskošana [..].”
13 Autortiesību likuma 12.b pantā, ar kuru paredzēts valsts tiesībās transponēt Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punktu, ir noteikts:
“Ja literāra, zinātniska vai mākslas darba eksemplāru kādā Eiropas Savienības dalībvalstī vai Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu [(EEZ)] dalībvalstī pirmo reizi laidis apgrozībā, nododot īpašumtiesības uz to, autors vai viņa tiesību pārņēmējs vai tas darīts ar to piekrišanu, minētā eksemplāra laišana apgrozībā citā veidā, izņemot nomu vai patapinājumu, nav uzskatāma par autortiesību pārkāpumu.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
14 Pictoright ir Nīderlandes autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas aizstāv tajā reģistrēto autortiesību īpašnieku intereses. Tāpat tā Nīderlandē aizstāv ārzemju mākslinieku un viņu mantinieku intereses saskaņā ar nolīgumiem, kas noslēgti ar ārvalstu organizācijām, kuras pilda tādu pašu uzdevumu. Pictoright ir pilnvarota pārvaldīt autortiesības to īpašnieku vārdā, tostarp piešķirot licences un veicot darbības, kas vērstas pret šo tiesību pārkāpumiem.
15 Allposters savās interneta vietnēs pārdod slavenu gleznotāju darbu plakātus un citu veidu reprodukcijas, uz ko attiecas Pictoright pārvaldītās autortiesības. Cita starpā Allposters piedāvā saviem klientiem reprodukcijas plakātu, ierāmētu plakātu, plakātu uz koka vai reprodukciju uz gleznošanas audekla veidā. Lai ražotu šo pēdējo minēto izstrādājumu, vispirms uz papīra plakāta, kurā attēlots izvēlētais mākslas darbs, tiek uzklāts sintētisks materiāls (lamināts). Pēc tam, izmantojot zināmu ķīmisku procesu, plakāta esošais attēls tiek pārnests no papīra uz audekla audumu. Visbeidzot, šis audekla audums tiek uzklāts uz koka rāmja. Šīs operācijas beigās darba attēls pazūd no papīra nesēja. Allposters šo procesu un tā rezultātu sauc par “pārnesi uz audekla”.
16 Pictoright iebilda pret pārnešu uz audekla, kurās attēloti ar autortiesībām aizsargātie darbi, pārdošanu bez tās klientu, kuriem pieder šīs autortiesības, piekrišanas un pieprasīja Allposters izbeigt šīs darbības, pretējā gadījumā piedraudot ar tiesu.
17 Tā kā Allposters atteicās izpildīt šo pieprasījumu, Pictoright cēla pret to prasību Rechtbank Roermond (Rūrmondas pirmās instances tiesa), prasot izbeigt jebkādu tiešu vai netiešu šo tiesību īpašnieku autortiesību un personisko tiesību aizskārumu.
18 Ar 2010. gada 22. septembra spriedumu Rechtbank Roermond šo prasību noraidīja. Līdz ar to Pictoright par minēto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Gerechtshof te ʼs‑Hertogenbosch (Hertogenbosas apelācijas tiesa), kas ar 2012. gada 3. janvāra spriedumu atcēla minēto spriedumu un lielākajā daļā apmierināja Pictoright prasījumus.
19 Šīs pēdējās tiesas ieskatā plakāta vai audekla, kurā ir attēlots mākslas darbs, pārdošana ir publiskošana Nīderlandes tiesību izpratnē. Proti, no Hoge Raad der Nederlanden 1979. gada 19. janvāra sprieduma (NJ 1979/412, Poortvliet) izriet, ka runa ir par jaunu publiskošanu Autortiesību likuma 12. panta izpratnē, ja tiesību īpašnieka apgrozībā laistais darba eksemplārs tiek publiski izplatīts kādā citā formā, ciktāl tam, kas tirgo šo jauno minētā eksemplāra formu, rodas jaunas izmantošanas iespējas (turpmāk tekstā – “Poortvliet judikatūra”). Konstatējusi, ka papīra plakāts, kas laists tirdzniecībā ar autortiesību īpašnieka piekrišanu, ir ticis būtiski pārveidots, līdz ar to radot Allposters jaunas izmantošanas iespējas, jo šāda pārveidošana ļauj tai noteikt augstākas cenas un paredzēt citu mērķauditoriju, Gerechtshof te ʼs‑Hertogenbosch secināja, ka pārneses uz audekla pārdošana veido publiskošanu, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir aizliegta, un noraidīja Allposters argumentu par izplatīšanas tiesību izbeigšanos.
20 Allposters vērsās iesniedzējtiesā ar kasācijas sūdzību. Cita starpā tā apstrīd Poortvliet judikatūras atbilstību, kā arī sniegto “izbeigšanās” un “publiskošanas” jēdzienu interpretāciju, kas tās ieskatā esot saskaņota Savienības līmenī. Allposters uzskata, ka izplatīšanas tiesības Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punkta izpratnē izbeidzas līdz ar taustāmā priekšmetā ietvertā darba izplatīšanu, ja to laiž tirdzniecībā autortiesību īpašnieks vai tas tiek darīts ar viņa piekrišanu. Iespējamā vēlākā šī objekta izmainīšana nekādi neietekmējot izplatīšanas tiesību izbeigšanos. Savukārt Pictoright apgalvo, ka, tā kā adaptācijas tiesības Savienībās tiesībās attiecībā uz autortiesībām nav saskaņotas, Poortvliet judikatūra paliek spēkā vai vismaz ir saderīga ar Savienības tiesībām.
21 Šajos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2001/29 4. pants reglamentē jautājumu, vai autortiesību īpašnieka izplatīšanas tiesības var tikt īstenotas attiecībā uz ar autortiesībām aizsargāta darba reprodukciju, kuru tiesību īpašnieks pats pārdod un piegādā EEZ vai kurš tiek pārdots un piegādāts EEZ ar viņa piekrišanu, ja pēc tam šai reprodukcijai ir mainīta forma un tā tiek no jauna laista tirdzniecībā šajā formā?
2) a) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai atbildē uz jautājumu, vai tiek kavēta vai pārtraukta Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punktā paredzētā tiesību izbeigšanās, ir nozīme apstāklim, ka runa ir par pirmajā jautājumā norādītajām izmaiņām?
b) Ja atbilde uz otrā jautājuma a) punktu ir apstiprinoša, kādi ir kritēriji, kas ļautu noteikt, ka runa ir par reprodukcijas formas izmaiņām, kuras kavē vai pārtrauc Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punktā paredzēto tiesību izbeigšanos?
c) Vai šie kritēriji ļauj piemērot Nīderlandes valsts tiesībās attīstīto kritēriju, saskaņā ar kuru vairs nav runa par tiesību izbeigšanos tā vienīgā iemesla dēļ, ka tālākpārdevējs ir devis reprodukcijām citu formu un šajā formā tās publiski izplatījis (Hoge Raad, 1979. gada 19. janvāris, NJ 1979/412, Poortvliet)?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
22 Tiesas kompetence LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā ir ierobežota vienīgi ar Savienības tiesību normu pārbaudi, un Tiesa nevar lemt par valsts tiesību, tostarp dalībvalstu judikatūras, saderību ar Savienības tiesībām (šajā ziņā skat. spriedumus Triveneta Zuccheri u.c./Komisija, C‑347/87, EU:C:1990:129, 16. punkts, kā arī Schwarz, C‑321/07, EU:C:2009:104, 48. punkts).
23 Šajos apstākļos uzdotie jautājumi, kas jāizskata kopā, ir jāsaprot tādējādi, ka iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punktā paredzētais noteikums par izplatīšanas tiesību izbeigšanos ir piemērojams situācijā, kurā aizsargātā darba reprodukcijai pēc tam, kad tā tikusi laista tirdzniecībā Savienībā ar autortiesību īpašnieka piekrišanu, ir ticis mainīts nesējs, piemēram, papīra plakātā esošo reprodukciju pārnesot uz audeklu, un tā no jauna tikusi laista tirdzniecībā jaunajā formā.
24 Vispirms ir jānorāda, ka Pictoright uzskata, ka, ņemot vērā aizsargāto darbu reprodukciju pārnešanas uz audeklu procesā radušās būtiskās izmaiņas plakātos, šie audekli esot minēto darbu adaptācijas, kurām izplatīšanas tiesības neesot piemērojamas. Tā norāda, ka adaptācijas tiesības autortiesību jomā neesot saskaņotas Savienības tiesībās, bet tās reglamentē Bernes konvencijas 12. pants.
25 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai pamatlietas apstākļi ietilpst Direktīvas 2001/29 piemērošanas jomā.
26 Runājot par adaptācijas tiesībām, ir taisnība, ka ar Bernes konvencijas 12. pantu literatūras un mākslas darbu autoriem ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības atļaut savu darbu adaptēšanu, aranžēšanu un citādu pārstrādāšanu un ka minētajā direktīvā nav ietverta neviena līdzvērtīga norma.
27 Tomēr, nepastāvot nepieciešamībai interpretēt “adaptēšanas” jēdzienu minētā 12. panta izpratnē, pietiek konstatēt, ka gan papīra plakāts, gan pārnese uz audekla ietver aizsargātā mākslas darba attēlu un tātad ietilpst Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta piemērošanas jomā kā Savienībā tirdzniecībā laistās aizsargātā darba kopijas. Ar šo tiesību normu autoriem ir paredzētas ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.
28 Tādēļ ir jākonstatē, ka pamatlietas apstākļi ietilpst minētās direktīvas 4. panta piemērošanas jomā.
29 Runājot par tiesību izbeigšanās noteikuma piemērošanas nosacījumiem, no šīs pašas direktīvas 4. panta 2. punkta izriet, ka izplatīšanas tiesības attiecībā uz darba oriģinālu vai kopijām izbeidzas tikai tad, kad tiesību īpašnieks Savienībā šo objektu pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības uz to citai personai vai kāds to dara ar šā īpašnieka piekrišanu.
30 Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru ar minēto 4. panta 2. punktu dalībvalstīm ir atstāta iespēja paredzēt tikai tādu tiesību izbeigšanās noteikumu, kāds paredzēts minētajā normā, jo, kā izriet no Direktīvas 2001/29 preambulas 31. apsvēruma, valsts tiesību aktu atšķirības izplatīšanas tiesību izbeigšanās jomā var tieši ietekmēt iekšējā tirgus pareizu darbību (šajā ziņā skat. spriedumu Laserdisken, C‑479/04, EU:C:2006:549, 24. un 56. punkts).
31 Pamatojoties uz paša 4. panta 2. punkta formulējumu, Tiesa ir nospriedusi, ka izplatīšanas tiesību izbeigšanās ir atkarīga no diviem nosacījumiem, proti, ka, pirmkārt, tiesību īpašnieks darba oriģinālu vai kopijas ir laidis tirdzniecībā vai arī tas ir darīts ar viņa piekrišanu, un, otrkārt, šī laišana tirdzniecībā ir notikusi Savienībā (skat. spriedumu Laserdisken, EU:C:2006:549, 21. punkts).
32 Pamatlietā nav strīda par to, ka plakāti, kuros ir reproducēti slavenu gleznotāju darbi, uz ko attiecas autortiesības, kuru īpašniekus pārstāv Pictoright, ir tikuši laisti tirgū EEZ ar minēto īpašnieku piekrišanu.
33 Starp pamatlietas pusēm tomēr ir domstarpības par to, pirmkārt, vai izplatīšanas tiesību izbeigšanās attiecas uz taustāmo objektu, kurā ietverts darbs vai tā kopija, vai arī uz pašu autora intelektuālo jaunradi, un, otrkārt, par to, vai izmaiņas nesējā – tādas, ko veikusi Allposters, – ietekmē ekskluzīvo izplatīšanas tiesību izbeigšanos.
34 Runājot, pirmkārt, par izplatīšanas tiesību objektu, Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punktā ir norāde uz to, ka “attiecīgo tiesību objektu” pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības uz šo objektu citai personai.
35 Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas preambulas 28. apsvērumu “autortiesību aizsardzība saskaņā ar [minēto] direktīvu ietver ekskluzīvas tiesības kontrolēt materializētā formā iemiesota darba izplatīšanu”. Saskaņā ar šo pašu preambulas apsvērumu “darba oriģināla vai kopiju pirmā pārdošana [Savienībā], ko izdara tiesību subjekts vai kāds ar viņa piekrišanu, izbeidz tiesības kontrolēt minētā darba [objekta] turpmāku pārdošanu [Savienībā]”.
36 Tāpat no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka literatūras un mākslas darbi var tikt komerciāli izmantoti vai nu publiskās demonstrēšanas ceļā, vai arī veicot reproducēšanu un laižot apgrozībā materiālos nesējus, kas ir šīs reproducēšanas rezultāts (spriedums FDV, C‑61/97, EU:C:1998:422, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Savienības likumdevējs, lietojot izteicienus “materializētā formā” un “attiecīgais tiesību objekts”, ir vēlējies piešķirt autoriem kontroli pār katra taustāmā priekšmeta, kurā ietverta to intelektuālā jaunrade, pirmo laišanu tirgū Savienībā.
38 Kā pamatoti norāda Eiropas Komisija, šo secinājumu apstiprina starptautiskās tiesības, it īpaši WIPO līgums par autortiesībām, kura gaismā cik vien iespējams ir jāinterpretē Direktīva 2001/29 (šajā ziņā skat. spriedumus Laserdisken, EU:C:2006:549, 39. un 40. punkts; Peek & Cloppenburg, C‑456/06, EU:C:2008:232, 30. un 31. punkts; Football Association Premier League u.c., C‑403/08 un C‑429/08, EU:C:2011:631, 189. punkts, kā arī Donner, C‑5/11, EU:C:2012:370, 23. punkts).
39 Proti, minētā līguma 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka literāro un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības dot atļauju padarīt sabiedrībai pieejamus savu darbu oriģinālus un kopijas, tos pārdodot vai citādā veidā nododot tālāk savas īpašumtiesības. Šajā ziņā termina “kopija” nozīmi līgumslēdzējas puses ir izskaidrojušas kopīgajā paziņojumā attiecībā uz šī paša līguma 6. un 7. pantu, kurš tika pieņemts 1996. gada 20. decembra diplomātiskajā konferencē, kuras laikā ticis pieņemts minētais līgums. Saskaņā ar minēto paziņojumu “šajos pantos “kopijas” un “oriģināls un kopijas”, uz ko saskaņā ar minētajiem pantiem attiecas izplatīšanas tiesības un nomas tiesības, attiecas tikai uz fiksētajām kopijām, kuras var laist apgrozībā kā materiālas lietas”.
40 Līdz ar to ir jākonstatē, ka izplatīšanas tiesību izbeigšanās ir piemērojama taustāmajam priekšmetam, kurā ietverts aizsargātais darbs vai tā kopija, ja tā tiek laista tirgū ar autortiesību īpašnieka piekrišanu.
41 Otrkārt, ir jāpārbauda, vai apstāklis, ka vēlāk ir notikušas objekta, kas laists tirdzniecībā ar autortiesību īpašnieka piekrišanu, materiālā nesēja izmaiņas, ietekmē izplatīšanas tiesību izbeigšanos Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punkta izpratnē.
42 Pamatlietā veiktās izmaiņas izpaužas kā mākslas darba attēla, kas ietverts papīra plakātā, pārnešana uz gleznošanas audeklu, izmantojot šā sprieduma 15. punktā aprakstīto tehnoloģiju, kā rezultātā papīra nesējs tiek aizstāts ar audeklu. No pamatlietas dalībnieku apsvērumiem izriet, ka šī tehnoloģija ļauj palielināt reprodukcijas izturīgumu, uzlabot attēla kvalitāti salīdzinājumā ar plakātu un panākt darba oriģinālam tuvāku rezultātu.
43 Šajā ziņā, kā pamatoti norāda Francijas valdība, ir jākonstatē, ka nesēja aizstāšanas – tādas kā pamatlietā veiktā – rezultātā rodas jauns objekts, kas ietver aizsargātā darba attēlu, kamēr plakāts kā tāds beidz pastāvēt. Šādas aizsargātā darba kopijas izmaiņas, kas dod oriģinālam tuvāku rezultātu, īstenībā var veidot jaunu šī darba reprodukciju Direktīvas 2001/29 2. panta a) punkta, kas attiecas uz autora ekskluzīvajām tiesībām, izpratnē, un tam ir nepieciešama autora piekrišana.
44 Allposters tomēr apgalvo, ka pārnese uz audekla nevar tikt atzīta par reprodukciju, jo, ņemot vērā, ka attēls tiek pārnests un tā vairs nav uz papīra plakāta, nepalielinās aizsargātā darba kopiju skaits. Tā skaidro, ka tinte, ar kuru attēlots darbs, netiek mainīta un ka pats darbs nekādā ziņā netiek ietekmēts.
45 Šādiem argumentiem nevar piekrist. Proti, apstāklis, ka pārneses operācijas laikā tinte paliek, nevar ietekmēt secinājumu, ka attēla nesējs ir mainīts. Svarīgi ir tas, vai grozītais objekts, to izvērtējot kopumā, pats par sevi no materiālā viedokļa ir objekts, kas laists tirgū ar tiesību īpašnieka piekrišanu. Šķiet, ka pamatlietā tas tā nav.
46 Tātad autortiesību īpašnieka piekrišana neattiecas uz objekta, kas ietver viņa darbu, izplatīšanu, ja pēc tā pirmās laišanas tirdzniecībā šis objekts ir ticis izmainīts tik lielā mērā, ka tas veido jaunu šā darba reprodukciju. Šādā situācijā šāda objekta izplatīšanas tiesības izbeidzas tikai līdz ar šā jaunā objekta pirmo pārdošanu vai pirmo īpašumtiesību uz minēto objektu nodošanu ar šo tiesību īpašnieka piekrišanu.
47 Šī interpretācija atbilst Direktīvas 2001/29 galvenajam mērķim, kas saskaņā ar tās preambulas 9. un 10. apsvērumu ir nodrošināt augstu aizsardzības līmeni, tostarp par labu autoriem, ļaujot viņiem saņemt atbilstīgu atlīdzību par viņu darbu izmantošanu (skat. spriedumus SGAE, C‑306/05, EU:C:2006:764, 36. punkts; Peek & Cloppenburg, EU:C:2008:232, 37. punkts, kā arī Football Association Premier League u.c., EU:C:2011:631, 186. punkts).
48 No argumentiem, ko pamatlietas dalībnieki izvirzījuši tiesvedībā Tiesā, izriet, ka autortiesību īpašnieki nav devuši – vismaz tieši – savu piekrišanu pārnešu uz audekla izplatīšanai. Tātad, ja tiktu piemērots noteikums par izplatīšanas tiesību izbeigšanos, šiem īpašniekiem tiktu atņemta iespēja aizliegt šo objektu izplatīšanu vai – izplatīšanas gadījumā – pieprasīt atbilstīgu atlīdzību par viņu darbu komerciālo izmantošanu. Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka, lai atlīdzība būtu atbilstīga, tai ir jābūt saprātīgai saiknei ar aizsargātā objekta izmantošanas saimniecisko vērtību (pēc analoģijas skat. spriedumu Football Association Premier League u.c., EU:C:2011:631, 107.–109. punkts). Runājot par pārnesēm uz audekla, pamatlietas dalībnieki ir atzinuši, ka to saimnieciskā vērtība ievērojami pārsniedz plakātu vērtību.
49 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka noteikums par izplatīšanas tiesību izbeigšanos nav piemērojams situācijā, kurā aizsargātā darba reprodukcijai pēc tam, kad tā tikusi laista tirdzniecībā Savienībā ar autortiesību īpašnieka piekrišanu, ir ticis aizstāts nesējs, piemēram, šo papīra plakātā esošo reprodukciju pārnesot uz audeklu, un tā no jauna tikusi laista tirgū jaunajā formā.
Par tiesāšanās izdevumiem
50 Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka noteikums par izplatīšanas tiesību izbeigšanos nav piemērojams situācijā, kurā aizsargātā darba reprodukcijai pēc tam, kad tā tikusi laista tirdzniecībā Eiropas Savienībā ar autortiesību īpašnieka piekrišanu, ir ticis aizstāts nesējs, piemēram, šo papīra plakātā esošo reprodukciju pārnesot uz audeklu, un tā no jauna tikusi laista tirgū jaunajā formā.
[Paraksti]