ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,
sniegti 2007. gada 8. novembrī (1)
Lieta C‑304/06 P
Eurohypo AG
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi)
Apelācija – Kopienas preču zīme – Vārdiska preču zīme “EUROHYPO” – Absolūti atteikuma pamatojumi – Regulas (EK) Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts – Faktu pārbaude pēc savas ierosmes – Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punkts – ITSB pienākuma pārbaudīt faktus pēc savas iniciatīvas apjoms
I – Ievads
1. Šī apelācijas sūdzība, kas iesniegta par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 3. maija spriedumu lietā T‑439/04 Eurohypo/ITSB (2), izvirza jautājumu, pirmkārt, par Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) pienākuma Kopienas preču zīmes reģistrācijas procesā pārbaudīt faktus pēc savas iniciatīvas apjomu un, otrkārt, par Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (turpmāk tekstā – “Regula”) (3) 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta pārklāšanās apjomu un sekām.
II – Atbilstošās tiesību normas
2. Atbilstoši Regulas 7. panta 1. punktam:
“1. Nereģistrē:
b) preču zīmes, kam nav atšķirīgu īpašību [preču zīmes, kam nav atšķirtspējas];
c) preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējuma vai norādes, kas tirdzniecībā var kalpot, lai norādītu veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, preču ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas ģeogrāfisko izcelsmi vai laiku un citas preču un pakalpojumu īpašības; [..].”
3. Regulas 7. panta 2. punktā ir precizēts, ka “1. punktu piemēro arī tad, ja pamatojums reģistrācijas atteikumam pastāv tikai kādā Kopienas daļā”.
4. Regulas 73. pantā ir paredzēts, ka “[ITSB] lēmumos norāda to pamatojumu”.
5. Regulas 74. panta 1. punktā ir noteikts, ka “lietas izskatīšanas procesa laikā [ITSB] izskata faktus pēc savas iniciatīvas, [..].”
III – Apelācijas sūdzības priekšvēsture
6. 2002. gada 30. aprīlī Deutsche Hypothekenbank Frankfurt-Hamburg AG, kas šobrīd ir Eurohypo AG (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) iesniedza Kopienas preču zīmes “EUROHYPO” reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz tādiem pakalpojumiem kā “finanšu darījumi; monetārie darījumi; darījumi ar nekustamajiem īpašumiem, finanšu pakalpojumi, finansēšana, finanšu analīze, investīciju darījumi, apdrošināšana”, kas ietilpst 36. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām.
7. Ar 2002. gada 30. augusta lēmumu pārbaudītājs, pamatojoties uz Regulas 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu un 2. punktu, noraidīja reģistrācijas pieteikumu.
8. 2002. gada 30. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību par šo lēmumu.
9. Ar 2004. gada 6. augusta lēmumu Apelāciju ceturtā padome apmierināja apelācijas sūdzību attiecībā uz pakalpojumiem “finanšu analīze, investīcijas, apdrošināšana”. Savukārt apelācijas sūdzība tika noraidīta attiecībā uz citiem 36. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem, proti, “finanšu darījumiem; monetārajiem darījumiem; darījumiem ar nekustamo īpašumu, finanšu pakalpojumiem, finansēšanu”. Apelāciju padome būtībā uzskatīja, ka vārdiskais apzīmējums “EUROHYPO” ir šos pakalpojumus aprakstošs atbilstoši Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktam. Apelāciju padome piebilda, ka katrā ziņā tā tas ir valstīs, kurās runā vācu valodā, un ka ar to pietiek, lai, pamatojoties uz Regulas 7. panta 2. punktu, pamatotu aizsardzības atteikumu. Apelāciju padome arī uzskatīja, ka elementi “euro” un “hypo” ietver skaidri saprotamu norādi par piecu iepriekš minēto pakalpojumu raksturīgajām pazīmēm un ka šo abu elementu apvienošana vienā vārdā nepadara preču zīmi mazāk aprakstošu.
10. 2004. gada 5. novembrī apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību par tiesību akta atcelšanu Pirmās instances tiesā, lūdzot atcelt šo lēmumu. Pamatojot savu prasību, apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja divus pamatus – saistībā ar, pirmkārt, Regulas 74. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētā pienākuma veikt pārbaudi pēc savas iniciatīvas pārkāpumu un, otrkārt, Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.
11. Pirmās instances tiesa ar pārsūdzēto spriedumu noraidīja prasību.
12. Attiecībā uz pirmo pamatu Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka pietiek ar to, ka Apelāciju padome, pieņemot savu lēmumu, piemērojusi judikatūrā interpretēto aprakstošā rakstura kritēriju un tai nav bijis jāpamato savs lēmums, iesniedzot pierādījumus (19. punkts). Pirmās instances tiesa uzskatīja – tas, ka Apelāciju padome, pieņemot lēmumu un būdama pietiekami pārliecināta par elementu “euro” un “hypo” un vārda “eurohypo” aprakstošo raksturu, lai atteiktu reģistrāciju, izvēlējās neveikt papildu pētījumus, nav pretrunā ar Regulas 74. panta 1. punkta pirmo teikumu (20. punkts).
13. Attiecībā uz otro pamatu Pirmās instances tiesa vispirms norādīja uz pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru vārdiskai preču zīmei, kas apraksta attiecīgo preču vai pakalpojuma īpašības Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ņemot vērā šo faktu, noteikti nepiemīt atšķirtspēja attiecībā uz tām pašām precēm un pakalpojumiem Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē (44. punkts). Tā arī konstatēja, ka Apelāciju padome pamatoti ir norādījusi, ka konkrētā sabiedrības daļa finanšu sektorā elementu “euro” uztver kā valūtu, kas ir apritē Eiropas Savienībā un apraksta šo monetāro teritoriju (51. punkts); ka Apelāciju padome tāpat pamatoti ir uzskatījusi, ka finanšu pakalpojumu kontekstā vidusmēra patērētājs saprot elementu “hypo” kā vārda “hypothèque” saīsinājumu (52. punkts); ka vārdiskais apzīmējums “EUROHYPO” ir divu aprakstošu elementu kombinācija, kas nerada pietiekami attālinātu iespaidu no tā iespaida, ko rada vienkāršs vārdu veidojošo elementu apvienojums tādējādi, lai šis vārds dominētu pār minēto elementu kopumu (55. punkts); ka spriedumā lietā BABY‑DRY (Pirmās instances tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑163/98 Procter & Gamble/ITSB (“BABY‑DRY”), Recueil, II‑2383. lpp.) sniegto risinājumu nevar piemērot attiecībā uz apzīmējumu “EUROHYPO” (56. punkts).
14. Apelācijas sūdzības iesniedzēja savā apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu atcelt šo spriedumu un atzīt par spēkā neesošu Apelāciju ceturtās padomes lēmumu. Tā lūdz arī piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15. ITSB lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
IV – Tiesai iesniegtie apsvērumi
16. Pamatojot savu apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus, kas attiecīgi ir Regulas 74. panta 1. punkta pirmā teikuma pārkāpums un 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.
A – Par pirmo pamatu
17. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Regulas 74. panta 1. punkta pirmais teikums uzliek pienākumu veikt padziļinātu pārbaudi, lai skaidri konstatētu, vai pastāv reģistrācijas atteikuma pamatojumi. Tā uzskata, ka ne spriedums, ne atbildētājas pieņemtie lēmumi neietver faktu konstatāciju par apzīmējuma “EUROHYPO”, aplūkota kopumā, iespējamo aprakstošo raksturu. Atbildētāja esot atsaukusies vienīgi uz pētījumu rezultātiem, kas sniedz norādi uz elementu “euro” un “hypo” iespējamo aprakstošo izmantošanu, un, nesniedzot jebkādas izcelsmes pierādījumus vai norādes, esot vienkārši apstiprinājusi, ka vārds kopumā ir tikpat aprakstošs kā tā elementu apvienojums. Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka no atsevišķiem dokumentiem izriet, ka ITSB veicis pētījumus, lai atrastu iespējamās aprakstošās izmantošanas pierādījumus, un ka tas esot “apzināti slēpis” no Pirmās instances tiesas savu pētījumu rezultātus. Šādi ITSB esot sagrozījis faktus. Tādēļ Pirmās instances tiesas konstatējums par vārda “eurohypo” šķietami aprakstošo vispārējo nozīmi pamatojas uz nepatiesiem faktiskajiem apstākļiem un līdz ar to Tiesai tas ir jālabo.
18. ITSB atzīst, ka tam ir jāpamato lēmums par reģistrācijas pieteikuma noraidīšanu. Tomēr šo prasību par pamatojuma sniegšanu nedrīkstot jaukt ar pierādīšanas pienākumu. ITSB uzskata, ka tas var, pamatojoties pats uz savu pārliecību, izlemt, vai fakts ir uzskatāms par pierādītu vai nē. ITSB norāda, ka no Pirmās instances tiesas judikatūras izriet, ka tas var pamatot savu analīzi ar faktiem, kas izriet no praktiskās pieredzes, kas vispārīgi iegūta plaša patēriņa preču tirdzniecības rezultātā, proti, ar faktiem, kas var būt vispārzināmi un it īpaši ir zināmi šo preču patērētājiem. Šādā gadījumā, kad ir konkretizēts ITSB noteiktais pienākums izklāstīt faktus, nevis tam noteiktais pierādīšanas pienākums, ITSB neesot pienākuma sniegt šādas praktiskas pieredzes piemērus.
19. ITSB piebilst, ka aprakstošais raksturs tiek pārbaudīts, veicot a priori pārbaudi attiecībā uz vidusmēra patērētāja uztveri, kas tiek prezumēta attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kurus aptver reģistrācijai pieteiktā preču zīme. Līdz ar to apzīmējuma elementu vai elementa, aplūkota tā kopumā, reāla aprakstoša izmantošana noteikti varētu būt norāde, kas runā par labu konstatējumam par atšķirtspējas neesamību, bet nekādā gadījumā ne nosacījums, lai nonāktu pie šāda konstatējuma. Tādēļ, ja juridiskās analīzes nolūkā faktiskajam apstāklim nav nozīmes, Apelāciju padomei nevar pārmest, ka tā nav minējusi šo faktisko apstākli.
B – Par otro pamatu
20. Apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmkārt, apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir analizējusi vienīgi atsevišķi aplūkotu elementu “euro” un “hypo” aprakstošo raksturu un tikai pakārtoti izvērtējusi preču zīmes radīto kopējo iespaidu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja veic salīdzinājumu, aplūkojot izskatāmo lietu un lietu, kas ir pamatā Pirmās instances tiesas 2002. gada 2. jūlija spriedumam lietā T‑323/00 SAT.1/ITSB (“SAT.2”) (4), kas atcelts ar Tiesas 2004. gada 16. septembra spriedumu lietā C‑329/02 P (5). Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka abās šajās lietās Pirmās instances tiesa tikai pakārtoti izvērtēja vārdu kombinācijas radīto kopējo iespaidu un izslēdza jebkādu nozīmi, kas piemīt tādiem aspektiem kā izdomas elementa esamība, kas šādā pārbaudē būtu jāņem vērā. Šie motīvi esot bijusi izšķiroši, Tiesai atceļot spriedumu lietā T‑323/00, un izskatāmajā lietā tā nevarot rīkoties citādi.
21. Apelācijas sūdzības iesniedzēja arī konstatē paralēli ar 2001. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑383/99 P Procter & Gamble/ITSB (6). Šajā spriedumā Tiesa neesot pamatojusies uz vārdu “BABY‑DRY” (nevis “DRY‑BABY”) secības neparasto raksturu, bet uz faktu, ka šī vārdu kombinācija veidojot zīdaiņu autiņiem neparastu nosaukumu. Tas pats attiecoties uz “EUROHYPO” saistībā ar finanšu pakalpojumiem, kas tika noraidīti. Abos gadījumos sabiedrībai esot saprotami abu preču zīmju individuālie elementi. Turklāt nosaukumā “BABY‑DRY” individuālie elementi, izmantojot domuzīmi, esot izcelti vēl skaidrāk nekā nosaukumā “EUROHYPO”. Šajā pēdējā gadījumā divu elementu grafiska apvienošana, lai veidotu īpašu vārdu kombināciju, esot daudz vairāk izteikta.
22. ITSB norāda, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. un turpmākajos punktos ir izvērtējusi preču zīmes radīto kopējo iespaidu un tāpat kā Apelāciju padome uzskatījusi, ka divu aprakstošu elementu kombinācija neveido iespaidu, kas būtu kas vairāk nekā šo elementu kombinācija. Jautājums par to, vai preču zīmes, aplūkotas kopumā, izvērtēšanas rezultāts ir pamatots pēc būtības, esot jautājums, ko apelācijas instancē vairs nevarot kontrolēt.
23. ITSB arī apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka vārdu kombinācijas struktūra nav neparasta un ka tādēļ šis gadījums nav salīdzināms ar apzīmējumu “BABY‑DRY”.
24. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesas spriedums pamatots ar kritērija, ka preču zīmi, ko veido aprakstoši elementi, var uzskatīt par reģistrējamu, ja kombinētais vārds ir kļuvis par ikdienas valodas sastāvdaļu un ir ieguvis pats savu nozīmi, izmantošanu. Tomēr šis kritērijs atbilst Regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta mērķim attiecībā uz iespējamo prasību būt pieejamam, bet to nevar piemērot minētā panta b) apakšpunkta interpretācijas nolūkā, lai konstatētu atšķirtspēju, proti, spēju tikt uztvertam no sabiedrības viedokļa kā komerciālās izcelsmes norādei. Piemērojot šo kritēriju, kas attiecoties vienīgi uz Regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, lai pamatotu lēmumu par [reģistrācijas] atteikumu, Pirmās instances tiesa esot nepareizi interpretējusi Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu.
25. Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka Pirmās instances tiesa, piemērojot šo kritēriju, esot pieļāvusi kļūdu, sprieduma 55. punktā apstiprinot, ka prasītāja nav pierādījusi, ka apstrīdētais saliktais vārds ir ieguvis pats savu nozīmi, un šī iemesla dēļ noliedzot, ka tam ir pietiekama atšķirtspēja. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka vispārējais apzīmējums “EUROHYPO” atbilst kritērijam attiecībā uz tā patstāvīgo nozīmi. Pieņemot, ka individuālos elementus “euro” un “hypo” var reāli uztvert kā Eiropas valūtu un hipotēku aprakstošu norādi, pastāvot lielāka iespēja, ka vācu sabiedrība vārdu “eurohypo” sapratīs kā “Europäische Hypothekenbank” (Eiropas Hipotēku banka) saīsinājumu, nevis tikai un vienkārši kā norādi uz prasītāju kā izcelsmes uzņēmumu un attiecīgi – tādā nozīmē, kas pārsniedz valūtas “euro” un jēdziena “hipotēka” savienojumu. Praksē to pierādot vairāku citu banku piemērs, kuru nosaukumā ietverts elements “hypo”, kā arī prasītājas dibināšanas vēsture, jo prasītāja esot izveidota, apvienojoties tostarp ar “Eurohypo AG Europäische Hypothekenbank der Deutschen Bank” un kļūstot par “Deutsche Hypothekenbank Frankfurt-Hamburg AG”.
26. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, lai gan Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pamatā esošās sabiedrības intereses norāda uz nepieciešamību nepieļaut, lai citiem tirgus dalībniekiem, kuri tirgo tādas preces vai pakalpojumus, kā tie, attiecībā uz kuriem pieteikta reģistrācija, tiktu nepamatoti ierobežota apzīmējuma pieejamība, Regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētās sabiedrības intereses ir noteikti pamatotas ar nepieciešamību, lai visi varētu brīvi izmantot apzīmējumu. Turklāt, b) apakšpunkta pārbaudes ietvaros izvērtējot c) apakšpunktā norādīto atteikuma pamatojumu, nenošķirot dažādās vispārējās intereses, Pirmās instances tiesa esot nepareizi interpretējusi 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Šajā sakarā prasītāja norāda uz sprieduma lietā SAT.1/ITSB (7) 36. punktu.
27. ITSB uzskata, ka Regulas 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta piemērošanas jomas sakrīt. Attiecīgi aprakstošs apzīmējums parasti attiecoties uz abu normu piemērošanas jomu. Tādēļ esot acīmredzams, ka normas, kas aplūkotas judikatūrā attiecībā uz Regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu saistībā ar kombinētā vārda aprakstošā rakstura konstatēšanu, esot piemērojamas, arī veicot aprakstošā vārda analīzi Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta kontekstā, jo abu normu pārbaudes kritērijs esot konkrētās sabiedrības daļas uztvere. Apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot pierādījusi, kādēļ katrā no normām ietvertās dažādās vispārējās intereses būtu pamats, lai dažādi interpretētu aprakstošu apzīmējumu atkarībā no normas. ITSB uzskata, ka jautājums par to, vai patērētājs uztvers apzīmējumu kā aprakstošu, nav tieši atkarīgs no piemērojamās normas aizsardzības mērķa. Turklāt šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja piekrīt šim viedoklim, jo tā vēlas, lai uz šo lietu tiktu pārnesta judikatūra lietā BABY‑DRY, kas attiecas uz Regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
V – Vērtējums
A – Par pirmo pamatu
28. Atbildot uz apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumu, ka Apelāciju padome ir aprobežojusies ar to, ka apstiprinājusi, bet ne pierādījusi, ka vārds “eurohypo”, aplūkots kopumā, ir tikpat aprakstošs kā elementu “euro” un “hypo” apvienojums, ITSB iebilst, ka tam nav pienākuma sniegt pierādījumus, bet ir vienīgi pienākums norādīt pamatojumu.
29. Saskaņā ar Regulas 74. panta 1. punktu, lai noteiktu, vai uz reģistrācijai pieteikto preču zīmi attiecas viens no šīs regulas 7. pantā paredzētajiem reģistrācijas atteikuma pamatojumiem, ITSB pārbaudītājiem un apelācijas gadījumā – apelāciju padomēm jāpārbauda fakti pēc savas iniciatīvas (8). Tomēr ir jākonstatē, ka šajā normā nav precizēts, kādā veidā ITSB ir jāveic šī pārbaude. No Pirmās instances tiesas judikatūras, kā tas ir norādīts šajā apelācijas tiesvedībā pārsūdzētā sprieduma 19. punktā, izriet, ka Apelāciju padomei nav jāpamato savas darbības, sniedzot pierādījumus (9). No Pirmās instances tiesas judikatūras izriet arī, ka Apelāciju padome var pamatot savu analīzi ar faktiem, kas izriet no praktiskās pieredzes, kas vispārīgi iegūta plaša patēriņa preču tirdzniecības rezultātā, proti, ar faktiem, kuri var būt vispārzināmi un, konkrētāk, ir zināmi šo preču patērētājiem (10).
30. Izskatāmajā lietā, kā tas arī ir norādīts pārsūdzētā sprieduma 20. punktā, Apelāciju padome ir ne tikai analizējusi elementu “euro” un “hypo” nozīmi, bet arī kombinētā vārda “eurohypo” iespējamās nozīmes. Apelāciju padome apstrīdētā lēmuma 14. punktā tostarp ir norādījusi, ka šis vārds vācu patērētājam nozīmēs ar vērtspapīriem nodrošinātus finanšu darījumus un finansēšanu, it īpaši nekustamo īpašumu jomā, kā arī citās jomās, kur ir nepieciešami vērtspapīri (11). 16. punktā Apelāciju padome ir izskaidrojusi, ka šajā lietā nevar akceptēt Tiesas sniegto risinājumu spriedumā lietā Procter & Gamble/ITSB (12), jo šajā spriedumā tika aplūkota neparasta vārdu kārtība, kas bija izšķiroša, lai atzītu, ka “BABY‑DRY” (nevis “dry baby”) nebija aprakstošs attiecībā uz zīdaiņu autiņiem; tomēr šāda neparasta vārdu kārtība (13) izskatāmajā lietā nepastāv (14).
31. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītais pirmais pamats ir jānoraida (15).
B – Par otro pamatu
32. Apelācijas sūdzības iesniedzēja vispirms pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā pamatojusies uz pieņēmumu, ka attiecīgie elementi, kas, aplūkoti atsevišķi, nav atšķirtspējīgi, vēl jo vairāk nevar kļūt atšķirtspējīgi, tos kombinējot, tā vietā, lai pamatotu savu vērtējumu ar to, kā šo savienojumu kopumā uztver vidusmēra patērētājs.
33. Vispirms ir jāatgādina, ka vienīgi Pirmās instances tiesas kompetencē ietilpst, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot, ja tās konstatējumu būtiskas neprecizitātes izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, izvērtēt šos faktus. Faktu konstatācija līdz ar to, izņemot tai iesniegto pierādījumu sagrozīšanas gadījumā, nav tiesību jautājums, kas pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas ietvaros (16).
34. Tāpat ir jāatgādina, ka preču zīmes, kas sastāv no vārdiem, iespējamo atšķirtspēju daļēji var izvērtēt attiecībā uz katru no šiem vārdiem vai elementiem, aplūkotiem atsevišķi, bet tai [atšķirtspējai] katrā ziņā ir jābūt atkarīgai no preču zīmi veidojošo elementu kopuma analīzes. Tikai tas vien, ka katram no šiem elementiem, aplūkotiem atsevišķi, nav atšķirtspējas, neizslēdz, ka kopumam, ko tie veido, var būt atšķirtspēja (17).
35. Pirmkārt, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 51. punktā ir konstatējusi, ka Apelāciju padome pamatoti norādījusi, ka attiecīgā sabiedrības daļa finanšu sektorā uztver elementu “euro” kā valūtu, kas ir apritē Eiropas Savienībā un apraksta šīs valūtas teritoriju, vai vismaz, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, kā vārda “Europe” saīsinājumu. Šis elements, kā to uzskata Pirmās instances tiesa, tādējādi vismaz vienā no tās iespējamajām nozīmēm apzīmē attiecīgo finanšu pakalpojumu īpašību. Turpinājumā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 52. punktā ir norādījusi, ka Apelāciju padome pamatoti uzskatījusi, ka finanšu pakalpojumu kontekstā vidusmēra patērētājs elementu “hypo” saprot kā vārda “hypothèque” saīsinājumu.
36. Tāpat Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā ir atgādinājusi, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka preču zīme, ko veido vārds, kas sastāv no elementiem, no kuriem katrs apraksta reģistrācijai pieteikto preču vai pakalpojumu īpašības, pati ir preču vai pakalpojumu īpašības aprakstoša, izņemot gadījumu, ja pastāv jūtama atšķirība starp vārdu un vienkāršu to veidojošu elementu kombināciju – tas ir iespējams vai nu tāpēc, ka, pateicoties kombinācijas neparastajam raksturam, kas tāds ir salīdzinājumā ar minētajām precēm vai pakalpojumiem, vārds rada pietiekami attālinātu iespaidu atšķirībā no tā iespaida, ko rada vienkārši norāžu, ko sniedz vārdu veidojošie elementi, apvienojums tādējādi, ka šis vārds dominē pār minēto elementu kopumu, vai arī tāpēc, ka vārds ir iedzīvojies sarunvalodā un ieguvis tajā savu nozīmi tādējādi, ka šobrīd tas ir neatkarīgs attiecībā uz to veidojošajiem elementiem.
37. 55. punktā Pirmās instances tiesa secina, ka šajā lietā, pirmkārt, vārdiskais apzīmējums “EUROHYPO” ir vienkārša divu aprakstošu elementu kombinācija, kas nerada pietiekami attālu iespaidu no tā iespaida, ko rada vienkārši vārdu veidojošo elementu apvienojums tādējādi, ka šis vārds dominē pār minēto elementu kopumu. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka šis kombinētais vārds ir iedzīvojies sarunvalodā un ieguvis savu nozīmi. Gluži pretēji, tā apgalvo, ka vārdiskais apzīmējums “EUROHYPO” nav iedzīvojies vācu sarunvalodā tā, lai aprakstītu finanšu pakalpojumus.
38. Apelācijas sūdzības iesniedzēja salīdzina izskatāmo lietu ar tām, kuras bija pamatā spriedumiem lietās Sat.1/ITSB un Procter & Gamble/ITSB. Attiecībā uz spriedumu lietā Sat.1/ITSB – Tiesa atcēla Pirmās instances tiesas spriedumu šajā lietā tieši tādēļ, ka Pirmās instances tiesa nebija ņēmusi vērā izdomas elementa esamību kopējā iespaidā, ko rada sintagma “SAT.2” (18). Izskatāmajā lietā pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotajam nav neviena izdomas elementa, kam piemistu kaut kas oriģināls, kas vārdiskajam apzīmējumam “EUROHYPO” varētu piešķirt kaut nelielu atšķirtspēju. Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas norādīto spriedumu lietā Procter & Gamble/ITSB pietiek, kā to atzīmē ITSB, norādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 56. punktā ir konstatēts, ka sintagma “BABY‑DRY” ir leksisks izgudrojums, kuram ir neparasta struktūra (19), kas tā nav vārdiskā apzīmējuma “EUROHYPO” gadījumā. Saskaņā ar spriedumu lietā Procter & Gamble/ITSB jebkāda jūtama atšķirība, kas pastāv starp reģistrācijai pieteiktās sintagmas formulējumu un terminoloģiju, ko sarunvalodā izmanto, lai apzīmētu preci vai pakalpojumu vai to raksturīgās īpašības, ir pamats, lai piešķirtu šai sintagmai atšķirtspēju, kas to atļauj reģistrēt kā preču zīmi (20). Izskatāmajā lietā var vienīgi konstatēt, ka nepastāv jūtama atšķirība starp salikto apzīmējumu un norāžu, ko sniedz aprakstošie elementi, kombināciju (21).
39. Tāpat ir interesanti konstatēt, ka Pirmās instances tiesa 2007. gada 14. jūnija spriedumā ir uzskatījusi, ka apzīmējumu “EUROPIG” nevar reģistrēt tostarp attiecībā uz cūkgaļas izstrādājumiem, jo šis apzīmējums “nerada pietiekami attālinātu iespaidu no tā, ko rada vienkāršs to veidojošo vārdisko elementu savienojums, kas ir tāds, kurš maina jēgu vai nozīmi” (22).
40. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, saskaņā ar kuru Pirmās instances tiesa neesot izvērtējusi kopējo iespaidu, ko rada vārdiskais apzīmējums “EUROHYPO”, nav pieņemams.
41. Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai arī nepareizu Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju, izmantojot kritēriju, saskaņā ar kuru preču zīmi, ko veido aprakstoši elementi, var uzskatīt par derīgu reģistrācijai, ja saliktais vārds ir iedzīvojies sarunvalodā un ieguvis tajā savu nozīmi. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka kritērijs esot piemērojams vienīgi 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta kontekstā.
42. Ar pārsūdzēto spriedumu tika atstāts spēkā Apelāciju padomes lēmums, kurā tostarp, atsaucoties uz Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, konstatēts, ka vārdiskais apzīmējums “EUROHYPO” ir aprakstošs attiecībā uz “finanšu darījumiem; monetārajiem darījumiem; darījumiem ar nekustamo īpašumu; finanšu pakalpojumiem un finansēšanu”.
43. Tomēr Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir skaidri minētas “preču zīmes, kam nav atšķirīgu īpašību [atšķirtspējas]”. Apzīmējumi vai norādes, kuras to aprakstošā rakstura dēļ nevar izmantot kā preču zīmes, ir norādītas nākošajā apakšpunktā, proti, Regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā.
44. Turklāt Tiesa ir vairākkārt norādījusi, kā tas arī ir atgādināts pārsūdzētā sprieduma 42. punktā, ka katrs Regulas 7. panta 1. punktā uzskaitītais atteikuma pamatojums ir neatkarīgs no citiem un tas ir jāpārbauda atsevišķi. Tiesa uzskata, ka minētie atteikuma pamatojumi ir jāinterpretē, ņemot vērā vispārējās intereses, kas ir pamatā katram no tiem. Vērā ņemtās vispārējās intereses var vai tām pat ir jāatspoguļo dažādi apsvērumi atbilstoši konkrētajam atteikuma pamatojumam (23). Regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pamatā esošo vispārējo interešu mērķis (24) paredz, ka ikviens var brīvi izmantot apzīmējumus vai norādes, kas apraksta preču vai pakalpojumu, attiecībā uz kuriem pieteikta reģistrācija, īpašības (25). Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pamatā esošo vispārējo interešu jēdziens atbilst preču zīmes pamata funkcijai, kas ir garantēt patērētājam vai gala lietotājam ar preču zīmi apzīmētās preces vai pakalpojuma izcelsmes identitāti, ļaujot viņam bez sajaukšanas iespējas atšķirt šo preci vai pakalpojumu no precēm un pakalpojumiem ar citādu izcelsmi (26).
45. Tomēr Tiesa (27), konstatējot, ka pastāv acīmredzama Regulas 7. panta 1. punkta b)–d) apakšpunktā norādīto pamatojumu piemērošanas jomas pārklāšanās (28), vispirms atzina, ka vārdiskai preču zīmei, kas apraksta konkrēto preču vai pakalpojumu īpašības Regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, šī fakta dēļ noteikti nav atšķirtspējas attiecībā uz šīm pašām precēm vai pakalpojumiem tās pašas regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē (29).
46. Šī koncepcija ir tikusi stipri kritizēta tiesību doktrīnā (30), saskaņā ar kuru tiek uzskatīts, ka dažādie atteikuma pamatojumi būtu aplūkojami kā ekvivalenti un neatkarīgi pamatojumi, nevis salīdzinoši tos iekļaujot vienu otrā, lai gan autori uzskata, ka vienkārši aprakstošiem apzīmējumiem parasti nav arī atšķirtspējas (31).
47. Tāpat ir interesanti norādīt (32), ka priekšlikumā Padomes regulai (33) aprakstošie apzīmējumi tika sniegti kā piemēri apzīmējumiem, kam nav atšķirtspējas (34). Tomēr ir jāuzsver fakts, ka tas tā nav formulēts Regulas galīgajā redakcijā. Tā kā 7. panta 1. punkts ir aizliegumu ietveroša norma, tā ir interpretējama šauri (35). Saskaņā ar šo redakciju 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais aprakstošais raksturs tiek norādīts kā reģistrācijas atteikuma absolūts pamatojums, kas ir alternatīva 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajai atšķirtspējas neesamībai (36). Tādēļ ir jāpiemēro šī redakcija, nevis tā, kas ietverta priekšlikumā [regulai]. Ja uzskatītu, ka aprakstošais raksturs ir tikai piemērs atšķirtspējas neesamībai, tas nozīmētu, ka šim redakcijas grozījumam nav nekādas jēgas. Turklāt, kā tas ir vairākkārt atgādināts judikatūrā (37), katrs no Regulas 7. panta 1. punktā uzskaitītajiem reģistrācijas atteikuma pamatojumiem ir neatkarīgs un pārbaudāms atsevišķi. Līdz ar to nevar, kā tas ir izdarīts pārsūdzētajā spriedumā, aprobežoties tikai ar pieņēmumu, ka elementam, kas ir aprakstošs, noteikti nav atšķirtspējas, un neņemt vērā alternatīvās norādes uz aprakstošo raksturu un atšķirtspējas neesamību, kā tas izriet no Regulas formulējuma (38).
48. Tādējādi Tiesa ar 2004. gada septembra spriedumu lietā SAT.1/ITSB (39) atcēla Pirmās instances tiesas spriedumu, motivējot ar to, ka tas bija pamatots ar kritēriju, ka nevar reģistrēt preču zīmes, kas parasti var tikt izmantotas tirdzniecībā, lai norādītu attiecīgās preces vai pakalpojumus. Tiesa uzskatīja, ka “šis kritērijs attiecas uz Regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, bet tas nav tāds, kuru izmantojot, būtu interpretējams šī paša punkta b) apakšpunkts”. Tiesa, ievērojot ģenerāladvokāta Ležē [Léger] (40) secinājumos (41) pausto, ar 2005. gada septembra spriedumu lietā BioID/ITSB atcēla konkrēto Pirmās instances tiesas spriedumu, motivējot ar tiem pašiem iemesliem un izmantojot tādu pašu formulējumu (42). Tāpat Tiesa rīkojās spriedumā lietā Deutsche SiSi-Werke/ITSB, kas pasludināts 2006. gada janvārī (43).
49. Situācija izskatāmajā lietā ir pilnībā salīdzināma. Pirmās instances tiesas spriedumā, tāpat kā Apelāciju padomes lēmumā atzīts, ka vārdiskais apzīmējums “EUROHYPO” nav atšķirtspējīgs un līdz ar to reģistrācija ir jāatsaka saskaņā ar 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, motivējot ar to, ka tas ietver divus aprakstošus vārdus, kuru kombinācija nerada tik pietiekami attālinātu iespaidu no tā elementiem, lai dominētu pār šo elementu kombināciju, lai gan jautājums par aprakstošo raksturu ir ietverts 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā. Ņemot vērā šos trīs spriedumus lietā SAT.1/ITSB, lietā BioID/ITSB un lietā Deutsche SiSi-Werke/ITSB, ir jākonstatē, ka ir pamatots iebildums par to, ka Pirmās instances tiesa ir izmantojusi kritēriju, kas drīzāk ir piemērojams nevis Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta, bet šīs pašas normas c) apakšpunkta kontekstā.
50. Ir tiesa, ka iepriekš tika konstatēts vārdiskā apzīmējuma “EUROHYPO” aprakstošais raksturs. Šajā sakarā un, ņemot vērā to, kas skaidri izriet no Regulas 7. panta 1. punkta, proti, ka pietiek ar to, ka ir piemērojams viens no uzskaitītajiem absolūta atteikuma pamatojumiem, lai apzīmējumu nevarētu reģistrēt kā Kopienas preču zīmi (44), vārdiskā apzīmējuma “EUROHYPO” reģistrācijas pieteikums ir jānoraida attiecībā uz konkrētajiem pakalpojumiem sakarā ar šī apzīmējuma aprakstošo raksturu minētā panta c) apakšpunkta nozīmē. Turklāt, kā izriet no pašas apelācijas sūdzības iesniedzējas paskaidrojumiem, vācu sabiedrības daļa, visticamāk, uztvers vārdu “eurohypo” kā “Europäische Hypothekenbank” saīsinājumu, proti, “Eiropas Hipotēku banka”. Tomēr šis vārds nešķiet tāds, kas ļautu konkrētajai sabiedrības daļai identificēt aizsargāto preču vai pakalpojumu izcelsmi un atšķirt tās no citām precēm vai pakalpojumiem, un nešķiet arī, ka tas varētu īstenot preču zīmes pamata funkciju. Gluži pretēji – vārds, ko var saprast kā “Eiropas Hipotēku banku”, var nepamatoti ierobežot šāda jēdziena pieejamību citiem tirgus dalībniekiem, kuri piedāvā tāda paša veida preces vai pakalpojumus, attiecībā uz kuriem tikusi pieteikta reģistrācija. Kā to norāda pati apelācijas sūdzības iesniedzēja, Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā tieši paredzēts izvairīties no šādas situācijas (45).
51. Tomēr apelācijas sūdzības izskatīšanā Tiesas kompetence ietver tikai tā tiesiskā risinājuma izvērtēšanu, kas izvirzīts procesā pirmās instances tiesā (46). Tādēļ pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ daļā, kurā Pirmās instances tiesa pieļāvusi tiesību kļūdu, Regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretācijā izmantojot kritēriju, kas ir atbilstošs Regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta kontekstā.
VI – Par tiesāšanās izdevumiem
52. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Eurohypo ir lūgusi piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā apelācijas iznākums tam ir nelabvēlīgs, ITSB jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies abās instancēs.
VII – Secinājumi
53. Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai izlemt šādi:
1) atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 3. maija spriedumu lietā T‑439/04 Eurohypo/ITSB;
2) atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju ceturtās padomes 2004. gada 6. augusta lēmumu;
3) piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies abās instancēs.