VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2010. gada 7. decembrī (*)

Valsts atbalsts – Nodokļu parāda daļēja norakstīšana sanācijai– Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu un uzlikts pienākums to atgūt – Privātā kreditora kritērijs tirgus ekonomikā

Lieta T‑11/07

Frucona Košice a.s., Košice [Košice] (Slovākija), ko pārstāv B. Hartnets [B. Hartnett], barrister, O. H. Gīss [O. H. Geiss] un A. Bargers [A. Barger], advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Martenčuks [B. Martenczuk] un K. Valkerova [K. Walkerová], pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

St. Nicolaus-trade a.s., Bratislava (Slovākija), ko pārstāv N. Smaho [N. Smaho], advokāts,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību atcelt Komisijas 2006. gada 7. jūnija Lēmumu 2007/254/EK par valsts atbalstu C 25/05 (ex NN 21/05), ko īstenojusi Slovākijas Republika attiecībā uz Frucona Košice a.s. (OV L 112, 14. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente) un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso],

sekretāre K. Kanca [C. Kantza], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 14. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1.     Kopienu tiesiskais regulējums

1        Eiropas Kopienu Komisija 1999. gadā pieņēma Kopienas pamatnostādnes attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV C 288, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “1999. gada pamatnostādnes”).

2        Saskaņā ar 1999. gada pamatnostādņu 31. punktu:

“Atbalsta piešķiršanas nosacījums ir īstenot pārstrukturēšanas plānu, kas attiecībā uz visiem atsevišķiem atbalsta pasākumiem jāapstiprina Komisijai.”

3        Attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) 55. punktā ar virsrakstu “Pārstrukturēšanas atbalsts [MVU]” ir paredzēts:

“Atbalsts, ko sniedz MVU [..], ir tendēts mazāk ietekmēt tirgus apstākļus nekā atbalsts, ko piešķir lieliem uzņēmumiem. Tas attiecas arī uz pārstrukturēšanas atbalstu, tādēļ 29. līdz 47. punktā izklāstītos nosacījumus nepiemēro tik stingri: pārstrukturēšanas atbalsta piešķiršanu MVU parasti nesaista ar kompensācijas pasākumiem (skat. 35. līdz 39. punktu), ja vien noteikumos par valsts atbalstu konkrētajā nozarē nav noteikts citādi; un prasības attiecībā uz ziņojumu saturu ir mazāk stingras (skat. 45., 46. un 47. punktu). No otras puses, vienreizēja atbalsta principu (48. līdz 51. punkts) MVU piemēro pilnībā.”

2.     Valsts tiesiskais regulējums

4        Zákon 328/1991 Zb. o konkurze a vyrovnaní (Likums Nr. 328/1991 par likvidāciju ar tiesas nolēmumu un par sanāciju; turpmāk tekstā – “Likums par likvidāciju ar tiesas nolēmumu un par sanāciju”) ir paredzētas normas, kas Slovākijā piemērojamas attiecībā uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu un sanācijas procedūrām.

 Tiesvedības priekšvēsture

1.     Prasītāja

5        Prasītāja Frucona Košice a.s. ir sabiedrība atbilstoši Slovākijas tiesībām, kas atrodas Košicē (Slovākija), pilsētā, kura 2006. gada 7. jūnijā atradās reģionā, kurš varēja pretendēt uz reģionālo atbalstu atbilstoši EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktam. 1995. gadā, proti, gadā, kad prasītāja tika izveidota, tā ieguva agrāka valsts uzņēmuma aktīvus un pasīvus.

6        Sākumā prasītāja darbojās, pirmkārt, spirta un dzērienu uz spirta bāzes ražošanas sektorā un, otrkārt, tādā lauksaimniecības preču sektorā kā konservētu augļu, dārzeņu un sulu, kā arī gāzētu un negāzētu dzērienu ražošanas sektorā. 2004. gada 6. martā tika atcelta tās spirta un dzērienu uz spirta bāzes ražošanas un apstrādes licence, pamatojot ar to, ka tā nav nomaksājusi akcīzes nodokli, ko tā esot parādā. Kopš tā brīža tā vairs nav ražojusi dzērienus uz spirta bāzes, taču ir tos izplatījusi saskaņā ar 2004. gada 24. augustā noslēgto nolīgumu ar Old Herold, s.r.o. Saskaņā ar šo nolīgumu prasītāja Old Herold izīrēja savas ražotnes dzērienu uz spirta bāzes ražošanai Košicē un Obišovcē [Obišovce] (Slovākijā), kurās pēdējā minētā atbilstoši licencei ražoja dzērienus uz spirta bāzes, kurus prasītāja pēc tam iegādājās, lai pārdotu tālāk saviem klientiem, izmantojot preču zīmi “Frucona”.

2.     Valsts administratīvie procesi un tiesvedība valsts tiesā

7        Pēc tam, kad 2004. gada 1. janvārī stājās spēkā Zákon č. 609/2003 Z. z., ktorým sa mení a dopĺňa zákon Slovenskej národnej rady č. 511/1992 Zb. o správe daní a poplatkov a o zmenách v sústave územných finančných orgánov v znení neskorších predpisov a ktorým sa menia a dopľňajú niektoré ďalšie zákony (Likums Nr. 609/2003, ar kuru groza un papildina Slovākijas Valsts padomes Likumu Nr. 511/1992 par nodokļu, nodevu un saistību administrēšanu un par grozījumiem teritoriālo nodokļu iestāžu sistēmā un ar kuru groza un papildina noteiktus citus likumus), kurā īpaši paredzēts, ka nodokļa maksātājs nevar lūgt nodokļa maksāšanas atlikšanu biežāk kā reizi gadā, prasītāja saskārās ar finanšu grūtībām, kas tai liedza nomaksāt akcīzes nodokli, kas tai bija jāmaksā 2004. gada janvārī un kas bija pieprasīts tā paša gada 25. februārī. Iepriekš prasītāja vairākkārt bija izmantojusi sava nodokļu parāda maksājuma atlikšanu, kas tai tika piešķirta pēc finanšu garantiju sniegšanas par labu Slovākijas Nodokļu administrācijai. Līdz ar to prasītāja bija parādā Likuma par likvidāciju ar tiesas nolēmumu un par sanāciju izpratnē.

8        Paredzot finansiālas grūtības, ko izraisīs grozījumu priekšlikumi un galu galā – pieņemtie grozījumi attiecībā uz tiesisko regulējumu nodokļu maksāšanas atlikšanas jautājumā, prasītāja, kuru pārstāvēja tās ģenerāldirektors, 2003. gada 16. decembrī un 2004. gada 23. janvārī tikās ar Slovākijas Nodokļu ģenerāldirekcijas pārstāvjiem. 2004. gada 30. janvārī prasītājas ģenerāldirektors tāpat tikās ar Slovākijas finanšu ministru. Šajās sanāksmēs prasītāja informēja savus sarunu partnerus par savu ierosinājumu izpildīt savus nodokļu pienākumus iespējamajā sanācijas procedūrā.

9        Vienlaikus prasītāja bija sazinājusies arī ar vietējo attiecībā uz prasītāju kompetento nodokļu pārvaldi, proti, Košice IV biroju (turpmāk tekstā – “vietējā nodokļu pārvalde”). Ar 2004. gada 8. janvāra vēstuli prasītāja to informēja, ka tiktāl, ciktāl tas attiecas uz akcīzes nodokļiem, tā 2004. gada februārī nespēs samaksāt summas, kas tai jāmaksā, un ierosināja vai nu šīs summas samaksāt dalītos maksājumos piecu gadu laikā, vai arī pieņemt sanācijas priekšlikumu, saskaņā ar kuru maksājums aprobežotos ar 35 % no maksājamajām summām. Ar 2004. gada 3. februāra vēstuli vietējās nodokļu pārvaldes direktors noraidīja prasītājas piedāvāto pirmo alternatīvo iespēju un attiecībā uz otro no šīm alternatīvajām iespējām, proti, sanācijas priekšlikumu, atbildēja šādi: “[..] principā nodokļu administrators neiebilst pret sanācijas noteikšanu, tomēr tas nevar piekrist jūsu sanācijas priekšlikumam, kurā paredzēts samaksāt 35 % no maksājamās summas. Mēs saprotam, ka sanācijas noteikumi un nosacījumi tiks apspriesti pirms sanācijas priekšlikuma iesniegšanas”.

10      2004. gada 8. martā prasītāja Krajský súd v Košiciach (Košices rajona tiesa, Slovākija) iesniedza pieteikumu par sanācijas procedūras uzsākšanu, pieteikumā izklāstot savus lielos parādus un atbilstoši Likuma par likvidāciju ar tiesas nolēmumu un par sanāciju izpratnē noteikumiem aprakstīja dažādos pasākumus, kas varētu tai ļaut atgūt tās finansiālo līdzsvaru pēc sanācijas procedūras. Kopējais nodokļu parāda apmērs, kas tika ņemts vērā saskaņā ar tās sanācijas priekšlikumu, sasniedza aptuveni [konfidenciāli] Slovākijas kronu (SKK), kopējai parādu summai esot aptuveni SKK 644,6 miljonu apmērā. Saistībā ar savu sanācijas plānu prasītāja visiem saviem ierindas kreditoriem un noteiktiem privileģētiem kreditoriem ierosināja katram samaksāt daļu, kas līdzvērtīga 35 % no kopējās summas, ko tā tiem bija parādā.

11      Ar 2004. gada 29. aprīļa lēmumu Krajský súd v Košiciach nolēma, ka ir izpildīti nosacījumi, kas paredzēti Likuma par likvidāciju ar tiesas nolēmumu un par sanāciju 46. un nākamajos pantos, un tādējādi atļāva uzsākt sanācijas procedūru saskaņā ar minētā likuma 50. panta 3. punktu. Šīs procedūras ietvaros tā uzaicināja prasītājas kreditorus iesniegt pierādījumus par to atbilstošajiem parādiem. Turklāt tā iecēla sanācijas administratoru un izsauca prasītāju un tās kreditorus uz sanācijas sēdi, kas tika noteikta 2004. gada 9. jūlijā (turpmāk tekstā – “2004. gada 9. jūlija sanācijas sēde”). Visbeidzot, tā pārņēma sanācijas noteikumus, kurus prasītāja bija formulējusi savā 2004. gada 8. marta sanācijas priekšlikumā.

12      Lai ļautu vietējai nodokļu pārvaldei novērtēt atbilstošās sanācijas, likvidācijas ar tiesas nolēmumu un nodokļu piedziņas priekšrocības Slovākijas tiesībās, prasītāja tai pirms sanācijas apstiprināšanas Krajský súd v Košiciach iesniedza vairākus audita ziņojumus. 2004. gada 26. aprīlī tā nosūtīja pirmo audita ziņojumu, ko bija sagatavojusi tās iekšējā auditore K (turpmāk tekstā – “K ziņojums”), kurā prasītājas aktīvu pārdošana likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros tika novērtēta SKK [konfidenciāli] apmērā. 2004. gada 7. jūlijā tā nosūtīja otro audita ziņojumu, ko bija sagatavojusi neatkarīga auditsabiedrība, proti, sabiedrība E (turpmāk tekstā – “E ziņojums”), kurā bija norādīts [konfidenciāli]. E ziņojuma pagaidu versija 2004. gada jūnija beigās tika nosūtīta vietējai nodokļu pārvaldei.

13      2004. gada 21. jūnijā Slovākijas Nodokļu administrācija veica pārbaudi uz vietas prasītājas telpās. Šajā pārbaudē tā konstatēja, ka 2004. gada 17. jūnijā prasītājai bija skaidras naudas līdzekļi SKK [konfidenciāli] apmērā.

14      Ar 2004. gada 6. jūlija vēstuli Slovākijas Nodokļu ģenerāldirekcijas ģenerāldirektore aicināja vietējo nodokļu pārvaldi 2004. gada 9. jūlija sanācijas sēdē nepieņemt prasītājas sanācijas plānu, pamatojot ar to, ka tas, ievērojot pielikumā pievienoto Slovākijas finanšu ministra 2004. gada 15. janvāra vēstuli, kurā ministrs izvirzīja prasību uzmanīties, lai nodokļu administratori nepiekristu nodokļu parāda samazinājumam par labu nodokļa maksātājiem, nav labvēlīgs Slovākijas Republikai.

15      2004. gada 9. jūlija sanācijas sēdē prasītājas kreditori, tostarp Slovākijas Nodokļu administrācija, piekrita prasītājas sanācijas plānam.

16      Ar 2004. gada 14. jūlija lēmumu Krajský súd v Košiciach apstiprināja sanācijas plānu. Tā vispirms identificēja prasītājas kreditorus, kuri bija iesnieguši pierādījumus par saviem prasījumiem sanācijas procedūras ietvaros. Konkrētāk, tā norādīja, ka Slovākijas Nodokļu administrācijai ir prasījums aptuveni SKK 640,8 miljonu apmērā, par kuru sanācijā ir paredzēta līdz 35 % atmaksa, t.i., maksājamā summa aptuveni SKK [konfidenciāli] apmērā. Turpinot, tā konstatēja, ka 2004. gada 9. jūlija sanācijas sēdē prasītājas kreditori, tostarp vietējā nodokļu pārvalde kā privileģētais kreditors, līdz ar to atsevišķi balsojot atbilstoši Likuma par likvidāciju ar tiesas nolēmumu un par sanāciju 58. panta 4. un 5. punktam un 58.b panta 1. punkta a) apakšpunktam un 2. punktam, visi nobalsoja par labu prasītājas sanācijas priekšlikumam. Tā tāpat atgādināja nosacījumus, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai atbilstoši minētā likuma 60. panta 1. punktam attiecīgā sanācija pēc tam varētu tikt apstiprināta, pirms nolēma, ka izskatāmajā lietā nosacījumi ir izpildīti.

17      2004. gada 14. jūlijā Slovākijas Nodokļu ģenerāldirekcija atstādināja un aizstāja vietējās nodokļu pārvaldes direktoru.

18      Ar 2004. gada 20. oktobra vēstuli vietējā nodokļu pārvalde norādīja prasītājai, ka sanācijas noteikumi, ko tā apstiprinājusi 2004. gada 9. jūlija sanācijas sēdē, saskaņā ar kuriem daļa nodokļu parāda netiktu atmaksāta, ir netiešs valsts atbalsts, kam nepieciešama Komisijas atļauja. Tā tāpat prasīja, lai prasītāja tai līdz 2004. gada 19. novembrim paziņo investīciju plānu attiecībā uz summām, kas nav jāatmaksā saskaņā ar Krajský súd v Košiciach 2004. gada 29. aprīļa lēmumu.

19      Ar 2004. gada 25. oktobra spriedumu Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) kā nepieņemamu noraidīja apelācijas sūdzību, ko 2004. gada augustā bija iesniegusi vietējā nodokļu pārvalde par Krajský súd v Košiciach 2004. gada 14. jūlija lēmumu, un atzina, ka minētais lēmums ir spēkā un izpildāms, sākot no 2004. gada 23. jūlija.

20      Ar 2004. gada 9. novembra vēstuli prasītāja atbildēja uz vietējās nodokļu pārvaldes 2004. gada 20. oktobra vēstuli, norādot, ka tā bija iesniegusi “sanācijas pieteikumu”, nevis “valsts atbalsta pieprasījumu”. Šajā vēstulē tā paziņoja, ka nepiekrīt, ka par valsts atbalstu tiek kvalificēta nodokļu pārvaldes administratora sniegta piekrišana. Tā tāpat norādīja, ka investīciju plāna pieprasījums tai šķiet “nepamatots”.

21      2004. gada 14. decembrī vietējās nodokļu pārvaldes direktors, kurš 2004. gada 14. jūlijā bija atstādināts no amata, tika apsūdzēts par krāpšanu un naudas līdzekļu piesavināšanos.

22      2004. gada 17. decembrī prasītāja atbilstoši sanācijai samaksāja vietējai nodokļu pārvaldei naudas summu SKK 224,3 miljonu apmērā, kas atbilda 35 % no tās kopējā parāda. Ar 2004. gada 30. decembra lēmumu Krajský súd v Košiciach konstatēja, ka sanācija ir spēkā, sākot no 2004. gada 23. jūlija, un paziņoja par sanācijas procedūras slēgšanu.

23      Lai apstiprinātu sanācijas procedūras priekšrocības salīdzinājumā ar likvidāciju ar tiesas nolēmumu, prasītāja tāpat saņēma trešo audita ziņojumu, kas datēts ar 2005. gada 27. janvāri, no H [konfidenciāli] (turpmāk tekstā – “H ziņojums”); šajā ziņojumā viņa [konfidenciāli] norādīja [konfidenciāli].

24      Ar 2006. gada 6. marta spriedumu Špeciálny súd v Pezinku (Pezinokas Speciālā tiesa, Slovākija) vietējās nodokļu pārvaldes direktoru, kurš 2004. gada 14. jūlijā bija atstādināts no amata, attaisnoja visās pret viņu vērstajās apsūdzībās.

25      Pēc ārkārtas apelācijas sūdzības par Krajský súd v Košiciach 2004. gada 14. jūlija lēmumu, Najvyšší súd Slovenskej republiky ar 2006. gada 27. aprīļa lēmumu daļēji atcēla Krajský súd v Košiciach 2004. gada 14. jūlija lēmumu, pamatojot ar to, ka ceļu satiksmes nodokļu parādi SKK 424 490 apmērā sanācijā ir iekļauti kļūdaini. Pārējā daļā Najvyšší súd Slovenskej republiky ārkārtas apelācijas sūdzību noraidīja. Ar 2006. gada 18. augusta lēmumu Krajský súd v Košiciach izpildīja Najvyšší súd Slovenskej republiky 2006. gada 27. aprīļa lēmumu un noteica koriģētās summas, kas pienākas vietējai nodokļu pārvaldei, SKK 640,4 miljonu apmērā (35 % no šīs summas sasniedzot SKK 224,1 miljonu).

3.     Administratīvais process Komisijā

26      Ar 2004. gada 15. oktobra vēstuli Komisijai tika nosūtīta sūdzība par iespējamu nelikumīgu valsts atbalstu par labu prasītājai.

27      Ar 2004. gada 6. decembra vēstuli Komisija uzaicināja Slovākijas Republiku tai sniegt informāciju par attiecīgo pasākumu, proti, par prasītājas nodokļu parāda daļēju norakstīšanu sanācijai.

28      Ar 2005. gada 4. janvāra vēstuli Slovākijas Republika informēja Komisiju par iespējamo nelikumīgo valsts atbalstu, ko ir saņēmusi prasītāja, un lūdza to atļaut šo atbalstu kā glābšanas atbalstu, kas piešķirts uzņēmumam, kuram ir grūtības.

29      Pēc tam, kad Komisija bija apkopojusi papildu informāciju, tā ar 2005. gada 5. jūlija vēstuli informēja Slovākijas Republiku par to, ka tā attiecībā uz attiecīgo pasākumu ir nolēmusi uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta EK līguma 88. panta 2. punktā (turpmāk tekstā – “lēmums par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu”). Šis lēmums tika publicēts 2005. gada 22. septembra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 233, 47. lpp.), pie viena aicinot ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par attiecīgo pasākumu.

30      Slovākijas Republika ar 2005. gada 10. oktobra vēstuli iesniedza Komisijai savus apsvērumus par attiecīgo pasākumu. Tāpat ar 2005. gada 24. oktobra lēmumu prasītāja Komisijai paziņoja savus apsvērumus par attiecīgo pasākumu, kas tika pārsūtīti Slovākijas Republikai, lai ļautu tai reaģēt, ko tā izdarīja ar 2005. gada 16. decembra vēstuli.

31      2006. gada 28. martā Komisija tikās ar prasītāju. Šajā sanāksmē prasītāja īpaši norādīja, ka tā ir izvēlējusies sanācijas procedūru likvidācijas ar tiesas nolēmumu vietā, ka Old Herold veic ražošanu, izmantojot tās aktīvus un tās preču zīmi, ka to sadarbība, kas tika uzsākta 2004. jūlijā, balstās uz nolīgumu par Old Herold produkcijas ekskluzīvu izplatīšanu, ka garantēto aktīvu apmērs ir SKK 194 miljoni, ka E ziņojums ir vērsts uz to, lai parādītu vietējai nodokļu pārvaldei, ka sanācijas procedūrai ir dodama priekšroka salīdzinājumā ar likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru, ka tā nevar izskaidrot, kādēļ sabiedrība E ir izmantojusi datus, sākot ar 2004. gada 31. martu, ka Old Herold tai ir piešķīrusi piegādātāja kredītu 2004. gada otrajā pusgadā un ka parasti tā savas saistības izpilda 14 līdz 60 dienu laikā.

32      Ar 2006. gada 4. aprīļa vēstuli prasītāja Komisijai nosūtīja Špeciálny súd v Pezinku 2006. gada 6. marta sprieduma norakstu.

33      Ar 2006. gada 5. maija vēstuli Slovākijas Republika nosūtīja Komisijai papildu informāciju.

34      2006. gada 7. jūnijā Komisija pieņēma Lēmumu 2007/254/EK par valsts atbalstu C 25/05 (ex NN 21/05), ko īstenojusi Slovākijas Republika attiecībā uz prasītāju (OV L 112, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

35      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā ir noteikts:

“1. pants

Valsts atbalsts, ko Slovākijas Republika īstenojusi attiecībā uz [prasītāju] [SKK] 416 515 990 apjomā, nav saderīgs ar kopējo tirgu.

2. pants

1.      Slovākijas Republika veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai atgūtu no [prasītājas] 1. pantā minēto nelikumīgi piešķirto atbalstu.

2.      Atgūšanu veic bez kavēšanās un saskaņā ar valsts tiesību aktos noteikto kārtību, ar nosacījumu, ka tā ļauj tūlītēji un efektīvi izpildīt šo lēmumu.

3.      Atgūstamajai summai jābūt pieskaitītiem procentiem par laika posmu no dienas, kad tā tika nodota [prasītājas] rīcībā, līdz tās faktiskajam atgūšanas brīdim.

4.      Procentus aprēķina saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti V nodaļā Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulā (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai. Procentu likmi piemēro, tos summējot par visu laika posmu, kas minēts 3. punktā.

3. pants

Divu mēnešu laikā pēc šī lēmuma paziņošanas Slovākijas Republika informē Komisiju par pasākumiem, ko tā veikusi, pildot šo lēmumu. Tā minēto informāciju sniedz, izmantojot šā lēmuma I pielikumā norādīto aptaujas lapu.

4. pants

Šis lēmums ir adresēts Slovākijas Republikai.”

36      Prasītāja apstrīdētā lēmuma eksemplāru saņēma no Slovākijas Republikas vēstniecības Briselē (Beļģija) 2006. gada 2. novembrī.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

37      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 12. janvārī, prasītāja cēla šo prasību.

38      Ar 2007. gada 8. jūnijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto dokumentu uzņēmums St. Nicolaus-trade a.s. lūdza atļauju iestāties lietā, lai atbalstītu Komisijas prasījumus.

39      Ar 2007. gada 11. oktobra rīkojumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs šo lūgumu apmierināja un nolēma, ka, tā kā minētais pieteikums par iestāšanos lietā ir iesniegts pēc Reglamenta 115. panta 1. punktā paredzētā sešu nedēļu termiņa beigām, personai, kas iestājusies lietā, būs tiesības, kas ir paredzētas šī reglamenta 116. panta 6. punktā.

40      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un, veicot Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, aicināja prasītāju un Komisiju iesniegt dažus dokumentus un rakstveidā atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Lietas dalībnieki šos procesa organizatoriskos pasākumus izpildīja tiem noteiktajos termiņos.

41      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz mutvārdu jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2009. gada 14. oktobra tiesas sēdē.

42      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu vai, mazākais, pilnībā vai daļēji atcelt šī lēmuma 1. pantu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

43      Komisijas, ko atbalsta persona, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

44      Tiesas sēdē persona, kas iestājusies lietā, atbalstot Komisijas prasījumus, būtībā lūdza Vispārējo tiesu noraidīt prasību un piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par lietas būtību

45      Pamatojot savus prasījumus par tiesību akta atcelšanu, prasītāja izvirza desmit pamatus, kas saistīti ar, pirmkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar attiecīgā valsts atbalsta pasākuma apmēru, otrkārt, būtiskas procesuālas normas un EKL 33. panta noteikumu pārkāpumu, treškārt, būtībā – Komisijas kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu neesamību, ceturtkārt, kļūdu tiesību piemērošanā un faktos, Komisijai uzskatot, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka nekā sanācija, piektkārt, kļūdu tiesību piemērošanā un faktos, Komisijai uzskatot, ka nodokļu piedziņas procedūra bija izdevīgāka nekā sanācija, sestkārt, juridisku un faktu kļūdu, jo Komisija nav izpildījusi pierādīšanas pienākumu, kas tai bija, un ir pārkāpusi tiesību normas par privāta kreditora tirgus ekonomikā kritērija piemērošanu, septītkārt, kļūdu tiesību piemērošanā un faktos, jo Komisija nav pienācīgi izvērtējusi un ņēmusi vērā tās rīcībā esošos pierādījumus, astotkārt, kļūdu tiesību piemērošanā un faktos, jo Komisija ir ņēmusi vērā neatbilstīgus pierādījumus, devītkārt, EKL 253. panta noteikumu pārkāpumu, jo Komisija neesot pienācīgi pamatojusi apstrīdēto lēmumu, un, desmitkārt, kļūdu tiesību piemērošanā un faktos, jo Komisija sanācijai neesot piemērojusi atbrīvojumu kā pārstrukturēšanas atbalstam un ar atpakaļejošu spēku esot piemērojusi Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 2004, C 244, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2004. gada pamatnostādnes”).

1.     Par pirmo pamatu, kas saistīts ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā, aprēķinot attiecīgā valsts atbalsta apmēru

 Lietas dalībnieku argumenti

46      Prasītāja apgalvo, ka summa, kas norādīta apstrīdētā lēmuma 1. pantā, proti, SKK 416 515 990, ir acīmredzami kļūdaina. Saskaņā ar tās viedokli Komisija nav ņēmusi vērā Najvyšší súd Slovenskej republiky 2006. gada 27. aprīļa lēmumu, ar kuru par SKK 424 490 tika samazināts nodokļu parāds, kas tika ņemts vērā sanācijas procedūrā. Precīzais apmērs esot SKK 416 240 072. Līdz ar to apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Attiecīgi – tas būtu jāatceļ vai, mazākais, būtu atceļams tā 1. pants.

47      Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd visus argumentus, kurus prasītāja izvirzījusi pirmā pamata pamatojumam.

 Vispārējās tiesas vērtējums

48      Ievadam ir jāatgādina, ka saistībā ar prasību par tiesību akta atcelšanu attiecīgā akta tiesiskums ir jāizvērtē atbilstoši faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas pastāv akta pieņemšanas brīdī (Tiesas 1979. gada 7. februāra spriedums apvienotajās lietās 15/76 un 16/76 Francija/Komisija, Recueil, 321. lpp., 7. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 25. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑371/94 un T‑394/94 British Airways u.c./Komisija, Recueil, II‑2405. lpp., 81. punkts, un 2004. gada 14. janvāra spriedums lietā T‑109/01 Fleuren Compost/Komisija, Recueil, II‑127. lpp., 50. punkts).

49      Konkrētāk, no judikatūras izriet, ka valsts atbalsta jomā pieņemta lēmuma likumība ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda bija Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (Tiesas 2002. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑74/00 P un C‑75/00 P Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, Recueil, I‑7869. lpp., 168. punkts; šajā ziņā tāpat skat. Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedumu lietā 234/84 Beļģija/Komisija, Recueil, 2263. lpp., 16. punkts).

50      Tādējādi prasītāja nevar atsaukties tiesā uz faktiem, kas nav tikuši izvirzīti EKL 88. pantā paredzētās pirmstiesas procedūras laikā (šajā ziņā skat. Tiesas 1994. gada 14. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑278/92 līdz C‑280/92 Spānija/Komisija, Recueil, I‑4103. lpp., 31. punkts, un 2002. gada 13. jūnija spriedumu lietā C‑382/99 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑5163. lpp., 49. un 76. punkts, un iepriekš 48. punktā minēto spriedumu lietā Fleuren Compost/Komisija, 51. punkts).

51      Tāpat Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā iespējamos faktiskos vai tiesiskos apstākļus, par kuriem tai varēja tikt sniegtas norādes administratīvā procesa laikā, kuras tomēr netika sniegtas, jo Komisijai nav pienākuma pēc savas ierosmes un pamatojoties uz prognozēm pārbaudīt, kādas norādes tai varēja tikt sniegtas (iepriekš 48. punktā minētais spriedums lietā Fleuren Compost/Komisija, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

52      Izskatāmajā lietā no lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu kopsavilkuma, kas publicēts Oficiālajā Vēstnesī (C 233, 47. lpp.), izriet, ka Komisija ir pamatojusies uz apstākļiem attiecībā uz sanācijas apstiprināšanu, kas ietverti Krajský súd v Košiciach 2004. gada 14. jūlija lēmumā, lai noteiktu valsts atbalsta apmēru, un kurus nav apšaubījusi ne Slovākijas Republika savos 2005. gada 10. oktobra apsvērumos, ne prasītāja savos 2005. gada 24. oktobra apsvērumos.

53      Turklāt nav apstrīdēts, ka brīdī, kad Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, nedz prasītāja, nedz Slovākijas Republika to nebija informējusi par Najvyšší súd Slovenskej republiky 2006. gada 27. aprīļa lēmumu par prasītājas attiecīgā nodokļa parāda samazināšanu sanācijas procedūrā.

54      Tādējādi, ievērojot iepriekš 48.–50. punktā minēto judikatūru, Komisijai nevar pārmest, ka tā ir pamatojusies uz pierādījumiem, kas ietverti Krajský súd v Košiciach 2004. gada 14. jūlija lēmumā, un nav ņēmusi vērā Najvyšší súd Slovenskej republiky 2006. gada 27. aprīļa lēmumu, nosakot valsts atbalsta apmēru. Attiecīgi pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

2.     Par otro pamatu, kas saistīts ar būtiska procesuāla noteikuma un EKL 33. panta pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

55      Prasītāja uzskata, pirmkārt, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ir pieļauts būtiska procesuāla noteikuma pārkāpums un līdz ar to tas būtu jāatceļ. Saskaņā ar tās viedokli tiktāl, ciktāl brīdī, kad tika noteikts apskatāmais pasākums, tā galvenokārt ražoja lauksaimniecības produktus, uz kuriem attiecas EK līguma I pielikums, ģenerāldirektoriāts (ĢD), kas Komisijā bija atbildīgs par pārbaudes veikšanu un darbību vadīšanu, kuras bija apstrīdētā lēmuma pieņemšanas pamatā, ir bijis ĢD “Lauksaimniecība un lauku attīstība”, nevis ĢD “Konkurence”. Šo pašu iemeslu dēļ lēmums par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu un apstrīdētais lēmums būtu bijis jāparaksta Komisijas loceklim, kurš ir atbildīgs par lauksaimniecību un lauku attīstību, nevis Komisijas loceklim, kurš ir atbildīgs par konkurenci. Turklāt prasītāja Komisijai pārmet, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav ņēmusi vērā EKL 33. panta mērķus.

56      Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd visus argumentus, kurus prasītāja izvirzījusi, pamatojot otro pamatu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

57      Attiecībā uz otrā pamata pirmo daļu, kas saistīta ar būtiska procesuāla noteikuma pārkāpumu, ir jānorāda, ka tā ir pamatota ar pieņēmumu, ka brīdī, kad tika noteikts attiecīgais pasākums, prasītāja ražoja galvenokārt lauksaimniecības produktus, uz kuriem attiecas EK līguma I pielikums, kādēļ vienīgi ĢD “Lauksaimniecība un lauku attīstība” un Komisijas loceklis, kurš ir atbildīgs par lauksaimniecību un lauku attīstību, bija apveltīti ar kompetenci veikt pārbaudi attiecībā uz attiecīgo pasākumu un pieņemt lēmumu par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu, kā arī apstrīdēto lēmumu.

58      Kā to norādījusi Komisija, no prasītājas 2005. gada 24. oktobra apsvērumiem un, precīzāk, no 1. tabulas, kas ietverta šajos apsvērumos, tieši izriet, ka 2004. gadā prasītājas kopējais apgrozījums sasniedza aptuveni SKK 880,3 miljonus un apgrozījums, ko radījušas darbības, kas saistītas ar spirta un dzērienu uz spirta bāzes ražošanu, sasniedza aptuveni SKK 728,8 miljonus. Šīs pēdējās minētās darbības tādējādi esot radījušas apgrozījumu, kas atspoguļo vairāk nekā 82 % no prasītājas kopējā apgrozījuma. Jākonstatē, ka, ievērojot šo nozīmīgo apgrozījuma procentuālo daļu, ko radījušas darbības, kas saistītas ar spirta un dzērienu uz spirta bāzes ražošanu, prasītāja nav pierādījusi, ka darbības, kas saistītas ar lauksaimniecības produktu ražošanu, uz ko attiecas EK līguma I pielikums, attiecīgā pasākuma pieņemšanas brīdī būtu dominējušas pār [darbībām, kas saistītas ar spirta un dzērienu uz spirta bāzes] ražošanu. Attiecīgi, ņemot vērā pierādījumus, kas ietverti lietas materiālos, ir jākonstatē, ka lietas faktu iestāšanās laikā, prasītājas kopējā apgrozījuma lielākā daļa izrietēja no tās darbībām, kas saistītas ar spirta un dzērienu uz spirta bāzes ražošanu. Tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā acīmredzami faktiski nepamatota.

59      Attiecībā uz otrā pamata otro daļu, kas saistīta ar to, ka Komisija neesot ņēmusi vērā EKL 33. panta mērķus, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 21. panta pirmo daļu, kas iemērojams tiesvedībai Vispārējā tiesā saskaņā ar šo pašu statūtu 53. panta pirmo daļu, un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai prasība būtu pieņemama, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem prasība pamatota, jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņotā un saprotamā veidā – no paša prasības pieteikuma teksta (skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 17. septembra spriedumu lietā T‑201/04 Microsoft/Komisija, Krājums, II‑3601. lpp., 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

60      Izskatāmajā lietā prasītāja nav izvirzījusi nevienu faktu vai juridisku pierādījumu, lai pamatotu savu iebildi, kas saistīta ar EKL 33. panta pārkāpumu. Attiecīgi otrā pamata otro daļu tā nav norādījusi kopsavilkuma veidā atbilstoši Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam. Tādējādi otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama.

61      No iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats attiecībā uz abām tā daļām ir jānoraida, [proti,] attiecībā uz tā pirmo daļu – kā acīmredzami faktiski nepamatots, bet attiecībā uz tā otro daļu – kā acīmredzami nepieņemams.

3.     Par trešo pamatu, kas saistīts ar Pievienošanās līguma IV pielikuma 3. iedaļas, EKL 253. un 88. panta un Regulas (EK) Nr. 659/1999 noteikumu pārkāpumu tiktāl, ciktāl Komisijai nebija kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu

 Lietas dalībnieku argumenti

62      Prasītāja uzskata, ka Komisijai nebija kompetences noteikt attiecīgo pasākumu. Tā uzskata, ka, pieņemot, ka minētais pasākums ir valsts atbalsts EKL 87. panta izpratnē, tas esot ticis piešķirts un īstenots, kad Slovākijas Nodokļu administrācija pirms Slovākijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā (turpmāk tekstā – “Slovākijas Republikas pievienošanās”) bija nolēmusi neizvēlēties likvidācijas ar tiesas nolēmumu iespēju vai nodokļu piedziņas procedūras iespēju. Tā uzskata, ka, uzsākot sanācijas procedūru 2004. gada 29. aprīlī, tā varēja likumīgi sagaidīt, ka Slovākijas Nodokļu administrācija izpildīs visas formālās darbības, kas nepieciešamas, lai sanāciju īstenotu. Pēc šī datuma sanācijas plāna pieņemšana 2004. gada 9. jūlija sanācijas sēdē esot bijusi vienīgi formalitāte. Tā piebilst, ka attiecīgais pasākums vairs nebija piemērojams, sākot ar šo pēdējo minēto datumu. Līdz ar to minētais pasākums esot pastāvošs atbalsts, nevis jauns atbalsts, kādēļ Komisija neesot bijusi kompetenta pieprasīt tā atgūšanu saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu un Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 14. pantu.

63      Konkrētāk, Komisijas nostāja apstrīdētajā lēmumā esot pretrunīga attiecībā uz brīdi, kurā izskatāmajā lietā ir ticis piešķirts valsts atbalsts. No vienas puses, Komisija, pamatojot savu vērtējumu, saskaņā ar kuru attiecīgais pasākums ir ticis piešķirts tikai tad, kad tika pieņemts juridiski saistošais akts, proti, 2004. gada 9. jūlijā, atsaucoties uz iepriekš 48. punktā minēto spriedumu lietā Fleuren Compost/Komisija. No otras puses, Komisija savu secinājumu, ka attiecīgais pasākums bija valsts atbalsts, pamatojot ar apstākli, ka Slovākijas Nodokļu administrācija nebija īstenojusi “atbilstošo procedūru pirms sanācijas procedūras uzsākšanas”. Gan no Komisijas administratīvās prakses, gan no judikatūras izrietot, ka daudzos gadījumos ir ticis secināts, ka atbalsts pastāv tādēļ, ka nav notikušas darbības, pat ja nav pastāvējis formāls, juridiski saistošs dokuments.

64      Turklāt prasītāja uzskata, ka attiecīgais pasākums pēc Slovākijas Republikas pievienošanās vairs nebija piemērojams. Saistībā ar to tā apgalvo, ka sanācija Slovākijas Republikai pēc pievienošanās neradīja nekādus pienākumus, jo nebija nepieciešams nekāds maksājums un nekāda parādu daļēja norakstīšana.

65      Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd visus argumentus, ko prasītāja izvirzījusi trešā pamata pamatojumam.

 Vispārējās tiesas vērtējums

66      Apstrīdētā lēmuma 61.–68. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka daļa šajā lietā atbilstošo faktu ir notikuši pirms Slovākijas Republikas pievienošanās. Turpinot, tā ir norādījusi, ka pasākumi, kas stājas spēkā pēc šīs pievienošanās, nepārprotami ir Komisijas kompetences jomā atbilstoši EK līgumam, un ir precizējusi, ka saskaņā ar tās viedokli, lai noteiktu brīdi, kad stājas spēkā konkrēts pasākums, atbilstīgais kritērijs ir saistošs tiesību akts, saskaņā ar kuru “kompetentā valsts iestāde uzņemas atbalsta piešķiršanu”. Izskatāmajā lietā tā ir uzskatījusi, pirmkārt, ka priekšlikums uzsākt sanācijas procedūru nav akts, ko izdod “atbalstu piešķirošā iestāde”, bet gan “atbalsta saņēmēja” akts un, otrkārt, ka tiesas lēmums atļaut vienošanās procedūru nav akts, ko izdod “atbalstu piešķirošā iestāde”. Turklāt tā ir uzskatījusi, ka nav pierādījumu par to, ka Slovākijas Nodokļu ģenerāldirekcija būtu paudusi piekrišanu attiecīgajam pasākumam tikšanās laikā 2003. gada decembrī. Gluži pretēji – Slovākijas pārvaldes esot noliegušas jebkādu šādu iepriekšēju piekrišanu. Saskaņā ar Komisijas viedokli “kompetentās iestādes lēmums norakstīt daļu no tās prasījumiem” esot pieņemts 2004. gada 9. jūlijā, t.i., pēc Slovākijas Republikas pievienošanās, kad vietējā nodokļu pārvalde sniedza savu piekrišanu prasītājas sanācijas priekšlikumam. Attiecīgi tā ir uzskatījusi, ka tā ir kompetenta “novērtēt” attiecīgo pasākumu atbilstoši EKL 88. pantam.

67      Trešais pamats, kas attiecas uz Komisijas kompetences neesamību pieņemt apstrīdēto lēmumu, ir pamatots ar pieņēmumu, ka attiecīgais pasākums ir ticis pieņemts pirms Slovākijas Republikas pievienošanās.

68      Lai izlemtu par trešā pamata pamatotību, kā atbilstīgais kritērijs ir izmantojams “saistoša tiesību akta, saskaņā ar kuru kompetentā valsts iestāde uzņemas atbalsta piešķiršanu” kritērijs (šajā ziņā skat. iepriekš 48. punktā minēto spriedumu lietā Fleuren Compost/Komisija, 74. punkts).

69      Šajā ziņā vispirms ir jāidentificē attiecīgā pasākuma mērķis. Saskaņā ar prasītājas viedokli attiecīgais pasākums ir ticis pieņemts pirms Slovākijas Republikas pievienošanās, kad vietējā nodokļu pārvalde nolēma neuzsākt likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru vai nodokļu piedziņas procedūru.

70      Kā to pamatoti norādījusi Komisija, ir jāuzskata, ka dalībvalsts pārvaldes lēmums neuzsākt likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru vai nodokļu piedziņas procedūru atšķiras no lēmuma, ar kuru apstiprināts sanācijas priekšlikums, kas izskatāmajā lietā nozīmēja, ka vietējā nodokļu pārvalde atsakās no 65 % savu prasījumu pret prasītāju. Faktiski, kaut gan kreditora lēmums neuzsākt likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru vai nodokļu piedziņas procedūru vienīgi laika ziņā atliek iespējamo parāda piespiedu piedzīšanu, šī kreditora lēmums apstiprināt sanācijas priekšlikumu, ar nosacījumu, ka minēto sanāciju apstiprina kompetentā tiesa, nozīmē, ka minētais kreditors galīgi atsakās no visa vai daļas šī parāda. Attiecīgi šie divi lēmumi skaidri atšķiras viens no otra.

71      Līdzīgi, kā tas tieši izriet gan no lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu, gan no apstrīdētā lēmuma noteikumiem, attiecīgo pasākumu veido tikai vietējās nodokļu pārvaldes atteikšanās no 65 % savu prasījumu pret prasītāju sanācijai. Katrā ziņā attiecīgais pasākums neattiecas uz vietējās nodokļu pārvaldes lēmumu neuzsākt likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru vai nodokļu piedziņas procedūru.

72      Attiecīgi, lai novērtētu trešā pamata, kas saistīts ar Komisijas kompetences neesamību pieņemt apstrīdēto lēmumu, pamatotību, ir jānosaka vienīgi, kurā brīdī vietējā nodokļu pārvalde ir apstiprinājusi prasītājas sanācijas priekšlikumu.

73      Pirmkārt, it īpaši ir jāatzīmē, ka prasītāja apstiprina, ka ar Krajský súd v Košiciach 2004. gada 29. aprīļa lēmumu ir atļauta sanācijas procedūra. Savukārt Komisija norāda, ka šajā pašā lēmumā Krajský súd v Košiciach ir vienīgi atļāvusi sanācijas procedūras uzsākšanu. Tādējādi ir jāizvērtē Krajský súd v Košiciach 2004. gada 29. aprīļa lēmuma piemērošanas apjoms tiktāl, ciktāl, pamatojot trešo pamatu, prasītāja apgalvo, ka attiecīgais pasākums ir ticis pieņemts pirms Slovākijas Republikas pievienošanās, kādēļ Komisijai neesot bijis kompetences izvērtēt minētā pasākuma atbilstību EK līguma noteikumiem.

74      Šajā ziņā vispirms no Likuma par likvidāciju ar tiesas nolēmumu un sanāciju noteikumiem, bet, konkrētāk, no minētā likuma 50. panta izriet, ka pirms jebkādas sanācijas apstiprināšanas tiesai ar lēmumu ir jākonstatē, ka ir izpildīti nosacījumi sanācijas procedūras uzsākšanai. Katrā ziņā Krajský súd v Košiciach 2004. gada 29. aprīļa lēmums nevarētu būt lēmums, ar kuru izskatāmajā lietā tiek apstiprināta sanācija.

75      Faktiski, pirmkārt, saskaņā ar Likuma par likvidāciju ar tiesas nolēmumu un sanāciju 58. panta 1. punkta noteikumiem attiecīgie kreditori, kas iesnieguši pierādījumus par saviem prasījumiem, var iesniegt priekšlikumus vai paziņojumus un rakstveidā balsot par sanācijas priekšlikumu pat pirms minētā likuma 58. panta 2. punktā paredzētās sanācijas sēdes.

76      Otrkārt, atbilstoši Likuma par likvidāciju ar tiesas nolēmumu un sanāciju 50. panta 3. punkta b) apakšpunktam un 58. panta 2. punktam sanācijas procedūras uzsākšanai jāļauj tiesnesim sanācijas sēdes laikā konstatēt, kas ir attiecīgie kreditori, kuri piekrīt, un kas ir tie, kuri nepiekrīt sanācijas priekšlikumam. Vienīgi tad, ja ir izpildīti vairākuma nosacījumi, kas paredzēti Likuma par likvidāciju ar tiesas nolēmumu un sanāciju 58.a un 58.b pantā, un ievērojot minētā likuma 60. un 61. panta noteikumus, tiesa var izlemt apstiprināt sanāciju. Attiecīgi no Likuma par likvidāciju ar tiesas nolēmumu un sanāciju noteikumiem izriet, ka lēmums par sanācijas apstiprināšanu var tikt pieņemts vienīgi pēc sanācijas procedūras uzsākšanas un pēc tam, kad attiecīgie kreditori iesnieguši pierādījumus par saviem prasījumiem un ir uzaicināti, vēlākais, sanācijas sēdē, balsot par sanāciju.

77      Turpinot, no paša Krajský súd v Košiciach 2004. gada 29. aprīļa lēmuma formulējuma izriet, ka šī tiesa ir uzaicinājusi attiecīgos kreditorus desmit nedēļu laikā iesniegt pierādījumus par saviem prasījumiem, kas pieprasāmi sanācijas procedūrai, ir sasaukusi sanācijas sēdi 2004. gada 9. jūlijā un ir atkārtojusi tādus sanācijas noteikumus kā prasītājas 2004. gada 8. marta sanācijas priekšlikumā.

78      Visbeidzot, ir jānorāda, ka prasītāja savos 2005. gada 24. oktobra apsvērumos ir norādījusi, ka 2004. gada 29. aprīlī Krajský súd v Košiciach bija atļāvusi sanācijas procedūras pirmo posmu tādā nozīmē, ka bija izpildīti visi izvirzītie formas un būtiskie nosacījumi. Tā tāpat ir piemetinājusi, ka sanācijas procedūras otrais posms ir ticis pabeigts ar 2004. gada 14. jūlija lēmuma pieņemšanu, kurā Krajský súd v Košiciach bija apstiprinājusi sanāciju.

79      Ievērojot iepriekš 74.–78. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jāuzskata, ka Krajský súd v Košiciach 2004. gada 29. aprīļa lēmums nav saistošs tiesību akts iepriekš 68. punktā minētās judikatūras izpratnē. Ar minēto lēmumu Krajský súd v Košiciach aprobežojās ar to, ka izskatāmajā lietā konstatēja, ka ir izpildīti nosacījumi sanācijas procedūras uzsākšanai.

80      Otrkārt, attiecībā uz lēmuma par sanācijas procedūras uzsākšanu sekām pastāv vienprātība, ka saskaņā ar izskatāmajā lietā piemērojamajiem valsts tiesību noteikumiem šis lēmums atņem parādniekam, kā arī tā kreditoriem tiesības uzsākt likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru visā sanācijas procedūras laikā. Tomēr Likuma par likvidāciju ar tiesas nolēmumu un sanāciju 66. pantā ir paredzēts, ka gadījumā, ja attiecīgie kreditori neapstiprina sanācijas priekšlikumu, tiesa sanācijas procedūru izbeidz. Tādējādi, sākot ar šo brīdi, attiecīgajiem kreditoriem ir tiesības uzsākt likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru.

81      Treškārt, pastāv vienprātība, ka Slovākijas Nodokļu administrācijai izskatāmajā lietā bija privileģēta kreditora statuss. Tāpat pastāv pilnīga vienprātība, ka saskaņā ar Likuma par likvidāciju ar tiesas nolēmumu un sanāciju noteikumiem sanācijas priekšlikums ir jāapstiprina privileģētajiem kreditoriem, lai sanāciju varētu apstiprināt tiesa. Pretēji prasītājas viedoklim no lietas materiāliem neizriet, ka, pirms Krajský súd v Košiciach 2004. gada 29. aprīļa lēmuma pieņemšanas prasītāja no vietējās nodokļu pārvaldes būtu saņēmusi jebkādu garantiju par tās 2004. gada 8. marta sanācijas priekšlikuma apstiprināšanu. Attiecīgi prasītāja kļūdaini uzskata, ka attiecīgo pasākumu Slovākijas Republika ir noteikusi pirms 2004. gada 1. maija.

82      Starp citu, ir jānorāda, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 57. apsvēruma, ka Slovākijas iestādes 2004. gadā divreiz formāli norādīja, ka iebilst pret prasītājas sanācijas priekšlikuma apstiprināšanu. Ar 2004. gada 15. janvāra vēstuli Slovākijas finanšu ministrs aicināja Slovākijas Nodokļu ģenerāldirekciju nepieņemt sanācijas priekšlikumus, kas nozīmētu nodokļu parādu norakstīšanu. Ar 2004. gada 6. jūlija vēstuli minētā Slovākijas Nodokļu ģenerāldirekcija aicināja vietējo nodokļu pārvaldi nepieņemt prasītājas sanācijas priekšlikumu.

83      Protams, no lietas materiāliem izriet, ka Špeciálny súd v Pezinku 2006. gada 6. marta spriedumā tā ir uzskatījusi, ka 2004. gada 15. janvāra un 6. jūlija vēstules nav bijušas saistošas. Tomēr pat tad, ja šīs vēstules nebija saistošas, šādas rekomendācijas īpaši skaidri parāda Slovākijas Nodokļu ģenerāldirekcijas nostāju, kas bija nelabvēlīga ne tikai pret prasītājas sanācijas priekšlikumu, bet arī, vispārīgāk, pret visām nodokļu parāda norakstīšanām Slovākijas Republikas teritorijā. Attiecīgi Komisijai nevar pārmest, ka tā apstrīdētajā lēmumā 2004. gada 15. janvāra un 6. jūlija vēstules ir minējusi kā pierādījumus, kas parāda, ka Slovākijas iestādes nepiekrita prasītājas sanācijas priekšlikumam.

84      Tādējādi, kā tas izriet no lietas materiāliem, vietējā nodokļu pārvalde savu piekrišanu attiecībā uz prasītājas sanācijas priekšlikumu formalizēja vienīgi 2004. gada 9. jūlija sanācijas sēdē. Faktiski pastāv vienprātība, ka, tikai pamatojoties uz vienprātīgu prasītājas kreditoru apstiprinājumu, Krajský súd v Košiciach 2004. gada 14. jūlijā pieņēma savu lēmumu par sanācijas apstiprināšanu.

85      Pirms 2004. gada 9. jūlija Slovākijas Nodokļu administrācija kā privileģētais kreditors būtu varējusi iebilst pret prasītājas sanācijas priekšlikumu, kas automātiski būtu nozīmējis, ka Krajský súd v Košiciach būtu izbeigusi 2004. gada 29. aprīlī uzsākto sanācijas procedūru. Faktiski lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka, nepastāvot šādai piekrišanai no vietējās nodokļu pārvaldes puses, kas pārstāvēja privileģētu prasītājas kreditoru, Krajský súd v Košiciach nebūtu varējusi apstiprināt sanāciju. Attiecīgi līdz 2004. gada 9. jūlijam vietējā nodokļu pārvalde būtu varējusi izteikt savu veto par prasītājās sanācijas priekšlikumu un līdz ar to būtu varējusi uzsākt vai nu nodokļu piedziņas procedūru, vai likvidācijas pēc tiesas nolēmuma procedūru pēc tam, kad Krajský súd v Košiciach būtu izbeigusi sanācijas procedūru. Turklāt no prasītājas 2005. gada 24. oktobra apsvērumiem izriet, ka tā, lai parādītu, ka vietējā nodokļu pārvalde bija pārliecināta, ka sanācijas risinājumam, ko pēdējā minētā bija apstiprinājusi 2004. gada 9. jūlijā, ir dodama priekšroka salīdzinājumā ar likvidāciju ar tiesas nolēmumu, apgalvo, ka minētā pārvalde būtu varējusi iesaistīties dažādās sanācijas procedūras stadijās, lai kavētu šo sanāciju. Šāds apgalvojums ir pretrunā prasītājas argumentam, ka attiecīgais pasākums ir ticis noteikts pirms 2004. gada 29. aprīļa.

86      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka izskatāmajā lietā vienīgi pēc tam, kad vietējā nodokļu pārvalde bija formāli apstiprinājusi sanācijas priekšlikumu, proti, 2004. gada 9. jūlijā, šī pārvalde ir pieņēmusi savu lēmumu norakstīt 65 % savu prasījumu pret prasītāju. Tātad saistošs tiesību akts, ar kuru Slovākijas iestādes ir apņēmušās piešķirt attiecīgo atbalstu, ir ticis pieņemts pēc Slovākijas Republikas pievienošanās.

87      Rezumējot, trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

4.     Par ceturto, piekto, sesto, septīto, astoto un devīto pamatu, kas būtībā saistīti ar kļūdām tiesību piemērošanā un faktos attiecībā uz pasākuma kvalificēšanu par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē

 Ievada apsvērumi

88      Ir jānorāda, ka ceturtais un piektais pamats attiecīgi ir saistīti ar kļūdu tiesību piemērošanā un faktos tiktāl, ciktāl Komisija ir uzskatījusi, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra ir bijusi izdevīgāka nekā sanācijas procedūra, un kļūdu tiesību piemērošanā un faktos tiktāl, ciktāl Komisija ir uzskatījusi, ka nodokļu piedziņas procedūra ir bijusi izdevīgāka par sanācijas procedūru.

89      No apstrīdētā lēmuma 75. apsvēruma izriet, ka, lai izvērtētu, vai attiecīgo pasākumu varēja kvalificēt par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta noteikumu izpratnē, Komisija ir izmantojusi privāta kreditora tirgus ekonomikā kritēriju. Saistībā ar to tā ir pārbaudījusi, vai labums, ko no sanācijas procedūras guva Slovākijas Republikas Nodokļu administrācija, bija lielāks par labumu, ko šī pati administrācija būtu varējusi gūt likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras vai nodokļu piedziņas procedūras rezultātā. Tādējādi pietiek ar to, ka viena no šīm divām procedūrām būtu izdevīgāka nekā sanācijas procedūra, lai Komisija varētu secināt, ka privāta kreditora tirgus ekonomikā kritērijs izskatāmajā lietā nav ticis ievērots un ka attiecīgi apskatāmais pasākums bija valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

90      Turklāt ir jānorāda, ka sestais, septītais, astotais un devītais pamats tiktāl, ciktāl tie ir vērsti uz to, lai apšaubītu apstrīdētā lēmuma likumību, ciktāl ar to attiecīgais pasākums kvalificēts par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ir saistīti ar vai nu ceturto, vai piekto pamatu.

91      Tādējādi vispirms attiecībā uz ceturto pamatu un sesto, septīto, astoto un devīto pamatu tiktāl, ciktāl tie ir saistīti ar ceturto pamatu, ir jāpārbauda apstrīdētā lēmuma likumība, ciktāl Komisija ir uzskatījusi, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka nekā sanācijas procedūra.

92      Vienīgi tad, ka tiktu konstatēts, ka Komisija kļūdaini uzskatīja, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka nekā sanācijas procedūra, turpinājumā būtu jāpārbauda apstrīdētā lēmuma likumība attiecībā uz piekto pamatu un sesto, septīto, astoto un devīto pamatu, ciktāl tie ir saistīti ar piekto pamatu, saistībā ar to, ka Komisija ir uzskatījusi, ka nodokļu piedziņas procedūra bija izdevīgāka par sanācijas procedūru.

 Par apstrīdētā lēmuma likumību tiktāl, ciktāl Komisija ir uzskatījusi, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka nekā sanācijas procedūra

 Par argumentiem, kas izvirzīti saistībā ar ceturto pamatu

–       Lietas dalībnieku argumenti

93      Prasītāja uzskata, ka sanācija tai neesot piešķīrusi priekšrocības no konkurences viedokļa, jo Slovākijas Nodokļu administrācija esot rīkojusies kā privāts kreditors, kura vienīgais mērķis ir bijis maksimizēt Slovākijas Republikas ieguvumus. Saskaņā ar prasītājas viedokli sanācija ne tikai tai neesot sniegusi “acīmredzami lielāku labumu”, bet tāpat esot bijusi ikviena privāta kreditora acīmredzamā izvēle starp prasījuma daļēju, taču tūlītēju samaksu, no vienas puses, un ilgu un dārgu likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru, kas ietvēra risku saņemt summu, kas būtu mazāka par summu, ko tā saņemtu sanācijas īstenošanas rezultātā, no otras puses. Apstrīdētajā lēmumā Komisija esot nonākusi pie atšķirīga secinājuma, jo tā esot pamatojusies uz kļūdainu faktu novērtējumu, kļūdainiem secinājumiem, nepamatotiem pieņēmumiem un nepamatotiem apgalvojumiem, ko izdarījusi dalībvalsts, kura no paša sākuma un neskaidru un aizdomīgu iemeslu dēļ ir atzinusi, ka tā ir piešķīrusi nelikumīgu valsts atbalstu.

94      Pirmkārt, prasītāja atsaucas uz to, ka Komisija nav ņēmusi vērā likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ilgumu Slovākijā un trešo personu ziņojumus par šo jautājumu. Tā uzskata, ka visizteiktākā atšķirība starp sanācijas procedūru un likvidāciju ar tiesas nolēmumu attiecas uz atbilstošajiem šo procedūru ilgumiem. Kamēr sanācijas izpildē maksājamās summas kreditoriem esot maksājamas nākamajā mēnesī, ieņēmumus, kas saņemti, pārdodot tā aktīvus likvidācijā ar tiesas nolēmumu, kreditori saņemot tikai pēc daudz ilgākas procedūras. Turklāt apstrīdētā lēmuma 54. apsvērumā Komisija esot tikai norādījusi uz Slovākijas iestāžu viedokli, saskaņā ar kuru izskatāmajā lietā, ievērojot ierobežoto kreditoru skaitu un to, ka pastāv aktīvi ar pozitīvu likvidācijas vērtību, likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra būtu tikusi veikta ātrāk par vidējo ilgumu, neizskaidrojot, kā šie apstākļi varētu saīsināt procedūras ilgumu. Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisija atbildes rakstā ir atzinusi, ka tā nav mēģinājusi sagatavot viedokli par tās aktīvu likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras iespējamo ilgumu. Tādējādi tā neesot ņēmusi vērā “zaudētos procentu ieņēmumus”, salīdzinot likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru ar sanācijas procedūru.

95      Pēc prasītājas domām, pat ja šie apstākļi būtu varējuši novest pie likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras, kas būtu ātrāka par parasto, Komisijai bija jāņem vērā dažādie lietas apstākļi, kas varēja pagarināt minētās procedūras ilgumu. Saistībā ar to tā apgalvo, ka vairums tās aktīvu ir īpašas iekārtas dzērienu ražošanai un apstrādei, proti, potenciālo pircēju skaits ir ierobežots. Turklāt to ģeogrāfiskais izvietojums tāpat esot trūkums, jo tas prasa transportu un kvalificētu personālu. Tādējādi tā uzskata, ka gan tās zemes īpašumam, gan ražošanas līdzekļiem nav nekādas vērtības no ievērojama ražotāja viedokļa, kas atrodas Slovākijā, un ka tos būtu ļoti grūti pārdot.

96      Prasītāja uzskata, ka Komisijai izmeklēšanas laikā ir tikusi iesniegta dažādos avotos ietverta informācija par vidējo likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ilgumu Slovākijā. Pirmkārt, tā apgalvo, ka viņa Komisijai kā pielikumu saviem 2005. gada 24. oktobra apsvērumiem ir iesniegusi Pasaules Bankas 2004. gada ziņojumu, no kura izriet, ka vidējais likvidācijas ar tiesas nolīgumu procedūras ilgums Slovākijā, sekojot ideālam scenārijam, ir bijis četri gadi un astoņi mēneši. Turklāt tāpat no Pasaules Bankas 2002. gada ziņojuma, kas pievienots kā pielikums prasības pieteikumam, izrietot, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra ir bijusi vissliktākā izvēle no kreditora viedokļa un ilgusi no trim līdz septiņiem gadiem un ka privileģētie kreditori esot minējuši, ka tie atgūst ārkārtīgi mazu savu prasījumu daļu, ap 5–10 % pēc administratīvajām izmaksām. Otrkārt, tā atzīmē, ka 2004. gada ziņojumā, kas Komisijai nosūtīts pielikumā tās 2005. gada 24. oktobra apsvērumiem, Slovākijas Tieslietu ministrs esot novērtējis, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra Slovākijā ilgst no trim līdz septiņiem gadiem. Treškārt, no H ziņojuma izrietot [konfidenciāli]. Ceturtkārt, Komisija savos 2002. un 2003. gada progresa ziņojumos par Slovākijas Republikas sasniegto ceļā uz pievienošanos Savienībai esot minējusi grūtības un nepieciešamos uzlabojumus attiecībā uz likvidāciju ar tiesas nolēmumu un maksātnespēju.

97      Prasītāja uzskata, ka, pat pieņemot, ka ieņēmumi no tās aktīvu pārdošanas likvidācijā ar tiesas nolēmumu, kas minēti apstrīdētajā lēmumā, ir tikuši aprēķināti, pamatojoties uz koeficientu, kas piemērots E ziņojumā, ir acīmredzami, ka pat visoptimistiskākais kreditors būtu izvēlējies saņemt SKK 225 miljonus 2004. gada decembrī, nevis saņemt, iespējams, līdz SKK 239 miljoniem (SKK 275 miljoni atbilst kopējiem iespējamajiem ieņēmumiem no tās aktīvu pārdošanas likvidācijā ar tiesas nolēmumu, no kā atskaitīti vismaz SKK 36 miljoni, kas atbilst likvidācijas ar tiesas nolēmumu izmaksām) termiņā, kas ietilpst starp “ātrāk par vidējo” un septiņiem gadiem. Prasītāja apgalvo, ka, ievērojot, pirmkārt, SKK 14 miljonu atšķirību starp summu, ko varētu saņemt, īstenojot sanāciju, un summu, ko varētu saņemt likvidācijā ar tiesas nolēmumu, un, otrkārt, nodokli 5,1 % apmērā, kas piemērojams 2004. gada martā, būtu bijis nepieciešams, lai likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra nebūtu ilgāka par trīspadsmit ar pusi mēnešiem, lai privāts kreditors izvēlētos likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru sanācijas procedūras vietā. Tomēr tik īss termiņš neesot iedomājams izskatāmajā lietā.

98      Otrkārt, prasītāja atsaucas uz to, ka Komisija nav ņēmusi vērā likvidācijas ar tiesas nolēmumu izmaksas Slovākijā un trešo personu ziņojumus par šo jautājumu. Tā apgalvo, ka šīs izmaksas saskaņā ar E ziņojumu sasniedza SKK [konfidenciāli], proti, [konfidenciāli] no ieņēmumiem no tās aktīvu pārdošanas, kas šādas procedūras ietvaros novērtēti SKK [konfidenciāli] apmērā, un saskaņā ar K ziņojumu sasniedza SKK [konfidenciāli], proti, [konfidenciāli] no ieņēmumiem no tās aktīvu pārdošanas, kas šādas procedūras ietvaros novērtēti SKK [konfidenciāli] apmērā. Komisijai no ienākumiem no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, kuri tikuši novērtēti SKK 275 miljonu apmērā, būtu bijis jāatskaita SKK 36 miljoni, kas atbilst likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras izmaksām, kas faktiski atbilst izmaksām, kas saistītas ar ieņēmumiem, kas iegūti no tās aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, kuri novērtēti SKK 204 miljonu apmērā. Proporcionālā daļa, kas attiecas uz izdevumiem saistībā ar minētajiem ieņēmumiem, samazinoties līdzvērtīgi tam, kā šie ieņēmumi palielinās. Attiecīgi Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka izdevumi, kas ietverti K ziņojumā, ir zemāki par izdevumiem, kas iekļauti E ziņojumā. Prasītāja piebilst, ka, pamatojoties uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras izmaksām Slovākijā, kā tās novērtētas Pasaules Bankas 2004. gada ziņojumā, kuras atbilst 18 % no ieņēmumiem, kas iegūti no aktīvu pārdošanas šīs procedūras ietvaros, Komisija, pamatojoties uz 2004. gada 17. jūnija datiem, esot konstatējusi, ka kopējie paredzētie ieņēmumi, ir mazāki vai vienādi ar ieņēmumiem no sanācijas. Komisijas arguments, saskaņā ar kuru likvidācijas ar tiesas nolēmumu administrators būtu turpinājis ražošanas procesu, neesot “pārliecinošs” tiktāl, ciktāl tās spirta un dzērienu uz spirta bāzes ražošanas un apstrādes licence tai bija atsaukta un tādējādi tā vairs nevarēja ražot spirtu.

99      Treškārt, prasītāja Komisijai pārmet, ka tā nav ņēmusi vērā papildu darbu un pārvaldes izmaksas, ar kurām tai būtu bijis jāsaskaras, uzsākot likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru. Tā apgalvo, ka tai ne tikai būtu bijis jāturpina maksāt savu darbinieku algas un darbības izmaksas, bet tāpat tā, iespējams, pakāpeniski būtu izbeigusi darba līgumus un saistībā ar to būtu izmaksājusi atlaišanas pabalstus.

100    Ceturtkārt, prasītāja Komisijai pārmet, ka tā nav ņēmusi vērā precedentu Slovākijas spirta tirgū, kuru saprātīgs privāts kreditors būtu ņēmis vērā. Šajā ziņā tā atgādina, ka savos 2005. gada 24. oktobra apsvērumos tā ir vērsusi Komisijas uzmanību uz paziņoto Liehofruct White Lady Distillery, s.r.o. Levoča (turpmāk tekstā – “Liehofruct”) likvidāciju ar tiesas nolēmumu. Prasītāja norāda, ka, gluži tāpat kā prasītāja, arī šis uzņēmums bija kļuvis par īpašnieku spirta ražotnei, kas iepriekš bija piederējusi valstij, un piebilst, ka “tāpat vissvarīgākie kreditori bija nodokļu iestādes”. Tā atzīmē, ka Liehofruct likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra sākās 1999. gada jūlija sākumā, ka aktīvi tika likvidēti tikai pēc desmit izsolēm, kuru laikā visaugstākie piedāvājumi nepārsniedza 30 % no aplēstās uzņēmuma vērtības, un ka pēc astoņiem gadiem procedūra vēl joprojām nebija pabeigta. Tas parādot, ka Slovākijas austrumu daļā nebija viegli atrast pircēju destilācijas rūpnīcai ar novecojušām iekārtām.

101    Atbildot uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru prasītāja neesot izskaidrojusi, kādā veidā Liehofruct likvidācija ir pielīdzināma tās situācijai, prasītāja norāda, ka Komisijai bija pienākums painteresēties par šo konkrēto jautājumu un ka tās nerīkošanās ir acīmredzama kļūda. Tāpat tā apstrīd Komisijas apgalvojumu, ka aktīvi ir tikuši pārdoti par tirgus cenu. Saskaņā ar tās viedokli ikvienam saprātīgam privātam kreditoram būtu jāsagaida, ka tā parādnieka aktīvu likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros pārdošana notiks par cenu, kas ir mazāka par parasto tirgus cenu.

102    Piektkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija nav ņēmusi vērā Slovākijas tieslietu ministra 2004. gada ziņojumu, kas minēts iepriekš 96. punktā, saskaņā ar kuru privātie kreditori likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros ļoti reti no maksātnespējīga parādnieka atgūst vairāk par 5–10 % no savu prasījumu summas. Šis pesimistiskais apgalvojums esot pretrunā Slovākijas iestāžu ārkārtīgi pozitīvajam likvidācijas ar tiesas nolēmumu vērtējumam izskatāmajā lietā. Tādējādi, nepievēršot uzmanību šai pretrunai, Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

103    Savā atbildes rakstā prasītāja atgādina, ka likvīdo līdzekļu apmēra novērtējumā SKK [konfidenciāli] apmērā ir ņemta vērā maksājumu veikšanas atlikšana, ko tā bija piešķīrusi Old Herold pēc sanācijas priekšlikuma un kuru summa sākotnēji bija jāmaksā 2004. gada jūlijā. Neapstrīdot šo likvīdo līdzekļu pastāvēšanu, prasītāja uzskata, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros Old Herold kā tās kreditoram arī būtu bijis jāsaņem samaksa. Saprātīgs privāts kreditors tādējādi nebūtu cerējis pārdot ilgtermiņa aktīvus, krājumus un īslaicīgus prasījumus par naudas summu, kas pārsniedz SKK 63,3 miljonus, pēc tam, kad atskaitītas darbaspēka izmaksas, administratīvās un juridiskās izmaksas, kā arī veikta daļēja pastāvošo prasījumu samaksa, no kuriem daļa ir Old Herold prasījumi. Visbeidzot, tā apgalvo, ka aptuveni SKK [konfidenciāli], kas saņemti par tās krājumu pārdošanu Old Herold, bijuši pamatoti ar tās ilgtermiņa vienošanos, kas noslēgta ar Old Herold, un ar pēdējās minētās pārliecību par veiksmīgu sanācijas norisi. Old Herold minētos krājumus nebūtu iegādājusies maksātnespējas gadījumā. Attiecīgi neesot bijis likumīgi ņemt vērā šādus līdzekļus saistībā ar novērtējumu “iespējamajam finansiālajam labumam” likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūrā.

104    Prasītāja piebilst, ka Komisijas apgalvojums, ka attiecībā uz likvīdajiem līdzekļiem nodokļu piedziņa būtu varējusi notikt vienkāršas apķīlāšanas ceļā, nav atbilstošs tiktāl, ciktāl minētie likvīdie līdzekļi katrā ziņā bija rezervēti Slovākijas finanšu administrācijai.

105    Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd visus argumentus, kurus prasītāja izvirzījusi, pamatojot ceturto pamatu.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

106    Vispirms ir jāatgādina, ka valsts atbalsta jomā pieņemta lēmuma tiesiskums, kā tas ir norādīts iepriekš 49. punktā, ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda bija Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī.

107    Turpinot ir jānorāda, ka pastāv vienprātība, ka attiecīgais pasākums, ko veido parāda norakstīšana no kreditoru puses to apstiprinātā sanācijā, prasītājai sniedza priekšrocību. Savukārt lietas dalībnieki nav vienisprātis par to, vai izskatāmajā lietā, ievērojot privāta kreditora tirgus ekonomikā kritēriju, parastos tirgus apstākļos prasītāja būru saņēmusi šādu saimniecisku priekšrocību, un attiecīgi par to, vai minētais pasākums ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

108    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiktāl, ciktāl Komisijai, piemērojot privātā kreditora kritēriju tirgus ekonomikā, ir jāveic sarežģīti ekonomiski vērtējumi, tāpat kā piemērojot privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritēriju, šī piemērošana saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir pakļauta tiesas pārbaudei, kas aprobežojas ar to, ka tiek pārbaudīta procesuālo noteikumu un pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana, minēto faktu precīzs uzskaitījums un tas, vai šo faktu vērtējumā nav pieļauta acīmredzama kļūda vai pilnvaru nepareiza izmantošana (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑36/99 Lenzing/Komisija, Krājums, II‑3597. lpp., 150. punkts un tajā minētā judikatūra, kas apstiprināts ar Tiesas 2007. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑525/04 P Spānija/Lenzing, Krājums, I‑9947. lpp., 59. punkts).

109    Tāpat ir jāatgādina, ka, kaut arī Tiesa atzīst Komisijai piešķirto rīcības brīvību ekonomiskajā jomā, tas tomēr nenozīmē, ka Kopienu tiesai ir jāatturas no Komisijas veiktās ekonomiska rakstura datu interpretācijas pārbaudes (2005. gada 15. februāra spriedums lietā C‑12/03 P Komisija/Tetra Laval, Krājums, I‑987. lpp., 39. punkts, un iepriekš 108. punktā minētais spriedums lietā Spānija/Lenzing, 56. punkts).

110    Saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, ticamība un konsekvence, bet arī jāpārbauda, vai šie pierādījumi izveido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (šajā ziņā skat. 1979. gada 25. janvāra spriedumu lietā 98/78 Racke, Recueil, 69. lpp., 5. punkts; 1991. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑16/90 Nölle, Recueil, I‑5163. lpp., 12. punkts, un 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑326/05 P Industrias Químicas del Vallés/Komisija, Krājums, I‑6557. lpp., 76. punkts). Tomēr, veicot savu pārbaudi, tai nav jāaizstāj Komisijas veiktais ekonomiskais novērtējums ar savējo (2002. gada 25. aprīļa rīkojums lietā C‑323/00 P DSG/Komisija, Recueil, I‑3919. lpp., 43. punkts).

111    Visbeidzot, gadījumā, ja Savienības iestādei ir plaša rīcības brīvība, pārbaudei saistībā ar atsevišķu procesuālo garantiju ievērošanu ir fundamentāla nozīme. Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka viena no šīm garantijām ir kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus izskatāmās lietas apstākļus un pienācīgi pamatot savu nolēmumu (skat. 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑269/90 Technische Universität München, Recueil, I‑5469. lpp., 14. punkts, un 1992. gada 7. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑258/90 un C‑259/90 Pesquerias De Bermeo un Naviera Laida/Komisija, Recueil, I‑2901. lpp., 26. punkts).

112    Attiecīgi apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudei tiktāl, ciktāl Komisija ir uzskatījusi, ka nav izpildīts privātā kreditora tirgus ekonomikā kritērijs, ir jāaprobežojas ar to, ka tiek pārbaudīts, vai Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā.

113    Otrkārt, lai veiktu šo likumības pārbaudi, izskatāmajā lietā ir jāņem vērā šādi četri kritēriji.

114    Pirmais kritērijs ir Slovākijas Nodokļu administrācijas, kura ir piešķīrusi attiecīgo atbalstu, kreditora statuss, kas nav apstrīdēts. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts iestāde, kas veikusi nodokļa norakstīšanu, ir jāsalīdzina ar privātu kreditoru, kas cenšas saņemt tādu summu samaksu, kuras tam ir parādā finansiālās grūtībās nonācis parādnieks. Faktiski kreditora statuss ir jānošķir no privāta ieguldītāja tirgus ekonomikā statusa, kurš īsteno strukturālu globālu vai nozares politiku un ievēro investētā kapitāla ilgtermiņa rentabilitātes perspektīvas (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑152/99 HAMSA/Komisija, Recueil, II‑3049. lpp., 167. punkts un tajā minētā judikatūra).

115    Otrais kritērijs ir lietas dalībnieku neapstrīdētais valsts iestādes, kas piešķīrusi attiecīgo pasākumu, privileģētā kreditora statuss. Ir jāatgādina, ka gadījumā, kad uzņēmums, kas saskaras ar nozīmīgu tā finansiālās situācijas pasliktināšanos, ierosina vienošanos vai virkni vienošanos, plānojot savu parādu saviem kreditoriem, lai uzlabotu savu situāciju un novērstu likvidāciju, katram kreditoram ir jāizdara izvēle attiecībā uz, pirmkārt, summu, kas tiem tiek ierosināta piedāvātās vienošanās ietvaros, un, otrkārt, summu, ko tas uzskata par iespējamu atgūt, pabeidzot iespējamu uzņēmuma likvidāciju. Tā izvēli ietekmē virkne faktoru, tādi kā tā hipotekārā, privileģētā vai ierindas kreditora statuss, viņa rīcībā esošā nodrošinājuma raksturs un lielums, tā iespējas, ka uzņēmums atgūsies, vērtējums, kā arī labums, ko tas saņemtu likvidācijas gadījumā (iepriekš 114. punktā minētais spriedums lietā HAMSA/Komisija, 168. punkts).

116    Trešais kritērijs ir Komisijas veiktā vērtējuma attiecībā uz ieņēmumiem no prasītāja aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros īpaši piesardzīgais raksturs. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskata, ka ieņēmumi no likvidācijas ar tiesas nolēmumu, kā tos novērtējusi Komisija apstrīdētā lēmuma 4. tabulā, proti, SKK 275 miljoni, atspoguļo vērtējumu a minima. Faktiski prasītājas aktīvu uzskaites vērtība, kas izmantota minētajā tabulā, lielā mērā balstījās, pirmkārt, uz prasītājas paziņotajiem datiem un, otrkārt, attiecībā uz 2004. gada 17. jūnija datiem, – uz informāciju, kas tika iegūta pārbaudē, kuru Slovākijas Nodokļu administrācija bija veikusi prasītājas telpās 2004. gada 21. jūnijā.

117    Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka prasītāja neapšauba to datu pamatotību, kurus Slovākijas Nodokļu administrācija ieguvusi 2004. gada 21. jūnija pārbaudē. Otrkārt, Komisija, novērtējot aktīvus, ne tikai ir izrādījusi, kā tas it īpaši izriet no apstrīdētā lēmuma 20. un 23. zemsvītras piezīmes, īpašu piesardzību, bet tā arī, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 84.–87. apsvēruma, šajā tabulā ir piemērojusi likvidācijas koeficientus, kas izmantoti E ziņojumā, lai arī tā šos koeficientus uzskatīja par pārāk zemiem.

118    Turklāt apstrīdētā lēmuma 4. tabulā Komisija ieņēmumus no prasītājas nekustamo aktīvu pārdošanas 2004. gada 17. jūnijā likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros ir novērtējusi SKK 90 miljonu apmērā, kamēr uzskaites vērtība sasniedza SKK 200 miljonus. Kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 87. apsvēruma, Komisija uzskatīja, ka tiktāl, ciktāl šie prasījumi bija nodrošināti, kā norādījusi pati prasītāja, vismaz līdz SKK 194 miljoniem, ieņēmumu apmērs, ko tā būtu varējusi iegūt no nekustamo aktīvu likvidācijas, būtu bijis vismaz līdzvērtīgs minēto nodrošināto prasījumu vērtībai. Tomēr apstrīdētā lēmuma 4. tabulā Komisija ir izvēlējusies piemērot likvidācijas koeficientu, kas izmantots E ziņojumā.

119    Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 4. tabulā Komisija ir piemērojusi likvidācijas koeficientu 20 % apmērā, kas izmantots E ziņojumā, lai aprēķinātu prasītājas krājumu pārdošanas ieņēmumus likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, kamēr 2004. gada 17. jūnijā minēto krājumu uzskaites vērtība bija samazinājusies līdz SKK 125 miljoniem, proti, samazinājusies par 60 % salīdzinājumā ar krājumiem, kas pastāvēja 2004. gada martā.

120    No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka ieņēmumu no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros 2004. gada 17. jūnijā vērtējums, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 4. tabulas, no Komisijas viedokļa bija pilnīgais minimālais apjoms, ko privāts kreditors būtu ņēmis vērā, lai novērtētu likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras priekšrocības salīdzinājumā ar ieņēmumiem no 2004. gada 9. jūlija sanācijas.

121    Ceturtais kritērijs ir daļēja prasītājas parāda norakstīšana. Faktiski, pretēji sanācijas procedūrai, likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra neļauj parādniekam iegūt no sava kreditora parāda norakstīšanu. Citiem vārdiem sakot, pēc likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras pabeigšanas, ja ieņēmumi no parādnieka aktīvu pārdošanas nav pietiekami, lai apmierinātu visus tā kreditorus, tie vienmēr var pieprasīt, lai šis parādnieks atlīdzina pārpalikušās parādu summas.

122    Tieši šo iepriekš izklāstīto apsvērumu kontekstā ir jāizvērtē argumenti, kurus prasītāja izvirzījusi, pamatojot ceturto pamatu.

123    Pirmkārt, runājot par prasītājas argumentu, kas saistīts ar to, ka nav ņemts vērā likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ilgums Slovākijā un trešo personu ziņojumi šajā ziņā, ir visupirms jānorāda, ka, pretēji prasītājas norādītajam, Komisija ne tikai apstrīdētā lēmuma 54. apsvērumā ir norādījusi, ka saskaņā ar Slovākijas Republikas viedokli likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ilgums, ievērojot īpašos izskatāmās lietas apstākļus, būtu bijis mazāks par vidējo, bet tāpat arī apstrīdētā lēmuma 40. apsvērumā ir norādījusi, ka saskaņā ar prasītājas viedokli likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra Slovākijā vidēji ilgst trīs līdz septiņus gadus. Tā ir precizējusi, ka prasītāja savu nostāju ir balstījusi uz pierādījumiem, statistiku un piemēru par Slovākijas sabiedrību, kas bija situācijā, kas ir identiska prasītājas situācijai. Attiecīgi Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā šo jautājumu un prasītājas nostāju šajā ziņā.

124    Turklāt attiecībā uz pierādījumiem, kas bija Komisijas rīcībā, ir jānorāda, ka paši dati, ko iesniegusi prasītāja, neatbilst ticamības un saskaņotības prasībām. Likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ilguma Slovākijā novērtējumi, ko prasītāja iesniegusi Komisijai, bija vispārīgi un tajos nebija ņemti vērā izskatāmās lietas raksturīgās iezīmes. Tāpat šie vērtējumi noteikti bija aptuveni un zināmā mērā nebija savstarpēji saskaņoti. Faktiski prasītāja balstījās uz četriem ziņojumiem, kas minēti iepriekš 96. punktā, kuros šis ilgums attiecīgi vērtēts kā četri gadi un astoņi mēneši, kā laikposms no trim līdz septiņiem gadiem vai vairāk par sešiem gadiem.

125    Citi ziņojumi, uz kuriem norādījusi prasītāja, ir Komisijas 2002. un 2003. gada progresa ziņojumi par Slovākijas Republikas sasniegto virzībā uz pievienošanos Savienībai. Saskaņā ar prasītājas viedokli šajos ziņojumos Komisija ir uzskaitījusi grūtības un nepieciešamos uzlabojumus attiecībā uz likvidācijas pēc tiesas nolēmuma un maksātnespējas procedūrām Slovākijā. Ir jānorāda, ka šie Komisijas ziņojumi attiecas uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru Slovākijā vispārīgi, neņemot vērā izskatāmās lietas raksturīgās iezīmes.

126    Turklāt ir jāatzīmē, ka prasītāja nav pieminējusi K ziņojuma rezultātus attiecībā uz ilgumu, kāds varētu būt to skarošajai likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūrai. Šajā ziņojumā, kuru pati prasītāja iesniegusi šajā lietā, minētais ilgums tika novērtēts kā “aptuveni divi gadi (atkarībā no apstākļiem un administratora darba)”. Ir jānorāda, ka, izņemot apstākli, ka šis vērtējums šādai likvidācijai ar tiesas nolēmumu ir acīmredzami daudz optimistiskāks nekā pārējie prasītājas iesniegtie vērtējumi, minētais vērtējums konkrēti attiecās uz prasītāju.

127    Tāpat ir jāuzskata, kā to norādījusi Komisija, ka gadījumā, kad, kā tas ir izskatāmajā lietā, parādnieka kreditoru skaits ir neliels un pastāv aktīvi ar pozitīvu likvidācijas vērtību, likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra var tikt veikta ātrāk nekā vidējais [ilgums, kādā šāda procedūra tiek veikta]. Tas vēl jo vairāk tā ir izskatāmajā lietā, kur lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka Slovākijas Nodokļu administrācijas prasījums pret prasītāju atspoguļoja aptuveni 99 % no pēdējās minētās pasīviem un minētajai administrācijai bija privileģētā prasītāja statuss. No tā izriet, ka Slovākijas Nodokļu administrācijai bija izšķiroša ietekme uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ilgumu. Tiesa, prasītāja apgalvo, ka lielākās daļas tās aktīvu ģeogrāfiskais novietojums un novecojušais raksturs esot apgrūtinājis pircēja meklēšanas procesu un attiecīgi palēninājis likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras norisi. Tomēr, kā to norādījusi Komisija apstrīdētā lēmuma 88. apsvērumā, vairāki elementi, it īpaši apstāklis, ka noteiktiem prasītājas ražošanas aktīviem ir atrasts noņēmējs pēc spirta un dzērienu uz spirta bāzes ražošanas un apstrādes licences atsaukšanas, norāda uz to, ka šis prasītājas apgalvojums ir nepamatots.

128    Visbeidzot, attiecībā uz jautājumu par to, vai visoptimistiskākais privātais kreditors būtu izvēlējies saņemt SKK 225 miljonus 2004. gada decembrī, nevis, iespējams, saņemt līdz pat SKK 239 miljoniem termiņā, kas ietilpst starp “ātrāk par vidējo” un septiņiem gadiem, kā tas norādīts iepriekš 116.–120. punktā, ir jāatgādina, ka ieņēmumi no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūrā, kā tos novērtējusi Komisija, proti, SKK 275 miljonu apmērā, atspoguļoja novērtējumu a minima. Attiecīgi prasītājas veiktajam aprēķinam attiecībā uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ilgumu attiecībā uz ieņēmumiem, ko privāts kreditors būtu varējis iegūt no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, ņemot vērā kreditoru intereses, nav nozīmes, ievērojot izskatāmās lietas apstākļus, it īpaši piesardzību, kādu parādījusi Komisija attiecībā uz šo ieņēmumu novērtējumu.

129    No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka attiecībā uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ilgumu Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

130    Otrkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, kas saistīts ar to, ka Komisija nav ņēmusi vērā likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras izmaksas Slovākijā un trešo personu ziņojumus šajā ziņā, prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar E ziņojumu tie bija 22 % no ieņēmumiem par tās aktīvu pārdošanu, kas šādas procedūras ietvaros novērtēti SKK 204 miljonu apmērā, un saskaņā ar K ziņojumu – 28 % no ieņēmumiem par tās aktīvu pārdošanu, kas šādas procedūras ietvaros novērtēti SKK 78 miljonu apmērā.

131    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka 28 % likme, uz kuru atsaukusies prasītāja, ir acīmredzami nepareiza. Faktiski, kā tas izriet no K ziņojuma, ieņēmumi no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros saskaņā ar III variantu bija novērtēti SKK 100 miljonu apmērā. Lai aprēķinātu šos ieņēmumus, auditors atskaitīja SKK 22 miljonus, kas atbilst likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras izmaksām. Minētās izmaksas tādējādi veido 22 %, nevis, kā to apgalvojusi prasītāja, 28 % no ieņēmumiem no tās aktīvu pārdošanas šādas procedūras ietvaros.

132    Turklāt prasītāja pārmet Komisijai, ka tā no ieņēmumiem par tās aktīvu pārdošanu likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, kas ir tikuši novērtēti SKK 275 miljonu apmērā, ir atskaitījusi summu SKK 36 miljonu apmērā kā šādas procedūras izmaksas. Saskaņā ar prasītājas viedokli šī summa SKK 36 miljonu apmērā atbilda izmaksām, kas saistītas ar ieņēmumiem par tās aktīvu pārdošanu likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, kas novērtēti SKK 204 miljonu apmērā.

133    Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 89. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi:

“Turklāt [E. ziņojuma] ticamību ietekmē arī tas, kā ir aprēķināti dažādi maksājumi, kas saistīti ar likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru un kas bija jāatskaita no kopējā ienesīguma [ieņēmumiem], kurš [kuri] gūts [gūti] no aktīvu pārdošanas. Kaut gan [E. sabiedrība] kā maksājumus atskaitīja [SKK] 45 miljonus, [prasītāja] savā argumentā [dokumentos, ko tā nosūtīja] minēja [SKK] 36 miljonus, un [tās iekšējās revidentes K ] aprēķinātā summa ir, lielākais, [SKK] 22 miljoni. Šādas atšķirības rada šaubas par to, cik precīzi ir [E. sabiedrības] pieņēmumi saistībā ar maksājumu līmeni [apmēru] un attiecīgi arī ar tā ienesīguma līmeni, ko varēja gūt likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūrā. Tomēr jāievēro, ka, ņemot vērā [prasītājas] situāciju 2004. gada 17. jūnijā, pat ja maksājumi būtu [SKK] 36 miljoni, ienesīgums [ieņēmumi] likvidācijas ar tiesas nolēmumu gadījumā būtu lielāks [lielāki] nekā ierosinātās sanācijas gadījumā.”

134    Protams, prasītāja pamatoti Komisijai pārmet, ka tā ir salīdzinājusi divas relatīvās vērtības par likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras izmaksām, kā tās aprēķinātas E ziņojumā un K ziņojumā, neņemot vērā apstākli, ka tās bija aprēķinātas samērīgi ar divām absolūtām vērtībām, proti, ieņēmumiem no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, kas aprēķināti minētajos ziņojumos, kas nebija salīdzināmi. Līdz ar to prasītāja tāpat pamatoti ir apstrīdējusi iemeslus, kas likuši Komisijai neņemt vērā minēto ziņojumu datus šajā ziņā. Kā tas izriet no 130. un 131. punkta iepriekš, šajos divos ziņojumos likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras izmaksas veidoja 22 % no aplēstās vērtības ieņēmumiem no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, kas ietverti šajos pašos ziņojumos.

135    Tāpat kā nepamatots ir jānoraida Komisijas izvirzītais arguments, ka prasītāja pārbaudes procedūras laikā ir aprobežojusies ar to, ka ir precizējusi, ka ieņēmumiem SKK 203,6 miljonu apmērā likvidācijas ar tiesas nolēmumu administrēšanas izmaksas būtu bijušas 1,9 %, nenorādot iespējamo līmeni visām pārējām izmaksām. No prasītājas 2005. gada 24. oktobra apsvērumu 50. punkta tieši izriet, ka tā ir norādījusi, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu izmaksas, kas aprēķinātas aptuveni 18 % apmērā, sasniegtu SKK 32 miljonus, papildus likvidācijas ar tiesas nolēmumu administrācijas izmaksām, kas aprēķinātas SKK 3,8 miljonu apmērā (proti, 1,9 % apmērā no ieņēmumiem par prasītājas aktīvu pārdošanu likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, kas aprēķinātas SKK 203,6 miljonu apmērā).

136    Tomēr ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 89. apsvērumā Komisija ne tikai ir tieši ņēmusi vērā apstākli, ka prasītāja bija norādījusi summu SKK 36 miljonu apmērā, kas atbilst likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras izmaksām, bet tāpat ir apgalvojusi, ka, pat atskaitot šīs izmaksas no ieņēmumiem par prasītājas aktīvu pārdošanu šādas procedūras ietvaros, Slovākijas iestāžu iegūtā summa būtu bijusi lielāka par summu, kas piedāvāta sanācijas procedūrā. No prasītājas 2005. gada 24. oktobra apsvērumu 50. punkta izriet, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras izmaksu aprēķins SKK 36 miljonu apmērā izrietēja no likvidācijas ar tiesas nolēmumu administrēšanas izmaksu kumulācijas ar likvidācijas ar tiesas nolēmumu izmaksām (SKK 3,8 miljoni + SKK 32 miljoni = SKK 35,8 miljoni). Turklāt nav apstrīdams, ka šis likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras izmaksu vērtējums balstījās uz ieņēmumiem no prasītājas aktīvu pārdošanas minētās likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, kas aprēķināti SKK 204 miljonu apmērā.

137    Kā to atzinusi pati prasītāja savos procesuālajos rakstos, relatīvā proporcija likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras izmaksām salīdzinājumā ar ieņēmumiem no parādnieka aktīvu pārdošanas šādas procedūras ietvaros samazinās atbilstoši šo ienākumu pieaugumam. Izmantojot SKK 36 miljonus kā summu, kas atskaitāma no ieņēmumiem par prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, kuri aprēķināti SKK 275 miljonu apmērā, Komisija tādējādi varēja izmantot daļu likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras izmaksu, kas tāpat līdzvērtīga 13 % no minētajiem ieņēmumiem (SKK 275 miljoni – SKK 36 miljoni = SKK 239 miljoni). Ja Komisija būtu atskaitījusi summu, kas atbilda 18 % no minētajiem ieņēmumiem, t.i., likmi, ko prasītāja uzskata par atbilstošu Pasaules Bankas 2004. gada ziņojuma kontekstā, tai faktiski būtu bijis jākonstatē, ka ieņēmumi no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, no tiem atskaitot ar to saistītās izmaksas, būtu bijuši SKK 225,5 miljoni. Tomēr, lai gan šī summa ir gandrīz līdzvērtīga summai, kas atlīdzināta kreditoriem, izpildot sanāciju, ir jāņem vērā apstāklis, ka Komisija, kā norādīts iepriekš 116.–120. punktā, ir parādījusi ārkārtīgu piesardzību, novērtējot ieņēmumus no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros. Tādējādi ir jāuzskata, ka izskatāmajā lietā summa, ko Slovākijas iestādes būtu varējušas iegūt no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, atskaitot no tās ar to saistītās izmaksas, noteikti bija lielāka par summu, ko tās ir saņēmušas sanācijas rezultātā. No iepriekš izklāstītajiem argumentiem izriet, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka ieņēmumi no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, atskaitot no tās ar to saistītās izmaksas, būtu bijusi izdevīgāki nekā summa, ko Slovākijas iestādes saņēma sanācijas rezultātā.

138    Treškārt, runājot par prasītājas argumentu, kas saistīts ar to, ka nav ņemts vērā papildu darbs un administrācijas izmaksas, ar kurām tai būtu bijis jāsaskaras, uzsākot likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru, tam nevar piekrist. Faktiski prasītājas apgalvojumi nav pamatoti ne ar kādiem pierādījumiem. Turklāt prasītāja neapstrīd, ka atbilstoši Komisijas apgalvotajam, neraugoties uz to, ka tā 2004. gada 6. martā zaudēja savu spirta un dzērienu uz spirta bāzes ražošanas un apstrādes licenci, tā veica citas savas ražošanas un izplatīšanas darbības, kuru neatņemamas sekas bija tādas, ka tā ieguva apgrozījumu, kas varēja segt daļu no personāla un administrācijas izmaksām.

139    Ceturtkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, kas saistīts ar to, ka nav ņemts vērā precedents Slovākijas dzērienu uz spirta bāzes tirgū, proti, paziņotā Liehofruct likvidācija ar tiesas nolēmumu, ir jākonstatē, ka, pretēji prasītājas apgalvotajam, Komisija apstrīdētajā lēmumā šo precedentu ir ņēmusi vērā.

140    Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 9. zemsvītras piezīmē pie 40. apsvēruma Komisija attiecībā uz prasītājas argumentiem par likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ilgumu Slovākijā un ieņēmumiem no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros Slovākijā ir norādījusi, ka: “[prasītāja] min tāda uzņēmuma piemēru, kam pieder līdzīgi aktīvi un kas darbojas tajā pašā nozarē [..]”. No prasītājas 2005. gada 24. oktobra apsvērumiem izriet, ka vienīgais precedents Slovākijā, uz kuru tā balstījās, attiecās uz Liehofruct. Attiecīgi ir jāuzskata, ka piemērs, ko Komisija minējusi apstrīdētajā lēmumā, attiecas uz Liehofruct likvidāciju ar tiesas nolēmumu.

141    Otrkārt, no prasītājas 2005. gada 24. oktobra apsvērumu 43. punkta izriet, ka tā šajā izmeklēšanas stadijā nebija paziņojusi Komisijai informāciju, kas būtu ļāvusi konstatēt, kā to norāda prasītāja, ka Liehofruct situācija bija analoģiska prasītājas situācijai.

142    Turklāt prasītāja kļūdaini ir apgalvojusi, ka Komisijai bija pienākums izpētīt tieši šo konkrēto jautājumu un tās atturēšanās šajā jautājumā ir acīmredzama kļūda. Faktiski no judikatūras izriet, ka Komisijai nav pienākuma pēc savas ierosmes un pamatojoties uz prognozēm pārbaudīt, kādi pierādījumi tai varēja tikt iesniegti (skat. iepriekš 48. punktā minēto spriedumu lietā Fleuren Compost/Komisija, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

143    Visbeidzot, pretēji prasītājas apgalvotajam, no Komisijas dokumentiem neizriet, ka tā apgalvotu, ka prasītājas aktīvu pārdošana likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros būtu ienesusi summu, kas līdzvērtīga to cenai tirgū. Faktiski no atbildes raksta 123. punkta izriet, ka Komisija vienīgi apgalvoja, ka, ievērojot Slovākijas Nodokļu administrācijas privileģētā kreditora statusu, tā būtu varējusi saņemt gandrīz 100 % no ieņēmumiem par prasītājas aktīvu pārdošanu likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, kas tabulā pirms atbildes raksta 123. punkta novērtēti pēc tirgus vērtības pēc likvidācijas koeficientu piemērošanas. Turklāt, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma, it īpaši no tajā ietvertās 4. tabulas, Komisija nav apstrīdējusi, ka, lai novērtētu prasītājas aktīvu vērtību tirgū, šo aktīvu uzskaites vērtībai bija jāpiemēro likvidācijas koeficients.

144    Piektkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, kas saistīts ar to, ka nav ņemts vērā Slovākijas tieslietu ministra 2004. gada ziņojums, saskaņā ar kuru privileģētie kreditori ļoti reti likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros atgūst vairāk par 5–10 % no to prasījumiem pret maksātnespējīgu parādnieku, ir jāatzīmē, kā to norādījusi Komisija, ka minētais ziņojums bija vispārīga rakstura un nebija vērsts uz to, lai novērtētu prasītājas īpašo situāciju un tās pamata kreditora, proti, Slovākijas Nodokļu administrācijas, raksturīgās iezīmes. Turklāt dati, ko Slovākijas Republika paziņoja Komisijai attiecīgā pasākuma izmeklēšanas procedūras laikā, noteikti attiecās uz prasītājas konkrēto situāciju un tajos bija ņemtas vērā tās galvenā kreditora raksturīgās iezīmes. Tādējādi Komisijai nevar pārmest, ka tā būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, neņemot vērā Slovākijas tieslietu ministra 2004. gada ziņojumu.

145    Visbeidzot, sestkārt, attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka vērtējumā, atbilstoši kuram tās likvīdo līdzekļu apmērs 2004. gada 17. jūnijā bija SKK [konfidenciāli], tika ņemtas vērā maksājumu veikšanas atlikšanas, ko tai bija piešķīrusi Old Herold pēc sanācijas priekšlikuma, ko tā neapstrīd, ir jānorāda, kā to atzīmējusi Komisija, ka šo apgalvojumu nepamato neviens lietas materiālu elements, kas ļautu secināt, ka Komisijai būtu bijis jāņem vērā daļa no šiem likvīdajiem līdzekļiem, kas bija iegūti ar šādu atlikšanu.

146    Vispirms no lietas materiāliem neizriet, ka prasītāja procedūras laikā būtu Komisijai norādījusi tieši uz šo jautājumu. Turpinot, tāpat kā to ir darījusi Komisija, ir jāuzskata, ka prasītājas pamatojumi, ko tā mēģinājusi iesniegt savos dokumentos, lai novērtētu likvīdo līdzekļu apmēru, kas iegūti, Old Herold tai piešķirot maksājumu veikšanas atlikšanu, ir juceklīgi, pat pretrunīgi.

147    Šajā ziņā, tāpat kā to ir darījusi Komisija, ir jāatzīmē, ka prasības pieteikumā prasītāja apgalvo, ka Old Herold prasījums sasniedza SKK [konfidenciāli] un ka šis prasījums būtu turpinājis pieaugt, sasniedzot SKK [konfidenciāli] sanācijas izpildes brīdī 2004. gada decembrī. Tādējādi prasītāja, nenonākot pretrunā pati sev, tagad nevar apgalvot, ka visus vai nozīmīgu daļa likvīdo līdzekļu, kas bija tās rīcībā 2004. gada 17. jūnijā, nevarēja ņemt vērā, jo tie bija radušies, atliekot maksājumu veikšanu, ko tai bija piešķīrusi Old Herold. Citiem vārdiem sakot, apstāklis, ka prasītāja uzskata, kā izklāstīts iepriekš 104. punktā, pamatojot savu piekto pamatu, ka šie likvīdie līdzekļi katrā ziņā bija rezervēti Slovākijas Nodokļu administrācijai, izceļ tās argumentu šajā ziņā juceklīgo un pretrunīgo raksturu. Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka prasītāja acīmredzami nespēj pamatot iemeslus, kādēļ likvīdie līdzekļi, kas bija tās rīcībā 2004. gada 17. jūnijā, nevarētu tikt ņemti vērā iespējamas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros.

148    Turklāt no datiem, kas ietverti apstrīdētā lēmuma 4. tabulā, kuri, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 80. un 82. apsvēruma, ir iegūti, īpaši pamatojoties uz likvidācijas koeficientu un datiem, kas ietverti E ziņojumā attiecībā uz situāciju 2004. gada 31. martā, izriet, ka, pirmkārt, laika posmā no 2004. gada 31. marta līdz 17. jūnijam prasītājas krājumu uzskaites vērtība samazinājās par SKK 125 miljoniem, t.i., par nedaudz vairāk nekā 40 %. Tādējādi prasītājas krājumu pārdošanas nosacījumi laika posmā starp šiem diviem datumiem bija daudz izdevīgāki, nekā norādīts E ziņojumā, kur izmantots krājumu likvidācijas koeficients 20 % apmērā. Otrkārt, laika posmā no 2004. gada 31. marta līdz 17. jūnijam prasītājas likvīdu uzskaites vērtība pieauga par SKK 111 miljoniem. Šādos apstākļos un nepastāvot jebkādai informācijai, ko prasītāja būtu iesniegusi šajā ziņā, Komisijai nevar pārmest, ka tā uzskatīja, ka šāds likvīdo līdzekļu pieaugums izrietēja no krājumu pārdošanas šajā periodā. Pārējā daļā prasītāja neapstrīd, ka ieņēmumi no tās krājumu pārdošanas Old Herold bija SKK [konfidenciāli]. Tā tomēr apstiprina, ka šī pārdošana balstījās uz ilgtermiņa vienošanos ar Old Herold un uz pēdējās minētās pārliecību par sanācijas veiksmi. Šādu apgalvojumu nevar ņemt vērā tiktāl, ciktāl to nepamato neviens pierādījums, kas būtu iesniegts attiecīgā pasākuma izmeklēšanas procedūras laikā.

149    No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka neviens no argumentiem, kurus prasītāja izvirzījusi, pamatojot savu ceturto pamatu, nav pamatots, tā nav pierādījusi, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, uzskatot, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka par sanācijas procedūru.

150    Turklāt apstrīdētā lēmuma vērtējums attiecībā uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras izdevīgāko raksturu salīdzinājumā ar sanācijas procedūru neļauj apšaubīt Komisijas izvirzīto pierādījumu materiālo precizitāti, kā arī to ticamību un saskaņotību. Gluži pretēji, minētie pierādījumi ir atbilstošo datu kopums, uz kuriem Komisija ir balstījusies, lai pamatotu savu secinājumu, ka izskatāmajā lietā nav izpildīts privātā kreditora tirgus ekonomikā kritērijs.

151    No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka ceturtā pamata ietvaros izvirzītie argumenti tiktāl, ciktāl tiem ir mērķis pierādīt, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka nekā sanācijas procedūra, ir jānoraida kā nepamatoti.

 Par argumentiem, kas izvirzīti sestā pamata ietvaros, ciktāl tie attiecas uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru

–       Lietas dalībnieku argumenti

152    Prasītāja uzskata, ka Komisija nav pierādījusi, ka Slovākijas Republika nav rīkojusies kā privāts kreditors, bet ir vienīgi balstījusies uz pierādījumu, lai pierādītu prasītājas nostāju, neesamību, tādējādi kļūdaini pārnesot pierādīšanas pienākumu uz prasītāju. Komisija vēl jo vairāk neesot ņēmusi vērā “[Tiesas] noteiktos tiesību noteikumus par privātā kreditora kritērija piemērošanu”.

153    Precīzāk, lai novērtētu, vai parāda norakstīšana personai, kas to saņēmusi, piešķir priekšrocības no konkurences viedokļa, Komisijai, kā tas izriet no iepriekš 114. punktā minētā sprieduma lietā HAMSA/Komisija 170. punkta, esot jāizlemj, vai šīs priekšrocības ir acīmredzami plašākas nekā tās, ko būtu piešķīris privāts kreditors, raugoties no piesardzīga un pesimistiska viedokļa. Komisijai, pamatojot savu secinājumu, saskaņā ar kuru privāta kreditora tirgus ekonomikā kritērijs nav ticis izpildīts izskatāmajā lietā un tādējādi parāda norakstīšana ir valsts atbalsts, esot bijis pienākums iesniegt “objektīvu ekonomisku pierādījumu”, ko varētu izvērtēt Vispārējā tiesa. Ne attiecīgajai dalībvalstij, ne labuma guvējam no minētās parāda norakstīšanas neesot jāiesniedz pierādījumi, ka tas nav valsts atbalsts.

154    Izskatāmajā lietā Komisija esot ne tikai izdarījusi kļūdainus secinājumus attiecībā uz trešo neatkarīgo personu sagatavotajiem ziņojumiem, kurus nosūtījusi prasītāja, bet arī neesot izpildījusi savu pienākumu iesniegt pierādījumus, pamatojot savu viedokli, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka nekā sanācijas procedūra. Katrā ziņā Komisija neesot pierādījusi, ka sanācija būtu pamats parādu norakstīšanai, kas bija būtiski lielāka par to, ko būtu piešķīris privātais kreditors, raugoties no piesardzīga un pesimistiska viedokļa. Komisija esot apmierinājusies ar to, ka, pamatojoties uz izvirzītajiem pierādījumiem, secinājusi, ka prasītājas aktīvu pārdošana likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros ļoti ticami būtu ienesusi lielāku “ienākumu” kreditoriem nekā summas, kas samaksātas, izpildot sanāciju. Tāpat Komisija neesot ņēmusi vērā Komisijas 2002. gada 27. novembra Lēmumā 2003/283/EK par pasākumiem, ko Spānijas Karaliste pieņēmusi par labu Refractarios Especiales SA (OV 2003, L 108, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “Refractarios Especiales lēmums”), izdarīto secinājumu, saskaņā ar kuru privāts kreditors rīkojas, raugoties no piesardzīga un pesimistiska viedokļa. Tādējādi šāds kreditors piešķirtu lielu nozīmi “nelabvēlīgajam priekšstatam”, kāds par likvidāciju ar tiesas nolēmumu ir Slovākijā.

155    Prasītāja tāpat apgalvo, ka Komisija savos procesuālajos rakstos kļūdaini tai vairākkārt esot pārmetusi, ka tā nav iesniegusi pierādījumus izmeklēšanas laikā. Šis arguments pierādot, pirmkārt, trūkumus, par kuriem ir vainojama Komisija, un, otrkārt, to, ka Komisija nesaprot pienākumus, kas tai ir saskaņā ar EK līgumu.

156    Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, lūdz noraidīt visus argumentus, kas izvirzīti, pamatojot sesto pamatu, tiktāl, ciktāl tie attiecas uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

157    Argumentus, kas izvirzīti saistībā ar sesto pamatu, ciktāl tie vērsti uz to, lai pierādītu, ka Komisija kļūdaini ir uzskatījusi, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka par sanācijas procedūru, var rezumēt šādi. Pirmkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka, lai uzskatītu, ka Slovākijas Republika nebija rīkojusies kā privāts kreditors, tā ir balstījusies vienīgi uz apstākli, ka prasītāja nebija izvirzījusi pierādījumus, lai pamatotu savu nostāju. Otrkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija nav pareizi piemērojusi privāta kreditora tirgus ekonomikā kritēriju.

158    Vispirms attiecībā uz prasītājas argumentu, ka, lai uzskatītu, ka Slovākijas Republika nebija rīkojusies kā privāts kreditors, Komisija ir balstījusies vienīgi uz apstākli, ka prasītāja nebija izvirzījusi pierādījumus, lai pamatotu savu nostāju, ir jāuzskata, pirmkārt, kā norādīts iepriekš 142. punktā, ka saistībā ar Komisijas kontroli pār atbalsta pasākumiem tai nav pienākuma pēc savas ierosmes un pamatojoties uz prognozēm pārbaudīt, kādi pierādījumi tai varēja tikt iesniegti.

159    Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka vairākkārt EKL 88. pantā paredzētās pirmstiesas procedūras laikā ne tikai sarakstes veidā, bet arī 2006. gada 28. marta sanāksmes laikā prasītājai bija iespēja iesniegt Komisijai visu tās rīcībā esošo informāciju, lai tai izskaidrotu savu rīcību nākotnē.

160    Treškārt, no apstrīdētā lēmuma, it īpaši tā 78.–92. apsvēruma izriet, ka Komisija ir ņēmusi vērā informācijas elementus, ko prasītāja tai bija iesniegusi EKL 88. pantā paredzētās pirmstiesas procedūras stadijā, lai pierādītu, ka ieņēmumi no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros būtu bijuši zemāki par summu, kas tiktu ieņemta, īstenojot sanāciju.

161    Ceturtkārt, attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka Komisija ne tikai ir izdarījusi kļūdainus secinājumus attiecībā uz trešo neatkarīgo personu sagatavotajiem ziņojumiem, kurus nosūtījusi prasītāja, bet arī nav izpildījusi savu pienākumu iesniegt pierādījumus, pamatojot savu viedokli, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka nekā sanācijas procedūra, no apsvērumiem, kas izklāstīti iepriekš 123.–151. punktā, izriet, ka šis apgalvojums nav pamatots.

162    Piektkārt, ir jānorāda, ka – lai gan lēmuma par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu 38. punktā Komisija bija norādījusi, ka aktīvu, kas privileģēti ieķīlāti par labu Slovākijas iestādēm, vērtība bija aptuveni SKK 397,5 miljoni, – tā apstrīdētajā lēmumā ir ne tikai norādījusi, ka saskaņā ar prasītājas viedokli aktīvu, kas ieķīlāti par labu Slovākijas iestādēm, vērtība bija SKK 194 miljoni (skat. apstrīdētā lēmuma 87. apsvērumu), bet arī ir ņēmusi vērā šo summu ar mērķi līdzsvarot ieņēmumus no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros un summu, kas ieņemta, īstenojot sanāciju.

163    No iepriekš minētā izriet, ka nevar piekrist prasītājas argumentam, ka, lai uzskatītu, ka Slovākijas Republika nebija rīkojusies kā privāts kreditors, Komisija ir balstījusies vienīgi uz apstākli, ka prasītāja nebija izvirzījusi pierādījumus, lai pamatotu savu nostāju.

164    Turklāt attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Komisija nav pareizi piemērojusi privāta kreditora tirgus ekonomikā kritēriju, vispirms ir jānorāda, ka prasītāja, pamatojoties uz iepriekš 114. punktā minēto spriedumu lietā HAMSA/Komisija, kļūdaini ir uzskatījusi, ka, lai novērtētu, vai parāda norakstīšana personai, kas to saņēmusi, piešķir priekšrocības no konkurences viedokļa, Komisijai būtu jāpierāda, ka šīs priekšrocības ir acīmredzami plašākas nekā tās, ko būtu piešķīris privāts kreditors, raugoties no piesardzīga un pesimistiska viedokļa.

165    Pirmkārt, kā tas atgādināts iepriekš 114. punktā, valsts iestāde, tāda kā vietējā nodokļu pārvalde, ir jāsalīdzina ar privātu kreditoru, kas cenšas saņemt tādu summu samaksu, kuras tam parādā ir parādnieks, kas nonācis finansiālās grūtībās. Vispār, prasītāja nevarēja atsaukties uz Refractarios Especiales lēmumu, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka privāts kreditors rīkojas, raugoties no piesardzīga un pesimistiska viedokļa. Faktiski minētajā lēmumā Komisija ir vienīgi uzskatījusi, ka attiecīgie elementi bija jāizvērtē, “raugoties no piesardzīga un pesimistiska viedokļa un atbilstoši privāta kreditora principam” (skat. lēmuma Refractarios Especiales 62. apsvērumu). Līdz ar to minētajā lēmumā, ne tuvu neraksturojot privāto kreditoru kā tādu, kas ir piesardzīgs un pesimistisks, Komisija acīmredzami ir nošķīrusi divus izvērtēšanas kritērijus, kas ir specifiski izskatāmajai lietai, proti, izvērtējumu, raugoties no piesardzīga un pesimistiska viedokļa, no vienas puses, un izvērtējumu, ievērojot privāta kreditora tirgus ekonomikā kritēriju, no otras puses. Attiecīgi prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru privāts kreditors rīkojas, raugoties no piesardzīga un pesimistiska viedokļa, nav pamatots.

166    Otrkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai Komisijai ir jāpierāda, ka prasītājas saņemtā nodokļu norakstīšana, izpildot sanāciju, bija būtiski lielāka nekā norakstīšana, ko tai būtu piešķīris privāts kreditors, ir jāatgādina, kā tas norādīts iepriekš 116.–120. punktā, ka ieņēmumi no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, kā tos novērtējusi Komisija, proti, SKK 275 miljonu apmērā, atspoguļoja novērtējumu a minima. Tāpat, kā tas ticis norādīts iepriekš 121. punktā, ir jāņem vērā apstāklis, ka pēc likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras, ja ieņēmumi no parādnieka aktīvu pārdošanas nav bijuši pietiekami, lai apmierinātu visus tā kreditorus, tie vienmēr var pieprasīt, lai šis parādnieks samaksā maksājamās summas. Tādējādi summa SKK 275 miljonu apmērā, ko Komisija izmantojusi kā ieņēmumus no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros, nevarēja būt references līmenis, lai novērtētu, vai šis apmērs būtu bijis augstāks par to, kas tiktu ieņemts, īstenojot 2004. gada 9. jūlijā apstiprināto sanāciju. Ievērojot nodrošinājumu, kāds bija Slovākijas Republikai, to, ka prasītājas krājumu pārdošanas nosacījumi, kā tas konstatēts iepriekš 148. punktā, laika posmā no 2004. gada marta līdz jūnijam bija daudz izdevīgāki nekā E ziņojumā ietvertie, un likvīdos līdzekļus, kas bija prasītājas rīcībā 2004. gada 17. jūnijā, ir pamatoti uzskatīt, ka ieņēmumi no prasītājas aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros būtu bijuši daudz lielāki nekā summa, kas tika iegūta, īstenojot sanāciju. Attiecīgi Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka izskatāmajā lietā nav izpildīts privāta kreditora tirgus ekonomikā kritērijs.

167    Turklāt prasītāja kļūdaini pārmet Komisijai, ka tā nav sniegusi “ekonomiski objektīvus pierādījumus”, lai pamatotu savus secinājumus attiecībā uz privāta kreditora tirgus ekonomikā kritēriju. Faktiski, kā tas atgādināts iepriekš 108. punktā, ja Komisija piemēro šo kritēriju, tas ietver sarežģītus ekonomiskus vērtējumus. Šajā ziņā, kā norādīts iepriekš 109. un 110. punktā, Komisijai bija rīcības brīvība un, lai arī Savienības tiesa var pārbaudīt, kā Komisija interpretējusi ekonomiska rakstura datus, tai šīs pārbaudes ietvaros nav jāaizstāj Komisijas veiktais ekonomiskais novērtējums ar savējo. Tādējādi Komisijai nevar tikt izvirzīta prasība iesniegt “ekonomiski objektīvu pierādījumu”, lai pamatotu tās secinājumus attiecībā uz privāta kreditora tirgus ekonomikā kritērija piemērošanu.

168    No iepriekš izklāstītā izriet, ka nevar piekrist prasītājas argumentam, ka Komisija nav pareizi piemērojusi privāta kreditora tirgus ekonomikā kritēriju. Attiecīgi ir jānoraida visi argumenti, kas izvirzīti saistībā ar sesto pamatu, tiktāl, ciktāl ar tiem mēģināts pierādīt, ka Komisija kļūdaini uzskatīja, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka par sanācijas procedūru.

 Par argumentiem, kas izvirzīti saistībā ar septīto pamatu, ciktāl tie attiecas uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru

–       Lietas dalībnieku argumenti

169    Prasītāja būtībā pārmet Komisijai, ka tā nav veikusi rūpīgu izmeklēšanu un tai nosūtīto ziņojumu novērtējumu.

170    Prasītāja apgalvo, ka – tā kā Komisija bija secinājusi, ka prasītājas nosūtītie ziņojumi, it īpaši E ziņojums, ievērojot “konkrētu nesaskaņotību”, nebija ticami, – tai būtu bijis prasītājai jāpieprasa paskaidrojumi par iesniegtajiem datiem un jāsaņem eksperta atzinums par E ziņojumu vai par sanāciju kopumā, ko tā bija tieši ierosinājusi. Apstāklis, ka Komisija nebija pieprasījusi paskaidrojumus, liedzot apstrīdētajam lēmumam “visu ticamību” un veidojot Komisijas pienākuma veikt rūpīgu un neatkarīgu izmeklēšanu un pārbaudīt pieejamos pierādījumus “nopietnu pārkāpumu”.

171    Neviens no Komisijas apgalvojumiem, kas vērsti uz to, lai pierādītu, ka E ziņojums nebija ticams, neesot bijis pamatots ar faktiem. Sabiedrībai E nevarot pārmest, ka tā, ievērojot, ka minētā ziņojuma sagatavošanas brīdī 2004. gada maijā bija pieejami vienīgi 2004. gada 31. marta dati, ir izmantojusi šos datus.

172    Komisija sabiedrībai E kļūdaini esot pārmetusi, ka tā savā ziņojumā ir izmantojusi pārāk zemu krājumu likvidācijas koeficientu, proti, 20 %. Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu administrators nebūru varējis pārdot galaproduktu krājumus par līgumisko cenu, un atgādina, ka nepabeigtu produktu un izejvielu krājumi nebija pārdodami. Otrkārt, tā apgalvo, ka sabiedrība E uzskatīja, ka ieņēmumi no krājumu pārdošanas bija zemāki par 20 %.

173    Attiecībā uz īslaicīgiem parādiem prasītāja atzīmē, ka savā ziņojumā E uzskatīja, ka to “produkts” pārsniedz 20 %. Tā tāpat uzskata, ka liela daļa parādu, uz kuriem izdarīta norāde E ziņojumā, nebija atgūstami un bija jānoraksta. Turklāt summa SKK 10 miljonu apmērā bija jāatskaita no īstermiņa parādu “nominālās kopējās vērtības”, ciktāl šī summa atbilda atliktajam nodokļu parādam. Visbeidzot prasītāja uzskata, ka dubultais pielāgojums, kas piemērots apstrīdētā lēmuma 86. apsvērumā, “neatbilst realitātei”.

174    Tāpat esot kļūdaini tas, ka attiecībā uz likvidācijas koeficientu par nerealizējamajiem aktīviem un hipotekāro aktīvu vērtību Komisija, pamatojoties uz ieķīlāto aktīvu vērtību, uzskatīja, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros aktīvu vērtība ir augstāka nekā tā, kas izriet no E ziņojumā izmantotā koeficienta 45 % apmērā. Minētais koeficients nozīmējot, ka interese par attiecīgajām iekārtām ir minimāla, ka tās ir sliktā stāvoklī, ka tās ir novecojušas vai amortizētas. Komisija nevarēja ieķīlāto aktīvu vērtību pielīdzināt summām, ko Slovākijas Nodokļu administrācija varēja cerēt iegūt pēc šo aktīvu pārdošanas likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros. Ikviens saprātīgs privāts kreditors būtu apzinājies faktu, ka novecojušu aktīvu uzskaites vērtība ir augstāka par faktisko vērtību tirgū. Turklāt Komisija citos lēmumos par valsts atbalstu esot atzinusi, ka pastāv būtiska atšķirība starp cenu, par kādu aktīvus pārdod likvidācijas ar tiesas nolēmumu administrators, un tirgus cenu. Tā lēmumā Refractarios Especiales pat esot apstiprinājusi, ka faktiskās vērtības ļoti zemā perspektīva likvidācijas ar tiesas nolēmumu gadījumā esot apstiprināta ar apstākli, ka arī pārējie kreditori esot akceptējuši nozīmīgu parāda norakstīšanu.

175    Visbeidzot, attiecībā uz Komisijas lēmumu neņemt vērā nedz K ziņojumu, nedz H ziņojumu kā pierādījumus, kas pamato vai atspēko prasītājas apgalvojumu, ka privātā kreditora tirgus ekonomikā kritērijs bija izpildīts, prasītāja attiecībā uz pirmo ziņojumu atzīmē, ka Komisija nav pieprasījusi tā paziņošanu un nav mēģinājusi izskaidrot šķietamās pretrunas ar E ziņojumu. Tāpat, neņemot vērā H ziņojumu, Komisija neesot ņēmusi vērā apstākli, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros parādu atgūšanas termiņi var būt ārkārtīgi ilgi un, kā esot norādīts minētajā ziņojumā, [konfidenciāli]. Komisija neesot iesniegusi nekādus pierādījumus, ar kuriem tiktu apstrīdēti apgalvojumi, kas atrodami H ziņojumā.

176    Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd visus argumentus, kurus prasītāja izvirzījusi, pamatojot septīto pamatu, tiktāl, ciktāl ar tiem ir mēģināts pierādīt, ka Komisija kļūdaini ir uzskatījusi, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka nekā sanācijas procedūra.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

177    Pirmkārt, nevar piekrist prasītājas argumentam par to, ka tiktāl, ciktāl Komisija ir secinājusi, ka prasītājas nosūtītie ziņojumi, ievērojot “konkrētu nesaskaņotību”, nebija ticami, tai būtu bijis prasītājai jāpieprasa paskaidrojumi par iesniegtajiem datiem un jāsaņem eksperta atzinums par E ziņojumu vai par sanāciju kopumā, ko tā bija tieši ierosinājusi.

178    Saskaņā ar judikatūru valsts atbalsta kontroles procedūrā citu ieinteresēto personu, izņemot attiecīgo dalībvalsti, loma aprobežojas ar to, ka tās Komisijai paziņo visu informāciju, lai paskaidrotu savu rīcību nākotnē (Tiesas 1973. gada 12. jūlija spriedums lietā 70/72 Komisija/Vācija, Recueil, 813. lpp., 19. punkts). Attiecīgi tās nevar pašas iesaistīties sacīkstes procesā ar Komisiju, kāds tiek uzsākts par labu minētajai dalībvalstij (1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 59. punkts, un iepriekš 49. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, 82. punkts).

179    Turklāt nevienā normā par valsts atbalsta kontroles procedūru starp ieinteresētajām personām nav paredzēta īpaša loma atbalsta saņēmējam. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka valsts atbalstu kontroles procedūra nav procedūra, kas uzsākta “pret” atbalsta saņēmēju vai saņēmējiem, kas nozīmētu, ka tas vai tie varētu atsaukties uz tikpat plašām tiesībām kā aizstāvības tiesības pašas par sevi (iepriekš 49. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, 83. punkts).

180    Visbeidzot, kā tas ticis atgādināts iepriekš 49. un 50. punktā, apstrīdētā lēmuma tiesiskums ir jāvērtē, ņemot vērā informāciju, kas varēja būt Komisijas rīcībā brīdī, kad tā to pieņēma, un attiecīgajai dalībvalstij un, attiecīgā gadījumā, atbalsta saņēmējam ir jāiesniedz tādi pierādījumi, ar kuriem varētu pierādīt, ka šie atbalsti ir saderīgi ar kopējo tirgu, un, iespējams, jānorāda īpaši apstākļi par attiecīgajā lietā jau izmaksāto atbalstu atmaksāšanu, ja Komisija to ir pieprasījusi.

181    No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja kļūdaini uzskata, ka apstāklis, ka Komisija nav pieprasījusi paskaidrojumus, bija nopietns Komisijas pienākuma veikt rūpīgu un neatkarīgu izmeklēšanu un pārbaudīt pieejamos pierādījumus pārkāpums.

182    Otrkārt, runājot par prasītājas argumentu, ka sabiedrībai E nevarēja pārmest, ka tā ir izmantojusi 2004. gada 31. marta datus, tas ir jānoraida kā neatbilstošs tiktāl, ciktāl, kā norādīts iepriekš 86. punktā, vietējās nodokļu pārvaldes lēmums apstiprināt sanāciju tika pieņemts 2004. gada 9. jūlijā. Attiecīgi Komisijai bija vienīgi jāmeklē šajā datumā visaktuālākie dati, lai pārbaudītu, vai šajā gadījumā bija izpildīts privāta kreditora tirgus ekonomikā kritērijs.

183    Slovākijas Republika Komisijai paziņoja 2004. gada 17. jūnija datus, kas iegūti pārbaudes uz vietas laikā, ko veica Slovākijas Nodokļu administrācija 2004. gada 21. jūnijā, un kuru ticamību prasītāja nav apstrīdējusi. Visbeidzot, ir jānorāda, ka, pat ja, kā to apgalvo prasītāja, E ziņojums ir ticis sagatavots 2004. gada maijā, prasītāja pati norāda, ka šī ziņojuma projekts Slovākijas Nodokļu administrācijai ir ticis paziņots 2004. gada jūnijā un ka galīgā minētā ziņojuma redakcija tika paziņota 2004. gada 7. jūlijā.

184    Tādējādi šajos divos brīžos pirms 2004. gada 9. jūlija sanācijas sanāksmes prasītājas un līdz ar to sabiedrības E rīcībā bija 2004. gada jūnija dati, ko Slovākijas Nodokļu administrācija ieguva 2004. gada 21. jūnijā, un pirmā minētā nevarēja nezināt, ka šos datus vietējās nodokļu pārvaldes dienesti bija faktiski ieguvuši. Prasītāja tādējādi pati vai ar sabiedrības E starpniecību pirms 2004. gada 17. jūnija būtu varējusi sagatavot ko līdzīgu apstrīdētā lēmuma 4. tabulai, lai novērtētu sava finansiālā stāvokļa attīstību kopš 2004. gada marta.

185    Treškārt, nevar piekrist prasītājas argumentam, ka Komisija kļūdaini sabiedrībai E ir pārmetusi, ka tā savā ziņojumā ir izmantojusi pārāk zemu krājumu likvidācijas koeficientu, proti, 20 %.

186    Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 85. apsvērumu:

“Komisija norāda, ka 2004. gadā [prasītāja] varēja nopelnīt [mazāk nekā 150 miljonus] SKK no savu krājumu pārdošanas [..]. Tas ir vairāk nekā [40–50] % no krājumu uzskaites vērtības, pamatojoties uz kuru sabiedrība E] veica savu novērtējumu. Tas nepārprotami liecina par to, ka likvidācijas koeficients 20 % ir pārāk mazs. Šim secinājumam par labu liecina izmaiņas 2004. gada bilancē attiecībā uz krājumiem. Turklāt [pati prasītāja] savā uzņēmējdarbības plānā bija novērtēj[usi], ka ienesīgums [ieņēmumi] no krājumu pārdošanas no 2004. gada marta līdz maijam būs [mazāk nekā 110 miljoni] SKK [..]. [sabiedrība E] šo aprēķinu neņēma vērā. Visbeidzot, ņemot vērā [prasītājas] darbības veidu, var pieņemt, ka krājumos bija galaprodukti, ko varēja viegli pārdot tieši izplatītājiem vai patērētājiem, nevis pusfabrikāti, kas ir jāapstrādā papildus.”

187    Turklāt, kā norādīts iepriekš 119. punktā, prasītājas krājumu uzskaites vērtība bija samazinājusies par SKK 125 miljoniem, proti, samazinājusies par 60 % salīdzinājumā ar krājumiem, kas pastāvēja 2004. gada martā. Attiecīgi, izņemot divus citus pierādījumus, ko Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 85. apsvērumā, Komisijas rīcībā bija pietiekami ticama un saskanīga informācija, lai liktu apšaubīt sabiedrības E izmantoto likvidācijas koeficientu 20 % apmērā attiecībā uz prasītājas krājumiem atbilstoši 2004. gada marta datiem.

188    Ceturtkārt, runājot par prasītājas iebildumiem, kas formulēti attiecībā uz īslaicīgiem parādiem, tie ir jānoraida. Vispirms, pretēji prasītājas apgalvotajam, no E ziņojuma neizriet, ka tā autors būtu uzskatījis, ka “ieņēmumi” pārsniegs 20 %. Tādējādi šim iebildumam nav faktiska pamatojuma. Turpinot, tā apgalvo, ka dubultais pielāgojums, kas piemērots apstrīdētā lēmuma 86. apsvērumā, “neatbilst realitātei”. Tā kā prasītāja šo iebildumu nekādi nav pamatojusi, tas ir jānoraida kā nepieņemams. Visbeidzot, tas tā ir arī attiecībā uz prasītājas apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, liela daļa prasījumu, uz kuriem norādīja sabiedrība E savā ziņojumā, nebija atgūstami un bija norakstāmi un, otrkārt, summa SKK 10 miljonu apmērā bija jāsamazina par īstermiņa parādu “nominālo kopējo vērtību” tiktāl, ciktāl tā atbilst atliktajam nodokļu parādam.

189    Piektkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka attiecībā uz nerealizējamo aktīvu likvidācijas koeficientu un hipotekāro aktīvu vērtību Komisija, pamatojoties uz ieķīlāto aktīvu vērtību, ir norādījusi, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ietvaros aktīvu vērtība ir augstāka nekā vērtība, kas izriet no koeficienta 45 %, kas izmantots E ziņojumā, no apstrīdētā lēmuma 87. apsvēruma izriet:

“Turklāt likvidācijas koeficients attiecībā uz ilgtermiņa aktīviem, proti, 45 %, ir pārāk mazs. [Prasītāja] norāda, ka to viņa[s] aktīvu vērtība, kas ieķīlāti par labu nodokļu birojam, bija SKK 194 miljoni. [Prasītāja] uzskata, ka šī vērtība ir izteikta cenās, ko neatkarīgi eksperti bija novērtējuši apmēram 2003. gada beigās/2004. gada sākumā. Komisija uzskata, ka šādai “ekspertu cenai” parasti ir jāatspoguļo aktīva vispārējā cena, izsakot cenu, par kādu aktīvu varētu pārdot konkrētajā brīdī. [E. sabiedrība] neprecizē, kāpēc ienesīgums [ieņēmumi] no īstermiņa aktīvu pārdošanas bankrota gadījumā būtu tikai 45 % no to uzskaites vērtības, kas ir SKK 205 miljoni, turpretim pats atbalsta saņēmējs [pati prasītāja] uzskatīja, ka šie aktīvi ir daudz vērtīgāki.”

190    Turklāt, kā to norādījusi Komisija savos procesuālajos rakstos, ne no E ziņojuma, ne no lietas materiāliem neizriet, ka iekārtas, kas veido nekustamo īpašumu, bija sliktā stāvoklī, ka tās bija novecojušas vai ka tās bija amortizētas. Tāpat ir jānorāda, ka prasītāja neapšauba argumentu, ko Komisija norādījusi kā apstrīdētā lēmuma 87. apsvērumā, tā savos procesuālajos rakstos, saskaņā ar kuru ieķīlāto aktīvu vērtībai parasti ir jāatspoguļo aktīvu vispārējā cena, kas atbilst to vērtībai tirgū. Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka tāds kreditors kā Slovākijas Nodokļu administrācija, kas ir privileģēts, principā grib, lai tā nodrošinājums atbilstu vismaz to aktīvu tirgus vērtībai, uz kuriem tas attiecas. Ja izskatāmajā lietā, kā to apgalvo prasītāja, nav bijis pamata ņemt vērā tirgus cenu, tai šajā ziņā bija jāiesniedz pierādījumi Komisijai. Attiecīgi prasītāja aprobežojās ar to, ka atsaucās uz saprātīga kreditora uzvedību, pat neņemot vērā apstākli, ka tās galvenajam kreditoram bija privilēģijas attiecībā uz tās nekustamajiem aktīviem. Šāds privileģēts kreditors noteikti izvērtē savas iespējas atgūt summas, kas tam pienākas, ņemot vērā tā privilēģiju kopumu.

191    Visbeidzot, sestkārt, runājot par prasītājas argumentu, ka Komisija kļūdaini nav ņēmusi vērā nedz K ziņojumu, nedz H ziņojumu kā pierādījumus tās apgalvojumam, ka privāta kreditora tirgus ekonomikā kritērijs izskatāmajā lietā bija izpildīts, tas ir jānoraida kā neatbilstošs. Faktiski, pretēji prasītājas apgalvotajam un kā Vispārējā tiesa to jau ir atzīmējusi, Komisijai nav jāpieprasa prasītājai ne paziņot K ziņojumu, ne paskaidrot tā iespējamās pretrunas ar E ziņojumu. Attiecībā uz prasītājas iebildumiem, kas formulēti pret Komisijas H ziņojuma datu attiecībā uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru vērtējumu, no iepriekš 124. punktā norādītajiem apsvērumiem izriet, ka tie nav pamatoti.

192    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka septītais pamats tiktāl, ciktāl ar to mēģināts pierādīt, ka Komisija kļūdaini ir uzskatījusi, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka nekā sanācijas procedūra, ir jānoraida kā nepamatots.

 Par argumentiem, kas izvirzīti saistībā ar astoto pamatu, ciktāl tie attiecas uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru

–       Lietas dalībnieku argumenti

193    Prasītāja uzskata, ka Komisijas problēmu, kas izvirzītas šajā lietā, vērtējumu ir izkropļojusi nozīme, kādu tā ir piešķīrusi apstāklim, ka Slovākijas Republika apstrīdēja sanācijas procedūru valsts tiesā, un iekšējām atšķirībām, kādas pastāv Slovākijas Nodokļu administrācijas ietvaros. Lai gan šiem apstākļiem esot bijis kaitējošs iespaids uz tās vērtējumu, Komisija neesot ņēmusi vērā rezultātu tiesvedībā, kuru minētajā valsts tiesā bija uzsākusi Slovākijas Republika. Komisija esot izvēlējusies neņemt vērā visus pierādījumus, ko bija iesniegusi prasītāja, un esot aprobežojusies bez kritiska izvērtējuma akceptēt nepamatotus Slovākijas Republikas apgalvojumus un ar faktiem neapstiprinātus paziņojumus. Komisija esot informēta, ka galvenos Slovākijas iestāžu argumentus Slovākijas tiesas esot noraidījušas. Tāpat noteikti paziņojumu, tādi kā paziņojums, ka Old Herold bija iespējamais prasītājas ražošanas līdzekļu pircējs, esot kļūdaini. Old Herold neesot bijusi nekāda interese iegūt šos ražošanas līdzekļus. Saskaņā ar prasītājas viedokli, Old Herold esot bijusi virskapacitāte tās fabrikā Trenčin (Slovākija), ko esot pierādījis apstāklis, ka laika periodā no 2004. aprīļa līdz septembrim, šī sabiedrība varēja destilēt visus izstrādājumus ar preču zīmi “Frucona”, nesamazinot savas aktivitātes attiecībā uz tās pašas ražošanu. “Absolūtā uzticēšanās”, kādu Komisija izrādīja attiecībā uz Slovākijas Republikas paziņojumiem, esot bijusi acīmredzama kļūda vērtējumā.

194    Precīzāk, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā kā pierādījumus, lai pierādītu, ka Slovākijas iestādēm nebija labvēlīga attieksme pret prasītājas sanācijas priekšlikumu, ir izmantojusi 2004. gada 15. janvāra un 6. jūlija vēstules. No Špeciálny súd v Pezinku 2006. gada 6. marta sprieduma izrietot, ka Slovākijas Galvenā nodokļu pārvalde nav ievērojusi vietējo nodokļu iestāžu autonomijas principu. Tāpat no Najvyšší súd Slovenskej republiky 2004. gada 25. oktobra lēmuma un 2006. gada 27. aprīļa lēmuma izrietot, ka Slovākijas Nodokļu administrācija bija pienācīgi pārstāvēta 2004. gada 9. jūlija sanācijas sēdē. Prasītāja piebilst, ka tiktāl, ciktāl valsts atbalsta jēdziens ir objektīvs jēdziens, neesot nepieciešamībai Komisijai ieņemt nostāju attiecībā uz administrācijas iekšējām nesaskaņām, kas nav noliedzamas izskatāmajā lietā, tai bija vienīgi jāņem vērā privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritērijs. Tādējādi Komisija esot izvēlējusies neņemt vērā apstākli, ka vietējās nodokļu pārvaldes direktoru, kurš bija apstiprinājis sanāciju, Špeciálny súd v Pezinku ir attaisnojusi attiecībā uz visām pret viņu izvirzītajām apsūdzībām. Savā spriedumā minētā valsts tiesa esot secinājusi, pirmkārt, ka minētais direktors ir rīkojies savas kompetences ietvaros un pareizi aizstāvējis Slovākijas Republikas intereses, pieņemot sanāciju, un, otrkārt, ka, pretēji prokurora apgalvotajam, Slovākijas Nodokļu administrācija nav varējusi “nekavējoties iekasēt” SKK 308 miljonus no prasītājas apgrozībā esošajiem aktīviem, proti, summu, ko izmantojusi Komisija apstrīdētā lēmuma 97. apsvērumā. Saskaņā ar prasītājas viedokli Špeciálny súd v Pezinku tādējādi konstatēja, ka šī summa SKK 308 miljonu apmērā bija pārāk augsta. Turklāt prasītāja norāda, ka valsts tiesa secināja, ka 2004. gada 15. janvāra un 6. jūlija vēstules (uz kurām balstījās Komisija apstrīdētā lēmuma 101. apsvērumā) nav saistošas. Pēc apelācijas, kas tika iesniegta Najvyšší súd Slovenskej republiky par Špeciálny súd v Pezinku spriedumu, pirmā valsts tiesa esot lietu pārsūtījusi otrajai valsts tiesai, pieprasot tai iegūt vairāk pierādījumu elementu. 2006. gada septembrī Špeciálny súd v Pezinku esot pieprasījusi ziņojumu, lai novērtētu E ziņojuma secinājumus, un tas tai esot iesniegts 2006. gada decembrī.

195    Komisija apstrīd visus argumentus, kurus izvirzījusi prasītāja astotā pamata pamatojumam, tiktāl, ciktāl tie ir vērsti uz to, lai pierādītu, ka Komisija kļūdaini ir uzskatījusi, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka par sanācijas procedūru.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

196    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka, ievērojot izskatāmās lietas apstākļus, kas minēti iepriekš 114. punktā, izskatāmajā lietā bija piemērojams vienīgi privātā kreditora tirgus ekonomikā kritērijs. Attiecīgi prasītāja kļūdaini uzskata, ka Komisijai bija jāņem vērā privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritērijs.

197    Otrkārt, kā atzīmēts iepriekš 83. punktā, apstāklis, ka Špeciálny súd v Pezinku ir nospriedusi, ka 2004. gada 15. janvāra un 6. jūlija vēstules nav saistošas un ka attiecīgi tās ir tikai vienkāršas rekomendācijas, nevarēja izskatāmajā lietā kavēt Komisiju konstatēt, ka šajās divās vēstulēs bija minēts Slovākijas Nodokļu administrācijas iebildums ne tikai pret prasītājas sanācijas priekšlikumu, bet tāpat pret ikvienu nodokļu parāda norakstīšanu Slovākijas Republikas teritorijā.

198    Treškārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Komisija kļūdaini ir uzskatījusi, ka Old Herold bija potenciāls prasītājas ražošanas iekārtu pircējs, no lietas materiāliem izriet, ka Old Herold acīmredzami bija ieinteresēta gan prasītājas īstermiņa aktīvos – attiecībā uz krājumiem, gan arī vairāk vai mazāk ilgtermiņa aktīvos – attiecībā uz nekustamo īpašumu aktīviem. Faktiski, tā kā brīdī, kad Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, tai nebija nekādas citas informācijas, tai nevar pārmest, ka tā uzskatīja, ka apstāklis, ka Old Herold piekrita nomāt prasītājas ražošanas līdzekļus pēc tam, kad tā bija zaudējusi savu spirta un dzērienu uz spirta bāzes ražošanas un apstrādes licenci, pats par sevi parādīja ne tikai, ka minētie aktīvi, kas tika nodoti nomā, bija funkcionējoši, bet arī, ka Old Herold bija ieinteresēta perspektīvā lietot šos ražošanas līdzekļus. Katrā ziņā, pat pieņemot, kā to norāda prasītāja, ka Old Herold būtu varējusi būt virskapacitāte tās Trenčinas [Trenčin] rūpnīcā, tas neļauj izslēgt, ka šī pēdējā minētā būtu vēlējusies attīstīt savas darbības spirta un dzērienu uz spirta bāzes tirgū, lai nostiprinātu savu sadarbību ar prasītāju un ciktāl prasītāja atbilstoši to sadarbības nolīgumam bija uzņēmusies saistības izplatīt savus spirta un dzērienu uz spirta bāzes izstrādājumus. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šis arguments ir jānoraida kā nepamatots.

199    Ceturtkārt, tāpat prasītāja kļūdaini apgalvo, ka, ievērojot Špeciálny súd v Pezinku 2006. gada 6. marta spriedumu, Komisijai būtu bijis jāuzskata, ka summa SKK 308 miljonu apmērā, uz kuru tā bija balstījusies, bija pārāk augsta. No minētā sprieduma izriet, ka Špeciálny súd v Pezinku vienīgi konstatēja, ka tiktāl, ciktāl garantēto parādu summa bija SKK 200 miljoni, apsūdzība kļūdaini ir apgalvojusi, ka summu SKK 308 miljonu apmērā būtu bijis iespējams atgūt nekavējoties.

200    Turklāt no Špeciálny súd v Pezinku 2006. gada 6. marta sprieduma izriet, ka šī valsts tiesa aptuveni apstiprina (proti, aptuveni SKK 200 miljoni) prasītājas vērtējumu (proti, aptuveni SKK 194 miljoni) prasītājas par labu Slovākijas pārvaldēm ieķīlāto aktīvu vērtībai. Attiecīgi tiktāl, ciktāl Komisija, kā norādīts iepriekš 162. punktā, apstrīdētajā lēmumā ir uzskatījusi, ka garantēto parādu summa bija vismaz līdzvērtīga prasītājas vērtējumam (nevis Slovākijas Republikas vērtējumam, proti, SKK 397 miljoni), tai nevar pārmest, ka tā nebūtu ņēmusi vērā informāciju, ko prasītāja tai šajā ziņā bija darījusi zināmu.

201    Rezumējot astotais pamats tiktāl, ciktāl ar to mēģināts pierādīt, ka Komisija kļūdaini uzskatīja, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka par sanācijas procedūru, ir jānoraida kā nepamatots.

 Par argumentiem, kas izvirzīti devītā pamata ietvaros, ciktāl tie attiecas uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru

–       Lietas dalībnieku argumenti

202    Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav pietiekami pamatojusi apstrīdēto lēmumu.

203    Precīzāk, Komisija nesot izskaidrojusi savu pamatojumu no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, prasītāja nenoliedz, ka Slovākijas Nodokļu administrācija kā privileģētais kreditors bija juridiski izdevīgākā situācijā nekā pārējie kreditori, taču pārmet Komisijai, ka tā nav izskaidrojusi iemeslus, kādēļ tā apgalvoja, ka Slovākijas Nodokļu administrācija bija ekonomiski izdevīgākā situācijā nekā pārējie kreditori. Otrkārt, prasītāja uzskata, ka tā skaidri nesaredz, “kādam mērķim domāti [apstrīdētā lēmuma] 100. un tam sekojošie apsvērumi [..] saistībā ar Komisijas secinājumu par valsts atbalstu”.

204    Komisija apstrīd visus argumentus, kurus prasītāja izvirzījusi, pamatojot devīto pamatu.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

205    Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka Komisija nav sniegusi paskaidrojumus attiecībā uz tās apgalvojumu, ka Slovākijas Nodokļu administrācija bija ekonomiski izdevīgākā situācijā nekā pārējie kreditori, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 74. apsvērumā Komisija ir apgalvojusi šādi:

“Tomēr pirms vienošanās nodokļu birojs bija juridiski un ekonomiski izdevīgākā situācijā nekā [privāti] kreditori. Tāpēc ir sīki jāizvērtē, vai nodokļu birojs izmantoja visus tā rīcībā esošos līdzekļus, lai nodrošinātu, ka tiek atmaksāta pēc iespējas lielāka daļa no tā debitoru parādiem, kā to būtu darījis tirgus ekonomikas kreditors.”

206    Patiešām, Komisijas apgalvojums par Slovākijas Nodokļu administrācijas ekonomiski un juridiski izdevīgāko situāciju apstrīdētajā lēmumā nav skaidri pamatots.

207    Tomēr šim konstatējumam nevar būt nekādu seku attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Prasītāja neapstrīd ne vietējās nodokļu pārvaldes juridisko statusu, proti, tās kā privileģētā kreditora statusu, ne izdevīgākās sekas, kas ar to saistītas atbilstoši Slovākijas tiesību aktiem, kas bija spēkā lietas apstākļu iestāšanās laikā, salīdzinājumā ar pārējiem kreditoriem. Kā to apgalvojusi Komisija savos procesuālajos rakstos, izskatāmajā lietā juridiskās priekšrocības, kādas bija vietējai nodokļu pārvaldei kā privileģētam kreditoram, tāpat bija ekonomiskas priekšrocības, jo šajā statusā tai bija garantijas, ka tā prioritāri salīdzinājumā ar prasītājas privātajiem kreditoriem jebkurā likvidācijas procedūras brīdī atgūs savu prasījumu attiecībā uz aktīviem, kas ieķīlāti vismaz SKK 194 miljonu apmērā. Attiecīgi prasītājas pirmais arguments ir jānoraida kā nepamatots.

208    Otrkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka tā skaidri nesaredz, “kādam mērķim domāti [apstrīdētā lēmuma] 100. un tam sekojošie apsvērumi [..] saistībā ar Komisijas secinājumu par valsts atbalstu”, ir jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 78. apsvērumā Komisija ir paziņojusi savas analīzes trīs daļas ar virsrakstu “Valsts atbalsts [EKL] 87. panta 1. punkta izpratnē”, trešajā daļā paredzot veikt vērtējumu par netiešajiem pierādījumiem, ko iesniegušas Slovākijas iestādes un prasītāja. Apstrīdētā lēmuma 100.–109. apsvērumā Komisija ir veikusi šādu vērtējumu. Attiecīgi šis arguments ir acīmredzami nepamatots.

209    Līdz ar to devītais pamats tiktāl, ciktāl ar to mēģināts pierādīt, ka Komisija kļūdaini ir uzskatījusi, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka nekā sanācijas procedūra, ir jānoraida kā nepamatots.

210    No secinājumiem, kas izdarīti iepriekš 151., 168., 192., 201. un 209. punktā, izriet, ka ceturtais pamats, kā arī – to pašu iemeslu dēļ – tiktāl, ciktāl tie saistīti ar ceturto pamatu, – sestais, septītais, astotais un devītais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

211    Visbeidzot, ievērojot, pirmkārt, ievada apsvērumus, kas formulēti iepriekš 88.–92. punktā, un, otrkārt, secinājumus, kas izdarīti iepriekš 149.–151. punktā, lai izvērtētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu saistībā ar attiecīgā pasākuma kvalifikāciju par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, nav jālemj par piektā pamata pamatotību, kā arī par sestā, septītā, astotā un devītā pamata pamatotību tiktāl, ciktāl tie attiecas uz jautājumu par to, vai Komisija pamatoti uzskatīja, ka nodokļu piedziņas procedūra bija izdevīgāka nekā sanācijas procedūra.

212    Līdz ar to Komisija attiecīgo pasākumu pamatoti ir kvalificējusi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

5.     Par desmito pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā un faktos, jo Komisija neesot apstiprinājusi sanāciju kā pārstrukturēšanas atbalstu un ar atpakaļejošu spēku esot piemērojusi 2004. gada pamatnostādnes

 Lietas dalībnieku argumenti

213    Prasītāja uzskata, ka Komisija ir kļūdaini piemērojusi EKL 87. panta 3. punktu un 1999. gada pamatnostādnes, neapstiprinot attiecīgo atbalstu, lai arī tā bija grūtībās nonācis uzņēmums un sanācija balstījās uz pārstrukturēšanas plānu, kas bija maksimāli ierobežots un vērsts uz ilgtermiņa dzīvotspēju. Turklāt Komisija ar atpakaļejošu spēku esot piemērojusi 2004. gada pamatnostādnes, lai arī tā atzina, ka bija piemērojamas 1999. gada pamatnostādnes. Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisija esot apmierinājusies ar to, ka apgalvojusi, ka tās dzīvotspēja nav tikusi atjaunota un ka attiecīgais atbalsts nebija maksimāli ierobežots. Komisija neesot izvērtējusi citus kritērijus, kas ļautu atbalsta pasākumu pārstrukturēšanai kvalificēt par kompensācijas pasākumu. Turklāt prasītāja apgalvo, ka, lai arī prasītāja ir MVU, Komisija neesot ņēmusi vērā 1999. gada pamatnostādņu 55. punkta noteikumus, kuros paredzēts, ka attiecībā uz MVU nosacījumi, kas paredzēti minēto pamatnostādņu 29.–47. punktā, ir jāpiemēro mazāk stingri.

214    Prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka attiecībā uz tās ilgtermiņa dzīvotspējas atjaunošanu tā Krajský súd v Košiciach ir iesniegusi pārstrukturēšanas plānu, kas ietvēra vairākus pasākumus. Šo plānu būtu īstenojis un uzraudzījis likvidācijas ar tiesas nolēmumu administrators, ko amatā ieceļ Krajský súd v Košiciach, un plāns tai būtu ļāvis “atjaunot” tās dzīvotspēju bez cita veida valsts iejaukšanās. Turklāt Komisijai būtu bijis jāņem vērā apstāklis, ka šis plāns tika sagatavots un iesniegts Krajský súd v Košiciach pirms Slovākijas Republikas pievienošanās, kā rezultātā pēdējai minētajai nebija iespējas to paziņot. Prasītāja uzskata, ka – ja tāda pārstrukturēšanas plāna neesamība, kas sagatavots atbilstoši Komisijas izvirzītajām formas prasībām, automātiski ietvertu pasākuma nesaderību – jauna Savienības dalībvalsts tiktu kavēta piemērot vai īstenot jebkāda veida pārstrukturēšanas pasākumus pirms tās pievienošanās, pat ja tiktu ievēroti visi pārējie kritēriji. Ar šādu politiku tiekot pārkāpti EKL 12. panta noteikumi.

215    Otrkārt, prasītāja uzskata, ka tās ilgtermiņa dzīvotspēja ir tikusi atjaunota. Tā uzskata, ka, pretēji tam, ko apgalvo Komisija apstrīdētajā lēmumā, tās veiksmes pamatā esot bijusi destilācijas rūpnīcas darbības restrukturizācija un tās sadarbība ar Old Herold. Ciktāl tās grūtības izrietēja no akcīzes nodokļa par tās darbību spirta ražošanas jomā maksāšanas nosacījumiem, tā apgalvo, ka, vairs neražojot spirtu, tā ir izvairījusies no tā, ka šādas grūtības atkārtotos. Turklāt Komisijas arguments, ka tā no jauna varētu pieprasīt licenci spirta un dzērienu uz spirta bāzes ražošanai un apstrādei, esot jānoraida, jo tā nav no jauna pieprasījusi šādu licenci un tai nav nodoma to pieprasīt, kā rezultātā tā ir aizgājusi no tirgus, par kuru tiek apgalvots, ka ar attiecīgo pasākumu tiek izkropļota konkurence.

216    Attiecībā uz jautājumu par to, vai atbalsts ir ticis maksimāli ierobežots, Komisija esot apgalvojusi, ka, pirmkārt, Slovākijas Republika sanācijas procedūras ietvaros neesot piekritusi parāda norakstīšanai, ka prasītāja atlīdzina summu, kas mazāka par 35,84 %, un ka, otrkārt, tās līdzdalība bija pārāk maza. Prasītāja uzskata, ka atgūšanas līmenis, kas pārsniegtu 35 %, būtu kompromitējis “sanācijas dzīvotspēju”. Tā apgalvo, ka, nevarot garantēt bankas aizdevumu, iegūtie likvīdie līdzekļi kopumā par SKK 231 miljoniem, lai finansētu tās saistības, kas izrietēja no sanācijas, būtu iegūti citā veidā. Starp šiem veidiem ir piegādātāja kredīts SKK [konfidenciāli] apmērā, ko piešķīra Old Herold. Komisija neesot pienācīgi novērtējusi šo aizdevumu, kura summa tai nav tikusi samaksāta, taču kura samaksa ir tikusi atlikta, lai ļautu tai apkopot likvīdos līdzekļus. Savā 2006. gada 27. aprīļa lēmumā Najvyšší súd Slovenskej republiky esot apstiprinājusi, ka prasītājas rīcībā esošo kustamo aktīvu summa pēc sanācijas bija nepieciešamais minimums, lai nodrošinātu tās izdzīvošanu. Prasītāja apgalvo, ka tās rīcībā nebija papildu likvīdo līdzekļu un ka pēc 2004. gada jūlija nav tikusi konstatēta nekāda konkurences izkropļošana konkrētajā tirgū.

217    Attiecībā uz Komisijas vērtējumu par tās dalību pārstrukturēšanā prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka aizdevums, ko Old Herold tai piešķīra, nebija šāda dalība, jo maksājuma atlikšana par četrdesmit dienām nav uzskatāma par ierastu praksi. Šajā ziņā tā norāda, ka šāda termiņa noteikšanas fakts sanācijas procedūras laikā pārsniedzot “parasto uzņēmējdarbības praksi” un tādējādi esot pārstrukturēšanas pasākums. Saskaņā ar tās viedokli piegādātājs, kuram, pretēji Old Herold, nebūtu “nekādas ilgtermiņa finanšu intereses ar [to]”, nebūtu tai piegādājis preces, nepieprasot iepriekšēju samaksu vai nodrošinājumu. Turklāt no Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses izrietot, ka tā agrāk ir uzskatījusi, ka 35 % saņēmēja dalības pārstrukturēšanas plānā bija pietiekama procentuālā daļa.

218    Visbeidzot, treškārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā, pamatojoties uz jauno dalības “robežvērtību”, kas paredzēta 2004. gada pamatnostādnēs, tās ir piemērojusi ar atpakaļejošu spēku. Šāda piemērošana ar atpakaļejošu spēku pati par sevi esot pietiekams pamats tiesību akta atcelšanai. Katrā ziņā, piemērojot jauno 2004. gada pamatnostādņu robežvērtību, Komisijai tāpat esot bijis jāņem vērā apstāklis, ka minētajās pamatnostādnēs ir paredzēts, ka atbalstāmajos reģionos, tādos kā reģions, kurā atrodas Košice, nosacījumi, lai novērtētu atbilstošo saņēmēja dalību, var nebūt tik stingri.

219    Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd visus argumentus, kurus prasītāja izvirzījusi, pamatojot desmito pamatu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

220    Ievadam ir jākonstatē, pirmkārt, ka attiecībā uz prasītājas argumentu par EKL 12. panta pārkāpumu prasītāja nevienā brīdī nav parādījusi, kā šis noteikums, kas attiecas uz diskriminācijas aizliegumu, būtu pārkāpts izskatāmajā lietā. Attiecīgi, ievērojot Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumus, tas jānoraida kā acīmredzami nepieņemams.

221    Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītājas apgalvojums, ka Komisija ar atpakaļejošu spēku ir piemērojusi 2004. gada pamatnostādnes, ir nepamatots. Vispirms vairākās vietās no apstrīdētā lēmuma, it īpaši no 116.–118. un 120.–136. apsvēruma, tieši izriet, ka Komisija ir ne tikai konstatējusi, ka 1999. gada pamatnostādnes bija piemērojamas izskatāmajā lietā, bet ir arī izvērtējusi pasākuma saderību, ņemot vērā minētās pamatnostādnes. Turklāt, lai arī Komisija faktiski apstrīdētā lēmuma 152. apsvērumā, izmantojot norādi, kas ietverta zemsvītras piezīmē minētā lēmuma 36. lapaspusē, ir atbalstījusi saņēmēja paša līdzdalības robežvērtību 40 % apmērā, kas minēta 2004. gada pamatnostādnēs, ar šo norādi tomēr nevar pamatot prasītājas apgalvojumu par šo pamatnostādņu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku apstrīdētajā lēmumā. Faktiski ir jākonstatē, ka minētā norāde ir veikta, vienīgi lai ilustrētu Komisijas uzskatu, ka prakse 1999. gada pamatnostādņu piemērošanā un tās politikas attīstība attiecībā uz maksimāli ierobežotu atbalsta apmēru un intensitāti ir “izraisījusi robežvērtību ieviešanu [2004. gada pamatnostādnēs]”. Turklāt, kā tas skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma 152. apsvēruma otrā teikuma, Komisija ir tieši norādījusi, ka prasītājas pašas dalību mazāk kā 27 % apmērā “saskaņā ar 1999. gada pamatnostādnēm varētu pieņemt tikai tad, ja būtu ievēroti visi pārējie atbalsta apstiprināšanas nosacījumi”. Tādējādi ir jāuzskata, ka Komisija ir piemērojusi 1999. gada pamatnostādnes un ka attiecīgi kā nepamatots ir jānoraida arguments par 2004. gada pamatnostādņu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku.

222    Treškārt, prasītāja tāpat kļūdaini uzskata, ka Komisija nav ņēmusi vērā 1999. gada pamatnostādņu 55. punkta noteikumus, kas attiecas uz minēto pamatnostādņu piemērošanu MVU. Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 119. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka prasītāja ir “vidējs uzņēmums” Savienības tiesiskā regulējuma izpratnē. Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 129. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka attiecībā uz MVU 1999. gada pamatnostādnēs ir paredzēts, ka atbalsta atļaušanas nosacījumi var būt mazāk stingri attiecībā uz kompensācijas pasākumu īstenošanu un pārraudzības ziņojumu saturu. Minētā apsvēruma otrajā teikumā tā tāpat ir piebildusi, ka “tomēr šie faktori neatbrīvo šādus uzņēmumus no prasības izstrādāt pārstrukturēšanas plānu vai dalībvalsti no pienākuma nodrošināt, ka pārstrukturēšanas atbalstu piešķir tikai ar nosacījumu, ka tiek īstenots pārstrukturēšanas atbalsts”. No iepriekš minētā izriet, ka prasītājas arguments, ka Komisija nav ņēmusi vērā 1999. gada pamatnostādņu 55. punkta noteikumus, ir jānoraida kā nepamatots.

223    Ceturtkārt, no apstrīdētā lēmuma 2. apsvēruma izriet, ka savā 2005. gada 4. janvāra vēstulē Slovākijas Republika ir tieši lūgusi Komisiju atļaut attiecīgo pasākumu kā glābšanas pasākumu, kas piešķirts uzņēmumam, kam ir finanšu grūtības.

224    Vispirms ir jānorāda, ka prasītāja būtībā apstrīd Komisijas uzskatu, ka attiecīgais pasākums, ievērojot 1999. gada pamatnostādnes, bija nesaderīgs ar Kopējo tirgu.

225    Pirmkārt, visupirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu par saderīgu ar kopējo tirgu var uzskatīt “atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm”.

226    Turpinot, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar EKL 87. panta 3. punktu Komisijai ir piešķirta plaša rīcības brīvība atļaut atbalstus, atkāpjoties no minētā panta 1. punktā noteiktā vispārējā aizlieguma, tiktāl, ciktāl vērtējums, šajā gadījumā par to, vai valsts atbalsts ir vai nav saderīgs ar kopējo tirgu, rada problēmas, kas prasa kompleksu ekonomisko faktu un apstākļu, kas var ātri mainīties, vērtēšanu un ņemšanu vērā (skat. Tiesas 1996. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑39/94 SFEI u.c., Recueil, I‑3547. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā kā Kopienu tiesas nevar aizstāt Komisijas kā lēmuma autora konstatēto faktu vērtējumu ar savu vērtējumu, it īpaši ekonomikas jomā, tad Vispārējās tiesas kontrolei šajā ziņā jāaprobežojas ar pārbaudi par to, vai Komisija ir ievērojusi procesuālās normas un ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, vai fakti ir precīzi, kā arī vai nepastāv acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (Pirmās instances tiesas 2002. gada 14. maija spriedums lietā T‑126/99 Graphischer Maschinenbau/Komisija, Recueil, II‑2427. lpp., 32. punkts, un 2004. gada 14. oktobra spriedums lietā T‑137/02 Pollmeier Malchow/Komisija, Krājums, II‑3541. lpp., 52. punkts).

227    Citiem vārdiem runājot, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienas akta tiesiskums ir jāizvērtē atbilstoši faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas pastāv akta pieņemšanas brīdī, un kompleksi Komisijas vērtējumi var tikt pārbaudīti, tikai pamatojoties uz apstākļiem, kuri tai bija zināmi vērtējumu veikšanas brīdī (Pirmās instances tiesas 1999. gada 6. oktobra spriedums lietā T‑123/97 Salomon/Komisija, Recueil, II‑2925. lpp., 48. punkts, un iepriekš 226. punktā minētais spriedums lietā Graphischer Maschinenbau/Komisija, 33. punkts).

228    Turklāt Komisija var noteikt pasākumus attiecībā uz to, kā tā īstenos savu rīcības brīvību, tādu aktu veidā kā aplūkotās pamatnostādnes, ciktāl šie akti ietver noteikumus, kas norāda nostāju, kura šai iestādei ir jāieņem, un ja tie nenovirzās no Līguma noteikumiem (skat. 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑278/00 Grieķija/Komisija, Recueil, I‑3997. lpp., 98. punkts un tajā minētā judikatūra).

229    Visbeidzot, nepastāvot ticamam pārstrukturēšanas plānam, Komisija var pamatoti atteikties atļaut attiecīgo atbalstu, piemērojot 1999. gada pamatnostādnes (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. 2001. gada 22. marta spriedumu lietā C‑17/99 Francija/Komisija, Recueil, I‑2481. lpp., 44.–49. punkts).

230    Izskatāmajā lietā Komisija ir pārbaudījusi prasītājai piešķirto atbalstu, ņemot vērā 1999. gada pamatnostādnes, kurās ir noteikti kritēriji, lai izvērtētu atbalstu grūtībās nonākuša uzņēmuma pārstrukturēšanai saderīgumu.

231    Kā tas izriet no 1999. gada pamatnostādņu 31. punkta, lai atbalstu atzītu par saderīgu ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, individuālajam atbalstam grūtībās nonākušiem uzņēmumiem jābūt saistītam ar pārstrukturēšanas plānu, ko ir apstiprinājusi Komisija. Citiem vārdiem runājot, saskaņā ar 1999. pamatnostādņu 32.–40. punktu pārstrukturēšanas plānam, kura īstenošanas laikam jābūt iespējami īsam, mērenā termiņā ir jāatjauno uzņēmuma dzīvotspēja uz ilgu laiku, pamatojoties uz reāliem apsvērumiem par turpmākiem darbības apstākļiem, maksimāli ierobežojot atbalsta apmēru un intensitāti. Turklāt atbilstoši 1999. gada pamatnostādņu 43. un 45. punktam attiecīgajam uzņēmumam pilnībā jāīsteno Komisijas akceptētais pārstrukturēšanas plāns. Šī īstenošana un minētā plāna pienācīga izpilde ir pakļauta Komisijas kontrolei, kurai jāiesniedz sīki izstrādāti ikgadēji ziņojumi. Tādējādi ir jāpārliecinās, vai izskatāmajā lietā ir tikušas izpildītas šīs prasības.

232    Otrkārt, izskatāmajā lietā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka, lai secinātu, ka 1999. gada pamatnostādnēs ietvertās prasības nav izpildītas, Komisija pamatojās uz pārstrukturēšanas plāna neesamību un uz apstākli, ka attiecīgais pasākums nebija maksimāli ierobežots.

233    Vispirms, runājot par secinājumu, ko izdarīja Komisija attiecībā uz “pārstrukturēšanas plāna” neesamību 1999. gada pamatnostādņu izpratnē, prasītāja uzskata, pirmkārt, ka tā Krajský súd v Košiciach ir iesniegusi pārstrukturēšanas plānu, kas ietvēra vairākus pārstrukturēšanas pasākumus, otrkārt, ka šo plānu īstenoja un uzraudzīja likvidācijas ar tiesas nolēmumu administrators, ko amatā bija iecēlusi Krajský súd v Košiciach, un, visbeidzot, ka Komisija minēto plānu nav ņēmusi vērā.

234    No lietas materiāliem izriet, ka Slovākijas iestāžu rīcībā attiecīgā atbalsta piešķiršanas brīdī faktiski bija pārstrukturēšanas plāns, kas atbilda prasībām, kas atgādinātas iepriekš 231. punktā, un ko varēja iesniegt Komisijai.

235    Faktiski no lietas materiāliem izriet, ka vietējā nodokļu pārvalde savā 2004. gada 20. oktobra vēstulē ir vērsusi prasītājas uzmanību uz apstākli, ka vietējās nodokļu pārvaldes apstiprinātā nodokļu norakstīšana ir atbalsts, kas jāapstiprina Komisijai, un ka tā tādējādi ir pieprasījusi aptuveni viena mēneša laikā paziņot tai investīciju plānu. Savā 2004. gada 9. novembra vēstulē prasītāja ne vien ir apstrīdējusi attiecīgā pasākuma kvalifikāciju par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, bet arī formāli ir atteikusies nosūtīt vietējās nodokļu pārvaldes pieprasīto investīciju plānu, lai pieprasītu Komisijas atļauju attiecīgajam atbalstam.

236    Turklāt, pretēji prasītājas viedoklim, apstrīdētajā lēmumā Komisija acīmredzami ir ņēmusi vērā uzņēmējdarbības plānu, ko prasītāja iesniedza sanācijas procedūras ietvaros. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 52. un 81. apsvērumā Komisija tieši ir izdarījusi norādi uz šo uzņēmējdarbības plānu un apstrīdētā lēmuma 130.–141. apsvērumā (kas ietverti sadaļā, kas veltīta Komisijas vērtējumam par attiecīgā pasākuma saderīgumu) tā gan no formas, gan no būtības viedokļa ir izvērtējusi, vai minētais uzņēmējdarbības plāns var tikt kvalificēts par “pārstrukturēšanas plānu” 1999. gada pamatnostādņu izpratnē. Saistībā ar to Komisija apstrīdētā lēmuma 141. apsvērumā ir norādījusi, ka, “ņemot vērā, ka nav oficiāla pārstrukturēšanas plāna un faktiskas grūtību, kā arī pasākumu, kas vajadzīgi, lai novērstu šīs grūtības, un tirgus nosacījumu un izredžu [analīzes], [Komisija] secina, ka atbalsta saņēmēja iesniegtais uzņēmējdarbības plāns nav faktisks pārstrukturēšanas plāns, kāds paredzēts 1999. gada pamatnostādnēs”. Tādējādi tā secināja, ka tās šaubas par to, vai prasītāja atgūs ilgtermiņa dzīvotspēju, nav “kliedētas”.

237    Lai gan apstrīdētajā lēmumā Komisija tādējādi acīmredzami ir ņēmusi vērā un izvērtējusi uzņēmējdarbības plānu, ko bija iesniegusi prasītāja sanācijas procedūras ietvaros, ir jākonstatē, ka prasītāja savos procesuālajos rakstos ir aprobežojusies ar norādi, ka tās Krajský súd v Košiciach iesniegtais uzņēmējdarbības plāns ietvēra vairākus pārstrukturēšanas pasākumus, kurus īstenoja un uzraudzīja likvidācijas ar tiesas nolēmumu administrators, ko amatā bija iecēlusi Krajský súd v Košiciach, un kuri ļāva tai atjaunot tās dzīvotspēju bez cita veida valsts iejaukšanās.

238    Attiecīgi ir jānorāda, ka prasītāja neizvirza nevienu argumentu, kas varētu likt apšaubīt visus apsvērumus, ko Komisija izklāstījusi apstrīdētā lēmuma 130.–141. apsvērumā, saskaņā ar kuriem tā kā no formas, tā būtības viedokļa secināja, ka minētais uzņēmējdarbības plāns nav “pārstrukturēšanas plāns” 1999. gada pamatnostādņu izpratnē.

239    Visbeidzot, prasītāja tāpat kļūdaini ir norādījusi, ka Komisijai būtu bijis jāņem vērā apstāklis, ka šis plāns tika sagatavots un Krajský súd v Košiciach paziņots pirms Slovākijas Republikas pievienošanās, tā ka tai nebija iespējas šo plānu paziņot. Šis arguments ir pamatots ar kļūdainu pieņēmumu, ka, ievērojot, ka attiecīgais pasākums ir ticis pieņemts pirms Slovākijas Republikas pievienošanās, iepriekšējas paziņošanas pienākums, kas paredzēts EKL 88. panta 3. punktā, uz to neattiecās. Kā norādīts iepriekš 86. punktā, tikai no brīža, kad vietējā nodokļu pārvalde formāli apstiprināja sanācijas priekšlikumu, proti, no 2004. gada 9. jūlija, minētā pārvalde norakstīja 65 % no saviem prasījumiem pret prasītāju. Tādējādi saistošais tiesību akts, ar kuru Slovākijas pārvaldes uzņēmās saistības daļēji atlaist prasītājas nodokļu parādu sanācijas ietvaros, tika pieņemts pēc Slovākijas Republikas pievienošanās. Attiecīgi iepriekšējas paziņošanas pienākums, kas izriet no EKL 88. panta 3. punkta, ir piemērojams attiecīgajam pasākumam atbilstoši noteikumiem par formu un būtību, kas piemērojami 2004. gada 9. jūlijā. Kā atgādināts iepriekš 231. punktā, tādam atbalsta pasākumam kā izskatāmajā lietā ir jābūt saistītam ar pārstrukturēšanas plānu 1999. gada pamatnostādņu izpratnē.

240    No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 141. apsvērumā secinot, ka prasītājas iesniegtais uzņēmējdarbības plāns nebija pārstrukturēšanas plāns 1999. pamatnostādņu izpratnē.

241    Atbilstoši judikatūrai, kas atgādināta iepriekš 229. punktā, kā Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 142. apsvērumā, tā, nepastāvot ticamam pārstrukturēšanas plānam, pamatoti atteicās atļaut attiecīgo atbalstu atbilstoši 1999. gada pamatnostādnēm.

242    Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma 142. apsvēruma izriet, ka Komisija tāpat ir izvērtējusi prasību, kas saistīta ar atbalsta apjoma un intensitātes maksimālu ierobežošanu, kā paredzēts 1999. gada pamatnostādņu 40. punktā. Vispārīgas izskatīšanas labad ir jāizvērtē prasītājas argumenti, ko tā izvirzījusi, pamatojot desmito pamatu, ciktāl ar tiem mēģināts pierādīt, ka Komisija kļūdaini ir secinājusi, ka attiecīgais pasākums minētajam kritērijam neatbilda.

243    Šajā ziņā prasītāja neapstrīd, ka atbalsta saņēmējiem atbilstoši 1999. gada pamatnostādnēm attiecībā uz atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai parasti pašiem ir nozīmīgi jāpiedalās pārstrukturēšanā ar saviem līdzekļiem vai ārēji gūtu finansējumu, kas ir saņemts saskaņā ar tirgus nosacījumiem.

244    Savukārt lietas dalībnieki nav vienisprātis par to, vai maksājuma veikšanas atlikšana, ko prasītājai piešķīra Old Herold, ir atbilstoša prasītājas līdzdalība tās pārstrukturēšanas plānā.

245    Kā Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 147.–149. apsvērumā, maksājuma veikšanas atlikšanu, ko Old Herold piešķīra prasītājai, nevarētu uzskatīt par ieguldījumu, kura avots ir ārēji resursi, it īpaši, kura avots ir kreditors, kas ticēja tās dzīvotspējas atjaunošanai. Faktiski pietiek norādīt, ka sanāksmē, kurā 2006. gada 28. martā tikās Komisija un prasītāja, pēdējā tieši norādīja, ka Old Herold tai 2004. gada otrajā semestrī bija piešķīrusi “piegādātāja kredītu” un ka parastais tās prasījumu apmaksas termiņš ir no 14 līdz 60 dienām. Attiecīgi Komisija apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā pamatoti varēja uzskatīt, ka samaksas termiņš 40 dienas, ko tai bija piešķīrusi Old Herold, ir pastāvošā prakse, katrā ziņā attiecībā uz parasto termiņu 14 un 60 dienas, ko paziņoja pati prasītāja, un ka attiecīgi tas nav ieguldījums pārstrukturēšanā no ārējiem resursiem.

246    No iepriekš teiktā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Komisijas secinājumi par atbalsta samērību ar pārstrukturēšanas izmaksām ir bijuši acīmredzami kļūdaini.

247    Līdz ar to Komisijai bija pamats uzskatīt, ka 1999. gada pamatnostādnēs noteiktie nosacījumi nav izpildīti, un attiecīgi atzīt attiecīgo pasākumu par tādu, kas nav saderīgs ar EK līgumu.

248    No tā izriet, ka desmitais pamats kopumā ir jānoraida kā nepamatots.

249    No visiem secinājumiem, kas izdarīti iepriekš 54., 61., 87., 210., 211. un 248. punktā, izriet, ka visi pamati, kas izvirzīti, pamatojot šo prasību, ir jānoraida un tādēļ ir jānoraida visa prasība kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

250    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Frucona Košice a.s. atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Pelikánová Jürimäe Soldevila Fragoso

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 7. decembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas2

1.  Kopienu tiesiskais regulējums2

2.  Valsts tiesiskais regulējums2

Tiesvedības priekšvēsture3

1.  Prasītāja3

2.  Valsts administratīvie procesi un tiesvedība valsts tiesā3

3.  Administratīvais process Komisijā6

Process un lietas dalībnieku prasījumi8

Par lietas būtību9

1.  Par pirmo pamatu, kas saistīts ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā, aprēķinot attiecīgā valsts atbalsta apmēru10

Lietas dalībnieku argumenti10

Vispārējās tiesas vērtējums10

2.  Par otro pamatu, kas saistīts ar būtiska procesuāla noteikuma un EKL 33. panta pārkāpumu11

Lietas dalībnieku argumenti11

Vispārējās tiesas vērtējums12

3.  Par trešo pamatu, kas saistīts ar Pievienošanās līguma IV pielikuma 3. iedaļas, EKL 253. un 88. panta un Regulas (EK) Nr. 659/1999 noteikumu pārkāpumu tiktāl, ciktāl Komisijai nebija kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu13

Lietas dalībnieku argumenti13

Vispārējās tiesas vērtējums14

4.  Par ceturto, piekto, sesto, septīto, astoto un devīto pamatu, kas būtībā saistīti ar kļūdām tiesību piemērošanā un faktos attiecībā uz pasākuma kvalificēšanu par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē18

Ievada apsvērumi18

Par apstrīdētā lēmuma likumību tiktāl, ciktāl Komisija ir uzskatījusi, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra bija izdevīgāka nekā sanācijas procedūra19

Par argumentiem, kas izvirzīti saistībā ar ceturto pamatu19

–  Lietas dalībnieku argumenti19

–  Vispārējās tiesas vērtējums22

Par argumentiem, kas izvirzīti sestā pamata ietvaros, ciktāl tie attiecas uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru32

–  Lietas dalībnieku argumenti32

–  Vispārējās tiesas vērtējums33

Par argumentiem, kas izvirzīti saistībā ar septīto pamatu, ciktāl tie attiecas uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru36

–  Lietas dalībnieku argumenti36

–  Vispārējās tiesas vērtējums37

Par argumentiem, kas izvirzīti saistībā ar astoto pamatu, ciktāl tie attiecas uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru41

–  Lietas dalībnieku argumenti41

–  Vispārējās tiesas vērtējums42

Par argumentiem, kas izvirzīti devītā pamata ietvaros, ciktāl tie attiecas uz likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru43

–  Lietas dalībnieku argumenti43

–  Vispārējās tiesas vērtējums43

5.  Par desmito pamatu, kas saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā un faktos, jo Komisija neesot apstiprinājusi sanāciju kā pārstrukturēšanas atbalstu un ar atpakaļejošu spēku esot piemērojusi 2004. gada pamatnostādnes45

Lietas dalībnieku argumenti45

Vispārējās tiesas vērtējums47

Par tiesāšanās izdevumiem52

* Tiesvedības valoda – angļu.