TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2016. gada 10. martā (*)
Apelācija – Konkurence – “Cementa un saistītu produktu” tirgus – Administratīvais process – Regula (EK) Nr. 1/2003 – 18. panta 1. un 3. punkts – Lēmums par informācijas pieprasīšanu – Pamatojums – Pieprasījuma precizitāte
Lieta C‑247/14 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2014. gada 20. maijā iesniedza
HeidelbergCement AG, Heidelberga (Vācija), ko pārstāv U. Denzel, C. von Köckritz un P. Pichler, Rechtsanwälte,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Komisija, ko pārstāv M. Kellerbauer, L. Malferrari un R. Sauer, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: otrās palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), kas pilda trešās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši K. Toadere [C. Toader] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],
ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl],
sekretārs M. Aleksejevs [M. Aleksejev], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 3. jūnija tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2015. gada 15. oktobra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību HeidelbergCement AG (turpmāk tekstā – “HeidelbergCement”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 14. marta spriedumu HeidelbergCement/Komisija (T‑302/11, EU:T:2014:128, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru šī tiesa noraidīja tās prasību atcelt Komisijas 2011. gada 30. marta Lēmumu C(2011) 2361, galīgā redakcija, par Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/39520 – Cements un saistītie produkti) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003. L 1, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 8. nod., 2. sēj., 205. lpp.), preambulas 23. apsvērumā ir paredzēts:
“Komisijai jāpiešķir pilnvaras visā [Savienībā] pieprasīt sniegt informāciju, kas vajadzīga, lai tiktu atklāts jebkāds līgums, lēmums vai saskaņota darbība, kas aizliegta ar [LESD 101. pantu] [..].”
3 Regulas Nr. 1/2003 18. panta “Informācijas pieprasījumi” 1. un 3. punktā ir noteikts:
“1. Lai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu var pieprasīt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sniegt visu vajadzīgo informāciju.
[..]
3. Ja Komisija pieprasa uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām sniegt informāciju ar lēmumu, tā paziņo pieprasījuma juridisko pamatu un nolūku, norāda informāciju, kura vajadzīga, un nosaka termiņu, kurā tā jāsniedz. Tā arī norāda sodus, kas paredzēti 23. pantā, un norāda vai uzliek sodus, kas paredzēti 24. pantā. Turklāt tā norāda Eiropas Kopienu Tiesas tiesības pārskatīt lēmumu.
[..]”
Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums
4 Vispārējā tiesa strīda rašanās faktus apraksta šādi:
“1. Eiropas Kopienu Komisija, rīkojoties saskaņā ar Regulas [Nr. 1/2003] 20. pantu, 2008. gada novembrī un 2009. gada septembrī veica vairākas pārbaudes cementa rūpniecības uzņēmumu, tostarp prasītājas, HeidelbergCement AG, telpās. Pēc šīm pārbaudēm tika nosūtīti informācijas pieprasījumi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. punktu. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja 2009. gada 30. septembrī, 2010. gada 9. februārī un 27. aprīlī saņēma informācijas pieprasījumus.
2. 2010. gada 8. novembra vēstulē Komisija paziņoja prasītājai par savu nodomu nosūtīt tai lēmumu par informācijas pieprasīšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu un nosūtīja tai anketas projektu, ko tā plānoja pievienot šī lēmuma pielikumā.
3. 2010. gada 16. novembra vēstulē prasītāja iesniedza savus apsvērumus par šo anketas projektu.
4. 2010. gada 6. decembrī Komisija informēja prasītāju, ka tā nolēmusi uzsākt procedūru atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktam pret šo un septiņiem citiem uzņēmumiem, kas darbojas cementa nozarē, par iespējamiem LESD 101. panta pārkāpumiem saistībā ar “tirdzniecības plūsmu Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) ierobežojumiem, tostarp importa ierobežojumiem EEZ no valstīm, kas neietilpst EEZ, tirgu sadali, cenu saskaņošanu un pret konkurenci vērstām saistītām darbībām cementa tirgū un saistīto produktu tirgos” (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras uzsākšanu”).
5. 2011. gada 30. martā Komisija pieņēma [apstrīdēto] lēmumu.
6. [Apstrīdētajā] lēmumā Komisija norāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, lai izpildītu tai šajā regulā noteiktos pienākumus, tā ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu var pieprasīt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sniegt visu vajadzīgo informāciju ([apstrīdētā] lēmuma preambulas 3. apsvērums). Atgādinot, ka prasītāja tika informēta par tās nodomu pieņemt lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktam un ka prasītāja iesniedza apsvērumus par anketas projektu ([apstrīdētā] lēmuma preambulas 4. un 5. apsvērums), Komisija ar lēmumu lūdza prasītājai, kā arī tās meitasuzņēmumiem, kas atrodas Eiropas Savienībā un ko tā tieši vai netieši kontrolē, atbildēt uz anketas jautājumiem, kas atrodas I pielikumā, sastāv no 94 lapām un veido 11 jautājumu grupas ([apstrīdētā] lēmuma preambulas 6. apsvērums).
7. Tāpat Komisija atgādināja šā sprieduma 4. punktā norādīto iespējamo pārkāpumu aprakstu ([apstrīdētā] lēmuma preambulas 2. apsvērums).
8. Atsaucoties uz pieprasītās informācijas veidu un apjomu, kā arī uz konkurences noteikumu iespējamo pārkāpumu smagumu, Komisija uzskatīja, ka prasītājai ir jāpiešķir 12 nedēļu termiņš atbilžu sniegšanai uz pirmajām 10 jautājumu grupām un 2 nedēļu termiņš – uz 11. jautājumu grupu par “Kontaktiem un sanāksmēm” ([apstrīdētā] lēmuma preambulas 8. apsvērums).
9. [Apstrīdētā] lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:
“1. pants
[Prasītājai] (un tās meitasuzņēmumiem, kas atrodas Eiropas Savienībā un ko tā tieši vai netieši kontrolē) ir jāiesniedz šā lēmuma I pielikumā minētā informācija, ievērojot tā II un III pielikumā norādīto formu, 12 nedēļu laikā – jautājumiem, kas ietilpst 1.–10. grupā, un 2 nedēļu laikā – 11. jautājumu grupā – no šā lēmuma paziņošanas dienas. Visi pielikumi ir šī lēmuma neatņemama sastāvdaļa.
2. pants
Šis lēmums ir adresēts [prasītājai] un tās meitasuzņēmumiem, kas atrodas Eiropas Savienībā un ko tā tieši vai netieši kontrolē.”
10. 2011. gada 18. aprīlī prasītāja atbildēja uz 11. jautājumu grupu. 2011. gada 6. maijā tā papildināja savu atbildi.
11. 2011. gada 26. maija vēstulē prasītāja lūdza pagarināt termiņu atbildes sniegšanai uz pirmajām 10 jautājumu grupām līdz 18 nedēļām. 2011. gada 31. maija vēstulē prasītāja tika informēta, ka šis lūgums netiks apmierināts. Tomēr šajā vēstulē Komisija uzsvēra, ka neliels pagarinājums ir iespējams, ja tiks iesniegts pamatots pieteikums attiecībā uz konkrētiem jautājumiem.”
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
5 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 10. jūnijā, HeidelbergCement cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.
6 Savas prasības atbalstam prasītāja būtībā izvirza piecus pamatus, pirmkārt, par Regulas Nr. 1/2003 18. panta pārkāpumu, otrkārt, par samērīguma principa pārkāpumu, treškārt, par apstrīdētā lēmuma nepietiekamu pamatojumu, ceturtkārt, par “precizitātes principa” pārkāpumu un, piektkārt, par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
7 Vispārējā tiesa nosprieda, ka neviens no šiem pamatiem nav pamatots, un tādēļ prasību noraidīja.
Lietas dalībnieku prasījumi
8 HeidelbergCement prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas skar apelācijas sūdzības iesniedzēju;
– pakārtoti nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā par to lemtu atbilstoši Tiesas izskatītajiem tiesību jautājumiem, un
– piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus, kas tai radušies Vispārējā tiesā un Tiesā.
9 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību;
– pakārtoti gadījumā, ja tiek atcelts pārsūdzētais spriedums, noraidīt prasību un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelāciju
10 Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza septiņus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz to, ka neesot pietiekami tikusi pārbaudīta un kļūdaini esot tikusi piemērota prasība norādīt informācijas pieprasījuma mērķi, kas paredzēta Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktā. Otrais pamats ir par kļūdu tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, novērtējot pienākuma norādīt pamatojumu pierādījumu savākšanas pasākuma izvēlei un noteiktajam atbildes sniegšanas termiņam. Trešais pamats attiecas uz pieprasītās informācijas “vajadzības” Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta izpratnē kļūdainu vērtējumu, interpretāciju un piemērošanu. Ceturtais pamats ir par Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta pārkāpumu, ņemot vērā, ka nav pienākuma sagatavot, iesniegt un apstrādāt pieprasīto informāciju. Piektais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas pretrunīgo pamatojumu, novērtējot iebildumu par īso atbildes uz informācijas pieprasījumu sniegšanas termiņu. Ar sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka, pārkāpjot tiesību aktu precizitātes prasību, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un nav pamatojusi pārsūdzēto spriedumu attiecībā uz iebildumu par precizitātes trūkumu. Visbeidzot septītais pamats ir par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu pienākuma izvērtēt informāciju dēļ.
11 Vispirms ir jāizskata pirmais pamats.
Lietas dalībnieču argumenti
12 Ar pirmo pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 23.–43. un 47. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārbaudot, vai ir tikusi ievērota no Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta izrietošā prasība par informācijas pieprasījuma mērķa norādīšanu. Pārsūdzētais spriedums arī esot nepietiekami pamatots, jo tajā neesot pietiekami konkrēti norādīts lēmuma par procedūras uzsākšanu un apstrīdētā lēmuma, uz kuriem tajā ir atsauce, saturs, kā arī neesot minēts, vai minētajos lēmumos ir iespējams identificēt vienu vai vairākus konkrētus pārkāpumus.
13 Komisija atbild, ka Savienības iestāžu aktu pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta veidam un kontekstam, kurā tas ir ticis pieņemts, un ka prasība norādīt pamatojumu ir jāpielāgo šīs lietas apstākļiem. Informācijas pieprasījums esot izmeklēšanas pasākums, ko parasti izmanto iepriekšējas izskatīšanas stadijā, kad Komisijai vēl nav precīzas informācijas par iespējamo pārkāpumu, kas esot bijis jāņem vērā, izvērtējot juridiskās prasības attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktā prasīto pamatojumu. Pienākums pietiekami precīzi norādīt informācijas pieprasījuma mērķi tātad nekādi nenozīmējot, ka ir detalizēti jāapraksta iespējamais pārkāpums – tā veids, ģeogrāfiskais tvērums, ilgums vai konkrēto preču veids. Tikai paziņojuma par iebildumiem stadijā tiek noteikts pārkāpums un tā izdarīšanas laiks.
14 Komisija uzskata, ka gan apstrīdētajā lēmumā, gan lēmumā par procedūras uzsākšanu ir sniegti konkrēti netieši pierādījumi par iespējamā pārkāpuma veidu, tā ģeogrāfisko tvērumu un attiecīgajām precēm. Ņemot vērā, kam lēmums par procedūras uzsākšanu ir adresēts, tajā esot iekļautas konkrētas norādes par iespējamajiem šā pārkāpuma dalībniekiem. Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 42. punktā ir pamatoti un nepārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu uzskatījusi, ka apstrīdētajā lēmumā saistībā ar lēmumu par procedūras uzsākšanu bija pietiekamas norādes par informācijas pieprasījuma mērķi. Turklāt apstrīdētajā lēmumā Komisija noteica, ka izmeklēšanas ģeogrāfiskais tvērums ir EEZ teritorija, anketā konkrēti norādot dažas mērķa valstis.
Tiesas vērtējums
15 HeidelbergCement būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, uzskatot, ka pamats par pamatojuma nenorādīšanu apstrīdētajā lēmumā nebija pamatots un bija noraidāms, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Runa ir par tiesību jautājumu, kas ir pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas ietvaros (skat. spriedumu Komisija/Salzgitter, C‑408/04 P, EU:C:2008:236, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
16 Saskaņā ar iedibināto judikatūru LESD 296. pantā prasītais pamatojums Savienības iestāžu aktiem ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu veikt attiecīgu kontroli. Pamatojuma norādīšanas prasība ir izvērtējama, ņemot vērā visus attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (spriedumi Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 63. punkts, kā arī Nexans un Nexans France/Komisija, C‑37/13 P, EU:C:2014:2030, 31. un 32. punkts un tajos minētā judikatūra).
17 Konkrēti runājot par lēmuma par informācijas pieprasīšanu pamatojumu, ir jāatgādina ka Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktā ir definēti tā būtiskie elementi.
18 Proti, šajā tiesību normā ir paredzēts, ka Komisija “paziņo pieprasījuma juridisko pamatu un nolūku, norāda informāciju, kura vajadzīga, un nosaka termiņu, kurā tā jāsniedz”. Turklāt tajā ir noteikts, ka Komisija “arī norāda sodus, kas paredzēti 23. pantā”, “norāda vai uzliek sodus, kas paredzēti 24. pantā,” un “tā norāda Eiropas Kopienu Tiesas tiesības pārskatīt lēmumu”.
19 Šis pienākums norādīt konkrētu pamatojumu ir fundamentāla prasība, kas ir paredzēta, ne tikai lai būtu skaidrs, ka informācijas pieprasījums ir pamatots, bet arī lai tie attiecīgie uzņēmumi varētu saprast sava pienākuma sadarboties apjomu, vienlaikus aizsargājot to tiesības uz aizstāvību (attiecībā uz lēmumiem par pārbaudes veikšanu pēc analoģijas skat. spriedumus Dow Chemical Ibérica u.c./Komisija, no 97/87 līdz 99/87, EU:C:1989:380, 26. punkts; Roquette Frères, C‑94/00, EU:C:2002:603, 47. punkts; Nexans un Nexans France/Komisija, C‑37/13 P, EU:C:2014:2030, 34. punkts, kā arī Deutsche Bahn u.c./Komisija, C‑583/13 P, EU:C:2015:404, 56. punkts).
20 Runājot par pienākumu norādīt “pieprasījuma mērķi”, ir jānorāda, ka tas nozīmē, ka Komisijai savā pieprasījumā ir jānorāda izmeklēšanas priekšmets un tātad – jāidentificē apgalvotais konkurences noteikumu pārkāpums (šajā ziņā skat. spriedumu SEP/Komisija, C‑36/92 P, EU:C:1994:205, 21. punkts).
21 Šajā ziņā Komisijai lēmuma par informācijas pieprasīšanu adresātam nav jāpaziņo visa tās rīcībā esošā informācija par iespējamajiem pārkāpumiem un nav jāsniedz šo pārkāpumu precīza juridiska kvalifikācija, tomēr tai ir skaidri jānorāda aizdomas, ko tā plāno pārbaudīt (pēc analoģijas skat. spriedumu Nexans un Nexans France/Komisija, C‑37/13 P, EU:C:2014:2030, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
22 Šāds pienākums it īpaši ir izskaidrojams ar to, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punktu un preambulas 23. apsvērumu, lai veiktu Komisijai ar šo regulu noteiktos pienākumus, tā ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu var pieprasīt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sniegt “visu vajadzīgo informāciju”.
23 Kā pārsūdzētā sprieduma 34. punktā ir pamatoti norādījusi Vispārējā tiesa, “Komisija var lūgt izpaust tikai to informāciju, kas tai var ļaut izmeklēt iespējamos pārkāpumus, kas pamato izmeklēšanas veikšanu un kas ir norādīta informācijas pieprasījumā”.
24 Tā kā tas, cik informācija ir vajadzīga, ir jāizvērtē attiecībā pret informācijas pieprasījumā norādīto mērķi, šis mērķis ir jānorāda pietiekami precīzi, pretējā gadījumā nav iespējams noteikt, vai informācija ir vajadzīga, un Tiesa nevarēs veikt savu pārbaudi (šajā ziņā skat. spriedumu SEP/Komisija, C‑36/92 P, EU:C:1994:205, 21. punkts).
25 Tātad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 39. punktā tāpat pamatoti ir nospriedusi, ka apstrīdētā lēmuma pamatojuma pietiekamība ir atkarīga “no tā, vai pieņēmumi par pārkāpumiem, kurus Komisija plāno pārbaudīt, ir pietiekami skaidri tikuši precizēti”.
26 Attiecībā uz to, vai pārsūdzētā sprieduma 43. punktā esošajā Vispārējās tiesas vērtējumā, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots, ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, vispirms ir jānorāda, ka minētā sprieduma 42. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums tika “formulēts ļoti vispārīgi, ir precizēšanas vērts un tātad [ir pakļaujams] kritikai”, bet ka “tomēr varēja tikt uzskatīts, ka importēšanas ierobežojumi Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ), tirgu sadale, kā arī cenu saskaņošana cementa un saistīto produktu tirgū, skatot tos kopā ar lēmumu par procedūras uzsākšanu, [ir pielīdzināmi] minimālai skaidrības pakāpei, kas ļauj secināt, ka Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta noteikumi ir tikuši ievēroti”.
27 Šajā ziņā ir jānorāda, ka atbilstoši apstrīdētā lēmuma preambulas 6. apsvērumam Komisija lūdz prasītāju atbildēt uz tā pielikumā esošo anketu. Tomēr, kā secinājumu 46. punktā būtībā norāda ģenerāladvokāts, jautājumi šajā pielikumā ir ļoti apjomīgi un attiecas uz ļoti dažādu veidu informāciju. Konkrētāk, minētajā pielikumā esošajā anketā ir lūgts paziņot ļoti plašu un detalizētu informāciju par ļoti daudziem darījumiem – gan valsts, gan starptautiskiem – divpadsmit dalībvalstīs desmit gadu laikposmā. Tomēr apstrīdētajā lēmumā skaidri un viennozīmīgi nav norādītas aizdomas par pārkāpumu, ar kurām būtu pamatota šī lēmuma pieņemšana, un tas neļauj noteikt, vai pieprasītā informācija ir vajadzīga izmeklēšanas veikšanai.
28 Proti, divos pirmajos apstrīdētā lēmuma preambulas apsvērumos ir tikai pārāk īss, neskaidrs un vispārīgs pamatojums, it īpaši ņemot vērā šī lēmuma I pielikumā esošās anketas būtisko apjomu, kurā – kā atgādināts minētā lēmuma preambulas 6. apsvērumā – jau ir ņemta vērā izmeklējamo uzņēmumu visā izmeklēšanas laikā sniegtā informācija.
29 Šie abi apsvērumi ir formulēti šādi:
“(1) Komisija šobrīd veic izmeklēšanu par iespējamo pret konkurenci vērsto praksi cementa, cementa izstrādājumu un citu materiālu, kas tiek izmantoti cementa un cementa izstrādājumu ražošanā, [..] nozarē Eiropas Savienībā/Eiropas Ekonomikas zonā (ES/EEZ).
(2) [..] Iespējamie pārkāpumi skar tirdzniecības plūsmu ierobežojumus Eiropas Ekonomiskajā zonā (EEZ), ieskaitot ierobežojumus importa precēm, kuras EEZ ievestas no valstīm ārpus EEZ, tirgus sadali, cenu saskaņošanu un ar tām saistīto pret konkurenci vērsto praksi cementa un saistīto produktu tirgos. Ja tiks apstiprināts, ka šāda prakse pastāv, to varētu uzskatīt par LESD 101. panta un/vai EEZ līguma 53. panta pārkāpumu.”
30 Apstrīdētā lēmuma preambulas 6. apsvērumā ir piebilde, ka “I pielikumā tiek pieprasīta papildu informācija, kas ir vajadzīga, lai varētu novērtēt izmeklējamās prakses saderību ar [Eiropas Savienības] konkurences noteikumiem, pilnībā pārzinot faktus un to konkrēto ekonomisko kontekstu”.
31 Šāds pamatojums neļauj pietiekami precīzi noteikt nedz produktus, uz kuriem attiecas izmeklēšana, nedz aizdomas par pārkāpumu, ar ko būtu pamatota šī lēmuma pieņemšana. Līdz ar to šāds pamatojums neļauj attiecīgajam uzņēmumam pārbaudīt, vai pieprasītā informācija ir vajadzīga izmeklēšanas veikšanai, nedz Savienības tiesai – veikt savu pārbaudi.
32 Protams, ņemot vērā šā sprieduma 16. punktā atgādināto judikatūru, jautājums par to, vai apstrīdētā lēmuma pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne vien tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kas tostarp ietver – kā secinājumu 43. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – lēmumu par procedūras uzsākšanu.
33 Tomēr šī pēdējā minētā lēmuma pamatojums neļauj labot apstrīdētā lēmuma īso, neskaidro un vispārīgo pamatojumu.
34 Proti, vispirms iespējamais pārkāpums lēmumā par procedūras uzsākšanu tāpat ir formulēts īpaši īsi, neskaidri un vispārīgi, atsaucoties uz “tirdzniecības plūsmu ierobežojumiem Eiropas Ekonomiskajā zonā (EEZ), ieskaitot ierobežojumus importa precēm, kuras EEZ ievestas no valstīm ārpus EEZ, tirgu sadali, cenu saskaņošanu un ar tām saistīto pret konkurenci vērsto praksi”.
35 Vēl attiecībā uz produktiem, uz kuriem attiecas izmeklēšana, lēmumā par procedūras uzsākšanu – tāpat kā apstrīdētajā lēmumā – ir atsauce uz cementa un saistīto produktu tirgiem. Lai arī šajā lēmumā ir precizēts, ka “cements un saistītie produkti iekļauj cementu, cementa izstrādājumus (piemēram, lietošanai gatavu betonu) un citus materiālus, kas tieši vai netieši tiek izmantoti cementa ražošanai (piemēram, klinkeru, pildvielas, domnu izdedžus, granulētos domnas sārņus, granulētos domnas sārņus uz zemes, vieglos pelnus)”, ir jākonstatē, ka produkti, uz kuriem attiecas izmeklēšana, tajā ir minēti tikai kā piemēri.
36 Visbeidzot attiecībā uz iespējamā pārkāpuma ģeogrāfisko tvērumu ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums, lasot to kopā ar lēmumu par procedūras uzsākšanu, ir neviennozīmīgs. Proti, atbilstoši apstrīdētajam lēmumam iespējamais pārkāpums aptver Savienības vai EEZ teritoriju. Turpretī lēmums par procedūras uzsākšanu, kurš ticis pieņemts trīs mēnešus iepriekš, attiecas uz iespējamiem pārkāpumiem, kuru ģeogrāfiskais tvērums “it īpaši” iekļauj Beļģiju, Čehijas Republiku, Vāciju, Spāniju, Franciju, Itāliju, Luksemburgu, Nīderlandi, Austriju un Apvienoto Karalisti. Apstrīdētā lēmuma pamatojuma, lasot to kopā ar lēmumu par procedūras uzsākšanu, neskaidrību šajā ziņā pastiprina apstrīdētajam lēmumam pievienotās anketas saturs, kurš papildus desmit precizētajām dalībvalstīm attiecas arī uz komercdarījumiem, kas veikti Dānijā un Grieķijā.
37 Patiešām, kā uzsver Komisija, informācijas pieprasījums ir izmeklēšanas līdzeklis, kas parasti tiek izmantots pierādījumu savākšanas posmā, kurš ir pirms paziņojuma par iebildumiem un kura vienīgais mērķis ir ļaut Komisijai savākt ziņas un dokumentus, kas vajadzīgi, lai pārbaudītu, vai noteiktā faktiskā un tiesiskā situācija pastāv un kāds ir tās apmērs (šajā ziņā skat. spriedumu Orkem/Komisija, 374/87, EU:C:1989:387, 21. punkts).
38 Turklāt, lai arī Tiesa attiecībā uz lēmumiem par pārbaudes veikšanu ir uzskatījusi, ka, lai gan Komisijai, protams, ir iespējami precīzi jānorāda, kas tiek meklēts, un apstākļi, uz kuriem attieksies pārbaude, lēmumā par pārbaudes veikšanu nav jāiekļauj nedz precīzas attiecīgā tirgus robežas, nedz arī precīza iespējamo pārkāpumu juridiskā kvalifikācija vai norāde par laikposmu, kurā šie pārkāpumi būtu varējuši notikt, tā šo apstākli pamatoja ar to, ka pārbaudes tiek veiktas izmeklēšanas sākumposmā, kad Komisijai vēl nav precīzas informācijas (šajā ziņā skat. spriedumu Nexans un Nexans France/Komisija, C‑37/13 P, EU:C:2014:2030, 36., kā arī 37. punkts).
39 Tomēr pārmērīgi īss, neskaidrs, vispārīgs un zināmā mērā neviennozīmīgs pamatojums neatbilst Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta pamatošanas prasībām, lai pamatotu informācijas pieprasījumu, kas – tāpat kā šajā lietā – ticis iesniegts vairāk nekā divus gadus pēc pirmajām pārbaudēm, kad Komisija jau bija nosūtījusi uzņēmumiem, kas tiek turēti aizdomās par dalību pārkāpumā, vairākus informācijas pieprasījumus, – un vairākus mēnešus pēc lēmuma par procedūras uzsākšanu. Ņemot vērā šos elementus, ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ir ticis pieņemts datumā, kad Komisijas rīcībā jau bija informācija, kas tai varēja precīzāk izklāstīt aizdomas par pārkāpumu, kas attiecās uz šiem uzņēmumiem.
40 Līdz ar to, pārsūdzētā sprieduma 43. punktā nospriežot, ka apstrīdētais lēmums ir juridiski pietiekami pamatots, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
41 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats ir jāpieņem.
42 Līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl Vispārējā tiesa tajā uzskatījusi, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums atbilst Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta prasībām, un nav jāizvērtē, vai, kā apgalvots, pārsūdzētais spriedums nav pietiekami pamatots, ne arī citi prasītājas izvirzītie pamati.
Par prasību Vispārējā tiesā
43 Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tā tas ir šajā gadījumā.
44 No šī sprieduma 27.–40. punkta izriet, ka pirmais prasības pirmajā instancē pamats ir pamatots un ka ir jāatceļ apstrīdētais lēmums Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta pārkāpuma dēļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
45 Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
46 Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs.
47 Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja ir lūgusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā pēdējai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus lietā T‑302/11, kas radušies gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 14. marta spriedumu lietā HeidelbergCement/Komisija (T‑302/11, EU:T:2014:128);
2) atcelt Komisijas 2011. gada 30. marta Lēmumu C(2011) 2361, galīgā redakcija, par Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/39520 – Cements un ar to saistītie produkti);
3) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina HeidelbergCement AG tiesāšanās izdevumus lietā T‑302/11, kas radušies gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.
[Paraksti]