ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 29. maijā (1)
Lieta C‑95/12
Eiropas Komisija
pret
Vācijas Federatīvo Republiku
Prasība saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu – Tiesas spriedums, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde – Sprieduma nozīme un piemērošanas joma – Finansiālas sankcijas – Kavējuma nauda – Naudas sods – Varbūtēja sprieduma neskaidrība – Laiks, kas pagājis no pirmstiesas procedūras līdz tiesvedības sākšanai Tiesā – Pieteikums interpretēt nolēmumu
1. Atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam Eiropas Komisija ir cēlusi šo prasību pret Vācijas Federatīvo Republiku Tiesas 2007. gada 23. oktobra sprieduma lietā C‑112/05 Komisija/Vācija (2) (turpmāk tekstā – “2007. gada spriedums”) varbūtējas neizpildes dēļ.
2. Šajā spriedumā Tiesa atzina, ka, uzturot spēkā 1960. gada 21. jūlija Likuma par Volkswagenwerk GmbH kapitāla daļu privatizāciju (3) (turpmāk tekstā – “VW likums”) 4. panta 1. punktu, kā arī 2. panta 1. punktu kopsakarā ar 4. panta 3. punktu, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi EKL 56. panta 1. punktā paredzētos pienākumus. Ņemot vērā, ka Vācijas Federatīvā Republika ir faktiski pieņēmusi jaunu tiesību aktu, ar ko atceļ VW likuma 2. panta 1. punktu un 4. panta 1. punktu, šī tiesvedība attiecas uz izpildi tikai saistībā ar 4. panta 3. punktu.
3. Tā kā lietas dalībniekiem ir pretēji uzskati par 2007. gada spriedumu šajā jautājumā, tad šajā lietā vispirms rodas jautājums par to, vai Tiesa ir konstatējusi pārkāpumu saistībā ar VW likuma 4. panta 3. punktu – ar kuru jebkuram akcionāram, kam ir 20 % pamatkapitāla, tiek dotas tiesības veidot bloķēšanai nepieciešamo mazākumu – atsevišķi vai arī tika uzskatīts, ka šis noteikums ir kapitāla aprites pārkāpums EKL 56. panta 1. punkta izpratnē, tikai lasot to saistībā ar VW likuma 2. panta 1. punktu. Saskaņā ar šo noteikumu katra individuālā akcionāra balsstiesības tika ierobežotas ar 20 % Volkswagenwerk GmbH (turpmāk tekstā – “Volkswagen”) kapitāla daļu.
4. Ja Tiesa apmierinās Komisijas prasības pieteikumu attiecībā uz 2007. gada sprieduma neizpildi, tad šajā lietā radīsies arī sarežģīti jautājumi par pareizo finansiālo sankciju aprēķināšanas metodi. No vienas puses, jautājuma būtība attiecas uz to, cik liela nozīme jāpiešķir apgalvotajai 2007. gada sprieduma neskaidrībai attiecībā uz finansiālo sankciju noteikšanu, un no otras puses, ja tas tā ir, kādā mērā soda sankciju aprēķinā jāņem vērā neierasti ilgais termiņš no Vācijas Federatīvās Republikas atbildes uz argumentēto atzinumu līdz lietas iesniegšanai Tiesā.
I – Pirmstiesas procedūra
5. 2007. gada 24. decembra vēstulē Komisija lūdza Vācijas valdību informēt par veiktajiem pasākumiem, ņemot vērā 2007. gada spriedumu.
6. Vācijas iestādes atbildi sniedza 2008. gada 6. marta vēstulē, norādot, ka ir paredzēts veikt nepieciešamās izmaiņas spēkā esošajā tiesību aktā, lai izpildītu 2007. gada spriedumu.
7. Tā kā šajā vēstulē nebija norādes attiecībā uz likumdošanas laika grafiku vai minētā tiesību akta projekta saturu, Komisija nosūtīja Vācijas Federatīvajai Republikai brīdinājuma vēstuli, kas datēta ar 2008. gada 5. jūniju, aicinot sniegt savus apsvērums divu mēnešu laikā.
8. Vācijas valdība atbildēja tajā pašā dienā, informējot Komisiju par ierosināto tiesību aktu virzību. Tā norādīja, ka federālā valdība ir apstiprinājusi projektu leģislatīvajam aktam, ar ko tiek izdarīti grozījumi VW likumā, un ka tuvākajā laikā tiks sākta likumdošanas procedūra.
9. 2008. gada 1. augustā Vācijas valdība norādīja laika grafiku leģislatīvā akta pieņemšanai un informēja Komisiju par leģislatīvā akta projekta saturu.
10. Tā kā to vēl joprojām neapmierināja Vācijas valdības sniegtās atbildes, 2008. gada 1. decembrī Komisija sniedza argumentētu atzinumu, kurā lūdza Vācijas Federatīvo Republiku veikt nepieciešamos pasākumus, lai divu mēnešu laikā izpildītu 2007. gada spriedumā norādītos pienākumus. Attiecībā uz leģislatīvā akta projektu tā norādīja, ka attiecīgais akts negroza mazākuma bloķēšanas tiesības, kas noteiktas VW likuma 4. panta 3. punktā. Komisija arī piebilda, ka tai nav sniegta informācija par Vācijas valdības nodomiem attiecībā uz Volkswagen statūtu grozījumiem, saskaņā ar kuriem stājušās spēkā prettiesiskās VW likuma normas, un visbeidzot, ka tā līdz šim nav informēta par paša VW likuma grozījumiem.
11. 2008. gada 10. decembrī tika ieviests 2008. gada 8. decembra likums, ar ko groza VW likumu (4) (turpmāk tekstā – “Likums, ar ko groza VW likumu”), kas būtībā bija saglabāts identisks leģislatīvā akta projektam. Ar šo likumu, kas stājās spēkā 2008. gada 11. decembrī, tika atcelts VW likuma 4. panta 1. punkts un 2. panta 1. punkts, kā arī Likuma par akciju sabiedrībām (5) 101. panta 5. punkts. Taču ar to netika izdarīti nekādi grozījumi VW likuma 4. panta 3. punktā.
12. Ņemot vērā, ka lietas dalībniekiem joprojām bija atšķirīgi viedokļi attiecībā uz 2007. gada spriedumu, Vācijas valdība 2008. gada 17. decembra vēstulē ierosināja, ka lietas dalībniekiem vajadzētu kopīgi iesniegt pieteikumu interpretēt apstrīdēto spriedumu Tiesai saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 43. pantu un tās Reglamenta 102. pantu (6). Komisija sniedza atbildi 2009. gada 15. janvāra vēstulē, kurā norādīja, ka, tā kā tai nav nekādu šaubu par 2007. gada sprieduma nozīmi vai apjomu, tā neplāno iesniegt Tiesai pieteikumu interpretēt nolēmumu.
13. Vācijas valdība atbildēja uz argumentēto atzinumu 2009. gada 29. janvāra vēstulē, kurā tā secināja, ka, pieņemot likumu, ar ko groza VW likumu, tā ir pilnībā izpildījusi 2007. gada spriedumu.
14. 2012. gada 21. februārī, uzskatot, ka Vācijas Federatīvā Republika ir tikai daļēji izpildījusi 2007. gada spriedumu, Komisija cēla šo prasību.
II – Tiesvedība Tiesā un prasījumi
15. Komisija lūdz Tiesu:
– atzīt, ka, neveicot visus pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu 2007. gada spriedumu par VW likuma nesaderību ar Eiropas Savienības (turpmāk tekstā – “ES”) tiesībām, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi LESD 260. panta 2. punktā paredzētos pienākumus;
– piespriest Vācijas Federatīvajai Republika maksāt dienas kavējuma naudu EUR 282 725,10 apmērā un dienas naudas sodu EUR 31 114,72 apmērā, kas jāpārskaita uz Eiropas Savienības pašu resursu kontu;
– piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16. Vācijas Federatīvā Republika lūdz Tiesu:
– noraidīt prasību vai, pakārtoti, pēc Tiesas ieskatiem samazināt kavējuma naudu un naudas sodu, ko prasījusi Komisija, un šīs lietas spriedumā noteikt datumu, no kura stājas spēkā iespējamais maksājuma pienākums;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17. 2013. gada 12. marta tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza Vācijas valdība un Komisija. Lietas dalībnieki arī sniedza atbildes uz jautājumiem, kas tiem bija nosūtīti manā vārdā, gatavojoties tiesas sēdei (7).
III – Analīze
A – Vai Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi savus pienākumus?
1) Īstenošanas mehānisms atbilstīgi LESD 260. pantam
18. LESD 260. panta 2. punktā aprakstīto procedūru var raksturot kā Komisijas kā “Līgumu sarga” galējo līdzekli, lai nodrošinātu ES tiesību īstenošanu. Tā darbojas kā īpaša tiesas procedūra spriedumu izpildes nodrošināšanai vai, citiem vārdiem sakot, kā piespiedu metode, lai nodrošinātu to izpildi (8).
19. Šajā prasībā Komisija ir izvirzījusi iebildumus ne tikai saistībā ar VW likuma 4. panta 3. punktu, bet arī Volkswagen statūtiem. Atbildot uz šiem iebildumiem, Vācijas valdība norāda, ka Tiesa neapšaubīja šos statūtus 2007. gada spriedumā. Tāpēc tā uzskata, ka šie iebildumi būtu noraidāmi kā nepieņemami.
20. Šajā ziņā, norādot, ka, ņemot vērā īstenošanas procedūras atbilstīgi LESD 260. panta 2. punktam īpašo raksturu, Tiesa uzskatīja, ka minētajā procedūrā var izskatīt tikai tādu pārkāpumu, ko Tiesa, pamatojoties uz LESD 258. pantu, atzinusi par pienācīgi pamatotu (9). Tā kā 2007. gada spriedumā Tiesa nepētīja minētos statūtus, es uzskatu, ka iepriekš norādītie iebildumi ir nepieņemami (10).
21. Ņemot vērā minēto, šīs tiesvedības mērķis nav noteikt, vai VW likuma 4. panta 3. punkts, kurā prasīta vairāk nekā 80 % pamatkapitāla pārstāvniecība, lai pieņemtu Volkswagen pilnsapulces lēmumus, ir ES tiesību pārkāpums. Tā vietā šī prasība attiecas uz jautājumu par to, vai Vācijas Federatīvā Republika ir vai nav izpildījusi 2007. gada spriedumu.
22. Pēc konstatējoša sprieduma pieņemšanas saskaņā ar LESD 258. pantu attiecīgajai dalībvalstij ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai izpildītu Tiesas nolēmumu, kā tas norādīts LESD 260. panta 1. punktā. Ja pēc tiesvedības rodas neizpildes situācija, Komisijai ir galvenā loma, lai pirms lietas nodošanas Tiesai atbilstīgi LESD 260. panta 2. punktam noteiktu, kādā mērā dalībvalsts ir veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu Tiesas sākotnējo spriedumu, ar kuru ir konstatēts pārkāpums.
23. Šajā lietā pirms lēmuma pieņemšanas par to, vai nepieciešamie pasākumi veikti, Tiesai vispirms jānosaka, vai vispār tika konstatēts pārkāpums saistībā ar VW likuma 4. panta 3. punktu, no kurienes attiecīgi izrietētu pienākums veikt pasākumus izpildes nodrošināšanai.
24. Ir žēl, ka lietas dalībnieki izdara pretējus secinājumus no 2007. gada sprieduma. Lai gan nesaskaņas attiecībā uz spriedumu nozīmi un piemērošanas jomu ir neizbēgams tiesību aspekts, man šķiet, ka saistībā ar pienākumu neizpildes procesu atbilstīgi LESD 258. pantam Tiesa var palīdzēt izvairīties no šādas nenoteiktības, nodrošinot, lai tās argumentācija būtu pārskatāma, un uzmanīgi formulējot savu spriedumu rezolutīvo daļu. Patiešām, ja Komisijas uzdevums ir posmā pēc tiesvedības novērtēt, vai izpilde no dalībvalsts puses uzskatāma par pietiekamu, šīs novērtēšanas veikšanas priekšnoteikums ir skaidrs Tiesas atzinums par pienākumu neizpildes faktu.
25. Ņemot vērā iepriekš norādīto, es neuzskatu, ka 2007. gada spriedums būtu īpaši neskaidrs. Tomēr, kā to atklāj šī lieta, šajā spriedumā izmantotais formulējums šķietami dod pamatu strīdam attiecībā uz VW likuma 4. panta 3. punktu.
26. Šajā brīdī jāuzsver, ka es nemēģināšu noskaidrot, kāda ir 2007. gada sprieduma “subjektīvā nozīme”, vai kāds, iespējams, ir vai nav bijis Tiesas nodoms. Tā vietā ar šo interpretāciju es mēģināšu konstatēt šī sprieduma rezolutīvās daļas nozīmi, ņemot vērā tajā norādīto pamatojumu. Tā kā dalībvalstij, kas pieļāvusi pārkāpumu, jāvar noteikt, kas ir prettiesiska rīcība, pamatojoties uz attiecīgo spriedumu, šajā ziņā būtiska ir tikai tā informācija, kas izriet no šī sprieduma. Citiem vārdiem sakot, ņemot vērā iesaistītās finansiālās sankcijas, nav pieņemama 2007. gada sprieduma plaša interpretācija.
27. Tālāk aprakstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka priekšroka dodama Vācijas Federatīvās Republikas piedāvātajai 2007. gada sprieduma interpretācijai, nevis Komisijas atbalstītajai interpretācijai.
2) 2007. gada sprieduma nozīmes un piemērošanas jomas rekonstrukcija
28. 2007. gada sprieduma rezolutīvajā daļā Tiesa atzina, ka, uzturot spēkā VW likuma 4. panta 1. punktu, kā arī 2. panta 1. punktu “saistībā ar” (11) 4. panta 3. punktu, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi EKL 56. panta 1. punktā paredzētos pienākumus.
29. Līdz ar to konstatējums, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek LESD 260. panta 1. punkts, ir attiecināms atbilstīgi tam, vai 2007. gada spriedumu interpretē kā i) visu triju noteikumu atsevišķi atzīšanu par prettiesiskiem vai kā ii) konstatējumu par diviem atsevišķiem pārkāpumiem: pirmo saistībā ar VW likuma 4. panta 1. punktu un otro saistībā ar VW likuma 2. panta 1. punktu, lasot to saistībā ar šā likuma 4. panta 3. punktu. Šī otrā interpretācija (ii) ir pamatota ar apskatāmo noteikumu mijiedarbību. Tāpēc prettiesiskums izrietētu no šo noteikumu kopīgās iedarbības.
30. Komisija apgalvo, ka pats fakts, ka 2007. gada sprieduma rezolutīvajā daļā ir vārdi “saistībā ar”, pieļauj katras atsevišķas apstrīdētās normas prettiesiskumu. Komisija uzskata, ka ar šā sprieduma pamatojumu ir apstiprināts šo noteikumu prettiesiskums.
31. Vācijas valdība apgalvo pretējo. Tā uzskata, ka 2007. gada sprieduma rezolutīvo daļu nevar lasīt, attiecinot to uz trim prettiesiskajiem noteikumiem katru atsevišķi. Tā apgalvo, ka Tiesa konstatēja divus EKL 56. panta 1. punkta pārkāpumus: pirmo saistībā ar VW likuma 4. panta 1. punktu un otro saistībā ar VW likuma 2. panta 1. punktu un 4. panta 3. punktu, lasot tos kopā. Līdz ar to Vācijas valdība apgalvo, ka, atceļot VW likuma 4. panta 1. punktu un 2. panta 1. punktu, tā ir izpildījusi tai LESD 260. panta 1. punktā paredzētos pienākumus.
32. Es uzskatu, ka vārdu “saistībā ar” lietošana sprieduma rezolutīvajā daļā pati par sevi izslēdz Komisijas ierosināto interpretāciju (12). Taču, ievērojot nozīmīgumu, kāds piešķirts sprieduma pamatojumam tā nozīmes skaidrošanā (13), šķiet piemēroti analizēt 2007. sprieduma rezolutīvo daļu, ņemot vērā iemeslus, ko Tiesa norādījusi sava nolēmuma pamatojumam.
a) Viens atsevišķs ierobežojums saistībā ar VW likuma 2. panta 1. punktu un 4. panta 3. punktu
33. Vispirms jāuzsver, ka, manuprāt, 2007. gada sprieduma pamatojumā, īpaši 31.–56. punktā, nav atbalstīts Komisijas viedoklis.
34. Pirmkārt, ņemot vērā lietas dalībnieku argumentus attiecībā uz atsevišķiem Komisijas izvirzītajiem iebildumiem attiecībā uz VW likuma 2. panta 1. punktu un 4. panta 3. punktu un šo noteikumu kumulatīvo iedarbību, Tiesa uzskatīja par piemērotu analizēt šos iebildumus kopā (14). Es uzskatu, ka šajā ziņā uzsvars liekams uz to, ka Tiesa skaidri atsaukusies uz apskatāmo noteikumu kumulatīvo iedarbību (15).
35. Otrkārt, Komisija balstās uz vairākiem 2007. gada sprieduma punktiem (16), kurus, lasot tos katru atsevišķi, var skaidrot kā tās uzskatu pamatojošus. Tomēr man jāuzsver, cik svarīgi ir ievērot visaptverošu pieeju attiecībā uz Tiesas konstatējumiem par izskatāmajiem noteikumiem.
36. Atbilstoši tam, kā es interpretēju 2007. gada spriedumu, Tiesas nolēmums iebildumus saistībā ar VW likuma 2. panta 1. punktu un 4. panta 3. punktu izskatīt kopā ir pamatots ar attiecīgo noteikumu vienoto iedarbību. Patiešām, tas izriet no fakta, ka Tiesa izvēlējās izskatīt balsošanas tiesību augšējās robežas noteikšanas iedarbību kopā ar mazākuma bloķēšanas tiesībām, kas ietvertas VW likuma 4. panta 3. punktā (17).
37. 2007. gada sprieduma 50. punktā Tiesa uzskatīja, ka VW likuma 4. panta 3. punkts ir līdzvērtīgs instrumentam, kas ļauj valsts iestādēm nodrošināt sev bloķēšanai nepieciešamo mazākumu, jo Lejassaksijas zeme saglabāja aptuveni 20 % līdzdalību VW pamatkapitālā. Ar to tām tika atļauts noraidīt svarīgus lēmumus ar mazāku ieguldījumu kā tas, ko prasa Vācijas likums par akciju sabiedrībām.
38. Komisija interpretē šo 2007. gada sprieduma punktu kā apstiprinājumu, ka pastāv ierobežojums saistībā ar VW likuma 4. panta 3. punktu, apskatot to atsevišķi. Taču es ieteiktu ievērot piesardzību un pārmērīgi nebalstīties uz šo punktu vienu pašu.
39. Es uzskatu, ka šā sprieduma 50. punkts ir jāinterpretē kopsakarā ar 51. punktu, kurā Tiesa norāda, ka, nosakot balsstiesību augšējo robežu tajā pašā 20 % apjomā, VW likuma 2. panta 1. punkts papildina tādu tiesisko regulējumu, kas ļauj valsts iestādēm ar šādu ierobežotu ieguldījumu īstenot ievērojamu ietekmi. Tieši šis tiesiskais regulējums, ko rada apstrīdēto noteikumu mijiedarbība, ir Tiesas veiktās analīzes pamatā attiecībā uz kapitāla, it īpaši tiešu ieguldījumu, brīvas aprites ierobežošanu.
40. Šajā brīdī jāatceras, ka kapitāla aprite EKL 56. panta 1. punkta izpratnē ietver tiešus ieguldījumus, t.i., veiktos ieguldījumus, kuri palīdz izveidot vai saglabāt stabilas un tiešas saiknes starp personu, kas nodrošina kapitālu, un uzņēmumu, kam kapitāls ir darīts pieejams saimniecisku darbību veikšanai (18). Stabilu saimniecisko saikņu izveidošanas vai saglabāšanas mērķis paredz, ka ieguldītāja kapitāla daļām ir jānodrošina šim ieguldītājam iespēja efektīvi piedalīties šā uzņēmuma pārvaldē vai tā kontrolē (19).
41. Attiecībā uz tiešiem ieguldījumiem par “ierobežojumiem” EKL 56. panta 1. punkta izpratnē ir uzskatāmi valsts pasākumi, kas kavē vai ierobežo akciju iegādi attiecīgajos uzņēmumos vai kas attur citu dalībvalstu ieguldītājus veikt ieguldījumus šo uzņēmumu kapitālā (20).
42. Turklāt Komisija balstās uz 2007. gada sprieduma 54. punkta pirmo teikumu. Konkrēti, tā apgalvo, ka vārda “ierobežojumi” lietošana daudzskaitlī šajā kontekstā apliecina konstatējumu par diviem atsevišķiem pārkāpumiem saistībā ar VW likuma 2. panta 1. punktu un 4. panta 3. punktu.
43. Man jāuzsver, ka šajā punktā Tiesa, no vienas puses, norādīja, ka “ierobežojumi kapitāla brīvai apritei, kas ir šīs prasības priekšmets, drīzāk attiecas uz tiešajiem ieguldījumiem Volkswagen kapitālā, nevis portfeļa ieguldījumiem [..], uz ko šī prasība neattiecas” (21). No otras puses, Tiesa secināja, ka attiecībā uz tiešajiem ieguldījumiem, kas atbilstīgi pirmajam teikumam tiek uzskatīti par šīs prasības priekšmetu, “izveidojot instrumentu, kas var ierobežot [tiešo] ieguldītāju iespējas piedalīties sabiedrībā, lai izveidotu vai saglabātu stabilas un tiešas saimnieciskas saiknes ar to, kas ļautu efektīvi piedalīties tās vadībā vai kontrolē, VW likuma 2. panta 1. punkts un 4. panta 3. punkts mazina interesi iegūt dalību Volkswagen kapitālā” (22).
44. Es uzskatu, ka gan vārda “ierobežojumi” lietošana daudzskaitlī, gan vārdu “saistībā ar” neesamība šajā punktā nav noteicošais. Šajā ziņā pirmais teikums tikai ierobežo novērtējumu par varbūtējo ierobežojumu attiecībā uz tiešajiem ieguldījumiem un izslēdz portfeļa ieguldījumu analīzi, pamatojoties uz to, ka tie neattiecas uz prasību. Otrais teikums attiecas uz Tiesas judikatūru saistībā ar tiešajiem ieguldījumiem tās izskatītajā lietā. Kā norāda Tiesa, VW likuma 2. panta 1. punkts un 4. panta 3. punkts kopā mazina ieguldītāju interesi iegūt dalību Volkswagen kapitālā, jo tie izveido pamatu vai instrumentu, kas var ierobežot tiešo ieguldītāju iespējas piedalīties sabiedrībā, lai izveidotu vai saglabātu stabilas un tiešas saimnieciskas saiknes ar to (23). Citiem vārdiem sakot, šī ierobežojuma pamatā ir šo abu punktu mijiedarbība.
45. Es uzskatu, ka nekādā citādā interpretācijā netiktu ņemts vērā 2007. gada sprieduma 56. punkts, kurā Tiesa konstatēja, ka VW likuma 2. panta 1. punkts kopsakarā ar 4. panta 3. punktu ir kapitāla aprites ierobežojums EKL 56. panta 1. punkta izpratnē.
46. Līdz ar to pēc VW likuma 2. panta 1. punkta atcelšanas šķistu, ka attiecīgais tiesiskais regulējums vairs nepastāv, tādējādi izbeidzot VW likuma 2. panta 1. punkta un 4. panta 3. punkta mijiedarbības nevēlamo iedarbību, tas ir, tiešo ieguldījumu Volkswagen ierobežošanu, kas, kā tas skaidri izriet no 2007. gada sprieduma, bija Komisijas iebildumu pamatjautājums. Lai gan es neesmu pārliecināts, ka tāds pats rezultāts būtu ticis panākts, atceļot VW likuma 4. panta 3. punktu, nevis šā likuma 2. panta 1. punktu, 2007. gada sprieduma pamatojums, kā arī tā rezolutīvā daļa šķietami vienlīdz pieļauj arī šādu risinājumu.
47. Turklāt es neuzskatu, ka pārējo Tiesas vērtējumu attiecībā uz apstrīdētajiem VW likuma noteikumiem var interpretēt kā šādu analīzi atspēkojošu.
b) Citi apsvērumi par 2007. gada spriedumu
48. Pēc ierobežojuma esamības konstatēšanas Tiesa apsvēra, vai apstrīdētie noteikumi ir pamatoti ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem. Konstatējot, ka Vācijas Federatīvās Republikas minētās intereses, proti, darba ņēmēju un mazākuma akcionāru aizsardzība, nevar pamatot attiecīgos ierobežojumus, Tiesa uzskatīja, ka “Komisijas iebildumi par EKL 56. panta 1. punkta pārkāpumu ir jāpieņem” (24).
49. Arī šajā gadījumā, apskatot šo punktu atsevišķi, to varētu interpretēt kā apstiprinājumu Komisijas 2007. gada sprieduma interpretācijai. Ņemot vērā Tiesas starpposma secinājumu 2007. gada sprieduma 56. punktā par ierobežojuma esamību, 81. punkta formulējums šķiet neveiksmīgs (25). Taču pretruna starp abiem punktiem mazinās, kad 82. punktā Tiesa noslēdz savu analīzi, vēlreiz apstiprinot, ka, “uzturot spēkā VW likuma 4. panta 1. punktu, kā arī 2. panta 1. punktu saistībā ar 4. panta 3. punktu, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi tai EKL 56. panta 1. punktā paredzētos pienākumus”.
50. Kas attiecas uz to, ka Tiesa piesprieda Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstīgi Komisijas prasījumiem, jo Vācijai “spriedums ir nelabvēlīgs” (26), tas nav pretrunā ar manu 2007. gada sprieduma interpretāciju. Šajā ziņā nav svarīgi, vai Vācijas Federatīvajai Republikai spriedums ir bijis nelabvēlīgs attiecībā uz visiem Komisijas izvirzītajiem iebildumiem par VW likumu saistībā ar EKL 56. panta 1. punktu, vai tikai divām trešdaļām no šiem iebildumiem (27).
51. Visbeidzot, es neuzskatu par pārliecinošiem Komisijas izvirzītos argumentus attiecībā uz “zelta akciju judikatūru” (28), interpretējot 2007. gada spriedumu. Taisnība, ka šī judikatūra ir pamatā analīzei attiecībā uz kapitāla brīvas aprites ierobežojuma pastāvēšanu un tā iespējamo pamatojumu, kā tas skaidri izriet no Tiesas argumentācijas (29). Taču uz to nevar balstīties, lai plaši interpretētu 2007. gada spriedumu.
52. Šajā ziņā īpaša nozīme jāpiešķir apstākļiem. Kā esmu norādījis, 2007. gada spriedums tika pieņemts saistībā ar tiesisko regulējumu, kas paredzēts LESD 258. pantā (iepriekš EKL 226. pants). Lai gan Komisijai ir ievērojama rīcības brīvība, vērtējot, kādā mērā dalībvalsts veiktie pasākumi izpilda spriedumu, mans ieteikums būtu neatzīt, ka Komisija ir pilnvarota vienpersoniski paplašināt Tiesas konstatējoša sprieduma tvērumu ex post, pamatojoties uz citām līdzīgām lietām, kas tomēr nav identiskas (30).
53. Es uzskatu, ka tāda pati piesardzība ir jāievēro saistībā ar Komisijas argumentu, ka 2007. gada spriedums jālasa, ņemot vērā ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera secinājumus lietā, kas ir pamatā šim spriedumam (31). Jāatceras, ka ģenerāladvokāts pēc Vācijas valdības argumentu noraidīšanas ierosināja Tiesai atzīt par prettiesiskiem visus trīs apstrīdētos noteikumus. Lai gan ģenerāladvokāta secinājumos, protams, ir sniegta padziļināta Tiesas sprieduma pamatā esošo tiesisko un politisko jautājumu analīze, pienācīgi būtu jāņem vērā atšķirīgās formulas, kas izmantotas sprieduma rezolutīvajā daļā un secinājumos attiecībā uz prettiesisko ierobežojumu pastāvēšanu.
54. Ņemot vērā šo un tā kā šīs tiesvedības mērķis nav noteikt, vai VW likuma 4. panta 3. punkts atsevišķi ir ES tiesību pārkāpums, nav nepieciešams turpināt noskaidrot, vai VW likuma 4. panta 3. punktā paredzētās mazākuma bloķēšanas tiesības veido ES tiesību pārkāpumu. Manuprāt, šis jautājums ir jāizlemj tiesvedībā atbilstīgi LESD 258. pantam (32).
55. Tāpēc es uzskatu, ka Komisijas prasība būtu noraidāma un tai būtu jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
56. Taču gadījumam, ja Tiesa nepiekristu manai 2007. gada sprieduma interpretācijai, es apskatīšu jautājumu par finansiālajām sankcijām.
B – Finansiālās sankcijas
1) Sākotnējie jautājumi
57. Ja Tiesa konstatētu, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi 2007. gada spriedumu, tā var piespriest kavējuma naudu un/vai naudas sodu atbilstīgi LESD 260. panta 2. punkta otrajai daļai (33). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan Komisijas izteiktie priekšlikumi par finansiālajām sankcijām ir derīgs atskaites punkts, tie nav Tiesai saistoši. Attiecīgi Tiesai, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, katrā lietā ir jāizvērtē piespriežamo finansiālo sankciju apmērs (34).
58. Pamatojoties uz finansiālo sankciju aprēķināšanas metodi, kas noteikta Komisijas “Paziņojumā par EK līguma 228. panta piemērošanu” (35), Komisija lūdz Tiesu piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai kavējuma naudu EUR 282 725,10 apmērā par katru kavēto 2007. gada sprieduma izpildes dienu. Tā pamato savu priekšlikumu, apvienojot vienotās likmes summu EUR 630, kas reizināta ar [pārkāpuma] smaguma koeficientu 7, ilguma koeficientu 3 un īpašo “n” faktoru 21,37 (36).
59. Attiecībā uz naudas sodu Komisija ierosina, ņemot vērā visus tiesiskos un faktiskos apstākļus, kas attiecas uz konkrēto pārkāpumu, reizināt summu dienā EUR 31 114,72 apmērā (kas iegūta no vienotās likmes summas EUR 208, smaguma koeficienta 7 un īpašā “n” faktora 21,37) ar dienu skaitu, kas pagājis no 2007. gada sprieduma pasludināšanas līdz dienai, kad Vācijas Federatīvā Republika izpilda savus pienākumus, vai, ja tas netiek izdarīts, līdz sprieduma šajā lietā pasludināšanas dienai.
60. Kā sākumpunktu izmantojot Komisijas sagatavotās pamatnostādnes, Tiesa sistemātiski apsver trīs pamata kritērijus, tas ir, pārkāpuma smaguma pakāpi, tā ilgumu un dalībvalsts maksātspēju (37). Konkrētāk, Tiesa analizē neizpildes ietekmi uz privātajām un sabiedrības interesēm un to, cik steidzami nepieciešams pārliecināt attiecīgo dalībvalsti par pienākumu izpildes nepieciešamību (38). Šajā ziņā Tiesa vienmēr ir uzskatījusi, ka piespriestās finansiālās sankcijas jānosaka tādā apmērā, lai tās būtu gan piemērotas lietas apstākļiem, gan samērīgas ar konstatēto pārkāpumu, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēju (39).
61. Šajā brīdī es vēlētos norādīt, ka ekonomikas dati, ar kuriem Komisija pamato savu priekšlikumu, kopš lietas nodošanas Tiesai ir atjaunināti. Šajā ziņā šķiet piemēroti ņemt vērā šo datu izmaiņas, kādas, iespējams, notikušas. Konkrēti, tas attiecas uz nepieciešamību novērtēt dalībvalsts maksātspēju, ņemot vērā jaunākās inflācijas un IKP izmaiņu tendences attiecīgajā dalībvalstī laikā, kad Tiesa pārbauda šos faktus (40).
62. Manuprāt, atjaunināto ekonomikas datu ņemšana vērā pienācīgi atbilst piemērotības un samērīguma principiem, kas piemērojami saistībā ar finansiālajām sankcijām (41). Tāpēc es izmantošu jaunākos pieejamos datus, konkrēti, datus, ko Komisija sniegusi savā 2012. gada paziņojumā (42). Šajā paziņojumā standarta vienotā likme kavējuma naudas aprēķinam ir noteikta EUR 640 apmērā par dienu, standarta vienotā likme naudas sodam ir noteikta EUR 210 apmērā, un īpašais “n” faktors Vācijas Federatīvajai Republikai ir 21,12 (43).
2) Šīs lietas īpašie apstākļi
63. Šajā lietā rodas vairāki principiāli jautājumi. Īpaši jautājums par to, vai – un, ja jā, tad kā – varbūtējā 2007. gada sprieduma neskaidrība, triju gadu laikposms, kas pagājis no pirmstiesas procedūras līdz tiesvedības sākšanai Tiesā, un, visbeidzot, Vācijas Federatīvās Republikas priekšlikums iesniegt kopīgu pieteikumu interpretēt nolēmumu Tiesai būtu jāņem vērā, aprēķinot piespriežamās finansiālās sankcijas.
64. Šie faktori tiks analizēti pirms precīzākas finansiālo sankciju aprēķina izskatīšanas.
a) Vai varbūtējai 2007. gada sprieduma neskaidrībai būtu jāietekmē finansiālo sankciju piespriešana?
65. Vācijas valdība savos apsvērumos viscaur ir apgalvojusi, ka, ņemot vērā to, ka nebija skaidra un nepārprotama juridiskā pamata pienākumiem, kas izriet no 2007. gada sprieduma, Tiesai nevajadzētu piespriest finansiālas sankcijas.
66. Es nevaru pieņemt šo argumentu. Es uzskatu, ka, rīkojoties citādi, netiktu atspoguļots LESD 260. panta mērķis, proti, nepieciešamība nodrošināt efektīvu ES tiesību īstenošanu.
67. Jāatceras, ka šo īpašo sistēmu, kas izveidota ar LESD papildu 258. un 260. pantu, kuras mērķis ir nodrošināt ES tiesību īstenošanu, izstrādāja pašas dalībvalstis. Kā sui generis procedūra, kas īpaša ES tiesībām un kas paredz primāro mehānismu sankciju noteikšanai pret dalībvalstīm, kas nav izpildījušas savus pienākumus, īstenošanas procedūra, ko reglamentē LESD 260. pants, ir jānodala no civiltiesiskās procedūras (44).
68. Līdz ar to tiesības, kas piešķirtas dalībvalstij, kas nav izpildījusi savu pienākumu, saistībā ar paredzētajām finansiālajām sankcijām, Tiesas judikatūrā pastāvīgi interpretētas šauri. Konkrētāk, tās jāizprot, ņemot vērā mērķi, ko cenšas sasniegt ar LESD 260. pantu, proti, garantēt attiecīgo tiesību aktu izpildi (45). Šajā saistībā attiecīgajai dalībvalstij pašai ir jāizdara secinājumi, kas, pēc tās ieskatiem, izriet no sprieduma, ar kuru konstatēts pārkāpums, un nepieciešamības gadījumā jāpamato šo secinājumu atbilstība Tiesā tiesvedībā atbilstīgi LESD 260. pantam (46).
69. Lai izpildītu minimālās prasības attiecībā uz šīm tiesībām, ir pietiekami, ka dalībvalstij ir bijusi iespēja izteikt savu viedokli par visiem juridiskajiem un faktiskajiem jautājumiem, kas nepieciešami, lai konstatētu, ka apgalvotais pārkāpums ir bijis, un pieņemtu lēmumu par pārkāpuma smagumu un pasākumiem, ko varētu veikt, lai to izbeigtu (47). Ar nosacījumu, ka šāda iespēja tikusi sniegta, Tiesa var noteikt finansiālās sankcijas, kādas tā uzskata par piemērotām, lai nodrošinātu, ka pēc iespējas ātrāk tiek izpildīts sākotnējais spriedums, un novērstu līdzīgu ES tiesību pārkāpumu atkārtošanos (48).
70. Citiem vārdiem sakot, ja tiktu atzīts, ka, pamatojoties uz argumentu par varbūtēju Tiesas sprieduma neskaidrību, nav nepieciešams noteikt finansiālas sankcijas, īstenošanas mehānisms, ko reglamentē ar LESD 260. pantu, kļūtu neefektīvs. Turklāt šāds risinājums liktu Tiesai sistemātiski izvērtēt savus konstatējošos spriedumus atbilstīgi LESD 258. pantam, lai noteiktu to neskaidrību, kas varētu būt pamats dalībvalsts atbrīvošanai no finansiālajām sankcijām. Tas būtu acīmredzamā pretrunā LESD 260. panta mērķim, proti, pēc iespējas drīzāk izbeigt neatbilstību ES tiesībām. Šajā ziņā finansiālo sankciju risks nodrošina spēcīgu motivāciju dalībvalstīm nekavējoties novērst pārkāpumu.
71. Tomēr varētu argumentēt, ka varbūtējā 2007. gada sprieduma neskaidrība būtu jāuzskata par atbildību mīkstinošu faktoru, nosakot pārkāpuma smagumu. Tas būtu pamatoti, jo dalībvalsts pienākuma saturs tiek galīgi noteikts tikai pašā spriedumā, ar kuru tiek piespriesta kavējuma nauda (49).
72. Lai gan Tiesai ir pilnīga jurisdikcija attiecībā uz visu apstākļu, ko tā uzskata par atbilstošiem, ņemšanu vērā, es šādu pieeju neatbalstītu. Pārkāpuma procesā atbilstīgi LESD 258. pantam Tiesai ir tikai jākonstatē, ka ir pārkāpts ES tiesību noteikums (50). Taču tā neizsaka viedokli par pasākumiem, kas jāveic attiecīgajai dalībvalstij, lai pārkāpumu izbeigtu. Šajā ziņā nav neparasti, ka spriedumā, ar kuru konstatēts pārkāpums, ir saglabāta iespēja [izvirzīt] argumentus par nepieciešamajiem veicamajiem pasākumiem.
73. Turklāt pienākumu neizpilde, kas ir par pamatu sākotnējam spriedumam atbilstīgi LESD 258. pantam, izriet no tā, ka dalībvalsts nav izpildījusi Līgumos paredzētos pienākumus. Faktiski pašas attiecīgās tiesību normas, no kurām izriet šie pienākumi, neietekmē veids, kā tiek formulēts spriedums, ar kuru apstiprināts attiecīgais pārkāpums. Tāpēc man šķiet, ka attiecīgo ES tiesību aktu skaidrība atsevišķos apstākļos var būt piemērotāka mēraukla [pārkāpuma] smaguma analīzei nekā spriedumu, ar kuriem konstatēts pārkāpums, skaidrība (51).
74. Norādīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka Vācijas Federatīvā Republika nevar izmantot 2007. gada sprieduma neskaidrību savai aizstāvībai saistībā ar finansiālo sankciju piespriešanu.
b) Kam būtu jārīkojas, ja pastāv nesaskaņas attiecībā uz izpildi?
75. Tiesas sēdē lietas dalībnieki tika aicināti izklāstīt savu viedokli jautājumā par to, vai, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, kādam no lietas dalībniekiem bija pienākums rīkoties noteiktā termiņā un, ja jā, kā šādu bezdarbību vajadzētu ņemt vērā, aprēķinot finansiālās sankcijas. Būtībā ir jānosaka, kam jāuzņemas risks par bezdarbību, ja ir noskaidrojies, ka lietas dalībniekiem ir nesavienojami viedokļi attiecībā uz sākotnējā sprieduma izpildi.
76. Vispirms jāatceras, ka atbilstīgi LESD 258. pantam Komisijai ir plaša rīcības brīvība, pieņemot lēmumu par tiesvedības ierosināšanu un nosakot atbilstošu termiņu prasības par pienākumu neizpildi iesniegšanai Tiesā (52). Taču saistībā ar LESD 260. pantu precīzu šīs rīcības brīvības apjomu nosaka Tiesa.
77. Starp šiem diviem noteikumiem var vilkt paralēles. Līdzīgi kā LESD 258. panta 2. punktā, arī LESD 260. panta 2. punktā nav noteikts nekāds termiņš prasības celšanai Tiesā. Patiešām, var šķist, ka ar šiem noteikumiem Komisijai šajā ziņā piešķirta plaša rīcības brīvība (53). Es uzskatu, ka tas, ka nav obligātu pienākumu nosakoša formulējuma, kā tas ir abos noteikumos, pamato analoģisku Tiesas judikatūras piemērošanu saistībā ar LESD 258. pantu, īpaši attiecībā uz Komisijai piešķirto rīcības brīvību attiecībā uz piemērotu termiņu lietas iesniegšanai Tiesā (54).
78. Šajā ziņā Komisijas rīcības brīvība attiecībā uz prasības celšanu par pienākumu neizpildi ir ierobežota tikai tiktāl, ciktāl tā ar savu rīcību pārkāpj attiecīgās dalībvalsts tiesības uz aizstāvību (55). Ja neierasti garais procesa ilgums kavē dalībvalsti īstenot savu aizstāvību, tad tā rezultātā prasību, kas celta atbilstīgi LESD 258. pantam, var noraidīt (56).
79. Šajā lietā nav pierādījumu, kas liecinātu, ka Komisijas rīcība un laikposms, kas pagājis pēc pirmstiesas procedūras izbeigšanas, būtu kaut kā ietekmējis veidu, kādā Vācijas Federatīvā Republika īstenoja savu aizstāvību.
80. Faktiski man šķiet, ka saskaņā ar LESD 260. pantu tiesību uz aizstāvību ierobežojošā ietekme rodas tikai ļoti ārkārtējos apstākļos un Komisijai principā nav pienākuma vērsties Tiesā noteiktā termiņā (57). Taču tas liek izvirzīt šādu jautājumu: pat ja kavēšanās saistībā ar prasības celšanu Tiesā neietekmē prasības pieņemamību, vai tam vajadzētu kaut kā ietekmēt finansiālo sankciju noteikšanu?
81. Pirmajā brīdī var šķist piemēroti tā vai citādi ņemt vērā Komisijas rīcību, ievērojot, ka, jo ilgāka ir kavēšanās vērsties Tiesā, jo ilgāk pastāv neizpilde. Faktiski kavēšanās vērsties Tiesā pēc pirmstiesas procedūras izbeigšanas atsevišķos gadījumos var kaitēt “pēc iespējas ātrākas” (58) izpildes nodrošināšanai un galu galā efektīvas ES tiesību īstenošanas nodrošināšanai.
82. Šo anomāliju tomēr nevar uzskatīt par pietiekamu, lai interpretētu LESD 260. pantu tādējādi, ka tas ietver noteiktu termiņu, kurā jāvēršas Tiesā.
83. Ja tiktu pieprasīts Komisijai vērsties Tiesā noteiktā termiņā un tā tiktu sodīta par nerīkošanos šajā termiņā, vai nu atbrīvojot dalībvalsti no finansiālajām sankcijām, vai samazinot to apmēru, manuprāt, šāda rīcība būtu pretēja īstenošanas mehānisma pamatā esošajam mērķim (59). Tas ir tāpēc, ka šādas prasības noteikšana atņemtu Komisijai tās rīcībā esošos līdzekļus, lai pārliecinātu attiecīgo dalībvalsti veikt pienākumu izpildi nodrošinošus pasākumus pēc iespējas drīzāk, tostarp atņemtu finansiālo sankciju saimniecisko spiedienu.
84. Ņemot vērā iepriekš minēto, fakts, ka šajā lietā ir pagājuši trīs gadi kopš pirmstiesas procesa izbeigšanas līdz lietas iesniegšanai Tiesā, nešķiet pilnībā atbilstošs pienākumu neizpildes jautājuma ātras un efektīvas atrisināšanas mērķim (60). Šajā ziņā Komisijas rīcība noteikti ir pelnījusi kritiku.
85. Neskatoties uz Komisijas rīcību, spēkā paliek fakts, ka attiecīgajai dalībvalstij jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu atbilstību ES tiesībām. Lai arī LESD 260. pantā nav precizēts termiņš, kurā jānotiek sākotnējā sprieduma, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde, izpildei, Tiesa vienmēr ir uzskatījusi, ka ES tiesību tūlītēja un vienveidīga piemērošana nozīmē, ka “izpildei jānotiek tūlītēji un pēc iespējas īsos termiņos” (61).
86. Par pārkāpuma novēršanu ir vienpersoniski atbildīga attiecīgā dalībvalsts. Tā kā LESD 260. pantā ir paredzēta piespiedu izpildes metode un tā kā finansiālo sankciju noteikšanas iespējas funkcija ir atturēt dalībvalstis no neizpildes paildzināšanas, es uzskatu, ka nav piemēroti atbrīvot Vācijas Federatīvo Republiku no finansiālajām sankcijām vai samazināt to apmēru, pamatojoties uz Komisijas rīcību šajā lietā. Vispārīgi šāda pieeja praksē vājinātu LESD 260. panta piespiešanas spēku un padarītu izpildi par mazāk pievilcīgu alternatīvu (62).
87. Visbeidzot, ņemot vērā LESD 260. panta 1. punktā skaidri noteikto prasību veikt nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu spriedumu, es nesaskatu nevienu iemeslu, kāpēc Vācijas Federatīvā Republika nebūtu varējusi iesniegt pieteikumu interpretēt nolēmumu Tiesai pēc savas iniciatīvas, lai mazinātu iesaistīto finansiālo risku (63). Taču, tā kā saskaņā ar īstenošanas procedūru šāds pieteikums netiek prasīts, faktam, ka tā neizvēlējās izmantot šo iespēju, nevajadzētu nekādā veidā ietekmēt atbilstošu finansiālu sankciju aprēķināšanu (64).
88. Tagad apskatīšu finansiālo sankciju aprēķinu, sākot ar kavējuma naudu.
3) Kavējuma nauda
89. Kavējuma nauda ir paredzēta, lai mudinātu dalībvalsti, kas nav izpildījusi savus pienākumus, novērst pastāvošo pienākumu neizpildi (65). Lai noteiktu, vai uzliekama kavējuma nauda, noteicošais faktors ir tas, vai brīdī, kad lietu izskata Tiesa, pārkāpums vēl joprojām pastāv.
90. Gadījumā, ja Tiesa apmierinātu Komisijas prasību par pārkāpuma pastāvēšanu, šķiet, ka lietas dalībnieki piekrīt, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izbeigusi šo pārkāpumu tikai tāpēc, ka VW likuma 4. panta 3. punkts ir spēkā.
91. Šādos apstākļos un gadījumā, ja Tiesa nepiekrīt manai 2007. gada sprieduma interpretācijai, es uzskatu, ka Vācijas Federatīvajai Republikai ir jāpiespriež kavējuma nauda.
a) Varbūtējā pārkāpuma smagums
92. Attiecībā uz pārkāpuma smagumu jānorāda, ka EKL 56. pantā ir noteikts pamatprincips, kas ir viens no iekšējā tirgus stūrakmeņiem. Lai nodrošinātu tā darbību, ir absolūti nepieciešams likvidēt visus ierobežojumus kapitāla apritei starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un trešajām valstīm (66).
93. Saskaņā ar Komisijas veikto analīzi varbūtējā pārkāpuma rezultātā veidojas situācija, kurā varas iestādes saglabā iespēju īstenot uzņēmumā ietekmi, kas pārsniedz to ieguldījumu. Konkrēti, valsts iestāžu darbība privātā uzņēmumā, izmantojot līdzekļus, kas paredzēti tiesību aktos (tas ir, izmantojot VW likuma 4. panta 3. punktā paredzētās mazākuma bloķēšanas tiesības), varētu mazināt citu ieguldītāju iespējas piedalīties šajā uzņēmumā ar mērķi izveidot vai saglabāt stabilas un tiešas saimnieciskās saiknes ar to.
94. Lai gan Līguma pamatprincipu pārkāpums ir jāatzīst par īpaši smagu (67), ir jānorāda, ka Vācijas Federatīvā Republika ir nodrošinājusi daļēju 2007. gada sprieduma izpildi, atceļot VW likuma 2. panta 1. punktu un 4. panta 1. punktu. Es uzskatu, ka šim faktoram vajadzētu mazināt apskatāmā pārkāpuma smagumu.
95. Turklāt es drīzāk apgalvotu, ka bez tiesiskā regulējuma, kādu nodrošināja balsošanas tiesību augšējās robežas noteikšana VW likuma 2. panta 1. punktā, mazākuma bloķēšanas tiesībām, kas paredzētas VW likuma 4. panta 3. punktā, ir tikai ļoti ierobežota ietekme uz kapitāla apriti. Protams, nav apstrīdams, ka mazākuma bloķēšanas tiesības ir atkāpe no vispārējās 25 % robežvērtības, kas noteikta Likumā par akciju sabiedrībām, un tā paredz īpašu pienākumu, ko akcionāriem nosaka ar tiesību aktu. Taču, lai novērtētu varbūtējā pārkāpuma smagumu, ir būtiski, ka bloķēšanas tiesības dod labumu visiem akcionāriem, nešķirojot, vai tie ir lieli, vai mazi. Tāpēc es neesmu pārliecināts, ka šādas bloķēšanas tiesības, pat ja tās apsver, ņemot vērā pastāvošo aptuveni 20 % līdzdalību, ko Volkswagen pamatkapitālā saglabā valsts iestādes (konkrēti Lejassaksijas federālā zeme), var būtiski ierobežot kapitāla apriti.
96. Ņemot vērā iepriekš norādītos apsvērumus, es uzskatu, ka koeficients 2 atbilstoši atspoguļotu pārkāpuma smagumu.
b) Ilgums un dalībvalsts maksātspēja
97. Pārkāpuma ilgums saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu, kas jāaprēķina no dienas, kad Tiesa pasludināja 2007. gada spriedumu, šobrīd ir pieci gadi un septiņi mēneši. Lai gan nevienā noteikumā nav paredzēts termiņš, kādā spriedums jāizpilda, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru izpildes process jāsāk nekavējoties un jāpabeidz pēc iespējas drīzāk (68).
98. Ja Tiesa konstatētu, ka Vācijas Federatīvā Republika turpina pārkāpt 2007. gada spriedumu, šāda pienākumu neizpilde būtu pakļaujama īpašai kritikai, jo pasākumus, kas nepieciešami 2007. gada sprieduma izpildei, var raksturot kā vienkāršus. Patiešām, kā to ilustrē likuma, ar ko groza VW likumu, pieņemšana, pilnīgai 2007. gada sprieduma izpildei nevajadzētu radīt nekādus būtiskus sarežģījumus.
99. Šajos apstākļos, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu, atbilstošs šķiet koeficients 3.
100. Saistībā ar attiecīgās dalībvalsts maksātspēju Tiesa uzskatīja, ka pamatsummas reizināšana ar šās dalībvalsts īpašo koeficientu ir piemērots veids, kā atspoguļot valsts maksātspēju, vienlaicīgi saglabājot atšķirības starp dalībvalstīm saprātīgās robežās (69). No tā izriet, ka šajā gadījumā ir atbilstoši izmantot “n” faktoru 21,12 attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku (70).
101. Visbeidzot, es nepiekrītu Vācijas valdības prasībai, ka tai būtu jādod papildu termiņš, lai tā varētu izpildīt savus pienākumus. Tā pamato savu prasību ar to, ka nav skaidra un viennozīmīga juridiskā pamata, no kura izrietētu tās pienākumi (71).
102. Kā esmu mēģinājis ilustrēt iepriekš, varbūtējo sprieduma neskaidrību nevajadzētu uzskatīt par būtisku faktoru smaguma pakāpes noteikšanai. Ņemot vērā, ka ar 2007. spriedumu nekādi netika mainīts dalībvalstīm EKL 56. pantā paredzēto pienākumu saturs, nav nepieciešamības piešķirt Vācijas Federatīvajai Republikai papildu termiņa pagarinājumu.
103. Iepriekš minēto iemeslu dēļ es uzskatu, ka Vācijas Federatīvajai Republikai būtu jāpiespriež dienas kavējuma nauda EUR 81 100,80 apmērā (640 x 2 x 3 x 21,12) no dienas, kad tiek pasludināts spriedums šajā lietā, līdz 2007. gada sprieduma pilnīgai izpildei.
4) Naudas sods
104. Lai dalībvalsts, kas nav izpildījusi savus pienākumus, izjustu pietiekamu finansiālu spiedienu, kas to mudinātu novērst ar sākotnējo spriedumu konstatēto pārkāpumu atbilstīgi LESD 258. pantam, Tiesa var nolemt papildus kavējuma naudai piespriest naudas sodu (72).
105. Kavējuma naudas funkcija ir būt par pamudinājumu dalībvalstij novērst pārkāpumu pēc iespējas drīz pēc tam, kad atbilstīgi LESD 260. pantam tiesvedībā pasludināts spriedums. Pretēji tam naudas soda noteikšana ir paredzēta kā preventīvs līdzeklis, kura mērķis ir nodrošināt, lai dalībvalstis neuzskatītu par labāku izvēli sagaidīt šādu tiesvedību un tikai tad veikt piemērotus pasākumus, lai novērstu pārkāpumu, ko Tiesa konstatējusi pārkāpuma procesā atbilstīgi LESD 258. pantam (73).
106. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 260. pantu Tiesai ir piešķirta plaša rīcības brīvība lemt par naudas soda noteikšanu, ņemot vērā visus atbilstošos faktorus saistībā gan ar konstatētā valsts pienākuma neizpildes īpašo raksturu, gan ar attiecīgās dalībvalsts attieksmi (74). Konkrētāk, šie apsvērumi ietver gan pienākumu neizpildes ilgumu kopš sprieduma, ar kuru tas konstatēts, pasludināšanas, gan pārkāpuma smagumu (75).
107. Es uzskatu, ka šajā lietā pārkāpuma ilgums ir tas, kas pamato naudas soda piespriešanu. Konkrēti, ir pagājis ievērojams laikposms, proti, kopš 2007. gada sprieduma pasludināšanas ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi. Attiecīgais pārkāpums pastāv, neskatoties uz daļēju izpildi, kas tika panākta, pieņemot likumu, ar ko groza VW likumu.
108. Konkrēti attiecībā uz naudas sodu Tiesa reti skaidro izmantotos kritērijus, lai aprēķinātu summu, ko tā uzskata par piemērotu, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus. Lai panāktu lielāku pārskatāmību un līdz ar to šajā ziņā pastiprinātu naudas soda preventīvo raksturu, es uzskatu, ka ir īpaši svarīgi skaidri izklāstīt piemērotos kritērijus (76).
109. Šajā lietā es nesaskatu nevienu iemeslu, kāpēc Komisijas pamatnostādnes (77) nevarētu izmantot par mērauklu. Ņemot vērā iepriekš norādīto analīzi par smaguma pakāpi un dalībvalsts maksātspēju, šķiet atbilstoši noteikt dienas naudas sodu EUR 8870,40 apmērā, aprēķinot šo summu, pamatojoties uz vienoto summu EUR 210, smaguma koeficientu 2 un īpašo “n” faktoru 21,12, par katru neizpildes dienu.
110. Šo secinājumu sniegšanas dienā neizpilde ir turpinājusies 2045 dienas. Sareizinot dienas [naudas soda] summu 8870,40 ar 2045 dienām, iegūstam kopējo summu EUR 18 139 968. Tā kā šī summa pārsniedz minimumu, ko Komisija noteikusi Vācijas Federatīvajai Republikai (EUR 11 192 000) (78), es uzskatu, ka ierosinātais naudas sods pareizi atspoguļo šīs finansiālās sankcijas preventīvo un soda raksturu.
111. Tāpēc es uzskatu, ka Vācijas Federatīvajai Republikai būtu jāpiespriež dienas naudas sods EUR 8870,40 apmērā, kas reizināts ar dienu skaitu kopš 2007. gada sprieduma pasludināšanas līdz sprieduma pasludināšanai šajā lietā.
IV – Secinājumi
112. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai:
– noraidīt Komisijas prasību;
– piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Alternatīvi, ja Tiesa konstatētu, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstīgi LESD 260. panta 1. punktam, Tiesai vajadzētu:
– piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai maksāt dienas kavējuma naudu EUR 81 100,80 apmērā no sprieduma šajā lietā pasludināšanas dienas līdz 2007. gada sprieduma pilnīgai izpildei un dienas naudas sodu EUR 8870,40 apmērā, reizinot šo summu ar dienu skaitu no 2007. gada sprieduma pasludināšanas līdz sprieduma pasludināšanai šajā lietā;
– piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.