TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2011. gada 6. septembrī (*)
Ģenētiski modificēta pārtika – Regula (EK) Nr. 1829/2003 – 2.–4. un 12. pants – Direktīva 2001/18/EK – 2. pants – Direktīva 2000/13/EK – 6. pants – Regula (EK) Nr. 178/2002 – 2. pants – Biškopības produkti – Ģenētiski modificētu augu ziedputekšņu klātbūtne – Sekas – Tirdzniecība – Jēdzieni “organisms” un “pārtika, kas satur no ģenētiski modificētiem organismiem ražotas sastāvdaļas”
Lieta C‑442/09
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Bayerischer Verwaltungsgerichtshof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2009. gada 26. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2009. gada 13. novembrī, tiesvedībā
Karl Heinz Bablok,
Stefan Egeter,
Josef Stegmeier,
Karlhans Müller,
Barbara Klimesch
pret
Freistaat Bayern,
piedaloties
Monsanto Technology LLC,
Monsanto Agrar Deutschland GmbH,
Monsanto Europe SA/NV.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel], tiesneši Dž. Arestis [G. Arestis], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], M. Ilešičs [M. Ilešič], J. Malenovskis [J. Malenovský], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents), K. Toadere [C. Toader] un M. Safjans [M. Safjan],
ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],
sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 7. decembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– K. H. Babloka [K. H. Bablok], Š. Egetera [S. Egeter], J. Štegmeijera [J. Stegmeier] un K. Millera [K. Müller], kā arī B. Klimešas [B. Klimesch] vārdā – A. Vilands [A. Willand] un G. Buholcs [G. Buchholz], Rechtsanwälte,
– Monsanto Technology LLC, Monsanto Agrar Deutschland GmbH un Monsanto Europe SA/NV vārdā – M. Kaufmans [M. Kaufmann], J. Dītrihs [J. Dietrich] un P. Brodbeks [P. Brodbeck], Rechtsanwälte,
– Grieķijas valdības vārdā – I. Halkiass [I. Chalkias] un K. Marinu [K. Marinou], pārstāvji,
– Polijas valdības vārdā – M. Špunars [M. Szpunar], pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – L. Pinjataro‑Nolina [L. Pignataro‑Nolin] un B. Šima [B. Schima], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2011. gada 9. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulas (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un [dzīvnieku] barību (OV L 268, 1. lpp.) 2. panta 5. un 10. punktu, 3. panta 1. punktu, 4. panta 2. punktu un 12. panta 2. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp biškopjiem K. H. Babloku, Š. Egeteru, J. Štegmeijeru un K. Milleru, kā arī B. Klimešu un Freistaat Bayern [Bavārijas brīvvalsti], piedaloties Monsanto Technology LLC, Monsanto Agrar Deutschland GmbH un Monsanto Europe SA/NV (turpmāk tekstā attiecīgi – “Monsanto Technology”, “Monsanto Agrar Deutschland” un “Monsanto Europe” vai kopā – “Monsanto”), personām, kas iestājušās lietā, par ģenētiski modificētas kukurūzas ziedputekšņu klātbūtni biškopības produktos.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 2001/18/EK
3 Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvā 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu (OV L 106, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu Nr. 1829/2003 un Regulu (EK) Nr. 1830/2003 (OV L 268, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2001/18”), ir regulēta ne tikai ģenētiski modificētu organismu (turpmāk tekstā – “ĢMO”) apzināta izplatīšana vidē, bet arī produktu, kas satur ĢMO vai sastāv no tiem, tirdzniecība, ja to paredzētais lietojums ir saistīts ar organismu apzinātu izplatīšanu vidē.
4 Šīs direktīvas preambulas ceturtajā apsvērumā ir noteikts:
“Dzīvi organismi, ko lielos vai mazos daudzumos izplata vidē eksperimentālos vai komerciālos nolūkos, vidē var vairoties un nokļūt ārpus dalībvalsts robežām, un skart citas dalībvalstis. Šādas izplatīšanas iedarbe vidē var būt neatgriezeniska.”
5 Minētās direktīvas preambulas piektajā apsvērumā ir paredzēts, ka cilvēka veselības aizsardzība prasa pievērst pienācīgu uzmanību to risku kontrolei, ko rada ĢMO apzināta izplatīšana vidē.
6 Šīs pašas direktīvas preambulas astotajā apsvērumā ir precizēts, ka, šo direktīvu izstrādājot, ir ņemts vērā piesardzības princips, un tas ir jāievēro, to īstenojot.
7 Direktīvas 2001/18 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka ĢMO var apzināti izplatīt vidē vai tirgot tikai saskaņā ar noteikumiem, kas ir paredzēti attiecīgi šīs direktīvas B vai C daļā, proti, galvenokārt pēc tam, kad šajā saistībā ir paziņots atbilstošs lūgums, novērtēti riski cilvēku veselībai un videi un tad saņemta kompetentās iestādes atļauja.
8 4. panta 3. punktā ir paredzēts, ka novērtējums attiecas uz iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, ko tieši vai netieši var izraisīt ar gēnu pārnesi no ĢMO uz citiem organismiem.
Regula Nr. 1829/2003
9 Regulā Nr. 1829/2003 ir noteikta atļauju izsniegšana un uzraudzība attiecībā uz ģenētiski modificētu pārtiku un dzīvnieku barību, kā arī marķēšana.
10 Šīs regulas preambulas pirmajā apsvērumā ir norādīts, ka nekaitīgas un veselīgas pārtikas un [dzīvnieku] barības brīva aprite ir būtisks iekšējā tirgus aspekts, kas ievērojami uzlabo iedzīvotāju veselību un labklājību, un viņu sociālās un ekonomiskās intereses.
11 Šīs pašas regulas preambulas otrajā apsvērumā ir uzsvērts, ka, īstenojot Kopienas politiku, ir jānodrošina augsts cilvēku dzīvības un veselības aizsardzības līmenis.
12 Attiecīgi preambulas trešajā apsvērumā ir paredzēts, ka ģenētiski modificētai pārtikai pirms laišanas tirgū ir jāveic drošības novērtēšana, izmantojot Kopienas procedūras.
13 Preambulas sešpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:
“Šai regulai jāattiecas uz pārtiku un [dzīvnieku] barību, ko ražo “no” ĢMO, bet ne uz pārtiku un barību “ar” ĢMO. Noteicošais kritērijs ir tas, vai pārtikā vai [dzīvnieku] barībā ir viela, kas ražota no ģenētiski modificētas izejvielas, vai ne. Uz pārstrādes palīgvielām, ko izmanto tikai pārtikas vai [dzīvnieku] barības ražošanas procesā, neattiecas pārtikas vai [dzīvnieku] barības definīcija, tādēļ uz tām neattiecas šās regulas noteikumi. Šī regula neattiecas arī uz pārtiku un [dzīvnieku] barību, kas ražota, izmantojot ģenētiski modificētas pārstrādes palīgvielas. Tādējādi uz produktiem, kas iegūti no dzīvniekiem, kuri baroti ar ģenētiski modificētu barību vai ārstēti ar ģenētiski modificētajām zālēm, neattieksies ne šajā regulā minētās atļauju izsniegšanas prasības, ne marķēšanas prasības.”
14 Regulas Nr. 1829/2003 1. pantā ir noteikts mērķis – “nodrošināt cilvēka dzīvības un veselības [..] augsta līmeņa aizsardzību”.
15 Šīs pašas regulas 2. pantā ir izveidots saraksts ar definīcijām jēdzieniem, kas ir svarīgi minētās regulas piemērošanā, attiecīgā gadījumā ar atsauci uz šo jēdzienu definīcijām, kuras ir sniegtas Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvā 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (OV L 109, 29. lpp.), Direktīvā 2001/18 vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulā (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1. lpp.).
16 Šajā sarakstā tostarp ir ietvertas šādas definīcijas:
– “pārtika” ir jebkura apstrādāta, daļēji apstrādāta vai neapstrādāta viela vai produkts, kas paredzēts cilvēkiem uzturam vai ko saprātīgi paredzamos apstākļos cilvēki varētu lietot uzturā (Regulas Nr. 178/2002 2. panta pirmā daļa);
– “organisms” ir jebkurš reproducētspējīgs vai ģenētisko materiālu nodot spējīgs bioloģisks veselums (Direktīvas 2001/18 2. panta 1) punkts);
– “[ĢMO]” ir organisms – izņemot cilvēku –, kurā ģenētiskais materiāls izmainīts tādā veidā, kas nav dabiskā kopulācija un/vai dabiskā krustmija (Direktīvas 2001/18 2. panta 2) punkts);
– “apzināta izplatīšana” ir jebkura ĢMO vai ĢMO kombinācijas ievadīšana vidē ar nodomu, neveicot īpašus lokalizācijas pasākumus, lai ierobežotu to saskari ar vispārējo populāciju un vidi un nodrošinātu abu pēdējo augsta līmeņa drošību (Direktīvas 2001/18 2. panta 3) punkts);
– “vides risku novērtējums” ir tādu tiešu vai netiešu, tūlītēju vai kavētu cilvēku veselības un vides risku novērtējums, ko var radīt ĢMO apzināta izplatīšana vai laišana tirgū (Direktīvas 2001/18 2. panta 8) punkts);
– “ģenētiski modificēta pārtika” ir pārtika, kas sastāv no ĢMO, satur tos vai ražota no tiem (Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 6. punkts);
– “ražots no ĢMO” nozīmē to, ka produkts iegūts pilnīgi vai daļēji no ĢMO, bet nesatur ĢMO vai nesastāv no tiem (Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 10. punkts);
– “sastāvdaļa” nozīmē jebkuru vielu, ieskaitot piedevas, ko izmanto, ražojot vai izgatavojot pārtikas produktu, un kas vēl arvien ietilpst galaproduktā, kaut arī pārveidotā veidā (Direktīvas 2000/13 6. panta 4. punkts).
17 Šīs pašas Regulas Nr. 1829/2003 3. panta ar nosaukumu “Darbības joma”, kas atrodas II nodaļas ar nosaukumu “Ģenētiski modificēta pārtika” 1. iedaļā ar nosaukumu “Atļauju izsniegšana un uzraudzība”, 1. punktā ir noteikts:
“Šī iedaļa attiecas uz:
a) ĢMO izmantošanai pārtikā;
b) pārtiku, kas sastāv no ĢMO vai satur tos;
c) pārtiku, kas ražota no ĢMO vai kuras sastāvā ir sastāvdaļas, kas ražotas no ĢMO.”
18 Minētās regulas 4. panta 2. punktā ir aizliegts laist tirgū ĢMO lietošanai pārtikā, pārtiku, kas sastāv no ĢMO vai satur šādus organismus, vai arī pārtiku, kas ražota no ĢMO vai kuras sastāvā ir šādas sastāvdaļas, ja attiecīgajam produktam nav izsniegta atļauja saskaņā ar šo regulu.
19 4. panta 3. punktā atļaujas izsniegšanai ir paredzēts nosacījums – pierādīt, ka ĢMO vai pārtikai nav nelabvēlīgas ietekmes uz cilvēku veselību, dzīvnieku veselību vai vidi.
20 13. pantā ir noteiktas marķēšanas prasības, kuras atbilstoši 12. panta 1. punktam ir piemērojamas pārtikai, kas:
– satur ĢMO vai sastāv no tiem;
– kura ir ražota no ĢMO vai kura satur sastāvdaļas, kas ražotas no ĢMO.
21 Tomēr saskaņā ar 12. panta 2. punktu šīs prasības neattiecas uz pārtiku, kas satur vielas, kuras sastāv no ĢMO, satur šādus organismus vai ražotas no tiem ar īpatsvaru, kas nepārsniedz 0,9 % no katras sastāvdaļas, ar noteikumu, ka šī klātbūtne ir nejauša vai tehniski nenovēršama.
22 Regulas Nr. 1829/2003 47. pantā kā trīs gadus ilgs pārejas noteikums ir paredzēts, ka, ja pārtikā ir viela, kas satur ĢMO, sastāv no šādiem organismiem vai ir ražota no šādiem organismiem, ar īpatsvaru, kas nepārsniedz 0,5 %, to neuzskata par 4. panta 2. punkta pārkāpumu, ar nosacījumu, ka šī klātbūtne ir nejauša vai tehniski nenovēršama.
Direktīva 2001/110/EK
23 Padomes 2001. gada 20. decembra Direktīvas 2001/110/EK, kas attiecas uz medu (OV 2002, L 10, 47. lpp.), 1. pantā ir noteikts:
“Šī direktīva attiecas uz I pielikumā definētajiem produktiem. Šie produkti atbilst II pielikumā noteiktajām prasībām.”
24 Šīs direktīvas I pielikuma 1. punktā ir ietverta šāda definīcija:
“Medus ir dabīga, salda viela, ko ražo Apis mellifera bites no augu nektāra vai no augu dzīvo daļu sekrēta, vai sūcējinsektu izdalījumiem uz augu dzīvajām daļām, kurus bites vāc, pārveido, papildinot ar savām īpašām vielām, nogulsnē, dehidrē, uzglabā un atstāj medus šūnās nobriest un nogatavoties.”
25 Tās pašas direktīvas II pielikumā, no pirmās līdz trešajai daļai, ir precizēts:
“Medus lielākoties sastāv no dažādiem cukura veidiem, galvenokārt fruktozes un glikozes, kā arī citām vielām, piemēram, organiskām skābēm, enzīmiem un cietām daļiņām, kas medū radušās, to vācot. [..]
Medum, ko laiž tirgū kā medu vai izmanto kādā produktā, kurš paredzēts lietošanai pārtikā, nav pievienotas nekādas pārtikas sastāvdaļas, tostarp pārtikas piedevas, ne kādas citas piedevas, kas nav medus. Medum, cik vien iespējams, jābūt bez organiskām un neorganiskām vielām, kas nav raksturīgas tā sastāvam. [..]
Neskarot I pielikuma 2. punkta b) apakšpunkta viii) daļu [kurā ir definēts filtrēts medus], nedrīkst atdalīt putekšņus vai medum raksturīgas sastāvdaļas, izņemot gadījumus, kad tas ir neizbēgami, atdalot svešas izcelsmes neorganiskas vai organiskas vielas.”
Valsts tiesības
26 Gēnu inženierijas likuma (Gentechnikgesetz, turpmāk tekstā – “GenTG”) 36.a pantā, kas ieviests ar 2004. gada 21. decembra likumu (BGBl. 2005 I, 186. lpp.), ir noteikts šādi:
“Organisma īpašību, kuras ir radītas ar ģenētisku manipulāciju palīdzību, pārnešana vai citi ģenētiski modificētu organismu piemaisījumi rada būtiskas izmaiņas Civilkodeksa [Bürgerliches Gesetzbuch, turpmāk tekstā – “BGB”] 906. panta izpratnē gadījumā, ja šīs pārnešanas vai šo citu piemaisījumu dēļ pretēji personas, kurai ir tiesības gūt augļus, nodomam produktus it īpaši:
1. nedrīkst tirgot vai
2. saskaņā ar šī likuma normām vai atbilstoši citām normām drīkst tirgot, tikai marķējot un norādot uz ģenētiskajiem grozījumiem [..].”
27 BGB 906. panta 2. punktā, redakcijā, kas publicēta 2002. gada 2. janvārī (BGBl. 2002 I, 42. lpp.), ir noteikts:
“Tas pats ir piemērojams gadījumā, ja būtiskās izmaiņas tiek radītas, atbilstoši vietas paražām izmantojot citu nekustamo īpašumu, un to nevar novērst ar pasākumiem, kādus saimnieciskā ziņā būtu saprātīgi pieprasīt no šāda veida lietotājiem. Īpašnieks, kuram saskaņā ar šo noteikumu ir jāpacieš kaitējums, no cita nekustamā īpašuma īpašnieka var prasīt atbilstošu atlīdzību naudā, ja minētais kaitējums ietekmē [pirmā īpašnieka] nekustamā īpašuma izmantošanu atbilstoši vietas paražām vai [nekustamā īpašuma] augļus, kurus tas ienes, lielākā mērā nekā tas, ko viņam varētu saprātīgi prasīt [paciest].”
Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
28 1998. gadā, izpildot Komisijas 1998. gada 22. aprīļa Lēmumu 98/294/EK par ģenētiski modificētas kukurūzas (Zea mays L. līnija MON 810) tirdzniecību saskaņā ar Padomes Direktīvu 90/220/EEK (OV L 131, 32. lpp.), Monsanto Europe saņēma atļauju tirgot ģenētiski modificētu kukurūzu MON 810 (turpmāk tekstā – “kukurūza MON 810”).
29 Kukurūzas MON 810 kultūra Vācijā tika aizliegta ar Bundesamt für Verbraucherschutz und Lebensmittelsicherheit (Federālais patērētāju aizsardzības un pārtikas nekaitīguma birojs) 2009. gada 17. aprīļa lēmumu, ar kuru tirdzniecības atļauja uz laiku tika apturēta.
30 Monsanto Technology saskaņā ar sēklām piemērojamiem tiesību aktiem ir šķirnes atļaujas īpašniece. Monsanto Agrar Deutschland ir atbildīga par sēklu, kas iegūtas no kukurūzas šķirnes MON 810, izplatīšanu Vācijā.
31 Kukurūzas MON 810 sastāvā ir augsnes baktērijas bacillus thuringiensis (Bt) gēns, kas izraisa Bt toksīnu veidošanos kukurūzas augā. Šie toksīni ļauj cīnīties pret kukurūzas sviļņa – kukurūzai kaitīgās taureņu sugas – kāpuriem, kuri, iekūņojoties kukurūzas augā, vājina tā attīstību. Bt toksīni iznīcina šūnas insekta kāpuru gremošanas traktā, tādējādi izraisot to nāvi.
32 Freistaat Bayern īpašumā ir dažādi zemesgabali, kuros pēdējos gados izmēģinājuma mērķiem tika audzēta kukurūza MON 810. Tā nenoliedz iespēju atsākt šīs kultūras audzēšanu, kad attiecībā uz visu Vācijas teritoriju izdotais aizliegums zaudēs spēku.
33 K. H. Babloks ir biškopis amatieris. Viņš netālu no Freistaat Bayern zemesgabaliem ražo medu pārdošanai vai paša patēriņam. Līdz 2005. gadam viņš ražoja arī ziedputekšņus, lai tos tirgotu kā pārtiku uztura bagātinātāju veidā. Viņš plāno atsākt ziedputekšņu ražošanu, tiklīdz zudīs ģenētiski modificētu ziedputekšņu piemaisījumu risks.
34 Š. Egeters, J. Štegmeijers, K. Millers un B. Klimeša valsts tiesas procesā ir iestājušies apelācijas stadijā. Arī viņi ir biškopji amatieri, un daži no viņiem [ražo] tikai savam personiskajam patēriņam. Viņu bišu stropi atrodas viena līdz trīs kilometru attālumā no Freistaat Bayern zemesgabaliem.
35 Ziedputekšņi, ko bites savāc un noglabā noteiktās bišu stropa daļās kā barību, var nokļūt medū nejauši – no bitēm, kamēr tās ražo medu – un tehniski, no biškopja, izsviežot medu no kārēm tā ievākšanas gaitā, kā rezultātā līdzās to šūnu saturam, kurās ir medus, tiek izsviests tām blakus esošo ziedputekšņu uzkrāšanai paredzēto šūnu saturs.
36 2005. gadā kukurūzas ziedputekšņos, ko K. H. Babloks ievācis no bišu stropiem, kas atrodas 500 m attālumā no Freistaat Bayern zemesgabaliem, tika konstatēta, pirmkārt, kukurūzas MON 810 DNS – 4,1 % attiecībā pret kopējo kukurūzas DNS – un, otrkārt, transgēnie proteīni (Bt toksīns).
37 Turklāt dažos K. H. Babloka medus paraugos tika konstatēts ļoti neliels daudzums kukurūzas MON 810 DNS, ko radījuši šīs kukurūzas ziedputekšņu piemaisījumi.
38 Dienā, kad tika pieņemts iesniedzējtiesas lēmums, Š. Egetera, J. Štegmeijera un K. Millera, kā arī B. Klimešas biškopības produktos kukurūzas MON 810 DNS nebija konstatēta.
39 Pamata lietā iesniedzējtiesai ir jālemj par lūgumu konstatēt, ka kukurūzas MON 810 ziedputekšņu dēļ attiecīgajos biškopības produktos tie ir kļuvuši tirdzniecībai vai patēriņam nederīgi un ka tādējādi tiem ir veiktas “būtiskas izmaiņas” GenTG 36.a panta un BGB 906. panta 2. punkta izpratnē.
40 Šis lūgums tika apmierināts pirmajā instancē ar Bayerisches Verwaltungsgericht Augsburg [Bavārijas Augsburgas administratīvās tiesas] 2008. gada 30. maija spriedumu. Šī tiesa uzskatīja, ka kukurūzas MON 810 ziedputekšņu piemaisījumi padara medu un ziedputekšņu uztura bagātinātājus par pārtikas produktiem, kuriem ir vajadzīga atļauja, tāpēc, piemērojot Regulas Nr. 1829/2003 4. panta 2. punktu, šos produktus bez šādas atļaujas tirgot nevar.
41 Bayerisches Verwaltungsgericht Augsburg uzskata, ka K. H. Babloka ražotais medus un ziedputekšņu uztura bagātinātāji kukurūzas MON 810 ziedputekšņu klātbūtnes dēļ ir būtiski izmainīti.
42 Apstrīdot šo analīzi, Monsanto Technology, Monsanto Agrar Deutschland un Freistaat Bayern iesniedza apelācijas sūdzību par spriedumu Bayerischer Verwaltungsgerichtshof [Bavārijas Augstākajā administratīvajā tiesā].
43 Šajā pēdējā minētajā tiesā [Monsanto Technology, Monsanto Agrar Deutschland un Freistaat Bayern] apgalvo, ka Regula Nr. 1829/2003 nav piemērojama kukurūzas šķirnes MON 810 ziedputekšņiem, kas ir medū vai kas tiek izmantoti kā uztura bagātinātājs. Dabisku piemaisījumu pārtikā sekas esot tikušas pārbaudītas un attiecīgi atļautas atbilstoši Lēmumam 98/294.
44 Turklāt ziedputekšņi, kas ir medū vai kas tiek izmantoti kā uztura bagātinātājs, neesot “ĢMO” Regulas Nr. 1829/2003 izpratnē, jo brīdī, kad tie nokļūst medū vai tiek paredzēti lietošanai pārtikā, tostarp kā uztura bagātinātājs, tiem vairs neesot nekādu konkrētu un individuālu reproducēšanās spēju, un vienīgi DNS un/vai transgēnu proteīnu esamība šajā ziņā neesot pietiekama.
45 Ja Regula Nr. 1829/2003 būtu piemērojama, tajā ietvertos atļaujas saņemšanas noteikumus vajadzētu interpretēt sašaurināti. Nejauša kukurūzas MON 810 ziedputekšņu, kuri pavisam likumīgi pastāv dabā, piemaisījuma gadījumā atļauja tirgot medu būtu nepieciešama tikai tad, ja tiktu pārsniegta robežvērtība 0,9 %, kas saistībā ar marķēšanu ir paredzēta Regulas Nr. 1829/2003 12. panta 2. punktā.
46 Bayerischer Verwaltungsgerichtshof norāda, ka kukurūzas MON 810 kultūra, kāda audzēta līdz šim un kuras audzēšana nākotnē varētu atsākties, ir juridiski pieļaujama, ja ir atjaunota tirdzniecības atļauja, un tādējādi prasītājiem tā esot jāievēro atbilstoši BGB 906. panta 2. punktam.
47 Ņemot vērā šo pēdējo noteikumu, [Bayerischer Verwaltungsgerichtshof] skaidro, ka jautājums par būtiskām izmaiņām produktos, kas ir noteicošais pamata lietas atrisināšanai, ir atkarīgs no tā, vai, pastāvot kukurūzas MON 810 ziedputekšņu piemaisījumiem, saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 4. panta 2. punktu šos produktus, ja nav atļaujas, vairs nevar tirgot kā ģenētiski modificētu pārtiku un vai katrā ziņā tos drīkst tirgot tikai ar marķējumu, kurā ir norādīts uz ģenētiskajiem grozījumiem atbilstoši GenTG 36.a pantam.
48 Iesniedzējtiesa uzsver, ka kukurūzas MON 810 ziedputekšņu klātbūtne šādas sekas var izraisīt tikai tad, ja biškopības produkti, kas satur šos ziedputekšņus, ietilpst Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas jomā.
49 [Iesniedzējtiesa] konstatē, ka šis jautājums vispirms ir atkarīgs no tā, vai tādi kukurūzas ziedputekšņi, kādi ir aplūkoti pamata lietā, ir “organisms” Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 4. punkta izpratnē un “ĢMO” tā paša panta 5. punkta izpratnē, jo šajās normās ir atsauces uz šo abu jēdzienu definīcijām, kas sniegtas Direktīvā 2001/18.
50 Tā uzskata, ka kukurūzas ziedputekšņi ir “organisms”, ņemot vērā, ka, ja tie paši nav reproducētspējīgi, tad kā vīrišķās dzimumšūnas tie dabīgos apstākļos var nodot ģenētisko materiālu sievišķajām dzimumšūnām.
51 Tomēr Bayerischer Verwaltungsgerichtshof norāda, ka kukurūzas ziedputekšņi izžūšanas dēļ ļoti ātri zaudē spēju apaugļot kukurūzas sievišķo ziedu, tāpēc tie vairs nav tāds dzīvs organisms, kas spētu funkcionēt visu laika posmu, kurā medus nogatavojas, sākot no brīža, kad tas, kā arī tam pievienotie ziedputekšņi ir salikts kārēs un pārklāts. Tā piebilst, ka tāpat tas ir attiecībā uz ziedputekšņiem, ko satur ziedputekšņu produkti brīdī, kad tie tiek paredzēti lietošanai pārtikā, it īpaši uztura bagātinātāju veidā.
52 Tādējādi [Bayerischer Verwaltungsgerichtshof] galvenokārt jautā, kādas ir sekas tam, ka strīdīgie ziedputekšņi zaudē savas reproducēšanās spējas.
53 Šādos apstākļos Bayerischer Verwaltungsgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Regulas [Nr. 1829/2003] 2. panta 5. punktā minētais [“ĢMO”] jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir aptverts arī ģenētiski modificētu augu (šajā gadījumā – ģenētiski modificētas kukurūzas šķirnes MON 810 ziedputekšņi) materiāls, kas gan satur ģenētiski modificētu DNS un proteīnus (šajā gadījumā – Bt toksīnu), bet brīdī, kad tas nonāk pārtikā (šajā gadījumā – medū) vai tiek paredzēts lietošanai pārtikā, tostarp kā uztura bagātinātājs, tam (vairs) nav konkrētas un individuālas reproducēšanās spējas?
2) Gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta noraidoša atbilde:
a) vai katrā ziņā, lai pārtiku varētu uzskatīt par “ražotu no ĢMO” Regulas [Nr. 1829/2003] 2. panta 10. punkta izpratnē, pietiek, ka šī pārtika satur ģenētiski modificētu augu materiālu, kuram kādā agrākā brīdī ir bijušas konkrētas un individuālas reproducēšanās spējas?
b) Gadījumā, ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša:
vai jēdziens “ražoti no ĢMO” Regulas [Nr. 1829/2003] 2. panta 10. punkta un 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz ĢMO tajā netiek prasīts nekāds apzināts mērķtiecīgs ražošanas process un šis jēdziens aptver arī nevēlamus un nejaušus (agrāko) ĢMO piemaisījumus pārtikā (šajā gadījumā – medū vai ziedputekšņos kā uztura bagātinātājā)?
3) Gadījumā, ja uz pirmo vai otro jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde:
vai Regulas [Nr. 1829/2003] 3. panta 1. punkts kopā ar 4. panta 2. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka jebkādi dabā likumīgi esošā ģenētiski modificētā materiāla piemaisījumi tādā dzīvnieku izcelsmes pārtikā kā medus ir pamats šajās tiesību normās paredzētajam atļaujas saņemšanas un uzraudzības pienākumam, vai arī pēc analoģijas var atsaukties uz citos gadījumos piemērojamām robežvērtībām (piemēram, regulas 12. panta 2. punkta gadījumā)?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
54 Uzdodot savu pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai ĢMO jēdziens Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 5. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda viela kā ziedputekšņi, kas ir iegūti no ģenētiski modificētas kukurūzas šķirnes, vairs neietilpst šajā jēdzienā, jo ir zaudējusi jebkādas konkrētas un individuālas reproducēšanās spējas, lai gan tajā joprojām ir ģenētiski modificēts materiāls.
55 No lēmuma uzdot prejudiciālu jautājumu izriet, ka saskaņā ar ĢMO jēdziena iespējamu interpretāciju minētais jēdziens attiecoties tikai uz funkcionētspējīgu vienību, proti, dzīvu bioloģisko vienību. Tādējādi nepietiekot ar to, ka mirušie kukurūzas ziedputekšņi satur transgēno DNS vai transgēnos proteīnus. Atbilstoši Direktīvā 2001/18 sniegtajām organisma un ĢMO definīcijām obligāti tiekot prasīts, lai ietvertā ģenētiskā informācija varētu konkrēti tikt nodota attiecīgajam saņēmējam, lai notiktu krustmija. Šādu analīzi apstiprinot Direktīvas 2001/18 preambulas ceturtais apsvērums. Tādējādi šķietot, ka pēdējā minētā direktīva apstiprina divus kritērijus, kas esot savstarpēji saistīti, proti, dzīvotspējas kritēriju, kā arī vairošanās spēju kritēriju, nevis vienkāršu DNS transportēšanu, kura vairs nevar reproducēties.
56 Tomēr iesniedzējtiesa vaicā, vai šāda interpretācija nebūtu pretrunā Regulā Nr. 1829/2003 minētajam aizsardzības mērķim. Pārtikas, kas neierobežotā daudzumā satur ģenētiski modificētu DNS vai proteīnus, izslēgšana no šīs regulas piemērošanas jomas varētu izrādīties nesavienojama ar šo mērķi. Saistībā ar pārtikas nekaitīgumu cilvēkiem būtiskais apstāklis tādējādi varētu būt ne tik daudz spēja reproducēt ĢMO, kā ģenētiski modificēta materiāla esamība.
57 Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 5. punktā ĢMO definīcija ir sniegta, atsaucoties uz Direktīvas 2001/18 2. panta 2) punktā sniegto šī jēdziena definīciju, proti, tas ir “organisms [..], kurā ģenētiskais materiāls izmainīts tādā veidā, kas nav dabiskā kopulācija un/vai dabiskā krustmija”.
58 Netiek apstrīdēts, ka pamata lietā aplūkoto ziedputekšņu ģenētiskais materiāls tika izmainīts apstākļos, kādi ir noteikti ĢMO definīcijā.
59 Tādējādi iesniedzējtiesa varēs atbalstīt šo ziedputekšņu klasificēšanu par ĢMO tikai tad, ja šī viela ir uzskatāma arī par “organismu” Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 4. punkta izpratnē, ar kuru, atsaucoties uz Direktīvas 2001/18 2. panta 1) punktu, “organisms” tiek definēts kā “jebkurš bioloģisks veselums”, kurš ir “reproducētspējīgs” “vai ģenētisko materiālu nodot spējīgs”.
60 Tiktāl, ciktāl lietas izskatīšana ir vērsta uz šīs definīcijas otro daļu saistībā ar spēju reproducēties vai nodot ģenētisko materiālu un ciktāl nav strīda, ka pamata lietā aplūkotie ziedputekšņi ir zaudējuši jebkādas konkrētas un individuālas reproducēšanās spējas, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tie tomēr spēj “nodot ģenētisko materiālu”, pienācīgi ņemot vērā pieejamos zinātniskos datus un izvērtējot visa veida zinātniski iespējamos ģenētiskā materiāla nodošanas veidus.
61 Ja šāda izvērtējuma rezultātā iesniedzējtiesai būtu jākonstatē, ka pamata lietā aplūkotie ziedputekšņi nespēj vai vairs nespēj nodot ģenētisko materiālu – tādā veidā tie nevarētu vai vairs nevarētu tikt uzskatīti par organismu un attiecīgi par ĢMO Regulas Nr. 1829/2003 izpratnē, no tā tomēr noteikti neizrietētu, ka šie ziedputekšņi neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā. Ja šādā gadījumā ziedputekšņiem nav piemērojams Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts, tiem tomēr var tikt piemērots tās 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts, šo iespēju pati iesniedzējtiesa paredz otrajā prejudiciālajā jautājumā.
62 Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka ĢMO jēdziens Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 5. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda viela kā ziedputekšņi, kas ir iegūti no ģenētiski modificētas kukurūzas šķirnes, kura ir zaudējusi savas reproducēšanās spējas un kurai nav nekādas spējas nodot tajā esošo ģenētisko materiālu, šajā jēdzienā vairs neietilpst.
Par otro jautājumu
63 Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa, kas vēlas, lai tiktu precizēta Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas joma, atsaucas uz šīs regulas 2. panta 10. punktu, kurā ir definēts jēdziens “ražots no ĢMO”.
64 Attiecībā uz pārtiku Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas joma ir ierobežota ar tās 3. panta 1. punktu, kas attiecas uz:
“a) ĢMO izmantošanai pārtikā;
b) pārtiku, kas sastāv no ĢMO vai satur tos;
c) pārtiku, kas ražota no ĢMO vai kuras sastāvā ir sastāvdaļas, kas ražotas no ĢMO”.
65 3. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta piemērojamība galvenokārt ir atkarīga no “ĢMO” jēdziena.
66 Ja pamata lietā iesniedzējtiesa konstatē, ka attiecīgie ziedputekšņi nevar vai vairs nevar nodot ģenētisko materiālu, līdz ar to tie nevar tikt uzskatīti par ĢMO, šim strīdam Regulu Nr. 1829/2003 var piemērot tikai tad, ja ir izpildīti tās 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētie nosacījumi.
67 Tādos apstākļos, kādi ir minētajā strīdā, kas attiecas uz produktiem, kuri “satur” strīdīgos ziedputekšņus, Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērojamība ir atkarīga no “pārtikas” jēdziena, kas tās 2. panta 1. punktā ir definēta, atsaucoties uz Regulas Nr. 178/2002 2. pantu, kā arī jēdziena “sastāvdaļa”, kas Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 13. punktā ir definēta, atsaucoties uz Direktīvas 2000/13 6. panta 4. punktu, un jēdziena “ražots no ĢMO”, kas ir definēts Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 10. punktā.
68 Uzdodot savu otro jautājumu, iesniedzējtiesa tādējādi būtībā vaicā, vai:
– Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 1., 10. un 13. punkts, kā arī 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts, Regulas Nr. 178/2002 2. pants un Direktīvas 2000/13 6. panta 4. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja tāda viela kā ziedputekšņi, kuru sastāvā ir ģenētiski modificēts DNS un proteīni, nevar tikt uzskatīta par ĢMO, tādi produkti kā medus un uztura bagātinātāji, kuru sastāvā ir šāda viela, Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir uzskatāmi par “pārtiku, [..] kuras sastāvā ir [sastāvdaļas, kas ražotas no ĢMO]”;
– līdzvērtīgu kvalifikāciju var veikt neatkarīgi no tā, vai attiecīgās vielas piemaisījumi ir tīši vai nejauši.
69 Tādi produkti kā pamata lietā aplūkotais medus un uztura bagātinātāji, kuru pamatā ir ziedputekšņi, ir paredzēti lietošanai cilvēku uzturā. Tādējādi tie ir “pārtika” Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 1. punkta un Regulas Nr. 178/2002 2. panta izpratnē.
70 Pamata lietā aplūkotie ziedputekšņi ir radušies no kukurūzas MON 810, proti, no ĢMO.
71 Šie ziedputekšņi ir jāuzskata par “ražotiem no ĢMO” Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 10. punkta izpratnē, jo tie vairs nevar tikt kvalificēti kā ĢMO tiktāl, ciktāl šajā gadījumā tie vairs nesastāv no ĢMO un arī to vairs nesatur.
72 Tādējādi, lai atbildētu uz otro jautājumu, vispirms ir jāpēta, vai minētie ziedputekšņi var tikt kvalificēti kā “sastāvdaļa”.
73 Saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 13. punktu un Direktīvas 2000/13 6. panta 4. punkta a) apakšpunktu sastāvdaļa ir “jebkura viela, [..] ko izmanto, ražojot vai izgatavojot pārtikas produktu, un kas vēl arvien ietilpst galaproduktā, kaut arī pārveidotā veidā”.
74 Ziedputekšņiem, kas ir uztura bagātinātāju, kuru pamatā ir ziedputekšņi, sastāvā, ir jāpiemēro “sastāvdaļas” kvalifikācija, ja tie ir pievienoti to ražošanas vai sagatavošanas procesā.
75 Attiecībā uz ziedputekšņiem, kas ir sastopami medū, ir jākonstatē, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/110 II pielikuma pirmo daļu medus sastāv ne tikai no dažādiem cukura veidiem, bet arī no citām vielām, piemēram, tostarp “cietām daļiņām, kas medū radušās, to vācot”.
76 Ziedputekšņi ir cietas daļiņas, kas medū radušās, to vācot, daļēji no bitēm un galvenokārt, biškopim veicot [medus] izsviešanu. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2001/110 II pielikuma trešo daļu “nedrīkst atdalīt putekšņus [..], izņemot gadījumus, kad tas ir neizbēgami, atdalot svešas izcelsmes neorganiskas vai organiskas vielas”.
77 Tādējādi ziedputekšņi nav svešķermenis, piemaisījumi medū, bet gan tā parasta sastāvdaļa, kuru saskaņā ar Savienības likumdevēju gribu principā nevar atdalīt, pat ja to periodiska klātbūtne un klātbūtnes daudzums medū ir atkarīgi no zināmām nejaušībām ražošanas laikā.
78 Šādā kontekstā Direktīvas 2000/13 6. panta 4. punkta a) apakšpunkta izpratnē ziedputekšņi, kuri pat ir ietverti Direktīvā 2001/110 esošajā medus definīcijā, ir jāuzskata par vielu, “ko izmanto, ražojot vai izgatavojot pārtikas produktu, un kas vēl arvien ietilpst galaproduktā”.
79 Tādējādi tie ir jākvalificē arī kā “sastāvdaļa” Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 13. punkta un Direktīvas 2000/13 6. panta 4. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
80 Eiropas Komisija iebilst pret šādu secinājumu, norādot, ka esot jāievēro atšķirība starp jēdzieniem “sastāvdaļa” un “dabīga sastāvdaļa”. Komisija uzskata, ka ziedputekšņi esot medus dabīga sastāvdaļa, nevis sastāvdaļa, tādējādi medum, kura sastāvā tie ir, nebūtu piemērojams Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts. Šāds rezultāts turklāt atbilstu šīs regulas preambulas 16. apsvērumā noteiktajam, no kā esot jāsecina, ka dzīvnieku izcelsmes pārtiku var uzskatīt par ražotu no ĢMO tikai tad, ja pats dzīvnieks ir ģenētiski modificēts.
81 Tomēr, izvirzot šīs atšķirības, netiek ņemti vērā īpašie apstākļi, kādos ziedputekšņi nokļūst medū, kā arī kādos šie ziedputekšņi brīvprātīgi tiek atstāti galaprodukta sastāvā.
82 Piedāvātā interpretācija būtu pretrunā cilvēku veselības aizsardzības mērķim tiktāl, ciktāl pārtikai, piemēram, medum, netiktu veikta nekāda drošības pārbaude, pat ja tā sastāvā būtu paaugstināts ģenētiski modificēta materiāla daudzums.
83 [Šāda interpretācija] būtu pretrunā Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas noteicošajam kritērijam, kurš ir izklāstīts tās preambulas 16. apsvērumā, proti, kritērijam, kas ir atkarīgs no tā, vai “pārtikā [..] ir viela, kas ražota no ģenētiski modificētas izejvielas, vai ne”.
84 Šajā saistībā ir jānorāda, ka Komisijas veiktā analīze neatbilst minētajam preambulas 16. apsvērumam, ar ko tiek izskaidrota pārtikas, kas ir ražota nevis “no” ĢMO, bet “ar” ģenētiski modificētu tehnoloģiju palīdzību, izslēgšana no minētās regulas piemērošanas jomas.
85 Šajā preambulas apsvērumā minētās pārtikas, kas ir izgatavota no dzīvniekiem, kuri ir baroti ar ģenētiski modificētu pārtiku, piemēru mērķis ir tikai ilustrēt pārtikas kategoriju, kas ir ražota “ar” ĢMO, kurā nevar konstatēt tādas vielas klātbūtni, kas ir ražota no ģenētiski modificētas izejvielas.
86 Tādējādi tas nevar būt par pamatu, lai tādu pārtiku, kā pamata lietā aplūkoto medu, kurā faktiski šāda viela ir, izslēgtu no Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas jomas.
87 Visbeidzot, nevar uzskatīt, kā to ierosina Monsanto, lai arī medus tiktu izslēgts no šīs regulas piemērošanas jomas, ka ziedputekšņu klātbūtne nav tīša ražošanas procesa rezultāts.
88 Gluži otrādi, šāda klātbūtne pat ir sekas apzinātam un tīšam ražošanas procesam, ko veic biškopis, kurš vēlas ražot pārtikas produktu, kas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem var tikt kvalificēts kā medus. Turklāt klātbūtne galvenokārt izriet no paša biškopja darbības, faktiskās izsviešanas darbības dēļ, kuru tas veic [medus] ievākšanas beigās.
89 Katrā ziņā tādas vielas kā pamata lietā aplūkoto ziedputekšņu tīša pievienošana pārtikai nevar tikt izvirzīta kā nosacījums Regulā Nr. 1829/2003 paredzētās atļaujas saņemšanas kārtības piemērošanai, jo risks cilvēku veselībai, kura novēršana ir šīs regulas mērķis, nav saistīts ar attiecīgās vielas pievienošanas tīšo vai nejaušo raksturu.
90 Turklāt, sniedzot interpretāciju Monsanto ierosinātajā nozīmē, priekšmetu zaudētu Regulas Nr. 1829/2003 12. panta 2. punkts, kurā ir noteikts izņēmums no šīs pašas regulas 13. pantā paredzētajām marķēšanas prasībām, ja attiecīgās vielas klātbūtne nepārsniedz 0,9 % no katras sastāvdaļas, “ar noteikumu, ka šī klātbūtne ir nejauša vai tehniski nenovēršama”.
91 Minētās [vielas] klātbūtnes nejaušā vai tehniski nenovēršamā rakstura ņemšana vērā pati par sevi pārtikai ļauj nepiemērot Regulu Nr. 1829/2003 un tādējādi arī visas marķēšanas prasības.
92 Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka:
– Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 1., 10. un 13. punkts, kā arī 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts, Regulas Nr. 178/2002 2. pants un Direktīvas 2000/13 6. panta 4. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja tāda viela kā ziedputekšņi, kuru sastāvā ir ģenētiski modificēts DNS un proteīni, vairs nevar tikt uzskatīta par ĢMO, tādi produkti kā medus un uztura bagātinātāji, kuru sastāvā ir šāda viela, Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir uzskatāmi par “pārtiku, [..] kuras sastāvā ir [sastāvdaļas, kas ražotas no ĢMO]”;
– līdzvērtīgu kvalifikāciju var veikt neatkarīgi no tā, vai attiecīgās vielas piemaisījumi ir tīši vai nejauši.
Par trešo jautājumu
93 Uzdodot savu trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkts un 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja tajos ir noteikts pārtikas atļaujas saņemšanas un uzraudzības pienākums, šim pienākumam pēc analoģijas var piemērot šīs pašas regulas 12. panta 2. punktā paredzēto pielaides robežvērtību marķēšanas jomā.
94 Monsanto un Polijas valdība uzskata, ka gadījumā, ja ĢMO ir atļauti saskaņā ar Direktīvu 2001/18 vai, kā pamata lietā, saskaņā ar Padomes 1990. gada 23. aprīļa Direktīvu 90/220/EEK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē (OV L 117, 15. lpp.), kura ir atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2001/18, izsniegtā atļauja attiecas arī uz ģenētiski modificētā materiāla nejaušiem nelieliem piemaisījumiem citos produktos, kas esot tikai šīs atļaujas īstenošanas sekas, un, kā tie uzskata, šādas sekas esot jāņem vērā, novērtējot ĢMO.
95 Šādu analīzi nevar atbalstīt.
96 Direktīva 90/220 un Direktīva 2001/18 ir secīgi pieņemtas nolūkā regulēt ĢMO apzinātu izplatīšanu vidē un produktu, kas satur ĢMO, tirdzniecību, cenšoties sasniegt mērķi izvairīties no negatīvās ietekmes, ko šādi ĢMO varētu radīt cilvēku veselībai un videi.
97 Regula Nr. 1829/2003 ir piemērojama īpašā pārtikas un dzīvnieku barības jomā. Attiecībā uz pārtiku tās pirmais mērķis, kas ir norādīts tās 4. panta 1. punktā, ir izvairīties arī no negatīvās ietekmes uz cilvēku veselību un vidi.
98 Tomēr Direktīvas 90/220 un Direktīvas 2001/18 pieeja galvenokārt ir noteikta, ievērojot “apzinātas izplatīšanas” jēdzienu, kas katras no šo direktīvu 2. panta 3. punktā ir definēts kā ĢMO ievadīšana vidē ar nodomu, neveicot īpašus lokalizācijas pasākumus, lai ierobežotu to “saskari” ar “vispārējo populāciju un vidi”.
99 Tādējādi šķiet, ka šī pieeja ir vispārīgāka, tostarp arī attiecībā uz produktu, kas satur ĢMO, tirdzniecību. Šajā saistībā Direktīvas 90/220 preambulas 12., 13. un 14. apsvērumā, kā arī Direktīvas 2001/18 preambulas 25., 28. un 32. apsvērumā nepieciešamība ieviest novērtēšanas un atļaujas izsniegšanas procedūru ir saistīta ar gadījumu, kad tirdzniecība izraisa apzinātu izplatīšanu vidē.
100 Regula Nr. 1829/2003, pat ja tajā, īpaši tās 5. panta 5. punktā un 6. panta 4. punktā ir ietverti arī pārtikas radīto vides risku izvērtējuma aspekti, attiecībā uz pārtiku dominējošā veidā ir balstīta uz tādu pieeju cilvēku veselības aizsardzībai, kas ir saistīta ar īpašo apstākli, ka šo produktu pašu par sevi mērķis ir tikt lietotiem cilvēku uzturā. Tādējādi saskaņā ar tās preambulas trešo apsvērumu, lai aizsargātu cilvēku veselību, pārtikai, kuras sastāvā ir ĢMO, kura satur tos vai ir ražota no tiem, ir jāveic tās “drošības” novērtējums.
101 Ar Regulu Nr. 1829/2003 ir ieviests tāds kā papildu kontroles līmenis.
102 Šai regulai nebūtu priekšmeta, ja tiktu uzskatīts, ka atbilstoši Direktīvai 90/220 un Direktīvai 2001/18 veiktais novērtējums un izsniegtā atļauja attiecas uz visiem turpmākajiem iespējamajiem riskiem cilvēku veselībai un videi.
103 Ja ir izpildīti Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, atļaujas saņemšanas un uzraudzības pienākums pastāv neatkarīgi no tā, kāds ir attiecīgajā produktā ietvertais ģenētiski modificētā materiāla daudzums.
104 Attiecībā uz šo pienākumu pielaides robežvērtība 0,5 % ir noteikta tikai Regulas Nr. 1829/2003 47. pantā. Tomēr saskaņā ar minētā 47. panta 5. punktu šī robežvērtība bija piemērojama tikai trīs gadus pēc šīs regulas piemērošanas sākuma brīža.
105 Runājot par Regulas Nr. 1829/2003 12. panta 2. punktā norādīto pielaides robežvērtību 0,9 % katrai sastāvdaļai, tā attiecas uz marķēšanas pienākumu, nevis uz atļaujas saņemšanas un uzraudzības pienākumu.
106 Ja tā pēc analoģijas tiktu piemērota [atļaujas saņemšanas un uzraudzības pienākumam], jebkādu lietderību zaudētu tiesību norma, kurā tā ir paredzēta, jo ar to attiecīgā pārtika tiktu izslēgta no Regulas Nr. 1829/2003 piemērošanas jomas.
107 Katrā ziņā tas būtu pretrunā šīs regulas 1. pantā noteiktajam mērķim nodrošināt “augstu cilvēku dzīvības un veselības aizsardzības līmeni”.
108 Tādējādi uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkts un 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja tajos ir noteikts pārtikas atļaujas saņemšanas un uzraudzības pienākums, šim pienākumam pēc analoģijas nevar piemērot šīs pašas regulas 12. panta 2. punktā paredzēto pielaides robežvērtību marķēšanas jomā.
Par tiesāšanās izdevumiem
109 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Jēdziens ģenētiski modificēts organisms Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulas (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un [dzīvnieku] barību 2. panta 5. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda viela kā ziedputekšņi, kas ir iegūti no ģenētiski modificētas kukurūzas šķirnes, kura ir zaudējusi savas reproducēšanās spējas un kurai nav nekādas spējas nodot tajā esošo ģenētisko materiālu, šajā jēdzienā vairs neietilpst;
2) Regulas Nr. 1829/2003 2. panta 1., 10. un 13. punkts, kā arī 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulas (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu, 2. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvas 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu 6. panta 4. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja tāda viela kā ziedputekšņi, kuru sastāvā ir ģenētiski modificēts DNS un proteīni, nevar tikt uzskatīta par ģenētiski modificētu organismu, tādi produkti kā medus un uztura bagātinātāji, kuru sastāvā ir šāda viela, Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir uzskatāmi par “pārtiku, [..] kuras sastāvā ir [sastāvdaļas, kas ražotas no ĢMO]”. Līdzvērtīgu kvalifikāciju var veikt neatkarīgi no tā, vai attiecīgās vielas piemaisījumi ir tīši vai nejauši;
3) Regulas Nr. 1829/2003 3. panta 1. punkts un 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja tajos ir noteikts pārtikas produkta atļaujas saņemšanas un uzraudzības pienākums, šim pienākumam pēc analoģijas nevar piemērot šīs pašas regulas 12. panta 2. punktā paredzēto pielaides robežvērtību marķēšanas jomā.
[Paraksti]