TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2013. gada 18. aprīlī (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Pārvadājumi – Kopienu dzelzceļa attīstība – Direktīva 91/440/EEK – 6. panta 3. punkts un II pielikums – Direktīva 2001/14/EK – 14. panta 2. punkts – Dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja juridiskas neatkarības neesamība – 11. pants – Darbības uzlabošanas sistēmas neesamība – Nepilnīga transponēšana
Lieta C‑625/10
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2010. gada 29. decembrī cēla
Eiropas Komisija, ko pārstāv J.–P. Keppenne un H. Støvlbæk, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Francijas Republiku, ko pārstāv G. de Bergues, M. Perrot un S. Menez, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Spānijas Karaliste, ko pārstāv S. Centeno Huerta, pārstāve,
persona, kas iestājusies lietā.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] (referents), E. Levits, Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel] un M. Bergere [M. Berger],
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretāre A. Impellicēri [A. Impellizzeri], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 20. septembra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 13. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka:
– neveicot pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka iestāde, kam ir uzticēts veikt būtiskās funkcijas, kuras ir uzskaitītas Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvas 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību (OV L 237, 25. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvu 2001/12/EK (OV L 75, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 91/440”), 6. panta 3. punktā un II pielikumā, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvā 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu (OV L 75, 29. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīvu 2007/58/EK (OV L 315, 44. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2001/14”), 14. panta 2. punktā, ir neatkarīga no uzņēmuma, kas sniedz dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus;
– neieviešot darbības uzlabošanas sistēmu atbilstoši Direktīvas 2001/14 11. pantam un
– atturoties ieviest Direktīvas 2001/14 6. panta 2.–5. punktā paredzēto stimulēšanas sistēmu,
Francijas Republika nav izpildījusi šajos noteikumos paredzētos pienākumus.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
2 2001. gadā Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome pieņēma trīs direktīvas, lai stimulētu dzelzceļa transporta nozari, to pakāpeniski atverot konkurencei Eiropas līmenī, proti, Direktīvu 2001/12, Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvu 2001/13/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 95/18/EK par dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu licencēšanu (OV L 75, 26. lpp.), un Direktīvu 2001/14 (turpmāk tekstā visas kopā – “Pirmā dzelzceļa tiesību aktu pakete”).
Direktīva 91/440
3 Direktīvas 91/440 6. panta 3. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka II pielikumā iekļautās funkcijas, kuras nosaka taisnīgu un nediskriminējošu piekļūšanu infrastruktūrai, uztic iestādēm vai sabiedrībām, kas pašas nesniedz nekādus dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus. Neatkarīgi no organizatoriskajām struktūrām jāpierāda, ka šis mērķis ir sasniegts.”
4 Šīs direktīvas II pielikumā ir uzskaitītas būtiskās funkcijas, kas ir paredzētas tās 6. panta 3. punktā:
“– dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu licencēšanas sagatavošana un ar to saistīto lēmumu pieņemšana, tostarp atsevišķu licenču piešķiršana,
– to lēmumu pieņemšana, kas attiecas uz sliežu ceļu piešķīrumu, ieskaitot pieejamības definīciju un vērtējumu, kā arī atsevišķu sliežu ceļu piešķīrumu,
– to lēmumu pieņemšana, kas attiecas uz infrastruktūras maksām,
– tās publisko pakalpojumu saistību izpildes uzraudzība, ko prasa sakarā ar dažu pakalpojumu sniegšanu.”
Direktīva 2001/14
5 Direktīvas 2001/14 preambulas 11. un 40. apsvērumi ir izteikti šādi:
“(11) Maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmām būtu jādod visiem uzņēmumiem vienlīdzīgas un nediskriminējošas piekļuves iespējas un, ciktāl iespējams, jāmēģina apmierināt visu lietotāju un transporta veidu vajadzības taisnīgi un bez diskriminācijas.
[..]
(40) Dzelzceļa infrastruktūra ir dabisks monopols; tādēļ jāstimulē infrastruktūras pārvaldītāji samazināt izmaksas un efektīvi apsaimniekot savu infrastruktūru.”
6 Šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“Infrastruktūras pārvaldītājs, apspriežoties ar ieinteresētajām pusēm, sagatavo un publicē tīkla pārskatu, ko var iegūt par samaksu, kas nedrīkst pārsniegt šā pārskata publicēšanas izmaksas.”
7 Saskaņā ar minētās direktīvas 6. pantu:
“1. Dalībvalstis izstrādā nosacījumus, attiecīgā gadījumā ieskaitot priekšapmaksas nosacījumus, lai nodrošinātu, ka normālos uzņēmējdarbības apstākļos un saprātīgā laikposmā infrastruktūras pārvaldītāja grāmatvedības rēķinos ienākumiem no infrastruktūras maksas, citas saimnieciskās darbības un valsts iemaksām, no vienas puses, jābūt vismaz līdzsvarā ar infrastruktūras izdevumiem, no otras puses.
Neskarot lietotāja iespējamo ilgtermiņa mērķi segt visu transporta veidu infrastruktūras izmaksas, pamatojoties uz dažādo transporta veidu godīgu, nediskriminējošu konkurenci, kur dzelzceļa transports spēj konkurēt ar citiem transporta veidiem, saskaņā ar 7. un 8. pantā noteikto maksāšanas sistēmu dalībvalsts var prasīt, lai infrastruktūras pārvaldītājs savelk rēķinus bez valsts finansējuma.
2. Infrastruktūras pārvaldītājus, pienācīgi ievērojot drošību un vajadzību uzturēt un uzlabot infrastruktūras pakalpojumu kvalitāti, stimulē samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas lielumu.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka 2. punkta nosacījumu īsteno vai nu ar tādām līgumsaistībām starp kompetento iestādi un infrastruktūras pārvaldītāju, kas aptver vismaz trīs gadu ilgu laikposmu un paredz valsts finansējumu, vai ar attiecīgu reglamentējošu pasākumu ieviešanu, kas paredz arī atbilstīgās pilnvaras.
4. Līgumsaistību gadījumā par līguma noteikumiem un infrastruktūras pārvaldītāja finansēšanai veicamo maksājumu struktūru vienojas iepriekš, aptverot visu līguma darbības laiku.
5. Izstrādā izmaksu sadalījuma noteikšanas metodi. Dalībvalstis var prasīt tās iepriekšēju apstiprināšanu. Šī metode laiku pa laikam būtu jāaktualizē, lai tā atbilstu vislabākajai starptautiskajai praksei.”
8 Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punktā ir noteikts:
“Neierobežojot 4. vai 5. punktu, vai 8. pantu, maksu par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām nosaka tādu, kādas ir tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.”
9 Šīs direktīvas 8. panta 1. punkts ir šāds:
“Lai pilnībā segtu infrastruktūras pārvaldītājam radušās izmaksas, ja tirgus situācija to pieļauj, dalībvalsts var piedzīt uzcenojumus, pamatojoties uz efektīviem, caurskatāmiem un nediskriminējošiem principiem, vienlaikus garantējot optimālu konkurētspēju, jo īpaši dzelzceļa kravu starptautisko pārvadājumu jomā. Maksas iekasēšanas sistēmā ievēro dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu sasniegto produktivitātes pieaugumu.
Maksas līmenis tomēr nedrīkst liegt lietot infrastruktūru tādām tirgus daļām, kas spēj segt vismaz tās izmaksas, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ, kā arī peļņas normu, ko pieļauj tirgus situācija.”
10 Saskaņā ar minētās direktīvas 11. pantu:
“1. Ar infrastruktūras maksāšanas shēmām, izmantojot darbības uzlabošanas shēmu, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumus un infrastruktūras pārvaldītāju mudina līdz minimumam samazināt traucējumus un veikt uzlabojumus dzelzceļu tīkla darbībā. Tas var ietvert sankcijas par rīcību, kas traucē tīkla darbībai, kompensācijas uzņēmumiem, kas cieš no traucējumiem, un prēmijas, ar kurām atalgo darbību, kas ir labāka par plānoto.
2. Darbības uzlabošanas shēmas pamatprincipus piemēro visā tīklā.”
11 Šīs pašas direktīvas 14. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis var izstrādāt vispārīgus dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanas principus, vienlaikus respektējot Direktīvas [91/440] 4. pantā noteikto vadības neatkarību. Ir jāizstrādā konkrēti jaudas iedalīšanas noteikumi. Infrastruktūras pārvaldītājs veic jaudas iedalīšanu. Jo īpaši infrastruktūras pārvaldītājs nodrošina, ka infrastruktūras jaudu iedala taisnīgi un bez diskriminācijas, un saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.
2. Ja infrastruktūras pārvaldītājs savas juridiskās formas, uzbūves vai lēmumu pieņemšanas funkciju dēļ ir atkarīgs no kāda dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma, tad 1. punktā minētās un šajā nodaļā aprakstītās funkcijas veic par jaudas iedalīšanu atbildīga iestāde, kas savā juridiskajā formā, uzbūvē un lēmumu pieņemšanā nav atkarīga ne no viena dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma.”
Francijas tiesības
12 1997. gada 13. februāra Likums Nr. 97–135 par valsts iestādes Réseau ferré de France izveidi dzelzceļa transporta atjaunotnei (1997. gada 15. februāra JORF, 2592. lpp.), redakcijā, kas piemērojama lietas faktiem un kas izriet no grozījumiem, kas pēdējo reizi veikti ar 2009. gada 8. decembra Likumu Nr. 2009–1503 par dzelzceļa transporta organizāciju un reglamentāciju, kur uzskaitīti dažādi ar pārvadājumiem saistīti noteikumi (2009. gada 9. decembra JORF, 21226. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 97–135”), paredz, ka Réseau ferré de France [Francijas dzelzceļa tīkls] (turpmāk tekstā – “RFF”) ir Francijas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājs.
13 Šī likuma 1. panta otrajā daļā ir noteikts:
“Ņemot vērā obligātus publiskā pakalpojuma drošības un turpinātības apsvērumus, satiksmes un pārvietošanās pa valsts dzelzceļa tīklu pārvaldību, kā arī šī tīkla tehnisko un drošības iekārtu darbību un apkopi nodrošina Société nationale des chemins de fer français [Francijas valsts dzelzceļa sabiedrība] [(turpmāk tekstā – “SNCF”)] [RFF] uzdevumā un saskaņā ar tā noteiktajiem mērķiem un pārvaldības principiem. Tas tai maksā attiecīgu atlīdzību. [..]”
14 2003. gada 7. marta Dekrēta Nr. 2003–194 par valsts dzelzceļa tīkla lietošanu (2003. gada 8. marta JORF, 4063. lpp.) 17. panta pirmajā daļā ir paredzēts izstrādāt Direktīvas 2001/14 3. panta 1. punktā norādīto dzelzceļa tīkla pārskatu (turpmāk tekstā – “pārskats”) ar šādiem noteikumiem:
“[RFF] izstrādā valsts dzelzceļa tīkla pārskatu, kurā ir visa informācija, kas vajadzīga, lai varētu īstenot I daļā minētās tiesības piekļūt valsts dzelzceļa tīklam. [..]”
15 Šī dekrēta 18. pantā ir paredzēts:
“[RFF] ir uzdots iedalīt valsts dzelzceļa tīkla infrastruktūras jaudu infrastruktūrās, kuras tas pārvalda vai kuru infrastruktūras pārvaldītājs ir tāda partnerības līguma turētājs, kas noslēgts saskaņā ar likuma [Nr. 97–135] 1.–1. un 1.–2. pantu, ievērojot šā dekrēta 18.–27. pantā noteikto kārtību. [..]”
16 Minētā dekrēta 21. pants tika grozīts ar 2011. gada 26. jūlija Dekrētu Nr. 2011/891 (2011. gada 28. jūlija JORF, 12885. lpp.). Tomēr, ņemot vērā datumu, kas atbilst argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, šajā lietā ir piemērojama minētā panta redakcija pirms šiem grozījumiem. Tā ir šāda:
“Lūgumi piešķirt sliežu ceļu ir sūtāmi uz [RFF], ievērojot nosacījumus un kārtību, kas paredzēti tīkla pārskatā vai, ja ir pamatnolīgums, tad šī nolīguma noteikumos.
[..]
Tehniskos izpildes pētījumus, kas nepieciešami sliežu ceļu pieteikumu izskatīšanai, [RFF] uztic [SNCF], kurai, savukārt, uzdots pārvaldīt satiksmi un pārvietošanos pa valsts dzelzceļa tīklu. Šie pētījumi tiek veikti par atlīdzību, ko maksā pieprasītājs, un tā atbilst izmaksām, kuras ir tieši saistītas ar to veikšanu.
[SNCF], atrodoties [RFF] kontrolē, veic pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu tā dienesta funkcionālo neatkarību, kurš nodrošina tehniskās attiecības, lai garantētu, ka tā darbs tiek veikts, nepieļaujot nekādu diskrimināciju. Šis dienests ievēro komerciāla rakstura informācijas konfidencialitāti, kas tam uzticēta saistībā ar šīm attiecībām.
[..]”
17 Valsts dzelzceļa tīkla pārskata 2011. un 2012. gadam 6.4. pantā ar nosaukumu “Darbības ar dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem uzlabošanas sistēma” ir paredzēts:
“Iepriekš minētās Direktīvas [2001/14] 11. panta ietvaros darbības uzlabošanas sistēma, kuru ievieš [RFF], lai optimizētu dzelzceļa tīkla darbību un piedāvātu kvalitatīvus pakalpojumus dzelzceļa uzņēmumiem, izpaužas kā īpaši tarifi, kas ir piemērojami kravu pārvadājumu sliežu ceļu posmu rezervēšanas maksai, kuru kopējais garums pārsniedz 300 km un kuru ātrums pārsniedz vai atbilst 70 km/h, izņemot pieturas, kas tiek piešķirtas, pamatojoties uz sliežu ceļa rezervēšanas pieprasījumu.
[RFF] var veikt pārrunas par “darbības plānu” ar jebkuru dzelzceļa pārvadājuma uzņēmumu, kurš to vēlas, ņemot vērā kopīgi piemērojamos noteikumus, kurus ir noteikušas Eiropas profesionālās organizācijas un kuru pamatprincipi ir piemērojami visam tīklam.”
18 Starp Francijas valsti un RFF 2008. gada 3. novembrī tika noslēgts darba izpildes līgums par 2008.–2012. gadu (turpmāk tekstā – “darba izpildes līgums”).
19 Pārskatam ir pievienoti vispārējie nosacījumi, kas ir piemērojami valsts dzelzceļa tīkla infrastruktūras izmantošanas līgumam un valsts dzelzceļa tīkla sliežu ceļu piešķiršanas līgumam (turpmāk tekstā – “vispārējie RFF nosacījumi”). Šajos vispārējos nosacījumos ir 18. pants ar nosaukumu “Atbildība nelaimes gadījumu vai zaudējumu rašanās gadījumā”, kurā ir precizēta, attiecīgi, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma un RFF atbildība nelaimes gadījuma vai zaudējumu rašanās gadījumā, kā arī 20. pants ar nosaukumu “Kompensācijas nosacījumi gadījumā, ja RFF neļauj izmantot sliežu ceļu”, kas attiecas uz nelabvēlīgām sekām gadījumā, ja netiek ļauts izmantot dienas sliežu posmus, ko RFF ir piešķīrusi dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem.
20 24. III pants 1982. gada 30. decembra Likumā Nr. 82–1153 par iekšējo pārvadājumu orientāciju (1982. gada 31. decembra JORF, 4004. lpp.), kas grozīts ar Likumu Nr. 2009–1503, bija noteikts:
“Īpašs dienests [SNCF] ietvaros kopš 2010. gada 1. janvāra [RFF] uzdevumā un saskaņā ar [RFF] noteiktajiem vadības mērķiem un principiem veic tos satiksmes un pārvietošanās pārvaldības uzdevumus valsts dzelzceļa tīklā, kuri minēti Likuma Nr. 97–135 1. pantā [..], ievērojot nosacījumus, kas garantē šādi veiktu būtisko funkciju neatkarību, nodrošinot brīvu un godīgu konkurenci, kā arī nepieļaujot nekādu diskrimināciju.
[..]
Dienestam, kurš pārvalda satiksmi un vilcienu kustību, ir savs budžets, kura finansējumu nodrošina [RFF] atbilstoši nolīgumam, kurš ir noslēgts ar [SNCF] un kuru līdzparaksta administrācijas dienesta vadītājs. Šajā nolīgumā atbilstoši [Likuma Nr. 97–135] 1. pantam ir noteikti dienesta uzdevumu izpildes un atlīdzināšanas nosacījumi, tostarp saistībā ar tehniskās īstenošanas pētījumiem, kas nepieciešami pieteikumu par sliežu ceļu piešķiršanu pārbaudei un vilcienu kustības operacionālajai pārvaldībai.
[..]”
Pirmstiesas procedūra un tiesvedība Tiesā
21 Ar 2008. gada 27. jūnija vēstuli Komisija brīdināja Francijas Republiku, ka tai ir jāizpilda pirmās dzelzceļa tiesību aktu paketes direktīvu prasības. Francijas Republika uz brīdinājumu atbildēja ar 2008. gada 9. septembra un 2009. gada 14. jūlija vēstulēm.
22 Ar 2009. gada 9. oktobra vēstuli Komisija nosūtīja Francijas Republikai argumentētu atzinumu, kurā tā norādīja uz veikto pasākumu nepietiekamību, lai nodrošinātu Direktīvas 91/440 6. panta 3. punkta un II pielikuma, kā arī Direktīvas 2001/14 4. panta 2. punkta un 14. panta 2. punkta transponēšanu, ciktāl tas attiecas uz galveno funkciju neatkarību. Sava argumentētā atzinuma ietvaros Komisija arī pārmeta šai dalībvalstij, ka tā nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu pienākumus, kas noteikti piekļuves dzelzceļa infrastruktūrai maksu jomā, kas paredzēti Direktīvas 2001/14 4. panta 1. punktā, 11. pantā un 6. panta 2. punktā, kā arī Direktīvas 91/440 10. panta 7. punktā. Francijas Republika neesot arī izpildījusi pienākumus, kas noteikti dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2001/14 30. panta 1. un 3.–5. punktu saistībā ar dzelzceļa regulatīvo iestādi. Tādējādi Komisija lūdza Francijas Republiku veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šo argumentēto atzinumu divu mēnešu laikā, sākot no tā saņemšanas brīža.
23 Francijas Republika uz Komisijas argumentēto atzinumu atbildēja ar 2009. gada 10. decembra vēstuli, informējot Komisiju par to, ka ir pieņemts un izsludināts Likums Nr. 2009–1503, un tostarp norādot, ka tās formulētie iebildumi Francijas skatījumā ir nepamatoti. 2010. gada 30. jūlijā Francijas Republika sniedza Komisijai dažādu papildu informāciju par pirmās dzelzceļa tiesību aktu paketes ieviešanu.
24 Tā kā Komisiju Francijas Republikas sniegtā atbilde nepārliecināja, tā nolēma celt šo prasību. Tomēr, ņemot vērā dalībvalsts tiesiskā regulējuma attīstību kopš argumentētā atzinuma nosūtīšanas, Komisija ierobežoja šīs prasības sakarā ar pienākumu neizpildi apjomu, attiecinot to tikai uz Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktu un II pielikumu, kā arī Direktīvas 2001/14 6. panta 2.–5. punktu, 11. pantu un 14. panta 2. punktu.
25 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 30. jūnija rīkojumu Spānijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu Francijas Republikas prasījumus.
Par prasību
Par pirmo iebildumu saistībā ar dzelzceļa sliežu ceļu piešķiršanas funkcijas neatkarību
Lietas dalībnieku argumenti
26 Komisija apgalvo – tā kā saskaņā ar Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktu sliežu ceļu piešķiršana ir būtiska funkcija, ko veic, lai garantētu taisnīgu un nediskriminējošu piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai, kas ir norādīta šīs direktīvas II pielikumā un uz ko attiecas neatkarības prasība, tad subjektam, kas ir dzelzceļa transporta pakalpojumu sniedzējs, vai šī subjekta izveidotai administratīvajai direkcijai nevar uzdot veikt būtiskas funkcijas sliežu ceļu piešķiršanas jomā. Šī iestāde apgalvo arī, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktu infrastruktūras jaudas iedalīšana ir jāveic neatkarīgai iedalīšanas iestādei.
27 Komisija norāda – ja arī RFF, kas atbild par šīs infrastruktūras pārvaldību, ir no SNCF, kas nodrošina dzelzceļa pakalpojumu sniegšanu, neatkarīga iestāde, SNCF tomēr ir uzdots veikt dažas būtiskas funkcijas sliežu ceļu piešķiršanas jomā. Šai ziņā Komisija uzskata, ka, lai arī šīs būtiskās funkcijas ir uzticētas īpašam dienestam SNCF ietvaros, proti, Direction des Circulations Ferroviaires [Dzelzceļa satiksmes direkcijai] (turpmāk tekstā – “DCF”), šī DCF neesot neatkarīga no SNCF ne juridiskās formas, ne uzbūves, ne lēmumu pieņemšanas ziņā.
28 Komisija uzskata, ka DCF uzticētie uzdevumi veicina to būtisko funkciju izpildi, kas norādītas Direktīvas 91/440 II pielikumā. SNCF esot uzticēta virkne jaudas piešķiršanas procesā būtisku elementu minētās direktīvas II pielikuma izpratnē, piemēram, tehniskie izpildes pētījumi vai sliežu ceļu piešķiršana pēdējā brīdī. Komisija uzskata – pat ja RFF ir atbildīgs par atsevišķu sliežu ceļu piešķiršanu, SNCF uzdotie pētījumi ietilpst būtiskajās funkcijās. Šīs funkcijas ietilpst tajās, kas minētas Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktā, un to veikšanai tātad vajadzīga neatkarīga iestāde.
29 Komisija apgalvo, ka Direktīvas 91/440 6. panta 3. punkts un Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punkts ir lasāmi kopsakarā un viens otru papildina. Būtisko funkciju neatkarības noteikums, kas vispārīgi ir formulēts Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktā, ir precizēts un izvērsts Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktā attiecībā uz sliežu ceļu iedalīšanu.
30 Komisija uzskata, ka Direktīva 2001/14 neparedz, ka būtiskās funkcijas varētu veikt dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums, kas atrodas iestādes, kas ir neatkarīga juridiskās formas, uzbūves un lēmumu pieņemšanas ziņā, “pārraudzībā”, bet tā pieprasa, lai šīs funkcijas “uzņemtos” šāda neatkarīga iestāde.
31 Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punkta mērķis esot nodrošināt, lai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem nebūtu nekādas kompetences sliežu ceļu iedalīšanas jomā, lai garantētu godīgu un nediskriminējošu attieksmi šo uzņēmumu starpā.
32 Attiecībā uz DCF neatkarību juridiskā ziņā Komisija uzskata, ka ir runa par specializētu SNCF dienestu, kas tādējādi šai ziņā neesot neatkarīgs, lai arī tas ir prasīts Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktā, jo DCF ir integrēta SNCF un tai nav atsevišķas juridiskas personas statusa.
33 Komisija arī uzskata, ka gadījumā, ja dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājs – šajā gadījumā RFF – deleģē būtiskas funkcijas atsevišķai iestādei, kāda šajā gadījumā ir DCF, šai iestādei ir jāatbilst tādām pašām neatkarības prasībām, kādas ir noteiktas šīs infrastruktūras pārvaldītājam. Tādējādi neatkarības prasība “sekojot” būtisko funkciju izpildei. Pretējā gadījumā neatkarības prasība zaudētu jebkādu lietderīgo iedarbību.
34 Attiecībā uz DCF neatkarību uzbūves un lēmumu pieņemšanas ziņā Komisija norāda, ka tā netiek pietiekami nodrošināta. Neatkarības pienākumu ievērošanai vajadzētu būt neatkarīgas iestādes pārbaudes priekšmetam, šīs funkcijas šajā gadījumā varētu pildīt Autorité de régulation des activités ferroviaires [Dzelzceļa darbības regulators]. Turklāt dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, kuri konkurē ar SNCF, neesot iespēju sūdzēties gadījumā, ja netiek ievērota neatkarības prasība, Autorité de régulation des activités ferroviaires sniedzot atzinumu nevis par DCF direktora iecelšanu, bet tikai attiecībā uz viņa atcelšanu no amata, DCF personāla pārcelšana uz citiem SNCF dienestiem netiekot pietiekami kontrolēta un, visbeidzot, joprojām neesot nodrošinātas garantijas, ka DCF būs savs personāls, atsevišķas telpas un aizsargāta informācijas sistēma.
35 Komisija visbeidzot savā replikā piebilst – pat ja iespēja, ka Francijas Republika pieņemtu jaunu dekrētu (kurš starplaikā kļuva par 2011. gada 26. jūlija Dekrētu Nr. 2011–891 par satiksmes un dzelzceļa kustības pārvaldības pakalpojumiem un atsevišķiem noteikumiem dzelzceļa jomā (2011. gada 28. jūlija JORF, 12885. lpp.)), nozīmēja esošās situācijas uzlabošanos, šis jaunais dekrēts nesniedz DCF pietiekamu neatkarību uzbūves un lēmumu pieņemšanas ziņā un, vēl jo mazāk, juridiskā ziņā.
36 Francijas Republika norāda, ka DCF neatkarība ir nodrošināta, ciktāl tai uzticētās būtiskās funkcijas pārrauga RFF. DCF piedaloties būtisko funkciju veikšanā, bet tās nepārvaldot, jo tikai RFF esot atbildīgs par sliežu ceļu piešķiršanu. Tādējādi RFF nosakot procesus, kā arī pieteikumu, kurus tā iesniedz DCF, apstrādes procedūras un nosakot prioritātes noteikumus. Attiecībā uz sliežu ceļu piešķiršanu pēdējā brīdī – tas, ka tos piešķir DCF, esot pamatots ar steidzamību un katrā ziņā tas tiekot noteikts atbilstoši pieteikumu iesniegšanas kārtībai. Francijas valdība turklāt norāda, ka prasība pēc DCF neatkarības juridiskā ziņā nenozīmē, ka tai ir jābūt no SNCF atšķirīgai juridiskai personai.
37 Šī valdība arī uzskata, ka Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punkts uz Francijas situāciju nav attiecināms, jo šī norma ir piemērojama tikai tad, ja infrastruktūras pārvaldītājs nav neatkarīgs. Tā kā infrastruktūras pārvaldītājs, proti, RFF, esot neatkarīgs, tad šis pants DCF darbībai neesot piemērojams.
38 Francijas valdība apgalvo – lai arī DCF ir integrēta juridiskā personā, kas pati ir dzelzceļa transporta pakalpojumu sniedzēja, tā tomēr funkcionālajā ziņā paliek neatkarīga iestāde. Tādējādi nevarot uzskatīt, ka DCF, lai arī tā ir integrēta SNCF, būtu tas pats, kas dzelzceļa transporta pakalpojumu sniedzēja iestāde Direktīvas 91/440 6. panta 3. punkta izpratnē.
39 Francijas valdība tāpat noraida Komisijas argumentus par neatkarību DCF lēmumu vai lēmumu pieņemšanas ziņā, tostarp attiecībā uz tās direktora iecelšanu, direktora un darbinieku pārcelšanu uz citiem SNCF dienestiem un nodrošināšanu, lai DCF būtu atsevišķas telpas, sava juridiskā personība, kā arī aizsargāta informācijas sistēma.
40 Savā atbildē uz repliku Francijas valdība norāda, ka Direktīvas 91/440 6. panta 3. punkta un II pielikuma transponēšana ir pilnībā pabeigta, kopš atbilstoši Likumam Nr. 2009–1503 tika pieņemts Dekrēts Nr. 2011–891.
Tiesas vērtējums
41 Ar pirmo iebildumu Komisija pārmet, ka Francijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktā, lasot to kopā ar šīs direktīvas II pielikumu, kā arī Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktā norādītos pienākumus, ciktāl, lai arī Francijā dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājs RFF esot no SNCF, kas nodrošina dzelzceļa pakalpojumu sniegšanu, neatkarīga iestāde, SNCF tomēr joprojām atbildot par atsevišķām sliežu ceļu piešķiršanas būtiskajām funkcijām, ņemot vērā, ka tehnisko izpildes pētījumu, kas nepieciešami sliežu ceļu pieteikumu izskatīšanai un sliežu ceļu piešķiršanai pēdējā brīdī, veikšana ir uzticēta īpašam SNCF dienestam, kurš nav no tās neatkarīgs juridiskās formas, uzbūves un lēmumu pieņemšanas ziņā.
42 Vispirms ir jānorāda, ka Francijas valdība apgalvo, ka Direktīvas 91/440 6. panta 3. punkta un II pielikuma transponēšana ir pilnībā pabeigta, kopš tika pieņemts Dekrēts Nr. 2011–891.
43 Tomēr atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai valsts pienākumu neizpildes esamība ir jāvērtē atkarībā no situācijas dalībvalstī, kāda tā ir, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un pēc tam sekojošās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā (tostarp skat. 2007. gada 27. septembra spriedumu lietā C‑9/07 Komisija/Francija, 8. punkts, un 2010. gada 18. novembra spriedumu lietā C‑48/10 Komisija/Spānija, 30. punkts).
44 Tādējādi, tā kā Dekrēts Nr. 2011–891 tika pieņemts pēc termiņa, kuru Komisija bija noteikusi savā 2009. gada 9. oktobra argumentētajā atzinumā, beigām, to nevar ņemt vērā, veicot Tiesas izvērtējumu par šīs prasības par valsts pienākumu neizpildi pamatotību.
45 Pēc būtības, ir jāatgādina, ka ar Direktīvu 91/440 tika uzsākta dzelzceļa pārvadājumu liberalizācija nolūkā nodrošināt dzelzceļa uzņēmumiem taisnīgu un nediskriminējošu piekļūšanu infrastruktūrai. Lai nodrošinātu šādu piekļūšanu, Direktīvas 91/440 6. panta 3. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka šīs direktīvas II pielikumā iekļautās būtiskās funkcijas uztic iestādēm vai sabiedrībām, kas pašas nesniedz nekādus dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus, un tas ir jāpierāda neatkarīgi no organizatoriskajām struktūrām.
46 Saskaņā ar Direktīvas 91/440 II pielikumu par būtiskajām funkcijām atbilstoši tās 6. panta 3. punktam tiek uzskatīta dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu licencēšanas sagatavošana un ar to saistīto lēmumu pieņemšana, lēmumu pieņemšana, kas attiecas uz sliežu ceļu piešķiršanu, ieskaitot pieejamības definīciju un vērtējumu, kā arī atsevišķu sliežu ceļu piešķiršanu, to lēmumu pieņemšana, kas attiecas uz infrastruktūras maksām, un publisko pakalpojumu saistību izpildes uzraudzība, ko prasa sakarā ar dažu pakalpojumu sniegšanu.
47 No šī uzskaitījuma izriet, ka dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam nevar tikt uzticēta tehnisko izpildes pētījumu, kas nepieciešami sliežu ceļu pieteikumu izskatīšanai pirms lēmuma pieņemšanas un sliežu ceļu piešķiršanai pēdējā brīdī, veikšana, ņemot vērā, ka, pirmkārt, šie pētījumi ietekmē sliežu ceļu pieejamības noteikšanu un novērtēšanu un, otrkārt, sliežu ceļu piešķiršana pēdējā brīdī ir uzskatāma par Direktīvas 91/440 II pielikumā paredzēto individuālo sliežu ceļu piešķiršanu, tādēļ šīs funkcijas ir jāuztic neatkarīgai iestādei.
48 Jāatgādina, ka Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktā ir paredzēts, ka iestādes, kurām ir uzticētas piešķiršanas funkcijas, juridiskajā formā, uzbūvē un lēmumu pieņemšanā nav atkarīgas ne no viena dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma.
49 Šajā ziņā nevar atbalstīt Francijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punkts nav piemērojams, ņemot vērā, ka pastāv neatkarīgs infrastruktūras pārvaldītājs – RFF, kurš atbild par būtiskajām individuālo sliežu ceļu sadales un piešķiršanas funkcijām. Pretēji tam, ko norāda minētā dalībvalsts, Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktā paredzētā neatkarība, kas ir jāpierāda dzelzceļu infrastruktūras pārvaldītājam, ir jāpārbauda pat tad, ja šis pārvaldītājs ir neatkarīgs no dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, ja būtiskās funkcijas joprojām ir uzticētas dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam. Tādējādi un kā to norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 41. punktā, DCF joprojām ir piemērojamas Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktā un Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktā norādītās prasības, kas viena no otras nav atdalāmas. Pretējā gadījumā dalībvalstis varētu izvairīties no minēto direktīvu noteikumiem, ieviešot infrastruktūras pārvaldītāju, kurš, lai arī būtu neatkarīgs, būtiskās funkcijas deleģētu dzelzceļa uzņēmumam, kas būtu pretrunā mērķim, kurš ir atgādināts Direktīvas 2001/14 preambulas 11. apsvērumā, proti, dot visiem dzelzceļa uzņēmumiem vienlīdzīgas un nediskriminējošas piekļuves iespējas dzelzceļa infrastruktūrai.
50 Šajā gadījumā DCF, kuru gan pārrauga neatkarīgs infrastruktūras pārvaldītājs RFF, saskaņā ar Likuma Nr. 82–1153 24. pantu un Dekrēta Nr. 2003–194 21. pantu ir uzticētas būtiskās funkcijas Direktīvas 91/440 6. panta 3. punkta izpratnē un tas ir iekļauts dzelzceļa uzņēmuma, proti, SNCF, struktūrā. Attiecīgi, lai tas varētu uzņemties sadalīšanas funkcijas, DCF pašam ir jābūt neatkarīgam no SNCF juridiskās formas, uzbūves un lēmumu pieņemšanas ziņā.
51 Arī juridiskajā jomā DCF ir jābūt no SNCF nodalītai juridiskajai personībai un, otrkārt, arī savām, no SNCF nodalītām iestādēm un resursiem.
52 Tādējādi tomēr ir jākonstatē, ka Francijā DCF nav no SNCF nodalītas juridiskās personības, ko Francijas Republika neapstrīd. Tādējādi starp DCF un SNCF nepastāv Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktā paredzētā juridiskā neatkarība.
53 Tā kā nav izpildīts juridiskās neatkarības kritērijs, nav jāpārbauda uzbūves un lēmumu pieņemšanas kritēriji, ņemot vērā, ka šiem trim kritērijiem ir jābūt izpildītiem kumulatīvi, un gadījumā, ja kāds no tiem nav izpildīts attiecībā uz DCF, ar to pietiek, lai rastos Direktīvas 91/440 6. panta 3. punktā un II pielikumā, kā arī Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktā noteikto pienākumu neizpilde.
54 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais iebildums, kuru Komisija izvirzījusi savas prasības pamatojumam, ir jāpieņem.
Par otro iebildumu saistībā ar maksām par piekļūšanu infrastruktūrai
Lietas dalībnieku argumenti
55 Otrā iebilduma pirmajā daļā Komisija norāda, ka Francijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Direktīvas 2001/14 11. pantu, ciktāl Francijas tiesiskajā regulējumā patlaban nav darbības uzlabošanas sistēmas, kas atbilstu šim pantam. Dalībvalsts minētie pasākumi neesot šāda sistēma.
56 Pārskata 6.4. punkts, kurā ir paredzēti īpaši maksājumi, kas ir piemērojami kravu pārvadājumu sliežu ceļu posmu rezervēšanas maksai, kuru kopējais garums pārsniedz 300 km un kuru ātrums pārsniedz 70 km/h, nevar uzskatīt par darbības uzlabošanas sistēmu Direktīvas 2001/14 11. panta izpratnē, ņemot vērā, ka tajā neesot iekļautas sankcijas un/vai stimulējoši pasākumi tirgus dalībniekiem vai pārvaldītājam ar mērķi uzlabot darbību.
57 Tāpat Direktīvas 2001/14 11. pantā paredzētos pienākumus neizpildot abi citi Francijas valsts iestāžu minētie dokumenti, proti, infrastruktūras izmantošanas līgumiem piemērojamie vispārējie nosacījumi un darba izpildes līgums.
58 Komisija tāpat sava otrā iebilduma otrajā daļā apgalvo, ka Francijas Republika, neieviešot stimulējošu mehānismu, kas ir paredzēts Direktīvas 2001/14 6. panta 2.–5. punktā, nav izpildījusi šajās tiesību normās noteiktos pienākumus.
59 Attiecībā uz stimulējošiem pasākumiem, kuru mērķis ir samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas, Komisija norāda, ka Francijas iestāžu veiktos pasākumus nepapildina sistēma, kas darbotos kā stimuls, būtiski mudinot dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāju sasniegt viņam noteiktos mērķus.
60 Saistībā ar infrastruktūras piekļuves maksas samazināšanu Komisija norāda, ka darba izpildes līgumā nav paredzēts nekāds mērķis.
61 Francijas valdība apgalvo, ka darba izpildes līgumā ir noteikti infrastruktūras modernizācijas mērķi, kā arī kārtība, kādā izstrādājams jauns dzelzceļa tīkla komercpiedāvājums, lai uzlabotu kvalitāti, pakalpojumus un drošību. Šajā līgumā esot arī noteikumi, kas pēc būtības mudinot infrastruktūras pārvaldītāju mazināt trūkumus un uzlabot dzelzceļa tīkla darbību.
62 Francijas Republika tāpat norāda, ka vispārējie nosacījumi, ko piemēro infrastruktūras izmantošanas līgumiem, piemēram, ciktāl tie paredz kompensācijas par saistību neizpildi, ietver arī normas, kuru mērķis ir rosināt gan dzelzceļa uzņēmumus, gan infrastruktūras pārvaldītāju samazināt trūkumus un uzlabot dzelzceļa tīkla darbību.
63 Attiecībā uz stimulējošiem pasākumiem, kuru mērķis ir samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas, Francijas iestādes apgalvo, ka tās esot ieviesušas prēmiju mehānismu tam personālam, kas ir tieši saistīts ar šo izmaksu samazināšanu, un līdz ar to tās šai ziņā esot noteikušas stimulējošus pasākumus.
64 Attiecībā uz mērķi samazināt maksas lielumu par piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai Francijas valdība uzskata, ka dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas maksu samazinājums nekādā gadījumā nevarot būt Direktīvā 2001/14 noteiktais absolūtais mērķis.
65 Spānijas valdība uzskata, ka direktīva nedefinē un nenosaka kritērijus, pēc kuriem būtu jāveido darbības uzlabošanas sistēma, bet tikai norāda uz šīs sistēmas mērķi.
66 Tādējādi Komisija neesot pierādījusi, ka Francijā noteiktā infrastruktūras maksājumu sistēma nemudina maksimāli samazināt trūkumus un uzlabot dzelzceļa tīkla darbību. Ar atsauci uz spēkā esošajām tiesību normām un atsevišķu līgumu vai atsevišķu tiesību normu daļēju interpretāciju nepietiekot šī pierādījuma iesniegšanai, jo šīs tiesību normas ir jāizskata kopumā.
67 Attiecībā uz pasākumiem, kuru mērķis ir samazināt piekļuves maksas apjomu, Spānijas valdība norāda, ka šīs piekļuves koncepcija ir iekļauta moderna un konkurētspējīga Eiropas dzelzceļa tīkla izveides perspektīvā atbilstoši Direktīvas 2001/14 norādītajam mērķim, kurš, kā to uzskata šī valdība, šobrīd vēl nav sasniegts. Līdz ar to neesot saprātīgi vienlaicīgi samazināt piekļuves maksas apmēru un uzturēšanas izmaksas, iepriekš nemodernizējot dzelzceļa tīklu. Šis apstāklis automātiski izslēdzot jebkādu iespēju pārkāpt iepriekš minētās tiesību normas.
Tiesas vērtējums
68 Ar otrā iebilduma pirmo daļu Komisija būtībā pārmet, ka Francijas Republika valsts tiesiskajā regulējumā nav ieviesusi Direktīvas 2001/14 11. pantā paredzēto darbības uzlabošanas sistēmu.
69 Atbilstoši Direktīvas 2001/14 11. panta 1. punktam ar infrastruktūras maksāšanas sistēmām, izmantojot darbības uzlabošanas sistēmu, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumus un infrastruktūras pārvaldītāju mudina līdz minimumam samazināt traucējumus un veikt uzlabojumus dzelzceļu tīkla darbībā. Saskaņā ar šo pašu tiesību normu šī sistēma var ietvert sankcijas, kompensācijas un prēmijas.
70 No tā izriet, pirmkārt, ka dalībvalstīm infrastruktūras maksāšanas sistēmās ir jāiekļauj darbības uzlabošanas sistēma, kuras mērķis ir mudināt gan dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumus, gan infrastruktūras pārvaldītāju uzlabot tīkla darbību. Otrkārt, runājot par to stimulējošo pasākumu veidu, ko var veikt dalībvalstis, pēdējās minētās saglabā brīvību izvēlēties konkrētus pasākumus, kuri ietilpst minētajā sistēmā, ja tie veido saskaņotu un pārskatāmu veselumu, ko varētu kvalificēt kā “darbības uzlabošanas sistēmu” (skat. 2013. gada 28. februāra spriedumu lietā C‑483/10 Komisija/Spānija, 64. punkts).
71 Tādējādi, lai pārbaudītu šīs pirmās daļas pamatotību, ir jāpārbauda, vai pasākumi, kas šajā ziņā ir paredzēti Francijas tiesību aktos, atbilst Direktīvas 2001/14 11. panta prasībām.
72 Runājot par pārskata 6.4. pantu, jākonstatē, ka šajā tiesību normā ir paredzēts tikai īpašs tarifs, kas ir piemērojams kravas pārvadājumu sliežu ceļu rezervācijas piešķiršanai ar nosacījumu, ka to kopējais garums pārsniedz 300 km un ātrums pārsniedz 70 km/h, tādējādi šī sistēma neveido saskanīgu un pārredzamu sistēmu, ko varētu kvalificēt kā darbības uzlabošanas sistēmu Direktīvas 2001/14 11. panta izpratnē. Kā tika atgādināts šī sprieduma 70. punktā, šajā pēdējā minētajā pantā ir prasīts, ka dalībvalstīm maksas iekasēšanas sistēmā faktiski ir jāietver darbības uzlabošanas sistēma.
73 Runājot par RFF vispārējiem nosacījumiem, tajos ir ietverti kompensācijas noteikumi infrastruktūras pārvaldītājam gadījumā, ja sliežu ceļš netiek izmantots dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma kļūdas dēļ, kā arī kompensācija dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam gadījumā, ja pārvaldītājs neļauj izmantot sliežu ceļus. Jānorāda, ka šie noteikumi nav uzskatāmi par darbības uzlabošanas sistēmu. Šo vispārējo nosacījumu 18. pantā ir iekļauti tikai vienkārši atbildības noteikumi zaudējumu gadījumā un minēto vispārējo noteikumu 20. pantā ir paredzētas tikai sekas, kas ietver kompensācijas izmaksu, gadījumā, ja RFF atņem sliežu ceļus.
74 Visbeidzot, attiecībā uz darba izpildes līgumā paredzētā īpašā darbības uzlabošanas mehānisma eksperimentālu ieviešanu ir jākonstatē, ka par šo mehānismu atbild tikai RFF. Tādējādi darba izpildes līgums nav uzskatāms par darbības uzlabošanas sistēmu, kas stimulētu ne tikai infrastruktūras pārvaldītāju, bet arī dzelzceļa uzņēmumus. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2001/14 11. panta 2. punktu darbības uzlabošanas sistēmas pamatprincipus piemēro visā tīklā. Savukārt darba izpildes līguma noteikumi ir piemērojami tikai kravas pārvadājumu tīklā.
75 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka otrā iebilduma pirmajai daļai, ko Komisija ir izvirzījusi savas prasības pamatojumam, ir jāpiekrīt.
76 Ar otrā iebilduma otro daļu Komisija būtībā pārmet, ka Francijas Republika nav paredzējusi mehānismus, kuri veicinātu infrastruktūras pārvaldītāju samazināt ar infrastruktūras pakalpojumiem saistītās izmaksas vai samazināt piekļuves maksas lielumu.
77 Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punktu dalībvalstis izstrādā atbilstošus nosacījumus, lai nodrošinātu, ka normālos uzņēmējdarbības apstākļos un saprātīgā laikposmā minētā pārvaldītāja grāmatvedības rēķinos ienākumi no infrastruktūras maksas, citas saimnieciskās darbības un valsts iemaksām, no vienas puses, ir vismaz līdzsvarā ar infrastruktūras izdevumiem, no otras puses. Saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 2. punktu dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājus ar stimulējošiem pasākumiem mudina samazināt šīs infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas lielumu.
78 Šajā ziņā Direktīvas 2001/14 6. panta 3. punktā ir paredzēts, ka no šī panta 2. punkta izrietošais pienākums ir jāizpilda vai nu ar tādu daudzgadu līgumu starp infrastruktūras pārvaldītāju un kompetento iestādi, kas paredz valsts finansējumu, vai ar attiecīgu reglamentējošu pasākumu ieviešanu, kas paredz arī atbilstīgās pilnvaras. Tādējādi dalībvalstis drīkst īstenot stimulējošus pasākumus daudzgadu līguma ietvaros vai ar reglamentējošu noteikumu palīdzību.
79 Šajā gadījumā prēmiju sistēma starp RFF priekšsēdētāju un tā personāla pārstāvjiem darba izpildes līguma īstenošanas ietvaros tika parakstīts 2009. gada 6. jūnijā. Līdzīgs nolīgums ir uzskatāms par stimulējošu mehānismu daudzgadu līguma nozīmē, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2001/14 6. panta 3. punktā.
80 Ar prēmiju sistēmu tiek ieviesta prēmija personālam, kuras mērķis ir stimulēt dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāju samazināt izmaksas, ciktāl šajā sistēmā tostarp kā kritērijs, kas var būt par pamatu prēmijas piešķiršanai visa RFF personāla labā, tostarp ir paredzēts darba vienības izmaksas samazināšana, kas atbilst viena kilometra dzelzceļa sliežu pilnīgai atjaunošanai. Šo izmaksu uzraudzība faktiski ļauj ieviest rādītāju, kas atspoguļo dzelzceļa infrastruktūras atjaunošanas vienības izmaksas, kā ģenerāladvokāts norādīja savu secinājumu 66. punktā, ar šo rādītāju tiek ieviests prēmiju mehānisms personālam, kurš ir cieši saistīts ar infrastruktūras nodrošināšanas izmaksu samazināšanu. Turklāt prēmija, kas tiek piešķirta atbilstoši prēmiju sistēmai, tiek izmaksāta tikai tad, ja konstatētās izmaksas atbilst darba izpildes līguma mērķiem.
81 Tādējādi šie pasākumi stimulē infrastruktūras pārvaldītāju samazināt dzelzceļa infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un, netieši, samazināt tās piekļuves maksas lielumu.
82 Runājot par Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt stimulējošus pasākumus, lai samazinātu piekļuves maksu, kas nav tie, kuri veikti, lai mudinātu samazināt izmaksas, ir jākonstatē, ka šīs direktīvas preambulas 40. apsvērumā ir noteikts, ka dzelzceļa infrastruktūra ir dabisks monopols un tādēļ infrastruktūras pārvaldītāji ir jāstimulē samazināt izmaksas un efektīvi apsaimniekot savu infrastruktūru. Tomēr šajā apsvērumā ir minēta nevis maksa, bet gan tikai izmaksas (skat. 2013. gada 28. februāra spriedumu lietā C‑556/10 Komisija/Vācija, 106. punkts).
83 Protams, Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punktā ir paredzēts, ka stimulējoši pasākumi ir jāveic tā, lai samazinātu izmaksas un piekļuves maksu. Tomēr šajā tiesību normā nekādā ziņā nav paredzēts, ka šie pasākumi ir jāveic atšķirīgā veidā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 107. punkts).
84 Ja atzītu Komisijas nostāju, būtu jāatzīst dalībvalsts pienākums mudināt infrastruktūras pārvaldītāju, samazinot maksu, efektivitātes ceļā gūtu uzkrājumu daļu pārvirzīt uz tīkla lietotājiem, kaut gan tas varētu nebūt spējīgs atgūt visas infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas. Šāda interpretācija noteiktu dalībvalstij pienākumu šīs uzkrājumu daļas pārvirzīšanas dēļ finansēt infrastruktūru. Jākonstatē, ka šāda interpretācija būtu pretrunā Direktīvas 2001/14 6. panta 1. punkta otrajai daļai, kurā ir paredzēts, ka dalībvalsts šīs direktīvas 7. un 8. pantā noteiktās maksāšanas sistēmas ietvaros var pieprasīt infrastruktūras pārvaldītājam, lai tas līdzsvaro savus rēķinus bez valsts finansējuma (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 108. punkts).
85 Tādējādi ir jāuzskata, ka pienākums ar stimulējošiem pasākumiem mudināt infrastruktūras pārvaldītāju samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas apmēru šajā gadījumā ir izpildīts, veicot pasākumus, kuru mērķis ir samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas, jo šie pasākumi ietekmē arī maksas samazināšanu, kā tas ir minēts šī sprieduma 79.–81. punktā.
86 Turklāt ir jākonstatē, ka stimulējoši pasākumi, kuru mērķis ir likt samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas, var izraisīt tikai piekļuves maksas lieluma samazināšanos neatkarīgi no tā, vai tās ir noteiktas, pamatojoties uz Direktīvas 2001/14 7. panta 3. punktu vai uz šīs direktīvas 8. panta 1. punktu.
87 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas otrā iebilduma otrais pamats par stimulējošajiem pasākumiem izmaksu samazināšanai ir jānoraida.
88 No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka, neveicot pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka iestāde, kam ir uzticēts veikt būtiskās funkcijas, kuras ir uzskaitītas Direktīvas 91/440 II pielikumā, būtu neatkarīga no uzņēmuma, kurš sniedz dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 3. punktam un II pielikumam, kā arī Direktīvas 2001/14 14. panta 2. punktam, kā arī, noteiktajā termiņā nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvas 2001/14 11. panta prasības, Francijas Republika nav izpildījusi šajās tiesību normās paredzētos pienākumus.
89 Pārējā daļā prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
90 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tā kā, attiecīgi, gan Komisijai, gan Francijas Republikai spriedums ir daļēji nelabvēlīgs, jānolemj, ka pēdējās minētās sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
91 Piemērojot Reglamenta 140. panta 1. punktu, Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) neveicot pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka iestāde, kam ir uzticēts veikt būtiskās funkcijas, kuras ir uzskaitītas Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvas 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvu 2001/12/EK, II pielikumā, būtu neatkarīga no iestādes, kas sniedz dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 3. punktam un II pielikumam, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvas 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīvu 2007/58/EK, 14. panta 2. punktam, un, noteiktajā termiņā nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu minētās Direktīvas 2001/14 11. panta prasības, Francijas Republika nav izpildījusi šajās tiesību normās paredzētos pienākumus;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Eiropas Komisija un Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas;
4) Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
[Paraksti]