TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2011. gada 21. decembrī (*)
Savienības tiesības – Principi – Pamattiesības – Savienības tiesību īstenošana – Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums – Kopējā Eiropas patvēruma sistēma – Regula (EK) Nr. 343/2003 – “Drošu valstu” jēdziens – Patvēruma meklētāja nosūtīšana uz atbildīgo dalībvalsti – Pienākums – Apstrīdams pieņēmums, ka šī dalībvalsts ievēro pamattiesības
Apvienotās lietas C‑411/10 un C‑493/10
par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apvienotā Karaliste) un High Court (Īrija) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti 2010. gada 12. jūlijā un 11. oktobrī un kas Tiesā reģistrēti attiecīgi 2010. gada 18. augustā un 15. oktobrī, tiesvedībās
N. S. (C‑411/10)
pret
Secretary of State for the Home Department
un
M. E. (C‑493/10),
A. S. M.,
M. T.,
K. P.,
E. H.
pret
Refugee Applications Commissioner,
Minister for Justice, Equality and Law Reform,
piedaloties
Amnesty International Ltd and AIRE Centre (Advice on Individual Rights in Europe) (UK) (C‑411/10),
Apvienoto Nāciju Augstajam komisāram bēgļu jautājumos (UNHCR) (UK) (C‑411/10),
Equality and Human Rights Commission (EHRC) (C‑411/10),
Amnesty International Ltd and AIRE Centre (Advice on Individual Rights in Europe) (IRL) (C‑493/10),
Apvienoto Nāciju Augstajam komisāram bēgļu jautājumos (UNHCR) (IRL) (C‑493/10).
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], J. Malenovskis [J. Malenovský] un U. Lehmuss [U. Lõhmus], tiesneši A. Ross [A. Rosas] (referents), M. Ilešičs [M. Ilešič], T. fon Danvics [T. von Danwitz], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], K. Toadere [C. Toader] un Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel],
ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [V. Trstenjak],
sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 28. jūnija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– N. S. vārdā – D. Rouza [D. Rose], QC, M. Hendersons [M. Henderson] un A. Pikapa [A. Pickup], barristers, kā arī S. Jorka [S. York], Legal Officer,
– M. E. u.c. vārdā – K. Pauers [C. Power], BL, F. Makdona [F. McDonagh], SC, un Dž. Sīrsons [G. Searson], solicitor,
– Amnesty International Ltd and AIRE Centre (Advice on Individual Rights in Europe) (UK) (C‑411/10) vārdā – S. Kokss [S. Cox] un S. Tagavi [S. Taghavi], barristers, kā arī Dž. Tomkins [J. Tomkin], BL,
– Amnesty International Ltd and AIRE Centre (Advice on Individual Rights in Europe) (IRL) (C‑493/10) vārdā – B. Šipsijs [B. Shipsey], SC, Dž. Tomkins, BL, un K. O’Briains [C. Ó Briain], solicitor,
– Equality and Human Rights Commission (EHRC) vārdā – Dž. Robertsons [G. Robertson], QC, kā arī Dž. Kūpers [J. Cooper] un K. Koljēra [C. Collier], solicitors,
– Apvienoto Nāciju Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) (UK) vārdā – R. Huseins [R. Husain], QC, R. Deiviss [R. Davies], solicitor, kā arī S. Naitsa [S. Knights] un M. Demetriu [M. Demetriou], barristers,
– Īrijas vārdā – D. O’Hagans [D. O’Hagan], pārstāvis, kam palīdz S. Mūrheda [S. Moorhead], SC, un D. Konlans Smits [D. Conlan Smyth], BL,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – K. Mjurela [C. Murrell], pārstāve, kurai palīdz D. Bērds [D. Beard], barrister,
– Beļģijas valdības vārdā – K. Pošē [C. Pochet] un T. Materne [T. Materne], pārstāvji,
– Čehijas valdības vārdā – M. Smoleks [M. Smolek] un J. Vlāčils [J. Vláčil], pārstāvji,
– Vācijas valdības vārdā – T. Hence [T. Henze] un N. Grafs Victums [N. Graf Vitzthum], pārstāvji,
– Grieķijas valdības vārdā – A. Samoni‑Randu [A. Samoni‑Rantou], M. Mikelogjanaki [M. Michelogiannaki], T. Papadopulu [T. Papadopoulou], F. Dedusi [F. Dedousi] un M. Germani [M. Germani], pārstāves,
– Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues], kā arī E. Beljāra [E. Belliard] un B. Bopēra‑Manoka [B. Beaupère‑Manokha], pārstāvji,
– Itālijas valdības vārdā – Dž. Palmjēri [G. Palmieri], pārstāve, kurai palīdz M. Ruso [M. Russo], avvocato dello Stato,
– Nīderlandes valdības vārdā – K. M. Viselsa [C. M. Wissels] un M. Norta [M. Noort], pārstāves,
– Austrijas valdības vārdā – G. Hese [G. Hesse], pārstāvis,
– Polijas valdības vārdā – M. Arciževskis [M. Arciszewski], B. Majčina [B. Majczyna] un M. Špunars [M. Szpunar], pārstāvji,
– Slovēnijas valdības vārdā – N. Aleša Verdire [N. Aleš Verdir] un V. Klemenca [V. Klemenc], pārstāves,
– Somijas valdības vārdā – J. Heliskoski [J. Heliskoski], pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Kondu‑Dirande [M. Condou‑Durande], kā arī M. Vailderspins [M. Wilderspin] un H. Krēmers [H. Kraemer], pārstāvji,
– Šveices Konfederācijas vārdā – O. Kjelsens [O. Kjelsen], pārstāvis,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2011. gada 22. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Abi lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Padomes 2003. gada 18. februāra Regulas (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 50, 1. lpp.), 3. panta 2. punktu un, otrkārt, Eiropas Savienības pamattiesības, ieskaitot tiesības, kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “harta”) 1., 4. un 18. pantā, 19. panta 2. punktā un 47. pantā, kā arī, treškārt, 30. protokolu par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu [Polijas Republikai] un Apvienotajai Karalistei (OV 2010, C 83, 313. lpp.; turpmāk tekstā – “30. protokols”).
2 Tie ir iesniegti tiesvedībās starp patvēruma meklētājiem, kas ir nosūtāmi uz Grieķiju, piemērojot Regulu Nr. 343/2003, un attiecīgi Apvienotās Karalistes un Īrijas iestādēm.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
3 Konvencija par bēgļa statusu, kas parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954); turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), ir stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī. Šī konvencija ir papildināta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā parakstīto Protokolu par bēgļa statusu (turpmāk tekstā – “1967. gada protokols”), kas stājās spēkā 1967. gada 4. oktobrī.
4 Visas dalībvalstis, kā arī Islandes Republika, Norvēģijas Karaliste, Šveices Konfederācija un Lihtenšteinas Firstiste ir Ženēvas konvencijas un 1967. gada protokola līgumslēdzējas puses. Savienība nav ne Ženēvas konvencijas, ne 1967. gada protokola līgumslēdzēja puse, bet LESD 78. pantā un hartas 18. pantā ir paredzēts, ka patvēruma tiesības tiek garantētas, it īpaši ievērojot šo konvenciju un šo protokolu.
5 Ženēvas konvencijas 33. panta ar nosaukumu “Izraidīšanas vai atgriešanās [nosūtīšanas atpakaļ] aizliegums” 1. punktā ir paredzēts:
“Neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež [nesūta atpakaļ] bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.”
Kopējā Eiropas patvēruma sistēma
6 Lai sasniegtu Eiropadomes Strasbūrā 1989. gada 8. un 9. decembrī izvirzīto mērķi saskaņot dalībvalstu patvēruma politiku, dalībvalstis 1990. gada 15. jūnijā Dublinā parakstīja Konvenciju par tās valsts noteikšanu, kura ir atbildīga par vienā no Eiropas Kopienu dalībvalstīm iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu (OV 1997, C 254, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas konvencija”). Šī konvencija ir stājusies spēkā 1997. gada 1. septembrī pirmajiem divpadsmit parakstītājiem, 1997. gada 1. oktobrī – Austrijas Republikai un Zviedrijas Karalistei, bet 1998. gada 1. janvārī – Somijas Republikai.
7 Eiropadomes 1999. gada 15. un 16. oktobrī Tamperē izdarītajos secinājumos tika it īpaši paredzēts izveidot kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, kuras pamatā būtu pilnīga un visaptveroša Ženēvas konvencijas piemērošana, tādējādi nodrošinot, ka nevienu personu neizdod uz valsti, kur tai draud atkārtota vajāšana, proti, apstiprinot neizraidīšanas (non‑refoulement) principu.
8 Ar Amsterdamas 1997. gada 2. oktobra līgumu EK līgumā tika ieviests 63. pants, ar kuru Eiropas Kopienai tika piešķirta kompetence īstenot Tamperes Eiropadomes ieteiktos pasākumus. Ar šo līgumu EK līgumam tika pievienots arī 24. protokols par patvērumu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem (OV 2010, C 83, 305. lpp.), saskaņā ar kuru visos juridiskajos un praktiskajos jautājumos, kas saistīti ar patvēruma tiesībām, šīs valstis uzskatāmas par drošām mītneszemēm.
9 EKL 63. panta pieņemšana it īpaši ļāva starp dalībvalstīm, izņemot Dānijas Karalisti, noslēgto Dublinas konvenciju aizstāt ar Regulu Nr. 343/2003, kura stājās spēkā 2003. gada 17. martā. Tieši uz šī juridiskā pamata, lai izveidotu kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, kas paredzēta Tamperes Eiropadomes secinājumos, tika pieņemtas direktīvas, kas ir piemērojamas pamatlietās.
10 Kopš Lisabonas līguma spēkā stāšanās patvēruma jomā būtiskās tiesību normas ir LESD 78. pants, kurā paredzēta kopējās Eiropas patvēruma sistēmas izveide, un 80. pants, kurā ir atgādināts solidaritātes un atbildības taisnīga sadalījuma dalībvalstu starpā princips.
11 Pamatlietās būtiskais Savienības tiesiskais regulējums ietver:
– Regulu Nr. 343/2003;
– Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvu 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (OV L 31, 18. lpp.);
– Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV L 304, 12. lpp., un labojums – OV 2005, L 204, 24. lpp.);
– Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīvu 2005/85/EK par minimālajiem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV L 326, 13. lpp., un labojums – OV 2006, L 236, 36. lpp.).
12 Turklāt jāmin arī Padomes 2001. gada 20. jūlija Direktīva 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (OV L 212, 12. lpp.). Kā izriet no šīs direktīvas preambulas divdesmitā apsvēruma, viens no tās mērķiem ir noteikt solidaritātes mehānismu, lai palīdzētu sasniegt līdzsvaru dalībvalstu pūliņos, uzņemot pārvietotās personas masveida pieplūduma gadījumā un uzņemoties ar to saistītās sekas.
13 Nelikumīgi Savienības ārējo robežu šķērsojošo ārvalstnieku daktiloskopisko datu reģistrēšana ļauj noteikt par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti. Šāda reģistrēšana ir paredzēta Padomes 2000. gada 11. decembra Regulā (EK) Nr. 2725/2000 par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas Eurodac izveidi, lai efektīvi piemērotu Dublinas konvenciju (OV L 316, 1. lpp.).
14 Regulas Nr. 343/2003 un Direktīvu 2003/9, 2004/83 un 2005/85 preambulu pirmajos apsvērumos ir atsauce uz to, ka kopējā patvēruma politika, ieskaitot kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, ir daļa no Savienības mērķa pakāpeniski radīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas ir atvērta tiem, kuri apstākļu spiesti likumīgi meklē aizsardzību Kopienā. To preambulu otrajos apsvērumos ir atsauce uz Tamperes Eiropadomes secinājumiem.
15 Visos šajos dokumentos ir norādīts, ka tajos tiek ievērotas pamattiesības un it īpaši hartā atzītie principi. It īpaši Regulas Nr. 343/2003 preambulas piecpadsmitajā apsvērumā ir precizēts, ka tās mērķis ir pilnībā nodrošināt hartas 18. pantā garantētās patvēruma tiesības, Direktīvas 2003/9 preambulas piektajā apsvērumā ir precizēts, ka ar šo direktīvu īpaši tiek lūkots pilnībā respektēt cilvēka cieņu un veicināt hartas 1. un 18. panta piemērošanu, bet Direktīvas 2004/83 preambulas desmitajā apsvērumā ir precizēts, ka ar šo direktīvu it īpaši tiek lūkots nodrošināt, lai pilnībā tiktu respektēta cilvēka cieņa un patvēruma meklētāja un viņu pavadošo ģimenes locekļu tiesības uz patvērumu.
16 Saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 1. pantu tajā ir paredzēti kritēriji un mehānismi tam, kā noteikt dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm.
17 Šīs regulas 3. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis izskata visus patvēruma pieteikumus, ko kādai no šīm valstīm pie robežas vai to teritorijā iesniedz trešo valstu pilsoņi. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.
2. Atkāpjoties no 1. punkta, katra dalībvalsts var izskatīt patvēruma pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts pilsonis, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums. Tādā gadījumā minētā dalībvalsts kļūst par atbildīgo dalībvalsti šās regulas nozīmē un uzņemas ar šo atbildību saistītos pienākumus. Attiecīgā gadījumā tā informē pirms tam atbildīgo dalībvalsti, dalībvalsti, kas veic procedūru, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, vai dalībvalsti, kura saņēmusi pieprasījumu par pieteikuma iesniedzēja uzņemšanu vai par viņa atpakaļuzņemšanu.”
18 Lai varētu noteikt “atbildīgo dalībvalsti” Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1. punkta izpratnē, tās III nodaļā ir noteikts objektīvu kritēriju saraksts, kur šie kritēriji ir hierarhiski sakārtoti atkarībā no tā, vai runa ir par nepilngadīgo bez pavadības, ģimenes apvienošanos, uzturēšanās atļauju vai vīzu izsniegšanu, nelikumīgu ieceļošanu vai uzturēšanos dalībvalstī, likumīgu ieceļošanu dalībvalstī un pieteikumiem, kas iesniegti lidostas starptautiskajā tranzīta zonā.
19 Šīs regulas 13. pantā ir paredzēts, ka, ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem atbilstoši to hierarhijai, nav iespējams izraudzīties atbildīgo dalībvalsti, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts minētais pieteikums.
20 Saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 17. pantu, ja dalībvalsts, kurai iesniegts patvēruma pieteikums, uzskata, ka par šā pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts, tā iespējami īsā laikā var vērsties pie šīs otras valsts ar pieprasījumu uzņemt attiecīgo patvēruma meklētāju.
21 Šīs regulas 18. panta 7. punktā ir paredzēts, ka atbildes nesniegšana [1. punktā] minētajā divu mēnešu termiņā vai steidzamības gadījumā – viena mēneša termiņā ir pielīdzināma pieprasījuma akceptam un ietver pienākumu šai dalībvalstij uzņemt attiecīgo personu, tai skaitā veikt atbilstošus pasākumus saistībā ar tās ierašanos.
22 Regulas Nr. 343/2003 19. pants ir formulēts šādi:
“1. Ja dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, akceptē, ka tai jāuzņem patvēruma meklētājs, tad dalībvalsts, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums, paziņo patvēruma meklētājam par lēmumu neizskatīt viņa pieteikumu un par pienākumu pārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti.
2. Šā panta 1. punktā norādītajā lēmumā izklāsta tā pamatojumu. Tajā ietver sīkākas ziņas par pārsūtīšanas termiņu un, vajadzības gadījumā, norāda vietu, kur patvēruma meklētājam jāierodas, kā arī ierašanās datumu, ja viņš dodas uz atbildīgo dalībvalsti patstāvīgi. Šis lēmums var būt pārsūdzams vai pārskatāms. Šā lēmuma pārsūdzēšana vai pārskatīšana neaptur pārsūtīšanas izpildi, ja vien tiesa vai kompetentās iestādes katrā atsevišķā gadījumā nenolemj citādi un ja to pieļauj attiecīgās valsts tiesību akti.
[..]
4. Ja patvēruma meklētāja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīga ir dalībvalsts, kurā iesniegts patvēruma pieteikums. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt patvēruma meklētāja ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem patvēruma meklētāja bēgšanas gadījumā.
[..]”
23 Apvienotā Karaliste piemēro visas šīs regulas un četras šī sprieduma 11.–13. punktā minētās direktīvas. Īrija savukārt piemēro regulas, Direktīvu 2004/83, Direktīvu 2005/85 un Direktīvu 2001/55, bet nepiemēro Direktīvu 2003/9.
24 Dānijas Karalistei ir saistošs nolīgums, ko tā ir noslēgusi ar Eiropas Kopienu, ar kuru uz Dāniju tiek attiecinātas Regulas Nr. 343/2003 un Regulas Nr. 2725/2000 tiesību normas un kas ir apstiprināts ar Padomes 2006. gada 21. februāra Lēmumu 2006/188/EK (OV L 66, 37. lpp.). Tai nav saistošas šī sprieduma 11. punktā minētās direktīvas.
25 Kopiena ir arī noslēgusi nolīgumu ar Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par kritērijiem un mehānismiem tās valsts noteikšanai, kas ir atbildīga par to patvēruma lūgumu izskatīšanu, kuri iesniegti kādā dalībvalstī vai Islandē, vai Norvēģijā; tas ir apstiprināts ar Padomes 2001. gada 15. marta Lēmumu 2001/258/EK (OV L 93, 38. lpp.).
26 Kopiena ir arī noslēgusi nolīgumu ar Šveices Konfederāciju par kritērijiem un mehānismiem tās valsts noteikšanai, kas atbildīga par patvēruma pieprasījumu izskatīšanu, kuri iesniegti kādā dalībvalstī vai Šveicē, tas ir apstiprināts ar Padomes 2008. gada 28. janvāra Lēmumu 2008/147/EK (OV L 53, 3. lpp.), kā arī protokolu ar Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti Nolīgumam starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par kritērijiem un mehānismiem, lai noteiktu valsti, kas ir atbildīga par to patvēruma pieteikumu izskatīšanu, kuri iesniegti kādā dalībvalstī vai Šveicē; tas ir apstiprināts ar Padomes 2008. gada 24. oktobra Lēmumu 2009/487/EK (OV 2009, L 161, 6. lpp.).
27 Direktīvā 2003/9 ir noteikti obligātie standarti patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs. Šīs tiesību normas attiecas it īpaši uz pienākumiem, kas saistīti ar informāciju, kāda jāsniedz patvēruma meklētājiem, kā arī dokumentiem, kuri viņiem ir jāizsniedz, lēmumiem, kurus dalībvalstis var pieņemt attiecībā uz patvēruma meklētāju uzturēšanos un pārvietošanos teritorijā, ģimenēm, medicīniskajām pārbaudēm, nepilngadīgo skološanu un izglītošanu, patvēruma meklētāju nodarbinātību, kā arī pieeju profesionālajai apmācībai, vispārīgajiem uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem un veselības aprūpi, uzņemšanas nosacījumiem un patvēruma meklētājiem sniedzamo veselības aprūpi.
28 Šajā direktīvā ir paredzēts arī pienākums uzraudzīt uzņemšanas nosacījumu līmeni, kā arī iespēja iesniegt sūdzību par jautājumiem un lēmumiem, kuriem piemērojama šī pati direktīva. Vēl šajā direktīvā ir ietverti noteikumi par iestāžu darbinieku apmācību un līdzekļiem, kas vajadzīgi šīs direktīvas transponēšanai pieņemto valsts tiesību normu īstenošanai.
29 Direktīvā 2004/83 ir noteikti obligātie standarti, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu. II nodaļā ir ietvertas vairākas tiesību normas, kurās norādīts, kā novērtējami pieteikumi. III nodaļā ir precizēti noteikumi, kas izpildāmi, lai personu varētu kvalificēt par bēgli. IV nodaļa attiecas uz bēgļa statusu. V un VI nodaļa ir par nosacījumiem, kas ir izpildāmi, lai varētu iegūt alternatīvo aizsardzību, un par šīs aizsardzības statusu. VII nodaļa ietver dažādus noteikumus, kuros precizēts starptautiskās aizsardzības saturs. Saskaņā ar šīs direktīvas 20. panta 1. punktu šī nodaļa neierobežo Ženēvas konvencijā noteiktās tiesības.
30 Direktīvā 2005/85 ir precizētas patvēruma meklētāju tiesības un pieteikumu izskatīšanas procedūras.
31 Direktīvas 2005/85 36. panta ar nosaukumu “Drošu Eiropas trešo valstu koncepcija” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis var nodrošināt, ka nekāda vai nepilnīga patvēruma pieteikuma un meklētāja drošības izvērtēšana viņa konkrētajos apstākļos, kā norādīts II nodaļā, nenotiek gadījumos, kad kompetentā iestāde ir noteikusi, pamatojoties uz faktiem, ka patvēruma meklētājs vēlas ieceļot vai ir nelegāli ieceļojis dalībvalsts teritorijā no drošas trešās valsts saskaņā ar 2. punktu.”
32 Šī panta 2. punktā paredzētajos nosacījumos ir it īpaši paredzēta:
– Ženēvas konvencijas ratifikācija un tās tiesību normu ievērošana;
– tiesību aktos noteiktas patvēruma piešķiršanas procedūras esamība;
– 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Konvencijas par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību (turpmāk tekstā – “ECPAK”) ratifikācija un tās tiesību normu, it īpaši normu par efektīvu pārsūdzību, ievērošana.
33 Direktīvas 2005/85 39. pantā ir norādīts, ka efektīvai pārsūdzībai ir jābūt iespējamai dalībvalstu tiesās. Šī panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) ievilkumā ir minēti lēmumi neveikt izvērtēšanu saskaņā ar šīs direktīvas 36. pantu.
Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi
Lieta C‑411/10
34 N. S., prasītājs pamatlietā, ir Afganistānas pilsonis, kurš ir ieradies Apvienotajā Karalistē caur Grieķiju. Šajā pēdējā valstī viņš 2008. gada 24. septembrī tika arestēts, bet patvēruma pieteikumu nav iesniedzis.
35 Saskaņā ar viņa teikto Grieķijas iestādes viņu bija aizturējušas uz četrām dienām un atbrīvošanas brīdī viņam paziņojušas rīkojumu atstāt Grieķijas teritoriju 30 dienu laikā. Viņš apgalvo, ka tad, kad viņš gatavojās atstāt Grieķiju, viņu aizturēja policija, kas viņu aizsūtīja uz Turciju – valsti, kur viņš divus mēnešus bija apcietinājumā smagos apstākļos. Viņš esot izbēdzis no ieslodzījuma vietas Turcijā un no šīs valsts devies uz Apvienoto Karalisti, kur viņš ieradās 2009. gada 12. janvārī un kur viņš tajā pat dienā iesniedza patvēruma pieteikumu.
36 2009. gada 1. aprīlī Secretary of State for the Home Department (iekšlietu ministrs, turpmāk tekstā – “Secretary of State”) saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 17. pantu adresēja Grieķijas Republikai pieprasījumu uzņemt prasītāju pamatlietā viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanai. Grieķijas Republika uz šo pieprasījumu neatbildēja minētās regulas 18. panta 7. punktā minētajā termiņā, un tāpēc 2009. gada 18. jūnijā saskaņā ar minēto tiesību normu tika uzskatīts, ka tā ir piekritusi uzņemties atbildību par prasītāja pieteikuma izskatīšanu.
37 2009. gada 30. jūlijā Secretary of State šim prasītājam pamatlietā paziņoja, ka ir izdoti norādījumi viņa izraidīšanai uz Grieķiju 2009. gada 6. augustā.
38 2009. gada 31. jūlijā Secretary of State iesniedza prasītājam pamatlietā lēmumu, kurā bija apliecināts, ka atbilstoši 2004. gada Likuma par patvērumu un imigrāciju (patvēruma pieteikumu izskatīšana u.c.) [Asylum and Immigration (Treatment of Claimants, etc.) Act 2004, turpmāk tekstā – “2004. gada patvēruma likums”] 3. pielikuma 2. daļas 5. punkta 4. apakšpunktam viņa sūdzība par to, ka ar viņa nosūtīšanu uz Grieķiju tiek pārkāptas viņam saskaņā ar ECPAK garantētās tiesības, ir acīmredzami nepamatota, jo Grieķijas Republika ir ierakstīta 2004. gada patvēruma likuma 3. pielikuma 2. daļā iekļautajā “drošo valstu” sarakstā.
39 Šī apstiprinošā lēmuma sekas saskaņā ar 2004. gada patvēruma likuma 3. pielikuma 2. daļas 5. punkta 4. apakšpunktu nozīmēja, ka prasītājam pamatlietā nav tiesību Apvienotajā Karalistē celt prasību ar apturošu iedarbību imigrācijas jomā (“immigration appeal”) par lēmumu viņu nosūtīt uz Grieķiju, prasību, kuru viņam būtu bijušas tiesības celt, ja šāda apliecinoša lēmuma nebūtu bijis.
40 2009. gada 31. jūlijā prasītājs pamatlietā lūdza Secretary of State uzņemties viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu, jo ar viņa nosūtīšanu uz Grieķiju rastos draudi pārkāpt pamattiesības, kas viņam ir garantētas Savienības tiesībās, ECPAK un/vai Ženēvas konvencijā. 2009. gada 4. augusta vēstulē Secretary of State atstāja spēkā lēmumu nosūtīt prasītāju pamatlietā uz Grieķiju un lēmumu, kurā bija apliecināts, ka prasītāja pamatlietā ar ECPAK pamatotais apgalvojums ir acīmredzami nepamatots.
41 2009. gada 6. augustā prasītājs pamatlietā lūdza atļauju pārsūdzēt tiesā (“judicial review”) Secretary of State lēmumus. Tāpēc pēdējais atcēla norādījumus par viņa nosūtīšanu. 2009. gada 14. oktobrī prasītājam tika atļauts celt tiesā šo prasību.
42 Prasību High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) izskatīja no 2010. gada 24. līdz 26. februārim. Ar 2010. gada 31. marta spriedumu tiesnesis Krenstons [Cranston] šo prasību noraidīja, bet ļāva prasītājam pamatlietā par šo spriedumu iesniegt apelācijas sūdzību Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division).
43 Prasītājs pamatlietā 2010. gada 21. aprīlī cēla prasību šajā pēdējā minētajā tiesā.
44 No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, kurā minētā tiesa atsaucas uz High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) spriedumu, izriet, ka:
– patvēruma piešķiršanas procedūras Grieķijā esot ļoti nepilnīgas – patvēruma meklētāji sastopoties ar daudzām grūtībām vajadzīgo formalitāšu kārtošanā, viņi nesaņemot pietiekamu informāciju un palīdzību un viņu pieteikumi netiekot rūpīgi izskatīti;
– patvēruma piešķiršanas gadījumu skaits tur esot ļoti niecīgs;
– tiesiskās aizsardzības līdzekļi tur neesot pietiekami un tos esot grūti izmantot;
– patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļi tur esot nepiemēroti – viņi vai nu tiekot turēti nebrīvē nepiemērotos apstākļos, vai arī dzīvojot zem klajas debess trūkumā, bez pajumtes un pārtikas.
45 High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) uzskatīja, ka risks tikt nosūtītam no Grieķijas uz Afganistānu un Turciju attiecībā uz personām, kas tiek nosūtītas saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003, nav pierādīts, bet šo vērtējumu prasītājs pamatlietā ir pārsūdzējis iesniedzējtiesā.
46 Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) Secretary of State atzina, ka “uz hartā minētajām pamattiesībām var atsaukties Apvienotajā Karalistē un [..] Administrative Court, nolemjot pretēji, ir pieļāvusi kļūdu”. Secretary of State apgalvoja, ka hartā tikai ir vēlreiz apliecinātas tiesības, kas jau veido Savienības tiesību sastāvdaļu, un tajā nav radītas jaunas tiesības. Tomēr Secretary of State apgalvoja, ka High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) kļūdaini ir nolēmusi, ka Secretary of State bija jāņem vērā Savienības pamattiesības, kad tas izmantoja Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā sniegto rīcības brīvību. Saskaņā ar Secretary of State viedokli šai rīcības brīvībai Savienības tiesības neesot piemērojamas.
47 Pakārtoti Secretary of State apgalvoja, ka pienākums ievērot Savienības pamattiesības neliek ņemt vērā pierādījumus, kas liecina, ka, ja prasītājs tiktu pārsūtīts uz Grieķiju, rastos nopietns risks, ka tiks pārkāptas viņam Savienības tiesībās piešķirtās pamattiesības. Regulas Nr. 343/2003 sistēma faktiski ļaujot Secretary of State paļauties uz neapstrīdamu pieņēmumu, ka Grieķija un (jebkura cita dalībvalsts) ievēros pienākumus, kas tām noteikti Savienības tiesībās.
48 Visbeidzot, prasītājs pamatlietā iesniedzējtiesā apgalvoja, ka hartas sniegtā aizsardzība ir plašāka, proti, pārsniedz ECPAK 3. pantā garantēto aizsardzību, un tas varētu novest pie citādāka iznākuma šajā lietā.
49 2010. gada 12. jūlija tiesas sēdē iesniedzējtiesa nosprieda, ka, lai tā varētu izspriest apelācijas sūdzību, tai ir jānoskaidro daži Savienības tiesību jautājumi.
50 Šādos apstākļos Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai dalībvalsts saskaņā ar [..] Regulas Nr. 343/2003 [..] 3. panta 2. punktu pieņemts lēmums par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, par kura pieņemšanu atbilstoši regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem tā nav atbildīga, ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā [LES] 6. panta un/vai [hartas] 51. panta izpratnē?
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:
2) Vai dalībvalsts pienākums ievērot Eiropas Savienības pamattiesības (ieskaitot hartas 1., 4. un 18. pantā, 19. panta 2. punktā un 47. pantā noteiktās tiesības) ir pilnībā izpildīts, ja šī valsts pārsūta patvēruma meklētāju uz to dalībvalsti, kura atbilstoši [Regulas Nr. 343/2003] 3. panta 1. punktam saskaņā ar [šīs] regulas III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta kā atbildīgā valsts, neraugoties uz situāciju šajā dalībvalstī?
3) It īpaši, vai pienākums ievērot Eiropas Savienības pamattiesības neļauj veikt neapstrīdamu pieņēmumu, ka atbildīgā dalībvalsts ievēros i) patvēruma meklētāja pamattiesības saskaņā ar Savienības tiesībām un/vai ii) obligātos standartus, kas noteikti Direktīvā 2003/9, Direktīvā 2004/83 un/vai Direktīvā 2005/85?
4) Pakārtoti, vai dalībvalstij saskaņā ar Savienības tiesībām ir pienākums (un, ja ir, tad kādos apstākļos) izmantot savas [Regulas Nr. 343/2003] 3. panta 2. punktā noteiktās pilnvaras izskatīt pieteikumu un uzņemties par to atbildību, ja [patvēruma meklētāja] pārsūtīšana uz atbildīgo dalībvalsti radītu risku, ka tiks pārkāptas viņa pamattiesības, it īpaši hartas 1., 4. un 18. pantā, 19. panta 2. punktā un/vai 47. pantā noteiktās tiesības, un/vai risku, ka attiecībā uz viņu netiks ievēroti [Direktīvā 2003/9, Direktīvā 2004/83 un Direktīvā 2005/85] noteiktie obligātie standarti?
5) Vai personai, uz kuru attiecas [Regula Nr. 343/2003], atbilstoši vispārējiem Eiropas Savienības tiesību principiem un it īpaši hartas 1., 18. un 47. pantā noteiktajām tiesībām piešķirtās aizsardzības apmērs ir plašāks par ECPAK 3. pantā piešķirto aizsardzību?
6) Vai hartas 47. pantā noteiktajām tiesībām atbilst valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru tiesai, pārbaudot, vai personu var likumīgi saskaņā ar [Regulu Nr. 343/2003] pārsūtīt uz citu dalībvalsti, šī dalībvalsts ir jāuzskata par tādu valsti, no kuras persona netiks pārsūtīta uz citu valsti, pārkāpjot tās ECPAK vai [Ženēvas] konvencijā un 1967. gada protokolā noteiktās tiesības?
7) Ciktāl iepriekšējie jautājumi attiecas uz Apvienotās Karalistes pienākumiem, vai atbildes [uz no otrā līdz sestajam jautājumam] jebkādā veidā ietekmē 30. protokols?”
Lieta C‑493/10
51 Šī lieta attiecas uz pieciem prasītājiem pamatlietā, kuri nav savstarpēji saistīti un ir ieradušies no Afganistānas, Irānas un Alžīrijas. Katrs no viņiem ir ieceļojis caur Grieķijas teritoriju un tur ticis aizturēts par nelikumīgu robežas šķērsošanu. Vēlāk viņi ir ieradušies Īrijā, kur pieprasījuši patvērumu. Trīs no prasītājiem pamatlietā ir iesnieguši šādu pieteikumu, neatklājot savu iepriekšējo ierašanos Grieķijas teritorijā, bet divi pārējie prasītāji ir atzinuši, ka iepriekš ir bijuši Grieķijā. Eurodac sistēma ir apliecinājusi, ka pieci prasītāji vispirms ir ieceļojuši Grieķijas teritorijā, bet neviens no viņiem tur nav pieprasījis patvērumu.
52 Visi prasītāji pamatlietā iebilst pret atgriešanos Grieķijā. Kā izriet no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, nav ticis apgalvots, ka ar prasītāju pamatlietā nosūtīšanu uz Grieķiju saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 tiktu pārkāpts ECPAK 3. pants izraidīšanas, netiešas izraidīšanas, sliktas attieksmes vai patvēruma pieteikumu pārtraukšanas dēļ. Tāpat netiek apgalvots, ka ar šo nosūtīšanu tiktu pārkāpts kāds cits ECPAK pants. Prasītāji pamatlietā ir apgalvojuši, ka procedūras un apstākļi patvēruma meklētājiem Grieķijā ir nepiemēroti, tāpēc Īrijai esot pienākums izmantot tai Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā sniegtās tiesības uzņemties atbildību izskatīt un izlemt viņu patvēruma pieteikumus.
53 Šajos apstākļos High Court nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai pārsūtošajai dalībvalstij saskaņā ar [..] Regulu (EK) Nr. 343/2003 [..] ir pienākums izvērtēt, vai uzņemošā dalībvalsts ievēro [..] hartas 18. pantu, [..] Direktīvu 2003/9/EK, Direktīvu 2004/83/EK un Direktīvu 2005/85/EK, kā arī [..] Regulu (EK) Nr. 343/2003?
2) Ja atbilde ir apstiprinoša un tiek konstatēts, ka uzņemošā dalībvalsts neievēro vienu vai vairākas no iepriekš minētajām normām, vai pārsūtošajai dalībvalstij ir pienākums uzņemties atbildību izskatīt patvēruma pieteikumu saskaņā ar [..] Regulas (EK) Nr. 343/2003 [..] 3. panta 2. punktu?”
54 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 16. maija rīkojumu lietas C‑411/10 un C‑493/10 tika apvienotas mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu lietā C‑411/10
55 Pirmajā jautājumā lietā C‑411/10 Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) būtībā jautā, vai dalībvalsts saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu pieņemts lēmums par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, par kura pieņemšanu atbilstoši regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem tā nav atbildīga, ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā LES 6. panta un/vai hartas 51. panta izpratnē.
Tiesai iesniegtie apsvērumi
56 N. S., Equality and Human Rights Commission (EHRC), Amnesty International Ltd and AIRE Centre (Advice on Individual Rights in Europe) (UK), Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR), Francijas, Nīderlandes, Austrijas un Somijas vadības, kā arī Eiropas Komisija uzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu pieņemts lēmums ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.
57 N. S. šajā ziņā uzsver, ka šajā tiesību normā paredzētās rīcības brīvības izmantošana ne vienmēr būs patvēruma meklētājam izdevīgāka; tas izskaidro, kāpēc Komisija 2007. gada 6. jūnija ziņojumā par Dublinas sistēmas novērtējumu [COM (2007) 299, galīgā redakcija] ir ierosinājusi Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā piešķirto tiesību izmantošanu pakļaut patvēruma meklētāja piekrišanai.
58 Saskaņā ar Amnesty International Ltd and AIRE Centre (Advice on Individual Rights in Europe) (UK) un Francijas valdības viedokli Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētā iespēja ir pamatota it īpaši ar to, ka šīs regulas mērķis ir aizsargāt pamattiesības, un ka varētu būt nepieciešams izmantot šajā tiesību normā paredzētās tiesības.
59 Somijas valdība uzsver, ka Regula Nr. 343/2003 ir daļa no noteikumu kopuma, ar kuriem izveidota sistēma.
60 Saskaņā ar Komisijas viedokli gadījumos, kad regulā dalībvalstij ir paredzēta rīcības brīvība, tai šī brīvība ir jāizmanto, ievērojot Savienības tiesības (1989. gada 13. jūlija spriedums lietā 5/88 Wachauf, Recueil, 2609. lpp.; 2010. gada 4. marta spriedums lietā C‑578/08 Chakroun, Krājums, I‑1839. lpp., un 2010. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑400/10 PPU McB., Krājums, I‑0000. lpp.). Tā uzsver, ka dalībvalsts saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu pieņemts lēmums izraisa sekas šai valstij, radot Savienības procesuālajās tiesībās un direktīvās paredzētus pienākumus.
61 Īrija, Apvienotā Karaliste un Beļģijas un Itālijas valdības savukārt uzskata, ka šāds lēmums neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Minētajos argumentos ietilpst teksta, no kura izriet, ka runa ir par tiesībām, skaidrība, atsauce uz “suverenitātes” klauzulu jeb “diskrecionāro klauzulu” Komisijas dokumentos, šādas klauzulas jēga, proti, humanitāri apsvērumi, un, visbeidzot, ar Regulu Nr. 343/2003 izveidotās sistēmas loģika.
62 Apvienotā Karaliste uzsver, ka suverenitātes klauzula neveido atkāpi 1991. gada 18. jūnija sprieduma lietā C‑260/89 ERT (Recueil, I‑2925. lpp., 43. punkts) izpratnē. Tā arī norāda, ka tas, ka šīs klauzulas izmantošana nav Savienības tiesību īstenošana, nenozīmē, ka dalībvalstis neievēro pamattiesības, jo tām ir saistoša Ženēvas konvencija un ECPAK. Beļģijas valdība tomēr uzsver, ka lēmuma nosūtīt patvēruma meklētāju izpilde ietver Regulas Nr. 343/2003 īstenošanu un tāpēc ietilpst LES 6. panta un hartas piemērošanas jomā.
63 Čehijas valdības viedoklis ir tāds, ka dalībvalsts lēmumam ir piemērojamas Savienības tiesības, kad šī valsts īsteno suverenitātes klauzulu, bet nav piemērojamas tad, ja tā šīs tiesības neizmanto.
Tiesas atbilde
64 Hartas 51. panta 1. punktā ir paredzēts, ka hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesības.
65 Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkta pārbaude liecina, ka tajā dalībvalstīm ir atzīta rīcības brīvība, kas ir daļa no kopējās Savienības patvēruma sistēmas, kura ir paredzēta LESD un kuru ir izstrādājis Savienības likumdevējs.
66 Kā ir uzsvērusi Komisija, šī rīcības brīvība dalībvalstīm ir jāizmanto, ievērojot pārējās minētās regulas tiesību normas.
67 Turklāt Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā ir norādīts, ka atkāpe no šīs regulas 3. panta 1. punktā minētā principa izraisa konkrētas šajā regulā paredzētas sekas. Tādējādi dalībvalsts, kura pieņem lēmumu pati izskatīt patvēruma pieteikumu, kļūst par atbildīgo dalībvalsti Regulas Nr. 343/2003 izpratnē un tai vajadzības gadījumā ir jāinformē viena vai vairākas citas dalībvalstis, uz kurām attiecas patvēruma pieteikums.
68 Šie faktori apstiprina interpretāciju, ka Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā dalībvalstīm piešķirtā rīcības brīvība ir daļa no minētajā regulā paredzētajiem mehānismiem par patvēruma pieteikumu atbildīgās dalībvalsts noteikšanai un tāpēc tā ir tikai viens no kopējās Eiropas patvēruma sistēmas elementiem. Tāpēc ir jāuzskata, ka dalībvalsts, kas izmanto šo rīcības brīvību, īsteno Savienības tiesības hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.
69 Tādēļ uz pirmo jautājumu lietā C‑411/10 ir jāatbild, ka ar dalībvalsts saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu pieņemtu lēmumu par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, par kuru atbilstoši regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem tā nav atbildīga, tiek īstenotas Savienības tiesības LES 6. panta un/vai hartas 51. panta izpratnē.
Par otro, trešo, ceturto un sesto jautājumu lietā C‑411/10 un abiem jautājumiem lietā C‑493/10
70 Otrajā jautājumā lietā C‑411/10 un pirmajā jautājumā lietā C‑493/10 iesniedzējtiesas būtībā jautā, vai dalībvalstij, kurai ir jānosūta patvēruma meklētājs uz dalībvalsti, kura atbilstoši Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1. punktam ir noteikta kā atbildīgā dalībvalsts, ir jāpārbauda, vai šī pēdējā dalībvalsts ievēro Savienības pamattiesības, Direktīvu 2003/9, Direktīvu 2004/83 un Direktīvu 2005/85, kā arī Regulu Nr. 343/2003.
71 Trešajā jautājumā lietā C‑411/10 Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) būtībā jautā, vai dalībvalsts, kurai ir jānosūta patvēruma meklētājs, pienākums ievērot pamattiesības neļauj veikt neapstrīdamu pieņēmumu, ka atbildīgā dalībvalsts ievēro patvēruma meklētājam Savienības tiesībās nodrošinātās pamattiesības un/vai obligātos standartus, kas noteikti iepriekš minētajās direktīvās.
72 Ceturtajā jautājumā lietā C‑411/10 un otrajā jautājumā lietā C‑493/10 iesniedzējtiesas būtībā jautā, vai, ja tiek konstatēts, ka atbildīgā dalībvalsts neievēro pamattiesības, dalībvalstij, kurai ir jānosūta patvēruma meklētājs, ir jāuzņemas atbildība izskatīt patvēruma pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu.
73 Visbeidzot, sestajā jautājumā lietā C‑411/10 Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) būtībā jautā, vai hartas 47. pantā noteiktajām tiesībām atbilst valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru tiesai, pārbaudot, vai personu var likumīgi saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 pārsūtīt uz citu dalībvalsti, šī dalībvalsts ir jāuzskata par “drošu valsti”.
74 Šie jautājumi ir izskatāmi kopā.
75 Kopējā Eiropas patvēruma sistēma ir balstīta uz pilnīgu un visaptverošu Ženēvas konvencijas piemērošanu un pārliecību, ka neviena persona netiks nosūtīta uz vietu, kur pastāv risks, ka tā no jauna tiks vajāta. Ženēvas konvencijas un 1967. gada protokola ievērošana ir paredzēta hartas 18. pantā un LESD 78. pantā (skat. 2010. gada 2. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑175/08, C‑176/08, C‑178/08 un C‑179/08 Salahadin Abdulla u.c., Krājums, I‑1493. lpp., 53. punkts, kā arī 2010. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑31/09 Bolbol, Krājums, I‑5539. lpp., 38. punkts).
76 Kā ir norādīts šī sprieduma 15. punktā, dažādajās regulās un direktīvās, kas ir būtiskas pamatlietās, ir paredzēts, ka tajās tiek ievērotas pamattiesības un hartā atzītie principi.
77 Tāpat jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalstīm ir ne tikai to valsts tiesību normas jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesībām, bet arī jārūpējas, lai tās nepamatotos uz tādu sekundāro tiesību normu interpretāciju, kas būtu konfliktā ar Savienības tiesību sistēmā aizsargātajām pamattiesībām vai citiem Savienības tiesību vispārīgajiem principiem (šajā ziņā skat. 2003. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑101/01 Lindqvist, Recueil, I‑12971. lpp., 87. punkts, kā arī 2007. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑305/05 Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c., Krājums, I‑5305. lpp., 28. punkts).
78 No dokumentiem, kas veido kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, izriet, ka tā tika izveidota apstākļos, kuri ļāva pieņemt, ka visas valstis, kas tajā piedalās, vai tās būtu dalībvalstis vai trešās valstis, ievēro pamattiesības, ieskaitot tiesības, kas izriet no Ženēvas konvencijas un 1967. gada protokola, kā arī ECPAK, un ka dalībvalstis šajā ziņā var viena otrai savstarpēji uzticēties.
79 Tieši šī savstarpējās uzticības principa dēļ Savienības likumdevējs, lai vienkāršotu patvēruma pieteikumu izskatīšanas sistēmu un novērstu sistēmas noslogojumu ar valstu iestāžu pienākumu izskatīt vairākus viena un tā paša patvēruma meklētāja iesniegtus pieteikumus, palielinātu tiesisko drošību par patvēruma pieteikumu atbildīgās dalībvalsts noteikšanā, kā arī novērstu forum shopping, kā visa pamatmērķis ir paātrināt pieteikumu izskatīšanu gan patvēruma meklētāju, gan piedalošos valstu interesēs, pieņēma Regulu Nr. 343/2003 un šī sprieduma 24.–26. punktā minētās konvencijas.
80 Šādos apstākļos ir jāpieņem, ka attieksme pret patvēruma meklētājiem katrā dalībvalstī atbilst hartas, Ženēvas konvencijas, kā arī ECPAK prasībām.
81 Tomēr nevar izslēgt, ka šī sistēma noteiktā dalībvalstī praksē var sastapties ar lielām operacionālām grūtībām, kas nozīmē, ka pastāv nopietns risks, ka pret patvēruma meklētājiem to nosūtīšanas uz šo dalībvalsti gadījumā izrādītā attieksme nebūs saderīga ar viņu pamattiesībām.
82 Tomēr no tā nevar secināt, ka jebkurš atbildīgās dalībvalsts pieļauts pamattiesību pārkāpums ietekmē pārējo dalībvalstu pienākumus ievērot Regulas Nr. 343/2003 tiesību normas.
83 Tas faktiski izriet no Savienības, kā arī brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveides un it īpaši no kopējās Eiropas patvēruma sistēmas, – kas ir izveidota, pamatojoties uz savstarpēju uzticību un pieņēmumu, ka citas dalībvalstis ievēros Savienības tiesības un it īpaši pamattiesības, – jēgas.
84 Turklāt ar Regulas Nr. 343/2003 mērķiem un sistēmu nebūtu saderīgi, ja ar vismazāko Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 vai Direktīvas 2005/85 pārkāpumu pietiktu, lai pilnībā tiktu liegta patvēruma meklētāja nosūtīšana uz parasti atbildīgo dalībvalsti. Regulā Nr. 343/2003, pieņemot, ka patvēruma meklētāja pamattiesības tiks ievērotas dalībvalstī, kura normālos apstākļos ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu, kā izriet it īpaši no secinājumu lietā C‑411/10 124. un 125. punkta, ir paredzēta skaidra un operacionāla metode, kas ļauj ātri noteikt par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti. Šajā nolūkā Regulā Nr. 343/2003 ir paredzēts, ka tikai viena dalībvalsts, kas tiek noteikta pēc objektīviem kritērijiem, ir atbildīga par kādā Savienības valstī iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu.
85 Tomēr, ja jebkuram Direktīvas 2003/9, Direktīvas 2004/83 vai Direktīvas 2005/85 atsevišķas tiesību normas pārkāpumam, ko pieļāvusi atbildīgā dalībvalsts, būtu jābūt tādām sekām, ka dalībvalsts, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums, nevarētu pārsūtīt patvēruma meklētāju uz šo pirmo valsti, šādas sekas Regulas Nr. 343/2003 III nodaļā paredzētajiem kritērijiem atbildīgās dalībvalsts noteikšanai pievienotu papildu izslēgšanas kritēriju, atbilstoši kuram arī nenozīmīgi iepriekš minēto direktīvu noteikumu pārkāpumi konkrētā dalībvalstī varētu nozīmēt, ka tā būtu atbrīvota no minētajā regulā paredzētajiem pienākumiem. Šādas sekas minētajiem pienākumiem atņemtu to būtību un apgrūtinātu iespēju sasniegt mērķi ātri noteikt par Savienībā iesniegtu patvēruma pieteikumu atbildīgo dalībvalsti.
86 Savukārt gadījumā, kad būtu nopietni jāuztraucas par to, ka atbildīgajā dalībvalstī patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos pastāv sistemātiski trūkumi, kas ietver necilvēcisku vai pazemojošu attieksmi hartas 4. panta izpratnē pret patvēruma meklētājiem, kas nosūtīti uz šo dalībvalsti, šāda pārsūtīšana nebūtu saderīga ar šo tiesību normu.
87 Runājot par situāciju Grieķijā, lietas dalībnieki, kas ir iesnieguši Tiesai savus apsvērumus, ir vienisprātis, ka šī dalībvalsts 2010. gadā bija vieta, no kuras Savienībā ieceļoja gandrīz 90 % no nelegālajiem imigrantiem, ka šīs dalībvalsts nasta šī pieplūduma dēļ ir nesamērīga ar citu dalībvalstu nastu un ka Grieķijas iestādes finansiāli nav spējīgas ar to tikt galā. Grieķijas Republika ir norādījusi, ka dalībvalstis nav pieņēmušas Komisijas ierosinājumu apturēt Regulas Nr. 343/2003 piemērošanu un izdarīt tajā grozījumus, atvieglojot pirmās ierašanās kritēriju.
88 Pamatlietām līdzīgā situācijā, proti, Regulas Nr. 343/2003 izpratnē atbildīgajai dalībvalstij 2009. gada jūnijā nosūtot patvēruma meklētāju uz Grieķiju, Eiropas Cilvēktiesību tiesa it īpaši nolēma, ka Beļģijas Karaliste ir pārkāpusi ECPAK 3. pantu, pirmkārt, pakļaujot prasītāju draudiem, ko rada patvēruma piešķiršanas procesa trūkumi Grieķijā, jo Beļģijas iestādes zināja vai tām bija jāzina, ka viņam nav nekādu garantiju, ka Grieķijas iestādes nopietni izskatīs viņa patvēruma pieteikumu, un, otrkārt, pilnīgi apzināti pakļaujot prasītāju tādiem brīvības atņemšanas un dzīves apstākļiem, kas veido pazemojošu attieksmi (ECT 2011. gada 21. janvāra spriedums lietā M. S. S. pret Beļģiju un Grieķiju, Recueil des arrêts et décisions vēl nav publicēts, 358., 360. un 367. punkts).
89 Šajā spriedumā aprakstītais pamattiesību apdraudējuma apmērs apliecina, ka laikā, kad prasītājs M. S. S. tika nosūtīts, Grieķijā patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos bija sistemātiski trūkumi.
90 Lai nospriestu, ka draudi prasītājam ir pietiekami pierādīti, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ņēma vērā regulārus un saskanīgus starptautisku nevalstisku organizāciju ziņojumus, kuros bija aprakstītas praktiskās grūtības, ko Grieķijā rada kopējās Eiropas patvēruma sistēmas piemērošana, Apvienoto Nāciju Augstā komisāra bēgļu jautājumos (HCR) kompetentajam Beļģijas ministram nosūtītas vēstules, kā arī Komisijas ziņojumus par Dublinas sistēmas novērtējumu un ierosinājumus pārskatīt Regulu Nr. 343/2003, lai palielinātu šīs sistēmas efektivitāti un efektīvu pamattiesību aizsardzību (iepriekš minētais spriedums lietā M. S. S. pret Beļģiju un Grieķiju, 347.–350. punkts).
91 Tādējādi pretēji Beļģijas, Itālijas un Polijas valdību apgalvotajam, ka dalībvalstīm nav piemērotu instrumentu, lai novērtētu, vai atbildīgā dalībvalsts ievēro pamattiesības, un tādējādi – reālos draudus patvēruma meklētājam gadījumā, ja viņš tiktu pārsūtīts uz šo dalībvalsti, Eiropas Cilvēktiesību tiesas minētā informācija ļauj dalībvalstīm novērtēt patvēruma sistēmas darbību atbildīgajā dalībvalstī, kas padara iespējamu šādu draudu novērtēšanu.
92 Jānorāda uz Komisijas izdoto ziņojumu un Regulas Nr. 343/2003 grozījumu priekšlikumu nozīmi, par kuru pastāvēšanu dalībvalsts, kurai ir jāveic nosūtīšana, ņemot vērā tās dalību Eiropas Savienības Padomes darbā, kura ir viena no šo dokumentu adresātiem, nevar nezināt.
93 Turklāt LESD 80. pantā ir paredzēts, ka uz patvēruma politiku un tās īstenošanu attiecas solidaritātes un atbildības, tostarp tās finansiālo seku, taisnīga sadalījuma princips dalībvalstu starpā. Direktīva 2001/55 ir šīs solidaritātes piemērs, bet, kā tika norādīts tiesas sēdē, tajā ietvertais solidaritātes mehānisms attiecas tikai uz pavisam īpašām situācijām, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, proti, uz pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumiem.
94 No iepriekš minētā izriet, ka tādās situācijās kā pamatlietās, lai ļautu Savienībai un tās dalībvalstīm ievērot to pienākumus patvēruma meklētāju pamattiesību aizsardzības jomā, dalībvalstīm, ieskaitot valsts tiesas, ir pienākums nenosūtīt patvēruma meklētāju uz “atbildīgo dalībvalsti” Regulas Nr. 343/2003 izpratnē gadījumos, kad tās nevar nezināt, ka sistemātiski trūkumi patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos šajā dalībvalstī rada nopietnus un pierādītus iemeslus uzskatīt, ka patvēruma meklētājam radīsies reāls risks tikt pakļautam necilvēciskai vai pazemojošai attieksmei hartas 4. panta izpratnē.
95 Runājot par to, vai dalībvalstij, kas nevar nosūtīt patvēruma meklētāju uz dalībvalsti, kas ir noteikta par “atbildīgo” dalībvalsti atbilstoši Regulai Nr. 343/2003, ir pienākums pašai izskatīt pieteikumu, jānorāda, ka šīs regulas III nodaļā ir minēts zināms skaits kritēriju un ka saskaņā ar minētās regulas 5. panta 1. punktu šie kritēriji ir piemērojami minētajā nodaļā norādītajā secībā.
96 Saglabājot tiesības pašai izskatīt Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzēto pieteikumu, nespēja nosūtīt patvēruma meklētāju uz Grieķiju, kad šī valsts ir noteikta par atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar šīs regulas III nodaļas kritērijiem, nosaka dalībvalstij, kurai būtu jāveic šī nosūtīšana, pienākumu turpināt minētās nodaļas kritēriju pārbaudi, lai noskaidrotu, vai pārējie kritēriji neļauj noteikt citu dalībvalsti par atbildīgu izskatīt patvēruma pieteikumu.
97 Saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 13. pantu, ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts minētais pieteikums.
98 Tomēr ir svarīgi, lai dalībvalsts, kurā atrodas patvēruma meklētājs, rūpētos par to, lai situācija, kurā tiek pārkāptas šī patvēruma meklētāja pamattiesības, netiktu pasliktināta, veicot nesaprātīgi garu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesu. Vajadzības gadījumā tās pienākums ir pašai izskatīt pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem.
99 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Regulas Nr. 343/2003 piemērošana, pamatojoties uz neapstrīdamu pieņēmumu, ka par patvēruma pieteikuma izskatīšanu parasti atbildīgajā dalībvalstī tiks ievērotas patvēruma meklētāja pamattiesības, kā ir norādījusi ģenerāladvokāte secinājumu lietā C‑411/10 131. punktā, nav saderīga ar dalībvalsts pienākumu interpretēt un piemērot Regulu Nr. 343/2003 atbilstoši pamattiesībām.
100 Turklāt, kā ir uzsvēris N. S., ja Regulā Nr. 343/2003 būtu noteikts neapstrīdams pieņēmums par pamattiesību ievērošanu, tad tā pati varētu tikt uzskatīta par tādu, kas apdraud garantijas, kurās paredzēts, ka Savienība un tās dalībvalstis aizsargā un ievēro pamattiesības.
101 Tā tas it īpaši būtu ar tiesību normu, kurā paredzēts, ka zināmas valstis ir “drošas valstis” pamattiesību ievērošanas ziņā, ja šī tiesību norma būtu interpretējama tā, ka tā ietver neapstrīdamu pieņēmumu, aizliedzot pretējus pierādījumus.
102 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 2005/85 36. panta, kas attiecas uz drošas trešās Eiropas valsts jēdzienu, 2. punkta a) un c) apakšpunktā ir paredzēts, ka trešo valsti var uzskatīt par “drošu trešo valsti” tikai tad, ja tā ir ne vien ratificējusi Ženēvas konvenciju un ECPAK, bet arī ievēro to noteikumus.
103 Šāds formulējums norāda, ka tas vien, ka valsts ir ratificējusi konvencijas, nevar likt piemērot neapstrīdamu pieņēmumu, ka šī valsts ievēro šīs konvencijas. Tāds pats princips ir piemērojams gan dalībvalstīm, gan trešām valstīm.
104 Šādos apstākļos šī sprieduma 80. punktā konstatētais pieņēmums, kas ir pamatā visam tiesiskajam regulējumam šajā jomā, ka patvēruma meklētājiem tiks izrādīta cilvēktiesībām atbilstoša attieksme, ir uzskatāms par apstrīdamu.
105 Ņemot vērā šos faktus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Savienības tiesībās tiek liegts piemērot neapstrīdamu pieņēmumu, ka dalībvalsts, kura Regulas Nr. 343/2003 3. pantā ir norādīta par atbildīgo, ievēro Savienības pamattiesības.
106 Hartas 4. pants ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalstīm, ieskaitot valsts tiesas, ir pienākums nenosūtīt patvēruma meklētāju uz “atbildīgo dalībvalsti” Regulas Nr. 343/2003 izpratnē gadījumos, kad tās nevar nezināt, ka sistemātiski trūkumi patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos šajā dalībvalstī rada nopietnus un pierādītus iemeslus uzskatīt, ka patvēruma meklētājam radīsies reāls risks tikt pakļautam necilvēciskai vai pazemojošai attieksmei šīs tiesību normas izpratnē.
107 Saglabājot tiesības pašai izskatīt Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzēto pieteikumu, nespēja nosūtīt patvēruma meklētāju uz citu Savienības dalībvalsti, kad šī valsts ir noteikta par atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar šīs regulas III nodaļas kritērijiem, nosaka dalībvalstij, kurai būtu jāveic šī nosūtīšana, pienākumu turpināt minētās nodaļas kritēriju pārbaudi, lai noskaidrotu, vai pārējie kritēriji neļauj noteikt citu dalībvalsti par atbildīgu izskatīt patvēruma pieteikumu.
108 Tomēr ir svarīgi, lai dalībvalsts, kurā atrodas patvēruma meklētājs, rūpētos par to, lai situācija, kurā tiek pārkāptas šī patvēruma meklētāja pamattiesības, netiktu pasliktināta, veicot nesaprātīgi garu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesu. Vajadzības gadījumā tās pienākums ir pašai izskatīt pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem.
Par piekto jautājumu lietā C‑411/10
109 Piektajā jautājumā lietā C‑411/10 Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) būtībā jautā, vai personai, uz kuru attiecas Regula Nr. 343/2003, atbilstoši vispārējiem Eiropas Savienības tiesību principiem un it īpaši hartas 1. pantā par cilvēka cieņu, 18. pantā par patvēruma tiesībām un 47. pantā par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību piešķirtās aizsardzības apmērs ir plašāks par ECPAK 3. pantā piešķirto aizsardzību.
110 Saskaņā ar Komisijas viedokli atbildei uz šo jautājumu ir jāļauj identificēt tās hartas tiesību normas, kuru pārkāpums no atbildīgās dalībvalsts puses izraisīs sekundāru atbildību no tās dalībvalsts puses, kurai ir jālemj par nosūtīšanu.
111 Faktiski, lai arī Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) lēmumā par prejudiciālu jautājuma uzdošanu īpaši nav norādījusi pamatojumu, kāpēc atbilde uz šo jautājumu tai ir vajadzīga sprieduma taisīšanai, izlasot šo lēmumu, nākas uzskatīt, ka šis jautājums ir izskaidrojams ar [ECT] 2008. gada 2. decembra lēmumu lietā K. R. S. pret Apvienoto Karalisti, Recueil des arrêts et décisions vēl nav publicēts, kurā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina par nepieņemamu sūdzību par ECPAK 3. un 13. panta pārkāpumu lietā, kur prasītājs gandrīz tika nosūtīts no Apvienotās Karalistes uz Grieķiju. Daži lietas dalībnieki Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) ir apgalvojuši, ka no hartas izrietošā pamattiesību aizsardzība ir plašāka nekā tā, kas izriet no ECPAK, un ka hartas vērā ņemšanas sekām būtu jābūt tādām, ka ir jāapmierina viņu prasība nepārsūtīt prasītāju pamatlietā uz Grieķiju.
112 Kopš lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pārskatījusi savu nostāju jaunu pierādījumu aspektā un iepriekš minētajā spriedumā lietā M. S. S. pret Beļģiju un Grieķiju nolēmusi ne tikai, ka Grieķijas Republika ir pārkāpusi ECPAK 3. pantu prasītāja brīvības atņemšanas un dzīves apstākļu Grieķijā dēļ, kā arī ECPAK 13. pantu, skatot to kopā ar minēto 3. pantu, trūkumu patvēruma piešķiršanas procesā prasītāja gadījumā dēļ, bet arī, ka Beļģijas Karaliste ir pārkāpusi ECPAK 3. pantu, pakļaujot prasītāju draudiem, kas saistīti ar patvēruma piešķiršanas procesa Grieķijā trūkumiem un šim pantam neatbilstošiem brīvības atņemšanas un dzīves apstākļiem Grieķijā.
113 Kā izriet no šī sprieduma 106. punkta, dalībvalsts pārkāptu hartas 4. pantu, ja tā pārsūtītu patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti Regulas Nr. 343/2003 izpratnē šī sprieduma 94. punktā minētajos apstākļos.
114 Nešķiet, ka hartas 1., 18. un 47. pants varētu izraisīt citādāku atbildi nekā tā, kas sniegta uz otro, trešo, ceturto un sesto jautājumu lietā C‑411/10, kā arī uz abiem jautājumiem lietā C‑493/10.
115 Tādējādi uz piekto lietā C‑411/10 uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka hartas 1., 18. un 47. pants neliek sniegt citādāku atbildi nekā tā, kas sniegta uz otro, trešo, ceturto un sesto jautājumu lietā C‑411/10, kā arī uz abiem jautājumiem lietā C‑493/10.
Par septīto jautājumu lietā C‑411/10
116 Septītajā jautājumā lietā C‑411/10 Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) būtībā jautā, vai, ciktāl iepriekšējie jautājumi attiecas uz Apvienotās Karalistes pienākumiem, atbildes uz no otrā līdz sestajam jautājumam jebkādā veidā ietekmē 30. protokola par hartas piemērošanu Apvienotajai Karalistei ņemšana vērā.
117 Kā ir atgādinājis EHRC, šī jautājuma izcelsme ir rodama Secretary of State nostājā High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court), ka hartas noteikumi Apvienotajā Karalistē nav piemērojami.
118 Lai gan Secretary of State šo nostāju Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) vairs neatkārto, ir jāatgādina, ka 30. protokola 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ar hartu netiek palielinātas Tiesas vai jebkuras tiesas Polijas Republikā vai Apvienotajā Karalistē tiesības atzīt, ka Polijas Republikas vai Apvienotās Karalistes tiesību akti, regulas vai administratīvie noteikumi, prakse vai darbības neatbilst pamattiesībām, brīvībām un principiem, kas tajā atkārtoti apstiprināti.
119 No šīs tiesību normas teksta, kā ir norādījusi ģenerāladvokāte secinājumu lietā C‑411/10 169. un 170. punktā, izriet, ka ar 30. protokolu principā nav apstrīdēta hartas piemērojamība Apvienotajai Karalistei vai Polijai; to apstiprina minētā protokola preambulas apsvērumi. Tādējādi saskaņā ar 30. protokola preambulas trešo apsvērumu LES 6. pantā ir noteikta prasība, ka harta Polijas Republikas un Apvienotās Karalistes tiesās jāpiemēro un jāinterpretē stingri saskaņā ar šī protokola 1. pantā minētajiem paskaidrojumiem. Turklāt saskaņā ar minētā protokola preambulas sesto apsvērumu hartā vēlreiz ir apliecinātas Savienībā atzītās tiesības, brīvības un principi un šīs tiesības padarītas redzamākas, taču nav radītas jaunas tiesības vai principi.
120 Šādos apstākļos 30. protokola 1. panta 1. punktā ir izskaidrots hartas 51. pants par tās piemērojamību, un tā mērķis nav atbrīvot Polijas Republiku un Apvienoto Karalisti no pienākuma ievērot hartas noteikumus, ne arī liegt šo dalībvalstu tiesām rūpēties par šo noteikumu ievērošanu.
121 Tā kā pamatlietās runa ir par tiesībām, kas nav paredzētas hartas IV sadaļā, par 30. protokola 1. panta 2. punkta interpretāciju nav jālemj.
122 Tāpēc uz septīto jautājumu lietā C‑411/10 ir jāatbild, ka, ciktāl iepriekšējie jautājumi attiecas uz Apvienotās Karalistes pienākumiem, 30. protokola ņemšana vērā neietekmē atbildes, kas sniegtas uz lietā C‑411/10 uzdoto no otrā līdz sestajam jautājumam.
Par tiesāšanās izdevumiem
123 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) ar dalībvalsts saskaņā ar Padomes 2003. gada 18. februāra Regulas (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 3. panta 2. punktu pieņemtu lēmumu par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, par kura pieņemšanu atbilstoši šīs regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem tā nav atbildīga, tiek īstenotas Savienības tiesības LES 6. panta un/vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta izpratnē;
2) Savienības tiesībās tiek liegts piemērot neapstrīdamu pieņēmumu, ka dalībvalsts, kura Regulas Nr. 343/2003 3. pantā ir norādīta par atbildīgo, ievēro Eiropas Savienības pamattiesības;
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pants ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalstīm, ieskaitot valsts tiesas, ir pienākums nenosūtīt patvēruma meklētāju uz “atbildīgo dalībvalsti” Regulas Nr. 343/2003 izpratnē gadījumos, kad tās nevar nezināt, ka sistemātiski trūkumi patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos šajā dalībvalstī rada nopietnus un pierādītus iemeslus uzskatīt, ka patvēruma meklētājam radīsies reāli draudi tikt pakļautam necilvēciskai vai pazemojošai attieksmei šīs tiesību normas izpratnē;
saglabājot tiesības pašai izskatīt Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzēto pieteikumu, nespēja nosūtīt patvēruma meklētāju uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti, kad šī valsts ir noteikta par atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar šīs regulas III nodaļas kritērijiem, nosaka dalībvalstij, kurai būtu jāveic šī nosūtīšana, pienākumu turpināt minētās nodaļas kritēriju pārbaudi, lai noskaidrotu, vai pārējie kritēriji neļauj noteikt citu dalībvalsti par atbildīgu izskatīt patvēruma pieteikumu;
tomēr ir svarīgi, lai dalībvalsts, kurā atrodas patvēruma meklētājs, rūpētos par to, lai situācija, kurā tiek pārkāptas šī patvēruma meklētāja pamattiesības, netiktu pasliktināta, veicot nesaprātīgi garu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesu. Vajadzības gadījumā tās pienākums ir pašai izskatīt pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem;
3) Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1., 18. un 47. pants neliek sniegt citādāku atbildi;
4) ciktāl iepriekšējie jautājumi attiecas uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pienākumiem, 30. protokola par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu Polijas Republikai un Apvienotajai Karalistei ņemšana vērā neietekmē atbildes, kas sniegtas uz lietā C‑411/10 uzdoto no otrā līdz sestajam jautājumam.
[Paraksti]