Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2014. gada 14. maija spriedumu lietā T-198/12 Vācijas Federatīvā Republika/Eiropas Komisija 2014. gada 24. jūlijā iesniedza Vācijas Federatīvā Republika
(lieta C-360/14 P)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji – T. Henze, A. Lippstreu, un U. Karpenstein, advokāts)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 14. maija spriedumu lietā T-198/12 Vācijas Federatīvā Republika/Eiropas Komisija par prasību daļēji atcelt Komisijas 2012. gada 1. marta Lēmumu 2012/160/ES par Vācijas Federatīvās Republikas valdības paziņotajiem valsts noteikumiem, ar kuriem saglabā robežvērtības svinam, bārijam, arsēnam, antimonam, dzīvsudrabam, kā arī nitrozamīniem un nitrozējamām vielām rotaļlietās pēc Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/48/EK par rotaļlietu drošumu 1 stāšanās spēkā, daļā, kurā Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību;
Komisijas 2012. gada 1. marta Lēmumu 2012/160/ES atcelt tiktāl, ciktāl ar to nav tikuši apstiprināti paziņotie valsts noteikumi, ar kuriem saglabā robežvērtības vielām antimons, arsēns un dzīvsudrabs rotaļlietās; pakārtoti, nodot lietu Vispārējai tiesai atkārtotai izskatīšanai;
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības iesniedzēja kopā izvirza trīs apelācijas sūdzības pamatus:
Pirmais apelācijas sūdzības pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi trīs LESD 114. panta 4. punkta pārkāpumus. No apstākļa, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas paziņoto pasākumu pamatā ir atšķirīgs risku novērtējums, secinot par to piemērotības trūkumiem, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi dalībvalstu patstāvīgā risku vērtējuma principu. Turpmāk Vispārējā tiesa, pieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, esot pieprasījusi pierādījumu, ka Direktīvā 2009/48/EK nodrošinātais aizsardzības līmenis pats par sevi nav pietiekams. Visbeidzot, Vispārējā tiesa, atsakoties ņemt vērā kvantitatīvu ar robežvērtībām pamatotu aizsardzības līmeņu salīdzinājumu, savus apsvērumus esot balstījusi uz kļūdainu tiesību izpratni.
Otrais apelācijas sūdzības pamats: Vispārējā tiesa neesot izpildījusi pienākumu norādīt spriedumu pamatojumu atbilstoši Tiesas statūtu 36. pantam un 53. panta 1. punktam. Pirmkārt, tās pamatojums attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas iesniegto 1. tabulu esot saturiski pretrunīgs, jo tajā esot ietverta atsauce gan uz apgalvotu aprēķina kļūdu, gan arī iespējamu mērīšanas kļūdu. Otrkārt, pamatojums neesot pietiekams, jo Vispārējā tiesa esot pieņēmusi, ka Vācijas Federatīvās Republikas veiktais migrācijas robežvērtību salīdzinājums neparādot augstāku aizsardzības līmeni, neaplūkojot materiālu, kurus var noskrāpēt, kategorijas nozīmi.
Trešais apelācijas sūdzības pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi trīs faktu vai attiecīgi pierādījumu sagrozīšanas gadījumus. Vispirms tā esot acīmredzami nepareizi atspoguļojusi apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtās 3. tabulas saturu. Turpmāk Vispārējā tiesa esot acīmredzami kļūdaini pieņēmusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtā Federālā risku novērtējuma institūta tabulā ir iekļautas nepieļaujami palielinātas vērtības. Visbeidzot, Vispārējā tiesa esot acīmredzami nepareizi sapratusi Veselības un vides apdraudējuma zinātniskās komitejas (SCHER) 2010. gada 1. jūlija atzinumu, no tā secinot viedokli par biopieejamības robežvērtību uzticamību, ko SCHER viennozīmīgi neesot paudusi.
____________1 OV L 80, 19. lpp.