Lieta C‑542/13

Mohamed M’Bodj

pret

État belge

(Cour constitutionnelle (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 19. panta 2. punkts – Direktīva 2004/83/EK – Obligātie standarti bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanai – Persona, kas tiesīga uz alternatīvo aizsardzību – 15. panta b) punkts – Pieteikuma iesniedzēja spīdzināšana vai necilvēcīga pazemojoša izturēšanās pret viņu, vai necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana izcelsmes valstī – 3. pants – Labvēlīgāki standarti – Ar smagu slimību sirgstošs pieteikuma iesniedzējs – Atbilstošas ārstēšanās iespējas izcelsmes valstī neesamība – 28. pants – Sociālā aizsardzība – 29. pants – Veselības aprūpe

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2014. gada 18. decembra spriedums

Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2004/83 – Nosacījumi, lai saņemtu alternatīvo aizsardzību –2. panta e) punkts un 15. panta b) punkts – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir atļauta ar smagu slimību sirgstošu trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās atbilstošas ārstēšanās iespējas izcelsmes valstīs neesamības gadījumā – Veselības aprūpes izcelsmes valstī atteikums, kurš nav tīšs – Tiesiskais regulējums, kurš nav labvēlīgāka tiesību norma minētās direktīvas 3. panta izpratnē – Tiesību uz alternatīvo aizsardzību liegšana – Minētās direktīvas 28. un 29. panta nepiemērojamība

(Padomes Direktīvas 2004/83 2. panta e) punkts, 3. pants, 15. panta b) punkts, 18., 28. un 29. pants)

Direktīvas 2004/83 par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu 28. un 29. pants, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta e) punktu un 3., 15. un 18. pantu, ir interpretējami tādējādi, ka dalībvalstij nav jāsniedz šajos pantos paredzētā sociālā aizsardzība un veselības aprūpe trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir tiesīgs uzturēties šīs dalībvalsts teritorijā saskaņā ar valsts tiesību normām, kurās ir paredzēts minētajā dalībvalstī atļaut uzturēties ārzemniekam, kuram ir tāda slimība, kas izraisa reālu risku viņa dzīvībai vai viņa fiziskajai integritātei vai reālu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, ja šī ārzemnieka izcelsmes valstī vai valstī, kurā viņš uzturējās pirms tam, vispār nav pieejama atbilstoša ārstēšanās; turklāt nav runa par veselības aprūpes tīšu atteikumu šim minētajam ārzemniekam šajā valstī.

Direktīvas 2004/83 15. panta b) punktā definētais smagais kaitējums neaptver tādu situāciju. Turklāt šīs direktīvas 3. pantā netiek pieļauts tas, ka dalībvalsts ievieš vai saglabā standartus, atbilstoši kuriem personas, kas tiesīga uz tajā paredzēto alternatīvo aizsardzību, statuss tiek piešķirts ar smagu slimību sirgstošam trešās valsts valstspiederīgajam sakarā ar viņa veselības stāvokļa pasliktināšanās risku tādēļ, ka viņa izcelsmes valstī nav atbilstošu ārstēšanās [iespēju], jo šādas tiesību normas neatbilst šīs direktīvas tiesību normām. Tas būtu pretrunā Direktīvas 2004/83 vispārējai sistēmai un mērķiem, ja tajā paredzētie statusi tiktu piešķirti trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri ir situācijās, kurām nav nekādas saiknes ar starptautiskās aizsardzības loģiku. No tā izriet, ka tāds valsts tiesiskais regulējums atbilstoši minētās direktīvas 3. pantam nevar tikt kvalificēts kā labvēlīgāka tiesību norma, lai noteiktu, kuras personas ir tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību. Līdz ar to trešās valsts valstspiederīgie, kuri ir tiesīgi uzturēties atbilstoši šādam tiesiskajam regulējumam, tātad nav alternatīvās aizsardzības statusa saņēmēji, attiecībā uz kuriem būtu piemērojams minētās direktīvas 28. un 29. pants. Tas, ka dalībvalsts piešķir šādu valsts aizsardzības statusu citu iemeslu, nevis starptautiskās aizsardzības nepieciešamības dēļ šīs direktīvas 2. panta a) punkta nozīmē, t.i., pamatojoties uz rīcības brīvības ietvaros pieņemtu lēmumu un līdzjūtības vai humānu iemeslu dēļ, turklāt neietilpst tās piemērošanas jomā, kā ir norādīts minētās direktīvas preambulas 9. apsvērumā.

(sal.ar 41., 43.–47. punktu un rezolutīvo daļu)