Language of document : ECLI:EU:F:2011:101

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2011. gada 5. jūlijā (1)

Civildienests – Līgumdarbinieks – Pieņemšanas darbā nosacījumi – Fiziskā piemērotība – Ārsta apskate sakarā ar pieņemšanu darbā – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Ārsta noslēpums – Personas datu nodošana starp iestādēm – Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību

Lieta F‑46/09

par prasību, kas celta atbilstoši EKL 236. pantam un EAEKL 152. pantam,

V, kandidāte uz līgumdarbinieces amatu Eiropas Parlamentā, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv Ē. Buaželo [É. Boigelot] un S. Vūgs [S. Woog], advokāti,

prasītāja,

ko atbalsta

Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs, ko pārstāv V. Peresa Asinari [V. Pérez Asinari] un H. Kranenborgs [H. Kranenborg], pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Parlamentu, ko pārstāv K. Zejdova [K. Zejdová] un S. Seira [S. Seyr], pārstāves,

atbildētājs.

CIVILDIENESTA TIESA
(pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), tiesneši H. Krepels [H. Kreppel] un M. I. Rofesa i Puhola [M. I. Rofes i Pujol],

sekretārs R. Skjāno [R. Schiano], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 8. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 5. oktobrī, V cēla šo prasību, galvenokārt lai tiktu atcelts, pirmkārt, 2008. gada 19. decembra lēmums, ar kuru Eiropas Parlamenta personāla administratīvās vadības direktors sakarā ar nepiemērotību pienākumu izpildei atsauca darba piedāvājumu, kas prasītājai bija izteikts 2008. gada 10. decembrī, un, otrkārt, lai tiktu atcelts Parlamenta ārsta 2008. gada 18. decembra atzinums, kā arī lai tiktu atlīdzināts viņai nodarītais kaitējums.

 Atbilstošās tiesību normas

2        Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “PDNK”) 82. panta 3. punktā ir noteikts:

“Līgumdarbinieku var pieņemt darbā vienīgi ar nosacījumu, ka:

[..]

d)      viņš ir fiziski spējīgs pildīt savus pienākumus; [..].”

3        Atbilstoši PDNK 83. pantam:

“Pirms pieņemšanas darbā līgumdarbinieku izmeklē kāds no iestādes ārstiem, lai iestāde varētu pārliecināties, ka šis darbinieks atbilst 82. panta 3. punkta d) apakšpunkta prasībām.

Pēc analoģijas piemēro [Eiropas Kopienu Civildienesta] noteikumu 33. panta otro daļu.”

4        Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 33. panta otrajā daļā ir paredzēts:

“Ja pirmajā daļā paredzētās ārsta apskates rezultātā tiek sniegts negatīvs medicīniskais atzinums, kandidāts 20 dienu laikā no brīža, kad iestāde par šo atzinumu ir paziņojusi, var pieprasīt, lai viņa lieta tiktu iesniegta ārstu komisijas atzinuma saņemšanai, kura sastāv no trim ārstiem un kurus iecēlējinstitūcija ir izvēlējusies no iestādes ārstiem. Ārstu komisijā ir jāiztaujā ārsts, kurš sniedzis sākotnējo negatīvo atzinumu. Kandidāts var nosūtīt ārstu komisijai sava izvēlēta ārsta sastādītu atzinumu. Ja ārstu komisijas atzinums apstiprina pirmajā daļā paredzētajā ārsta apskatē izdarītos secinājumus, kandidāts maksā pusi no nodevām un papildmaksām.”

5        Parlamenta Prezidija 2004. gada 3. maija Lēmuma par iekšējiem noteikumiem par ierēdņu un pārējo darbinieku pieņemšanu darbā (turpmāk tekstā – “Iekšējie noteikumi”) 15. pantā ir noteikts:

“Pirms pieņemšanas darbā līgumdarbiniekam ir jāiziet ārsta apskate atbilstoši PDNK 83. pantam. Šādas apskates atzinums ir derīgs vienu gadu, ja [i]estādes ārsts, kas var nepieciešamības gadījumā noteikt arī īsāku derīguma termiņu, nav norādījis citādi.”

6        Eiropas Komisijas Medicīniskā dienesta procedūru rokasgrāmatā ir paredzēts, ka, ja līgumdarbinieks neuzsāk pildīt pienākumus pēc piemērotības vai nepiemērotības noteikšanas, lieta pēc sešiem mēnešiem tiek nodota arhīvā.

7        Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.) 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo regulu iestādes un struktūras, kas izveidotas ar Eiropas Kopienu dibināšanas līgumiem vai, pamatojoties uz tiem, še turpmāk – “Kopienas iestādes un struktūras”, aizsargā fizisku personu pamattiesības un brīvības, un jo īpaši viņu tiesības uz privāto dzīvi saistībā ar personas datu apstrādi, kā arī neierobežo un neaizliedz personas datu brīvu apriti to starpā vai ar saņēmējiem, uz ko attiecas atbilstīgie dalībvalstu normatīvie akti, ar kuriem īsteno Direktīvu 95/46/EK.”

8        Regulas Nr. 45/2001 4. pantā ir paredzēts:

“1. Personas datiem jābūt:

a)      godprātīgi un likumīgi apstrādātiem;

b)      vāktiem konkrētiem, skaidriem un likumīgiem nolūkiem, un to turpmāka apstrāde nav notikusi veidā, kas nav savienojams ar minētajiem nolūkiem. Personas datu turpmāku apstrādi vēstures, statistikas vai zinātnes nolūkos neuzskata par nesavienojamu, ja par datu apstrādi atbildīgā persona nodrošina atbilstīgus aizsardzības pasākumus, jo īpaši, lai nodrošinātu to, ka datus neapstrādā citos nolūkos vai neizmanto, pamatojot pasākumus vai lēmumus attiecībā uz konkrētām personām;

c)      adekvātiem, atbilstīgiem un ne pārlieku apjomīgiem, ņemot vērā nolūkus, kādos tos vāc un/vai pēc tam apstrādā;

d)      precīziem, un vajadzības gadījumā tie jāatjaunina; jāveic visi atbilstīgie pasākumi, lai nodrošinātu to datu izdzēšanu vai izlabošanu, kuri nav precīzi vai ir nepilnīgi, ņemot vērā mērķus, kādiem tie ir savākti vai kādiem nolūkiem tos turpmāk [izmanto];

e)      glabātiem formā, kas ļauj identificēt datu subjektus ne ilgāk kā vajadzīgs nolūkiem, kādos dati ir savākti vai kādos tos pēc tam apstrādā. Kopienas iestāde vai struktūra paredz, ka personas dati, kas uzglabājami ilgāku laiku izmantošanai vēstures, statistikas vai zinātnes nolūkā, būtu jāglabā vai nu tikai anonīmā formā, vai, ja tas nav iespējams, tikai ar šifrētu datu subjektu identitāti. Jebkurā gadījumā datus izmanto tikai vēstures, statistikas vai zinātnes nolūkos.

2. Par datu apstrādi atbildīgajai personai jānodrošina šā panta 1. punkta ievērošana.”

9        Atbilstoši Regulas Nr. 45/2001 6. pantam:

“Neskarot 4., 5. un 10. pantu:

1) Personas datus apstrādā citā nolūkā, nevis tajā, kādā tie ir savākti, tikai tad, ja nolūka maiņa ir skaidri atļauta Kopienas iestādes vai struktūras iekšējos noteikumos.

[..]”

10      Regulas Nr. 45/2001 7. pantā ir paredzēts:

“Neskarot 4., 5., 6. un 10. pantu:

1) Personas datus Kopienas iestādēs vai struktūrās vai to starpā nosūta tikai tad, ja dati ir vajadzīgi saņēmēja kompetencē ietilpstošo uzdevumu likumīgai izpildei.

[..]”

11      Regulas Nr. 45/2001 10. panta 1.–3. punktā ir noteikts:

“1. Aizliegts apstrādāt personas datus, kas atklāj rasi vai etnisko izcelsmi, politiskos uzskatus, reliģisko vai filosofisko pārliecību, piederību arodbiedrībām, kā arī datus, kas attiecas uz veselību vai seksuālo dzīvi.

2. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja:

a)      datu subjekts ir nepārprotami piekritis minēto datu apstrādei, izņemot gadījumus, kad Kopienas iestādes vai struktūras iekšējie noteikumi paredz, ka datu subjekta piekrišana neatceļ 1. punktā minēto aizliegumu, vai

b)      apstrāde ir vajadzīga, lai ņemtu vērā par datu apstrādi atbildīgās personas īpašās tiesības un pienākumus darba tiesību jomā, ciktāl to atļauj Eiropas Kopienu dibināšanas līgumi vai citi juridiski akti, kuri pieņemti uz to pamata, vai pēc vajadzības, ciktāl tas saskaņots ar Eiropas datu aizsardzības uzraudzītāju, piemērojot atbilstīgus aizsardzības pasākumus [..].

3. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja datu apstrāde jāveic profilaktiskās medicīnas, medicīniskās diagnostikas, aprūpes vai ārstēšanas nodrošināšanas vai veselības aprūpes pakalpojumu pārvaldības nolūkos un ja šos datus apstrādā medicīnas darbinieks, kura pienākums ir glabāt dienesta noslēpumu, vai cita persona, kam ir līdzvērtīgs pienākums glabāt noslēpumu.”

 Prāvas rašanās fakti

12      No 1997. gada februāra līdz 2006. gada martam prasītāja strādāja vairākos Komisijas dienestos kā palīgdarbiniece vai kā darbiniece uz noteiktu laiku, kopā apmēram trīs gadus. No 2005. gada septembra līdz 2006. gada martam, it īpaši pēdējā darba vietā, viņa kā pagaidu darbiniece veica palīdzes pienākumus Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) Ar citām struktūrām kopīgo izmeklēšanu nodaļā.

13      Ar 2006. gada 27. februāra paziņojumu prasītāja tika informēta par līgumdarbinieku atlases testa 25 dalībvalstīm sekretariāta jomā, tā saucamā CAST 25, sekmīgu nokārtošanu. Tā rezultātā viņas vārds tika ierakstīts Eiropas Kopienu Personāla atlases biroja (EPSO) testu nokārtojušo kandidātu galīgajā datu bāzē, kas bija spēkā trīs gadus.

14      2006. gada jūnijā divas Komisijas ģenerāldirekcijas izteica vēlmi pieņemt darbā prasītāju.

15      Lai novērtētu prasītājas piemērotību pildīt viņas pienākumus atbilstoši PDNK 83. pantam, viņa tika uzaicināta uz ārsta apskati.

16      2006. gada 26. jūnijā Komisijas Medicīniskā dienesta telpās Briselē (Beļģija) notika ārsta apskate sakarā ar pieņemšanu darbā un ārsts K pieņēma prasītāju.

17      2006. gada 29. jūnijā prasītāja nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli Komisijas Medicīniskā dienesta vadītājam F, lai iesniegtu sūdzību par ārsta K, viņasprāt, neatbilstošo izturēšanos 2006. gada 26. jūnijā ārsta apskatē sakarā ar pieņemšanu darbā.

18      izskatīja šo sūdzību 2006. gada jūlijā, pirmkārt, uzklausot ārstu K, kas atspēkoja faktus, kuri viņam tika pārmesti, un, otrkārt, pieņemot prasītāju.

19      Šīs sūdzības izskatīšanas noslēgumā, neraugoties uz pierādījumu trūkumu faktiem, kas tiek pārmesti ārstam K, tika pieņemts lēmums uzticēt prasītājas lietu citam ārstam.

20      2006. gada 26. septembrī Komisijas ārsts izdeva ārsta atzinumu par prasītājas fizisko nepiemērotību.

21      Ar 2006. gada 9. novembra vēstuli Komisijas Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāta direktore S informēja prasītāju, ka viņa neatbilst fiziskās piemērotības nosacījumiem, kas nepieciešami pienākumu izpildei, un ka viņa 20 dienu laikā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 33. panta otro daļu var lūgt, lai viņas lieta tiktu iesniegta ārstu komisijas atzinuma saņemšanai.

22      Ar 2006. gada 18. novembra vēstuli prasītāja lūdza viņas lietu iesniegt ārstu komisijas atzinuma saņemšanai.

23      Tās 2007. gada 17. aprīļa atzinumā, kuru komisijas trīs locekļi pieņēma savstarpēji vienojoties, ārstu komisija – pēc tam, kad tā bija iepazinusies ar visiem ieinteresētās personas lietas materiāliem un lūgusi psihiatrisko ekspertīzi, – norādīja, ka tā “uzskata, ka [prasītāja] nav piemērota viņas pienākumu izpildei”. Atzinuma noslēgumā bija norādīts, ka “atzinuma medicīniskais pamatojums, ievērojot ārsta noslēpumu, ir nodots [Komisijas Medicīniskajam dienestam]”.

24      Ar 2007. gada 15. maija vēstuli Komisija informēja prasītāju, ka “[s]askaņā ar komisijas atzinumu [, kuras kopija bija pievienota vēstulei,] [viņa] neatbilst fiziskās piemērotības, kas nepieciešama viņas pienākumu izpildei, nosacījumiem. Šajā vēstulē bija minēts, ka “atzinuma medicīniskais pamatojums, ievērojot ārsta noslēpumu, ir nodots Komisijas Medicīniskā dienesta vadītājam, kuru tas ir pievienojis [prasītājas] medicīniskajai lietai”.

25      2007. gada 9. maijā prasītāja iesniedza sūdzību par šo lēmumu.

26      Ar 2007. gada 12. jūlija lēmumu Komisija šo sūdzību noraidīja.

27      2008. gada 4. martā prasītāja cēla prasību īpaši par 2007. gada 15. maija lēmumu, kas reģistrēta ar numuru F‑33/08. Ar 2009. gada 21. oktobra spriedumu Civildienesta tiesa noraidīja šo prasību. Vispārējā tiesa, izskatot apelācijas sūdzību, apstiprināja šo noraidījumu ar 2011. gada 15. jūnija spriedumu (lieta T‑510/09 P V/Komisija).

28      Pēc tam, kad Parlamenta Medicīniskais dienests ar 2008. gada 9. decembra paziņojumu bija lūdzis Komisijas dienestiem nosūtīt prasītājas medicīnisko lietu, Parlaments ar 2008. gada 10. decembra vēstuli izteica prasītājai darba piedāvājumu par līgumdarbinieces amatu II funkciju grupā ģenerālsekretariātā uz laiku no 2009. gada 2. februāra līdz 2. augustam. Šajā vēstulē bija noteikts, ka piedāvājums ir spēkā, ja ir izpildīti PDNK 82. pantā paredzētie darbā pieņemšanas nosacījumi un ir pozitīvs ārsta apskates sakarā ar pieņemšanu darbā rezultāts. Prasītājai arī tika lūgts ne vēlāk kā divu nedēļu laikā atsūtīt pa faksu nepieciešamos dokumentus, it īpaši oriģināliem atbilstošas apliecinātas visu viņas iepriekšējo darba devēju izziņu kopijas. Ar tās pašas dienas elektroniskā pasta vēstuli persona, kura ir atbildīga par prasītājas darbā pieņemšanas lietas vadību, viņu jo īpaši informēja par ārsta apskates sakarā ar pieņemšanu darbā kārtību un lūdza iesniegt identifikācijas fotogrāfiju, lai “izveidotu [viņas] medicīnisko lietu”.

29      Ar 2008. gada 10. decembra elektroniskā pasta vēstuli prasītāja pieņēma Parlamenta darba piedāvājumu. Ar citu šīs pašas dienas elektroniskā pasta vēstuli viņa informēja Parlamentu, ka viņa nevar nosūtīt pa faksu lūgtos dokumentus 15 dienu laikā sakarā ar ceļojumu ārzemēs un ka, ievērojot Ziemassvētku laiku, viņa vēlas saņemt termiņa pagarinājumu līdz janvārim.

30      Ar 2008. gada 10. decembra vēstuli prasītāja tika uzaicināta 2009. gada 7. janvārī uz ārsta apskati pirms pieņemšanas darbā. Šīs vēstules lapas lejas daļā bija norādīti sešu ārstu vārdi, kas strādāja Parlamenta Medicīniskajā dienestā Briselē. Vēstuli bija parakstījis ārsts B. Starp ārstiem bija arī ārsts K, kurš bija veicis prasītājas medicīnisko apskati sakarā ar pieņemšanu darbā Komisijā 2006. gada 26. jūnijā un kura izturēšanos prasītāja bija apstrīdējusi.

31      Ar 2008. gada 11. decembra elektroniskā pasta vēstuli par prasītājas lietu atbildīgā persona atbildēja prasītājai, ka viņa bez raizēm var nosūtīt prasītos dokumentus arī janvārī, jo pieņemšana darbā ir paredzēta 2009. gada 2. februārī.

32      2008. gada 12. decembrī prasītāja pēc savas iniciatīvas apmeklēja Leopolda parka [Paroc Leopold] klīniku Briselē, lai veiktu asins analīzes.

33      2008. gada 12. decembrī Parlamenta Medicīniskais dienests saņēma prasītājas medicīniskās lietas sakarā ar pieņemšanu darbā kopiju, kuras oriģināls bija saglabāts Komisijas arhīvā pēc šīs iestādes atteikuma pieņemt darbā ieinteresēto personu.

34      Ar 2008. gada 18. decembra atzinumu Parlamenta ārsts – pēc tam, kad viņš bija iepazinies ar Komisijas atsūtīto informāciju, – secināja, ka prasītāja nav fiziski piemērota veikt “visus pienākumus visās Eiropas [i]estādēs”. Šā atzinuma nosaukums bija “2006. gada 26. [jūnija] ārsta apskates Komisijā Briselē rezultāts”, tas bija pamatots ar konstatējumu, ka Komisijas ārsts 2006. gada 26. septembrī bija atzinis prasītāju par nepiemērotu, ko pārsūdzības ārstu komisija bija apstiprinājusi 2007. gada 17. aprīlī, un ka tas “joprojām [ir] derīgs visām darbībām visās Eiropas iestādēs”.

35      Ar 2008. gada 19. decembra vēstuli Parlaments informēja prasītāju par iepriekš minēto 2008. gada 18. decembra atzinumu par nepiemērotību un atsauca savu darba piedāvājumu, kuru tas bija viņai nosūtījis 2008. gada 10. decembrī (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Šajā vēstulē, pirmkārt, Parlaments atgādināja par prasītājas pienākumu, lai veicinātu darbā pieņemšanas procedūru un varētu saņemt attiecīgās iestādes glabātu medicīnisko lietu, informēt par visām citām veiktajām medicīniskajām apskatēm pirms pieņemšanas darbā citās iestādēs. Otrkārt, Parlaments norādīja, ka tas ir panācis Komisijas glabātās prasītājas medicīniskās lietas nodošanu, pēc CAST datu bāzes izskatīšanas uzzinot, ka ieinteresētā persona iepriekš ir strādājusi minētajā iestādē.

36      Ar 2009. gada 5. janvāra vēstuli prasītāja, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu. Parlaments apgalvo, un pret to neviens nav iebildis, ka sūdzību tas saņēma 2009. gada 7. janvārī.

37      Ar 2009. gada 26. janvāra un 13. marta elektroniskā pasta vēstulēm prasītāja papildināja sūdzību. Turklāt viņa lūdza atsūtīt 2008. gada 12. decembrī Leopolda parka klīnikā un 2006. gada 26. jūnijā Komisijas Medicīniskajā dienestā veikto asins analīžu rezultātus un apsūdzēja ārstu K šo medicīnisko analīžu rezultātu viltošanā.

38      2009. gada 18. februārī prasītāja veica jaunas asins analīzes, kas saskaņā ar viņas minētajiem avotiem šķietot “ievērojami atšķirīgas un sākotnēji grūti izskaidrojamas saistībā ar 2008. gada 12. decembra asins analīžu rezultātiem”.

39      Ar 2009. gada 30. aprīļa vēstuli Parlaments informēja prasītāju, ka tas nepiekrīt apsūdzībām, ka ārsts K būtu viltojis iepriekš minētās asins analīzes.

40      Netiešais lēmums par sūdzības noraidīšanu tika pieņemts 2009. gada 7. maijā.

41      Ar 2009. gada 12. maija vēstuli Parlaments nosūtīja prasītājai asins analīžu rezultātus.

42      Ar 2009. gada 24. jūnija vēstuli, kas prasītājai paziņota 2009. gada 2. jūlijā, Parlamenta ģenerālsekretārs tieši noraidīja sūdzību.

 Lietas dalībnieku prasījumi un procedūra

43      Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        pirms lietas izlemšanas uzdot Parlamentam, pirmkārt, izņemt no viņas medicīniskās lietas 2008. gada 12. decembrī Leopolda parka klīnikā veikto asins analīžu rezultātus sakarā ar ārsta K veikto viltojumu un, otrkārt, izņemt, aizstāt vai grozīt viņas medicīniskajā lietā iekļautās nepatiesās atbildes, kuras viņa sniedza ārsta K spiediena rezultātā medicīniskās apskates sakarā ar pieņemšanu darbā Komisijā laikā;

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        atcelt ārsta 2008. gada 18. decembra atzinumu;

–        uzdot Parlamentam noorganizēt reālu medicīnisko apskati sakarā ar pieņemšanu darbā, kas nebūtu diskriminējoša, un atjaunot darba piedāvājumu, kurš viņai tika piedāvāts Parlamenta Komunikācijas ģenerāldirektorātā;

–        piespriest Parlamentam viņai samaksāt EUR 70 000 kā apgalvotā morālā un mantiskā kaitējuma atlīdzību, minētajā summā ieskaitot arī nokavējuma procentus;

–        piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

44      Parlamenta prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

45      Ar 2010. gada 12. februāra vēstuli par procesa organizatoriskajiem pasākumiem Civildienesta tiesa lūdza Parlamentu iesniegt Parlamenta Prezidija 2004. gada 3. maija Lēmumu par iekšējiem noteikumiem par ierēdņu un pārējo darbinieku pieņemšanu darbā. Parlaments izpildīja šo lūgumu.

46      Ar 2010. gada 12. aprīļa vēstuli Civildienesta tiesa, piemērojot Reglamenta 58. panta 2. punkta otro daļu, noteica pierādījumu savākšanas pasākumu, ar kuru tā lūdza Komisiju īpaši precizēt, kādi ir šīs iestādes iekšējie noteikumi, kas piemērojami medicīnisku datu nosūtīšanai citai iestādei, un kādos apstākļos V medicīniskie dati tika nosūtīti Parlamentam. Ar 2010. gada 23. aprīļa vēstuli Komisija izpildīja šo lūgumu.

47      Ar 2010. gada 12. aprīļa vēstuli Civildienesta tiesa lūdza Parlamentu, pirmkārt, procesa organizatorisko pasākumu ietvaros precizēt faktiskos apstākļus, kādos tam tika nosūtīti prasītājas medicīniskie dati, un, otrkārt, saskaņā ar Reglamenta 111. panta 1. punktu iesniegt savus apsvērumus par lietderīgumu uzaicināt Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju (EDAU) iestāties tiesvedībā. Ar 2010. gada 23. aprīļa vēstuli Parlaments izpildīja procesa organizatorisko pasākumu un informēja Civildienesta tiesu, ka tam nav iesniedzamu apsvērumu par lietderīgumu uzaicināt EDAU iestāties lietā.

48      Ar 2010. gada 12. aprīļa vēstuli Civildienesta tiesa lūdza prasītāju atbilstoši Reglamenta 111. panta 1. punktam iesniegt savus apsvērumus par lietderīgumu uzaicināt EDAU iestāties lietā. Ar 2010. gada 23. aprīļa vēstuli prasītāja atbildēja, ka šāds uzaicinājums iestāties lietā viņai šķietot lietderīgs.

49      Civildienesta tiesa uzskatīja, ka nav pamata aicināt Komisiju iestāties šajā strīdā, jo šī iestāde iepriekš minētā pierādījumu savākšanas pasākuma ietvaros ir iesniegusi Civildienesta tiesai lietā nepieciešamo papildu informāciju. Turklāt šajā strīdā Komisijas tiesības nevar tikt tieši skartas, jo prasības prasījumi nav vērsti pret kādu no Komisijas lēmumiem.

50      Ar 2010. gada 23. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli prasītāja informēja Civildienesta tiesu, ka viņa ir apturējusi sava advokāta pilnvaras līdz brīdim, kad tiks pieņemts lēmums attiecībā uz pieteikumu par Civildienesta tiesas atteikšanos skatīt lietu, kuru viņa ir nosūtījusi Tiesai.

51      Pēc vēstuļu un elektroniskā pasta vēstuļu, it īpaši sekretāra 2010. gada 21. maija vēstules un Civildienesta tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 10. jūnija vēstules, apmaiņas starp Civildienesta tiesu un prasītāju prasītāja ar Civildienesta priekšsēdētājam adresētu 2010. gada 15. jūnija vēstuli apstiprināja, ka viņa uztur savu prasību Civildienesta tiesā, kā arī Ē. Buaželo piešķirtās pārstāvības pilnvaras šajā lietā. Šī prasītājas sagatavotā vēstule nav pievienota lietai. Ar 2010. gada 1. jūlija vēstuli Ē. Buaželo apstiprināja, ka prasītāja viņu atkal ir pilnvarojusi šajā lietā. Šai vēstulei ir pievienota prasītājas 2010. gada 15. jūnija vēstule.

52      Ar 2010. gada 8. jūlija vēstuli Civildienesta tiesa lūdza EDAU to informēt, vai tas vēlas iestāties šajā lietā. Šajā vēstulē Civildienesta tiesa it īpaši norādīja, ka prasītāja atsaucas uz Regulas Nr. 45/2001 6. un 7. panta pārkāpumu.

53      Ar 2010. gada 31. augusta vēstuli EDAU apstiprināja, ka tas vēlas iestāties lietā prasītājas prasījumu atbalstam.

54      Ar 2010. gada 16. septembra vēstuli Civildienesta tiesa lūdza lietas dalībniekus atbilstoši Reglamenta 111. panta 2. punktam nepieciešamības gadījumā tai norādīt dokumentus, kurus tie uzskata par slepeniem vai konfidenciāliem, līdz ar ko tie nevēlas, lai tie tiktu izpausti personām, kas iestājas lietā. Ar 2010. gada 20. septembra vēstuli Parlaments sniedza atbildi, ka neviens no lietai pievienotajiem dokumentiem nav slepens vai konfidenciāls. Ar 2010. gada 24. septembra vēstuli prasītāja lūdza piemērot konfidencialitāti personas datiem visos šīs lietas procesuālajos dokumentos, lai izvairītos no jebkādas identificēšanas iespējas, un nosūtīja Civildienesta tiesai savas prasības nekonfidenciālo versiju.

55      Lietas dalībnieki ar 2010. gada 11. oktobra vēstuli tika informēti, ka Civildienesta tiesa ir noteikusi konfidencialitāti saskaņā ar prasītājas lūgumu. Parlamentam tika lūgts nosūtīt Civildienesta tiesai iebildumu raksta un 2010. gada 23. aprīļa vēstules, ar kuru tas it īpaši bija norādījis, ka tam nav apsvērumu par EDAU iestāšanās lietā lietderīgumu, nekonfidenciālās versijas. Parlaments izpildīja šo lūgumu.

56      Ar 2010. gada 10. novembra rīkojumu EDAU tika dota atļauja iestāties lietā.

57      2011. gada 10. janvārī EDAU iesniedza iestāšanās rakstu. Savā rakstā tas norādīja, ka iestājas lietā prasītājas prasījumu atbalstam, ciktāl viņa apgalvo, ka Parlamenta Medicīniskā dienesta darbība ir bijusi pretrunā datu aizsardzības noteikumiem.

58      Ar 2011. gada 3. februāra vēstulēm lietas dalībnieki iesniedza savus apsvērumus par šo iestāšanās rakstu.

 Juridiskais pamatojums

1.     Par prasījumiem nolūkā atcelt ārsta 2008. gada 18. decembra atzinumu

59      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akti vai lēmumi, par kuriem var celt prasību tos atcelt, ir pasākumi ar juridiski saistošām sekām, kas ietekmē prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko stāvokli (Pirmās instances tiesas 1994. gada 15. jūnija spriedums lietā T‑6/93 Pérez Jiménez/Komisija, 34. punkts). Attiecībā uz tiesību aktiem vai lēmumiem, kuru sagatavošana notiek vairākos posmos, it īpaši iekšējas procedūras laikā, principā prasību par tiesību akta atcelšanu var celt tikai par pasākumiem, ar kuriem galīgi nosaka iestādes nostāju šīs procedūras beigās, bet nevar celt par starplēmumiem, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu (šajā ziņā it īpaši attiecībā uz medicīniskās komisijas atzinumu skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 11. aprīļa spriedumu lietā T‑394/03 Angeletti/Komisija, 36. punkts, un attiecībā uz invaliditātes komisijas atzinumu – Civildienesta tiesas 2008. gada 4. novembra spriedumu lietā F‑41/06 Marcuccio/Komisija, 53. un 54. punkts).

60      Ārsta 2008. gada 18. decembra atzinums ir apstrīdēto lēmumu sagatavojošs akts, un prasītāja tādējādi nevar to tieši apstrīdēt. No tā izriet, ka pret šo atzinumu vērstie prasījumi ir jānoraida kā nepieņemami.

2.     Par prasījumiem, kas vērsti uz to, lai Civildienesta tiesa uzdotu veikt noteiktus pasākumus

61      Prasītāja lūdz Civildienesta tiesu uzdot Parlamentam, pirmkārt, izņemt no viņas medicīniskās lietas 2008. gada 12. decembrī Leopolda parka klīnikā veikto asins analīžu rezultātus un, otrkārt, izņemt, aizstāt vai grozīt viņas medicīniskajā lietā iekļautās nepatiesās atbildes, kuras tā sniegusi ārsta K spiediena rezultātā medicīniskās apskates pirms pieņemšanas darbā Komisijā laikā. Prasītāja arī lūdz Civildienesta tiesu uzdot Parlamentam noorganizēt medicīnisko apskati pirms pieņemšanas darbā un atjaunot darba piedāvājumu, kas viņai ticis piedāvāts Parlamenta Komunikācijas ģenerāldirektorātā.

62      Šādi lūgumi, kā to apgalvo Parlaments, ir prasījumi par rīkojuma izdošanu.

63      Taču no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesa nav tiesīga dot rīkojumus iestādēm (Tiesas 1989. gada 21. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑41/88 un C‑178/88 Becker un Starquit/Parlaments, kopsavilkums, 6. punkts; Pirmās instances tiesas 1994. gada 9. jūnija spriedums lietā T‑94/92 X/Komisija, 33. punkts; 1998. gada 9. jūnija spriedums lietā T‑172/95 Chesi u.c./Padome, 33. punkts, un 1999. gada 15. decembra spriedums lietā T‑300/97 Latino/Komisija, 28. punkts un tajā minētā judikatūra; Civildienesta tiesas 2007. gada 7. novembra spriedums lietā F‑57/06 Hinderyckx/Padome, 65. punkts).

64      Tādējādi iepriekš minētie prasījumi var tikt noraidīti kā nepieņemami.

3.     Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu

65      Prasītāja būtībā izvirza četrus pamatus:

–        pirmo – par Parlamenta ārsta atzinuma, kas izdots, pamatojoties uz Komisijas Medicīniskā dienesta vairāk nekā pirms diviem gadiem iegūtiem dokumentiem un bez ieinteresētās personas iepriekšējas medicīniskas un psiholoģiskas apskates, prettiesiskumu;

–        otro – par Civildienesta noteikumu 33. panta otrajā daļā paredzētās procedūras un tiesību uz aizstāvību neievērošanu, jo apstrīdētais lēmums tika pieņemts bez prasītājas iepriekšējas uzklausīšanas Apelācijas ārstu komisijā;

–        trešo – par tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un Regulas Nr. 45/2001 6. un 7. panta noteikumu neievērošanu;

–        ceturto – par psiholoģisko vardarbību.

 Par pirmo pamatu – ārsta atzinuma prettiesiskumu

 Lietas dalībnieku argumenti

66      Prasītāja apgalvo, ka ārsta atzinums, uz kura pamata tika pieņemts apstrīdētais lēmums, tika izdots prettiesiskos apstākļos. Ārsts esot izdevis savu atzinumu, neveicot prasītājas medicīnisko apskati un tikai pamatojoties uz vecu medicīnisku lietu, kuras autors bija Komisijas Medicīniskais dienests, kurā iekļautā informācija bija vairāk nekā divus gadus veca un kas tika apstrīdēta lietā F‑33/08. Savienības tiesa uzskatot, ka ārsta apskatē sakarā ar pieņemšanu darbā noteikti ir jāveic medicīniskais izmeklējums, jo pretējā gadījumā tā varētu būt pilnīgi nelietderīga. Turklāt saskaņā ar Komisijas tiesisko regulējumu atzinums par piemērotību esot spēkā sešus mēnešus.

67      Parlaments neapstrīd, ka ārsts nebija uzaicinājis prasītāju uz medicīnisko izmeklējumu. Tomēr šajā gadījumā Parlaments uzskata, ka ārstam nebija jāveic šāds izmeklējums.

68      Pirmkārt, sākotnēji Parlaments uzsver, ka Civildienesta tiesa Komisijas pieņemto lēmumu par nepiemērotību attiecībā uz prasītāju ir atzinusi par tiesisku tās 2009. gada 21. oktobra spriedumā (iepriekš minētais spriedums lietā V/Komisija). Apstrīdētais lēmums un ārsta atzinums tāpēc esot balstīti uz lēmumu, kuru Komisija bija pieņēmusi pilnīgi likumīgi.

69      Otrkārt, Parlaments apgalvo, ka lietderīgums veikt medicīnisku izmeklējumu kandidātam sakarā ar pieņemšanu darbā ir pilnīgi medicīnisks jautājums, kas nevar būt tiesas kontroles priekšmets. Tas šajā ziņā pēc analoģijas norāda uz Savienības tiesas judikatūru attiecībā uz invaliditātes komisijas lietderīgumu veikt ierēdņa medicīnisko izmeklējumu.

70      Treškārt, Parlaments apgalvo, ka ārsta rīcībā bija Komisijas nosūtītā prasītājas medicīniskā lieta, kurā bija vairāku medicīnisko izmeklējumu rezultāti un papildu ekspertīzes. Taču šajā lietā esošā informācija esot bijusi pietiekami aktuāla un atbilstoša, lai ārsts varētu izdot savu atzinumu, ievērojot prasītājas patoloģijas hronisko un ilgstošo raksturu.

71      Ceturtkārt, Parlaments noraida argumentu par Komisijas Medicīniskā dienesta procedūru rokasgrāmatu, kas nav piemērojama attiecībā uz Parlamentu. Parlamenta noteiktais vienīgais iekšējais noteikums par apskates sakarā ar pieņemšanu darbā spēkā esamību ir noteikts iekšējā tiesiskā regulējuma 15. pantā, kurā paredzēta apskates spēkā esamība vienu gadu no piemērotības atzinuma pieņemšanas dienas. Taču šis noteikums esot piemērojams tikai pozitīviem atzinumiem, un tas nevarot liegt Parlamenta ārstam atsaukties uz Komisijas ārsta vairāk nekā pirms gada izdotu nepiemērotības atzinumu, lai pieņemtu apstrīdēto atzinumu.

 Civildienesta tiesas vērtējums

72      Lai arī Savienības tiesa atteikuma pieņemt darbā, kas pamatots ar fizisku nepiemērotību, tiesiskuma pārbaudes ietvaros nevar aizstāt savu pašas vērtējumu ar specifiski medicīnisku viedokli, tai tomēr ir jāpārliecinās, vai darbā pieņemšanas procedūra ir notikusi tiesiski, un it īpaši jāpārbauda, vai atteikums pieņemt darbā ir balstīts uz pamatotu medicīnisku atzinumu, izveidojot loģisku saikni starp tajā esošajiem medicīniskajiem konstatējumiem un komisijas izdarītajiem secinājumiem (Pirmās instances tiesas 1994. gada 14. aprīļa spriedums lietā T‑10/93 A/Komisija, 61. punkts).

73      Iestādes ārsts savu fiziskās nepiemērotības atzinumu var pamatot ne tikai ar fizisku vai psihisku problēmu esamību, bet arī ar nākotnē iespējamām problēmām, kas balstītas uz medicīniskām prognozēm un kas var paredzamā nākotnē radīt šaubas par normālu paredzēto pienākumu izpildi (iepriekš minētais spriedums lietā A/Komisija, 62. punkts).

74      Turklāt ir jāatgādina, ka gadījumā, kad Savienības iestādei ir plaša rīcības brīvība, kontrolei saistībā ar Kopienu tiesību sistēmā paredzēto administratīvā procesa garantiju ievērošanu ir fundamentāla nozīme. Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka viena no šīm garantijām ir kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus izskatāmās lietas apstākļus un pietiekami pamatot savu nolēmumu (skat. Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑269/90 Technische Universität München, 14. punkts; 1992. gada 7. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑258/90 un C‑259/90 Pesquerias De Bermeo un Naviera Laida/Komisija, 26. punkts; 2007. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑525/04 P Spānija/Lenzing, 58. punkts; Pirmās instances tiesas 2009. gada 8. septembra spriedumu lietā T‑404/06 P ETF/Landgren, 163. punkts).

75      Šajā gadījumā tas izriet no 2008. gada 18. decembra atzinuma, ka Parlamenta ārsts, lai sniegtu šo atzinumu, ir balstījies tikai uz Komisijas 2006. un 2007. gadā, t.i., vairāk nekā pirms pusotra gada, iegūto medicīnisko informāciju citā medicīniskajā procedūrā pirms pieņemšanas darbā. Parlaments, starp citu, neapstrīd, ka Komisija šo medicīnisko informāciju ieguvusi vairāk nekā pusotru gadu pirms Parlamenta ārsta izdotā 2008. gada 18. decembra atzinuma par neatbilstību.

76      Vispirms ir jāatzīmē, ka iekšējā tiesiskā regulējuma 15. pants, kurā ir paredzēta rīcības norma, kuru Parlaments ir noteicis pats sev un no kuras tas nevar atkāpties, neizskaidrojot iemeslus, kas liktu tam atkāpties no šīs normas, vispārīgi ierobežo PDNK 83. panta ietvaros veiktās medicīniskās apskates rezultātu spēkā esamības termiņu uz vienu gadu. Tādējādi, ievērojot šo noteikumu, Parlaments vismaz būtu varējis apšaubīt no Komisijas iegūtās informācijas spēkā esamību, jo tas, ja šie dati būtu bijuši iegūti Parlamenta vadītā procedūrā pirms pieņemšanas darbā, nebūtu varējis uzskatīt tos par spēkā esošiem vairāk nekā gadu pēc medicīniskās apskates.

77      Turpinot, ir ticis nospriests, ka ārsta apskatei sakarā ar pieņemšanu darbā ir jāietver medicīnisks izmeklējums, jo pretējā gadījumā tā būtu pilnīgi nelietderīga, un nepieciešamības gadījumā arī ārsta noteiktas papildu bioloģiskas pārbaudes (iepriekš minētais spriedums lietā A/Komisija, 49.–51. punkts).

78      Visbeidzot, no iepriekš 73. un 74. punktā minētās judikatūras izriet, ka atzinumā par piemērotību, lai tas būtu tiesisks, ir jākonstatē esošas vai nākotnē paredzamas problēmas un tam ir jābūt pamatotam ar atbilstošu informāciju.

79      Parlaments, pamatojoties uz judikatūru par invaliditātes izcelšanos profesionālas darbības dēļ, protams, norāda, ka jautājums par to, vai šādos apstākļos ir jāveic attiecīgās personas medicīniskais izmeklējums, attiecas uz invaliditātes komisijai piešķirto rīcības brīvību (Pirmās instances tiesas 2004. gada 23. novembra spriedums lietā T‑376/02 O/Komisija, 44. punkts).

80      Tomēr šī judikatūra ir saistīta tikai ar tiesas kontroles par pilnīgi medicīniskiem novērtējumiem robežām, un tā nevar pamatot atteikšanos no PDNK 83. pantā paredzētā ārsta pienākuma veikt ārsta apskati, lai viņš pats pārliecinātos par ieinteresētās personas piemērotību pildīt viņai noteiktos pienākumus.

81      Turklāt ārstam atzītā rīcības brīvība medicīnas jomā neaizliedz tiesai pārbaudīt izvirzīto pierādījumu materiālo precizitāti, uzticamību un konsekvenci, no vienas puses, un pārbaudīt, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus, no otras puses (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 12. maija spriedumu lietā T‑191/01 Hecq/Komisija, 63. punkts).

82      Tādējādi šajā gadījumā, ievērojot Komisijas nosūtīto medicīnisko datu vecumu un iespējamās izmaiņas šajos datos noteiktajā laika posmā, ārsta rīcībā, kad tas izdeva savu atzinumu par nepiemērotību, nebija visa atbilstošā informācija par prasītājas veselības stāvokli.

83      Parlamenta arguments attiecībā uz patoloģiju, ar kuru tika pamatots Komisijas 2007. gada konstatējums par prasītājas nepiemērotību, var tikt tikai noraidīts. Ir ticis nospriests, ka garīgie traucējumi ar progresējošu raksturu nevar pamatot, ka ar tiem slimojoša persona pavisam tiek izslēgta no dienesta, jo administrācijai ir pienākums nodrošināt regulāras atkārtotas ieinteresētās personas apskates saprātīgos termiņos (saistībā ar ierēdņa slimības atvaļinājuma piešķiršanu pēc savas iniciatīvas skat. Civildienesta tiesas 2006. gada 13. decembra spriedumu lietā F‑17/05 de Brito Sequeira Carvalho/Komisija, 129. un 130. punkts, kurš apstiprināts ar Pirmās instances tiesas 2009. gada 5. oktobra spriedumu lietā T‑40/07 P de Brito Sequeira Carvalho/Komisija un spriedumu lietā T‑62/07 P Komisija/de Brito Sequeira Carvalho, 231.–240. punkts).

84      Apstāklis, ka Civildienesta tiesa ir nospriedusi, ka Komisijas 2007. gadā pieņemtais lēmums par prasītājas nepiemērotību ir tiesisks, ievērojot iepriekšējos punktos izklāstītos apsvērumus, neietekmē šī pamata pamatotības vērtējumu.

85      Turklāt tiesas sēdē, atbildot uz Civildienesta tiesas jautājumiem, Parlamenta pārstāvji norādīja, ka sakarā ar ārsta noslēpumu kā iecēlējinstitūcijai, kas lēma par prasītājas sūdzību, tai nebija piekļuves dokumentiem, uz kuru pamata Parlamenta ārsts bija izdevis savu atzinumu par nepiemērotību. Tādējādi viņi nevar precizēt Civildienesta tiesai dokumentu raksturu, ne arī apstiprināt to, ka Parlamentam nodotā Komisijas lieta pilnībā izskaidrotu Parlamenta ārstam Komisijas veiktās medicīniskās procedūras sakarā ar pieņemšanu darbā īpašo kontekstu, kā arī to, ka Komisija iepriekš vairākas reizes bija nodarbinājusi prasītāju. Tāpat Parlamenta kompetentā iestāde nevarēja pārbaudīt, vai ārsta atzinums balstījās uz atbilstošo datu kopumu.

86      Visbeidzot Civildienesta tiesa konstatē, ka Parlamenta ārsta izdotais atzinums ir formulēts kategoriski un vispārīgi, neveicot prasītājas apskati, lai gan Komisijas medicīniskajā procedūrā sakarā ar pieņemšanu darbā ārstu komisijas ieceltie eksperti ir snieguši niansētāku atzinumu.

87      Tādējādi pamats par ārsta atzinuma prettiesiskumu ir jāapmierina.

 Par otro pamatu – Civildienesta noteikumu 33. panta otrās daļas neievērošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

88      Prasītāja norāda, ka Parlaments nav ievērojis Civildienesta noteikumu 33. panta noteikumus un tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu. Apstrīdētais lēmums esot bijis pieņemts, pirms prasītāja esot varējusi vērsties apelācijas ārstu komisijā, kā tas paredzēts šajos noteikumos.

89      Parlaments apgalvo, pirmkārt, ka apstrīdētajā lēmumā prasītājai ir ticis norādīts, ka viņai ir iespēja, ja viņa to uzskata par lietderīgu, vērsties ārstu komisijā, lai apstrīdētu ārsta atzinumu. Prasītāja šo iespēju neesot izmantojusi.

90      Otrkārt, Parlaments norāda iemeslus apstrīdētā lēmuma tūlītējai pieņemšanai. Vispirms, neinformējot medicīnisko dienestu par Komisijā veiktajām ārstu apskatēm, prasītāja esot sarāvusi uzticības saikni ar iestādi. Turpinot, Parlaments uzskata, ka prasītājai piedāvātais amats bija steidzami jāaizpilda, lai atrisinātu ierēdnes prombūtni sakarā ar grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu. Visbeidzot, Parlaments norāda, ka, ja ārsta atzinums būtu apstrīdēts ārstu komisijā, tas, ievērojot piedāvātā amata raksturu, būtu varējis prasītājai piedāvāt līdzvērtīgu amatu.

 Civildienesta tiesas vērtējums

91      No PDNK 82. un 83. panta noteikumiem, skatot tos kopsakarā, izriet, ka kandidātu uz līgumdarbinieka amatu pirms pieņemšanas darbā izmeklē iestādes ārsts, lai pārliecinātos, vai kandidāts atbilst piedāvāto pienākumu izpildei nepieciešamajiem fiziskās piemērotības nosacījumiem.

92      Civildienesta noteikumu 33. panta otrajā daļā, kas pēc analoģijas piemērojama līgumdarbiniekiem, ir paredzēta iekšēja apelācijas procedūra attiecībā uz iestādes ārsta negatīvo atzinumu.

93      Šajā sakarā ir jāsecina, ka, paredzot Civildienesta noteikumu 33. panta otrajā daļā ārstu pārsūdzības komisiju, likumdevēja mērķis bija noteikt papildu garantiju kandidātiem un tādējādi uzlabot to tiesību aizsardzību (iepriekš minētais spriedums lietā A/Komisija, 23. punkts). Šāda garantija, kas ir piesaistīta tiesībām uz aizstāvību (Civildienesta tiesas 2007. gada 13. decembra spriedums lietā F‑95/05 N/Komisija, 69. un 76. punkts), ir būtiska formalitāte.

94      Šāda garantija turklāt ir obligāti jāievēro pirms lēmuma par atteikumu pieņemt darbā pieņemšanas, nevis vēlākā posmā, jo citādi tā zaudētu savu jēgu, proti, garantēt kandidātiem tiesības uz aizstāvību darbā pieņemšanas procesā (pēc analoģijas skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑51/92 P Hercules Chemicals/Komisija, 75.–78. punkts; Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑48/05 Franchet un Byk/Komisija, 151. punkts). Civildienesta noteikumu 33. panta otrās daļas formulējums ir skaidrs šajā ziņā: kandidātam pirms pieņemšanas darbā, lai vērstos ārstu komisijā, ir divdesmit dienu termiņš, kas skaitāms nevis no lēmuma par atteikumu pieņemt darbā paziņošanas, bet no ārsta atzinuma paziņošanas brīža.

95      Šajā gadījumā ir skaidrs, ka Parlaments apstrīdēto lēmumu ir pieņēmis, neļaujot prasītājai vispirms vērsties ārstu pārsūdzības komisijā. Parlaments, protams, ir informējis ieinteresēto personu par šādu iespēju, paziņojot par apstrīdēto lēmumu. Tomēr šis apstāklis neietekmē konstatēto prettiesiskumu, jo minētais lēmums jau bija ticis pieņemts, pirms prasītāja būtu varējusi pati vērsties ārstu pārsūdzības komisijā divdesmit dienu termiņā pēc ārsta atzinuma paziņošanas.

96      Visbeidzot, Parlaments, lai pamatotu Civildienesta noteikumu 33. panta noteikumu neievērošanu, norāda, ka dienesta interesēs tam bija steidzami jāpieņem darbā līgumdarbinieks, lai aizstātu grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā esošu ierēdni, un tādējādi tas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nevarēja gaidīt Civildienesta noteikumu 33. pantā paredzētā divdesmit dienu termiņa beigas un ārstu komisijas atzinumu, ja prasītāja tajā būtu vērsusies.

97      Tomēr šāds pamatojums nevar juridiski pamatot Parlamenta izvairīšanos no Civildienesta 33. pantā noteiktajiem procesuālajiem pienākumiem. Ierēdņa aiziešanai grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā katrā ziņā nav izņēmuma raksturs, un Parlamentam ir pienākums gan aizstāt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā esošu personu ar līgumdarbinieku, gan uzsākt darbā pieņemšanas procesu pietiekami savlaicīgi, lai varētu tikt ievērota Civildienesta noteikumu 33. panta otrajā daļā paredzētā būtiskā formalitāte. Šajā gadījumā katrā ziņā, ievērojot termiņu starp ārsta atzinumu un darbā pieņemšanas dienu, kas bija noteikts 2009. gada 2. februārī, nebija a priori neiespējami saņemt ārstu komisijas atzinumu.

98      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru procesuāla noteikuma, it īpaši tiesību uz aizstāvību, neievērošana izraisa lēmuma atcelšanu tikai tad, ja šāds pārkāpums ir ietekmējis rezultātā pieņemtā lēmuma saturu. Šajā lietā ir tieši šāds gadījums, jo nav izslēgts, ka apelācijas ārstu komisija, kuras rīcībā bija visa atbilstošā informācija par prasītājas veselības stāvokli apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā, būtu varējusi pieņemt no ārsta atšķirīgu atzinumu vai apšaubīt iespēju balstīties uz medicīniskajiem datiem, kurus Komisija bija ieguvusi vairāk nekā pirms pusotra gada.

99      No tā izriet, ka pamats par Civildienesta noteikumu 33. panta otrās daļas neievērošanu ir jāapmierina.

 Par trešo pamatu – tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un Regulas Nr. 45/2001 6. un 7. panta neievērošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

100    Prasītāja uzskata, ka Parlaments ir pārkāpis tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un noteikumus saistībā ar personas datu aizsardzību, it īpaši noteikumus par viņas medicīniskās lietas nodošanu. Parlamenta ārsts esot sniedzis savu atzinumu, balstoties uz Komisijas izdotiem dokumentiem. Tomēr, pirmkārt, šos dokumentus, pamatojoties uz šīs Komisijas Medicīniskā dienesta procedūru rokasgrāmatu, esot bijis jānodod Komisijas arhīvā un tiem vairs nebūtu bijis jābūt medicīniskajā lietā, jo prasītāja vairs neveica nekādus pienākumus Komisijā. Otrkārt, Regulas Nr. 45/2001 6. un 7. pantā ir aizliegta medicīnisko datu, kas skar prasītāju, nodošana no Komisijas Parlamentam. Komisijas turētie medicīniskie dati esot tikuši iegūti tikai ar mērķi pieņemt prasītāju šīs iestādes dienestā. Turklāt Parlamenta ārsta uzdevums esot bijis veikt ārsta apskati pirms pieņemšanas darbā, nevis pētīt prasītājas medicīnisko pagātni.

101    Saskaņā ar Parlamenta viedokli ar apstrīdēto lēmumu nekādā ziņā netiekot pārkāpti noteikumi par personas datu aizsardzību. Regulas Nr. 45/2001 7. pantā esot paredzēts, ka personas datu nodošana iestāžu starpā ir iespējama, ja tas ir vajadzīgs likumīgai saņēmēja kompetencē ietilpstošo uzdevumu izpildei. Apstrīdētā nodošana esot notikusi, lai Parlaments varētu īstenot vienu no saviem uzdevumiem – kandidātes fiziskās piemērotības kontroli sakarā ar pieņemšanu darbā. Turklāt šī nodošana esot bijusi pamatota ar nolūku izvairīties no nevajadzīgām ārstu apskatēm, kā arī, lai ļautu administrācijai saņemt pilnīgu informāciju.

102    EDAU uzskata, ka, veicot 2006. un 2007. gadā iegūto medicīnisko datu par prasītājas veselības stāvokli nodošanu un tos vēlāk izmantojot, Regula Nr. 45/2001 nav tikusi ievērota. Tas vispirms norāda, ka šie dati nebija prasītājas kā kādreizējās Komisijas pagaidu darbinieces un kādreizējās Komisijas līgumdarbinieces medicīniskās lietas sastāvdaļa un ka to nodošanas tiesiskuma jautājums nav uzdodams tāpat kā jautājums par iestādē nodarbinātas personas medicīniskās lietas nodošanu iestāžu starpā. Komisijas Medicīniskā dienesta procedūru rokasgrāmatā neesot norādīts ne tas, kādiem mērķiem darbā pieņemšanas procedūrā iegūtie medicīniskie dati tiek saglabāti pēc sešiem mēnešiem arhīvā, ne arī piekļuves šiem datiem nosacījumi. EDAU atgādina, ka divos 2007. un 2008. gadā pieņemtos atzinumos tas ir ieteicis attiecīgi Parlamentam un Komisijai, lai pieņemšanas darbā procedūrā iegūtie medicīniskie dati par kandidātiem, kas atzīti par fiziski nepiemērotiem pirms pieņemšanas darbā, tiktu saglabāti tikai ierobežotu laiku, kas varētu atbilst termiņam, kura laikā ir iespējams apstrīdēt datus vai pamatojoties uz tiem pieņemto lēmumu.

103    EDAU uzsver, ka personas datu nodošana iestāžu starpā galvenokārt reglamentēta Regulas Nr. 45/2001 7. pantā, neierobežojot minētās regulas 4., 5., 6. un 10. panta piemērošanu. Regulas Nr. 45/2001 7. panta ievērošana nepadarot datu nodošanu un vēlāku to izmantošanu atbilstošu regulai kopumā, pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo Parlaments, kas savā iebildumu rakstā atsaucas vienīgi uz minēto 7. pantu. EDAU atgādina, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 45/2001 10. panta 1. punktu, īpašu kategoriju datu, tādu kā medicīnisko datu apstrāde, ir aizliegta un ka šādu datu aizsardzība ir ļoti svarīga Eiropas Cilvēktiesību tiesai, lai varētu īstenot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kā garantēts Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. pantā. Tā kā prasītāja nebija devusi piekrišanu apstrīdēto datu apstrādei, Regulas Nr. 45/2001 10. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums neesot bijis piemērojams. Turklāt Parlaments neesot pierādījis, ka šo datu nodošana, kaut arī leģitīma, ievērojot Regulas Nr. 45/2001 7. pantu, bija tiešām vajadzīga, lai izpildītu tā tiesības un pienākumus darba tiesību jomā minētās regulas 10. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētā otrā izņēmuma izpratnē. Parlaments būtu varējis šo informāciju iegūt citādi, tādējādi mazāk iejaucoties privātajā dzīvē, piemēram, lūdzot vai nu prasītājai iesniegt šo informāciju, vai tā dienestam veikt ārsta apskati. EDAU šajā ziņā norāda, ka savā iepriekš minētajā 2007. gada atzinumā tas ir ieteicis Parlamentam izslēgt no ārsta apskates pirms pieņemšanas darbā veidlapas jautājumus kandidātam par to, vai viņam jau ir ticis atteikts amats medicīnisku iemeslu dēļ un vai viņš ir bijis uz konsultāciju pie neirologa, psihiatra, psihoanalītiķa vai psihoterapeita. Parlamentam esot bijis jāizpilda šis ieteikums.

104    Turklāt EDAU uzskata, ka brīdī, kad Parlaments saņēma no Komisijas Medicīniskā dienesta medicīniskos datus par prasītāju, šie dati vairs netika glabāti to sākotnējiem mērķiem, proti, prasītājas medicīnisko spēju pārbaudei ar mērķi ieņemt amatu Komisijā. Turklāt šiem datiem esot bijis jābūt nodotiem Komisijas arhīvā, jo Komisijas Medicīnisko procedūru dienesta rokasgrāmatā paredzētais sešu mēnešu termiņš, skaitot no lēmuma par nepiemērotību pieņemšanas brīža, jau bija iestājies. Šo datu nodošana un izmantošana tādējādi notika, neievērojot Regulas Nr. 45/2001 4. panta 1. punkta b) un e) apakšpunkta noteikumus. Turklāt šo datu izmantošanas mērķa maiņu nevarot attaisnot ar šīs regulas 6. pantu. Parlamentam, nodošanas lūguma autoram, kopā ar Komisiju esot bijis jānodrošina, lai nodošana kopumā būtu leģitīma.

105    Visbeidzot EDAU norāda, ka, pat pieļaujot, ka prasītāja ar nodomu nebija informējusi Parlamentu par iepriekšējām medicīniskajām apskatēm, šis apstāklis neietekmējot tiesības uz datu aizsardzību, kuras ieinteresētajai personai paredzētas Regulā Nr. 45/2001.

106    Prasītāja sava iestāšanās raksta apsvērumos paziņo, ka pilnīgi piekrīt EDAU analīzei, saskaņā ar kuru Parlaments nav ievērojis Regulas Nr. 45/2001 4. panta 1. punkta b) un e) apakšpunkta un 10. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumus. Konstatējums, ka nebija reālas vajadzības nodot medicīniskos datus minētās regulas 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, šo pašu iemeslu dēļ esot bijis piemērojams arī saistībā ar šī paša teksta 7. panta 1. punkta pēdējo noteikumu, kurš arī esot ticis pārkāpts, jo apstrīdētā nodošana nevarēja tikt uzskatīta par nepieciešamu likumīgai Parlamenta uzdevumu izpildei. Šī iestāde esot pārkāpusi nolūka ierobežojuma, datu pareizības un atjaunināšanas principu, kā arī to glabāšanas noteikumus un tādējādi neesot ievērojusi Regulas Nr. 45/2001 4. panta 1. punkta b), d) un e) apakšpunkta noteikumus.

107    Parlaments sava iestāšanās raksta apsvērumos uzsver, ka prasītājas personas datu apstrāde bija nepieciešama iestādes pienākumu izpildei darba tiesību jomā, proti, lai pārliecinātos par prasītājas fizisko piemērotību tās pienākumu izpildei, kā tas paredzēts PDNK 83. pantā un Civildienesta noteikumu 33. pantā. Datu apstrāde tādējādi, ņemot vērā Regulas Nr. 45/2001 10. panta 2. punkta b) apakšpunktu, esot bijusi tiesiska. Tāpat paša Parlamenta Medicīniskā dienesta ārstu, kas ir pakļauti dienesta noslēpumam, veiktā šo datu apstrāde, lai veiktu medicīnisko diagnostiku piemērotībai veikt darbu, esot bijusi nepieciešama un tādējādi leģitīma minētās regulas 10. panta 3. punkta izpratnē. Šī apstrāde esot bijusi saistīta arī ar likumīgu oficiālo pilnvaru īstenošanu un tādējādi, ņemot vērā šīs regulas 5. panta a) punktu, esot bijusi tiesiska.

108    Attiecībā uz datu nodošanu Parlaments apgalvo, ka tas bija nepieciešams likumīgai iestādes uzdevumu izpildei. Parlaments neesot varējis izpildīt savus uzdevumus bez datu nodošanas: pirmkārt, prasītāja, kad viņa sazinājās ar Parlamenta Medicīnisko dienestu, neesot informējusi to, ka viņai pirms tam ir veikta ārsta apskate citā iestādē; otrkārt, Parlamenta prakse lūgt kandidāta medicīniskās lietas sakarā ar pieņemšanu darbā nodošanu gadījumos, kad ieinteresētā persona jau ir izgājusi ārsta apskati pirms pieņemšanas darbā citā iestādē, esot gan iestādes, gan attiecīgās personas interesēs, jo tas ļaujot izvairīties no dažu atkārtotu ārstu pārbaužu veikšanas. EDAU norādītā iespēja veikt Parlamentam jaunu ārsta pārbaudi esot saistīta ar pilnīgi medicīnisku vērtējumu, kas esot atstāts kompetentā ārsta ziņā, pamatojoties uz nodoto lietu.

109    Attiecībā uz minēto datu kvalitāti Parlaments uzskata, ka tas nav pārkāpis Regulas Nr. 45/2001 4. panta 1. punkta b) un e) apakšpunkta noteikumus. Tas uzskata, ka dati ir tikuši savākti noteiktam mērķim, proti, lai pārliecinātos par prasītājas fizisko piemērotību Eiropas Savienības dienesta pienākumu izpildei, kas ir skaidrs un likumīgs mērķis, jo tas ir īpaši paredzēts Civildienesta noteikumu 33. pantā, un ka šie dati vēlāk tikuši apstrādāti šajā pašā nolūkā. Turklāt visas iestādes veicot pārbaudi pirms pieņemšanas darbā, pamatojoties uz to pašu juridisko pamatu, un tās notiekot tādos pašos apstākļos. Izpildāmie piemērotības nosacījumi esot vispārēji vienādi visām iestādēm. Apstrīdēto datu nodošana esot bijusi analoģiska tādai ierēdņa medicīniskās lietas nodošanai citai iestādei, kuru EDAU tā 2007. gada 14. jūnija atzinumā esot uzskatījis par likumīgu. Turklāt Komisijas savāktie dati neesot tikuši uzglabāti laikā, kas pārsniegtu nepieciešamo termiņu datu savākšanas un apstrādes nolūka īstenošanai. EDAU savās “Vadlīnijās saistībā ar datu apstrādes darbībām personāla pieņemšanas darbā jomā”, kas datētas ar 2008. gada oktobri, esot tieši atzinis, ka kandidātu, kas netiek pieņemti [darbā], personas dati var tikt uzglabāti divus gadus pēc procedūras beigām. Šajā gadījumā šis termiņš vēl neesot bijis iestājies. Visbeidzot, Parlamenta iekšējo noteikumu 15. pantā paredzētais viena gada termiņš esot paredzēts tikai kā apskates spēkā esamības termiņš.

 Civildienesta tiesas vērtējums

–       Par šī pamata pirmo daļu – tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību neievērošanu

110    Lietas dalībnieki savos apsvērumos un tiesas sēdē uzstāja uz pamata otro daļu saistībā ar Regulas Nr. 45/2001 6. un 7. panta noteikumu pārkāpumu. EDAU iestāšanās lietā veicināja debašu koncentrēšanos tieši uz šo otro daļu. Civildienesta tiesa tomēr uzskata, ka pamata pirmā daļa par tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību neievērošanu ir pietiekami precīzi izteikta prasības 14.1. un 16.12. punktā, kā arī pēc tam izskaidrota tiesas sēdē, lai par to tiktu sniegta atsevišķa atbilde.

111    Saskaņā ar Tiesas judikatūru tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas paredzētas ECPAK 8. pantā, kā arī izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir vienas no Savienības tiesību sistēmā noteiktajām pamattiesībām. Tās ietver personas tiesības paturēt ziņas par tās veselības stāvokli noslēpumā (it īpaši skat. Tiesas 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑404/92 P X/Komisija, 17. punkts, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1997. gada 25. februāra spriedumu lietā Z pret Somiju, Recueil des arrêts et décisions 1997‑I, 71. punkts, un 2008. gada 4. decembra spriedumu apvienotajās lietās Nr. 30562/04 un 30566/04 S un Marper pret Apvienoto Karalisti, 66. punkts).

112    Iestādes savākto personas datu saistībā ar personas veselības stāvokli nodošana trešai personai, tajā skaitā citai iestādei, pati par sevi ir iejaukšanās attiecīgās personas privātajā dzīvē, lai arī kāda būtu šādi nodotas informācijas vēlākā izmantošana (pēc analoģijas skat. Tiesas 2003. gada 20. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01 Österreichischer Rundfunk u.c., 73.–75. punkts).

113    Tomēr ir ticis nospriests, ka pamattiesībām var piemērot ierobežojumus, ar nosacījumu, ka tie patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem un salīdzinājumā ar sasniedzamo mērķi nerada nesamērīgu un nepieļaujamu iejaukšanos, kas apdraudētu pašu šādi garantēto tiesību būtību (iepriekš minētais 1994. gada 5. oktobra spriedums lietā X/Komisija, 18. punkts). Šajā ziņā ECPAK 8. panta 2. punkts ir atskaites punkts. Atbilstoši šim noteikumam publiskās iestādes iejaukšanās privātajā dzīvē var tik attaisnota tiktāl, ciktāl i) tā “ir paredzēta likumā [tiesību aktos]”, ii) ar to tiek sasniegti viens vai vairāki mērķi, kuriem noteikti ierobežojumi, un iii) tā ir “nepieciešama” šo mērķu sasniegšanai.

114    Šajā gadījumā ir jāpārbauda, vai, ievērojot iepriekš minētos trīs nosacījumus, medicīnisko datu nodošana no vienas iestādes otrai, lai atvieglotu ārsta darbu, veicot medicīniskos izmeklējumus pirms pieņemšanas darbā, var tikt uzskatīta par likumīgu.

115    Pirmkārt, attiecībā uz pirmo nosacījumu Regulas Nr. 45/2001 noteikumi ļauj uzskatīt personas datu nodošanu no vienas iestādes otrai par tādu, kas “ir paredzēta tiesību aktos”.

116    Tātad Regulas Nr. 45/2001 7. panta noteikumi ietver šāda veida personas datu apstrādi.

117    Tomēr rodas jautājums, vai šis pants ir pietiekami precīzi formulēts, lai likuma adresāti varētu rīkoties saskaņā ar to, un līdz ar to, vai ir ievērots iepriekšējas paredzamības princips, kā tas ir noteikts Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē (skat. it īpaši Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1999. gada 20. maija spriedumu lietā Rekvenyi pret Ungāriju, Recueil des arrêts et décisions 1999 III, 34. punkts). Tātad Regulas Nr. 45/2001 7. pantā ir vispārīgi paredzēts, ka datu nodošana institūciju starpā ir iespējama tikai tad, ja nododamie dati ir “vajadzīgi saņēmēja kompetencē ietilpstošo uzdevumu likumīgai izpildei”.

118    Turklāt Regulas Nr. 45/2001 6. pantā ir tieši paredzēts, ka “personas datus apstrādā citā nolūkā, nevis tajā, kādā tie ir savākti, tikai tad, ja nolūka maiņa ir skaidri atļauta Kopienu iestādes vai struktūras iekšējos noteikumos”.

119    Tomēr ir jākonstatē, ka Parlaments nekādi nav atsaucies uz to, ka pastāvētu kāds rakstīts noteikums, kurā būtu paredzēta medicīnisku datu nodošana institūciju starpā vai medicīniskas informācijas apmaiņa attiecīgo medicīnisko dienestu iestāžu starpā nevis attiecībā uz šajās iestādēs strādājošajām personām, bet gan kandidātiem pirms pieņemšanas darbā.

120    Otrkārt, Parlaments apgalvo, ka medicīnisko datu nodošanas no vienas iestādes otrai bija ar mērķis esot bijis ļaut pārliecināties par to, vai kandidāte atbilst fiziskās piemērotības viņai piedāvāto pienākumu izpildei nosacījumiem un vai, pieņemot viņu darbā, viņa varēs efektīvi pildīt savus pienākumus. Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka pārbaude pirms pieņemšanas darbā atbilst Eiropas Savienības iestāžu leģitīmajām interesēm (iepriekš minētais 1994. gada 5. oktobra spriedums lietā X/Komisija, 20. punkts). Tāpat izvirzītais mērķis var attaisnot iejaukšanos tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību ECPAK 8. panta 2. punkta izpratnē.

121    Treškārt, ir jāpārliecinās, vai konkrētā iejaukšanās ir nepieciešama leģitīma mērķa sasniegšanai demokrātiskā sabiedrībā.

122    Pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas domām, iejaukšanās ir uzskatāma par nepieciešamu leģitīma mērķa sasniegšanai demokrātiskā sabiedrībā, ja to pamato svarīga sociāla vajadzība, it īpaši, ja tā ir samērīga ar izvirzīto leģitīmo mērķi, un ja valsts iestāžu norādītie iemesli tās pamatošanai ir atbilstīgi un pietiekami. Valsts iestādēm šajā ziņā ir zināma rīcības brīvība. Tomēr šīs rīcības brīvības apmērs ir mainīgs un ir atkarīgs no daudziem faktoriem, tādiem kā ECPAK garantēto konkrēto tiesību veids, to nozīme attiecīgajai personai, iejaukšanās veids un tās nolūks. Šī rīcības brīvība ir vēl šaurāka gadījumā, ja konkrētās tiesības ir būtiskas fiziskās personas iespējai praktiski īstenot dziļi personīgas vai būtiskas tiesības. Ja ir skarts īpaši būtisks fiziskas personas esamības vai identitātes aspekts, valstij atstātā rīcības brīvība ir šaura (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 10. aprīļa spriedums lietā Nr. 6339/05 Evans pret Apvienoto Karalisti, 77. punkts).

123    Šajā gadījumā, tāpat kā iepriekš ticis norādīts, personas datu aizsardzībai ir būtiska loma tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas paredzētas ECPAK 8. pantā, īstenošanai. Informācijas par veselību konfidencialitātes ievērošana ir vienas no pamattiesībām, kuras aizsargā Eiropas Savienības tiesību sistēma (skat. Tiesas 1992. gada 8. aprīļa spriedumu lietā C‑62/90 Komisija/Vācija, 23. punkts, un iepriekš minēto 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā X/Komisija, 17. punkts). Šis princips ir būtisks ne tikai slimnieku privātās dzīves aizsardzībai, bet arī vispārīgi viņu uzticēšanās medicīniskajām iestādēm un veselības dienestiem saglabāšanai (iepriekš minētais Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā pret Somiju, 95. punkts). Ievērojot medicīnisko datu dziļi personisko un sensitīvo raksturu, iespēja nodot vai paziņot šādu informāciju trešajai personai, pat ja tā ir cita Eiropas Savienības iestāde vai cita struktūra, bez attiecīgās personas piekrišanas ir īpaši stingri jāizvērtē (pēc analoģijas skat. iepriekš minētos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietā Z pret Somiju, 95. punkts, un apvienotajās lietās un Marper pret Apvienoto Karalisti, 103. punkts). Regulas Nr. 45/2001 10. panta 1. punktā šajā ziņā ir paredzēts, ka medicīniska rakstura datu nodošana ir principā aizliegta, izņemot šī panta 2. punktā paredzētos izņēmuma gadījumus.

124    Tādējādi ir jālīdzsvaro Parlamenta interese nodrošināt, ka tas pieņem darbā personu, kura ir fiziski piemērota pildīt viņai uzticētos pienākumus, un attiecīgās personas tiesību aizskāruma smagums saistībā ar tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.

125    Šajā gadījumā Civildienesta tiesa uzskata, ka, ja arī pārbaude pirms pieņemšanas darbā bija Eiropas Savienības iestāžu, kurām ir jābūt spējīgām pildīt savus uzdevumus, leģitīmās interesēs, šī interese neattaisno to, ka tās veic medicīnisko datu nodošanu no vienas iestādes otrai bez ieinteresētās personas piekrišanas (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā X/Komisija, 20. punkts). Tātad vispirms ir jānorāda, kā tas jau iepriekš ir teikts, ka medicīniskie dati ir īpaši sensitīvi dati. Turpinot, iestāde, ar kuru prasītājai pēc medicīniskās pārbaudes pirms pieņemšanas darbā procedūras veikšanas neizveidojās darba attiecības, apmēram pirms diviem gadiem savāca šos datus ar skaidru nolūku. Visbeidzot, Parlaments būtu varējis izpildīt savu uzdevumu, mazāk iejaucoties prasītājas pamattiesībās. Tas būtu varējis veikt medicīnisko apskati, kas bija paredzēta 2009. gada 7. janvārī, nepieciešamības gadījumā pieprasīt jaunus medicīniskus izmeklējumus vai lūgt prasītājas piekrišanu apstrīdēto medicīnisko datu nodošanai, vai arī pamatoties uz informāciju, kuru prasītāja bija apņēmusies tam nosūtīt 2009. gada janvārī.

126    Pretēji Parlamenta apgalvojumiem lēmums, ar kuru ārsts bija lūdzis Komisijas savākto datu nodošanu, nav lēmums ar vienīgi medicīnisku nozīmi, kas būtu izslēgts no tiesas kontroles. Nodošana tika lūgta, pat pirms ārsts bija izmeklējis prasītāju un pirms viņa bija nosūtījusi medicīniskajam dienestam ārsta pieprasīto informāciju.

127    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ārsta atzinums tika izdots, neievērojot prasītājas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un ka šī iemesla dēļ apstrīdētais lēmums ir prettiesisks. Tādējādi pamata pirmā daļa ir jāapmierina.

–       Par pamata otro daļu – Regulas Nr. 45/2001 6. un 7. panta noteikumu pārkāpumu

128    Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 45/2001 1. pantā ir tieši paredzēts, ka saskaņā ar šo regulu Eiropas Savienības iestādes un struktūras aizsargā fizisku personu pamattiesības un brīvības. Arī šīs regulas noteikumi nevar tikt interpretēti tādējādi, ka tie leģitimē tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību, kuras garantētas ECPAK 8. pantā, aizskārumu (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Österreichischer Rundfunk u.c., 91. punkts).

129    No Regulas Nr. 45/2001 7. panta izriet, ka Eiropas Savienības iestāde vai struktūra var nodot personas datus citai Eiropas Savienības iestādei vai institūcijai, ja tas ir nepieciešams likumīgai saņemošās Eiropas Savienības iestādes vai struktūras kompetencē ietilpstošo uzdevumu izpildei.

130    Šajā gadījumā nebūtu noliedzams, ka Parlamenta dienestu veiktā prasītājas fiziskās piemērotības pārbaude sakarā ar pieņemšanu darbā ir saistīta ar likumīgu šīs iestādes kompetencē ietilpstošo uzdevumu izpildi.

131    Tomēr, kā uz to pamatoti norādījis EDAU savā iestāšanās rakstā, šāds konstatējums nevar pats par sevi noteikt, ka apstrīdētā prasītājas medicīnisko datu nodošana būtu notikusi saskaņā ar Regulas Nr. 45/2001 noteikumiem. Pirmkārt, datu nodošanai ir jābūt “nepieciešamai” likumīgai šīs iestādes kompetencē ietilpstošo uzdevumu izpildei. Šajā strīdā tādējādi ir jākonstatē, ka nodošana bija nepieciešama Parlamenta dienestu veiktās prasītājas fiziskās piemērotības novērtējumam. Otrkārt, minētās regulas 7. pantā ir tieši paredzēts, ka tas ir piemērojams “neskarot [šī paša teksta] 4., 5., 6. un 10. pantu”.

132    Lai sniegtu atbildi uz prasītājas iebildumu par regulas, it īpaši tās 7. panta, pārkāpumu, tātad ir jāizvērtē, vai šī nodošana tika veikta, ievērojot šajā pantā noteikto nepieciešamības prasību un atbilstoši noteikumiem, uz kuriem šajā pantā ir veikta atsauce, it īpaši regulas 6. pantam. Šajā lietā vispirms ir jāvērtē Regulas Nr. 45/2001 4., 6. un 10. pants, kuru noteikumi, kā apgalvo prasītāja, esot pārkāpti, pirms tiek izvērtēts, vai šīs pašas regulas 7. pantā paredzētā nodošanas nepieciešamības prasība var tikt uzskatīta par izpildītu.

133    Pirmām kārtām, attiecībā uz Regulas Nr. 45/2001 4. un 6. pantu ir jānorāda, ka saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu personas dati ir jāapstrādā godprātīgi un likumīgi, tiem jābūt vāktiem konkrētiem, skaidriem un likumīgiem nolūkiem un to turpmāka apstrāde nevar notikt veidā, kas nav savienojams ar minētajiem nolūkiem. Tālāk minētās regulas 6. pantā ir paredzēts, ka personas datus citā nolūkā, nevis tajā, kādā tie ir savākti, apstrādā tikai tad, ja nolūka maiņa ir skaidri atļauta Savienības iestādes vai struktūras iekšējos noteikumos.

134    Šajā gadījumā, kā to pamatoti apgalvo prasītāja un EDAU, ir skaidrs, ka Komisijas PDNK 83. panta noteikumos paredzētajā medicīniskajā apskatē sakarā ar pieņemšanu darbā savāktie medicīniskie dati par prasītāju bija iegūti tikai ar mērķi noteikt, vai ieinteresētā persona tās darbā pieņemšanas laikā ir fiziski piemērota pildīt savus pienākumus Komisijas dienestos.

135    Tomēr ir jānorāda, pirmkārt, ka šo medicīnisko datu vēlākai apstrādei, lai pārbaudītu prasītājas piemērotību veikt pienākumus Parlamentā, 2008. gada decembrī bija cits nolūks nekā tas, kuram šie dati bija sākotnēji savākti. Parlaments nevar juridiski korekti šajā ziņā atsaukties uz apstākli, ka visu iestāžu medicīniskās apskates balstoties uz vienu un to pašu juridisko pamatu, tiekot veiktas atbilstoši vieniem un tiem pašiem noteikumiem un balstoties uz vienādiem piemērotības kritērijiem. Savienības tiesa vairākos savos spriedumus ir uzsvērusi katras iestādes kā darba devēja autonomiju, noraidot argumentus par Eiropas Savienības civildienesta vienotību. Ir arī nospriests, ka vienā iestādē darbā pieņemtie ierēdņi nevar prasīt tādu pašu klasifikāciju, kāda piešķirta ierēdņiem citā iestādē, lai gan visi šie ierēdņi ir viena un tā paša konkursa veiksmīgie kandidāti (Civildienesta tiesas 2010. gada 9. decembra spriedums lietā F‑83/05 Liljeberg u.c./Komisija, 58. punkts). Tāpat, lai arī saskaņā ar civildienesta vienotības principu, kas noteikts Amsterdamas līguma 9. panta 3. punktā, visu Eiropas Savienības iestāžu visi ierēdņi ir pakļauti vieniem noteikumiem, no šī principa neizriet, ka iestādēm vienādi ir jāpiemēro Civildienesta noteikumos atzītā rīcības brīvība. Tieši pretēji, izsakoties Pirmās instances tiesas 1997. gada 16. septembra sprieduma lietā T‑220/95 Gimenez/Reģionu komiteja (72. punkts) vārdiem, sava personāla pārvaldei tām ir noteikts “autonomijas princips”.

136    Otrkārt, kaut arī atbilstoši Regulas Nr. 45/2001 6. pantam savākto datu nolūka maiņai ir jābūt tieši paredzētai iestādes iekšējos noteikumos, no rakstiskajiem materiāliem un tiesas sēdes izriet, ka nolūka, saskaņā ar kuru Komisija ieguva prasītājas medicīniskos datus 2006. un 2007. gadā, maiņa nav paredzēta nevienā no tekstiem, kurus būtu pieņēmusi šī iestāde vai Parlaments. Šādu datu nodošana attiecīgo institūciju starpā balstās tikai uz praksi, par kuru kandidāti pirms pieņemšanas darbā vispār netiek informēti. Turklāt EDAU tiesas sēdē apgalvoja, un citi pret to nav iebilduši, ka par Parlamenta praksi lūgt kandidātu pieņemšanai darbā medicīnisko datu nodošanu tam nav ticis paziņots, lai gan šāda paziņošana ir paredzēta Regulas Nr. 45/2001 27. pantā. Attiecībā uz Komisiju EDAU norāda, ka 2007. gada 10. septembra atzinumā, kas izdots šīs iestādes lietu iepriekšējā pārbaudē, ar nosaukumu “Medicīnisko dienestu pārvalde – Brisele – Luksemburga – it īpaši, izmantojot lietojumprogrammu SERMED”, tas ir pārbaudījis tikai atsevišķu medicīnisko datu nodošanas gadījumus Komisijas juridiskajam dienestam, Civildienesta tiesai vai Eiropas ombudam pēc to lūguma atbilstību Regulas Nr. 45/2001 noteikumiem. Taču EDAU vispār šajā atzinumā nav interesējies par iestādes saistībā ar medicīnisko pārbaudi sakarā ar pieņemšanu darbā savākto medicīnisko datu nodošanu citai iestādei vai citai Eiropas Savienības struktūrai, jo Komisijas datu aizsardzības inspektors nebija paziņojis par šāda veida datu nodošanu. EDAU uzsver, ka tas savā atzinumā ir ieteicis Komisijai par kandidātiem, kuri ir atzīti par fiziski nepiemērotiem pirms pieņemšanas darbā, darbā pieņemšanas procedūrā savāktos medicīniskos datus glabāt tikai ierobežotu laiku, kas varētu atbilst termiņam, kurā var apstrīdēt šos datus vai uz to pamata pieņemto lēmumu. Tātad Komisija 2006. un 2007. gadā savāktos datus par prasītājas veselības stāvokli bija tiesīga uzglabāt, bet tikai saistībā ar tās uzsākto tiesvedību Savienības tiesās lietās F‑33/08 un T‑510/09 P, kas sekoja Komisijas atteikumam pieņemt viņu darbā.

137    Otrām kārtām, attiecībā uz Regulas Nr. 45/2001 10. pantu ir jānorāda, ka atbilstoši šī panta 1. punktam medicīnisko datu apstrāde principā ir aizliegta. Minētā 10. panta 2. punktā it īpaši ir paredzēts, ka 1. punkts nav piemērojams, ja attiecīgā persona ir devusi savu piekrišanu datu apstrādei vai ja datu apstrāde ir nepieciešama, lai ņemtu vērā par datu apstrādi atbildīgās personas tiesības un pienākumus darba tiesību jomā.

138    Tomēr, pirmkārt, ir skaidrs, ka prasītāja nebija devusi savu piekrišanu Komisijai nodot ar viņu saistītos medicīniskos datus Parlamentam.

139    Otrkārt, lai arī ir taisnība, ka apstrīdētā nodošana tika īstenota, lai Parlaments varētu pārliecināties par prasītājas fizisko piemērotību viņas pienākumu izpildei šajā iestādē, kas ir pienākums, kurš izriet no PDNK 82. un 83. panta un kurš var tikt analizēts kā “pienākums darba tiesību jomā” Regulas Nr. 45/2001 10. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, nav konstatēts, ka šī nodošana būtu bijusi “nepieciešama” šī pienākuma izpildei. Kā uz to norāda arī EDAU un kā tas ir teikts 125. punktā, citi pasākumi, ar kuriem mazāk notiktu iejaukšanās privātajā dzīvē, bija iespējami, ļaujot Parlamentam izpildīt PDNK 82. un 83. panta noteikumus. Parlaments, it īpaši, pirms tas lūdza Komisiju nodot tam datus, varēja lūgt prasītājai sniegt noteiktu informāciju par viņas slimības vēsturi un īstenot paša dienestiem nepieciešamos medicīniskos izmeklējumus. Turklāt nodoto datu, kas bija iegūti 2006. un 2007. gadā – vairāk nekā pusotru gadu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, salīdzinošais vecums neliecina par labu Parlamenta apgalvojumam, ka šāda nodošana esot bijusi nepieciešama.

140    Kā uz to pareizi norāda prasītāja, Parlaments nevar lietderīgi apgalvot, ka apstrīdētā nodošana esot bijusi juridiski pamatota ar Regulas Nr. 45/2001 10. panta 3. punktu. Lai arī šajā pantā iestādes medicīniskā dienesta locekļi ir pilnvaroti apstrādāt datus, kas nepieciešami personas spēju veikt pienākumus medicīniskajai diagnostikai, ne tā sekas, ne mērķis nav atļaut tādu medicīnisko datu nodošanu, kāda ir apstrīdēta šajā lietā, kaut arī tā notikusi starp attiecīgo divu iestāžu medicīnisko dienestu locekļiem.

141    Treškārt, attiecībā uz Regulas Nr. 45/2001 7. pantu ir jānorāda, kā to pamatoti apgalvo prasītāja, ka nodošana, kas nav uzskatāma par nepieciešamu regulas 10. panta izpratnē, nevar tikt atzīta par nepieciešamu arī šī paša teksta 7. panta izpratnē tādam pašam mērķim, proti, prasītājas fiziskās piemērotības sakarā ar pieņemšanu darbā pārbaudei, kā tas bija šajā gadījumā.

142    No iepriekš minētā izriet, ka, ievērojot prasītājas īpaši sensitīvo medicīnisko datu raksturu un apstākļus, kādos tie tika iegūti, Civildienesta tiesa uzskata, ka Parlaments, apstrādājot šos datus, nav likumīgi veicis savu uzdevumu, kas tam ir noteikts atbilstoši PDNK 82. un 83. pantam. Lai to izdarītu, tam bija jālūdz prasītājas piekrišana datu nodošanai vai jāveic īpaši medicīniski izmeklējumi, nevis bez iepriekšējas ieinteresētās personas piekrišanas jābalstās uz medicīniskiem datiem, kurus cita iestāde bija ieguvusi citā procedūrā.

143    Tādējādi prasītājai ir pamats apgalvot, ka Parlamenta ārsts, prasot Komisijai nosūtīt šos medicīniskos datus, ir pārkāpis Regulas Nr. 45/2001 6. un 7. panta noteikumus, un, balstoties uz šiem datiem, ir izdevis prettiesisku atzinumu par viņas fizisko atbilstību. Tātad pamata otrā daļa ir jāapmierina.

144    Parlaments tomēr savos rakstveida apsvērumos norāda, ka apstrīdētais lēmums esot bijis balstīts ne tikai uz fizisko nepiemērotību, bet arī uz uzticības saiknes saraušanu.

145    Civildienesta tiesai tādējādi jāpārliecinās, vai šis otrais iemesls bija praktiski piemērots un vai tas ir tāds, ka tas varētu attaisnot apstrīdēto lēmumu.

146    Tomēr, ja arī Parlaments apstrīdētajā lēmumā un sūdzības noraidīšanas lēmumā norādīja uz apstākli, ka prasītāja nebija ievērojusi pienākumu paziņot, ka viņa bija iepriekš apmeklējusi medicīnisko apskati citā Eiropas iestādē, tam nav tiešu juridisku seku, jo šie lēmumi ir juridiski pamatoti tikai uz konstatējumu, ka prasītāja neizpilda fiziskās piemērotības nosacījumus pienākumu veikšanai. Tātad pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, apstrīdētais lēmumus nebija balstīts uz uzticības saiknes saraušanu.

147    Lai arī Parlaments ar savu argumentāciju ir iecerējis tiesā aizstāt pamatojumu, ir jānorāda, ka atsaukšanās uz tādu jaunu pamatojumu tiesvedības laikā, kas varētu tiesiski pamatot apstrīdēto lēmumu, nav šķērslis minētā lēmuma atcelšanai (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 10. decembra spriedumu lietā T‑173/02 Tomarchio/Komisija, 86. punkts, un 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T‑10/04 Leite Mateus/Komisija, 43. punkts), izņemot gadījumu, kad administrācijai ir kompetence šajā jomā.

148    Taču šajā gadījumā Parlaments nevar izlikties, ka tas būtu bijis tādā administrācijas kompetences situācijā, jo tam ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz pamatojumu saistībā ar uzticības saiknes saraušanu (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2010. gada 15. decembra spriedumu lietā F‑67/09 Angulo Sánchez/Padome, 76.–78. punkts).

149    Turklāt katrā ziņā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā Parlaments nevarēja apstiprināt, ka prasītāja ar nodomu tam nav atklājusi, ka viņa ir strādājusi Komisijā un ka viņai jau ir veikta medicīniskā apskate citā iestādē. No šī sprieduma 29. un 31. punkta izriet, ka prasītāja un administrācija bija vienojušies par to, ka prasītāja 2009. gada janvārī nosūtīs Parlamentam nepieciešamos dokumentus darbā pieņemšanas lietas sagatavošanai. Tādējādi nav izslēgts, ka prasītāja būtu iesniegusi šo informāciju Parlamentam pirms pienākumu izpildes uzsākšanas vai medicīniskās apskates laikā, uz kuru viņa bija uzaicināta un kurai bija jānotiek 2009. gada 7. janvārī.

150    No tā izriet, un nav jāizskata pēdējais prasības pamats par psiholoģiskās vardarbības esamību, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.

4.     Par prasījumiem atlīdzināt kaitējumu

 Lietas dalībnieku argumenti

151    Prasītāja apgalvo, ka pieļautie medicīniskās procedūras pirms pieņemšanas darbā pārkāpumi ir tādas kļūdas, kas rada Parlamenta atbildību, jo, pirmkārt, tās ir radījušas viņai mantiskus un morālus zaudējumus un, otrkārt, tām ir tieša saikne ar zaudējumiem, uz kuriem tā atsaucas.

152    Attiecībā uz mantisko kaitējumu prasītāja norāda, ka Parlamenta pieļauto kļūdu dēļ viņa esot zaudējusi nopietnu iespēju ieņemt aizpildāmu amatu Parlamentā, kas būtu amats, kuru viņai būtu bijusi iespēja ieņemt uz nenoteiktu laiku. Viņa tāpat lūdz atlīdzību, kas atbilst 95 % no starpības starp atlīdzību, kuru viņai būtu bijis jāsaņem laikā no 2009. gada 2. februāra līdz 2. augustam, un bezdarbnieka pabalstiem, kurus viņa faktiski saņēma šajā laika posmā. Šajā ziņā viņa lūdz piešķirt “pagaidu” kompensāciju EUR 50 000 apmērā.

153    Attiecībā uz morālo kaitējumu, ievērojot netaisnību, kuru viņa izjutusi viņas darbā pieņemšanas Parlamentā bloķēšanas un daudzo pieļauto nelikumību dēļ, it īpaši, tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību neievērošanas dēļ, prasītāja lūdz summu EUR 20 000 apmērā.

154    Parlaments norāda, ka prasījumi atlīdzināt kaitējumu ir jānoraida. Prasītāja neesot norādījusi uz pārkāpuma esamību.

155    Turklāt saistībā ar mantiskajiem zaudējumiem Parlaments uzskata, ka, pirmkārt, pēdējie nav faktiski pastāvoši un konkrēti zaudējumi, jo nav noteikts, ka prasītāja būtu tikusi pieņemta darbā, ja viņas medicīniskā pārbaude būtu tikusi īstenota bez Komisijas nosūtītajiem medicīniskajiem datiem. Otrkārt, Parlaments uzskata, ka šī kaitējuma apmērs ir ticis pārvērtēts un tas nekādi nevar atbilst EUR 50 000. Saskaņā ar Parlamenta viedokli atlīdzība, kuru prasītāja būtu varējusi saņemt laikā no 2009. gada 2. februāra līdz 2. augustam, varētu būt maksimāli EUR 15 600,60. Turklāt no šīs summas būtu jāatņem šajā pašā laika posmā saņemtie bezdarbnieka pabalsti. Visbeidzot, iegūtajai summai, ievērojot, ka prasītājas iespējas tikt nodarbinātai bija mazas, būtu bijis jāpiemēro samazinājuma koeficients.

156    Attiecībā uz morālo kaitējumu Parlaments uzskata, ka prasītāja neesot pietiekami norādījusi, kas veido šo kaitējumu, un atsaucas uz pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma atcelšana principā esot atbilstoša un pietiekama kompensācija ciestajam morālajam kaitējumam.

 Civildienesta tiesas vērtējums

157    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iestādes atbildība iestājas, ja tiek izpildīts nosacījumu kopums attiecībā uz iestādei pārmestās rīcības prettiesiskumu, zaudējumu faktisko pastāvēšanu un cēloņsakarības esamību starp rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem (Tiesas 1994. gada 1. jūnija spriedums lietā C‑136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., 42. punkts, un 2008. gada 21. februāra spriedums lietā C‑348/06 P Komisija/Girardot, 52. punkts). Šie trīs nosacījumi ir kumulatīvi. Viena no tiem iztrūkums ir pietiekams prasījumu par zaudējumu atlīdzināšanu noraidīšanai.

158    Attiecībā uz cēloņsakarības pastāvēšanu prasītājai principā ir jāpierāda tiešas un nepārprotamas cēloņa un seku attiecības starp attiecīgās iestādes izdarīto pārkāpumu un apgalvoto kaitējumu (Pirmās instances tiesas 1999. gada 28. septembra spriedums lietā T‑140/97 Hautem/EIB, 85. punkts).

159    Tomēr judikatūrā prasītā cēloņsakarības noteiktības pakāpe ir sasniegta, ja Savienības iestādes prettiesiskā rīcība nepārprotami ir liegusi personai nevis obligātu iecelšanu amatā – attiecībā uz ko ieinteresētā persona nekad nevarēs pierādīt, ka tai uz to bija tiesības –, bet gan vērā ņemamas izredzes tikt ieceltam ierēdņa amatā vai pieņemtam darbā citā statusā, kā rezultātā attiecīgajai personai ir radies mantisks kaitējums, ko veido ienākumu zaudējums. Konkrētajā gadījumā šķiet īpaši skaidrs, ka tad, ja attiecīgā Kopienas institūcija, ievērojot likumus un noteikumus, būtu pieņēmusi šo personu darbā, arī teorētiskā nenoteiktība, kas vienmēr saglabājas saistībā ar tiesiski vestas tiesvedības rezultātu, nebūtu šķērslis faktisko materiālo zaudējumu atlīdzināšanai, ko šī persona ir cietusi tāpēc, ka viņas kandidatūra netika saglabāta amatam, kuru tai būtu bijušas labas izredzes iegūt (Pirmās instances tiesas 2004. gada 5. oktobra spriedums lietā T‑45/01 Sanders u.c./Komisija, 150. punkts; Civildienesta tiesas 2008. gada 22. oktobra spriedums lietā F‑46/07 Tzirani/Komisija, 218. punkts).

160    Saistībā ar mantiskajiem zaudējumiem prasītājai ir pamats apgalvot, ka bez Parlamenta pieļautajām nelikumībām, kad ārsts balstījās uz neatjauninātiem medicīniskajiem datiem, neveicot pašas personas piemērotības apskati, kas paredzēta PDNK, viņai bija nopietnas iespējas tikt pieņemtai darbā.

161    Vispirms jau Parlaments bija informējis prasītāju, ka viņa ir pieņemta darbā. Lēmums par pieņemšanu darbā tātad nebija tikai iespējams, bet gan faktisks, un prasītājas nodarbināšana bija pakļauta tikai fiziskās piemērotības viņai noteikto pienākumu izpildei konstatēšanai.

162    Tālāk, pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, nav konstatēts, ka, ja medicīniskā apskate būtu tiesiski notikusi, ievērojot tikai informāciju, kuru Parlaments par prasītājas veselības stāvokli būtu ieguvis 2009. gada janvārī, prasītāja nebūtu pieņemta darbā. Medicīniskie dati, kuri pamatoja Komisijas atteikumu pieņemt prasītāju darbā 2007. gadā, varēja būt mainījušies un būtu varējuši pamatot viņas fiziskās piemērotības atzīšanu pirms pieņemšanas darbā Parlamenta dienestā.

163    Visbeidzot, nevar prasīt no kandidāta pirms pieņemšanas darbā, lai viņš atklātu savam darba devējam nākotnē visus savus iepriekšējos ārstus. Kā arī Tiesa ir nospriedusi, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas garantētas ECPAK 8. pantā un kas izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir vienas no Savienības tiesību sistēmā noteiktajām pamattiesībām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 23. punkts). It īpaši tās aptver personas tiesības saglabāt savu veselības stāvokli noslēpumā (skat. iepriekš minēto 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā X/Komisija, 17. punkts).

164    Protams, darba devējs var veikt izmeklējumus, kas tam ļauj novērtēt personas, kuru tas pieņem darbā, fizisko piemērotību un, ja persona saskaņā ar savām tiesībām atsakās veikt šādus izmeklējumus, darba devējs var izdarīt secinājumus, kuri tam šķiet atbilstoši šādam atteikumam, neuzņemoties ieinteresētās personas pieņemšanas darbā risku (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā X/Komisija, 20. un 21. punkts).

165    Tomēr šajā gadījumā nav skaidrs, vai, ja nebūtu no Komisijas Medicīniskā dienesta saņemtas informācijas, Parlamentam būtu radušās šaubas par prasītājas veselības stāvokli un vai tas būtu veicis padziļinātus izmeklējumus, zinot, starp citu, ka prasītājai tiek piedāvāts tikai īstermiņa līgums. Pat pieņemot, ka prasītāja, kā to viņa, šķiet, apgalvo, attiecībā uz medicīnisko apskati, kurai būtu bijis jānotiek 2009. gada janvārī, bija norādījusi Parlamentam, ka viņai ir bijušas kādas sūdzības, par kurām nepieciešama konsultācija pie psihiatra, nav noteikts, ka šāda informācija būtu likusi iestādei noraidīt ieinteresētās personas kandidatūru. Ja tikai ar informāciju par problēmām, kas nav fizioloģiskas, tiktu pamatots darba devēja atteikums pieņemt darbā, daudzām personām, kuras pagātnē kaut īslaicīgi būtu cietušas no šādām problēmām, rastos nopietnas grūtības iegūt darbu.

166    Civildienesta tiesa uzskata, ka šādos apstākļos prasītājai bija liegta reāli pastāvoša iespēja tikt pieņemtai darbā uz noteiktu laiku un ka šāds iespējas zaudējums var tikt novērtēts ex aequo un bono, ievērojot visu Civildienesta tiesas rīcībā esošās informācijas kopumu, 50 % apmērā (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. jūnija spriedumu lietā T‑10/02 Girardot/Komisija, 118. un 119. punkts). Ievērojot atlīdzību, kuru prasītāja būtu varējusi saņemt laika posmā, kad viņa būtu bijusi nodarbināta kā līgumdarbiniece, un kuru Parlaments novērtējis EUR 15 600,60 apmērā, un ieinteresētās personas saņemtos ienākumus attiecīgajā laika posmā, kurā prasītāja saņēma bezdarbnieces pabalstu apmēram EUR 960 apmērā mēnesī, un tā kā nav informācijas, kas ļautu uzskatīt, ka prasītājas nodarbināšana uz sešiem mēnešiem varētu tikt pagarināta, ir pamats ex aequo un bono noteikt pienākumu Parlamentam samaksāt prasītājai summu EUR 5000 apmērā kā mantisko zaudējumu atlīdzību.

167    Attiecībā uz morālo kaitējumu ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma atcelšana pati par sevi var būt atbilstoša atlīdzība un principā pietiekama šāda kaitējuma atlīdzināšanai (Pirmās instances tiesas 1995. gada 26. janvāra spriedums lietā T‑60/94 Pierrat/Tiesa, 62. punkts, un 2004. gada 21. janvāra spriedums lietā T‑328/01 Robinson/Parlaments, 79. punkts; Civildienesta tiesas 2007. gada 13. decembra spriedums lietā F‑42/06 Sundholm/Komisija, 44. punkts).

168    Tomēr Savienības tiesa ir pieļāvusi atsevišķus izņēmumus no šī noteikuma.

169    Pirmkārt, prettiesiska administrācijas lēmuma atcelšana nevar būt morālā kaitējuma atlīdzinājums, ja šajā lēmumā ir ietverts ieinteresētās personas spēju vai uzvedības vērtējums, kas var viņu aizskart (skat. Tiesas 1990. gada 7. februāra spriedumu lietā C‑343/87 Culin/Komisija, 25.–29. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Pierrat/Tiesa, 62. punkts).

170    Šajā gadījumā Parlamenta sniegtais vērtējums par prasītājas attieksmi apstrīdētajā lēmumā un atbildē uz sūdzību var tikt uzskatīts par zināmā mērā aizskarošu. Parlaments viņai tieši pārmet, ka viņa tīšuprāt neesot tam atklājusi, ka viņai jau ir veikta ārsta apskate pirms pieņemšanas darbā Komisijā un tādējādi neesot ievērojusi savus pienākumus. Izsakoties šādiem vārdiem, Parlaments atklāti ir apšaubījis prasītājas labo ticību, jo pēdējā, pirmkārt, bija informējusi Parlamentu par savu profesionālo pieredzi Komisijas dienestā un, otrkārt, būtu varējusi medicīnisko izmeklējumu laikā sniegt šo informāciju un izskaidrot to kontekstu. Šādā veidā Parlamenta lēmumā, kas šeit iepriekš ir atzīts par prettiesisku, izteiktais vērtējums ir tieši nodarījis morālu kaitējumu prasītājai (Pirmās instances tiesas 2000. gada 23. marta spriedums lietā T‑197/98 Rudolph/Komisija, 98. punkts).

171    Otrkārt, administrācijas prettiesiskā lēmuma atcelšana nevar būt ciestā morālā kaitējuma atlīdzinājums, ja pieļautais prettiesiskums ir bijis īpaši smags (Pirmās instances tiesas 2004. gada 30. septembra spriedums lietā T‑16/03 Ferrer de Moncada/Komisija, 68. punkts; Civildienesta tiesas 2009. gada 7. jūlija spriedums apvienotajās lietās F‑99/07 un F‑45/08 Bernard/Europol, 106. punkts).

172    Šajā gadījumā Parlamenta pieļautās dažādās nelikumības, it īpaši tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un Regulas Nr. 45/2001 neievērošana, ir īpaši smagas un pamato atlīdzinājuma piešķiršanu saistībā ar morālo kaitējumu.

173    Treškārt, ir ticis nospriests, ka lēmuma atcelšana, ja tam nav iedarbības, nevar pati par sevi būt atbilstoša un pietiekama visa ar atcelto lēmumu nodarītā kaitējuma atlīdzība (iepriekš minētais spriedums lietā Tzirani/Komisija, 223. punkts).

174    Šajā gadījumā, pat ja vēl ir iespējams veikt pasākumus, kas labotu pieļautās pretlikumības, piemēram, veicot jaunu prasītājas medicīnisko apskati, pastāv risks, ka apstrīdētā lēmuma atcelšanai nebūtu nekādas konkrētas iedarbības. Informācija saistībā ar prasītājas veselību, kuru Parlaments bija prettiesiski ieguvis, var radīt šaubas, apgrūtinot šīs iestādes medicīniskā dienesta objektīvu prasītājas veselības stāvokļa analīzi, un katrā ziņā ir maz iespējams, ka Parlaments apsvērtu iespēju pieņemt darbā prasītāju, ar kuru tam nekad nav bijušas darba attiecības, kā līgumdarbinieci savā dienestā.

175    Tādējādi prasītājai nodarītais morālais kaitējums nav pilnībā atlīdzināts ar apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Taisnīgi šo kaitējumu, īpaši ievērojot konstatēto nelikumību smagumu un to sekas, būtu novērtēt EUR 20 000 apmērā.

176    No visa iepriekš minētā izriet, ka Parlamentam tiek noteikts samaksāt prasītājai EUR 25 000 kā mantisko un morālo zaudējumu atlīdzību, ieskaitot visus procentus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

177    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

178    Saskaņā ar Reglamenta 89. panta 2. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Civildienesta tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

179    Šajā gadījumā, tā kā prasība pēc būtības ir apmierināma, taisnīgam esošo apstākļu novērtējumam būtu jānolemj, ka Parlaments sedz savus, kā arī atlīdzina prasītājai radušos tiesāšanās izdevumus.

180    Saskaņā ar Reglamenta 89. panta 4. punktu persona, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA
(pirmā palāta)

nospriež:

1)      atcelt 2008. gada 19. decembra lēmumu, ar kuru Eiropas Parlaments ir atsaucis V izteikto darba piedāvājumu;

2)      piespriest Eiropas Parlamentam samaksāt V naudas summu EUR 25 000 apmērā;

3)      pārējā daļā prasību noraidīt;

4)      Eiropas Parlaments sedz savus, kā arī atlīdzina prasītājas tiesāšanās izdevumus;

5)      persona, kas iestājusies lietā, – Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājs – sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Gervasoni

Kreppel

Rofes i Pujol

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 5. jūlijā.

Sekretāre

 

      Priekšsēdētājs

W. Hakenberg

 

      S. Gervasoni


1 Tiesvedības valoda – franču.