ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 19. jūlijā (1)
Lieta C‑286/11 P
Eiropas Komisija
pret
Tomkins plc
Aizliegtas vienošanās – Eiropas vara un vara sakausējumu savienotājelementu tirgus – Naudas sodi – Mātessabiedrības kopīgā un solidārā atbildība par tās meitassabiedrības darbībām – Princips “ne ultra petita” – Prasības kvalifikācija pirmajā instancē – Vispārējās tiesas neierobežotā kompetence – Visu faktisko apstākļu ņemšana vērā – Sacīkstes principa ievērošana
I – Ievads
1. Ar šo apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz atcelt Vispārējās tiesas 2011. gada 24. marta spriedumu lietā Tomkins/Komisija (2) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa daļēji ir atcēlusi Komisijas 2006. gada 20. septembra Lēmumu 2007/691/EK par procedūru saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/F/38.121 – Fitingi [Savienotājelementi]) (3) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) attiecībā uz aizliegtu vienošanos, kas norisinājās no 1988. gada 31. decembra līdz 2004. gada 1. aprīlim, par cenu noteikšanu un atlaižu un atmaksājumu apmēru noteikšanu, par cenu paaugstināšanas koordinācijas mehānismu ieviešanu, par klientu sadali un par komerciālās informācijas apmaiņu Eiropas vara – konkrēti, vara sakausējumu savienotājelementu – tirgū un ir samazinājusi naudas soda, kurš uzlikts Tomkins plc (turpmāk tekstā – “Tomkins”), apmēru, par kura samaksu šī sabiedrība tika atzīta par solidāri un kopīgi atbildīgu ar tās meitassabiedrību Pegler Ltd (turpmāk tekstā – “Pegler”).
2. Tieši atsaucoties uz lietu Pegler/Komisija (4), – kurā Vispārējā tiesa ir pasludinājusi spriedumu tajā pašā dienā, attiecībā uz Tomkins meitassabiedrības celto prasību, ar kuru Vispārējā tiesa ir atcēlusi apstrīdētā lēmuma 1. pantu daļā, kurā bija konstatēta Pegler dalība pārkāpumā laikposmā no 1988. gada 31. decembra līdz 1993. gada 29. oktobrim, un ir samazinājusi šai sabiedrībai uzliktā naudas soda apmēru no EUR 5,25 miljoniem uz EUR 3,4 miljoniem –, Vispārējā tiesa ir izvērtējusi sekas, kādas ar minēto spriedumu ir jānosaka attiecībā uz mātessabiedrību Tomkins.
3. Neraugoties uz faktu, ka Tomkins ir apstrīdējusi Pegler dalību pārkāpumā vienīgi attiecībā uz laikposmu pirms 1989. gada 7. februāra (nevis – kā Pegler – līdz 1993. gada 29. oktobrim), Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Tomkins – kā Pegler mātessabiedrības, kura tieši nav bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece, – atbildība nedrīkst pārsniegt tās meitassabiedrības atbildību. Uzskatīdama, ka tai ir iesniegta prasība atcelt tiesību aktu, kuras sekām ir tāds pats priekšmets kā prasībai, ko vienlaikus iesniegusi Pegler, Vispārējā tiesa, nekādi neskarot principu “ne ultra petita”, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktā atcēla arī apstrīdētā lēmuma 1. pantu daļā, kurā attiecībā uz Tomkins bija norādīts laikposms no 1988. gada 31. decembra līdz 1993. gada 29. oktobrim, un minētās rezolutīvās daļas 2) punktā samazināja Tomkins uzlikto naudas sodu, [nosakot to] EUR 4,25 miljonu apmērā, no kuriem EUR 3,4 miljoni ir maksājami solidāri ar Pegler.
4. Apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija izvirza piecus pamatus attiecīgi par Vispārējās tiesas izdarīto principa “ne ultra petita” pārkāpumu, par kļūdaino konstatējumu, ka mātessabiedrības Tomkins un tās meitassabiedrības Pegler prasībām bija viens un tas pats priekšmets, par to, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka Tomkins ietilpa uzņēmumā, kurš atzinis, ka ir izdarījis pārkāpumu, par pamatojuma nesniegšanu un pārsūdzētā sprieduma pretrunīgumu un, visbeidzot, par sacīkstes principa pārkāpumu un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu.
5. Tomkins ierosina apelācijas sūdzību noraidīt.
6. Pēc Tiesas uzdota rakstveida jautājuma, uz kuru lietas dalībnieki atbildēja noteiktajos termiņos, tiesas sēdē, kura notika 2012. gada 2. maijā, tika uzklausīti arī to mutvārdu paskaidrojumi.
II – Analīze
7. Turpmāk vēlos precizēt, ka Komisijas izklāstītajam otrajam apelācijas sūdzības pamatam, manuprāt, ir jāpiekrīt, tādējādi daļēji atceļot pārsūdzēto spriedumu. Proti, uzskatu, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir kvalificējusi Tomkins pieteikumu pirmajā instancē kā prasību atcelt tiesību aktu, kuras prasījumiem bija tas pats priekšmets kā prasījumiem prasībā, kuru vienlaikus bija cēlusi tās meitassabiedrība Pegler. Tāpēc vispirms aplūkošu šo apelācijas sūdzības pamatu. Manā analīzē vispirmām kārtām tiks noskaidroti pamati, kurus Tomkins izklāstījusi tiesai pirmajā instancē, kā arī tiesvedības pirmajā instancē norise.
A – Par otro apelācijas pamatu – kļūdaino konstatējumu, ka mātessabiedrības Tomkins prasībai un tās meitassabiedrības Pegler prasībai bija viens un tas pats priekšmets
8. Vispirms jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 1. pantā Komisija ir konstatējusi, ka Pegler un Tomkins ir piedalījušās EKL 81. panta pārkāpumā laikposmā no 1988. gada 31. decembra līdz 2001. gada 22. martam. Tādējādi Komisija minētā lēmuma 2. panta h) punktā tām ir uzlikusi naudas sodu EUR 5,25 miljonu apmērā, par kura samaksu mātessabiedrība Tomkins un meitassabiedrība Pegler ir atzītas par kopīgi un solidāri atbildīgām.
9. Pegler un Tomkins ir cēlušas Vispārējā tiesā atsevišķas prasības, kas vērstas pret apstrīdēto lēmumu.
10. Nav strīda par to, ka lietā, kurā pieņemts iepriekš minētais spriedums Pegler/Komisija, Vispārējā tiesā bija izvirzīti prasījumi atcelt apstrīdēto lēmumu un, pakārtoti, samazināt naudas soda, kas uzlikts Pegler, apmēru.
11. Atgādinu, ka savā prasībā, kas 2006. gada 15. decembrī celta par apstrīdēto lēmumu, Tomkins savukārt prasīja atcelt minēto lēmumu, kā arī samazināt naudas soda, ko Komisija tai uzlikusi apstrīdētā lēmuma 2. panta h) punktā, apmēru. Prasības pamatojumam Tomkins bija izvirzījusi četrus pamatus, no kuriem pirmie trīs attiecās uz problemātiku saistībā ar Tomkins vainojamību Pegler pārkāpjošajā rīcībā un ceturtais bija par “kļūdām tiesību piemērošanā un faktos, aprēķinot naudas sodu” (5). Šis pamats bija sadalīts divās daļās; pirmā daļa bija par kļūdu vērtējumā attiecībā uz naudas soda apmēra palielinājumu preventīvās iedarbības nodrošināšanai, pamatojoties uz Tomkins apgrozījumu, otrā daļa bija par Komisijas kļūdu, nosakot Pegler pārkāpuma ilgumu.
12. Kā norādīts pārsūdzētā sprieduma 23. punktā, 2009. gada 22. decembrī Tomkins ir atteikusies no sava pirmā, otrā un trešā prasības pamata, kā arī no ceturtā prasības pamata pirmās daļas.
13. Tātad Vispārējai tiesai bija jāizskata vairs tikai ceturtā prasības pamata otrā daļa, kas, protams, attiecās uz kļūdu pārkāpuma ilguma noteikšanā, bet kas iekļāvās prasības pamatā attiecībā uz naudas soda, kas uzlikts Tomkins, apmēra samazināšanu.
14. Tādējādi Vispārējā tiesa – pēc tam, kad Tomkins bija daļēji atteikusies no saviem prasības pamatiem –, manuprāt, nevarēja uzskatīt, ka tai joprojām ir iesniegta prasība atcelt tiesību aktu, ar ko konstatēts pārkāpums, kurš minēts apstrīdētā lēmuma 1. pantā. Gluži pretēji, tai bija jāpieņem zināšanai fakts, ka Tomkins prasījumi atcelt šo apstrīdētā lēmuma pantu no tā brīža vairs nebija balstīti uz prasības pamatiem un ka Tomkins prasības atbilstoši EKL 229. pantam un 31. pantam Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (6), mērķis katrā ziņā bija tikai aicināt Vispārējo tiesu īstenot savu neierobežoto kompetenci attiecībā uz naudas soda, kuru Komisija uzlikusi apstrīdētā lēmuma 2. panta h) punktā, apmēru.
15. Šī Tomkins prasības kvalifikācija pirmajā instancē, kāda bija jāveic Vispārējai tiesai, bija ne vien iespējama, bet [pat] nepieciešama.
16. Pirmkārt, nebija nekādu procesuālu šķēršļu, lai Vispārējā tiesa vienīgi konstatētu, ka pēc tam, kad Tomkins bija atteikusies no galvenās savu prasības pamatu daļas, šī prasība aprobežojās ar aicinājumu Vispārējai tiesai izmantot savas pilnvaras grozīt naudas soda apmēru.
17. Protams, EK līgumā kā autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis nav paredzēta “neierobežotas kompetences prasība”, un tādējādi, šķiet, neierobežotas kompetences īstenošanā ir jāievēro termiņš, kāds paredzēts prasības atcelt tiesību aktu celšanai (7). Tādējādi prasība grozīt [naudas soda apmēru], kas celta pēc šī termiņa beigām, nav pieņemama.
18. Tomēr šajā lietā nav strīda par to, ka EKL 230. pantā noteiktais termiņš, kad Tomkins cēla prasību Vispārējā tiesā 2006. gada 15. decembrī, pirms šī sabiedrība atteicās no saviem prasības pamatiem par apstrīdētā lēmuma 1. panta prettiesiskumu, bija ievērots.
19. Turklāt pēc tam, kad Tomkins bija atteikusies no galvenās savu prasības pamatu daļas, Vispārējā tiesa nekādi nevarēja atzīt Tomkins šādi norobežoto prasību par nepieņemamu gan tāpēc, ka prasības pieņemamība ir jāizvērtē brīdī, kad tā tiek celta (8), gan tāpēc, ka prasības atzīšana par nepieņemamu pēc tam, kad viens lietas dalībnieks, konkrēti, tiesvedības ātruma apsvērumu dēļ ir atteicies no daļas savu prasības pamatu, ar kuriem pamatoti tā prasījumi, nebūtu saderīga ar pareizu tiesvedību.
20. Starp citu, judikatūrā ir minētas situācijas, kurās Vispārējā tiesā ir tikušas iesniegtas prasības grozīt [naudas soda apmēru], neatkarīgi no jebkādām prasībām atcelt tiesību aktu; [attiecīgā Eiropas] Savienības tiesa šajās situācijās nav redzējusi šķēršļus, lai lemtu par prasības pamatotību (9).
21. Otrkārt, fakts, ka ceturtā prasības pamata otrā daļa, ko Tomkins izvirzījusi Vispārējā tiesā, bija saistīta ar kļūdu attiecībā uz pārkāpuma ilguma noteikšanu, nenozīmē, ka šajā [prasības pamata] daļā papildus kritiskajām piezīmēm par naudas soda apmēra aprēķināšanu bija ietverta prasība atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu, ar ko konstatēts EKL 81. panta pārkāpums.
22. Protams, pārkāpuma ilgums tiešām ir elements, kas ir kopīgs pārkāpuma konstatējumam atbilstoši EKL 81. pantam un naudas sodu apmēra noteikšanai, kā ir paredzēts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā.
23. Tomēr, ja ir iespējams atzīt, ka, aicinot Vispārējo tiesu atcelt Komisijas konstatējumu par EKL 81. panta pārkāpumu, varētu sanākt, ka tai netieši tiktu prasīts atcelt Komisijas noteikto naudas sodu vai samazināt tā apmēru (10), tad, manuprāt, pretējs [variants] nav iedomājams. Proti, ja būtu jāsniedz šāds risinājums, tas pārmērīgi paplašinātu tiesvedību, ko noteikuši lietas dalībnieki.
24. Arī šajā ziņā judikatūrā ir minētas dažādas lietas, kurās Savienības tiesa pamatoti ir izskatījusi pamatus attiecībā uz kļūdām tiesību piemērošanā, izvērtējot pārkāpuma ilgumu, vienīgi lai samazinātu naudas soda apmēru, tādējādi [tomēr] nevērtējot šīs kļūdas saistībā ar Komisijas izdarīto konstatējumu par pārkāpumu (11).
25. Protams, lai gan neesmu par to pārliecināts, man šķiet, ka Vispārējā tiesa centās nonākt pie viendabīga risinājuma abos savos spriedumos, proti, pārsūdzētajā spriedumā un iepriekš minētajā spriedumā lietā Pegler/Komisija. Proti, tiklīdz Vispārējā tiesa bija atcēlusi apstrīdētā lēmuma 1. pantu daļā, kas attiecas uz Pegler dalību pārkāpumā laikposmā no 1988. gada 31. decembra līdz 1993. gada 29. oktobrim (12), tā – man šķiet – darīja nepareizi, tāpat nerīkodamās attiecībā uz Tomkins, kuras kā mātessabiedrības atbildība, pēc minētās tiesas uzskatiem, nedrīkstēja pārsniegt tās meitassabiedrības Pegler atbildību (13).
26. Šie centieni – lai cik tie neliktos leģitīmi – tomēr nedrīkst izraisīt, ka tiesai pirmajā instancē iesniegtās prasības tiek sagrozītas. It īpaši, lai kāds nebūtu pamatojums, uz kuru balstās minētā tiesa, tai nav jāaizstāj lietas dalībnieki, mēģinot, piemēram, mazināt trūkumus lietas dalībnieku prasību pieteikumos vai novērst tajos pretrunas, neievērojot pārējo lietas dalībnieku tiesisko drošību un riskējot padarīt savus spriedumus patvaļīgus.
27. Treškārt, kā izriet no prasības pieteikuma Vispārējā tiesā un kā Tomkins ir apstiprinājusi tiesas sēdē Tiesā, ar faktu, ka šī sabiedrība ir lūgusi samazināt naudas soda apmēru saistībā ar ceturtā prasības pamata otro daļu, pietiek, lai apstiprinātu secinājumu, ka tā prasa vienīgi piemērot neierobežoto kompetenci.
28. Tādējādi Vispārējai tiesai, ievērojot prasījumu (petitum), bija jāaprobežojas ar konstatējumu, ka ar minēto daļu varēja būt pamatoti vienīgi Tomkins prasījumi attiecībā uz apmēra samazināšanu naudas sodam, ko Komisija ir uzlikusi apstrīdētā lēmuma 2. panta h) punktā.
29. Starp citu, ja pēc atteikšanās no galvenās savu prasības pamatu daļas Tomkins būtu atstājusi spēkā vienīgi ceturtā prasības pamata pirmo daļu, kura – atgādinu – attiecas uz kļūdu vērtējumā attiecībā uz naudas soda apmēra palielinājumu preventīvās iedarbības nodrošināšanai, ir acīmredzams, ka Vispārējā tiesa būtu varējusi interpretēt šo prasību tikai kā aicinājumu tai īstenot savu neierobežoto kompetenci, iepriekš nepārbaudot apstrīdētā lēmuma likumību attiecībā uz konstatējumu par EKL 81. panta pārkāpumu.
30. No iepriekš izklāstītā izriet – kā Komisija norādījusi savā otrajā apelācijas sūdzības pamatā –, ka priekšmets Tomkins prasījumiem lietā T‑382/06 un Pegler prasījumiem lietā T‑386/06 nebija identisks, jo Tomkins prasība pēc tam, kad Tomkins bija atteikusies no galvenās savu prasības pamatu daļas, vairs nebija vērsta uz apstrīdētā lēmuma 1. panta atcelšanu.
31. Tādējādi ierosinu Tiesai atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktu, kurā Vispārējā tiesa pati ir atcēlusi apstrīdētā lēmuma 1. pantu daļā, kurā attiecībā uz Tomkins ir norādīts laikposms no 1988. gada 31. decembra līdz 1993. gada 29. oktobrim.
32. Tātad nav jāvērtē pārējie Komisijas apelācijas sūdzības pamati tiktāl, ciktāl tie attiecas uz šī paša pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas punkta atcelšanu.
33. Toties tie ir jāizskata tiktāl, ciktāl Komisija aicina Tiesu atcelt arī pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktu, ar kuru Vispārējā tiesa ir samazinājusi naudas soda, kurš uzlikts Tomkins, apmēru.
B – Par pirmo apelācijas sūdzības pamatu – principa “ne ultra petita” pārkāpumu
34. Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu Komisija norāda, ka naudas sodi, kas uzlikti viena uzņēmuma juridiskām vienībām, var būt dažādi, pat ja attiecībā uz konkrētu šo naudas sodu daļu ir noteikta solidāra atbildība. Tādējādi viena un tā paša uzņēmuma divu vienību solidārā atbildība neietekmē principa, saskaņā ar kuru tiesa nevar pārsniegt prasījuma robežas, piemērošanu. Tiesas sēdē Tiesā Komisija ir atkārtojusi savu viedokli, saskaņā ar kuru aizliegums pārsniegt prasījuma robežas bija attiecināms arī uz Vispārējās tiesas veikto neierobežotās kompetences īstenošanu.
35. Vēl jo vairāk, pēc Komisijas uzskatiem, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, lemjot par prasības pamatu attiecībā uz pārkāpuma ilgumu, neizskatīdama pašas Tomkins izvirzītos juridiskos argumentus par pārkāpuma sākuma datumu un tā vietā aprobežodamās ar norādi uz iepriekš minētajā spriedumā lietā Pegler/Komisija sniegto risinājumu.
36. Tomkins apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir vienīgi īstenojusi savu neierobežoto kompetenci, ievērojot sankcijas atbilstoši savai judikatūrai, ņemdama vērā tiesvedības dalībnieku minētos faktus. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot pārkāpusi aizliegumu pārsniegt prasījuma robežas un tai esot iespēja atcelt un/vai samazināt naudas sodu.
37. Savukārt es uzskatu, ka Komisijas prasības pamats nevar tikt apmierināts galvenokārt tādēļ, ka principam “ne ultra petita”, ar kuru tiesas pilnvaras ir aprobežotas ar jautājumiem, ko tai iesniedz lietas dalībnieki, nav gandrīz nekādas nozīmes saistībā ar Savienības tiesas veiktu neierobežoto pilnvaru īstenošanu atbilstoši EKL 229. pantam (14).
38. Konkrēti, atbilstoši pa šo laiku iedibinātajai judikatūrai neierobežotā kompetence dod Vispārējai tiesai tiesības papildus vienkāršai tiesiskuma pārbaudei – kura ļauj tikai vai nu noraidīt prasību atcelt tiesību aktu, vai arī atcelt apstrīdēto tiesību aktu – grozīt minēto tiesību aktu, proti, ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu, pat ja tiesību akts netiek atcelts, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, lai atceltu, samazinātu vai palielinātu uzliktā naudas soda apmēru (15).
39. Tā iepriekš minētajā spriedumā lietā Groupe Danone/Komisija Tiesa ir noraidījusi apelācijas sūdzības pamatu par principa “ne ultra petita” pārkāpumu, ko Vispārējā tiesa, iespējams, izdarījusi, grozīdama koeficienta piemērošanas noteikumus atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ, lai gan par to nebija neviena prasījuma, tikai tādēļ vien, ka, tā kā Vispārējā tiesā izvērtēšanai bija iesniegts jautājums par naudas soda apmēru, tā, piemērojot EKL 229. pantu un Padomes 1962. gada 6. februāra Pirmo regulu Nr. 17 par Līguma [81.] un [82. panta] īstenošanu (16), kura ir aizstāta ar Regulu Nr. 1/2003, bija tiesīga atcelt, samazināt vai palielināt Komisijas uzliktā naudas soda apmēru (17).
40. Šis vērtējums ir viegli saprotams, ja neierobežotās kompetences funkcija tiek uztverta kā papildu garantija neatkarīgas un objektīvas tiesas veiktai maksimālās intensitātes kontrolei par labu uzņēmumiem attiecībā uz tiem uzliktā naudas soda apmēru (18).
41. Šo Vispārējās tiesas neierobežotās kompetences kvalifikāciju par “papildu garantiju” jau ir apstiprinājusi Tiesa, definējot uzņēmumu tiesību uz aizstāvību apjomu Komisijā attiecībā uz naudas sodu noteikšanu (19).
42. Šajos apstākļos [minētā kvalifikācija] var nozīmēt vienīgi, ka, apstrīdot naudas soda apmēru Vispārējā tiesā, uzņēmumiem, kuri pilnībā zina precīzo Komisijas noteikto summu, ir iespēja paust jebkādu kritiku – tiklab no tiesiskuma viedokļa, kā no pamatotības viedokļa – attiecībā uz šī apmēra aprēķināšanu, ko veikusi Komisija; tādējādi ar jebkuru aizstāvības pamatu, pārsniedzot ierobežojumus, kuri raksturīgi tiesiskuma pārbaudei, var tikt ietekmēta tiesas pārliecība attiecībā uz atbilstošu naudas soda apmēru (20).
43. Lai šī papildu garantijas funkcija būtu efektīva, Vispārējai tiesai īpaši ir jābūt atļautam atbilstoši šo secinājumu 38. punktā minētajai judikatūrai ņemt vērā “visus faktiskos apstākļus” (21), tostarp, piemēram, apstākļus, kas radušies pēc tam, kad minētajā tiesā apstrīdēts lēmums (22); ierobežojumi, kuri raksturīgi tiesiskuma pārbaudei, tai principā neļautu šādi rīkoties (23).
44. Šajā lietā Vispārējā tiesa nevarēja ignorēt pati savus konstatējumus iepriekš minētajā spriedumā lietā Pegler/Komisija attiecībā uz Tomkins meitassabiedrību, saskaņā ar kuriem Komisija nav pierādījusi, ka Pegler ir tieši piedalījusies pārkāpumā laikposmā no 1988. gada 31. decembra līdz 1993. gada 29. oktobrim. Šiem konstatējumiem, kas pamatoti ar dokumentiem no Komisijas administratīvās lietas materiāliem, noteikti bija faktisko apstākļu raksturs saistībā ar pārsūdzētajā spriedumā sniegtajiem vērtējumiem, ko Vispārējā tiesa bija tiesīga ņemt vērā, ievērojot iepriekš minēto judikatūru.
45. Pretēji Komisijas apgalvojumiem tiesas sēdē Tiesā, Vispārējā tiesa šajā ziņā nav pēc savas ierosmes norādījusi tiesību pamatu – tas saskaņā ar Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedumiem (24) būtu aizliegts pat saistībā ar neierobežotās kompetences īstenošanu (25) –, bet ir vienkārši ņēmusi vērā visus lietas materiālos [minētos] faktiskos apstākļus – to vidū tātad arī pati savus konstatējumus vienlaikus skatītajā lietā attiecībā uz Tomkins meitassabiedrību –, lai izvērtētu, cik atbilstošs ir naudas soda, kas uzlikts Tomkins, apmērs, kuru šī sabiedrība norādījusi ceturtā prasības pamata otrajā daļā.
46. Turklāt nav efektīva Komisijas kritiskā piezīme, saskaņā ar kuru konstatējums par solidāru atbildību starp Tomkins un Pegler neļāva Vispārējai tiesai – arī saistībā ar tās neierobežotās kompetences īstenošanu – izvairīties no principa “ne ultra petita”. Proti, kā nupat pierādīju, Vispārējai tiesai šajos apstākļos nebija pienākuma ievērot minēto principu.
47. Tādējādi ierosinu noraidīt Komisijas pirmo apelācijas sūdzības pamatu.
C – Par trešo apelācijas sūdzības pamatu – to, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka Tomkins ietilpa uzņēmumā, kurš atzinis, ka ir izdarījis pārkāpumu
48. Kā norādījusi Komisija – kura atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Pegler/Komisija –, šīs sabiedrības atbildības samazināšana attiecībā uz pārkāpumu esot pamatota ar tās “snaudošas sabiedrības” statusu, nevis ar faktu, ka Tomkins grupa nav piedalījusies pārkāpumā. Fakts, ka Pegler varēja nebūt pareizais apstrīdētā lēmuma adresāts šajā grupā saistībā ar atsevišķu laikposmu, attiecoties vienīgi uz šo meitassabiedrību un neatbrīvojot uzņēmumu kopumā no atbildības attiecībā uz konkurences tiesību normu pārkāpumu. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot tiesiski varējusi samazināt apmēru naudas sodam, kurš Tomkins uzlikts par laikposmu no 1989. gada 20. janvāra līdz 1993. gada 29. oktobrim, norādīdama, ka “[Tomkins] atbildība ir cieši saistīta ar Pegler atbildību”, pamatodamās uz šādu saikni, kādas neesot bijis. Katrā ziņā atbildības ciešā saikne starp mātessabiedrību un meitassabiedrību nav absolūts noteikums.
49. Pilnīgi piekrītu Komisijai, kad tā norāda, ka Vispārējās tiesas konstatētā ciešā atbildības saikne starp Tomkins un Pegler nevar tikt uzskatīta par principu, kas būtu spēkā visos gadījumos, kad mātessabiedrība tiek saukta pie atbildības par tās meitassabiedrības rīcību.
50. Taču jautājums šeit nav par to, un Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā vispār nav apgalvojusi, ka tās konstatējumiem būtu jābūt universāli piemērojamiem.
51. Patiesībā šis apelācijas sūdzības pamats – kā norādījusi Tomkins – aprobežojas ar aicinājumu Tiesai atkārtoti izvērtēt ne tikai Vispārējās tiesas faktu konstatējumus pārsūdzētajā spriedumā, bet arī minētās tiesas konstatējumus iepriekš minētajā spriedumā lietā Pegler/Komisija, kuram no tā brīža ir res judicata spēks, jo Komisija par to nav iesniegusi apelācijas sūdzību. Protams, šāda prasība apelācijā nav pieņemama (26).
52. Pat pieņemot, ka šis apelācijas sūdzības pamats būtu pieņemams, tas katrā ziņā būtu jāatzīst par nepamatotu.
53. No Vispārējās tiesas konstatējumiem būtībā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā Tomkins bija saukta pie solidārās atbildības par naudas soda samaksu tikai tādēļ, ka Pegler tieši bija piedalījusies pārkāpumā. Tā kā Vispārējā tiesa gan iepriekš minētajā spriedumā lietā Pegler/Komisija, gan pārsūdzētā sprieduma 37.–39. punktā ir norādījusi, ka apstrīdētajā lēmumā nav pierādīts, ka Pegler – vienīgā minētajā lēmumā norādītā [juridiskā] vienība – ir tieši piedalījusies pārkāpumā no 1988. gada 31. decembra līdz 1993. gada 29. oktobrim, tad loģiski ir zudis jebkāds pamats Tomkins solidārajai atbildībai, kas norādīta apstrīdētajā lēmumā. Tātad Vispārējā tiesa varēja pārsūdzētajā spriedumā pamatoti konstatēt, ka Tomkins atbildība nevar pārsniegt Pegler atbildību (38. punkta beigu daļa) vai ka Tomkins atbildība ir cieši saistīta ar Pegler atbildību (46. punkts).
54. Turklāt, tāpat kā apstrīdētajā lēmumā, Komisija nav nedz norādījusi, nedz a fortiori pierādījusi, ka cita vienība, nevis Pegler varēja piedalīties pārkāpumā laikposmā no 1988. gada 31. decembra līdz 1993. gada 29. oktobrim, kas attiecībā uz minēto laikposmu izraisītu mātessabiedrības Tomkins atbildību par tai apstrīdētajā lēmumā uzliktā naudas soda samaksu.
55. Tādējādi ierosinu šo apelācijas sūdzības pamatu noraidīt.
D – Par ceturto pamatu – pamatojuma nesniegšanu un pārsūdzētā sprieduma pretrunīgumu
56. Komisija norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā neesot sniegts pamatojums, jo tajā neesot pietiekami precīzi paskaidrota atkāpe no principa “ne ultra petita”, ko Vispārējā tiesa esot ieviesusi pirmoreiz. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 57. punktā, kas attiecas uz reizināšanas koeficientu preventīvās iedarbības nodrošināšanai, Vispārējā tiesa esot izteikusies pretrunīgi un neprecīzi, aicinādama Komisiju noteikt sekas, kādas izriet no solidārās atbildības par naudas soda samaksu attiecībā uz Tomkins, – pirms tā pati noteica naudas soda apmēru.
57. Šis apelācijas sūdzības pamats man šķiet neefektīvs.
58. Pirmo iebildumu nevar apmierināt, jo – kā esmu pierādījis iepriekš izklāstītajos apsvērumos – Vispārējai tiesai, īstenojot neierobežoto kompetenci, nav pienākuma ievērot principu “ne ultra petita” (27).
59. Attiecībā uz otro iebildumu atgādinu, ka Vispārējā tiesa nav lēmusi par Tomkins izvirzītā ceturtā pamata pirmo daļu par kļūdu vērtējumā attiecībā uz naudas soda apmēra palielinājumu preventīvās iedarbības nodrošināšanai, tādēļ ka Tomkins ir atteikusies no šīs daļas.
60. Tātad, pat pieļaujot, ka Komisijas kritiskās piezīmes par Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz šo daļu tiktu pieņemtas, tās neradītu nekādas sekas attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkta atcelšanu tiktāl, ciktāl šajā punktā ir noteikts naudas soda apmērs, nemainot aprēķinu, kas izriet no apstrīdētā lēmuma, attiecībā uz minēto palielinājumu preventīvās iedarbības nodrošināšanai.
61. Tādējādi ierosinu ceturto apelācijas sūdzības pamatu noraidīt.
E – Par piekto pamatu – sacīkstes principa pārkāpumu un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu
62. Pēc Komisijas uzskatiem, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi sacīkstes principu un tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, nedodama tai iespēju paust viedokli par Vispārējās tiesas nodomu samazināt apmēru naudas sodam, kas uzlikts Tomkins, un balstīdamās vienīgi uz pamatiem, ko Tomkins meitassabiedrība izvirzījusi lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums Pegler/Komisija.
63. Lai gan Vispārējā tiesa, manuprāt, savā vērtējumā ir pieļāvusi procesuālu pārkāpumu, man tomēr šķiet, ka tas nav pietiekami, lai izraisītu, ka pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkts tiek atcelts.
64. Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar judikatūru sacīkstes princips – kas ir daļa no tiesībām uz aizstāvību un kura ievērošana Savienības tiesām ir jānodrošina – parasti nozīmē, ka procesa dalībniekiem ir tiesības iepazīties ar tiesā iesniegtajiem pierādījumiem un apsvērumiem un tos apspriest (28). Tajā pašā saistībā Tiesa arī ir atzinusi, ka tiesību pamatprincips tiktu pārkāpts, ja tiesas nolēmums tiktu pamatots ar faktiem un dokumentiem, ar kuriem nav varējuši iepazīties paši lietas dalībnieki vai viens no viņiem un attiecībā uz kuriem lietas dalībnieki tātad nav varējuši paust savu nostāju (29). Visbeidzot, lai izpildītu prasības saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir svarīgi, lai lietas dalībnieki sacīkstes veidā varētu apspriest tos faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas noteiks tiesvedības iznākumu (30).
65. Ikvienam Savienības tiesā izskatāmas lietas dalībniekam, lai kāds arī nebūtu tā juridiskais statuss, ir jābūt iespējai izmantot sacīkstes principu savā labā. Tādējādi arī Savienības iestādes, ja tās ir lietas dalībnieki, var uz to atsaukties (31).
66. Manuprāt, Savienības tiesa nevar izvairīties no šī principa ievērošanas saistībā ar neierobežotās kompetences īstenošanu.
67. Šajā ziņā Tiesa ir ne tikai norādījusi uz tiesvedības Savienības tiesās sacīkstes raksturu – tostarp saistībā ar neierobežoto kompetenci – saskaņā ar EKL 229. pantu (32), bet ir arī pārbaudījusi, vai ir ievērotas tiesības uz aizstāvību, kuras ietver sacīkstes principu, Vispārējai tiesai īstenojot savu kompetenci grozīt Komisijas uzliktā naudas soda apmēru (33).
68. Šī pieeja ir saistīta ar pamatotajām bažām, ka neierobežotas kompetences īstenošanas rezultātā varētu tikt ņemti vērā fakti vai kritēriji, kurus lietas dalībniekiem faktiski nav bijusi iespēja apspriest (34).
69. Kā jau esmu norādījis iepriekš izklāstītajos apsvērumos par principa “ne ultra petita” nepiemērošanu, kad Vispārējā tiesa īsteno neierobežotu kompetenci, – Vispārējā tiesa ir tiesīga ņemt vērā visus faktiskos apstākļus, lai pārbaudītu, cik atbilstošs ir naudas sodu, kurus Komisija uzlikusi uzņēmumiem, apmērs. Šie apstākļi, manuprāt, ietver arī pašas Vispārējās tiesas konstatējumus par faktiem vienlaicīgi iesniegtās lietās par citām tā paša uzņēmuma vienībām, kā tas ir šajā gadījumā.
70. Tomēr šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot sacīkstes principu, – principu, ko Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav ievērojusi.
71. Vispirms ir skaidrs, ka ar šo apelācijas sūdzības pamatu Komisija neaprobežojas ar Vispārējās tiesas kritizēšanu par to, ka Vispārējā tiesa tai nav devusi iespēju paust viedokli par pašu principu, ka tiek samazināts naudas soda, kas uzlikts Tomkins, apmērs. Proti, tiesvedības gaitā Vispārējā tiesā [Komisijai] ir bijusi iespēja apspriest šo jautājumu, kas skaidri izvirzīts ar Tomkins prasības ceturtā pamata otro daļu.
72. Savukārt nav strīda par to, ka Vispārējā tiesa nevienā brīdī pirms pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas nav aicinājusi Komisiju norādīt savus apsvērumus par konstatējumiem tās iepriekš minētajā spriedumā lietā Pegler/Komisija attiecībā uz to, ka meitassabiedrība nav tieši piedalījusies pārkāpumā laikposmā no 1988. gada 31. decembra līdz 1993. gada 29. oktobrim, pamatojoties uz kuriem Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir samazinājusi mātessabiedrībai uzliktā naudas soda apmēru (35).
73. Nav noliedzams, ka konstatējumiem iepriekš minētajā spriedumā lietā Pegler/Komisija attiecībā uz meitassabiedrības dalības pārkāpumā ilgumu bija “faktisko apstākļu, kas noteiks tiesvedības iznākumu” pārsūdzētajā spriedumā raksturs šo secinājumu 64. punktā minētās judikatūras izpratnē.
74. Tomēr šis vērtējums nenozīmē, ka sacīkstes principa pārkāpums izraisītu pārsūdzētā sprieduma atcelšanu lielākā apjomā, nekā jau ierosināts šajos secinājumos, proti, ne tikai minētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkta, bet arī tās 2) punkta atcelšanu.
75. Šajā ziņā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 58. pantu Tiesa – kā izriet no judikatūras (36) – pārbauda, vai procesuālie pārkāpumi Vispārējā tiesā nelabvēlīgi neietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses.
76. Minētā pārbaude šajā lietā skar jautājumu par to, vai tad, ja Komisija būtu varējusi paust apsvērumus par neiespējamību Vispārējai tiesai ņemt vērā Pegler kritiskās piezīmes attiecībā uz Pegler dalības pārkāpumā ilgumu, kuras izklāstītas vienlaikus skatītajā lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums Pegler/Komisija, šie apsvērumi būtu varējuši ietekmēt naudas soda, kurš uzlikts Tomkins, apmēra samazinājumu, ko pārsūdzētajā spriedumā veica Vispārējā tiesa.
77. Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.
78. Kā jau esmu minējis, analizējot Komisijas pirmo apelācijas sūdzības pamatu, Vispārējā tiesa, īstenodama savu neierobežoto kompetenci, varēja pamatoti ņemt vērā pati savus konstatējumus iepriekš minētajā spriedumā lietā Pegler/Komisija attiecībā uz meitassabiedrības tiešās dalības pārkāpumā ilgumu, pieņemot nolēmumu par Tomkins prasību grozīt [naudas soda apmēru].
79. Vēl jo vairāk, kā saistībā ar trešā apelācijas sūdzības pamata izskatīšanu norādīts iepriekš, Vispārējā tiesa, tāpat nepieļaudama kļūdu tiesību piemērošanā, varēja – ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus – konstatēt, ka Tomkins atbildība par Komisijas uzliktā naudas soda samaksu nedrīkst pārsniegt Pegler atbildību.
80. Tādējādi, pat pieņemot, ka Komisija varēja norādīt minētos prasības pamatus Vispārējā tiesā, šie apsvērumi nebūtu varējuši ietekmēt pārsūdzētajā spriedumā noteiktā naudas soda apmēra samazinājumu.
81. Šajos apstākļos ierosinu noraidīt Komisijas piekto apelācijas sūdzības pamatu – un noraidīt minēto pamatu kopumā tiktāl, ciktāl tā mērķis ir panākt, ka tiek atcelts pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkts, ar kuru Vispārējā tiesa ir samazinājusi naudas sodu, kas uzlikts Tomkins, no EUR 5,25 miljoniem uz EUR 4,25 miljoniem, no kuriem EUR 3,4 miljoni [ir maksājami] solidāri ar Pegler.
III – Secinājumi par apelāciju
82. Lai izdarītu secinājumu no visiem šiem apsvērumiem, kā esmu precizējis šo secinājumu 30. un 31. punktā, manuprāt, ir jāapmierina Komisijas otrais apelācijas sūdzības pamats un ir jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punkts tiktāl, ciktāl ar to ir atcelts apstrīdētā lēmuma 1. pants daļā, kurā attiecībā uz Tomkins ir norādīts laikposms no 1988. gada 31. decembra līdz 1993. gada 29. oktobrim.
IV – Tomkins prasības izskatīšana
83. Saskaņā ar Tiesas Statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa atceļ Vispārējās tiesas spriedumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.
84. Šajā gadījumā tiesvedības stadija to noteikti ļauj, un Tiesa var taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā. Proti, ir jāizskata tikai Tomkins prasības ceturtā pamata otrā daļa.
85. Kā jau esmu norādījis, minētajā daļā Vispārējā tiesa bija vienīgi aicināta samazināt apmēru naudas sodam, kuru Komisija ir uzlikusi Tomkins ar apstrīdētā lēmuma 2. panta h) punktu, un tādējādi šī daļa nevarēja izraisīt, ka tiek atcelts minētā lēmuma 1. pants, kurš attiecas uz Tomkins pārkāpuma konstatējumu.
V – Par tiesāšanās izdevumiem
86. Saskaņā ar Reglamenta 69. pantu, kas pēc analoģijas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Tiesa var arī nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala.
87. Tā kā Komisijas apelācijas sūdzība ir jāapmierina tikai daļēji, uzskatu, ka būtu jāpiemēro minētā reglamenta 69. panta 3. punkts un jāpiespriež lietas dalībniecēm pašām segt savus tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
VI – Secinājumi
88. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai pieņemt šādu nolēmumu:
1) atcelt Vispārējās tiesas 2011. gada 24. marta sprieduma lietā T‑382/06 Tomkins/Komisija rezolutīvās daļas 1) punktu;
2) apelācijas sūdzību pārējā daļā noraidīt;
3) Eiropas Komisija un Tomkins plc katra pati sedz savus tiesāšanās izdevumus abās instancēs.