Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2011. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T-144/07, T-147/07, T-148/07, T-149/07, T-150/07 un T-154/07 ThyssenKrupp Liften Ascenseurs u.c./Eiropas Komisija 2011. gada 30. septembrī iesniedza ThyssenKrupp Elevator (CENE) GmbH, agrākā ThyssenKrupp Aufzüge GmbH, un ThyssenKrupp Fahrtreppen GmbH
(lieta C-503/11 P)
Tiesvedības valoda - vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējas: ThyssenKrupp Elevator (CENE) GmbH, agrākā ThyssenKrupp Aufzüge GmbH, un ThyssenKrupp Fahrtreppen GmbH (pārstāve - K. Blau-Hansen, Rechtsanwältin)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:
pilnībā atcelt Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2011. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T-144/07, T-147/07, T-148/07, T-149/07, T-150/07 un T-154/07 ThyssenKrupp Liften Ascenseurs u.c./Eiropas Komisija tiktāl, ciktāl ar to ir noraidīta prasība un ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējām;
pakārtoti, atbilstoši vairāk samazināt apstrīdētā Eiropas Komisijas 2007. gada 21. februāra Lēmuma 2. pantā noteikto naudas sodu;
pakārtoti tam, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai jauna nolēmuma pieņemšanai;
piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Ar šo apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzējas vēršas pret Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2011. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T-147/07 u.c. ThyssenKrupp Liften Ascenseurs u.c./Eiropas Komisija tiktāl, ciktāl ar to ir noraidīta 2007. gada 7. maijā celtā prasība par Eiropas Komisijas 2007. gada 21. februāra Lēmumu C (2007) 512, galīgā redakcija, (lieta COMP/E-1/38.823 - Lifti un mehāniskie eskalatori) un ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējām.
Apelācijas sūdzības iesniedzējas kopumā izvirza četrus pamatus, kuros pārmet Komisijas kompetences neesamību, būtisku formas prasību neievērošanu, EKL un EAEKL un to īstenošanai piemērojamo tiesību normu pārkāpumu, turklāt pilnvaru nepareizu izmantošanu un pamattiesību pārkāpumus.
Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini apstiprinājusi, ka Komisijai bija kompetence īstenot šo procedūru. Tās uzskata, ka Vispārējai tiesai Komisijas Lēmums būtu bijis jāatceļ tādēļ, ka LESD 101. pants (agrākais EKL 81. pants) neesot bijis piemērojams, jo pārmestajiem vietēja mēroga pārkāpumiem neesot bijis starpvalstiskas nozīmes. Pat tad, ja Vispārējā tiesa atzīst, ka LESD 101. pants ir piemērojams, tai esot bijis jāņem vērā, ka katrā ziņā ar Regulu 1/2003
1 iedibinātā paralēlu pilnvaru sistēma atbilstoši EKT [Eiropas Konkurences tīkla] paziņojumam esot pretrunā Komisijas kompetencei. Visbeidzot, Vispārējā tiesa neesot pareizi novērtējusi, ka ar novēloto procedūras uzsākšanu Komisija esot pārkāpusi pamattiesību aizsargāto noteiktības un likumības principu saistībā ar sodiem.
Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai to, ka tā, apstiprinot Komisijas Lēmumu, pamatojoties uz koncerna ThyssenKrupp AG apgrozījumu, saukt apelācijas sūdzības iesniedzējas pie atbildības kā kopparādnieces, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Ar šo spriedumu šajā ziņā esot pārkāpts Regulas 1/2003 23. pants, tiesiskas valsts princips, kas izpaužas nulla poena sine lege principā, soda samērīguma princips, princips in dubio pro reo un vainas princips. Spriedumā esot pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā tiktāl, ciktāl tas pamatojas uz pieņēmumu, ka meitassabiedrība kopīgi ar savu mātessabiedrību (un citām koncernsabiedrībām) veido apvienību ar solidāru atbildību kā saimniecisku vienību. Turklāt un neatkarīgi no tā ar spriedumu esot pārkāpts vainas princips, jo apelācijas sūdzības iesniedzējām esot noteikts naudas sods kā kopparādniecēm kopīgi ar to mātessabiedrību. Pakārtoti ir apgalvots, ka Vispārējā tiesa esot apstiprinājusi solidāras atbildības pastāvēšanu, kaut gan iekšējās attiecībās neesot noteikts atbildības sadalījums.
Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai to, ka tā savā spriedumā neesot ievērojusi tai tiesībās noteikto plašo izvērtēšanas pienākumu, nepietiekami izvērtēdama nesamērīgumu, nosakot sākumsummu un reizināšanas koeficientu preventīvās iedarbības nodrošināšanai, kā arī to, ka Komisija neesot novērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzēju sadarbošanos, un tādējādi esot pārkāpusi pamattiesības uz taisnīgu tiesu un tajā ietverto tiesību aizsardzības tiesā garantiju.
Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka ir pārkāpts samērīguma princips un vienlīdzīgas attieksmes princips saistībā ar sākumsummu noteikšanu par pārkāpumu attiecībā uz Vāciju, jo, nosakot sākumsummu esot ņemts vērā neaplēstais apgrozījums, kaut gan to liedzot svarīgi iemesli. Attiecībā uz Schindler Vispārējā tiesa šajā ziņā pareizi esot formulējusi diferencētu pamatojumu, taču attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām šo diferenciāciju prettiesiski neesot veikusi.
____________1 - Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā; OV L 1, 1. lpp.