TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2012. gada 13. decembrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Institucionālās tiesības – Eiropas Parlamenta plenārsēžu kalendārs 2012. un 2013. gadam – Protokoli par Eiropas Savienības iestāžu, dažu struktūru, organizāciju un struktūrvienību atrašanās vietu
Apvienotās lietas C‑237/11 un C‑238/11
par divām prasībām atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. pantam, ko 2011. gada 17. maijā cēla
Francijas Republika, ko pārstāv E. Belliard, kā arī G. de Bergues un A. Adam, pārstāvji,
prasītāja,
ko atbalsta
Luksemburgas Lielhercogiste, ko pārstāv C. Schiltz, pārstāvis,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv C. Pennera un N. Lorenz, kā arī E. Waldherr, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētājs.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], kas pilda trešās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], Dž. Arestis [G. Arestis], T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents) un D. Švābi [D. Šváby],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 5. jūnija tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2012. gada 6. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savām prasībām lietās C‑237/11 un C‑238/11 Francijas Republika lūdz atcelt Eiropas Parlamenta 2011. gada 9. marta lēmumus par Parlamenta sesiju kalendāru attiecīgi 2012. un 2013. gadam (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”).
Atbilstošās tiesību normas
2 1992. gada 12. decembrī dalībvalstu valdības, pamatojoties uz EEK 216. pantu, EOTK līguma 77. pantu un EAEK līguma 189. pantu, pēc kopīgas vienošanās pieņēma lēmumu par Eiropas Kopienu iestāžu, dažu struktūru un struktūrvienību atrašanās vietu (OV C 341, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Edinburgas lēmums”).
3 Starpvaldību konferencē, kuras laikā tika pieņemts Amsterdamas līgums, Edinburgas lēmuma teksts tika pārņemts kā 12. protokols, kas pievienots ES, EK, EOTK un EAEK līgumiem.
4 Šobrīd 6. protokolā, kas pievienots LES un LESD, un 3. protokolā, kas pievienots EAEK, par Eiropas Savienības iestāžu, dažu struktūru, organizāciju un struktūrvienību atrašanās vietu (turpmāk tekstā – “Protokoli par iestāžu atrašanās vietu”), to vienīgā panta a) punktā, identiski Edinburgas lēmuma 1. panta a) pantam, ir paredzēts:
“Eiropas Parlaments atrodas Strasbūrā, kur notiek 12 ikmēneša plenārsēdes, to skaitā budžeta sēde. Papildu plenārsēdes notiek Briselē. Eiropas Parlamenta komitejas sanāk Briselē. Eiropas Parlamenta Ģenerālsekretariāts un tā struktūrvienības paliek Luksemburgā.”
Tiesvedības priekšvēsture
5 Priekšsēdētāju konference 2011. gada 3. martā pieņēma divus [Parlamenta] sesiju kalendāra projektus, vienu 2012. gadam un otru – 2013. gadam. Projektā bija paredzēts, ka 2012. gada oktobrī notiks divas plenārsēdes, pirmā – laikā no 1. līdz 4. oktobrim un otrā – laikā no 22. līdz 25. oktobrim. Arī attiecībā uz 2013. gada oktobri projektā bija paredzētas divas plenārsēdes, pirmā – laikā no 30. septembra līdz 3. oktobrim un otrā – laikā no 21. līdz 24. oktobrim.
6 2011. gada 7. martā Eiropas [Parlamenta] deputāts A. Fox iesniedza divus grozījumus šiem priekšsēdētāju konferences projektiem.
7 Saskaņā ar pirmo grozījumu attiecībā uz 2012. gadu:
“Sesiju kalendārs 2012. gadam ir jāgroza šādi:
– atcelt 40. nedēļas sesiju (no 1. līdz 4. oktobrim);
– II oktobra sesiju (no 22. līdz 25. oktobrim) sadalīt divās atsevišķās sesijās:
– 1. sesija: 22. un 23. oktobrī;
– 2. sesija: 25. un 26. oktobrī.”
8 Otrs grozījums attiecībā uz 2013. gadu tika izteikts šādi:
“Sesiju kalendārs 2013. gadam ir jāgroza šādi:
– atcelt 40. nedēļas sesiju (no 30. septembra līdz 3. oktobrim);
– II oktobra sesiju (no 21. līdz 24. oktobrim) sadalīt divās atsevišķās sesijās:
– 1. sesija: 21. un 22. oktobrī;
– 2. sesija: 24. un 25. oktobrī.”
9 Pirmais grozījums par sesiju kalendāru 2012. gadam tika pieņemts ar 357 balsīm “par”, 255 balsīm “pret” un 41 balsi “atturas”.
10 Tādējādi 2012. gada sesiju kalendārā ar attiecīgajiem grozījumiem tika paredzēts, ka divas oktobra plenārsēdes notiks vienā un tajā pašā šī mēneša nedēļā, proti, 22. un 23. oktobrī, un vēlāk – 25. un 26. oktobrī.
11 Otrais grozījums par sesiju kalendāru 2013. gadam tika pieņemts ar 356 balsīm “par”, 253 balsīm “pret” un 35 balsīm “atturas”.
12 Šādos apstākļos 2013. gada sesiju kalendārā ar attiecīgajiem grozījumiem tika paredzēts, ka divas oktobra plenārsēdes notiks vienā un tajā pašā šī mēneša nedēļā, proti, 21. un 22. oktobrī un vēlāk – 24. un 25. oktobrī.
13 Francijas Republika, uzskatot, ka saskaņā ar šiem grozījumiem pieņemtie lēmumi Parlamenta 2011. gada 9. marta sesijā ir pretrunā Protokoliem par iestāžu atrašanās vietu, cēla šīs prasības.
Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
14 Ar 2011. gada 21. septembra rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs atļāva Luksemburgas Lielhercogistei iestāties lietās C‑237/11 un C‑238/11 Francijas Republikas prasījumu atbalstam.
15 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 9. janvāra rīkojumu lietas C‑237/11 un C‑238/11 apvienoja mutvārdu procesam un sprieduma pieņemšanai.
16 Francijas valdība lūdz Tiesu:
– atcelt apstrīdētos lēmumus;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 Parlaments lūdz Tiesu:
– atcelt prasības kā nepieņemamas;
– pakārtoti, noraidīt prasības kā nepamatotas, un
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Luksemburgas Lielhercogiste lūdz Tiesu:
– atcelt apstrīdētos lēmumus;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par prasību
Par pieņemamību
19 Parlaments apstrīd prasību pieņemamību, pamatojoties uz to, ka lēmums saistībā ar tā kalendāru ir uzskatāms par iekšējās kārtības dokumentu, kas nav “apstrīdams” LESD 263. panta izpratnē.
20 Šajā saistībā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai pietiek ar konstatējumu, ka jautājums par to, vai apstrīdētie lēmumi attiecas tikai uz Parlamenta iekšējās kārtības organizēšanu vai arī tie rada juridiskas sekas trešajām personām, ir nesaraujami saistīts ar to saturu izvērtēšanu un, attiecīgi, prasību izvērtēšanu pēc būtības, tādējādi ir pamats veikt prasību izvērtēšanu pēc būtības (1983. gada 10. februāra spriedums lietā 230/81 Luksemburga/Parlaments, Recueil, 255. lpp., 30. punkts; 1988. gada 22. septembra spriedums apvienotajās lietās 358/85 un 51/86 Francija/Parlaments, Recueil, 4821. lpp., 15. punkts, kā arī 1991. gada 28. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑213/88 un C‑39/89 Luksemburga/Parlaments, Recueil, I‑5643. lpp., 16. punkts).
Par lietas būtību
Lietas dalībnieku argumenti
21 Francijas Republika izvirza tikai vienu atcelšanas pamatu saistībā ar to, ka ar apstrīdētajiem lēmumiem ir pārkāpti Protokoli par iestāžu atrašanās vietu un, attiecīgi, 1997. gada 1. oktobra spriedums lietā C‑345/95 Francija/Parlaments (Recueil, I‑5215. lpp.). Ar šiem lēmumiem Parlaments esot atcēlis vienu no 12 ikmēneša plenārsēdēm, kam katru gadu ir jānotiek Strasbūrā (Francija).
22 Francijas Republika uzskata, pirmkārt, ka Parlamentam ir saistoša tā prakse attiecībā uz tā sesiju ilgumu, kas ir paredzēta Protokolos par iestāžu atrašanās vietu. Turklāt, paredzot to, ka 2 no 12 ikmēneša plenārsēdēm tiek samazinātas no 4 līdz 2 dienām un notiek vienā un tajā pašā oktobra nedēļā, Parlaments šiem protokoliem esot atņēmis daļu no to būtības.
23 Otrkārt, Francijas Republika norāda, ka oktobrī noteiktās sesijas pārtrauc “regularitāti”, ar kādu atbilstoši iepriekš minētā 1997. gada 1. oktobra sprieduma lietā Francija/Parlaments 29. punktam ir jānotiek 12 plenārsēdēm.
24 Treškārt, Francijas Republika norāda, ka Tiesa šajā spriedumā ir noteikusi, ka papildu plenārsēdes citā darba vietā var noteikt tikai tad, ja Parlamenta 12 parastās plenārsēdes notiek Strasbūrā.
25 Visbeidzot, Francijas Republika uzskata, ka Parlaments nevarot izvirzīt argumentus saistībā ar tā iekšējās kārtības organizēšanu, lai pamatotu apstrīdētos balsojumus.
26 Parlaments uz to atbild, vispirms norādot, ka Protokolos par iestāžu atrašanās vietu nav noteikts ikmēneša plenārsēžu ilgums.
27 Gluži pretēji, no 1986. gada 10. jūlija sprieduma lietā 149/85 Wybot (Recueil, 2391. lpp.) 15. un 16. punkta izrietot, ka sesiju ilguma noteikšana ietilpst Parlamentam atzītās pilnvarās veikt iekšējo organizāciju. Lai gan, protams, ka šis spriedums attiecas uz gadskārtējo sesiju ilgumu, neesot iemeslu, kas ļautu nonākt pie pretēja secinājuma attiecībā uz ikmēneša plenārsēžu ilgumu. Tādējādi, tā kā plenārsēžu ilgums nav skaidri noteikts, Parlaments saskaņā ar LESD 232. pantu varot brīvi noteikt plenārsēžu ilgumu.
28 Turklāt Parlaments uzskata, ka LESD 341. pants, kurā ir tikai paredzēts, ka “Savienības iestāžu atrašanās vietu nosaka, dalībvalstu valdībām savstarpēji vienojoties”, ir jāinterpretē šauri.
29 Attiecīgi Tiesa tās iepriekš minētā 1997. gada 1. oktobra sprieduma 32. punktā esot atzinusi, ka dalībvalstis neesot apdraudējušas Parlamenta pilnvaras veikt iekšējo organizāciju, tam nosakot atsevišķus ierobežojumus attiecībā uz tā kārtības organizēšanu, jo tas bija nepieciešams, lai noteiktu tā atrašanās vietu, vienlaikus paturot vairākas Parlamenta darba norises vietas.
30 Ikmēneša plenārsēžu ilguma noteikšana neesot nepieciešama, lai noteiktu iestādes atrašanās vietu, tādēļ tā esot ekskluzīvā Parlamenta kompetencē. Šādos apstākļos, tā kā dalībvalstu valdībām neesot jānosaka plenārsēžu ilgums Protokolos par iestāžu atrašanās vietu, Parlaments saskaņā ar LESD 232. pantu varot brīvi noteikt to ilgumu.
31 Visbeidzot, Parlaments uzskata, ka Protokoli par iestāžu atrašanās vietu ir jāinterpretē tādējādi, lai tiktu piešķirta lietderīga iedarbība tā pilnvarām veikt iekšējo organizāciju.
32 Šajā saistībā Parlaments, pirmkārt, norāda uz faktu, ka tā iepriekšējā prakse, ciktāl tā attiecas uz tā plenārsēžu ilgumu, nevar tam būt saistoša nākotnē. Ņemot vērā būtiskās izmaiņas kopš 1992. gada saistībā ar šīs iestādes pilnvarām, sastāvu un funkcijām, nevar pieprasīt, lai tā saglabātu savu praksi, kāda tā bija pirms Edinburgas lēmuma pieņemšanas. Šādā kontekstā Parlaments atgādina, ka papildu plenārsēžu skaits, kas ir notikušas Briselē, ir nepārtraukti un ievērojami samazinājies. Ja laikā no 1999. līdz 2004. gadam šo gadskārtējo papildu plenārsēžu skaits bija starp sešām un astoņām, 2004.–2009. gadā tās tika samazinātas līdz sešām, 2010. un 2011. gadā – līdz piecām un 2012. un 2013. gadā – līdz četrām. Šis minēto [sesiju] skaita samazinājums tāpat kā apstrīdētie lēmumi atspoguļojot grozījumus Parlamenta darbībā. Tā kā šajā iestādē pakāpeniski ir pieaudzis sanāksmju skaits tās komisijās, tās darbība šobrīd vairāk notiek komisijās nekā plenārsēžu laikā.
33 Otrkārt, pieņemot apstrīdētos lēmumus, Parlaments vēlas samazināt ietekmi uz tā darbību atkarībā no tā atrašanās vietas noteikšanas. Tādējādi tā pilnvaru noteikt iekšējo organizāciju lietderīgā iedarbība nozīmējot, ka viņam ir jāspēj ierobežot trūkumus, kas iziet no tā vairākām darba vietām. Šajā saistībā tam ir jāsamazina saimnieciskās, transporta un vides neērtības, ko rada šī situācija, vienas un tās pašas nedēļas laikā organizējot divas plenārsēdes. Šajā saistībā Parlaments norāda, ka izmaksas, kas izriet no tā darba vietu ģeogrāfiskās izkliedēšanas, sasniedz aptuveni EUR 160 miljonus un ka divu sesiju rīkošana Briselē, nevis Strasbūrā, 2008. gada septembrī ir ļāvusi ieekonomēt aptuveni EUR 2,5 miljonus.
34 Treškārt, Parlaments atgādina, ka apstrīdētie lēmumi attiecībā uz abiem konkrētajiem gadiem attiecas tikai uz 2 no 12 plenārsēdēm. Turklāt, tā kā augustā plenārsēžu nav, divām sēdēm katrā ziņā bija jānotiek oktobrī. Šajā saistībā Parlaments precizē, ciktāl tas attiecas uz budžeta sesiju, kam ir jānotiek šī paša mēneša laikā, ka, pat ja budžeta pilnvaru izpilde plenārsēdē nav nedz lieka, nedz nenozīmīga, tomēr esot jāņem vērā, ka budžeta procedūra vienā sesijā aizņemot ne vairāk par dažām stundām. Visbeidzot, Parlaments norāda, ka Francijas Republikas paustās bažas par to, ka ikmēneša plenārsēžu ilguma samazināšana tiks vispārināta, ir tikai hipotētiskas.
35 Savos iestāšanās rakstos Luksemburgas Lielhercogiste tostarp norāda, pirmkārt, ka Parlaments, pieņemot apstrīdētos lēmumus, nepilda savas pilnvaras veikt iekšējo organizāciju, lai uzlabotu savu darbību, bet patiesībā pats vēlas noteikt savu atrašanās vietu. Otrkārt, šī dalībvalsts atgādina atšķirības starp ikmēneša plenārsēdēm, kas notiek Strasbūrā, un papildu plenārsēdēm, ko Parlaments var noteikt Briselē. Šīs dažādās sesijas, kurām esot arī atšķirīgs ilgums, jo tām, kas notiek Briselē, ir jābūt īsākām, neesot savstarpēji aizstājamas. Minētā dalībvalsts uzskata, ka abas plenārsēdes, kas apstrīdētajos lēmumos ir paredzētas 2012. un 2013. gada oktobrī, esot jāuzskata par tādām, kas veidojot tikai vienu ikmēneša sesiju. Šādos apstākļos to ikmēneša plenārsēžu skaits, kas norisinās Strasbūrā, tiktu samazināts līdz 11, tādējādi pārkāpjot Protokolus par iestāžu atrašanās vietu.
Tiesas vērtējums
36 Vispirms ir jāatgādina instrukcijas, kas izriet no iepriekš minētā 1997. gada 1. oktobra sprieduma lietā Francija/Parlaments. Pat ja šis spriedums attiecas uz Edinburgas lēmuma interpretāciju, tas bez izmaiņām tika pārņemts Protokolos par iestāžu atrašanās vietu. Turklāt ne tikai lietas dalībnieki ir vienisprātis par šī sprieduma nozīmību šajās lietās, bet tie arī atsaucas uz to, lai pamatotu savus dažādos viedokļus.
37 Šī sprieduma pamatā ir apsvērumi attiecībā uz saistību starp dalībvalstu pilnvarām noteikt Parlamenta atrašanās vietu, no vienas puses, un tā pilnvarām veidot iekšējo organizāciju, no otras puses.
38 Attiecībā uz dalībvalstu pilnvarām noteikt Parlamenta atrašanās vietu, Tiesa ir noteikusi, ka šo pilnvaru izpilde ietver ne tikai pienākumu noteikt Parlamenta atrašanās vietu, bet, ņemot vērā vairākas darba vietas, ietverot arī pilnvaras precizēt šo jēdzienu, norādot darbības, kurām tur jānotiek (skat. iepriekš minēto 1997. gada 1. oktobra spriedumu lietā Francija/Parlaments, 24. punkts).
39 Šajā saistībā Tiesa ir konstatējusi, ka dalībvalstis vēlējās noteikt, ka Parlamenta atrašanās vieta, kas noteikta Strasbūrā, ir vieta, kur iestāde galvenokārt sanāk kārtējās plenārsēdēs, un šajā ziņā stingri precizēja, pirmkārt, tur organizējamo plenārsēžu skaitu, un, otrkārt, ka Parlamenta budžeta pilnvaru izmantošanai plenārsēdē ir jānotiek kādas no parasto plenārsēžu laikā, kas notiek iestādes atrašanās vietā (skat. iepriekš minēto 1997. gada 1. oktobra spriedumu lietā Francija/Parlaments, 25. un 28. punkts).
40 Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa secināja, ka Edinburgas lēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka Parlamenta atrašanās vieta tajā ir noteikta kā vieta, kur regulāri jānotiek šīs iestādes 12 parastajām plenārsēdēm, tostarp plenārsēdēm, kuru laikā Parlamentam ir jāīsteno budžeta pilnvaras, kas tam ir piešķirtas ar Līgumu. Tāpat Tiesa noteica, ka papildu plenārsēdes var tikt noteiktas citā darba vietā tikai tad, ja Parlaments 12 parastās plenārsēdes rīko Strasbūrā, kas ir iestādes atrašanās vieta (skat. iepriekš minēto 1997. gada 1. oktobra spriedumu lietā Francija/Parlaments, 29. punkts).
41 Turklāt Tiesa konstatēja, ka dalībvalstis, šādi nosakot Parlamenta atrašanās vietu, nav apdraudējušas tā pilnvaras veikt iekšējo organizāciju. Tiesa uzskata, ka, pat ja Parlamentam saskaņā ar šīm pilnvarām veikt iekšējo organizāciju ir tiesības veikt piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu tā labu darbību un tā procesu norisi, ar šiem lēmumiem tomēr jāievēro dalībvalstu pilnvaras noteikt iestāžu atrašanās vietu (iepriekš minētais 1997. gada 1. oktobra spriedums lietā Francija/Parlaments, 30. un 31. punkts).
42 Turpretī dalībvalstīm, īstenojot to pilnvaras noteikt iestāžu atrašanās vietu, ir pienākums ievērot Parlamenta pilnvaras veikt iekšējo organizāciju un uzraudzīt, lai šāds lēmums neradītu šķērsli šīs iestādes labai darbībai. Šajā saistībā Tiesa norādīja, ka saistības, kas Parlamentam noteiktas ar Edinburgas lēmumu, ir cieši saistītas ar nepieciešamību noteikt tā atrašanās vietu, vienlaikus paturot vairākas Parlamenta darba vietas, un tās turklāt nav pretrunā Parlamenta parastajai praksei (skat. iepriekš minēto 1997. gada 1. oktobra spriedumu lietā Francija/Parlaments, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Ņemot vērā šīs instrukcijas, jāpārbauda, vai, kā norāda Francijas Republika, Parlaments, 2012. un 2013. gadā papildu 10 ikmēneša plenārsēdēm, kam jānotiek katru mēnesi, izņemot augustu un oktobri, nosakot 2 plenārsēdes katru 2 dienu garumā vienā un tajā pašā oktobra nedēļā, nav ievērojis Protokolus par iestāžu atrašanās vietu.
44 Šajā saistībā nav šaubu par to, ka Parlaments ar apstrīdētajiem lēmumiem pēc Eiropas Parlamenta deputāta A. Fox ierosinātajiem grozījumiem nav ievērojis priekšsēdētāju konferences projektus, ciktāl tie attiecas uz ikmēneša plenārsēdēm, kas paredzētas 2012. un 2013. gada oktobrī.
45 Priekšsēdētāju konferenču projektos bija paredzēts plenārsēdes Strasbūrā rīkot katru mēnesi, izņemot augustu, kad plenārsēdes nav paredzētas, un oktobri, kad ir paredzētas divas sesijas. Tādējādi 2012. gadā šīm sesijām bija jānotiek no 1. līdz 4. oktobrim, kā arī no 22. līdz 25. oktobrim, un 2013. gadā – no 30. septembra līdz 3. oktobrim, kā arī no 21. līdz 24. oktobrim.
46 Minētie kalendāra projekti atbilda iestādes praksei gan attiecībā uz plenārsēžu neesamību augustā, un tādējādi šai plenārsēdei bija jānotiek citā gada mēnesī un tā bija jāpievieno kādai plenārsēdei, kas jau bija paredzēta šajā citā mēnesī, gan attiecībā uz ikmēneša plenārsēžu ilgumu. Kā lietas dalībnieki vienprātīgi atzina tiesas sēdē, atbilstoši Parlamenta ierastajai praksei šādas sēdes notika četru dienu garumā, proti, no pirmdienas plkst. 17.00 līdz ceturtdienas plkst. 17.00.
47 Kā izriet no apstrīdētajiem lēmumiem, 2012. gadā paredzētās ikmēneša plenārsēdes, kas sākotnēji tika noteiktas no 1. līdz 4. oktobrim un no 22. līdz 25. oktobrim, tika aizstātas ar divām sēdēm, kas notiktu vienas un tās pašas nedēļas laikā, proti, 22. un 23. oktobrī, kā arī 25. un 26. oktobrī. Tādā pašā veidā 2013. gadā ikmēneša plenārsēdes, kas sākotnēji tika noteiktas no 30. septembra līdz 3. oktobrim un no 21. līdz 24. oktobrim, tika aizstātas ar sēdēm, kas notiktu vienas un tās pašas nedēļas laikā, proti, 21. un 22. oktobrī, kā arī 24. un 25. oktobrī.
48 Jākonstatē, ka apstrīdētajos balsojumos šādi paredzētās plenārsēdes 2012. un 2013. gada oktobrī neatbilst prasībām, kas izriet no Protokoliem par iestāžu atrašanās vietu.
49 Pirmkārt, ir jāizvērtē apstrīdēto lēmumu rašanās, šo lēmumu pamatā esošo grozījumu formulējums, kā arī Parlamenta prakse.
50 Vispirms, lasot šī sprieduma 5. un 45. punktā atgādinātos priekšsēdētāju konferences projektus, šķiet, ka 2012. un 2013. gada mēnesim noteiktais plenārsēžu kalendāra projekts acīmredzami atšķiras no apstrīdētajos lēmumos paredzētā kalendāra.
51 Turklāt no paša grozījumu, kas ir apstrīdēto balsojumu pamatā, formulējuma izriet, ka to mērķis bija “atcelt” pirmo 2012. un 2013. gada oktobrī paredzēto plenārsēžu sesiju un “sadalīt divās daļās” otru sesiju.
52 Tādējādi saskaņā ar pašu šo grozījumu formulējumu viena no attiecīgo abu gadu oktobrī paredzētajām plenārsēdēm četru dienu garumā ir jāatceļ, savukārt otra sesija, sadalīta divās daļās, radītu divas sesijas, katru divu dienu garumā.
53 Visbeidzot, šādu apstrīdēto lēmumu interpretāciju apstiprina pati Parlamenta prakse, kas izriet no 2012. gada 22. un 23. oktobra, kā arī 25. un 26. oktobra sesiju dienas kārtības.
54 No šo sesiju dienas kārtības faktiski izriet, ka pirmā no tām notika pirmdien, 22. oktobrī no plkst. 17.00 līdz 23.00, un otrdien, 23. oktobrī no plkst. 8.30 līdz 23.00, savukārt otra notika ceturtdien, 25. oktobrī no plkst. 9.00 līdz 23.00, un piektdien, 26. oktobrī no plkst. 9.00 līdz 13.30.
55 Tādējādi abas jaunizveidotās plenārsēdes 2012. gadā neatbilst vienas parastās plenārsēdes ilgumam, kas noteikts citiem 2012. gada mēnešiem. Parasti šīs sesijas sākas pirmdienā plkst. 17.00 un ilgst līdz 23.00, tad tās turpinās otrdien no plkst. 9.00 līdz 23.00, trešdien no plkst. 9.00 līdz 23.00, un ceturtdien tās noslēdzas laikā no 9.00 līdz 17.00.
56 No šī kalendāra salīdzinājuma izriet, ka ar apstrīdētajiem lēmumiem acīmredzami tiek būtiski samazināts laiks, ko Parlaments var veltīt tā debatēm vai balsojumiem 2012. un 2013. gada oktobrī. Salīdzinot ar parastajām plenārsēdēm, faktiskais pieejamais laiks šī mēneša plenārsēžu sesiju laikā ir samazināts vairāk par pusi.
57 Otrkārt, no iepriekš minētā 1997. gada 1. oktobra sprieduma lietā Francija/Parlaments 29. punkta izriet, ka Parlamenta atrašanās vieta ir vieta, kur regulāri jānotiek šīs iestādes “12 parastajām plenārsēdēm”, un ka šīs 12 plenārsēdes ir jānošķir no “papildu plenārsēdēm”, kuras var noteikt tikai tad, ja Parlaments faktiski ir organizējis šīs pirmās plenārsēdes.
58 Šīs atšķirības nozīmē, ka, lai plenārsēde tiktu iekļauta “parasto plenārsēžu” kategorijā, tai ir jābūt līdzvērtīgai citām parastajām ikmēneša plenārsēdēm, kas ir noteiktas atbilstoši Protokoliem par iestāžu atrašanās vietu, tostarp attiecībā uz pašu sesiju ilgumu.
59 Kā izriet no šī sprieduma 54.–56. punktā veiktā konstatējuma, ņemot vērā to ilgumu, 2012. un 2013. gada oktobra plenārsēdes nav līdzvērtīgas citām šajā pašā lēmumā noteiktajām parastajām ikmēneša sesijām.
60 Treškārt, attiecībā uz Parlamenta argumentu saistībā ar tā pilnvarām veikt iekšējo organizāciju, pat ja nav apstrīdams, ka Parlamentam šādas pilnvaras ir, kā tas tika atgādināts šī sprieduma 41. punktā, tās ir jāīsteno, ievērojot dalībvalstu pilnvaras attiecībā uz šīs iestādes atrašanās vietas noteikšanu, jo Protokoli par iestāžu atrašanās vietu tika sagatavoti, ievērojot gan attiecīgās dalībvalstu pilnvaras, gan Parlamenta pilnvaras.
61 Katrā ziņā jānorāda, ka Parlaments tiesvedības laikā Tiesā nav norādījis iemeslus saistībā ar tā pilnvarām veikt iekšējo organizāciju, kas, par spīti nepārtrauktam tā pilnvaru pieaugumam, ļautu attaisnot ievērojamu abu plenārsēžu 2012. un 2013. gada oktobrī ilguma samazinājumu, salīdzinot ar 10 citām ikmēneša plenārsēdēm un Parlamenta praksi.
62 Attiecībā uz argumentu par Parlamenta komisiju sanāksmju skaita un tajās veiktā darba pieaugumu ir jānorāda, ka šādu pieaugumu, protams, var lielā mērā izskaidrot ar minēto nepārtraukto Parlamenta pilnvaru pieaugumu, bet tas neizskaidro ne to, kādēļ samazinās plenārsēdēs veicamais darbs, ne iemeslus, kādēļ šāds darba komisijās pieaugums ietekmē tieši oktobra plenārsēdes.
63 Pirmkārt, Parlaments nav varējis izskaidrot iemeslus, kuru dēļ otrās oktobra plenārsēdes, kas tika paredzēta priekšsēdētāju konferences projektos, ilgums 2012. gadā tika samazināts tikai līdz pusotrai dienai.
64 Kā ģenerāladvokāts norādīja savu secinājumu 69. punktā, Parlamenta pārstāvis, kurš sēdes laikā tika iztaujāts par šo jautājumu, nenorādīja iemeslus, kas ļautu uzskatīt, ka otras oktobrī paredzētās plenārsēdes darba kārtība būtu mazāk noslogota, bet pat atzina, ka Parlamentam nav iespējas balsojumā par kalendāru iepriekš paredzēt dažādu sesiju darba kārtību.
65 Otrkārt, pirmās plenārsēdes ilguma samazinājums līdz pusotrai dienai, ko pamato apsvērumi par to, ka budžeta sesijai šobrīd praktiski būtu jānoslēdzas īsā laikā, ir pretrunā budžeta sesijas nozīmīgumam.
66 Budžeta sesijas nozīmību uzsver apstāklis, ka Protokolos par iestāžu atrašanās vietu šī sesija ir skaidri paredzēta. Kā izriet no iepriekš minētā 1997. gada 1. oktobra sprieduma lietā Francija/Parlaments 28. punkta, precizējot, ka budžeta sesija notiek Strasbūrā, dalībvalstu valdības vēlējās norādīt, ka Parlamenta budžeta pilnvaru izpildei plenārsēdē ir jānotiek vienā no parastajām plenārsēdēm, kas norisinās iestādes atrašanās vietā.
67 Šajā ziņā pietiek norādīt, ka kopš minētā sprieduma pasludināšanas Parlamentam piešķirtās budžeta pilnvaras ir nepārtraukti augušas.
68 Attiecīgi Parlamenta budžeta pilnvaru īstenošana plenārsēdē, kā to atzīst Parlaments, ir uzskatāma par Eiropas Savienības demokrātiskās dzīves galveno brīdi un tādējādi tā ir jāveic ar nepieciešamo uzmanību, stingrību un saistībām, kādas pieprasa šāda atbildība. Šādu pilnvaru īstenošanai tostarp ir nepieciešamas publiskas debates plenārsēdē, kas ļautu Savienības pilsoņiem uzzināt dažādos paustos politiskos viedokļus un tādējādi veidot politisko viedokli par Savienības darbību.
69 Šādos apstākļos, tā kā nevar tikt atbalstīts Parlamenta arguments, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Wybot, plenārsēžu noteikšanu 2012. un 2013. gada oktobrī nevar pamatot ar tā pilnvaru veidot iekšējo organizāciju un noteikt ikmēneša plenārsēžu ilgumu īstenošanu. Tāpat no šī paša konstatējuma izriet, ka šīs prasības ir pieņemamas atbilstoši šī sprieduma 20. punktā minētajai judikatūrai.
70 Visbeidzot, jānorāda, ka, pat ja jāpiekrīt, ka vairākas Parlamenta darba vietas rada neērtības un izmaksas, ko Parlaments ir aprakstījis šajā tiesvedībā, situācija ir jālabo nevis Parlamentam vai Tiesai, bet gan vajadzības gadījumā tas ir jādara dalībvalstīm, īstenojot pilnvaras, kas tām ir paredzētas iestāžu atrašanās vietas noteikšanai.
71 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka abas apstrīdētajos lēmumos noteiktās plenārsēdes 2012. un 2013. gada oktobrī nevar uzskatīt par divām ikmēneša plenārsēdēm Protokolu par iestāžu atrašanās vietu izpratnē.
72 Tādējādi apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ tiktāl, ciktāl ar tiem attiecībā uz 2012. un 2013. gadu nav noteiktas 12 ikmēneša plenārsēdes Strasbūrā.
Par tiesāšanās izdevumiem
73 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā Parlamentam spriedums ir nelabvēlīgs un Francijas Republika ir prasījusi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, jāpiespriež Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Piemērojot Reglamenta 140. panta 1. punktu, Luksemburgas Lielhercogiste, kas ir iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) atcelt Eiropas Parlamenta 2011. gada 9. marta lēmumus attiecībā uz Parlamenta plenārsēžu kalendāru 2012. un 2013. gadam tiktāl, ciktāl ar tiem attiecībā uz 2012. un 2013. gadu nav noteiktas 12 ikmēneša plenārsēdes Strasbūrā;
2) Eiropas Parlaments atlīdzina tiesāšanās izdevumus;
3) Luksemburgas Lielhercogiste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
[Paraksti]