Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta paplašinātā sastāvā) 2017. gada 10. janvāra spriedumu lietā T-577/14 Gascogne Sack Deutschland un Gascogne/Eiropas Savienība 2017. gada 22. martā iesniedza Gascogne Sack Deutschland GmbH un Gascogne S.A.

(lieta C-146/17 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Gascogne Sack Deutschland GmbH, Gascogne S.A. (pārstāvji – F. Puel un E. Durand, advokāti)

Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Savienība, kuru pārstāv Eiropas Savienības Tiesa, un Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu, kas ar e-Curia paziņots prasītāju pārstāvjiem 2017. gada 16. janvārī un ar kuru Vispārējā tiesa, lai gan atzīstot, ka ir noticis sprieduma taisīšanas saprātīga termiņa pārkāpums lietās, kurās tika taisīti 2011. gada 16. novembra spriedumi Groupe Gascogne/Komisija (T-72/06) un Sachsa Verpackung/Komisija (T-79/06), un prasītājām ir radies materiālais un nemateriālais kaitējums sprieduma taisīšanas saprātīga termiņa pārkāpuma rezultātā, piesprieda Savienībai samaksāt neatbilstošu kompensāciju, kas nesedz visu šādi radušos kaitējumu;

taisīt galīgo spriedumu par materiālā un nemateriālā kaitējuma, kas nodarīts apelācijas sūdzības iesniedzējām, finanšu kompensāciju, izmantojot savu neierobežoto kompetenci un atbilstoši apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumiem;

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar pirmo pamatu Gascogne apgalvo, ka, atsakoties piespriest kompensāciju par nodarīto materiālo kaitējumu laikā pirms 2011. gada 30. maija tādēļ, ka tā nevarēja lemt ultra petita, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu šī principa interpretācijā un piemērošanā.

Ar otro pamatu Gascogne apgalvo, ka, nolemjot izmantot par materiālā kaitējuma aprēķina izejas punktu to Gascogne reverso kaitējumu, kas noteikts, pamatojoties uz pārmērīgo ilgumu, par kādu tā uzskatīja 30 mēnešus, bet par kuru Vispārējā tiesa savukārt uzskatīja, ka tie ir 20 mēneši, un tādējādi kompensējot Gascogne ciesto materiālo kaitējumu 6 mēnešu laikā, lai gan Vispārējā tiesa skaidri nosprieda, ka nodarīto materiālo kaitējumu sastāda bankas garantijas izmaksas laika posmā, kad ir pārsniegts saprātīgs sprieduma taisīšanas termiņš (proti, 20 mēnešu termiņš), Vispārējā tiesa ir nonākusi pie formālas pretrunas un nav īstenojusi savus secinājumus.

Ar trešo pamatu Gascogne apgalvo, ka, piemērojot atšķirīgu materiālā kaitējuma aprēķina kārtību, nevis to, kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas prezentēja sākotnēji, neļaujot tām izteikt savu viedokli par sekām, kādas var radīt šāds aprēķina veids, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi viņu tiesības uz aizstāvību.

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, nospriežot, ka nevar piešķirt kompensāciju par nodarīto nemateriālo kaitējumu, kura apmērs šķiet esam proporcionāli pārāk liels salīdzinājumā ar Eiropas Komisijas piemērotā naudas soda apmēru, tādēļ, ka saskaņā ar judikatūru Savienības tiesa nevar pilnībā vai daļēji apšaubīt naudas soda apmēru pārsniegta saprātīgā termiņa dēļ, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot minēto judikatūru.

Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, atsakot apmierināt prasību par ciestā nemateriālā kaitējuma atlīdzību tādēļ, ka, ņemot vērā tā apmēru, apelācijas sūdzības iesniedzēju lūgtā kaitējuma atlīdzības piešķiršana faktiski nozīmētu, ka tiek apšaubīts tām piemērotā naudas soda apmērs, lai gan LESD 256. panta 1. punkta un 340. panta 2. punkta normas precīzi ir paredzētas tam, lai ļautu personai, kurai Eiropas iestāžu rīcības dēļ ir nodarīts kaitējums, saņemt no Vispārējās tiesas nolēmumu par tā atlīdzināšanu, Vispārējā tiesa ir liegusi LESD 256. panta 1. punktam un 340. panta 2. punktam to lietderīgo iedarbību un pārkāpusi šīs normas, kā arī tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.

Ar sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, piešķirot apelācijas sūdzības iesniedzējām kompensāciju EUR 5000 apmērā par nodarīto nemateriālo kaitējumu, lai gan Vispārējā tiesa, pirmkārt, uzskatīja, ka nemateriālā kaitējuma atlīdzināšana nevar pat daļēji apšaubīt Komisijas piemērotā naudas soda summu, un, otrkārt, skaidri atzina, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām ir nodarīts nemateriālais kaitējums, kurš ir jāatlīdzina atbilstoši “saprātīgā termiņa pārkāpuma apmēram” un “šīs prasības efektivitātei”, Vispārējā tiesa ir nonākusi formālā pretrunā pati sev.

Ar septīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, bez jebkādiem pierādījumiem šai sakarā nospriežot, ka, pirmkārt, sprieduma taisīšanas saprātīga termiņa pārkāpums, ņemot vērā šī pārkāpuma priekšmetu un smagumu, ir pietiekams, lai atlīdzinātu apgalvoto nodarīto kaitējumu reputācijai, un, ka, otrkārt, atlīdzība EUR 5000 apmērā ir atbilstošs atlīdzinājums par nodarīto nemateriālo kaitējumu, Vispārējā tiesa neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

____________