ĢENERĀLADVOKĀTA JEVGEŅIJA TANČEVA [EVGENI TANCHEV]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 6. decembrī (1)
Lieta C‑565/16
Alessandro Saponaro,
Kalliopi-Chloi Xylina
(Eirinodikeio Lerou (Leras salas miertiesa, Grieķija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – Briseles IIa regula – Tiesu piekritības “pieņemšana” saskaņā ar 12. panta 3. punktu – Starptautiskā piekritība lietās par vecāku atbildību – Tās dalībvalsts tiesas piekritība, kurā ir iesniegts pieteikums, lai saņemtu tiesas atļauju nepilngadīgā vārdā atteikties no mantojuma – Vienošanās par piekritību – Regulas (ES) Nr. 650/2012 1. panta 2. punkta b) apakšpunkts
1. Šis Eirinodikeío Lerou (Leras salas miertiesa, Grieķija, turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz starptautisko piekritību lietās, kas ir saistītas ar ģimenes tiesībām.
2. Šajā gadījumā mirušā vectēva īpašuma, kas ir apgrūtināts ar pārmērīgām parādsaistībām, mantinieks ir bērns. Bērna vecāki ir prasītāji pamatlietā – viņi meitas vārdā lūdz atļauju atraidīt mantojumu. Šajā nolūkā viņi ir iesnieguši atbilstošu prasību tiesā Grieķijā, kur dzīvoja bērna vectēvs un kur atrodas viņa īpašums. Vecāku un viņu meitas pastāvīgā dzīvesvieta ir Itālijā, tāpēc Grieķijas tiesa jautā, vai tai šajā gadījumā ir starptautiska piekritība, un lūdz interpretēt Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2) (turpmāk tekstā – “Briseles IIa regula”) 12. panta 3. punktu, kurā ir paredzēta iespēja vienoties par starptautisko piekritību.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
3. Briseles IIa regulas 12. panta “Vienošanās par piekritību” 3. punktā ir noteikts:
“Dalībvalsts tiesām ir arī piekritība attiecībā uz vecāku atbildību tiesas procesos, kas nav minēti 1. punktā, ja:
a) bērnam ir būtiska saikne ar attiecīgo dalībvalsti, jo īpaši, pamatojoties uz to, ka vienai no personām, kurām ir vecāku atbildība, pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī, vai ja bērns ir šīs dalībvalsts pilsonis; un
b) tiesu piekritību ir skaidri vai citādi nepārprotami pieņēmušas visas puses brīdī, kad tiesā ir iesniegta prasība, un ja tas ir bērna labākajās interesēs.”
B. Valsts tiesības
4. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Grieķijas Civilprocesa kodeksa 748. panta 2. punktā un 750. pantā, lasot tos kopā, ir noteikts, ka dažu bezstrīdus tiesvedību gadījumā iesniegtā pieteikuma kopija ar piezīmi par tiesas sēdes datumu ir jānosūta attiecīgā apgabala pirmās instances tiesas prokuroram (turpmāk tekstā – “prokurors”), kuram ir tiesības ierasties miertiesā un piedalīties attiecīgajā tiesas sēdē. Saskaņā ar šo tiesību normu pastāvīgo interpretāciju prokurors likumiski piedalās bezstrīdus tiesvedībā un ir tiesīgs veikt jebkādas procesuālas darbības, piemēram, iesniegt apelācijas sūdzību, neatkarīgi no tā, vai viņš ir uzaicināts uz tiesas sēdi, un no tā, vai viņš ir piedalījies attiecīgajā tiesas sēdē. Prokurors pārstāv valsti un darbojas sabiedrības interesēs. Ja mantojums tiek atraidīts nepilngadīgā vārdā, bērna intereses tiek uzskatītas par sabiedrības interesēm; tā tas ir, ievērojot Grieķijas konstitūcijas 21. panta 1. punktā nostiprināto bērna interešu aizsardzības principu (3).
II. Pamatlietas fakti un prejudiciālais jautājums
5. Prasītāji Alessandro Saponaro un Kalliopi-Chloi Xylina īsteno vecāku atbildību par nepilngadīgo bērnu Clio Margot Saponaro. Visi trīs pastāvīgi dzīvo Romā, Itālijā. Bērnam ir Grieķijas pilsonība (4).
6. Bērna vectēvs no mātes puses Michaïl Xylina dzīvoja Grieķijā, kur viņš 2015. gada 10. maijā nomira, neatstājis testamentu. Viņa sieva un bērni ir atraidījuši mantojumu, tāpēc tagad tas pienākas viņa mazbērnam Clio Margot.
7. Michaïl Xylina atstāto mantojumu būtībā veido divas vienības – vieglais automobilis un laiva –, kas atrodas Grieķijā un kuru kopējā vērtība ir 900 EUR. Pēc tam, kad krimināltiesa bija atzinusi viņu par vainīgu liela apmēra krāpšanas mēģinājumā, šajā nodarījumā cietušais 2015. gada aprīlī paziņoja, ka cels civilprasību, pieprasot atlīdzināt zaudējumus. Tā kā Michaïl Xylina nomira, neatstājis testamentu, atbildība par jebkādu zaudējumu atlīdzināšanu būtu jāuzņemas viņa mantiniekiem.
8. Tāpēc prasītāji uzsāka procedūru, lai lūgtu atļauju meitas vārdā atraidīt mantojumu, un šajā nolūkā iesniedza atbilstošu prasību iesniedzējtiesā.
9. Minētā tiesa vēlas uzzināt, vai tai šajā gadījumā ir starptautiskā piekritība.
10. Šajā ziņā iesniedzējtiesa izklāsta šādus apsvērumus. Pamatlietā ratione temporis nav piemērojama Regula (ES) Nr. 650/2012 (5). Drīzāk ir jāpiemēro Briseles IIa regula. Saskaņā ar minētās regulas 8. panta 1. punktu piekritība ir tās valsts tiesām, kurā atrodas bērna pastāvīgā dzīvesvieta (šajā gadījumā tā ir Itālija, nevis Grieķija). Līdz ar to Grieķijas tiesas piekritība varētu tikt pamatota vienīgi ar 12. panta 3. punktu, jo šajā tiesību normā ir paredzēta iespēja vienoties par piekritību, citiem vārdiem, šajā tiesību normā tādas dalībvalsts tiesai, kura nav bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts, ir atļauts iegūt piekritību.
11. Tāpēc iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt 12. panta 3. punktu, uzdotajos jautājumos īpašu uzmanību pievēršot šīs tiesību normas otrajai daļai, proti, 12. panta 3. punkta b) apakšpunktam.
12. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai gadījumā, kad Itālijā pastāvīgi dzīvojoša nepilngadīgā vecāki vēršas Grieķijas tiesā ar pieteikumu, lai saņemtu atļauju atteikties no mantojuma, izvērtējot, vai vienošanās par piekritību ir spēkā saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punkta b) apakšpunktu, ir uzskatāms, ka:
a) vienošanos par piekritību vecāki ir nepārprotami pieņēmuši jau ar to vien, ka iesnieguši pieteikumu atļaujas saņemšanai Grieķijas tiesā;
b) prokurors ir viens no lietas dalībniekiem, kuram vienošanos par piekritību ir jābūt pieņēmušam pieteikuma iesniegšanas brīdī, jo atbilstīgi Grieķijas tiesību normām viņš likumiski ir šādas lietas dalībnieks;
c) vienošanās par piekritību ir nepilngadīgā interesēs, ņemot vērā, ka gan paša nepilngadīgā, gan pieteikumu iesniegušo viņa vecāku pastāvīgā dzīvesvieta ir Itālijā, savukārt mantojuma atstājēja pēdējais domicils un mantojums ir Grieķijā?”
13. Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza Grieķijas Republika un Eiropas Komisija. Atbildot uz Tiesas lūgumu sniegt paskaidrojumus, iesniedzējtiesa sniedza papildu informāciju par prokurora pienākumiem pamatlietā. Tiesas sēde netika lūgta, un tā nenotika.
III. Vērtējums
14. Esmu secinājis, ka iesniedzējtiesai ir starptautiskā piekritība saskaņā ar Briseles IIa regulas 12. panta 3. punktu. Konkrētāk, ir izpildīti priekšnoteikumi, lai varētu piemērot šīs regulas 12. panta 3. punkta b) apakšpunktu, jo visi lietas dalībnieki ir pieņēmuši Grieķijas tiesu piekritību un Grieķija ir dalībvalsts, ar kuru bērnam ir būtiska saikne.
A. Ievadpiezīmes
15. Briseles IIa regula attiecas uz starptautisko piekritību lietās par vecāku atbildību un uz vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, deleģēšanu, ierobežošanu vai izbeigšanu (6), tostarp uz bērna aizsardzības pasākumiem, kas ir saistīti ar bērna īpašuma pārvaldīšanu, glabāšanu vai atsavināšanu (7). Atraidot mantojumu, kas ir apgrūtināts ar pārmērīgām parādsaistībām, prasītāji īsteno kopīgu vecāku atbildību par Clio Margot, jo viņi aizsargā savu bērna no tāda īpašuma iegūšanas, kas var būt apgrūtināts ar parādsaistībām.
16. Apzinos, ka mantošanas jautājumi neietilpst Briseles IIa regulas piemērošanas jomā (8). Tomēr saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru pieteikums, lai saņemtu atļauju atraidīt mantojumu, pats par sevi nav uzskatāms par mantošanas jautājumu Briseles IIa regulas 1. panta 3. punkta f) apakšpunkta izpratnē.
17. Lietā Matoušková Tiesa nosprieda, ka nevar tikt uzskatīts, ka apstāklis, ka mantošanas procesā ir pieprasīta līguma apstiprināšana, būtu izšķirošs, lai secinātu, ka šis pasākums ietilpst mantojuma tiesību jomā. Tiesa uzskatīja, ka nepieciešamība iegūt aizbildnības un aizgādnības lietu tiesas apstiprinājumu ir tiešas sekas, kas izriet no nepilngadīgu bērnu statusa un spējām. Apstiprinājuma pieprasījums ir uzskatāms par bērna aizsardzības pasākumu, kas ir saistīts ar bērna īpašuma pārvaldīšanu, glabāšanu vai atsavināšanu, īstenojot vecāku atbildību, Briseles IIa regulas 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. punkta e) apakšpunkta izpratnē (9).
18. Tāpēc, nosakot iesniedzējtiesas piekritību, ir jāņem vērā tikai Briseles IIa regula.
19. Kā pamatoti ir norādījusi iesniedzējtiesa, Mantošanas regula šajā gadījumā nevar tikt piemērota ratione temporis. Michaïl Xylina nomira 2015. gada 10. maijā, taču Mantošanas regulas 83. panta 1. punktā ir noteikts, ka šo regulu piemēro tikai tādu personu mantojumam, kuras mirušas 2015. gada 17. augustā vai vēlāk. Tomēr vēlētos piebilst, ka ratione materiae Mantošanas regula arī turpmāk neattieksies uz šādiem gadījumiem, jo saskaņā ar šīs regulas 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu jautājumi, kas ir saistīti ar fizisku personu tiesībspēju un rīcībspēju, ir izslēgti no Mantošanas regulas piemērošanas jomas. Kā Tiesa ir norādījusi lietā Matoušková, prasība atļaut rīkoties bērna vārdā attiecas uz šī bērna tiesībspēju un rīcībspēju (10).
20. Tagad, kad esam pārliecinājušies, ka šajā gadījumā piekritība ir atkarīga no Briseles IIa regulas, vēlos sniegt īsu pārskatu par dažādajiem piekritības pamatiem, kas šajā regulā ir paredzēti saistībā ar lietām par vecāku atbildību.
21. Saskaņā ar Briseles IIa regulas 8. panta 1. punktu piekritība parasti ir tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas bērna pastāvīgā dzīvesvieta; šajā gadījumā tā ir Itālija. Papildus vairākiem izņēmumiem no šā vispārējā noteikuma, kas ir paredzēti īpašiem gadījumiem (11), un forum non conveniens noteikumam (12) Briseles IIa regulā ir paredzēta arī plašāka atkāpe (13) no 8. panta 1. punkta noteikumiem, proti, 12. panta 3. punkts. Saskaņā ar 12. panta 3. punktu gadījumos, kad bērnam ir būtiska saikne ar kādu dalībvalsti, ir atļauts vienoties par konkrētās lietas piekritību attiecīgās dalībvalsts tiesām.
22. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir lūgts interpretēt tieši šo īpašo piekritības pamatu. Tam ir divi priekšnoteikumi – būtiska saikne un vienošanās fakts. Iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas tikai uz otro priekšnoteikumu, t.i., uz vienošanās faktu. Tomēr, pirms pievērsties otrajam priekšnoteikumam, īsumā aplūkošu pirmo priekšnoteikumu, t.i., būtisko saikni. Šī diskusija ir jāpaplašina tāpēc, ka abi Briseles IIa regulas 12. panta 3. punktā minētie priekšnoteikumi ir cieši saistīti un otrais priekšnoteikums nevar tikt interpretēts neatkarīgi no pirmā.
23. Vispirms centīšos izsekot bērna būtiskajai saiknei ar tiesvedības dalībvalsti atbilstoši Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta a) apakšpunktam (B daļa), bet pēc tam pievērsīšos Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta b) apakšpunktam un trim vienošanās prasībām, uz kurām norāda iesniedzējtiesa, proti, tam, vai tās tiesas piekritību, kurā ir iesniegts pieteikums, ir nepārprotami pieņēmuši Clio Margot vecāki (C daļa) un prokurors (D daļa), un tam, vai tas ir bērna interesēs (E daļa).
24. Būtībā iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai šie trīs nosacījumi ir izpildīti, un, manuprāt, tā ir.
B. Bērni, kuriem ir tiesvedības dalībvalsts pilsonība
25. Saskaņā ar Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta a) apakšpunktu pirmais priekšnoteikums tam, lai varētu vienoties par dalībvalsts tiesas piekritību, ir “būtiska saikne” starp bērnu un “attiecīgo dalībvalsti, it īpaši pamatojoties uz to, ka [..] bērns ir šīs dalībvalsts pilsonis”.
26. Clio Margot ir Grieķijas pilsone, līdz ar to Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta a) apakšpunktā noteiktā prasība, ka bērnam ir jābūt būtiskai saiknei ar tiesvedības dalībvalsti, neapšaubāmi ir izpildīta.
27. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa nav norādījusi, vai Grieķijas pilsonība ir Clio Margot vienīgā pilsonība vai arī viņa ir dubultpilsone, kurai ir arī Itālijas pilsonība, tāpat kā viņas tēvam. Ļoti iespējams, ka šajā gadījumā patiešām ir runa par dubultpilsonību (14), tāpēc vēlos izteikt dažas piezīmes par sekām, ko šāda dubultpilsonība varētu radīt. Tādā gadījumā rastos jautājums, vai šajā kontekstā par piesaistes kritēriju var tikt uzskatīta jebkura no Clio Margot pilsonībām vai tomēr ir jāizvēlas, kurai pilsonībai būtu dodama priekšroka.
28. Tā kā Clio Margot pastāvīgā dzīvesvieta ir Itālijā, viņa noteikti biežāk izmantotu Itālijas pilsonību, kas atspoguļotu daudz ciešāku saikni nekā Grieķijas pilsonība. Tomēr Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta a) apakšpunktā pilsonība bez jebkādiem ierobežojumiem ir nepārprotami minēta kā pietiekams piesaistes kritērijs, lai noteiktu, ka pastāv “būtiska saikne”. Tātad šis faktors var būt patstāvīgs, un nekādai papildu saistībai ar tiesvedības dalībvalsti nav jābūt. Tā kā likumdevējs “būtisko saikni” ir papildinājis ar tādu stabilu kritēriju kā pilsonība, tiesa nedrīkst pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā šī saikne ir pietiekami spēcīga (15).
29. Lietā Hadadi Tiesa nosprieda, ka saskaņā ar Briseles IIa regulu pret visu dalībvalstu pilsonībām ir jābūt vienlīdzīgai attieksmei, tāpēc valsts tiesa nevar neņemt vērā tiesvedības dalībvalsts pilsonības faktoru (16).
C. Piekritības pieņemšana, vecākiem iesniedzot prasības pieteikumu
30. Prejudiciālā jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa vaicā, vai pieteikuma iesniegšana dalībvalsts tiesā jau pati par sevi liecina par to, ka tiek nepārprotami pieņemta lietu piekritība attiecīgās dalībvalsts tiesām atbilstoši Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta b) apakšpunktam.
31. Grieķijas valdība un Komisija uz šo jautājumu ir atbildējušas apstiprinoši. Turpmāk norādīto iemeslu dēļ arī es piekrītu šim viedoklim.
32. Kad prasītāji pamatlietā ierosināja tiesvedību iesniedzējtiesā, viņi to darīja ar nodomu, ka minētā tiesa atrisinās šo lietu. Tātad jau ar pieteikuma iesniegšanu vien tiesai un arī pārējiem lietas dalībniekiem tiek darīts zināms, ka prasītāji vēlas, lai lietu iztiesā attiecīgā tiesa. Tomēr tiesa nevar iztiesāt lietas, ja tai nav piekritības.
33. Tāpēc, lai gan vēlme saņemt lēmumu lietā, kas ir nodota izskatīšanai dalībvalsts tiesā, pati par sevi, protams, nenozīmē, ka ir nepārprotami pieņemta attiecīgās tiesas piekritība, tā tomēr netieši, bet nepārprotami norāda uz piekritības pieņemšanu.
34. Tomēr var rasties zināmas šaubas tāda fakta dēļ, ka šajā lietā interpretējamās tiesību normas – Briseles IIa regulas 12. panta – virsrakstā ir lietots nevis termins “pieņemšana”, bet gan termins “vienošanās”.
35. Vienošanās par piekritību parasti nozīmē, ka piekritība tiesai tiek piešķirta ar šo lietas dalībnieku vienošanos (17). Līdz ar to vienošanās par piekritību pamatelements ir attiecīgo personu vienprātība (18). No šā skaidrojuma varētu secināt, ka ir jānotiek reālai izvēlei, proti, ka ir vairākas iespējas, no kurām lietas dalībnieki var izvēlēties, turklāt tiem, kuri izdara izvēli, ir jāapzinās, kādas ir pieejamās izvēles iespējas.
36. Kā jau minēts iepriekš, saskaņā ar Briseles IIa regulas 8. panta 1. punktu šajā lietā piekritība ir Itālijas tiesām. Tas nozīmē, ka Clio Margot vecākiem patiesībā bija izvēle. Tomēr paliek jautājums, vai viņi to apzinājās, taču lietas materiālos nav informācijas par šo jautājumu. Ja Briseles IIa regulas 12. pantā paredzētā vienošanās būtu saistīta ar reālu izvēli, varētu rasties šaubas par to, vai šajā gadījumā var konstatēt nepieciešamo intelektuālo elementu.
37. Tā vietā, lai atkārtotu virsrakstā lietoto terminu “vienošanās”, likumdevējs, izstrādājot Briseles IIa regulas 12. panta attiecīgo punktu noteikumus, ir lietojis terminu “pieņemšana”. Tomēr pieņemšana ir saistīta ar lielāku pasivitāti. Tai nav vajadzīgs nodoms ietekmēt piekritību un noteikt jaunu piekritību, t.i., piešķirt piekritību dalībvalsts tiesām, kurām citādi šādas piekritības nebūtu.
38. Ja pietiek ar pieņemšanu un vienošanās par piekritību šaurā nozīmē ar nolūku mainīt tiesas piekritību nav nepieciešama, atbilstības slieksnis ir zems. Tas tā ir tāpēc, ka pieņemšana nav vienīgais kritērijs, kas ir jāizpilda, lai attiecīgajai tiesai būtu piekritība; vienlaikus starp bērnu un tiesvedības valsti ir jāpastāv būtiskai saiknei, kas ir objektīvs kritērijs, kura izpilde garantē objektīvu saistību starp tiesas procesu un attiecīgo valsti. Tiesu piekritības pieņemšana atbilstoši Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta b) apakšpunktam attiecas tikai uz tām dalībvalstīm, ar kurām bērnam ir būtiska saikne, kā tas ir noteikts Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta a) apakšpunktā, tātad tā var attiekties tikai uz nelielu skaitu dalībvalstu, proti, uz tām valstīm, ar kurām bērnam katrā ziņā ir būtiska saikne.
39. Pamatojoties uz iepriekš minēto, iesaku, ka gadījumos, kad persona, kurai ir vecāku atbildība, iesniedz pieteikumu dalībvalsts tiesā, jau pieteikuma iesniegšana vien liecina par to, ka šāds lietas dalībnieks ir nepārprotami pieņēmis attiecīgās valsts tiesu piekritību Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta b) apakšpunkta nozīmē.
40. Taču pieņemšanai ir jānotiek konkrētajā tiesvedībā. Kā Tiesa ir nospriedusi lietā L, nepietiek ar to vien, ka viena puse ierosina vienu tiesvedību tiesā un otra puse tajā pašā tiesā ierosina citu tiesvedību, ja pirmajā tiesvedībā šī puse apstrīd tiesas piekritību (19). Tiesa skaidroja, ka vienošanās par piekritību saskaņā ar Briseles IIa regulas 12. panta 3. punktu ir derīga tikai attiecībā uz vienu konkrētu tiesvedību (20), un tas nozīmē, ka pieņemšana ir jāizvērtē katrā tiesvedībā atsevišķi.
41. Tā kā abi Clio Margot vecāki pieteikumu iesniedzējtiesā ir kopīgi iesnieguši vienā tiesvedībā, tas būtu jāuzskata par nepārprotamu piekritības pieņemšanu.
D. Piekritības pieņemšana, prokuroram neceļot iebildumus
42. Iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma otrā daļa attiecas uz prokuroru. Ja prokuroru uzskata par vienu no lietas dalībniekiem jeb pusēm Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta b) apakšpunkta nozīmē, lai vienošanās par piekritību būtu spēkā, prokuroram ir jāpieņem Grieķijas tiesas piekritība, turklāt tas ir jāizdara “brīdī, kad tiesā ir iesniegta prasība”.
43. Šim jautājumam ir trīs daļas.
1. Lietas dalībnieks
44. Vai prokurors ir viens no lietas “pusēm” jeb dalībniekiem Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta nozīmē? Komisija uzskata, ka tas tā nav, jo prokuroram nav pašam savu interešu un viņš rīkojas sabiedrības interesēs.
45. Grieķijas valdība pamatoti norāda, ka jautājums par to, kas ir lietas dalībnieki, ir jāatstāj tiesvedības dalībvalsts tiesību aktu ziņā. Ar Briseles IIa regulu ir vienādoti starptautiskās piekritības noteikumi lietās par vecāku atbildību. Minētajā regulā nav reglamentēti ar šīm lietām saistītie priekšjautājumi un vispār nav veikta iejaukšanās dalībvalsts procesuālajās tiesībās.
46. Par to var pārliecināties, salīdzinot Briseles IIa regulas 12. panta 3. punktu ar šā paša panta 1. punktu. Briseles IIa regulas 12. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru lietas dalībnieki var vienoties par tās dalībvalsts tiesas piekritību, kurā tiek izskatīts pieteikums par laulības šķiršanu, ir precīzi nosauktas personas, kurām ir jāpieņem attiecīgās tiesas piekritība, lai vienošanās būtu spēkā, proti, “laulātie un personas, kurām ir vecāku atbildība”. Turpretī Briseles IIa regulas 12. panta 3. punktā ir minētas “visas puses”, tādējādi atsaucoties uz konkrēto tiesas procesu. Pats process tiek organizēts saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas tiesa, kas izskata lietu.
47. Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Grieķijas tiesību aktiem prokuroru uzskata par attiecīgās lietas dalībnieku.
2. Pieņemšana
48. Prokurors pamatlietā nav izrādījis aktivitāti un nav izmantojis nevienu no viņam pieejamajām iespējām iebilst pret vienošanos par piekritību, kas izriet no bērna vecāku pieteikuma iesniegšanas. Citiem vārdiem, prokurors nav cēlis iebildumus, proti, klusējot pieņēmis vienošanos par piekritību. Grieķijas valdība uzskata, ka ar to pietiek, lai uzskatītu, ka viņš ir pieņēmis attiecīgās tiesas piekritību.
49. Prokurors pamatlietā par atļauju bērna vārdā atraidīt mantojumu patiesībā darbojas kā klusējošs aizbildnis. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju pieteikuma kopija ar piezīmi par tiesas sēdes datumu ir jānosūta prokuroram, kas ir bezstrīdus lietas dalībnieks un ir tiesīgs ierasties miertiesā, piedalīties attiecīgajā tiesas sēdē un piedalīties un veikt jebkādas procesuālas darbības, piemēram, iesniegt apelācijas sūdzību, neatkarīgi no tā, vai viņš ir uzaicināts uz tiesas sēdi, un no tā, vai viņš ir piedalījies attiecīgajā tiesas sēdē.
50. Tātad prokuroru šādā bezstrīdus tiesvedībā, kā to ir aprakstījusi iesniedzējtiesa, var raksturot kā pasīvu novērotāju, kuram ir tiesības saņemt informāciju un kurš jebkurā tiesvedības posmā var izmantot lietas dalībnieka procesuālās tiesības.
51. Ņemot vērā šo prokurora pienākumu būtību, ar viņa klusējot doto piekrišanu pietiek, lai uzskatītu, ka viņš ir nepārprotami pieņēmis attiecīgās tiesas piekritību, ja vien viņš ir saņēmis sākotnējo paziņojumu par vecāku pieteikumu. Tā kā prokuroram saskaņā ar Grieķijas tiesību aktiem ir jāsaņem pieteikuma kopija ar piezīmi par tiesas sēdi, kurā viņš var piedalīties, viņam ir visas iespējas reaģēt, ja viņš to vēlas, un iebilst pret vecāku vēršanos Grieķijas tiesā.
3. Termiņš
52. Ja secinām, ka prokurors ir lietas dalībnieks un attiecīgi vienošanās par piekritību nevar notikt, viņam nepieņemot tiesas piekritību, rodas jautājums, kad tam ir jānotiek.
53. Jautājums par piekritību ir jānoskaidro tiesvedības sākumā. Tiesas piekritība izskatīt konkrēto lietu nevar palikt neskaidra ilgāk, nekā tas ir nepieciešams.
54. Tāpēc Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka tiesas piekritība ir jāpieņem “brīdī, kad tiesā ir iesniegta prasība”. Saskaņā ar Briseles IIa regulas 16. pantu “uzskata, ka tiesā ir iesniegta prasība brīdī, kad dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, [..] ir iesniegts tiesā” (21).
55. Ja šī Briseles IIa regulas 16. pantā minētā definīcija tiktu piemērota šaurā izpratnē, tikai prasītāju pieņemšanai būtu nozīme attiecībā uz vienošanos par tiesas piekritību. Visi pārējie lietas dalībnieki par tiesvedību uzzinās tikai vēlāk, jo, lai viņi būtu informēti par attiecīgo tiesvedību, viņiem ir jāpaziņo par to, ka ir iesniegts dokuments, uz kura pamata ir ierosināta lieta.
56. No vienas puses, Briseles IIa regulas 16. pants ir nodaļas par piekritību 3. iedaļā, kurā saskaņā ar iedaļas virsrakstu ir izklāstīti “Kopīgi noteikumi”, tāpēc sistēmiskas interpretācijas labad šajā lietā būtu jāpiemēro Briseles IIa regulas 16. pantā sniegtā definīcija.
57. No otras puses, ja šī definīcija tiktu piemērota šauri, Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkts būtu lieks. Ja prasītāji ir vienīgie, kuri var izpildīt Briseles IIa regulas 16. panta stingrās prasības, tas nozīmētu, ka vienošanās par piekritību būtu tikai prasītāju ziņā un “visas puses” nevarētu iesaistīties lemšanā par tiesas piekritību (22). Tas laupītu Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta effet utile. Ja vienošanos par piekritību būtu paredzēts atstāt prasītāju ziņā, likumdevējs vārdkopas “visas puses” vietā būtu varējis izvēlēties citu formulējumu, kā tas, piemēram, darījis Briseles IIa regulas 12. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru piekritību tiesām pieņem “laulātie un personas, kurām ir vecāku atbildība”.
58. Briseles IIa regulas 16. pantā minētā šaurā definīcija nav saderīga ar Briseles IIa regulas 12. panta 3. punktu, tāpēc ir lietderīgi to interpretēt niansēti, paturot prātā, ka posmam, kurā nav skaidra tiesu piekritība, ir jābūt iespējami īsam un visiem lietas dalībniekiem ir jāpieņem tiesas piekritība.
59. Tiesas piekritība ir jānoskaidro tiesvedības sākumposmā, t.i., tiklīdz lietas dalībniekiem, kuriem tiek paziņots par to, ka ir iesniegts dokuments, uz kura pamata ir ierosināta lieta, ir vai nu veikuši tiem pieejamās pirmās darbības, vai arī var tikt uzskatīts, ka tie tās nav veikuši, beidzoties termiņam, kurā tiem šādas darbības ir bijis jāveic (23).
60. Kā Grieķijas valdība ir norādījusi ar a contrario argumentu, tas ir apstiprināts spriedumā lietā L, kurā Tiesa nosprieda, ka Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesas piekritība nav pieņemta, ja atbildētājs ar pirmo darbību, kas tam šajā tiesvedībā ir jāveic, apstrīd tādas tiesas piekritību, uz kuru attiecas vienošanās par piekritību (24). Minētajā lietā Tiesa vērtēja ne tikai brīdi, kad tiesvedība ir ierosināta tiesā saskaņā ar Briseles IIa regulas 16. pantā norādīto definīciju, proti, “brīdi, kad dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, [..] ir iesniegts tiesā”, bet arī apsprieda otras puses rīcību trīs un piecas dienas vēlāk (25).
61. Ja prokurors šajā lietā, būdams pienācīgi informēts par pieteikumu, kas liecina, ka vecāki ir nepārprotami pieņēmuši Grieķijas tiesu piekritību, nav veicis nekādas darbības, viņš tādējādi ir nepārprotami netieši atzinis Grieķijas tiesu piekritību. Ja prokurors nav izmantojis pirmo viņam pieejamo iespēju, lai iejauktos šajā tiesvedībā, viņš nevar izmantot savas tiesības iesniegt apelācijas sūdzību, lai vēlākā tiesvedības posmā atteiktos pieņemt attiecīgās tiesas piekritību.
E. Bērna intereses
62. Prejudiciālā jautājuma trešajā daļā iesniedzējtiesa vaicā, vai vienošanās par piekritību ir bērna interesēs, ņemot vērā, ka Clio Margot un viņas vecāku pastāvīgā dzīvesvieta ir Itālijā, savukārt mantojuma atstājēja pēdējais domicils viņa nāves dienā un mantojamais īpašums ir Grieķijā.
63. Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta b) apakšpunkta formulējums, saskaņā ar kuru “tiesu piekritība [..] ir bērna labākajās interesēs”, var radīt iespaidu, ka tas ir papildu kritērijs, kas jāizpilda, lai vienošanās par piekritību būtu spēkā.
64. Uzskatu, ka šajā kontekstā “bērna labākās intereses” ir nevis autonoms kritērijs, bet drīzāk atgādinājums par principu, kas ir visu Briseles IIa regulā izklāstīto piekritības noteikumu pamatā.
65. Šis princips ir nostiprināts Briseles IIa regulas preambulas 12. apsvērumā, kurā ir noteikts: “Šajā regulā noteiktais piekritības pamats lietās par vecāku atbildību ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, it īpaši tuvuma kritēriju. Tas nozīmē, ka piekritība ir, pirmkārt, bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij, izņemot dažus gadījumus [..] saskaņā ar vienošanos starp personām, kam ir vecāku atbildība.”
66. Tātad Briseles IIa regulā, piemēram, tās 12. panta 3. punktā, noteiktie piekritības pamati kopumā atbilst bērna labākajām interesēm. Tāpēc papildus tiesību aktā noteiktajiem saiknes kritērijiem nekādi citi kritēriji nav nepieciešami.
67. Kā jau minēts iepriekš (26), tuvuma kritērijs ir izteikts pilsonības faktorā. Ja papildus iepriekš minētajam dalībnieki tādā tiesvedībā par atļauju bērna vārdā atraidīt mantojumu, kuras mērķis ir aizsargāt bērna intereses, – parasti tie ir bērna vecāki – un prokurors ir nepārprotami pieņēmuši tiesvedības dalībvalsts tiesu piekritību, bērna intereses netikt pakļautam tiesvedībai valstī, ar kuru tam nav nekādas saistības, parasti ir aizsargātas (27).
68. Tāpēc pretēji Briseles IIa regulas 15. pantam (28) šīs regulas 12. panta 3. punktā nav prasīts salīdzinošs vērtējums par to, vai tiesvedības dalībvalsts tiesas attiecībā uz lietas izskatīšanu ir labākā situācijā nekā bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas. Briseles IIa regulas 15. pantā noteiktie piesaistes kritēriji ir elastīgāki un mazāk standartizēti, tāpēc bērna interešu vērtējums tādā gadījumā būs plašāks nekā pašreizējā Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta kontekstā. Briseles IIa regulas 15. pants tā skaidrā formulējuma dēļ jau pats par sevi ir uzskatāms par “izņēmumu”, un tajā tiesām tiek prasīts veikt darbības, lai pārdalītu piekritību no vienas tiesas citai tiesai, kas gan tā nav Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta gadījumā, kurā piekritība ir noteikta ex lege bez jebkādas turpmākas tiesas rīcības, ja ir izpildīti Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta a) un b) apakšpunkta priekšnoteikumi.
69. Tāpēc Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta b) apakšpunktā bērna intereses ir minētas vienīgi tālab, lai atgādinātu tiesai, kura izskata konkrēto lietu, ka tā nedrīkst ignorēt šo būtisko kritēriju, kas ir visu šīs regulas (29) tiesību normu pamatā un kas tai pēc savas iniciatīvas (ex officio)un aktīvi ir jākontrolē, noskaidrojot visus konkrētās lietas apstākļus (30), lai, ievērojot situāciju kopumā, vēlreiz pārbaudītu, vai attiecīgās lietas ārkārtējo apstākļu dēļ tiesai ir izņēmuma kārtā jāatstāj bez ievērības Briseles IIa regulas 12. panta 3. punktā paredzētā vienošanās par piekritību.
70. Netipiskos gadījumos norāde uz “bērna labākajām interesēm” uzliek tiesnesim pienākumu un dod viņam tiesības atbilstoši koriģēt attiecīgās tiesību normas stingras piemērošanas rezultātu (31).
71. Visbeidzot vēlos piebilst, ka tiesu piekritības kontekstā bērna labākās intereses attiecas nevis uz lietu pēc būtības, bet gan uz bērna jurisdikcijas interesēm, t.i., tā interesi, kurā valstī tiesas ir vislabākajā pozīcijā izskatīt ar bērnu saistīto lietu (32).
72. Izskatāmās lietas gadījumā pievienojos Komisijas viedoklim, ka neviens no iesniedzējtiesas minētajiem apstākļiem neliek veikt korekcijas; tie drīzāk nostiprina kopējo iespaidu, ka ir darīts viss iespējamais, lai ievērotu bērna labākās intereses. Tas, ka vienošanās par tiesas piekritību starp personām, kam ir vecāku atbildība, var būt būtiskāks faktors nekā bērna pastāvīgā dzīvesvieta, ir minēts Briseles IIa regulas preambulas 12. apsvērumā. Turklāt šajā lietā prokurors ir (klusējot) pieņēmis piekritību, un viņam saskaņā ar Grieķijas konstitūcijas 21. panta 1. punktu ir jāaizsargā bērna intereses. Tāpat arī fakts, ka lietā aplūkotais bērna īpašums atrodas Grieķijā, ir faktors, kas parasti pastiprina bērna īpašo saikni ar šo dalībvalsti (33). Visbeidzot, ja ar Michaïl Xylina saistītā mantošanas tiesvedība notiek Grieķijā, tas veidotu papildu piesaisti minētās dalībvalsts tiesām, kuras tad atrastos labā pozīcijā, lai novērtētu Clio Margot vārdā veikto mantojuma atraidīšanas kontekstu.
73. Ievērojot šos apsvērumus, korekcija in casu, manuprāt, nav nepieciešama. Tomēr iesniedzējtiesas ziņā ir visaptveroši izvērtēt Clio Margot labākās intereses.
IV. Secinājumi
74. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi:
Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (“Briseles IIa regula”) 12. panta 3. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:
a) pieteikuma iesniegšana tādas dalībvalsts tiesā, ar kuru bērnam ir būtiska saikne atbilstoši Briseles IIa regulas 12. panta 3. punkta a) apakšpunktam, pati par sevi liecina par to, ka prasītāji ir nepārprotami pieņēmuši attiecīgās tiesas piekritību;
b) prokuroram, kurš saskaņā ar tiesvedības dalībvalsts tiesību aktiem ir attiecīgās lietas dalībnieks, arī ir jāpieņem tiesas piekritība, un lietas piekritību pieteikumu saņēmušajai tiesai viņš var pieņemt, neceļot iebildumus tad, kad šis pieteikums tiek iesniegts, un
c) “bērna labāko interešu” kritērijs nav patstāvīgs elements, taču tas uzliek tiesnesim pienākumu un dod viņam tiesības netipiskos gadījumos koriģēt 12. panta 3. punkta b) apakšpunkta piemērošanu.