Apvienotās lietas no C‑199/12 līdz C‑201/12

Minister voor Immigratie en Asiel
pret
X
un
Y

un

Z
pret
Minister voor Immigratie en Asiel

(Raad van State (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 2004/83/EK – Obligātie standarti attiecībā uz bēgļa statusa vai alternatīva aizsardzības statusa piešķiršanas nosacījumiem – 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts – Piederība noteiktai sociālai grupai – Seksuālā orientācija – Vajāšanas iemesls – 9. panta 1. punkts – “Vajāšanas darbību” jēdziens – Pamatotas bailes no vajāšanas piederības noteiktai sociālai grupai dēļ – Darbības, kas ir pietiekami nopietnas, lai pamatotu šādas bailes – Tiesību akti, ar kuriem ir paredzēts sods par homoseksuālām darbībām – 4. pants – Individuāls faktu un apstākļu vērtējums

Kopsavilkums – Tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 7. novembra spriedums

1.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2004/83 – Bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumi – Vajāšanas risks – Vajāšanas iemesli – Noteiktas sociālas grupas jēdziens – Personas, kuru kopīgā pazīme ir seksuālā orientācija – Iekļaušana – Nosacījumi

(Padomes Direktīvas 2004/83 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts)

2.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2004/83 – Bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumi – Vajāšanas risks – Vajāšanas darbības jēdziens – Brīvības atņemšanas sods, ko piemēro par homoseksuālām darbībām – Nesamērīgs vai diskriminējošs sods – Iekļaušana – Individuāls faktu un apstākļu vērtējums

(Padomes Direktīvas 2004/83 4. pants 3. punkta a) apakšpunkts, 9. panta 1. punkts un 2. panta c) punkts)

3.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2004/83 – Bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumi – Vajāšanas risks – Ar brīvības atņemšanu sodāmas homoseksuālas darbības – Patvēruma meklētāja pienākums slēpt savu seksuālo orientāciju –Neesamība

(Padomes Direktīvas 1004/83 9. panta 1. punkts un 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts)

1.        Direktīvas 2004/83 par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu krimināltiesisko tiesību aktu, kas attiecas tieši uz homoseksuālas orientācijas personām, esamība ļauj konstatēt, ka šīs personas ir uzskatāmas par tādām, kas veido noteiktu sociālu grupu.

Direktīvas 10. panta 1. punktā, kurā ir definēts, kas veido noteiktu sociālu grupu, piederība kurai var būt pamats patiesām bailēm no vajāšanas, tostarp tiek prasīts, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, grupas dalībniekiem ir jāpiemīt kopīgām iedzimtām pazīmēm vai kopējai pagātnei, ko nevar mainīt, vai tiem jāpiemīt kopējām pazīmēm vai pārliecībai, kas ir tik svarīga identitātei, ka personu nevar spiest no tās atteikties. Otrkārt, minētajai grupai attiecīgajā trešajā valstī ir jābūt īpatnai identitātei, jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā atšķirīgu.

Saistībā ar pirmo no minētajiem nosacījumiem nav strīda par to, ka personas seksuālā orientācija ir tik svarīga tās identitātes pazīme, ka personu nevar spiest no tās atteikties. Šo interpretāciju apstiprina Direktīvas 2004/83 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta otrā daļa, no kuras izriet, ka atkarībā no izcelsmes valstī pastāvošajiem apstākļiem noteikta sociāla grupa var būt grupa, kuras pamatā ir tās dalībnieku seksuālās orientācijas kopīgas pazīmes. Ar otro nosacījumu tiek prasīts, lai grupai, kuras dalībniekiem ir viena un tā pati seksuālā orientācija, attiecīgajā izcelsmes valstī būtu īpatna identitāte, jo apkārtējā sabiedrība to uztver kā atšķirīgu.

(sal. ar 44.–47. un 49. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Direktīvas 2004/83 par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu 9. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 9. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tikai fakts vien, ka par homoseksuālām darbībām ir paredzēts sods, pats par sevi nav uzskatāms par vajāšanas darbību. Turpretim brīvības atņemšanas sods, ar kuru soda homoseksuālas darbības un kuru faktiski piemēro izcelsmes valstī, kurā ir pieņemti šādi tiesību akti, ir uzskatāms par nesamērīgu vai diskriminējošu sodu un tādējādi veido vajāšanas darbību.

Ja patvēruma meklētājs atsaucas uz to, ka viņa izcelsmes valstī pastāv tiesību akti, ar kuriem ir paredzētas sankcijas par homoseksuālam darbībām, valsts iestādēm, veicot savu faktu un apstākļu novērtējumu atbilstoši Direktīvas 2004/83 4. pantam, ņemot vērā to, kas ir paredzēts šīs direktīvas 4. panta 3. punkta a) apakšpunktā, ir jāpārbauda visi nozīmīgie fakti attiecībā uz šo izcelsmes valsti, ieskaitot izcelsmes valsts normatīvos aktus un veidu, kādā tie tiek piemēroti. Veicot šo pārbaudi, minētajām iestādēm tostarp ir jānosaka, vai patvēruma meklētāja izcelsmes valstī tādos tiesību aktos paredzētais brīvības atņemšanas sods praksē tiek piemērots. Ņemot vērā šos apstākļus, valsts iestādēm ir jāizlemj, vai ir uzskatāms, ka patvēruma meklētājs faktiski pamatoti baidās no tā, ka, atgriežoties savā izcelsmes valstī, viņš tiks vajāts.

(sal. ar 58.–61. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

3.        Direktīvas 2004/83 par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta c) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka no tā piemērošanas jomas ir izslēgtas tikai homoseksuālas darbības, kas saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem tiek uzskatītas par noziedzīgām. Izvērtējot pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu, valsts iestādes nevar saprātīgi sagaidīt, ka, lai izvairītos no vajāšanas, patvēruma meklētājs savā izcelsmes valstī slēpj savu homoseksuālo orientāciju vai pauž savu seksuālo orientāciju atturīgi.

Šajā ziņā fakts, ka sociālas grupas locekļiem, kuriem ir viena un tā pati seksuālā orientācija, tiek izvirzīta prasība slēpt šo orientāciju, ir pretrunā identitātes pazīmes, kura ir tik svarīga, ka ieinteresētas personas nevar spiest no tās atteikties, pašai atzīšanai. No minētā izriet, ka ieinteresētai personai ir piešķirams bēgļa statuss atbilstoši direktīvas 13. pantam, ja ir konstatēts, ka, atgriežoties savā izcelsmes valstī, tā savas homoseksuālas orientācijas dēļ tiks pakļauta faktiskam vajāšanas riskam direktīvas 9. panta 1. punkta izpratnē, un tas, ka tā varētu izvairīties no riska, savas seksuālās orientācijas izpausmēs izrādot lielāku atturību nekā heteroseksuāla persona, šajā ziņā nav jāņem vērā.

(sal. ar 70., 75. un 76. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)