Language of document : ECLI:EU:C:2003:294

TIESAS SPRIEDUMS

2003. gada 20. maijā (*)

Fizisko peronu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Direktīva 95/46/EK – Privātās dzīves aizsardzība – Rechnungshof revīzijai pakļauto juridisko personu datu par darbinieku ienākumiem paziņošana sabiedrībai

Apvienotās lietas C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniedza Verfassungsgerichtshof (C‑465/00) un Oberster Gerichtshof (C‑138/01 un C‑139/01) (Austrija) nolūkā saņemt prāvās, kuras iztiesā šīs tiesas, starp

Rechnungshof (C‑465/00)

un

Ősterreichischer Rundfunk,

Wirtschaftskammer      Steiermark,

Marktgemeinde Kaltenleutgeben,

Land      Niederösterreich,

Ősterreichische Nationalbank,

Stadt      Wiener Neustadt,

Austrian Airlines, Österreichische Luftverkehrs AG

un starp

Christa Neukomm (C‑138/01),

Joseph Lauermann (C‑139/01)

un

Ősterreichischer Rundfunk

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priešsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], M. Vatelē [M. Wathelet] (referents) un R. Šintgens [R. Schintgen], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola], P. Janns [P. Jann], V. Skouris [V. Skouris], F. Makena [F. Macken] un N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues],

ģenerāladvokāts A. Ticāno [A. Tizzano],

sekretāre M. F. Kontē [M.‑F. Contet], galvenā administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Rechnungshof [Valsts kontroles] vārdā – F. Fīdlers [F. Fiedler], pārstāvis (C‑465/00),

–        Ősterreichischer Rundfunk vārdā – P. Cehbauers [P. Zöchbauer], advokāts (C‑465/00),

–        WirtschaftskammerSteiermark [Staiermarkas Tirdzniecības kameras] vārdā – P. Mīlbahers [P. Mühlbacher] un B. Rups [B. Rupp], pārstāvji (C‑465/00),

–        Marktgemeinde Kaltenleutgeben [Kaltenloitgebenes Tirgus apvienības] vārdā – F. Nistelbergs [F. Nistelberger], advokāts (C‑465/00),

–        LandNiederösterreich [Lejasaustrijas federālās zemes] vārdā – E. Prels [E. Pröll], K. Kleizers [C. Kleiser] un L. Štaudihls [L. Staudigl], pārstāvji (C‑465/00),

–        Ősterreichische Nationalbank [Austrijas Centrālās bankas] vārdā – K. Lībšers [K. Liebscher] un G. Tumpele-Gugerelle [G. Tumpel-Gugerell], pārstāvji (C‑465/00),

–        StadtWiener Neustadt [Vīnes Neištates pilsētas] vārdā – H. Linharts [H. Linhart], pārstāvis (C‑465/00),

–        Austrian Airlines, Österreichische Luftverkehrs AG [a/s “Austrijas aviosabiedrība”] vārdā – H. Jarolims [H. Jarolim], advokāts (C‑465/00),

–        Austrijas valdības vārdā – H. Dosi [H. Dossi], pārstāvis (C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01),

–        Dānijas valdības vārdā – J. Molde [J. Molde], pārstāvis (C‑465/00),

–        Itālijas valdības vārdā – U. Leanca [U. Leanza], pārstāvis, piedaloties D. Del Gaico [D. Del Gaizo], avvocato dello Stato (C‑465/00) un O. Fjumaram [O. Fiumara], avvocato generale dello Stato (C‑138/01 un C‑139/01),

–        Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster], pārstāve (C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01),

–        Somijas valdības vārdā E. Biglina [E. Bygglin], pārstāve (C‑465/00),

–        Zviedrijas valdības vārdā A. Kruse [A. Kruse], pārstāvis (C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01),

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā R. Megrila [R. Magrill], pārstāve, piedaloties Dž. Kopelam [J. Coppel], barrister (C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01),

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā U. Velkers [U. Wölker] un K. Lūiss [X. Lewis], pārstāvji (C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01),

ņemot vērā ziņojumus tiesas sēdē,

noklausījusies Marktgemeinde Kaltenleutgeben, ko pārstāvēja F. Nistelbergers, Land      Niederösterreich, ko pārstāvēja K. Kleizers, Ősterreichische Nationalbank, ko pārstāvēja B. Grūbers [B. Gruber], advokāts, Austrian Airlines, Österreichische Luftverkehrs AG, ko pārstāvēja H. Jarolims, Austrijas valdības, ko pārstāvēja V. Okreseks [W. Okresek], pārstāvis, Itālijas valdības, ko pārstāvēja M. Fjorilli [M. Fiorilli], avvocato dello Stato, Nīderlandes valdības, ko pārstāvēja J. van Bakela [J. van Bakel], pārstāve, Somijas valdības, ko pārstāvēja T. Pinne [T. Pynnä], pārstāve, Zviedrijas valdības, ko pārstāvēja A. Kruse un B. Hernkvista [B. Hernqvist], pārstāvji, un Komisijas, ko pārstāvēja U. Velkers un K. Doksijs [C. Docksey], pārstāvji, apsvērumus 2002. gada 18. jūnija tiesas sēdē,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2002. gada 14. novembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2000. gada 12. decembra, 2001. gada 28. februāra un 2001. gada 14. februāra rīkojumiem, no kuriem pirmo Tiesa ir saņēmusi 2000. gada 28. decembrī, bet divus pārējos – 2001. gada 27. martā, Verfassungsgerichtshof [Konstitucionālā tiesa] (C‑465/00) un Oberster Gerichtshof [Augstākā tiesa] (C‑138/01 un C‑139/01), pamatojoties uz EK līguma 234. pantu, ir uzdevusi divus identiska satura prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.).

2        Šie jautājumi radās tiesas prāvās, pirmkārt, starp Rechnungshof (Valsts kontrole) un lielu skaitu iestāžu, kuras tā kontrolē, un, otrkārt, starp Neikomu [Neukomm] un Lauermanu [Lauermann] un viņu darba devēju Österreichischer Rundfunk (turpmāk tekstā – “ÖRF”), kas ir publisko tiesību radio iestāde, par Rechnungshof revīzijai pakļauto publisko juridisko personu pienākumu sniegt tai informāciju par darbiniekiem un pensionāriem izmaksātajām algām un pensijām, kas pārsniedz noteiktu līmeni, tai skaitā paziņojot saņēmēju vārdus, lai izveidotu gada ziņojumu, kas tiek iesniegts Nationalrat (Valsts padome), Bundesrat [Federālā padome] un Landtagen (federālo zemju parlamenti), kā arī tiek darīts zināms sabiedrībai (turpmāk tekstā – “ziņojums”).

 Atbilstošās tiesību normas

 Valsts tiesiskais regulējums

3        Bundesverfassungsgesetz über die Begrenzung von Bezügen öffentlicher Funktionäre (Federatīvais konstitucionālais likums par publisko iestāžu ierēdņu algu noteikšanu, BGBl. I 1997/64, grozītā redakcijā; turpmāk tekstā – “Ierēdņu algu likums”) 8. pantā ir noteikts:

“1)      Rechnungshof revīzijai pakļautajām juridiskajām personām katra otrā kalendārā gada pirmo trīs mēnešu laikā ir jāziņo Rechnungshof par to personu algām un pensijām, kuras vismaz vienā no šiem diviem kalendārajiem gadiem ir saņēmušas algas vai pensijas, kas gadā ir 14 reizes pārsniegušas 80 % no mēneša pamatalgas, kas norādīta 1. pantā (t.i., 2000. gadā – 14 x 5887,87 euro). Juridiskajām personām ir jāziņo arī par algām un pensijām personām, kas saņem vēl vienu algu vai pensiju no Rechnungshof revīzijai pakļautas juridiskas personas. Personām, kas saņem algu vai pensiju no divām vai vairākām Rechnungshof revīzijai pakļautām juridiskām personām, par to ir jāpaziņo šīm juridiskajām personām. Ja juridiskās personas neievēro šo paziņošanas pienākumu, Rechnungshof ir jāizpēta attiecīgie dokumenti un, pamatojoties uz tiem, jāsagatavo savs ziņojums.

2)      Piemērojot 1. punktu, ir jāņem vērā arī sociālie un faktiskie maksājumi, izņemot apdrošināšanas slimības vai nelaimes gadījumiem maksājumus vai tiem saskaņā ar federālās zemes tiesībām pielīdzināmus maksājumus. Vairākas Rechnungshof revīzijai pakļauto juridisko personu algas vai pensijas ir jāskaita kopā.

3)      Rechnungshof šī informācija ir jāapvieno ziņojumā, katra gada vērtības norādot atsevišķi. Ziņojumā ir jāiekļauj dati par visām personām, kuru no Rechnungshof revīzijai pakļautajām juridiskajām personām saņemtās algas un pensijas gada laikā kopā pārsniedz 1. punktā minēto summu. Ziņojums ir jānodod Nationalrat, Bundesrat un Landtagen.”

4        No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka, ņemot vērā Ierēdņu algu likuma izstrādāšanas procesu, doktrīnā no tā normām ir secināts, ka ziņojumā jābūt ietvertiem attiecīgo personu vārdiem un turklāt viņu saņemto gada ienākumu apmēram.

5        Verfassungsgerichtshof norāda, ka ziņojums saskaņā ar likumdevēja mērķi ir jāpadara pieejams sabiedrībai, lai tai nodrošinātu “aptverošu informāciju”. Ar šīs informācijas palīdzību uz attiecīgajām juridiskajām personām tiek izdarīts spiediens nepalielināt algas, lai sabiedrības līdzekļi tiktu izmantoti taupīgi, saimnieciski un efektīvi.

6        Rechnungshof revīzijai ir pakļauta federācija, federālās zemes, lielās pašvaldības un tāpat arī – pamatota federālās zemes valdības pieprasījuma gadījumā – pašvaldības, kurās ir mazāk par 20 000 iedzīvotāju, vietējo pašvaldību apvienības, sociālās apdrošināšanas iestādes, likumiskās profesionālo interešu pārstāvniecības, ŐRF, iestādes, fondi un nodibinājumi, ko vada federatīvās vai federālo zemju iestādes vai šim nolūkam ieceltas personas, vai arī federācijas, federālās zemes vai pašvaldības vadīti uzņēmumi vai tādi uzņēmumi, kuru dalībnieki vismaz 50 % apmērā tie ir (vieni paši vai kopā ar citām Rechnungshof pakļautām juridiskām personām) saskaņā ar uzņēmumu tiesībām vai arī kas tiek kontrolēti citā veidā.

 Kopienu tiesiskais regulējums

7        No Direktīvas 95/46 preambulas no piektā līdz devītajam apsvērumam izriet, ka tā ir izdota, pamatojoties uz EK līguma 100.a pantu (tagad, pēc grozījumiem – EKL 95. pants), lai, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus par fizisko personu aizsardzību, apstrādājot datus, veicinātu brīvu personas datu apriti.

8        Direktīvas 95/46 1. pantā ir noteikts:

“1.      Saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstis aizsargā fizisku personu pamattiesības un brīvības un jo īpaši viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību attiecībā uz personas datu apstrādi.

2.      Dalībvalstis neierobežo un neaizliedz personas datu brīvu plūsmu starp dalībvalstīm, pamatojoties uz 1. punktā paredzēto aizsardzību.”

9        Šajā sakarā Direktīvas preambulas otrajā un trešajā apsvērumā ir noteikts:

“(2)      tā kā datu apstrādes sistēmas ir paredzētas tam, lai kalpotu cilvēkam; tā kā tām neatkarīgi no fizisku personu pilsonības vai pastāvīgas dzīves vietas jārespektē viņu pamattiesības un brīvības, jo īpaši privātās dzīves neaizskaramības tiesības, un jāveicina ekonomiskā un sociālā attīstība, tirdzniecības paplašināšana un personu labklājība;

(3)      tā kā iekšējā tirgus, kurā saskaņā ar Līguma 7.a pantu ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite, izveide un darbība prasa, lai tiktu nodrošināta ne tikai personas datu brīva plūsma no vienas dalībvalsts uz citu, bet arī tiktu garantētas personu pamatbrīvības.”

10      Minētās direktīvas preambulas desmitajā apsvērumā ir papildināts:

“tā kā valstu likumu par personas datu apstrādi mērķis ir aizsargāt pamattiesības un brīvības, īpaši privātās dzīves neaizskaramības tiesības, ko atzīst gan Eiropas Konvencijas par cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzību 8. pants, gan Kopienas tiesību vispārīgie principi.”

11      Atbilstoši Direktīvas 95/46 6. panta 1. punktam personas datiem (kā teikts 2. panta a) punktā, tie ir “jebkura informācija attiecībā uz identificētu vai identificējamu fizisku personu”) jābūt:

“a)      apstrādātiem godīgi un likumīgi;

b)      vāktiem konkrētiem, precīzi formulētiem un likumīgiem nolūkiem, un tos nedrīkst tālāk apstrādāt ar šiem nolūkiem nesavienojamā veidā. Turpmāka datu apstrāde vēsturiskiem, statistiskiem vai zinātniskiem nolūkiem nav uzskatāma par nesavienojamu, ar noteikumu, ka dalībvalstis sniedz atbilstošas garantijas;

c)      adekvātiem, attiecīgiem un ne pārmērīgā apjomā attiecībā uz nolūkiem, kādiem tie savākti un/vai tālāk apstrādāti;

[..].”

12      “Personu datu apstrāde” Direktīvas 95/46 2. panta b) punktā tiek definēta šādi:

“jebkura ar personas datiem veikta darbība vai darbību kopums ar vai bez automatizētiem līdzekļiem – kā vākšana, reģistrēšana, organizēšana, uzglabāšana, piemērošana vai pārveidošana, labošana, konsultēšana, izmantošana, atklāšana, pielietojot pārsūtīšanu, izplatīšanu vai darot tos pieejamus citādā veidā, grupēšana vai savienošana, piekļuves noslēgšana, dzēšana vai iznīcināšana.”

13      Saskaņā ar Direktīvas 95/46 7. pantu personas datu apstrāde drīkst notikt tikai sešos tajā minētajos gadījumos; cita starpā tad, ja:

“c)      apstrāde vajadzīga, lai izpildītu uz personas datu apstrādātāju attiecināmas juridiskas saistības; vai

[..]

e)      vai apstrāde vajadzīga sabiedrības interesēs realizējama uzdevuma izpildei vai personas datu apstrādātājam, kurai dati tiek atklāti, piešķirto oficiālo pilnvaru realizācijai.”

14      Saskaņā ar preambulas septiņdesmit otro apsvērumu minētā Direktīva, “īstenojot tajā noteiktos principus, atļauj ņemt vērā oficiālu dokumentu atklātas piekļuves principu”.

15      Attiecībā uz Direktīvas 95/46 piemērošanas jomu 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka “direktīva attiecas uz personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem un uz personas datu, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, apstrādi, kura netiek veikta ar automatizētiem līdzekļiem”. Tomēr saskaņā ar šīs normas 2. punktu “šī direktīva neattiecas uz personas datu apstrādi:

–        tādu pasākumu gaitā, uz kuru neattiecas Kopienas tiesību akti, kā Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļā paredzētie pasākumi un, jebkurā gadījumā, uz apstrādes operācijām attiecībā uz sabiedrisko drošību, aizsardzību, valsts drošību (ieskaitot valsts ekonomisko labklājību, ja apstrādes operācija attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un uz valsts pasākumiem krimināltiesību jomā;

–        ko veic fiziska persona tikai un vienīgi personiska vai mājsaimnieciska pasākuma gaitā.”

16      Turklāt Direktīvas 95/46 13. pantā dalībvalstis ir pilnvarotas ierobežot atsevišķas Direktīvas normas, it īpaši 6. panta 1. punktu, ja tas ir nepieciešams cita starpā “dalībvalsts vai Eiropas Savienības svarīgām ekonomiskām vai finansiālām interesēm, ieskaitot monetāros, budžeta un nodokļu jautājumus” (13. panta 1. punkta e) apakšpunkts) vai “uzraudzībai, pārbaudei un reglamentējošām funkcijām, kas pastāvīgi vai uz laiku ir saistītas ar oficiālo pilnvaru realizāciju (noteiktam mērķim) [ar oficiālo pilnvaru realizāciju [..] pat laiku pa laikam saistītajai uzraudzībai, pārbaudei un reglamentējošām funkcijām]” e) apakšpunktā minētajos gadījumos (13. panta 1. punkta f) apakšpunkts).

 Pamata prāvas un prejudiciālie jautājumi

 Lieta C‑465/00

17      Rechnungshof un lielam skaitam tās revīzijai pakļautu iestāžu ir radušās domstarpības par Ierēdņu algu likuma 8. panta interpretāciju attiecībā uz 1998. un 1999. gadā izmaksāto algu un pensiju revīziju.

18      Tā atbildētāji pamata prāvā, ieskaitot teritoriālas apvienības (viena federālā zeme un divas pašvaldības), publiskus uzņēmumus, no kuriem daļa konkurē ar citiem iekšzemes un ārzemju uzņēmumiem, ko nerevidē Rechnungshof, kā arī vienu likumisku profesionālo interešu pārstāvniecību (WirtschaftskammerSteiermark), nav paziņojuši datus par attiecīgo personu ienākumiem vai arī ir paziņojuši tos atšķirīgā apmērā, neminot vārdus. Tie ir lieguši pieeju attiecīgajiem dokumentiem vai arī pakļāvuši to tādiem nosacījumiem, kam Rechnungshof nav piekritusi. Tāpēc tā ir iesniegusi prasību Verfassungsgerichtshof, pamatojoties uz Federatīvā konstitucionālā likuma 126.a pantu, saskaņā ar kuru Verfassungsgerichtshof ir kompetence lemt par “viedokļu atšķirībām par likuma normu, kas nosaka Rechnungshof kompetenci, interpretāciju”.

19      Rechnungshof, pamatojoties uz Ierēdņu algu likuma 8. pantu, prasa iekļaut ziņojumā attiecīgo personu vārdus, norādot viņu gada ienākumus. Atbildētāji pamata prāvā tam nepiekrīt, uzskatot, ka viņiem nav pienākuma darīt zināmus saistībā ar ienākumiem tādus attiecīgo personu personas datus kā vārds un attiecīgās personas ieņemamais amats. Principā viņi atsaucas uz Direktīvu 95/46, uz 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Konvencijas par cilvēka pamattiesību un brīvību aizsardzību (turpmāk tekstā – “Konvencija”) 8. pantu, kas nodrošina privātās dzīves neaizskaramību, kā arī uz to, ka publiskošanas pienākums ir šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, kas ir pretrunā EK līguma 39. pantam.

20      Verfassungsgerichtshof būtībā jautā, vai Ierēdņu algu likuma 8. pants, kā to interpretē Rechnungshof, ir saderīgs ar Kopienu tiesībām, lai vajadzības gadījumā šo normu varētu iztulkot saskaņā ar Kopienu tiesībām vai arī atzīt to par (daļēji) nepiemērojamu.

21      Šajā sakarā iesniedzējtiesa uzsver, ka Direktīva 95/46, it īpaši tās 6. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts un 7. panta c) un e) punkts, ir jāinterpretē saistībā ar Konvencijas 8. pantu. Tā uzskata, ka valsts likumdevēja noteiktā plašā publiskā informācija par Rechnungshof revidēto juridisko personu darbinieku, kuru gada ienākumi pārsniedz zināmu apmēru (proti, 1999. gadā – 1 127 486 ATS un 1998. gadā – 1 120 000 ATS), ienākumiem ir jāuzskata par iejaukšanos privātajā dzīvē, kas saskaņā ar Konvencijas 8. panta 2. punktu ir pieļaujama tikai tad, ja šī informācija kalpo valsts ekonomiskajai labklājībai. Pamattiesību ierobežošanu nekādā gadījumā nedrīkst pamatot tikai ar “sabiedrības interesēm būt informētai”. Šajā sakarā Verfassungsgerichtshof apšauba, ka personas datu par ienākumiem paziņošana sabiedrībai, iekļaujot tos ziņojumā, veicina “valsts ekonomisko labklājību”. Tā katrā ziņā esot nesamērīga iejaukšanās privātajā dzīvē. Rechnungshof veiktā ienākumu revīzija neapšaubāmi esot pietiekama, lai nodrošinātu atbilstošu publisko līdzekļu izmantošanu.

22      Iesniedzējtiesa turklāt jautā, vai Kopienu tiesību piemērojamība atšķiras atkarībā no tā, kāda veida juridiskajām personām ir jāziņo sabiedrībai par noteiktu darbinieku individuālajiem ienākumiem.

23      Šādos apstākļos Verfassungsgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus divus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Kopienu tiesību normas, it īpaši par datu aizsardzību, ir interpretējamas tādējādi, ka tās nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas valsts iestādei uzliek pienākumu savākt un nodot tālāk datus par ienākumiem ar mērķi paziņot sabiedrībai darbinieku vārdus un ienākumus no:

a)      teritoriālām apvienībām,

b)      sabiedriskas radio iestādes,

c)      valsts centrālās bankas,

d)      likumiskas interešu pārstāves,

e)      pelnoša, daļēji valsts kontrolē esoša uzņēmuma?

2)      Gadījumā, ja Tiesa uz uzdotajiem jautājumiem vismaz daļēji atbild apstiprinoši:

Vai normas, kas ir pretrunā iepriekš atspoguļotajam valsts tiesiskajam regulējumam, ir tieši piemērojamas tādā nozīmē, ka personas, kam ir pienākums paziņot datus, var uz šīm normām atsaukties, lai novērstu tām pretrunā esošu valsts tiesību normu piemērošanu?”

 Lietas C‑138/01 un C‑139/01

24      Neikoma un Lauermans, kas ir ÖRF, vienas no Rechnungshof revīzijai pakļautajām juridiskajām personām, darbinieki, lūdza Austrijas tiesu izdot ÖRF adresētu rīkojumu par pagaidu noregulējumu, kas ÖRF atturētu no Rechnungshof pieprasījuma izpildes.

25      Pirmajā instancē pieteikums par pagaidu noregulējuma noteikšanu tika noraidīts. Arbeits- und Sozialgericht Wien [Vīnes Darba un sociālo lietu tiesa] (Austrija) (C‑138/01), kas sprieda par datu nodošanu Rechnungshof un to iekļaušanu ziņojumā, uzskatīja, ka tas drīkst notikt tikai anonīmi, tomēr ar pašu datu nodošanu Rechnungshof, ieskaitot arī personu vārdus, netiek pārkāpts ne Konvencijas 8. pants, ne Direktīva 95/46. Turpretim Landesgericht St. Pölten [Sanktpeltenes Federālās zemes tiesa] (Austrija) (C‑139/01) nosprieda, ka personu vārdu iekļaušana ziņojumā ir tiesiska, taču anonīmā forma neļauj Rechnungshof īstenot pietiekamu kontroli.

26      Oberlandesgericht Wien [Vīnes Federālās zemes Augstākā tiesa] apelācijas tiesvedībā neatcēla pirmās instances tiesas pieteikuma par pagaidu noregulējuma noteikšanu noraidījumu. Kamēr lietā C‑138/01 Tiesa atsaucās uz to, ka darba devējs, iesniedzot datus, vienīgi izpilda likuma prasības un Rechnungshof veikto datu apstrādi darba devējs nevar ietekmēt, lietā C‑139/01 tā uzsvēra, ka Ierēdņu algu likuma 8. pants nav pretrunā pamattiesībām un Direktīvai 95/46 arī tad, ja attiecīgās personas tiek nosauktas vārdā.

27      Neikoma un Lauermans iesniedza Oberster Gerichtshof [Augstākajā tiesā] Revision [kasācijas] sūdzību.

28      Iesniedzējtiesa, atsaucoties uz prejudiciālā nolēmuma tiesvedību lietā C‑465/00 un pārņemot Verfassungsgerichtshof uzdotos jautājumus, nolēma apturēt tiesvedību, lai uzdotu Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas lietās C‑138/01 un C‑139/01 formulēti identiski:

“1)      Vai Kopienu tiesību normas, it īpaši par datu aizsardzību (Direktīvas 95/46/EK 1., 2., 6., 7. un 22. pants, ES līguma 6. pants (agrāk F pants) un Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 8. pants), ir interpretējamas tādējādi, ka tās nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas uzliek pienākumu sabiedriskai radio iestādei kā juridiskai personai paziņot datus par savu darbinieku ienākumiem valsts iestādei, kas šos datus savāc un nodod tālāk ar mērķi paziņot sabiedrībai darbinieku vārdus un viņu ienākumus?

2)      Gadījumā, ja Tiesa uz uzdotajiem jautājumiem vismaz daļēji atbild apstiprinoši: Vai normas, kas ir pretrunā iepriekš atspoguļotajam valsts tiesiskajam regulējumam, ir tieši piemērojamas tādā nozīmē, ka iestāde, kam ir pienākums paziņot datus, var uz tām atsaukties, lai novērstu pretrunā esošu valsts tiesību normu piemērošanu, un ka tātad šī iestāde pretēji darbiniekiem, uz ko attiecas šī paziņošana sabiedrībai, nevar atsaukties uz valsts tiesību normām?”

29      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 17. maija rīkojumu lietas C‑138/01 un C‑139/01 tika apvienotas kopīgā rakstiskā un mutiskā tiesvedībā un kopīga sprieduma taisīšanai. Tāpat arī lietā C‑465/00 un lietās C‑138/01 un C‑139/01 ir jāpieņem kopīgs spriedums.

30      Verfassungsgerichtshof un Oberster Gerichtshof uzdoto jautājumu saturs ir identisks, tāpēc tie ir izskatāmi kopā.

 Par Direktīvas 95/46 piemērojamību

31      Priekšnoteikums, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, ir Direktīvas 95/46 piemērojamība pamata prāvās. Taču šajā jautājumā Tiesā nav vienprātības. Tas ir jānoskaidro vispirms.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

32      Atbildētāji pamata prāvā C‑465/00 būtībā uzskata, ka Rechnungshof revīzijas darbība ietilpst Kopienu tiesību un līdz ar to arī Direktīvas 95/46 piemērošanas jomā. Tā kā šī darbība īpaši attiecas uz attiecīgo juridisko personu darbinieku atalgojumu, tā aptver jomas, ko regulē Kopienas sociālo tiesību normas, kā, piemēram, EK līguma 136., 137. un 141. pants, Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīva 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.), kā arī Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kas ir grozīta un aktualizēta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.).

33      Atbildētāji turklāt apgalvo, ka Rechnungshof revīzija ietekmē, pirmkārt, attiecīgo juridisko personu darbinieku iespējas meklēt darbu citās dalībvalstīs, jo viņu algu publiskošana pasliktina viņu pozīcijas sarunās ar ārvalstu uzņēmējiem, un, otrkārt, attur pārējo dalībvalstu pilsoņus meklēt darbu juridiskajās personās, kas ir pakļautas Rechnungshof revīzijai.

34      Austrian Airlines, Österreichische Luftverkehrs AG, precizē, ka tās gadījumā tiek īpaši nopietni ietekmēta darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, jo tā konkurē ar citu dalībvalstu uzņēmumiem, kas netiek šādi revidēti.

35      Turpretī Rechnungshof, Austrijas un Itālijas valdības, kā arī zināmā mērā Komisija uzskata, ka pamata prāvā Direktīva 95/46 nav piemērojama.

36      Rechnungshof, kā arī Austrijas un Itālijas valdības uzskata, ka Ierēdņu algu likuma 8. pantā noteiktā revīzijas darbība, kam ir sabiedrības interesēs esoši mērķi publisko atskaišu jomā, neietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā.

37      Ņemot vērā secinājumu, ka ar EK līguma 100.a pantu (tagad, pēc grozījumiem – EKL 95. pants) pamatotās Direktīvas mērķis ir iekšējā tirgus nostiprināšana, kas ietver privātās dzīves neaizskaramību, Rechnungshof, kā arī Austrijas un Itālijas valdības apgalvo, ka apstrīdētā revīzija nevar ierobežot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, jo tā neliedz attiecīgajās juridiskajās personās nodarbinātajiem darbiniekiem uzsākt darbu citās dalībvalstīs un neliedz arī citās valstīs nodarbinātajiem darbiniekiem strādāt kādā no šīm juridiskajām personām. Katrā ziņā saistība starp revīziju un darbinieku pārvietošanos, pat tad, ja viņi izvairās no darba Rechnungshof revīzijai pakļautajās juridiskajās personās algu publiskošanas dēļ, esot pārāk hipotētiska un netieša, lai varētu pamatot darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežošanu un uz šī pamata konstatēt saistību ar Kopienu tiesībām.

38      Komisija pārstāv līdzīgu viedokli. Mutvārdu procesā tā tomēr apgalvoja, ka datu savākšana, ko veic Rechnungshof revīzijai pakļautās juridiskās personas, lai tos nodotu tālāk un iekļautu ziņojumā, ietilpst Direktīvas 95/46 piemērošanas jomā. Šī savākšana kalpo ne tikai budžeta, bet arī tāpat un galvenokārt algu izmaksu kontrolei, uz ko attiecas Kopienu tiesības, ņemot vērā, ka pastāv sociālo tiesību normas, kas iekļautas EK līgumā, kā, piemēram, EK līguma 141. pants, un šo darbību iespējamā ietekme uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.

 Tiesas vērtējums

39      Jāatgādina, ka Direktīvai 95/46, kas ir pieņemta, pamatojoties uz EK līguma 100.a pantu (tagad, pēc grozījumiem – EK līguma 95. pants), saskaņojot valsts tiesību normas par fizisko personu aizsardzību, apstrādājot personas datus, ir jānodrošina šo datu brīva aprite dalībvalstīs. Šīs direktīvas 1. panta, kurā ir aprakstīts tās regulēšanas priekšmets, 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis neierobežo un neaizliedz personas datu brīvu plūsmu starp dalībvalstīm, pamatojoties uz pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzību.

40      Tā kā līdz ar to starp dalībvalstīm var cirkulēt jebkuri personas dati, Direktīvā 95/46 būtībā pieprasīts ievērot noteikumus par šo datu aizsardzību to apstrādes laikā, kā tas ir definēts 3. pantā.

41      Turklāt, atsaucoties uz EK līguma 100.a pantu (tagad, pēc grozījumiem – EKL 95. pants) kā juridisko pamatu, jārezumē, ka katrā atsevišķā gadījumā, ko aptver tiesību akts, kas izdots ar šo tiesisko pamatu, tik tiešām pastāv saistība ar brīvu apriti dalībvalstīs. Proti, kā Tiesa jau ir konstatējusi (skat. 2000. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑376/98 Vācija/Parlaments un Padome, Recueil, I‑8419. lpp., 85. punkts, un 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑491/01 British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco, Recueil, I‑11453. lpp., 60. punkts), lai pamatotu atsauci uz EK līguma 100.a pantu (tagad, pēc grozījumiem – 95. pants), uz šī pamata izdotajam tiesību aktam tik tiešām ir jāuzlabo iekšējā tirgus izveidošanas un darbības apstākļi. Šī būtiskā pazīme tomēr Tiesā ne reizi nav tikusi apstrīdēta attiecībā uz Direktīvas 95/46 normām, it īpaši tām, kas iesniedzējtiesai liek apšaubīt apstrīdēto valsts tiesību normu saderību ar Kopienu tiesībām.

42      Šādos apstākļos Direktīvas 95/46 piemērojamība nevar būt atkarīga no tā, vai gadījumos, kas tiek apskatīti pamata prāvās, pastāvēja pietiekama saistība ar EK līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanu, šajā gadījumā it īpaši ar darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Pretēja interpretācija novestu pie tā, ka minētās Direktīvas piemērošanas jomas robežas būtu pārāk neskaidras un atkarīgas no nejaušībām, kas būtu pretrunā ar galveno mērķi saskaņot savā starpā dalībvalstu tiesību un administratīvās normas, lai likvidētu šķēršļus vienota iekšējā tirgus darbībai, kas tieši rodas no valstu atšķirīgajiem tiesiskajiem regulējumiem.

43      Turklāt Direktīvas 95/46 piemērojamību gadījumos, kad nav tiešas saistības ar EK līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanu, apstiprina arī Direktīvas 3. panta 1. punkta redakcija, kurā tās piemērošanas joma ir definēta ļoti plaši, aizsardzības noteikumu piemērošanu nepadarot atkarīgu no faktiskās datu apstrādes saistības ar brīvu apriti starp dalībvalstīm. Tas pats izriet arī no šī panta 2. punktā noteiktajiem izņēmumiem, it īpaši no tiem, kas attiecas uz personas datu apstrādi “tādu pasākumu gaitā [..] kā Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļā paredzētie pasākumi” un “ko veic fiziska persona tikai un vienīgi personiska vai mājsaimnieciska pasākuma gaitā”. Katrā ziņā izņēmuma gadījumi nebūtu formulēti šādā veidā, ja Direktīva būtu piemērojama tikai gadījumos, kad pastāv pietiekama saistība ar pārvietošanās brīvības izlietošanu.

44      To pašu var teikt arī par Direktīvas 95/46 8. panta 2. punktā nosauktajiem piemēriem, kas attiecas uz īpašu kategoriju datu apstrādi, tai skaitā it īpaši d) apakšpunktā nosaukto apstrādi, ko “veic ar fonda, apvienības vai jebkuras citas bezpeļņas institūcijas, kam ir politisks, filozofisks, reliģisks vai arodbiedrību darbības mērķis, atbilstošām garantijām”.

45      Visbeidzot, jānorāda, ka pamata prāvās apstrīdētā personas datu apstrāde nav izņēmums, pamatojoties uz Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmo ievilkumu. Šī datu apstrāde neattiecas uz pasākumiem, kas neietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, kā, piemēram, Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļā paredzētie pasākumi. Nav runa arī par apstrādi, kas attiecas uz sabiedrisko drošību, valsts aizsardzību, valsts drošību un valsts darbībām krimināltiesiskajā jomā.

46      Mērķi, kas ir nosaukti Direktīvas 95/46 7. panta c) un e) punktā, kā arī 13. panta [1. punkta] e) un f) apakšpunktā, parāda, ka tai ir jāaptver arī tādi datu apstrādes procesi, kas ir pamata prāvas priekšmets.

47      Līdz ar to ir jākonstatē, ka Direktīva 95/46 ir piemērojama personu datu apstrādei, pamatojoties uz tām pašām tiesību normām, ar ko tiek pamatota prasība pamata prāvā.

 Par pirmo jautājumu

48      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 95/46 ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds tas ir pamata prāvā, kas valsts kontroles iestādei uzliek pienākumu savākt un nodot tālāk datus par ienākumiem, ja tie pārsniedz noteiktu līmeni, par tās revīzijai pakļauto iestāžu darbiniekiem ar mērķi tos paziņot sabiedrībai, ir pretrunā Direktīvai.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

49      Dānijas valdība uzskata, ka Direktīva 95/46 neregulē trešo personu tiesības pēc to pieprasījuma piekļūt dokumentiem. Proti, šīs direktīvas 12. pants attiecas tikai uz katras personas tiesībām iegūt datus, kas attiecas uz viņu pašu. Kā uzskata šī valdība, personas datu, kas nav jutīgi, aizsardzībai jāizriet no caurskatāmības principa, kam ir centrālā vieta Kopienas tiesiskajā iekārtā. Dānijas valdība, tāpat kā Zviedrijas valdība, šai sakarā norāda uz minētās direktīvas preambulas septiņdesmit otro apsvērumu, kurā, īstenojot šo direktīvu, atļauts ņemt vērā sabiedrības piekļuves administratīviem dokumentiem principu.

50      Rechnungshof, Austrijas, Itālijas, Nīderlandes, Somijas un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka valsts tiesību normas, kas tiek apskatītas pamata prāvā, ir saderīgas ar Direktīvu 95/46, jo visumā, transponējot Direktīvu, dalībvalstīm bija piešķirta plaša rīcības brīvība, kas bija īpaši izmantojama gadījumos, kad jāņem vērā sabiedrības interesēs esošs uzdevums, pamatojoties uz šīs direktīvas 6. panta [1. punkta] b) un c) apakšpunktu, kā arī 7. panta c) vai e) punktu. Šai sakarā tiek piesaukti caurskatāmības un sabiedrisko līdzekļu tiesiskas pārvaldīšanas principi, kā arī ļaunprātīgas izmantošanas novēršana.

51      Šie sabiedrības interesēs esošie mērķi var attaisnot Konvencijas 8. panta 2. punktā garantēto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežošanu, ja šis ierobežojums ir likumā noteikts, nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā leģitīmu mērķu sasniegšanai un ir samērīgs ar tā mērķi.

52      Austrijas valdība īpaši uzsver, ka, pārbaudot samērīgumu, ir jāņem vērā arī, cik lielā mērā dati attiecas uz privāto dzīvi. Tā dati, kas attiecas uz personas privāto dzīvi, veselību, ģimenes dzīvi vai seksuālo dzīvi, ir pakļauti aizsardzībai lielākā mērā nekā dati par ienākumiem un nodokļiem, kas gan ir uzskatāmi par personas datiem, tomēr uz personas identitāti attiecas ļoti mazā mērā un tāpēc ir mazāk jutīgi (šajā sakarā skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1999. gada 21. janvāra spriedumu lietā Fressoz un Roire pret Franciju, Recueil des arrêts et décisions1999 I, 65. punkts).

53      Arī Somijas valdība uzskata, ka privātās sfēras aizsardzība nav absolūta. Tā uz datiem, kas attiecas uz amatpersonas vai ierēdņa dienesta darbību, neattiecas privātās dzīves aizsardzība.

54      Itālijas valdība apgalvo, ka tādi dati kā pamata prāvās aplūkotie lielākajā daļā dalībvalstu būtībā jau ir pieejami sabiedrībai, jo tie ir redzami likumos, noteikumos vai kolektīvajos līgumos esošajās atalgojumu klasēs. Tāpēc to izplatīšana, arī nosaucot atsevišķus algu saņēmējus, nav pretrunā samērīguma principam. Ar šo izplatīšanu tikai tiek precizēts saturs, kas izriet no vispārēji pieejamiem datiem, un tāpēc tā ir vismazākā iejaukšanās, lai nodrošinātu caurskatāmības un tiesiskas pārvaldes mērķu īstenošanu.

55      Nīderlandes valdība piebilst, ka iesniedzējtiesām attiecībā uz katru no attiecīgajām juridiskajām personām ir īpaši jāpārbauda, vai sabiedrības interesēs esošais mērķis ir sasniedzams, arī apstrādājot datus tā, lai notiktu mazāka iejaukšanās attiecīgo personu privātajā dzīvē.

56      Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka, atbildot uz pirmo jautājumu, nav nozīmes Eiropas Padomes 2000. gada 18. decembrī Nicā proklamētajai Eiropas Savienības pamattiesību hartai (OV C 364, 1. lpp.), ko Konstitucionālā tiesa īsi ir pieminējusi.

57      Komisija, lietās C‑138/01 un C‑139/01 izvērtējot samērīgumu Direktīvas 95/46 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta ietvaros, apšauba, vai Ierēdņu algu likuma mērķu sasniegšanai pietiek ar datu nodošanu anonīmā formā, piemēram, norādot amatu vārda vietā. Arī tad, ja Rechnungshof ir nepieciešama precīzāka individualizēto datu kontrole, tomēr ir apšaubāmi, vai kontroles dēļ ziņojumā ir jāiekļauj dati, nosaucot personu vārdus, turklāt ja tas tiek ne tikai nodots parlamentiem, bet arī vēl plaši izplatīts.

58      Turklāt Komisija norāda, ka dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 95/46 13. pantu var arī atkāpties no tās 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta noteiktu sabiedrības interesēs esošu mērķu labā, tajā skaitā – svarīgu dalībvalsts ekonomisko vai finansiālo interešu dēļ (13. panta 1. punkta e) apakšpunkts). Tomēr Komisija uzskata, ka ierobežojošiem pasākumiem katrā ziņā būtu jāatbilst samērīguma principam, kas prasa tādus pašus apsvērumus, kādi minēti iepriekšējā punktā, atsaucoties uz 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

59      Pamata prāvā lietā C‑465/00 atbildētāji uzskata, ka apstrīdētās valsts tiesību normas nav saderīgas ar Direktīvas 95/46 6. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu un nevar tikt uzskatītas par pieļaujamām arī saskaņā ar Direktīvas 7. panta c) vai e) punktu, jo tās ir Konvencijas 8. panta 2. punkta prettiesisks pārkāpums un katrā ziņā nav samērīgas. Rechnungshof veiktā revīzija ir pietiekama, lai nodrošinātu sabiedrības naudas taupīgu izmantošanu.

60      It īpaši neesot nosakāms, ka visu publiskajās iestādēs nodarbināto personu, kuru algas pārsniedz noteiktu līmeni, vārdu un ienākumu līmeņa publicēšana ir pasākums, kas kalpo valsts ekonomiskajai labklājībai. Likumdevēja mērķis esot bijis izdarīt spiedienu uz attiecīgajām juridiskajām personām, lai algas netiktu paaugstinātas. Atbildētāji arī piebilst, ka šis pasākums šajā gadījumā ir vērsts pret personām, kas lielākoties nav publiskas personas.

61      Pat tad, ja sabiedriskai apspriešanai paredzētais Rechnungshof ziņojums, kurā ietverti personu dati par ienākumiem, saskaņā ar Konvencijas 8. panta 2. punktu tiktu uzskatīts par tiesisku privātās dzīves traucējumu, tomēr, pēc Niederösterreich federālās zemes un ÖRF domām, ar to tiktu pārkāpts Konvencijas 14. pants. Proti, pret vienādi augstu ienākumu saņēmējiem būtu dažāda attieksme atkarībā no tā, vai viņi ir vai nav nodarbināti Rechnungshof revidētā juridiskajā personā.

62      ÖRF norāda uz vēl vienu nevienlīdzīgas attieksmes gadījumu, ko nav iespējams attaisnot, atsaucoties uz Konvencijas 14. pantu. Tikai tiem Rechnungshof revidēto juridisko personu darbiniekiem, kuru alga pārsniedz Ierēdņu algu likuma 8. pantā norādīto līmeni, ir jāpacieš iejaukšanās viņu privātajā dzīvē. Ja likumdevējs tik tiešām uzskata, ka noteiktu juridisko personu nodarbināto darbinieku atalgojuma atbilstībai ir liela nozīme, jāpublisko visu darbinieku algas neatkarīgi no to apmēra.

63      Visbeidzot, ÖRF, Marktgemeinde Kaltenleutgeben un Austrian Airlaines, Österreichische Luftverkehrs AG, norāda, ka Ierēdņu algu likuma 8. pants pieļauj arī ar Kopienu tiesībām saderīgu interpretāciju, proti, ka dati par algām Rechnungshof tiek nodoti un publicēti ziņojumā tikai anonīmā formā. Šai interpretācijai būtu dodama priekšroka, jo tā varētu atrisināt pretrunu starp minēto normu un Direktīvu 95/46.

 Tiesas atbilde

64      Vispirms ir jākonstatē, ka pamata prāvā apskatītie dati, kas attiecas gan uz noteiktu juridisko personu maksātajām algām, gan arī uz to saņēmējiem, ir personas dati Direktīvas 95/46 2. panta a) punkta izpratnē, jo tajos ietverta informācija par “identificētu vai identificējamu fizisku personu”. Šo datu saglabāšana un izmantošana, kā arī to nodošana Rechnungshof, ko veic attiecīgā iestāde, un to iekļaušana ziņojumā ir Direktīvas 2. panta b) punktā minētā datu apstrāde.

65      Saskaņā ar Direktīvu 95/46 jebkurai personas datu apstrādei – ņemot vērā 13. pantā pieļautos izņēmumus – ir jāatbilst Direktīvas 6. pantā nostiprinātajām datu kvalitātes prasībām un 7. pantā nosauktajiem apstrādes pieļaujamības pamatprincipiem.

66      Datiem it īpaši ir jātiek vāktiem “konkrētiem, precīzi formulētiem un likumīgiem nolūkiem” (Direktīvas 95/46 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts), tiem ir jābūt “adekvātiem, attiecīgiem un ne pārmērīgā apjomā attiecībā uz nolūkiem” (6. panta 1. punkta c) apakšpunkts). Saskaņā ar 7. panta c) un e) punktu personas datus var apstrādāt tikai tad, ja “apstrāde vajadzīga, lai izpildītu uz personas datu apstrādātāju attiecināmas juridiskas saistības”, vai “apstrāde vajadzīga sabiedrības interesēs realizējama uzdevuma izpildei vai personas datu apstrādātājam vai trešajai personai, kurai dati tiek atklāti, piešķirto oficiālo pilnvaru realizācijai”.

67      Tomēr dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 13. panta [1. punkta] e) un f) apakšpunktu var atkāpties cita starpā arī no Direktīvas 6. panta 1. punkta, ja tas ir nepieciešams svarīgās kādas “dalībvalsts vai Eiropas Savienības ekonomiskās vai finansiālās interesēs, ieskaitot monetāros, budžeta un nodokļu jautājumus” vai arī “ar oficiālo pilnvaru realizāciju [..] pat laiku pa laikam [gadījuma rakstura] saistītajai uzraudzībai, pārbaudei un reglamentējošām funkcijām” īpašiem mērķiem, pie kuriem pieder arī e) apakšpunktā nosauktie.

68      Tāpat arī ir jāņem vērā, ka Direktīvas 95/46 normas attiecībā uz personas datu apstrādi, kas var skart pamattiesības un it īpaši tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ir jāinterpretē, ievērojot pamattiesības, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pieder pie vispārējiem tiesību principiem, kuru aizsardzība ir jānodrošina tiesai (skat. 2001. gada 6. marta spriedumu lietā C‑274/99 P Connolly/Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 37. punkts).

69      Šie principi ir skaidri atkārtoti ES līguma 6. panta 2. punktā, kas skan šādi: “Savienība kā Kopienas tiesību vispārēju principu ievēro pamattiesības, ko nodrošina [Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija] un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām”.

70      Kaut arī Direktīvas 95/46 galvenais mērķis ir nodrošināt personas datu brīvu apriti, 1. panta 1. punktā tomēr ir noteikts, ka “dalībvalstis [nodrošina] fizisku personu pamattiesības un brīvības un jo īpaši tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību attiecībā uz personas datu apstrādi”. Tā pati prasība vairākkārt ir izteikta arī Direktīvas preambulā – it īpaši desmitajā un vienpadsmitajā apsvērumā.

71      Šajā sakarā tāpat ir jānorāda, ka, kaut arī Konvencijas 8. panta 1. punktā ir nostiprināts princips, ka valsts iestādes nedrīkst ierobežot tiesības uz privāto dzīvi, tomēr 2. punktā ir atļauta šāda iejaukšanās, ja tā paredzēta likumos un tas ir nepieciešams “demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības interesēs, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības”.

72      Tātad, lai piemērotu Direktīvu 95/46 un it īpaši tās 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu, 7. panta c) un e) punktu un 13. pantu, vispirms ir jānoskaidro, vai pamata prāvā apskatītās tiesību normas ierobežo tiesības uz privāto dzīvi un, proti, vai tās ir attaisnojamas saskaņā ar Konvencijas 8. pantu.

 Par tiesību uz privāto dzīvi ierobežošanu

73      Pirmām kārtām ir jākonstatē, ka personas datu par atsevišķu personu amata ienākumiem savākšana ar mērķi nodot tos tālāk trešajai personai ietilpst Konvencijas 8. panta piemērošanas jomā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa šajā sakarā ir nospriedusi, ka jēdziens “privātā dzīve” nav tulkojams sašaurināti un ka pamatā netiek pieļauta iespēja profesionālo darbību “izņemt no privātās dzīves” jēdziena satura (skat. it īpaši Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 16. februāra spriedumu lietā Amann pret Šveici, Recueil des arrêts et décisions 2000 II, 65. punkts, un 2000. gada 4. maija spriedumu lietā Rotaru pret Rumāniju, Recueil des arrêts et décisions 2000 V, 43. punkts).

74      No tā jāsecina, ka tikai personas datu par personālam izmaksātajām algām saglabāšana, ko veic darba devējs, pati par sevi nav privātās dzīves traucējums, taču šo datu nodošana trešajai personai – šajā gadījumā valsts iestādei – neatkarīgi no nodotās informācijas tālākās izmantošanas aizskar attiecīgo personu privāto dzīvi un līdz ar to tai ir traucējuma raksturs Konvencijas 8. panta izpratnē.

75      Lai konstatētu šādu traucējumu pastāvēšanu, nav svarīgi, vai nodotā informācija ir jutīga un vai skartajām personām notikušais ir radījis jebkādas negatīvas sekas (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu lietā Amann pret Šveici, 70. punkts). Pietiek ar faktu, ka darba devējs ir nodevis tālāk trešajai personai datus par darbinieka vai pensionāra ienākumiem.

 Par traucējuma attaisnošanu

76      Tāds traucējums, kāds apskatīts iepriekš 74. punktā, ir pretrunā Konvencijas 8. pantam, izņemot, ja tas ir paredzēts likumā, tiek ievērots viens vai vairāki no šī panta 2. punktā nosauktajiem mērķiem un tas “ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā” šī mērķa vai mērķu sasniegšanai.

77      Pamata prāvā apstrīdētais traucējums ir paredzēts Ierēdņu algu likuma 8. pantā. Tomēr rodas jautājums, vai šī norma ir pietiekami precīzi formulēta, lai likuma adresāti varētu rīkoties saskaņā ar to, un līdz ar to, vai ir ievērots iepriekšējas paredzamības princips, kā tas ir noteikts Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē (skat. cita starpā Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1999. gada 20. maija spriedumu lietā Rekvenyi pret Ungāriju, Recueil des arrêts et décisions 1999 III, 34. punkts).

78      Ierēdņu algu likuma 8. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Rechnungshof “ziņojumā ir jāiekļauj dati par visām personām, kuru no juridiskajām personām [..] saņemtās algas un pensijas gada laikā kopā pārsniedz 1. punktā minēto summu”, bet tieši nav noteikts, ka attiecīgo personu vārdi būtu jāpaziņo sabiedrībai saistībā ar viņu ienākumiem. Saskaņā ar lēmumu par prejudiciāla jautājuma uzdošanu šāda federatīvā konstitucionālā likuma interpretācija doktrīnā tiek attīstīta, tikai pamatojoties uz likuma materiāliem.

79      Iesniedzējtiesām ir jāpārbauda, vai interpretācija, saskaņā ar kuru Ierēdņu algu likuma 8. panta 3. punktā tiek pieprasīts paziņot sabiedrībai attiecīgās personas vārdu kopā ar tās pašreizējiem ienākumiem, atbilst šī sprieduma 77. punktā minētajai iepriekšējas paredzamības prasībai.

80      Tomēr šāds jautājums gan var tikt uzdots tikai pēc tam, kad ir pārbaudīta apstrīdēto valsts tiesību normu interpretācijas saderība ar Konvencijas 8. pantu par samērīguma principa ievērošanu attiecībā uz normas mērķiem. Pēdējais jautājums tiks aplūkots turpmāk.

81      Šajā sakarā no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu lietā C‑465/00 izriet, ka Ierēdņu algu likuma 8. panta mērķis ir izdarīt spiedienu uz attiecīgajām valsts iestādēm, lai algas tiktu turētas saprātīgās robežās. Austrijas valdība ir vispārīgi norādījusi, ka traucējums šajā normā ir paredzēts, lai nodrošinātu, ka administrācija taupīgi un atbilstoši izmanto sabiedrības līdzekļus. Šāds mērķis ir aplūkojams kā leģitīms mērķis gan Konvencijas 8. panta 2. punkta, kas orientēts uz valsts ekonomisko labklājību, gan Direktīvas 95/46 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta, kas attiecas uz “konkrētiem, precīzi formulētiem un likumīgiem nolūkiem”, izpratnē.

82      Vēl ir jānoskaidro, vai apstrīdētais traucējums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai sasniegtu attiecīgo tiesisko mērķi.

83      Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi apstākļa vārds “nepieciešami” Konvencijas 8. panta 2. punktā nozīmē, ka ir jābūt spiedīgai sabiedriskai vajadzībai un pasākumam jābūt samērīgam ar tā tiesisko mērķi (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1986. gada 24. novembra spriedumu lietā Gillow pret Apvienoto Karalisti, Serie A, Nr. 109, 55. punkts). Valsts iestādes turklāt izmanto kritēriju, “kura apmērs nav atkarīgs tikai no mērķa, bet arī no traucējuma būtības” (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1987. gada 26. marta spriedumu lietā Leander pret Zviedriju, Serie A, Nr. 116, 59. punkts).

84      Šajā sakarā ir jāizvērtē Austrijas Republikas intereses nodrošināt labāko iespējamo sabiedrisko līdzekļu izmantošanu un it īpaši atbilstoši ierobežot algas kopsakarā ar attiecīgo personu tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.

85      No vienas puses, Rechnungshof un dažādām parlamentārajām iestādēm, lai varētu kontrolēt atbilstošu sabiedrības līdzekļu izmantošanu, neapšaubāmi ir jābūt informētām par personāla izmaksām dažādās publiskajās iestādēs. Turklāt demokrātiskā sabiedrībā nodokļu maksātājiem un sabiedrībai vispār ir tiesības būt informētiem par sabiedrības līdzekļu izmantošanu tieši personāla izmaksu jomā. Šādu informāciju saturoša ziņojuma izplatīšana var veicināt sabiedrības diskusiju par vispārējas nozīmes jautājumiem; tātad tā kalpo sabiedrības interesēm.

86      Tomēr rodas jautājums, vai iesaistīto personu vārdu nosaukšana saistībā ar viņu ienākumiem atbilst šī pasākuma tiesiskajam mērķim un vai tiesas procesā piesauktie iemesli, lai pamatotu šādu paziņošanu sabiedrībai, ir atbilstoši un pietiekami.

87      Šajā sakarā ir jākonstatē, ka Ierēdņu algu likuma 8. pantā saskaņā ar tā interpretāciju iesniedzējtiesās ir paredzēta attiecīgo personu vārdu paziņošana sabiedrībai saistībā ar viņu ienākumiem, ja tie pārsniedz noteiktu līmeni, ne tikai amatpersonām, kuru algas tiek noteiktas pēc publiski pieejamas tabulas, bet arī vispār visām personām, kurām algu maksā Rechnungshof revīzijai pakļautas valsts iestādes. Turklāt šī informācija tiek nodota ne tikai Rechnungshof un caur to – dažādām parlamentārām iestādēm, bet tā tiek arī padarīta plaši pieejama sabiedrībai.

88      Iesniedzējtiesām ir jāpārbauda, vai šāda publiskošana ir nepieciešama un vai tā ir samērīga ar mērķi noturēt algas saprātīgās robežās; tām it īpaši ir jāizvērtē, vai šis mērķis nevarētu tikt sasniegts tikpat efektīvi, ja personas dati tiktu padarīti pieejami tikai kontroles iestādēm. Tāpat rodas jautājums, vai nebūtu pietiekami sabiedrību informēt tikai par algām un citām finansiālām priekšrocībām, ko uz līguma vai statūtu pamata var saņemt publiskās iestādēs nodarbinātie, nenorādot darba samaksu, ko patlaban nodarbinātie ir saņēmuši noteikta gada laikā un kas atšķirīgā pakāpē var būt atkarīga no viņu ģimenes un personīgā stāvokļa.

89      No otras puses, runājot par tiesību uz privāto dzīvi aizskāruma smagumu, nav izslēgts, ka šīs personas var ciest no viņu ienākumu nodošanas atklātībai negatīvajām sekām, īpaši attiecībā uz viņu darba iespējām citos uzņēmumos, kas nav pakļauti Rechnungshof revīzijai, Austrijā vai ārpus Austrijas.

90      Jāsecina, ka traucējums, kas rodas, piemērojot tādas valsts tiesību normas kā pamata prāvā minētās, var tikt attaisnots saskaņā ar Konvencijas 8. panta 2. punktu tikai tad, ja ne tikai Rechnungshof revīzijai pakļautajās juridiskajās personās nodarbināto gada ienākumu apmēra, ja šie ienākumi pārsniedz noteiktu līmeni, bet arī šo ienākumu saņēmēju vārdu paziņošana sabiedrībai ir nepieciešama un samērīga, lai varētu samērīgi ierobežot algas, kā izvērtēšana ir iesniedzējtiesu kompetencē.

 Par Direktīvas 95/46 normu sekām

91      Ja iesniedzējtiesas uzskatītu, ka pamata prāvā apskatītās valsts tiesību normas nav saderīgas ar Konvencijas 8. pantu, tad šīs normas nevar atbilst arī samērīguma prasībām saskaņā ar Direktīvas 95/46 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 7. panta c) vai e) punktu. Nevar uzskatīt arī, ka uz tām attiecas kāds no Direktīvas 13. pantā minētajiem izņēmumiem, jo arī tie prasa ievērot samērīgumu ar pasākuma sabiedrības interesēs esošo mērķi. Katrā ziņā šī norma nevar tikt interpretēta tā, ka tā leģitimē tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizskārumu pretēji Konvencijas 8. pantam.

92      Ja turpretim iesniedzējtiesas tomēr galu galā nonāk pie secinājuma, ka Ierēdņu algu likuma 8. pants ir nepieciešams un samērīgs ar šīs normas sabiedrības interesēs esošo mērķi, tad tām, kā izriet no šī sprieduma 77.–79. punkta, ir tālāk jāpārbauda, vai Ierēdņu algu likuma 8. pants, kurā tieši nav noteikta attiecīgo personu vārdu paziņošana sabiedrībai saistībā ar to ienākumiem, atbilst iepriekšējas paredzamības prasībām.

93      Visbeidzot, ņemot vērā iepriekšējos apsvērumus, ir jānorāda, ka valsts tiesām katra valsts iekšējo tiesību norma, cik vien iespējams, ir jāinterpretē, ņemot vērā attiecīgās direktīvas tekstu un mērķi, lai sasniegtu tās mērķi un saskaņotu to ar EK līguma 249. panta trešo daļu (skat. 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑106/89 Marleasing, Recueil, I‑4135. lpp., 8. punkts).

94      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 95/46 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 7. panta c) un e) punkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir apskatīts pamata prāvā, ar nosacījumu, ka ir pierādīts, ka ne tikai Rechnungshof revīzijai pakļauto valsts iestāžu darbinieku gada ienākumu apmēra, ja šie ienākumi pārsniedz noteiktu līmeni, bet arī šo ienākumu saņēmēju vārdu paziņošana sabiedrībai ir nepieciešama un samērīga, ņemot vērā likumdevēja mērķi atbilstoši pārvaldīt sabiedrības līdzekļus, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesām.

 Par otro jautājumu

95      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesas jautā, vai Direktīvas 95/46 normas, kas izslēdz tādas valsts tiesību normas, kādas ir apskatītas pamata prāvā, ir piemērojamas tieši tādā nozīmē, ka indivīds var atsaukties uz tām valsts tiesās, lai nepieļautu valsts tiesību normas piemērošanu.

96      Atbildētāji pamata prāvā lietā C‑465/00 un Nīderlandes valdība uzskata, ka Direktīvas 95/46 6. panta 1. punkts un 7. pants atbilst Tiesas praksē uzstādītajām tiešas iedarbības prasībām. Minētās normas ir tik precīzas un beznosacījumu, ka iestādes, kam ir pienākums paziņot sabiedrībai datus par attiecīgo personu ienākumiem, var uz tām atsaukties, lai novērstu pretrunā esošas valsts tiesību normas piemērošanu.

97      Turpretim Austrijas valdība norāda, ka attiecīgās Direktīvas 95/46 normas nav tieši piemērojamas. It īpaši Direktīvas 6. panta 1. punkts un 7. pants nav beznosacījuma, jo to transponēšanai ir nepieciešams, lai dalībvalstis, kurām ir liela rīcības brīvība, veiktu īpašus īstenošanas pasākumus.

98      Turklāt ir jāatgādina, ka gadījumā, ja savlaicīgi nav veikta direktīvas, kas pēc satura ir beznosacījumu un pietiekami precīza, normu transponēšana, indivīds var paļauties uz direktīvu pretēji jebkurām valsts tiesību normām, kas ir ar to pretrunā; viņš var atsaukties uz šīm normām arī tad, ja tās pēc savas būtības rada tiesības, ko indivīds var īstenot pret valsti (skat. cita starpā 1982. gada 19. janvāra spriedumu lietā 8/81 Becker, Recueil, 53. lpp., 25. punkts, un 2002. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑141/00 Kügler, Recueil, I‑6833. lpp., 51. punkts).

99      Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, otrajā jautājumā ir svarīgi, lai Direktīvas 95/46 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts, saskaņā ar kuru personas datiem jābūt “adekvātiem, attiecīgiem un ne pārmērīgā apjomā attiecībā uz nolūkiem, kādiem tie savākti un/vai tālāk apstrādāti”, un Direktīvas 7. panta c) vai e) punkts, saskaņā ar ko personas datus var apstrādāt tikai tad, ja apstrāde ir “vajadzīga, lai izpildītu uz personas datu apstrādātāju attiecināmas juridiskas saistības”, vai ja tā ir “vajadzīga sabiedrības interesēs realizējama uzdevuma izpildei vai personas datu apstrādātājam vai trešajai personai, kurai dati tiek atklāti, piešķirto oficiālo pilnvaru realizācijai”, izpildītu šos nosacījumus.

100    Šie noteikumi ir tik precīzi, ka indivīds var uz tiem atsaukties un valsts tiesa var tos piemērot. Proti, Direktīva 95/46 neapstrīdami dod dalībvalstīm lielāku vai mazāku rīcības brīvību atsevišķu normu transponēšanā, tomēr 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 7. panta c) vai e) punkts rada bezierunu pienākumus.

101    Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 95/46 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 7. panta c) un e) punkts ir tieši piemērojami tādā nozīmē, ka indivīds var atsaukties uz tiem valsts tiesā, lai nepieļautu tiem pretrunā esošu valsts tiesību normu piemērošanu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

102    Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Austrijas, Dānijas, Itālijas, Nīderlandes, Somijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko ar 2000. gada 12. decembra lēmumu tai iesniedza Verfassungsgerichthof un ar 2001. gada 14. februāra un 28. februāra lēmumiem – Oberster Gerichtshof, nospriež:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 7. panta c) un e) punkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir apskatīts pamata prāvā, ar nosacījumu, ka ir pierādīts, ka ne tikai Rechnungshof revīzijai pakļauto valsts iestāžu darbinieku gada ienākumu apmēra, ja šie ienākumi pārsniedz noteiktu līmeni, bet arī šo ienākumu saņēmēju vārdu paziņošana sabiedrībai ir nepieciešama un samērīga, ņemot vērā likumdevēja mērķi atbilstoši pārvaldīt sabiedrības līdzekļus, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesām;

2)      Direktīvas 95/46/EK 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 7. panta c) un e) punkts ir tieši piemērojami tādā nozīmē, ka indivīds uz tiem var atsaukties valsts tiesā, lai nepieļautu tiem pretrunā esošu valsts tiesību normu piemērošanu.

Rodríguez Iglesias

Puissochet

Wathelet

Schintgen

Gulmann

Edward

La Pergola

Jann

Skouris

Macken

Colneric

von Bahr

 

      Cunha Rodrigues      

 

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 20. maijā.

Sekretārs

 

      Priekšsēdētājs

R. Grass

 

      G. C. Rodríguez Iglesias



* Tiesvedības valoda – vācu