Language of document : ECLI:EU:C:2001:617

TIESAS SPRIEDUMS

2001. gada 20. novembrī (*)

Preču zīmes – Direktīva 89/104/EEK – 7. panta 1. punkts – Ar preču zīmi piešķirto tiesību izsmelšana – Laišana tirgū ārpus EEZ – Imports EEZ – Preču zīmes īpašnieka piekrišana – Tieši vai netieši izteiktas piekrišanas nepieciešamība – Līgumam piemērojamās tiesības – Piekrišanas prezumpcija – Nepiemērojamība

Apvienotās lietas no C‑414/99 līdz C‑416/99

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniegusi High Court of Justice (England & Wales), Chacery Division (Patent Court) (Apvienotā Karaliste) nolūkā saņemt strīdā, kuru izskata šī tiesa, starp

Zino Davidoff SA

un

A & G Imports Ltd (C‑414/99),

starp

Levi Strauss & Co.,

Levi Strauss (UK) Ltd

un

Tesco Stores Ltd,

Tesco plc (C‑415/99)

un starp

Levi Strauss & Co.,

Levi Strauss (UK) Ltd

un

Costco Wholesale UK Ltd, agrāk Costco UK Ltd (C‑416/99)

prejudiciālu nolēmumu par Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas paredzēti 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomiskās zonas līgumā (OV 1994, L 1, 3. lpp.), 7. panta 1. un 2. punkta interpretāciju.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr], kā arī tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann] (referents), D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], L. Sevons [L. Sevón], V. Skouris [V. Skouris] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans],

ģenerāladvokāte K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesnieguši:

–        Zino Davidoff SA, ko pārstāv M. Silverlīfs [M. Silverleaf], QC, un R. Hakons [R. Hacon], barrister, ko pilnvarojis R. Svifts [R. Swift], solicitor;

–        Levi Strauss & Co. un Levi Strauss (UK) Ltd, ko pārstāv H. Karrs [H. Carr] un D. Andersons [D. Anderson], QC, ko pilnvarojuši Baker & MacKenzie, solicitors;

–        A&G Imports Ltd, ko pārstāv Dž. Hobss [G. Hobbs], QC, un K. Meja [C. May], barrister, ko pilnvarojuši A. Milmors [A. Millmore] un I. Maki [I. Mackie], solicitors;

–        Tesco Stores Ltd un Tesco plc, ko pārstāv Dž. Hobss [G. Hobbs] un D. Aleksanders [D. Alexander], barrister, ko pilnvarojuši K. Tērnere [C. Turner] un E. Pauels [E. Powell], solicitors;

–        Costco Wholesale UK Ltd, ko pārstāv Dž. Hobss [G. Hobbs] un D. Aleksanders [D. Alexander], ko pilnvarojuši Dž. Hīts [G. Heath] un Dž. Viljams [G. Williams], solicitors;

–        Vācijas valdība, ko pārstāv V. D. Plesings [W.‑D. Plessing], A. Ditrihs [A. Dittrich] un B. Mutelzē-Šēna [B. Muttelsee-Schön], pārstāvji;

–        Francijas valdība, ko pārstāv K. Rispāla-Belanžē [K. Rispal-Bellanger] un A. Metrpjēra [A. Maitrepierre], pārstāves;

–        Itālijas valdība, ko pārstāv U. Leanca [U. Leanza], pārstāvis, kam palīdz O. Fjumara [O. Fiumara], vice avvocato generale dello Stato,

–        Somijas valdība, ko pārstāv E. Biglina [E. Bygglin], pārstāve;

–        Zviedrijas valdība, ko pārstāv A. Kruse [A. Kruse], pārstāvis;

–        Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv K. Benksa [K. Banks], pārstāve;

–        EBTA Uzraudzības iestāde, ko pārstāv A. L. H. Rolāna [A.‑L. H. Rolland], pārstāve;

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies Zino Davidoff SA, ko pārstāvēja M. Silverlīfs, Levi Strauss & Co. un Levi Strauss (UK) Ltd, ko pārstāvēja H. Karrs un D. Andersons, A&G Imports Ltd, ko pārstāvēja Dž. Hobss un K. Meja, Tesco Stores Ltd, Tesco plc un Costco Wholesale      UK Ltd, ko pārstāvēja Dž. Hobss un D. Aleksanders, Vācijas valdības, ko pārstāvēja H. Heitlands [H. Heiland], pārstāvis, Francijas valdības, ko pārstāvēja A. Metrpjēra, pārstāve, Komisijas, ko pārstāvēja K. Benksa [K. Banks], pārstāve, un EBTA Uzraudzības iestādes, ko pārstāvēja P. Dirbergs [P. Dyrberg] un D. Sifa Tina [D. Sif Tynes], pārstāvji, mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē 2001. gada 16. janvārī,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2001. gada 5. aprīlī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1999. gada 24. jūnija rīkojumu (lieta C‑414/99) un diviem 1999. gada 22. jūlija rīkojumiem (lietas C‑415/99 un C‑416/99), kas Tiesā saņemti 1999. gada 29. oktobrī, High Court of Justice (England & Wales [Anglija un Velsa]), Chancery Division (Patent Court [Patentu tiesa]) saskaņā ar EKL 234. pantu uzdeva sešus prejudiciālus jautājumus pirmajā lietā un trīs identiskus jautājumus katrā no divām pārējām lietām par to, kā interpretēt 7. panta 1. un 2. punktu Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmajā direktīvā 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas paredzēti 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomiskās zonas līgumā (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”).

2        Šie jautājumi ir uzdoti saistībā ar trim prāvām starp divām Apvienotajā Karalistē reģistrētu preču zīmju īpašniecēm, kā arī vienu preču zīmes licences īpašnieku un četrām angļu tiesību sabiedrībām par preču, kas ir iepriekš laistas tirgū ārpus Eiropas Ekonomiskās zonas (turpmāk tekstā – “EEZ”), tirdzniecību Apvienotajā Karalistē.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Direktīvas 89/104 5. pants “Tiesības, ko piešķir preču zīme” ir izteikts šādi:

“1. Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu lietot [izmantot] komercdarbībā:

a)      jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta preču zīme;

[..]

3. Saskaņā ar šī panta 1. punktu cita starpā var aizliegt šādas darbības:

[..]

c)      preču importu vai eksportu, izmantojot šo apzīmējumu;

[..].”

4        Direktīvas 89/104 7. pantā “Preču zīmes piešķirto tiesību izmantošana [izsmelšana]” ir noteikts:

“1. Preču zīme nedod īpašniekam tiesības aizliegt tās lietošanu [izmantošanu] attiecībā uz precēm, ko laidis Kopienas tirgū, izmantojot šo preču zīmi, īpašnieks vai kas laistas Kopienas tirgū ar īpašnieka piekrišanu.

2. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja īpašniekam ir likumīgi iemesli iebilst pret preču turpmāku tirdzniecību, jo īpaši, ja pēc laišanas tirgū preču stāvoklis ir izmainījies vai pasliktinājies.”

5        Ar 65. panta 2. punktu saistībā ar EEZ līguma XVII pielikuma 4. punktu Direktīvas 89/104 7. panta 1. punkts ir grozīts tādējādi, ka vārdi “Kopienas tirgū” ir aizstāti ar vārdiem “vienā no līgumslēdzējvalstīm”.

6        Direktīva Apvienotajā Karalistē tika transponēta ar 1994. gada 31. oktobra Trade Marks Act 1994 (1994. gada Likums par preču zīmēm).

 Pamata prāvas

 Lieta C‑414/99

7        Zino Davidoff SA (turpmāk tekstā – “Davidoff”) ir divu tādu preču zīmju – “Cool Water” un “Davidoff Cool Water” – īpašniece, kas ir reģistrētas Apvienotajā Karalistē un tiek izmantotas plašam tualetes un kosmētikas produktu spektram. Produktus, kurus ražo Davidoff vai pēc tās pasūtījuma un uz kuriem ar tās piekrišanu ir izmantota šī preču zīme, pati Davidoff vai tās uzdevumā pārdod gan EEZ, gan ārpus šī reģiona.

8        Produkcija ir apzīmēta ar partiju numuriem. Šiem apzīmējumiem ir jāatbilst Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīvai 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (OV L 262, 169. lpp.), kas Apvienotajā Karalistē ir transponēta ar Cosmetic Products (Safety) Regulations 1996 (1996. gada Noteikumi par kosmētisko līdzekļu drošību) (SI 2925/1996). Iesniedzējtiesa nav atrisinājusi jautājumu, vai partijas numuri kalpo arī citiem mērķiem papildus Direktīvas 76/768 un valsts tiesību aktu, kuros tā ir transponēta, izpildei.

9        1996. gadā Davidoff noslēdza ekskluzīvas izplatīšanas līgumu ar tirgotāju no Singapūras. Saskaņā ar šo līgumu izplatītājs apņēmās, pirmkārt, pārdot Davidoff produkciju apakšizplatītājiem, pārstāvjiem un mazumtirgotājiem tikai noteiktā teritorijā ārpus EEZ un, otrkārt, līgumos ar šiem pircējiem pielīgt aizliegumu pārdot preces ārpus līgumā noteiktās teritorijas. Līgumslēdzējas puses skaidri noteica, ka šis ekskluzīvās izplatīšanas līgums ir pakļauts Vācijas tiesībām.

10      A & G Imports Ltd (turpmāk tekstā – “A&G”) ieguva Davidoff produktu krājumus, kas ražoti EEZ un ko Davidoff sākotnēji bija laidusi Singapūras tirgū vai kas laisti tirgū ar tās piekrišanu.

11      Tā ieveda preces Apvienotajā Karalistē un sāka to pārdošanu. A&G pati vai arī kāds cits izplatīšanas ķēdes dalībnieks bija pilnībā vai daļēji noņēmis vai izdzēsis partiju numurus.

12      1998. gadā Davidoff cēla prasību High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patent Court) pret A&G, cita starpā ar pamatojumu, ka šo preču ievešana un pārdošana Apvienotajā Karalistē ir tās tiesību uz preču zīmi pārkāpums.

13      A&G, pamatojoties uz Direktīvas 5. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, apgalvoja, ka, ņemot vērā apstākļus, kādos preces tika laistas apgrozībā Singapūrā, preču ievešana un pārdošana ir notikusi ar Davidoff piekrišanu vai arī ir uzskatāms, ka tāda ir dota.

14      Davidoff apstrīdēja, ka ir piekritusi šo produktu ievešanai EEZ vai arī ka var uzskatīt, ka šāda piekrišana ir dota. Turklāt tā apgalvoja, ka tai saskaņā ar Direktīvas 7. panta 2. punktu ir likumīgs pamats iebilst pret šo preču ievešanu un izplatīšanu. Šie argumenti tika pamatoti ar to, ka partiju numuri ir pilnīgi vai daļēji noņemti vai izdzēsti.

15      Ar 1999. gada 18. maija lēmumu iesniedzējtiesa noraidīja Davidoff iesniegumu par prasības izskatīšanu paātrinātā procesā, jo šis strīds ir jāizskata pilnā procesā. Tā tomēr uzskatīja, ka iepriekš ir jāprecizē 7. panta 1. un 2. punkta apjoms un sekas.

16      Minēto iemeslu dēļ High Court of Justice nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1. Vai Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmajā direktīvā 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV L 40, 1. lpp.), preču, kas ir laistas apgrozībā Kopienā ar preču zīmes īpašnieka piekrišanu, jēdziens ir interpretējams tā, ka tas aptver izteiktu vai tieši neizteiktu piekrišanu, kas dota tieši vai netieši?

2. Ja

a)      preču zīmes īpašnieks ir piekritis vai arī atļāvis preču nodošanu trešajai personai apstākļos, kad trešās personas tiesības izplatīt preces tālāk noteic pirkuma līgums, saskaņā ar kuru tā ir iegādājusies preces, un

b)      šīs tiesības atļauj pārdevējam uzlikt ierobežojumus preču tālākai izplatīšanai vai pircēja veiktai preču izmantošanai, tomēr arī paredz ka trešā persona iegūst tiesības izplatīt preces visās valstīs, tostarp Kopienā, ja tās tiesības izplatīt preces nav ierobežojis īpašnieks vai tiesības nav ierobežotas īpašniekam par labu,

vai tādā gadījumā, ja nav uzlikti saistoši ierobežojumi, izmantojot tiesības ierobežot trešās personas tiesības izplatīt preces, Direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka jāprezumē īpašnieka piekrišana trešās personas tiesībām izplatīt preces Kopienā?

3. Ja atbilde uz [iepriekšējo] jautājumu ir apstiprinoša, vai valsts tiesām ir jānosaka, vai, ņemot vērā visus apstākļus, trešajai personai ir uzlikti saistoši ierobežojumi?

4. Vai Direktīvas 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās personas darbības, kas būtiski ietekmē preču zīmes vai preces, kurā ietverta šī preču zīme, vērtību, pievilcību vai tēlu, ir pieskaitāmas likumīgiem pamatiem, uz ko īpašnieki var balstīties, aizliedzot savu preču tālāku izplatīšanu?

5. Vai Direktīvas 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par tiesisku pamatu īpašniekam aizliegt savu preču tālāku izplatīšanu ir jāuzskata arī jebkura marķējuma uz preces noņemšana vai iznīcināšana, ko veikusi trešā persona, ja šī noņemšana vai iznīcināšana nav radījusi preču zīmes reputācijai vai precei, uz kuras preču zīme izvietota, nopietnu vai būtisku kaitējumu?

6. Vai Direktīvas 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par tiesisku pamatu īpašniekam aizliegt savu preču tālāku izplatīšanu ir jāuzskata partijas numuru (pilnīga vai daļēja) noņemšana vai iznīcināšana, ko izdarījusi trešā persona, ja šī noņemšana vai iznīcināšana izraisa, ka attiecībā uz precēm:

a)      notiek dalībvalsts krimināltiesību jebkuru normu pārkāpums (kas neskar preču zīmes) vai

b)      notiek Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīvas 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību normu saskaņošanu kosmētisko līdzekļu jomā pārkāpums (OV L 262, 169. lpp.)?

 Lietas C‑415/99 un C‑416/99

17      Levi Strauss & Co., sabiedrība, kas izveidota saskaņā ar Delavēras štata (ASV) tiesībām, ir “Levi’s” un “501” preču zīmju īpašniece, kas Apvienotajā Karalistē ir reģistrētas un tiek izmantotas, it īpaši attiecībā uz džinsiem.

18      Levi Strauss (UK) Ltd, saskaņā ar Anglijas tiesībām izveidota sabiedrība, Apvienotajā Karalistē ir īpašniece Levi Strauss & Co. izdotai licencei preču zīmes izmantošanai attiecībā uz cita starpā Levi's 501 džinsu ražošanu, pārdošanu un izplatīšanu. Tā pārdod šīs preces Apvienotajā Karalistē vai arī izsniedz atsevišķiem mazumtirgotājiem licences selektīvas izplatīšanas sistēmas ietvaros.

19      Tesco Stores Ltd un Tesco plc (turpmāk tekstā kopā – “Tesco”) ir divas saskaņā ar Anglijas tiesībām izveidotas sabiedrības, turklāt otrā ir pirmās mātes sabiedrība. Tesco ir viena no vadošajām lielveikalu ķēdēm Apvienotajā Karalistē. Tā pārdod arī apģērbu.

20      Costco Wholesale UK Ltd (turpmāk tekstā – “Costco”), saskaņā ar Anglijas tiesībām izveidota sabiedrība, Apvienotajā Karalistē pārdod plašu ar preču zīmēm apzīmētu preču gammu, tostarp apģērbus.

21      Levi Strauss & Co un Levi Strauss (UK) Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Levi’s”) pastāvīgi ir atteikušās pārdot “Levi's 501” džinsus Tesco un Costco un nav piekritušas, ka tās kļūtu par šo preču pilnvarotiem izplatītājiem.

22      Tesco un Costco iegādājās autentiskus “Levi’s 501” džinsus, ko sākotnēji bija pārdevusi pati Levi’s vai tās uzdevumā, no tirgotājiem, kas šos džinsus ieveda no valstīm, kas nav EEZ. Šo preču pirkuma līgumos nebija ietverti nekādi ierobežojumi to pārdošanai noteiktā teritorijā. Tesco iepirktos džinsus Levi’s vai kāds tās uzdevumā bija ražojusi ASV, Meksikā vai Kanādā. Costco iepirktie džinsi tādos pašos apstākļos bija ražoti ASV vai Meksikā.

23      Tesco un Costco piegādātāji preces tiešā vai netiešā veidā bija ieguvuši no pilnvarotiem mazumtirgotājiem ASV, Kanādā vai Meksikā vai arī no lieltirgotājiem, kas savukārt tās iegādājās no “uzkrājējiem”, proti, no personām, kuras iepērk džinsus mazos daudzumos neskaitāmos pilnvarotos veikalos, tostarp ASV un Kanādā.

24      1998. gadā Levi’s uzsāka procesu pret Tesco un CostcoHigh Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patent Court). Tā apgalvoja, ka Levi's džinsu ievešana un pārdošana, ko veikuši minētie uzņēmumi, ir tās tiesību uz preču zīmi pārkāpums.

25      Tā norādīja, ka tās pilnvarotie mazumtirgotāji ASV un Kanādā bija informēti mutiski vai rakstveidā par vadlīnijām, kurās bija ietverts tālākas vairumtirgošanas aizliegums, saskaņā ar ko preces drīkstēja pārdot tikai gala pircējam. Savos tipveida rakstveida pilnvarojumos tā esot paturējusi sev iespēju, kuru vairākkārt ir izmantojusi, atteikties piegādāt preces mazumtirgotājam, kas ir pārkāpis šo aizliegumu. Tā pieprasīja saviem pilnvarotajiem mazumtirgotājiem ierobežot vienam pircējam pārdodamo apģērba gabalu skaitu līdz kopskaitā sešiem gabaliem un veikalos izlikt plāksnes ar informāciju par šādu vairumtirgošanas aizlieguma un tirdzniecības ierobežojumu politiku. Meksikā tā pārdeva savas preces pilnvarotiem lieltirgotājiem. Tā informēja viņus, tostarp – ar atkārtotiem rakstveida paziņojumiem, par noteikumu, ka preces nedrīkst pārdot izvešanai no valsts.

26      Tesco apstiprināja, ka tai šajā laikā bija zināms, ka Levi’s nevēlas, lai tās džinsus EEZ pārdotu kāds cits, izņemot pilnvarotos mazumtirgotājus. Turpretī Costco apgalvoja, ka tai tas nebija zināms.

27      Tesco un Costco norādīja, ka uz tām nav attiekušies nekādi līgumiski ierobežojumi. Levi’s neesot mēģinājusi uzlikt nekādus ierobežojumus precēm vai izplatīt par tiem informāciju un nav arī sev nodrošinājusi tiesības nekādā citā veidā. Tādējādi, kā uzskata Tesco un Costco, tirgotājs, kurš ir nopircis džinsus, par kuriem ir strīds, esot tiesīgs brīvi ar tiem rīkoties.

28      Minēto iemeslu dēļ High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patent Court), nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai tad, ja preces, uz kurām izvietota reģistrēta preču zīme, ir laidis tirgū preču zīmes īpašnieks vai tās ir laistas tirgū ar viņa piekrišanu valstī, kas neietilpst Eiropas Ekonomiskajā zonā, un trešā persona tās ir ievedusi vai pārdevusi Eiropas Ekonomiskajā zonā, saskaņā ar Direktīvu 89/104/EEK reģistrētas preču zīmes īpašnieks var aizliegt šādu preču ievešanu vai pārdošanu gadījumos, kad viņš nav devis skaidru un tiešu piekrišanu, vai arī var uzskatīt, ka ir dota tieši neizteikta piekrišana?

2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka piekrišana var nebūt tieši izteikta, vai piekrišana var izrietēt no tā, ka preces īpašnieks preces ir pārdevis vai viņa uzdevumā tās ir pārdotas, neuzliekot ne pirmajam, ne visiem tālākajiem pircējiem saistošus līgumiskus ierobežojumus, kas aizliedz tālāku pārdošanu Eiropas Ekonomiskajā zonā?

3) Ja preces, uz kurām izvietota reģistrēta preču zīme, ir laidis tirgū preču zīmes īpašnieks valstī, kas neietilpst Eiropas Ekonomiskajā zonā:

a)      cik lielā mērā, lai izlemtu jautājumu par to, vai īpašnieka piekrišana šo preču laišanai tirgū Eiropas Ekonomiskajā zonā saskaņā ar Direktīvu ir dota, ir svarīgi vai izšķiroši, ka

i)      persona, kura laiž preci tirgū un kura nav pilnvarots mazumtirgotājs, dara to, zinot, ka viņa ir likumīgā preču īpašniece, un uz precēm nav izvietotas norādes, saskaņā ar kurām tās nedrīkst laist tirgū ārpus Eiropas Ekonomiskās zonas, un/vai

ii)      persona, kura laiž preci tirgū un kura nav pilnvarots mazumtirgotājs, dara to, zinot, ka preču zīmes īpašnieks iebilst pret šo preču laišanu tirgū Eiropas Ekonomiskajā zonā, un/vai

iii)      persona, kura laiž preci tirgū un kura nav pilnvarots mazumtirgotājs, dara to, zinot, ka preču zīmes īpašnieks iebilst pret to, ka šīs preces laiž tirgū cita persona, izņemot pilnvarotu mazumtirgotāju, un/vai

iv)      pilnvarotie mazumtirgotāji, kurus īpašnieks ir informējis par to, ka viņš iebilst pret preču pārdošanu tālākai tirdzniecībai, ir pārdevuši preces valstī, kas neietilpst Eiropas Ekonomiskajā zonā, neuzliekot preču pircējiem nekādus līgumiskus ierobežojumus attiecībā uz preču pārdošanu, un/vai

v)      preces tiek nopirktas no tiem pilnvarotajiem lieltirgotājiem ārpus Eiropas Ekonomiskās zonas, kurus īpašnieks ir informējis par to, ka preces ir domātas pārdošanai mazumtirgotājiem attiecīgajā valstī ārpus Eiropas Ekonomiskās zonas un tās nedrīkst pārdot izvešanai, un tie ir pārdevuši preces ārpus Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm, neuzliekot preču pircējiem nekādus līgumiskus ierobežojumus attiecībā uz preču pārdošanu, un/vai

vi)      preču zīmes īpašnieks nav informējis visus sekojošos viņa preču pircējus (t.i., personas starp pirmo pircēju no īpašnieka un personu, kura ir laidusi preces tirgū Eiropas Ekonomiskajā zonā) par saviem iebildumiem pret preču pārdošanu ar mērķi pārdot tās tālāk, un/vai

vii)      preču zīmes īpašnieks līgumā ir paredzējis pirmajam pircējam tiesiski saistošu aizliegumu pārdot preci jebkuram citam pircējam, izņemot galīgo pircēju, ar mērķi pārdot to tālāk;

b)      vai tas, vai preču zīmes īpašnieks ir vai nav piekritis preču laišanai tirgū Eiropas Ekonomiskajā zonā saskaņā ar Direktīvu, ir atkarīgs no citiem faktoriem un, ja ir atkarīgs, tad no kādiem?"

29      Ar Tiesas priekšsēdētāja 1999. gada 15. decembra rīkojumu lietas no C‑414/99 līdz C‑416/99 rakstveida, mutvārdu procesā un galīgā sprieduma pieņemšanai tika apvienotas saskaņā ar Reglamenta 43. pantu.

 Par jautājumiem attiecībā uz Direktīvas 7. panta 1. punktu

 Ievada apsvērumi

30      Vispirms ir jāņem vērā, ka lietā C‑414/99 jautājumi attiecas uz precēm, kas ir laistas apgrozībā Kopienā, bet lietās C‑415/99 un C‑416/99 tie attiecas uz precēm, kas ir laistas apgrozībā EEZ, t.i., ņemot vērā grozījumus Direktīvas 89/104 7. panta 1. punktā, kas ir izdarīti ar EEZ līgumu.

31      Tā kā attiecībā uz Kopienas dalībvalstīm atbilžu uz jautājumiem saturs abās situācijās neatšķiras, turpmāk šajā spriedumā būs runa par laišanu apgrozībā EEZ.

32      Ir jāatgādina, ka Direktīvas 5. un 7. pantā Kopienas likumdevējs visas Kopienas mērogā ir nostiprinājis principu, saskaņā ar kuru preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt trešajai personai izmantot preču zīmi precēm, ko, izmantojot šo preču zīmi, ir laidis EEZ tirgū preču zīmes īpašnieks vai arī kas ir laistas EEZ tirgū ar viņa piekrišanu. Izdodot šādas normas, Kopienas likumdevējs nav atstājis dalībvalstīm iespēju regulēt valsts tiesību aktos preču zīmei piešķirto tiesību izsmelšanu attiecībā uz precēm, kas laistas apgrozībā trešajās valstīs (1998. gada 16. jūlija spriedums lietā C‑355/96 Silhouette International Schmied, Recueil, I‑4799. lpp., 26. punkts).

33      Tātad Direktīvas sekas ir tādas, ka preču zīmes īpašnieka tiesību izsmelšana tiek ierobežota ar gadījumiem, kad preces ir laistas apgrozībā EEZ, un ka īpašniekam ir atļauts izplatīt savas preces ārpus šī reģiona, ar to neizsmeļot viņa tiesības EEZ ietvaros. Precizējot, ka, laižot preces tirgū ārpus EEZ, netiek izsmeltas īpašnieka tiesības iebilst pret preču ievešanu, kas izdarīta bez viņa piekrišanas, Kopienas likumdevējs ir devis preču zīmes īpašniekam tiesības kontrolēt ar preču zīmi apzīmēto preču pirmo laišanu apgrozībā (1999. gada 1. jūlija spriedums lietā C‑173/98 Sebago un Maison Dubois, Recueil, I‑4103. lpp., 21. punkts).

34      Uzdodot prejudiciālos jautājumus, iesniedzējtiesa pirmām kārtām vēlas saņemt atbildi, kādos apstākļos var uzskatīt, ka preču zīmes īpašnieks ir tieši vai netieši piekritis, ka preces ieved un laiž apgrozībā EEZ trešās personas, kuru īpašumā pašlaik atrodas ar šo preču zīmi apzīmētās preces, ko īpašnieks ir laidis apgrozībā ārpus EEZ vai kas ir laistas apgrozībā ārpus EEZ ar viņa piekrišanu.

 Par preču zīmes īpašnieka iespēju dot tieši neizteiktu piekrišanu izplatīšanai EEZ

35      Ar pirmo jautājumu lietās no C‑414/99 līdz C‑416/99 iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 7. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka preču zīmes īpašnieka piekrišana ar šo preču zīmi apzīmētu preču izplatīšanai EEZ, ko īpašnieks iepriekš ir laidis apgrozībā ārpus EEZ vai kas ir laistas apgrozībā ārpus EEZ ar viņa piekrišanu, ir jāizsaka tieši vai arī ka tā var būt tieši neizteikta.

36      Tātad ar šo jautājumu ir jānoskaidro, kādā veidā jābūt izteiktai preču zīmes īpašnieka piekrišanai [preces] laišanai apgrozībā EEZ.

37      Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jānoskaidro, vai tādās situācijās kā pamata prāvā Direktīvas 7. panta 1. punktā lietotajam jēdzienam “piekrišana” ir nepieciešama vienveidīga interpretācija Kopienas tiesību sistēmas ietvaros.

38      Itālijas valdība uzskata, ka, ja izplatīšana notiek ārpus EEZ, preču zīmes tiesību izsmelšana nekad nav pakļauta Kopienas tiesiskajam regulējumam, jo šāda izsmelšana nav paredzēta Direktīvā. Jautājumā par tiešu vai tieši neizteiktu piekrišanu ievešanai no jauna EEZ neesot runa par Direktīvas 7. panta 1. punktā paredzētās piekrišanas izsmelšanu, bet gan tikai par rīcību ar preču zīmes tiesībām, kas ir pakļauta attiecīgās valsts tiesībām.

39      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka ar Direktīvas 5.–7. pantu ir uzsākti visaptverošo tiesību, kas izriet no preču zīmes, saskaņošanas process un līdz ar to preču zīmju īpašnieku tiesību Kopienā nostiprināšana (iepriekš minētais spriedums Silhouette International Schmied, 25. un 29. punkts).

40      Direktīvas 5. pants nodrošina preču zīmes īpašniekam ekskluzīvas tiesības, kas viņam cita starpā atļauj aizliegt trešajām personām, “kas nav saņēmušas viņa piekrišanu”, ievest ar šo preču zīmi apzīmētās preces. 7. panta 1. punktā ietverts izņēmums no šī noteikuma, paredzot, ka īpašnieka tiesības ir izsmeltas, ja viņš ir laidis preces apgrozībā EEZ pats vai arī ja tās “laistas Kopienas tirgū ar īpašnieka piekrišanu”.

41      No tā izriet, ka piekrišana, kas saskaņā ar Direktīvas 5. pantu ir pielīdzināma tam, ka īpašnieks atsakās no savām ekskluzīvajām tiesībām, ir izšķirošais elements, kas izbeidz īpašnieka ekskluzīvās tiesības aizliegt trešajām personām ievest ar viņa preču zīmi apzīmētās preces.

42      Ja piekrišanas jēdziens ietilptu dalībvalstu tiesību kompetencē, preču zīmes īpašniekam atkarībā no katras valsts tiesībām varētu rasties atšķirīga aizsardzība. Tādējādi mērķis “nodrošināt [..] vienādu aizsardzību saskaņā ar visu dalībvalstu tiesību sistēmām”, kas kā fundamentāls mērķis ir minēts Direktīvas 89/104 preambulas devītajā apsvērumā, netiktu sasniegts.

43      Tātad Tiesas kompetencē ir dot vienotu interpretāciju jēdzienam “piekrišana” laist tirgū EEZ, kā tas paredzēts Direktīvas 7. panta 1. punktā.

44      Lietas dalībnieki pamata prāvā, Vācijas, Somijas un Zviedrijas valdības, kā arī EBTA Uzraudzības iestāde tieši vai būtībā pārstāv viedokli, ka piekrišana laist tirgū EEZ preces, kas iepriekš ir laistas apgrozībā ārpus šī reģiona, var būt tieša vai tieši neizteikta. Turpretī Francijas valdība uzskata, ka piekrišanai jābūt izteiktai tieši. Pēc Komisijas uzskata nav runas par to, vai piekrišana var būt tieša vai tieši neizteikta, bet gan par to, vai preču zīmes īpašniekam pirmajam ir bijusi iespēja gūt labumu no ekskluzīvajām tiesībām, kādas viņam pieder EEZ.

45      Ņemot vērā piekrišanas seku nozīmīgumu, proti, preču zīmes īpašnieka ekskluzīvo tiesību (tiesību kontrolēt pirmo laišanu tirgū EEZ) izsmelšanu attiecībā uz preču zīmēm, par kurām notiek pamata prāva, ir jāatzīst, ka piekrišanai jātiek izteiktai tādā veidā, ka ir nepārprotami parādīta griba atteikties no šīm tiesībām.

46      Šāda griba parasti izriet no tiešas piekrišanas. Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka atsevišķos gadījumos tā var izrietēt arī no tieši neizteiktiem elementiem un apstākļiem pirms laišanas tirgū ārpus EEZ, tās laikā vai pēc tam, kas saskaņā ar valsts tiesas viedokli skaidri norāda uz īpašnieka atteikšanos no savām tiesībām.

47      Tāpēc uz pirmo jautājumu katrā no lietām no C‑414/99 līdz C‑416/99 ir jāatbild, ka Direktīvas 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka preču zīmes īpašnieka piekrišana ar šo preču zīmi apzīmētu preču, ko preču zīmes īpašnieks pats ir laidis apgrozībā vai kas ar viņa piekrišanu ir laistas apgrozībā ārpus EEZ, izplatīšanai EEZ var nebūt tieši izteikta, ja tā izriet no tieši neizteiktiem elementiem un apstākļiem pirms laišanas apgrozībā ārpus EEZ, tās laikā vai pēc tam, kas saskaņā ar valsts tiesas viedokli skaidri norāda uz īpašnieka atteikšanos no savām tiesībām iebilst pret laišanu tirgū EEZ.

48      

49      

 Par tieši neizteiktas piekrišanas iespēju preču zīmes īpašnieka klusēšanas rezultātā

50      Ar otrā un trešā jautājuma a) punkta i), vi) un vii) apakšpunktiem lietās C‑415/99 un C‑416/99, kā arī otro jautājumu lietā C‑414/99 iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, ņemot vērā pamata prāvas apstākļus, tieši neizteikta piekrišana var izrietēt no tā, ka:

–        preču zīmes īpašnieks nav informējis visus sekojošos preču, kas laistas tirgū ārpus EEZ, pircējus par saviem iebildumiem pret izplatīšanu EEZ;

–        uz precēm nav norādīts aizliegums laist tirgū EEZ;

–        preču zīmes īpašnieks ir nodevis īpašuma tiesības uz ar preču zīmi apzīmētajām precēm un ka bez līgumiskiem ierobežojumiem un saskaņā ar līgumam piemērojamām tiesību normām nodotās īpašuma tiesības, nepastāvot šādiem ierobežojumiem, ietver sevī tiesības uz neierobežotu tālākpārdošanu vai vismaz tiesības izplatīt preces tālāk EEZ.

51      Atsaucoties uz iepriekš minētajiem spriedumiem lietā Silhouette International Schmied, kā arī lietā Sebago un Maison Dubois, A&G, Tesco un Costco apgalvo, ka, ceļot prasību par preču zīmju aizskārumu, jāpieņem, ka atbildētājs ir darbojies saskaņā ar preču zīmes īpašnieka piekrišanu, līdz pēdējais nepierāda pretējo.

52      Pēc to domām, preču zīmes īpašniekam, kurš grib saglabāt savas ekskluzīvās tiesības EEZ, ir jānodrošina, lai:

–        uz ar preču zīmi apzīmētajām precēm būtu skaidri norādīts par šī ierobežojuma pastāvēšanu;

–        šie ierobežojumi būtu iekļauti pirmajā un visos sekojošajos šo preču pārdošanas līgumos.

53      A&G apgalvo, ka starp Davidoff un tās izplatītāju Singapūrā noslēgtā līguma noteikums, ar kuru tā ir apņēmusies saviem apakšizplatītājiem, pārstāvjiem un mazumtirgotājiem uzlikt ierobežojumus preču tālākai pārdošanai ārpus līgumā paredzētā reģiona, neaizliedz ne izplatītājam, ne tā apakšizplatītājiem, pārstāvjiem un mazumtirgotājiem pārdot šajā reģionā preces trešai personai ar neierobežotām tālākpārdošanas tiesībām. Pamata prāvas dokumentos nav pierādījumu, ka izplatītājs, tā apakšizplatītāji, pārstāvji vai mazumtirgotāji preces, par kurām ir strīds, būtu pārdevuši ārpus līgumā noteiktā reģiona. Turklāt uz precēm vai uz to iepakojuma nav norādes par attiecīgu ierobežojumu pastāvēšanu; šīs preces tika nopirktas un tad bez šāda veida ierobežojuma pārdotas A&G.

54      Tesco un Costco uzskata, ka, ja līgumos, saskaņā ar kuriem tirgotājs iegūst ar preču zīmēm apzīmētas preces, kas ir laistas tirgū ārpus EEZ, nav iekļauti ierobežojumi par to tālākpārdošanu, nav nozīmes tam, ka preču zīmes īpašnieks, iespējams, ar paziņojumiem vai citā veidā ir darījis zināmu, ka viņš nevēlas, ka attiecīgais tirgotājs pārdod šīs preces EEZ.

55      Tādējādi no atbildes uz pirmo jautājumu visās trīs lietās no C‑414/99 līdz C‑416/99 var secināt, ka piekrišanai jābūt izteiktai pozitīvi un ka, pamatojoties uz elementiem, kas tiek ņemti vērā, lai konstatētu tieši neizteiktas piekrišanas pastāvēšanu, jāvar skaidri saskatīt preču zīmes īpašnieka atteikšanos no tiesībām atsaukties uz savām ekskluzīvajām tiesībām.

56      Tā rezultātā tirgotājam, kurš atsaucas uz piekrišanas pastāvēšanu, ir jāpierāda piekrišanas esamība, bet preču zīmes īpašniekam nav jāpierāda tās neesamība.

57      Turklāt tieši neizteikta piekrišana preču, kas ir laistas tirgū ārpus šī reģiona, izplatīšanai EEZ nevar izrietēt tikai no preču zīmes īpašnieka klusēšanas.

58      Tieši neizteikta piekrišana nevar izrietēt arī no tā, ka preču zīmes īpašnieks nav paziņojis par saviem iebildumiem pret izplatīšanu EEZ vai arī ka šis aizliegums nav norādīts uz precēm.

59      Visbeidzot, šāda piekrišana nevar izrietēt no apstākļa, ka preču zīmes īpašnieks ir nodevis īpašuma tiesības uz ar preču zīmi apzīmētu preci, līgumā neiekļaujot ierobežojumus, un ka saskaņā ar līgumam piemērojamām tiesībām, ja īpašuma tiesības tiek nodotas bez šādiem ierobežojumiem, tās ietver sevī arī tiesības uz neierobežotu tālākpārdošanu vai vismaz uz tālāku preču izplatīšanu EEZ.

60      Tik tiešām – valsts tiesību normās, kurās akceptēta preču zīmes īpašnieka klusēšana, tā nav atzīta par tieši neizteiktu piekrišanu, bet drīzāk par piekrišanas pieņēmumu. Līdz ar to tajās nav ievērota prasība pēc pozitīvi izteiktas piekrišanas, kas izriet no Kopienu tiesībām.

61      Tā kā preču zīmes īpašnieka tiesību noteikšana Kopienas dalībvalstī ir Kopienas likumdevēja kompetencē, nevar pieļaut, ka attiecībā uz preču izplatīšanu ārpus EEZ saskaņā ar līgumu piemērojamās tiesībās būtu ietvertas normas, kas ierobežo preču zīmes īpašniekam Direktīvas 5. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā garantēto aizsardzību.

62      Tāpēc uz otro jautājumu un trešā jautājuma a) punkta i), vi) un vii) apakšpunktiem lietās C‑415/99 un C‑416/99, kā arī uz otro jautājumu lietā C‑414/99 ir jāatbild, ka tieši neizteikta piekrišana nevar izrietēt no tā, ka:

–        preču zīmes īpašnieks nav informējis visus sekojošos preču, kas laistas tirgū ārpus EEZ, pircējus par saviem iebildumiem pret izplatīšanu EEZ;

–        uz precēm nav norādīts aizliegums laist tās tirgū EEZ;

–        preču zīmes īpašnieks ir nodevis īpašuma tiesības uz ar preču zīmi apzīmētām precēm un ka bez līgumiskiem ierobežojumiem un saskaņā ar līgumam piemērojamām tiesību normām nodotās īpašuma tiesības, nepastāvot šādiem ierobežojumiem, ietver sevī tiesības uz neierobežotu tālākpārdošanu vai vismaz tiesības izplatīt preces tālāk EEZ.

63      Ņemot vērā šo atbildi, nav jāatbild uz trešo jautājumu lietā C‑414/99.

64      

 Par sekām, kas rodas, ja tirgotājs, kurš ieved EEZ ar preču zīmi apzīmētas preces, nezina par šīs preču zīmes īpašnieka izteiktiem iebildumiem pret šo ievešanu

65      

66      Ar trešā jautājuma a) punkta ii) līdz v) apakšpunktiem lietās C‑415/99 un C‑416/99 iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai saistībā ar preču zīmes īpašnieka ekskluzīvo tiesību izlietošanu ir svarīgi, ka:

–        tirgus dalībnieks, kurš ieved ar preču zīmi apzīmētās preces, nezina, ka īpašnieks iebilst pret to laišanu tirgū EEZ vai to izplatīšanu šajā tirgū, ja to dara tirgus dalībnieks, kurš nav pilnvarots mazumtirgotājs, vai

–        pilnvarotie mazumtirgotāji un vairumtirgotāji nav uzlikuši saviem pircējiem līgumiskus ierobežojumus, neskatoties uz to, ka preču zīmes īpašnieks viņus par to ir informējis.

67      Šie jautājumi izvirza problēmu, vai trešajai personai, kura ir iegādājusies preces, var prasīt ievērot ierobežojumu brīvi rīkoties ar precēm, ko pirmais pārdevējs ir uzlicis pirmajam pircējam vai arī par ko ir vienojušās abas pirkuma līguma puses.

68      Tiem nav nekādas saistības ar jautājumu par sekām, kādas preču zīmju tiesībām rada piekrišana laišanai tirgū EEZ. Ja šāda piekrišana neizriet no preču zīmes īpašnieka klusēšanas, viņa ekskluzīvo tiesību tālāka pastāvēšana nav atkarīga nedz no tā, vai preču zīmes īpašnieks aizliedz izplatīšanu EEZ, ko viņam nav pienākuma darīt, nedz arī no tā, vai šis aizliegums ir iekļauts vienā vai vairākos izplatīšanas ķēdes līgumos.

69      Valsts tiesību normām par pārdošanas ierobežojumu spēkā esamību attiecībā pret trešajām personām tādēļ nav nozīmes, izšķirot strīdu starp preču zīmes īpašnieku un izplatīšanas ķēdē sekojošo tirgotāju par preču zīmes tiesību tālākpastāvēšanu vai izbeigšanos.

70      Tādēļ uz trešā jautājuma a) punkta ii) līdz v) apakšpunktiem lietās C‑415/99 un C‑416/99 ir jāatbild, ka saistībā ar preču zīmes īpašnieka ekskluzīvo tiesību izlietošanu nav svarīgi, ka:

–        tirgus dalībnieks, kurš ieved ar preču zīmi apzīmētās preces, nezina, ka īpašnieks iebilst pret to laišanu tirgū EEZ vai to izplatīšanu šajā tirgū, ja to dara tirgus dalībnieks, kurš nav pilnvarots mazumtirgotājs, vai

–        pilnvarotie mazumtirgotāji un vairumtirgotāji nav uzlikuši saviem pircējiem līgumiskus ierobežojumus, neskatoties uz to, ka preču zīmes īpašnieks viņus par to ir informējis.

71      Ievērojot šo atbildi, nav jāatbild uz trešā jautājumu b) apakšpunktu lietās C‑415/99 un C‑416/99.

 Par jautājumiem attiecībā uz Direktīvas 7. panta 2. punktu

72      Ievērojot atbildes uz iepriekš aplūkotajiem jautājumiem, pamata prāvas izšķiršanai nav jāatbild uz ceturto, piekto un sesto jautājumu lietā C‑414/99.

 Par tiesāšanās izdevumiem

73      

74      Izdevumi, kas radušies Vācijas, Francijas, Itālijas, Somijas un Zviedrijas valdībām, kā arī Komisijai un EBTA Uzraudzības iestādei, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Tā kā pamata prāvas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

75      

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 1999. gada 24. jūnija rīkojumu un 1999. gada 22. jūlija rīkojumiem uzdevusi High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patent Court), nospriež:

1)      Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, ar grozījumiem, kas paredzēti 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomiskās zonas līgumā, 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka preču zīmes īpašnieka piekrišana ar attiecīgo preču zīmi apzīmētu preču, ko pats preču zīmes īpašnieks ir laidis tirgū vai kas ir laistas tirgū ar viņa piekrišanu ārpus Eiropas Ekonomiskās zonas, izplatīšanai Eiropas Ekonomiskajā zonā var būt tieši neizteikta, ja tā izriet no tieši neizteiktiem elementiem un apstākļiem pirms laišanas apgrozībā ārpus Eiropas Ekonomiskās zonas, tās laikā vai pēc tam, kas saskaņā ar valsts tiesas viedokli skaidri norāda uz īpašnieka atteikšanos no savām tiesībām iebilst pret laišanu tirgū Eiropas Ekonomiskajā zonā;

2)      tieši neizteikta piekrišana nevar izrietēt no tā, ka:

–        preču zīmes īpašnieks nav informējis visus sekojošos preču, kas laistas tirgū ārpus Eiropas Ekonomiskās zonas, ieguvējus par saviem iebildumiem pret izplatīšanu Eiropas Ekonomiskajā zonā;

–        uz precēm nav norādīts aizliegums laist tās tirgū Eiropas Ekonomiskajā zonā;

–        preču zīmes īpašnieks ir nodevis īpašuma tiesības uz ar preču zīmi apzīmētām precēm un ka bez līgumiskiem ierobežojumiem un saskaņā ar līgumam piemērojamām tiesību normām nodotās īpašuma tiesības, nepastāvot šādiem ierobežojumiem, ietver sevī tiesības uz neierobežotu tālākpārdošanu vai vismaz tiesības izplatīt preces tālāk Eiropas Ekonomiskajā zonā;

3)      attiecībā uz preču zīmes īpašnieka ekskluzīvo tiesību izlietošanu ir svarīgi, ka:

–        tirgus dalībnieks, kurš ieved ar preču zīmi apzīmētās preces, nezina, ka īpašnieks iebilst pret to laišanu tirgū Eiropas Ekonomiskajā zonā vai to izplatīšanu šajā tirgū, ja to dara tirgus dalībnieks, kurš nav pilnvarots mazumtirgotājs, vai

–        pilnvarotie mazumtirgotāji un vairumtirgotāji nav uzlikuši saviem pircējiem līgumiskus ierobežojumus, neskatoties uz to, ka preču zīmes īpašnieks viņus par to ir informējis.

Rodríguez Iglesias

Jann

Colneric

von Bahr

Gulmann

Edward

La Pergola

Puissochet

Sevón

Skouris

 

      Timmermans

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2001. gada 20. novembrī.

Sekretārs

 

      Priekšsēdētājs

R. Grass

 

      G. C. Rodríguez Iglesias


* Tiesvedības valoda – angļu