ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 16. februārī (1)
Lieta C‑228/16 P
Dimosia Epicheirisi Ilektrismou AE (DEI)
pret
Eiropas Komisiju
Apelācijas sūdzība – Valsts atbalsts – Atteikums izdot priekšrakstu par šķīrējtiesas nolēmuma par elektroenerģijas tarifu, kāds Alouminion SA bija jāmaksā DEI, izpildes apturēšanu – Atteikums turpināt izskatīt DEI sūdzību saistībā ar apgalvoto valsts atbalstu, kas piešķirts Alouminion SA – Samazināti elektroenerģijas tarifi
I. Ievads
1. Savā apelācijas sūdzībā Dimosia Epicheirisi Ilektrismou AE (DEI) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 9. februāra rīkojumu DEI/Komisija (T‑639/14, nav publicēts, EU:T:2016:77, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), kurā tā ir lēmusi izbeigt tiesvedību par DEI prasību atcelt Eiropas Komisijas 2014. gada 12. jūnija vēstuli COMP/E3/ΟΝ/AB/ark *2014/61460 (turpmāk tekstā – “apstrīdētā vēstule”), ar ko ir noraidītas DEI sūdzības saistībā ar valsts atbalstu.
2. Savos apelācijas sūdzības pamatos DEI apgalvo, ka, nolemjot izbeigt tiesvedību par tās prasību, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, ir pārkāpusi tās tiesības tikt uzklausītai, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un ir sagrozījusi faktus, kā arī tās argumentus. Šajos pamatos nav celts neviens jauns tiesību jautājums, izņemot otro pamatu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot pārkāpusi labas pārvaldības, tiesiskās noteiktības un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principus.
3. Tādējādi atbilstoši Tiesas lūgumam šie secinājumi attieksies uz otro apelācijas sūdzības pamatu, saistībā ar kuru rodas jautājumi par to, kā ir interpretējami principi, kas minēti 2010. gada 16. decembra sprieduma Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:783) 70. punktā, kurā Tiesa ir lēmusi, ka “ievērojot labas pārvaldības un tiesiskās drošības prasības, kā arī efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, ir jāuzskata, ka, pirmkārt, Komisija var atsaukt lēmumu izbeigt sūdzības par varbūtēji nelikumīga atbalsta izskatīšanu tikai tad, ja šādas atsaukšanas mērķis ir novērst šī lēmuma prettiesiskumu, un, otrkārt, tā nevar pēc šādas atsaukšanas atsākt procedūru agrākā stadijā nekā tieši tas brīdis, attiecībā uz kuru ir konstatēts prettiesiskums”.
II. Tiesvedības priekšvēsture
4. DEI ir Grieķijas sabiedrība, kuras vairākuma akcionārs ir Grieķijas valsts. Tās galvenā darbības joma ir elektroenerģijas ražošana. Starp tās klientiem ir arī Alouminion SA. Pēc domstarpību rašanās starp šiem diviem uzņēmumiem par elektroenerģijas tarifu Grieķijas enerģētikas regulators (turpmāk tekstā – “RAE”) noteica provizorisku tarifu. 2012. gada 15. jūnija sūdzībā, kas adresēta Komisijai (turpmāk tekstā – “2012. gada sūdzība”), DEI ir apgalvojusi, ka šis tarifs liek tai elektroenerģiju Alouminion piegādāt par zemāku cenu nekā tirgus cena un ka tādējādi RAE šai sabiedrībai ir prettiesiski piešķīrusi valsts atbalstu.
5. 2013. gada 31. oktobrī DEI un Alouminion izveidotā šķīrējtiesa DEI piegādātās elektroenerģijas tarifu ar atpakaļejošu spēku noteica vēl zemāku par to, kādu iepriekš provizoriski bija noteicis RAE.
6. 2013. gada 23. decembrī DEI Komisijai iesniedza otru sūdzību (turpmāk tekstā – “2013. gada sūdzība”), apgalvojot, ka šķīrējtiesas nolēmums ir uzskatāms par valsts atbalstu.
7. 2014. gada 6. maijā Komisija paziņoja DEI savu provizorisko vērtējumu, saskaņā ar kuru neesot bijis pamata turpināt izskatīt 2013. gada sūdzību, jo šķīrējtiesas nolēmums neesot uzskatāms par valsts atbalstu. 2014. gada 6. jūnija vēstulē, atbildot Komisijai, DEI tai iesniedza papildu apsvērumus.
8. Apstrīdētajā vēstulē Komisija informēja DEI, ka informācija, kas ietverta DEI 2014. gada 6. jūnija vēstulē, nav tāda, kas varētu likt apšaubīt Komisijas 2014. gada 6. maija vēstulē ietverto provizorisko vērtējumu. Tā norādīja, ka šķīrējtiesas nolēmums nav uzskatāms par pasākumu, kas būtu piedēvējams valstij, jo pēdējai minētajai nav iespējas noteikt šķīrējtiesas nolēmuma saturu (2), ne arī nodrošināt Alouminion selektīvu priekšrocību. Tādējādi “Konkurences ĢD dienesti ir secinājuši, ka [2014. gada 6. jūnija vēstulē ietvertā informācija neesot] pietiekama, lai pamatotu jaunas sūdzības izmeklēšanu”.
III. Prasība Vispārējā tiesā atcelt apstrīdēto vēstuli un pārsūdzētais rīkojums
9. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 22. augustā, DEI lūdza atcelt Komisijas lēmumu, kas bija ietverts apstrīdētajā vēstulē.
10. 2014. gada 7. oktobra vēstulē, kas adresēta Vispārējās tiesas kancelejai, DEI un Komisija kopīgi lūdza uz sešiem mēnešiem, proti, līdz 2015. gada 7. aprīlim, apturēt tiesvedību Vispārējā tiesā, lai Komisija varētu atkārtoti izvērtēt prasības pieteikumā izvirzītos jautājumus. Šis lūgums tika apmierināts ar Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2014. gada 24. oktobra rīkojumu.
11. 2015. gada 25. martā Komisija pieņēma Lēmumu C(2015) 1942 final par iespējamu valsts atbalstu SA.38101 (2015/NN) (ex 2013/CP), kas pēc šķīrējtiesas nolēmuma piešķirts Alouminion SA elektroenerģijas tarifu, kuri ir zemāki par izmaksām, formā (turpmāk tekstā – “formālais lēmums”). Sava lēmuma 12. punktā Komisija precizēja, ka “sūdzībā šajā lietā [DEI] atsaucas arī uz [2012. gada sūdzību]. Šajā sūdzībā ir apgalvots, ka [RAE] Lēmumā Nr. 346/2012, ar kuru ir noteikts Alouminion piegādātās elektroenerģijas provizoriskais tarifs līdz brīdim, kad tiktu atrisinātas domstarpības starp abām pusēm par minēto tarifu, DEI ir bijis noteikts pienākums Alouminion piegādāt enerģiju par cenu, kas ir zemāka par tirgus cenu, un tādējādi ar to Alouminion tika piešķirts valsts atbalsts. Taču, tā kā šķīrējtiesas nolēmums pilnībā un ar atpakaļejošu spēku aizstāja [RAE] noteikto provizorisko tarifu, Komisija uzskata, ka [2012. gada] sūdzībai vairs nav priekšmeta”.
12. 2015. gada 27. aprīļa un 2015. gada 19. jūnija vēstulēs, kas adresētas Vispārējās tiesas kancelejai, Komisija ir lūgusi Vispārējo tiesu konstatēt, ka pēc formālā lēmuma pieņemšanas prasībai, kas celta par apstrīdēto vēstuli, vairs nav priekšmeta un ka tiesvedība par šo jautājumu ir jāizbeidz. DEI savus apsvērumus par šo lūgumu Vispārējai tiesai iesniedza 2015. gada 3. jūlija vēstulē.
13. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 29. jūnijā, DEI lūdza atcelt 2015. gada 25. marta lēmumu (lieta DEI/Komisija (T‑352/15), pašlaik tiek izskatīta Vispārējā tiesā).
14. Pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka ir jāizbeidz tiesvedība par prasību atcelt apstrīdēto vēstuli, jo ar formālo lēmumu tā ir atcelta un formāli aizstāta, tādējādi tā vairs nepieder Savienības tiesiskajai kārtībai.
15. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka DEI argumenti neļauj apšaubīt šo secinājumu.
16. Pirmkārt, tā ir lēmusi, ka šajā rīkojumā tai nav bijis jālemj par formālā lēmuma tiesiskumu, jo uz to attiecās prezumpcija par iestāžu aktu tiesiskumu, kamēr vien tas netiek atsaukts, atcelts vai pasludināts par spēkā neesošu. Tādējādi tā ir noraidījusi argumentu, ka šis lēmums esot prettiesisks, prasībai lietā T‑639/14 saglabājot priekšmetu.
17. Otrkārt, Vispārējā tiesa ir noraidījusi DEI apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā esot saglabājusi interesi celt prasību pret apstrīdēto vēstuli, lai novērstu to, ka atklātais prettiesiskums, kas attiecas uz šķīrējtiesas nolēmuma attiecināšanu uz Grieķijas valsti, nākotnē varētu atkārtoties. Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka šis apgalvotais prettiesiskums neparādās apstrīdētajā vēstulē un katrā ziņā jautājums par to, vai DEI ir vai nav pierādījusi, ka ir noticis noteikumu valsts atbalsta jomā pārkāpums, ir pret formālo lēmumu celtās prasības priekšmets.
18. Visbeidzot, treškārt, Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka tāpat ir jāizbeidz tiesvedība par prasību, ciktāl tā attiecas uz 2012. gada sūdzību, jo ar 2015. gada 25. marta lēmumu Komisija šo 2012. gada sūdzību ir netieši noraidījusi.
IV. Tiesvedība Tiesā
19. Savā apelācijas sūdzībā DEI lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto rīkojumu;
– nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai tā lemtu par apelācijas sūdzības prasījumiem, kuros tā lūdz atcelt apstrīdēto vēstuli, un
– piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.
20. Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest DEI atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
V. Par otro apelācijas sūdzības pamatu saistībā ar labas pārvaldības, tiesiskās noteiktības un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu pārkāpumu
A. Lietas dalībnieku argumentācija
21. DEI apgalvo, ka, pieņemot formālo lēmumu, Komisija ir atsaukusi apstrīdēto vēstuli, neievērojot prasības, kas izriet no 2010. gada 16. decembra sprieduma Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:783). No minētā sprieduma 70. un 71. punkta izrietot, ka tiesību akta atsaukšana ir pieļaujama, lai novērstu prettiesiskumu, ar nosacījumu, ka atsaukšanas vai aizstāšanas aktā ir norādīta atsauktajā aktā pieļautā prettiesiskuma būtība. Tā kā formālā lēmuma gadījumā tā neesot, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 39.–41. punktā šo prasību neesot ņēmusi vērā un tādējādi esot pārkāpusi labas pārvaldības, tiesiskās noteiktības un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principus.
22. Komisija uzskata, ka pārsūdzētā rīkojuma 38.–51. punktā ir ietverti vien pakārtoti apsvērumi. Tādējādi otrais apelācijas sūdzības pamats, kas vērsts pret vienu no šiem apsvērumiem, esot acīmredzami neiedarbīgs.
23. Katrā ziņā šie argumenti esot jānoraida kā nepamatoti, jo formālais lēmums pilnībā atbilstot prasībām, kas izriet no 2010. gada 16. decembra sprieduma Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:783) 70. punkta.
24. Proti, Komisija apstrīdēto vēstuli esot atcēlusi ar atpakaļejošu spēku tādēļ, ka tai esot bijis formas trūkums. Saistībā ar valsts atbalstu Komisijai, ja tā pēc sākotnējas pārbaudes konstatē, ka paziņotais pasākums nav uzskatāms par valsts atbalstu, esot jāpieņem formāls lēmums saskaņā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.) (3), 4. pantu.
25. Turklāt pēc apstrīdētās vēstules atsaukšanas Komisija neesot atsākusi procedūru stadijā, kas būtu agrāka par to, kurā konstatēts prettiesiskums. Tā kā šīs vēstules mērķis esot bijis noslēgt sākotnējas izskatīšanas stadiju, Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 659/1999 4. pantu, esot pamatoti pieņēmusi formālu lēmumu ar tādu pašu mērķi. Būtu citādi, ja Komisija būtu vienkārši atsaukusi apstrīdēto vēstuli, neslēdzot sākotnējas izskatīšanas stadiju.
26. Visbeidzot, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips neesot pārkāpts, jo lietas T‑352/15 ietvaros DEI būs iespēja apstrīdēt formālo lēmumu un apgalvot, ka Komisijai saistībā ar 2012. un 2013. gada sūdzībām būtu vajadzējis rīkoties citādi.
B. Vērtējums
27. Manuprāt, pārsūdzētā rīkojuma 39.–41. punktā, kas minēti DEI apelācijas sūdzībā, nav iekļauti ad abundantiam apsvērumi, jo tad, ja DEI būtu taisnība attiecībā uz to, kā ir jāinterpretē 2010. gada 16. decembra sprieduma Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:783) 70. punkts, Vispārējā tiesa nebūtu varējusi lemt, ka tiesvedība ir jāizbeidz. Tādējādi DEI otro pamatu nevar noraidīt kā neiedarbīgu.
28. Tomēr es uzskatu, ka tas ir nepamatots un ir jānoraida turpmāk minēto iemeslu dēļ.
1. Ievada apsvērumi
29. Eiropas Savienības iestāžu tiesības atsaukt savus aktus skar, no vienas puses, tiesiskuma un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus un, no otras puses, attiecīgā akta labvēlīgo vai nelabvēlīgo raksturu personai vai personām, uz kurām tie attiecas (4).
30. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru (5) Savienības iestādes aktu, ar kuru tiek noteiktas subjektīvas tiesības, principā nevar atsaukt, ja tas ir tiesisks akts, jo tad, kad subjektīvās tiesības ir iegūtas, nepieciešamība saglabāt uzticību tādējādi radītās situācijas stabilitātei ir pārāka par iestādes, kura vēlās atcelt savu lēmumu, interesēm. Šajā judikatūrā nav precizēti izņēmuma apstākļi, kādos šādu tiesisku aktu var atsaukt.
31. Savukārt iestāde, kas konstatē, ka kāds no tās aktiem, ar kuru ir piešķirtas subjektīvas tiesības, ir prettiesisks, saprātīgā termiņā var to atsaukt ar atpakaļejošu spēku, taču ievērojot robežas, ko nosaka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, kas attiecināms uz akta saņēmēju, kurš varētu būt paļāvies uz tā tiesiskumu (6).
32. Taču, kā Tiesa jau ir lēmusi, šie principi nav piemērojami nelabvēlīgiem aktiem (7). Proti, iestādes šādus aktus var atsaukt ar atpakaļejošu spēku, turklāt neatkarīgi no tā, vai attiecīgais akts ir vai nav tiesisks. Tā kā nelabvēlīga akta atsaukšana ir labvēlīga ieinteresētajai personai, šāda atsaukšana nevar būt pretrunā tiesiskās paļāvības aizsardzības principam (8).
33. Manuprāt, tas pats attiecas arī uz nelabvēlīga akta daļēju atsaukšanu. Proti, pat ja nelabvēlīgā ietekme saglabājas, akta daļēja atsaukšana ieinteresētajai personai ir labvēlīga, jo samazina domstarpību vai nelabvēlīgas ietekmes apmēru.
2. 2010. gada 16. decembra spriedums Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:783)
34. Lieta, kurā ir pasludināts minētais spriedums, tāpat kā šī lieta attiecās uz valsts atbalstu, proti, Athinaïki Techniki AE sūdzību par iespējamu valsts atbalstu, kuru Grieķija publiskā iepirkuma procedūrā “Casino Mont Parnès” esot piešķīrusi konsorcijam Hyatt Regency. Minētajā lietā Komisija sākotnēji nolēma izbeigt Athinaïki Techniki sūdzības izskatīšanu, taču pēc 2008. gada 17. jūlija sprieduma Athinaïki Techniki/Komisija (C‑521/06 P, EU:C:2008:422) (9) tā atsauca savu lēmumu izbeigt sūdzības izskatīšanu un atkārtoti uzsāka lietas izskatīšanu, no jauna aicinot Athinaïki Techniki iesniegt pierādījumus, kas liecina par prettiesiska valsts atbalsta piešķiršanu.
35. Tādējādi tā Athinaïki Techniki sūdzības sākotnējas izskatīšanas procedūru atsāka no sākuma, nevis no brīža, kurā iestājās 2008. gada 17. jūlija spriedumā Athinaïki Techniki/Komisija (C‑521/06 P, EU:C:2008:422) konstatētais prettiesiskums, proti, no brīža, kad Komisijai bija jāizlemj – vai nu konstatēt, ka atbalsts nepastāv, vai necelt iebildumus, vai arī uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 2.–4. punkta un 20. panta 2. punkta pēdējās daļas noteikumiem.
36. Kā ģenerāladvokāts Ī. Bots ir norādījis savu secinājumu lietā Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:492) 101. punktā, atkārtoti aicinot Athinaïki Techniki iesniegt pierādījumus, kas liecina par prettiesiska atbalsta piešķiršanu, Komisija [uzņēmumam] lika ““grie[zties] pa apli”. [..] Atzīstot, ka šāda atsaukšana ir likumīga, tas varētu ļaut Komisijai ilgstoši atrasties bezdarbības stāvoklī, pretēji tās pienākumiem valsts atbalsta jomā, tādēļ, ka [..] šai iestādei pietiek ar to, ka tā izbeidz ieinteresētā lietas dalībnieka iesniegtās sūdzības izskatīšanu, pēc tam, kad šis dalībnieks ir iesniedzis prasību, no jauna atklāj iepriekšējās izskatīšanas procedūru un atkārto šīs darbības tik daudz reižu, cik nepieciešams, lai izvairītos no savu darbību pārbaudes tiesā”.
37. Tiesa ir skaidri apstiprinājusi šo ģenerāladvokāta Ī. Bota analīzi, 2010. gada 16. decembra sprieduma Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:783) 68. punktā nospriežot, ka “ja Komisijai būtu atļauts atsaukt tādu aktu kā apstrīdētais tiesību akts tādos apstākļos kā šajā lietā, tā iepriekšējās izskatīšanas procedūras laikā varētu bezgalīgi atrasties bezdarbības stāvoklī, pretēji pienākumiem, kas tai noteikti Regulas Nr. 659/1999 13. panta 1. punktā un 20. panta 2. punktā, un izvairīties no jebkādas pārbaudes tiesā. Kā secinājumu 101. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts [Ī. Bots], šai iestādei pietiktu ar to, ka tā izbeidz ieinteresētās personas iesniegtās sūdzības izskatīšanu, pēc tam, šai personai ceļot prasību, atsaukt lēmumu par sūdzības izskatīšanas izbeigšanu, vēlreiz uzsākt iepriekšējās izskatīšanas procedūru un atkārtot šīs darbības tik daudz reižu, cik nepieciešams, lai izvairītos no savu darbību pārbaudes tiesā”.
38. Tieši tāpēc, lai izvairītos no šādas situācijas, ko varētu kvalificēt kā procedūras ļaunprātīgu izmantošanu no Komisijas puses, Tiesa minētā sprieduma 70. punktā ir lēmusi, ka “ievērojot labas pārvaldības un tiesiskās drošības prasības, kā arī efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, ir jāuzskata, ka, pirmkārt, Komisija var atsaukt lēmumu izbeigt sūdzības par varbūtēji nelikumīga atbalsta izskatīšanu tikai tad, ja šādas atsaukšanas mērķis ir novērst šī lēmuma prettiesiskumu, un, otrkārt, tā nevar pēc šādas atsaukšanas atsākt procedūru agrākā stadijā nekā tieši tas brīdis, attiecībā uz kuru ir konstatēts prettiesiskums”.
39. Uz šāda pamata tā minētā sprieduma 74. punktā ir lēmusi, ka Komisijai nebija tiesību atsaukt apstrīdēto tiesību aktu un ka Vispārējā tiesa nevarēja spriest, ka tiesvedība ir jāizbeidz.
40. Minētā sprieduma 70. punktā, kurš galvenokārt tiek apspriests otrajā apelācijas sūdzības pamatā, Tiesa secīgi ir paredzējusi divus kumulatīvus nosacījumus, kas jāizpilda, lai lēmuma izbeigt sūdzības izskatīšanu atsaukšana būtu tiesiska.
3. Piemērošana šajā lietā
a) Galvenokārt
41. Ir jāatzīst, ka klasiskā noteikuma attiecībā uz aktu atsaukšanu, saskaņā ar kuru nelabvēlīgu aktu var vienkārši atsaukt, piemērošana saistībā ar valsts atbalstu ir jāizslēdz attiecībā uz Komisijas lēmumiem, kuros pēc sūdzības sākotnējas izskatīšanas procedūras tiek konstatēts, ka valsts atbalsts nepastāv, vai netiek izvirzīti iebildumi. Proti, Regulas Nr. 659/1999 4. pantā Komisijai ir noteikts pienākums šīs procedūras beigās pieņemt lēmumu.
42. Ņemot vērā minēto, no 2010. gada 16. decembra sprieduma Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:783) neizriet, ka Tiesa būtu vēlējusies izvirzīt jaunu noteikumu saistībā ar tiesību aktu atsaukšanu vienīgi attiecībā uz lēmumiem izbeigt sūdzību saistībā ar valsts atbalstu izskatīšanu. Tādējādi minētā sprieduma 70. punkta, kurā ir paredzēts pirmais nosacījums, proti, ka lēmuma atsaukšana var notikt vienīgi tad, “ja šādas atsaukšanas mērķis ir novērst šī lēmuma prettiesiskumu” (10), gramatiska interpretācija paredz, ka jebkādu citu iemeslu dēļ atsaukšana nav iespējama.
43. Šāda interpretācija, kas liedz atsaukt jebkuru tiesisku nelabvēlīgu aktu, man šķiet pārāk stingra, ņemot vērā iemeslu, kādēļ Tiesai ir nācies izskatīt lietu, kurā pasludināts 2010. gada 16. decembra spriedums Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:783), kā tas ir izdarīts šā sprieduma 70. punktā.
44. Kā esmu norādījis šo secinājumu 36. un 37. punktā, atsaucot lēmumu par Athinaïki Techniki sūdzības izskatīšanas izbeigšanu un aicinot pēdējo minēto iesniegt jaunus apsvērumus, Komisija, no vienas puses, ir pagarinājusi bezdarbības periodu attiecībā uz savu pienākumu pieņemt lēmumu, kas izriet no Regulas Nr. 659/1999 4. panta, proti, vai nu konstatēt, ka atbalsts nepastāv, vai necelt iebildumus, vai arī uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru. No otras puses, tā ir likusi Athinaïki Techniki “griezties pa apli”, jo sākotnējas pārbaudes procedūra atsākās no nulles.
45. Minētā sprieduma 70. punktā nolemjot, ka “Komisija var atsaukt lēmumu izbeigt sūdzības par varbūtēji nelikumīga atbalsta izskatīšanu tikai tad, ja šādas atsaukšanas mērķis ir novērst šī lēmuma prettiesiskumu”, Tiesa mērķēja uz šo bezdarbības stāvokli, kādā Komisija atradās, lai gan saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. pantu tai bija pienākums pieņemt lēmumu. Tas skaidri izriet no minētā sprieduma 64. un 68. punkta, kuros Tiesa nepārprotami atsaucas uz risku “ilgstoši saglabāt bezdarbības stāvokli”, kā arī no ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumu lietā Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:492) 101. punkta.
46. Manuprāt, pamatojoties uz minētā sprieduma 70. punkta teleoloģisku un saprātīgu interpretāciju un šo secinājumu 29.–33. punktā izklāstītajiem ievada apsvērumiem, tiesisku lēmumu izbeigt sūdzības izskatīšanu, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 659/1999 4. pantu, var atsaukt, ciktāl šā atsaukuma dēļ neiestājas Komisijas bezdarbības stāvoklis, kas nenotiktu gadījumā, ja šādu lēmumu aizstātu ar citu lēmumu izbeigt sūdzības izskatīšanu vai lēmumu necelt iebildumus, vai arī lēmumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru.
47. Šajā lietā tā nav.
48. Proti, šajā lietā ar apstrīdēto vēstuli Komisija informēja DEI par savu lēmumu neturpināt 2013. gada sūdzības izskatīšanu, jo šķīrējtiesas nolēmums, ar kuru ar jaunu elektroenerģijas tarifu tika aizstāts tarifs, par kuru bija iesniegta 2012. gada sūdzība, neesot uz valsti attiecināms pasākums, tas neesot radījis Alouminion selektīvu priekšrocību un tādējādi tas neesot bijis uzskatāms par valsts atbalstu. Tā nenonāca bezdarbības stāvoklī, kura dēļ DEI nāktos “griezties pa apli”, kā arī neatsāka sākotnējas izskatīšanas stadiju.
49. Tādējādi apstrīdētās vēstules atsaukšana bija tiesiska un tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas, kas noteikta pārsūdzētajā Vispārējās tiesas rīkojumā, man šķiet pamatota.
b) Pakārtoti
50. Ja Tiesa noraida 2010. gada 16. decembra sprieduma Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:783) 70. punkta teleoloģisko interpretāciju un izmanto gramatisko interpretāciju, ir jāizvērtē, vai šajā lietā Komisija ir atsaukusi apstrīdēto vēstuli, lai “novērst[u] šī[s] [vēstules] prettiesiskumu, un, otrkārt, tā nevar pēc šādas atsaukšanas atsākt procedūru agrākā stadijā nekā tieši tas brīdis, attiecībā uz kuru ir konstatēts prettiesiskums”, kas nozīmētu, ka ir jāanalizē formālais lēmums.
51. Ar šo lēmumu Komisija apstrīdēto vēstuli ir grozījusi divos aspektos, tomēr nemainot ne sava lēmuma virzienu, ne rezultātu.
52. Pirmkārt, formālais lēmums mainīja formu, kādā bija noformēta apstrīdētā vēstule. Pēdējā minētā, kurā bija iekļauts lēmums, ka šķīrējtiesas nolēmums nav uzskatāms par valsts atbalstu, bija vēstule, kuru parakstījis Komisijas ierēdnis, savukārt formālo lēmumu ir parakstījis par valsts atbalsta jautājumiem atbildīgais Komisijas loceklis.
53. Otrkārt, nemainot lēmuma, saskaņā ar kuru šķīrējtiesas nolēmums nav uzskatāms par valsts atbalstu, rezultātu, ar formālo lēmumu tika grozīta apstrīdētās vēstules motivācija, ciktāl Komisija bija atteikusies no savas argumentācijas par to, ka šķīrējtiesas nolēmums neesot uz valsti attiecināms pasākums. Savā formālajā lēmumā Komisija, piemērojot privāta ieguldītāja kritēriju, vienīgi izvērtēja, vai šķīrējtiesas nolēmums radīja priekšrocību Alouminion.
1) Lēmuma formas grozīšana
54. Attiecībā uz Komisijas lēmuma, saskaņā ar kuru šķīrējtiesas nolēmums neesot uzskatāms par valsts atbalstu, formas grozīšanu Regulas Nr. 659/1999 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, “ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, tā nostiprina minēto konstatējumu ar lēmumu” (11). Savukārt attiecībā uz ieinteresēto personu, piemēram, DEI, tiesībām šīs regulas 20. panta 2. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka “Komisija sūdzības iesniedzējam nosūta ar sūdzību saistītās lietas lēmuma kopiju” (12).
55. Sava atbildes raksta 31. punktā Komisija atzīst, ka apstrīdētajai vēstulei ir piemitis prettiesisks raksturs, jo tā nav bijusi tādā formā, kāda ir noteikta saskaņā ar Regulu Nr. 659/1999, un ka DEI ir zinājusi par šo formas trūkumu, jo to Vispārējā tiesā ir minējusi kā pirmo pamatu apstrīdētās vēstules atcelšanai.
56. Neatkarīgi no 2010. gada 16. decembra sprieduma Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:783) 70. panta šauras un gramatiskas vai plašas un teleoloģiskas interpretācijas prettiesiska nelabvēlīga akta atsaukšana noteikti ir iespējama, lai šis prettiesiskums tiktu novērsts. Ieinteresētajai personai nevar būt nekāda tiesiska paļāvība uz to, ka prettiesiskais tiesību akts tiks saglabāts, jo tas būtu pretrunā tiesiskuma principam, kas ir jāievēro Savienības iestādēm.
57. Turklāt nav apstrīdams, ka Komisija neatsāka procedūru agrākā stadijā par to, kurā formas trūkums radies. Gan ar apstrīdēto vēstuli, gan formālo lēmumu tika noslēgta sākotnējas izskatīšanas stadija.
58. No iepriekš minētā izriet, ka attiecībā uz lēmuma, saskaņā ar kuru šķīrējtiesas nolēmums nav valsts atbalsts, formas grozīšanu Komisijas formālajā lēmumā ir ievēroti principi, uz kuriem Tiesa ir atsaukusies 2010. gada 16. decembra sprieduma Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:783) 70. punktā.
2) Lēmuma pamatojuma grozīšana
59. Attiecībā uz lēmuma pamatojuma grozīšanu Komisija neatzīst, ka apstrīdētās vēstules pamatojumam būtu piemitis prettiesisks raksturs. Neatkārtojot argumentu par to, ka šķīrējtiesas nolēmums neesot attiecināms uz valsti, Komisija vienkārši nolēma šo argumentu atmest.
60. Tieši tā paša iemesla dēļ un balstoties uz 2010. gada 16. decembra sprieduma Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:783) 70. punktu, DEI apgalvo, ka apstrīdētās vēstules atsaukšana ir bijusi prettiesiska, jo šāda atsaukšana esot atļauta vienīgi, lai novērstu prettiesiskumu, un ar nosacījumu, ka atsaukšanas vai aizstāšanas tiesību aktā ir norādīta atsauktajā aktā pieļautā prettiesiskuma būtība.
61. Manuprāt, šo secinājumu 40.–46. punktā izklāstīto iemeslu dēļ minētā sprieduma 70. punktā izklāstītie principi neliedz Komisijai atsaukt apstrīdēto vēstuli un grozīt lēmuma izbeigt DEI sūdzības izskatīšanu pamatojumu tādā veidā, kā tas ir izdarīts, jo šīs atsaukšanas dēļ netika bezgalīgi saglabāts Komisijas bezdarbības stāvoklis un tā nelika DEI “griezties pa apli” (13).
62. Formālais lēmums ne tikai noslēdz sākotnējas izskatīšanas procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 20. panta 2. punkta trešo daļu, bet tam ir arī tāds pats virziens kā apstrīdētajai vēstulei un tas DEI piedāvā acīmredzami sīkāku un dziļāku pamatojumu par priekšrocības neesamību nekā apstrīdētajā vēstulē sniegtais. Tādējādi formālajā lēmumā ir ievērots Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā un 2. punkta c) apakšpunktā pasludinātais labas pārvaldības princips.
63. Turklāt, kā ir norādījusi Komisija, DEI ir iesniegusi apelācijas sūdzību par formālo lēmumu, uz kuru attiecas Vispārējā tiesā izskatāmā lieta DEI/Komisija (T‑352/15). Šīs tiesvedības laikā DEI būs iespēja apgalvot, ka Komisijai pēc tās sūdzībām būtu jārīkojas citādi. Šajā ziņā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips nekādi netiek pārkāpts.
64. Šo vērtējumu neapšauba DEI arguments, ka apstrīdētās vēstules atsaukšanas dēļ tai ir tikusi atņemta iespēja apstrīdēt šķīrējtiesas nolēmuma attiecināmības uz valsti neesamību, uz kuru šajā vēstulē norāda Komisija.
65. Šajā sakarā es norādu, ka patiesībā, tā kā valsts atbalsta esamības četri nosacījumi ir kumulatīvi (14), Komisijas lēmuma neizskatīt DEI sūdzības pamatojuma grozīšana neradīja tai nekādu kaitējumu, jo, šādi rīkojoties, Komisija strīda tvērumu no diviem kritērijiem sašaurināja līdz vienam kritērijam, proti, par priekšrocības pastāvēšanu. Šajā ziņā nelabvēlīga akta daļēja atsaukšana DEI bija labvēlīga, un nevar uzskatīt, ka tā būtu pretrunā tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.
66. Iespējams, ka atbilde varētu atšķirties, ja pēc iespējamas formālā lēmuma atcelšanas Komisija pieņemtu jaunu lēmumu, kam būtu tāds pats virziens kā formālajam lēmumam un kas balstītos uz šķīrējtiesas nolēmuma attiecināmības uz valsti neesamību. Taču tā (vēl) nav šajā lietā un par to nevar lemt šīs apelācijas sūdzības ietvaros.
67. Pilnības labad vēl piebildīšu, ka jebkurā gadījumā DEI argumentiem nevar piekrist arī, pamatojoties uz 2010. gada 16. decembra sprieduma Athinaïki Techniki/Komisija (C‑362/09 P, EU:C:2010:783) 70. panta ļoti šauru un gramatisku interpretāciju. Pirmkārt, apstrīdētās vēstules atsaukšana ir notikusi, lai novērstu prettiesiskumu, proti, formas trūkumu. Otrkārt, pieņemot formālo lēmumu pēc apstrīdētās vēstules atsaukšanas, Komisija neatsāka procedūru stadijā pirms tā brīža, kurā formas trūkums radās.
68. No iepriekš minētā izriet, ka lēmuma izbeigt sūdzības izskatīšanu atsaukšana, lai novērstu prettiesiskumu, neatsākot procedūru stadijā pirms tā brīža, kurā prettiesiskums ir radies, nekļūst prettiesiska, ja jaunajā [tiesību] aktā tā autors pamatojumu ir grozījis tā, ka tas kļuvis labvēlīgāks ieinteresētajai personai.
VI. Secinājumi
69. Šo iemeslu dēļ un neskarot citu apelācijas sūdzības pamatu pārbaudi, es ierosinu Tiesai noraidīt otro apelācijas sūdzības pamatu.