Language of document : ECLI:EU:C:2012:284

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2012. gada 10. maijā (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 2004/18/EK – Būvdarbu, piegādes un pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras – Publiskais iepirkums par karstu dzērienu tirdzniecības automātu piegādi, uzstādīšanu un uzturēšanu un par tējas, kafijas un citu sastāvdaļu piegādi – 23. panta 6. un 8. punkts – Tehniskās specifikācijas – 26. pants – Līgumsaistību izpildes nosacījumi – 53. panta 1. punkts – Līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriji – Saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums – Bioloģiskās lauksaimniecības un godīgas tirdzniecības produkti – Kvalitātes marķējumu lietošana tehnisko specifikāciju un piešķiršanas kritēriju formulējumā – 39. panta 2. punkts – Jēdziens “papildu informācija” – 2. pants – Līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas principi – Pārskatāmības princips – 44. panta 2. punkts un 48. pants – Atbilstības pārbaude un dalībnieku atlase – Tehnisko vai profesionālo spēju minimālie līmeņi – “Ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritēriju” ievērošana

Lieta C‑368/10

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2010. gada 22. jūlijā cēla

Eiropas Komisija, ko pārstāv C. Zadra un F. Wilman, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Nīderlandes Karalisti, ko pārstāv C. Wissels un M. de Ree, pārstāves,

atbildētāja.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], E. Juhāss [E. Juhász], Dž. Arestis [G. Arestis] un D. Švābi [D. Šváby] (referents),

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 26. oktobra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2011. gada 15. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka tāpēc, ka, Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2008. gada 16. augustā publicējot paziņojumu saistībā ar publiskā iepirkuma konkursu par kafijas automātu piegādi un apkopi, Ziemeļholandes province:

–        tehniskajās specifikācijās ir norādījusi kvalitātes marķējumus “MAX HAVELAAR” un “EKO” vai vismaz kvalitātes marķējumus, kas ir balstīti uz līdzīgiem vai tādiem pašiem kritērijiem;

–        uzņēmēju kapacitātes kontrolēšanai izmantojusi kritērijus un pierādījumus par ilgtspējīgu pirktspēju un uzņēmumu sociālo atbildību un

–        formulējusi konkrētus piešķiršanas kritērijus ar norādi uz kvalitātes marķējumiem “MAX HAVELAAR” un/vai “EKO”, vai katrā ziņā uz kvalitātes marķējumiem ar tādiem pašiem kritērijiem,

Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu [būvdarbu, piegādes un pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu] slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp., un labojums OV 2004, L 351, 44. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2007. gada 4. decembra Regulu (EK) Nr. 1422/2007 (OV L 317, 34. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2004/18”), attiecīgi 23. panta 6. un 8. punktā, 2. pantā, 44. panta 2. punktā un 48. panta 1. un 2. punktā, kā arī 53. panta 1. punktā paredzētos pienākumus.

I –  Atbilstošās tiesību normas

2        Direktīvas 2004/18 preambulā tostarp ir iekļauti šādi apsvērumi:

“(2)      Piešķirot tādu līgumu slēgšanas tiesības, ko dalībvalstīs noslēdz valsts, reģionālo vai vietējo varas iestāžu un citu publisko tiesību subjektu uzdevumā, jāievēro Līgumā paredzētie principi, konkrēti brīva preču aprite, brīva uzņēmējdarbības veikšana un brīva pakalpojumu aprite, kā arī no tiem izrietošie principi, piemēram, vienādas iespējas, nediskriminēšana, savstarpēja atzīšana, proporcionalitāte un pārredzamība [pārskatāmība]. Tomēr attiecībā uz valsts [publiskā iepirkuma] līgumiem, kuru summa pārsniedz kādu noteiktu vērtību, ieteicams izstrādāt tādus noteikumus šo līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai paredzēto valsts procedūru koordinēšanai Kopienas līmenī, kuru pamatā ir minētie principi, un tas vajadzīgs, lai nodrošinātu līgumu efektivitāti un garantētu valsts iepirkuma atklātību konkurencei. Tādēļ šie koordinēšanas noteikumi jāskaidro gan saskaņā ar iepriekšminētajiem noteikumiem un principiem, gan saskaņā ar pārējiem Līguma noteikumiem.

[..]

(5)      Saskaņā ar Līguma [EKL] 6. pantu [kuram atbilst LESD 11. pants], nosakot un īstenojot Kopienas politiku un darbību jomās, kas minētas Līguma [EKL] 3. pantā [kuram atbilst LESD 3.–6. un 8. pants], jāņem vērā vides aizsardzības prasības, jo īpaši tādēļ, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību. Tādēļ minētā direktīva precizē to, kādā veidā līgumslēdzējas iestādes var dot ieguldījumu vides aizsardzībā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā, vienlaikus nodrošinot iespēju ar līgumiem panākt visizdevīgāko piedāvājumu.

[..]

(29)      Tehniskajām specifikācijām, ko izstrādā valsti pārstāvošais pircējs, jāļauj valsts [publiskajam] iepirkumam būt atklātam konkurencei. Tādēļ jābūt iespējai iesniegt piedāvājumus, kuros ir tehnisko risinājumu dažādība. Attiecīgi jābūt iespējai tehniskās specifikācijas izstrādāt funkcionālā snieguma un prasību izteiksmē un, ja ir atsauce uz Eiropas standartu vai – ja tāda nav – uz valsts standartu, līgumslēdzējām iestādēm jāizskata piedāvājumi, kuru pamatā ir līdzvērtīgas sistēmas. Lai līdzvērtību pierādītu, jāatļauj pretendentiem izmantot visu veidu pierādījumus. Līgumslēdzējām iestādēm jāpamato savs lēmums par līdzvērtības neesamību konkrētā gadījumā. Līgumslēdzējas iestādes, kas konkrēta līguma tehniskajās specifikācijās vēlas iekļaut vides prasības, var noteikt vides raksturlielumus, piemēram, saistībā ar pielietotu ražošanas metodi, un/vai īpašus ietekmes uz vidi rādītājus produkcijas grupām vai pakalpojumiem. Tās var, bet tām nav pienākuma izmantot atbilstīgas specifikācijas, kas noteiktas ekomarķējumos, piemēram, Eiropas ekomarķējumam, (daudz)valstu ekomarķējumiem vai jebkādam citam ekomarķējumam, ja vien marķējuma ieguves nolūkā izpildāmās prasības ir izstrādātas un pieņemtas, pamatojoties uz zinātnisku informāciju un procedūrā, kurā var piedalīties ieinteresētās personas, piemēram, valsts struktūras, patērētāji, ražotāji, izplatītāji un vides organizācijas, un ja marķējums ir pieejams un iegūstams visiem interesentiem. [..] Tehniskajām specifikācijām jābūt norādītām skaidri, lai visi pretendenti zinātu, kādas ir līgumslēdzējas iestādes noteiktās prasības.

[..]

(33)      Līguma izpildes nosacījumi ir atbilstoši šai direktīvai, ja tie nav tieši vai netieši diskriminējoši un ir norādīti līguma paziņojumā vai līguma dokumentos. Konkrēti to mērķis var būt arodapmācības veikšana uz vietas, tādu cilvēku nodarbināšana, kam saistībā ar iekļaušanos ir sevišķas grūtības, cīņa pret bezdarbu vai vides aizsardzība. Cita starpā var minēt, piemēram, līguma izpildes laikā piemērojamas prasības – pieņemt darbā ilgstošus bezdarbniekus vai īstenot bezdarbnieku vai jauniešu apmācības pasākumus, panākt atbilstību Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) galvenajās konvencijās paredzēto noteikumu garam, pieņemot, ka šie noteikumi nav īstenoti ar valsts tiesību aktiem, un pieņemt darbā lielāku skaitu invalīdu, nekā to prasa valsts tiesību akti.

[..]

(39)      Pretendentu atbilstības pārbaude [..], kā arī pretendentu un kandidātu atlase jāveic pārredzamos apstākļos. Šai nolūkā jānorāda kritēriji, kas nav diskriminējoši un ko līgumslēdzējas iestādes var izmantot pretendentu atlasē, un līdzekļi, kurus komersanti var izmantot, lai pierādītu savu atbilstību minētajiem kritērijiem. Šai pašā pārredzamības garā, tiklīdz līgums ir konkursa priekšmets, jāprasa līgumslēdzējai iestādei norādīt atlases kritērijus, ko tā izmantos, un īpašas kompetences līmeni, kuru tā var prasīt vai neprasīt no komersantiem, pirms tiem atļauj piedalīties iepirkuma procedūrā.

[..]

(46)      Līgumu slēgšanas tiesības jāpiešķir, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas nodrošina atbilstību pārredzamības [pārskatāmības], nediskriminēšanas un vienādu iespēju principam un kas garantē piedāvājumu novērtēšanu efektīvas konkurences apstākļos. Tādēļ ir ieteicams ļaut piemērot tikai divus piešķiršanas kritērijus – “viszemākā cena” un “ekonomiski visizdevīgākais piedāvājums”.

Lai līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanā nodrošinātu atbilstību vienādu iespēju principam, lietderīgi paredzēt – tiesu praksē atzītu – pienākumu nodrošināt vajadzīgo pārredzamību [pārskatāmību], lai visi pretendenti varētu būt pietiekami informēti par kritērijiem un kārtību, ko piemēros ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma noteikšanā. Tādēļ līgumslēdzēju iestāžu pienākums ir laikus norādīt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijus un katra šāda kritērija relatīvo novērtējumu, lai piedāvājuma gatavošanas laikā pretendenti būtu par tiem informēti. [..]

Ja līgumslēdzējas iestādes izvēlas līguma slēgšanas tiesības piešķirt par ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu, tad tās novērtē piedāvājumus, lai noteiktu, kurš ir visizdevīgākais. Lai to paveiktu, tās nosaka ekonomiskos un kvalitātes kritērijus, kuru kopumam jānodrošina iespēja noteikt līgumslēdzējai iestādei ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu. Šo kritēriju noteikšanas pamats ir līguma priekšmets, jo ar tiem ir jābūt iespējamam novērtēt piedāvājuma efektivitāti attiecībā pret līguma priekšmetu, kā noteikts tehniskajās specifikācijās, un noteikt visizdevīgāko piedāvājumu.

Lai garantētu vienādas iespējas, līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijiem jābūt tādiem, lai piedāvājumu salīdzināšanu un novērtēšanu varētu veikt objektīvi. Ja šie nosacījumi ir izpildīti, tad līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas ekonomiskie un kvalitātes kritēriji, piemēram, vides prasību izpilde, var ļaut līgumslēdzējai iestādei apmierināt attiecīgās sabiedrības daļas vajadzības, kā paredzēts līguma specifikācijās. Pēc šiem pašiem nosacījumiem līgumslēdzēja iestāde var izmantot kritērijus, kuru mērķis ir apmierināt sociālās vajadzības, jo īpaši atsaucoties uz līguma specifikācijās noteiktajām tādu nelabvēlīgu sabiedrības grupu vajadzībām, kuras pārstāv līguma priekšmeta – būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu – saņēmēji vai izmantotāji.”

3        Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu piegāžu publiskā iepirkuma līgumi ir publiskā iepirkuma līgumi, kuri nav minēti šī punkta b) apakšpunktā un kuru mērķis ir produkcijas pirkšana, nomāšana, īrēšana vai īrējumpirkšana ar izpirkšanas iespēju vai bez tās. Publiskā iepirkuma līgumu, kura mērķis ir produkcijas piegāde un kurš papildus aptver izvietošanas un uzstādīšanas darbības, uzskata par piegāžu publiskā iepirkuma līgumu. Atbilstoši minētās direktīvas 7. pantam direktīva ir piemērojama iepirkumam, izņemot gadījumus, kad tas notiek aizsardzības jomā vai kuru veic centrālā iepirkumu aģentūra, kura vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa ir vienāda vai lielāka par EUR 206 000, ko ir piešķīrusi līgumslēdzēja iestāde, kura nav uzskaitīta minētās direktīvas IV pielikumā. Šajā pielikumā Nīderlandes Karalistes provinces nav norādītas.

4        Direktīvas 2004/18 2. pantā ir noteikts:

“Līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas principi

Līgumslēdzējas iestādes pret visiem komersantiem izturas vienādi un nediskriminējoši un rīkojas pārredzami [pārskatāmi].”

5        Direktīvas 2004/18 VI pielikuma 1. punkta b) apakšpunktā “tehniskās specifikācijas” jēdziens saistībā ar piegāžu publiskā iepirkuma līgumiem ir definēts kā “dokumentāra specifikācija, ko nosaka saistībā ar produkcijas [..] paredzētajiem raksturlielumiem, piemēram, kvalitāti, ekoloģisko īpašību līmeņus, projektēšanu visiem lietotājiem [..] un atbilstības novērtējumu, darbības rezultātus, produkcijas pielietojumu, drošību vai gabarītus, tostarp prasības attiecībā uz nosaukumu, ar kādu konkrēto produkciju pārdod, terminoloģiju, simboliem, testu un testa metodēm, iepakojumu, marķēšanu un etiķetēm, lietotājiem paredzētajiem norādījumiem, ražošanas procesiem un metodēm un atbilstības novērtēšanas procedūrām.”

6        Minētās direktīvas 23. pantā ir noteikts:

“1.      Tehniskās specifikācijas, kā noteikts VI pielikuma 1. punktā, norāda līguma dokumentācijā [..].

2.      Tehniskās specifikācijas dod pretendentiem vienādas piekļuves iespēju, un tās nerada nepamatotus šķēršļus valsts [publiskā] iepirkuma konkursa atklātībai.

3.      [..] tehniskās specifikācijas izsaka kādā no turpmākajiem veidiem:

[..]

b)      ar darbības rezultātiem vai funkcionālām prasībām; pēdējās var ietvert vides raksturlielumus. Tomēr šiem raksturlielumiem jābūt pietiekami precīziem, lai pretendenti varētu noteikt līguma priekšmetu un lai līgumslēdzējas iestādes varētu piešķirt līguma slēgšanas tiesības;

[..].

6.      Ja līgumslēdzējas iestādes nosaka vides raksturlielumus, izmantojot darbības rezultātus vai funkcionālas prasības, kā minēts 3. punkta b) apakšpunktā, tad tās var lietot sīki izstrādātās specifikācijas vai, vajadzības gadījumā, to daļas, kas paredzētas Eiropas vai (daudz)valstu ekomarķējumam vai citam ekomarķējumam, ja:

–        šīs specifikācijas ir piemērotas to piegāžu vai pakalpojumu tehnisko parametru noteikšanai, kas ir konkrētā līguma priekšmets,

–        marķējumam atbilstīgās prasības ir izstrādātas, pamatojoties uz zinātnisku informāciju,

–        ekomarķējumu pieņem saskaņā ar procedūru, kurā var piedalīties visas ieinteresētās personas, piemēram, valsts iestādes, patērētāji, ražotāji, izplatītāji un vides organizācijas,

–        marķējums ir pieejams visām ieinteresētajām personām.

Līgumslēdzējas iestādes var norādīt, ka produkciju un pakalpojumus ar ekomarķējumu uzskata par atbilstošiem tehniskajām specifikācijām, kas paredzētas līguma dokumentos; tām jāpieņem visi pārējie atbilstošie pierādījumi, piemēram, ražotāja tehniskā dokumentācija vai pārbaudes protokols, ko sagatavojusi atzīta struktūra.

[..]

8.      Izņemot tad, ja līguma priekšmets to attaisno, tehniskajās specifikācijās nemin konkrētus ražotājus vai avotus vai konkrētus procesus, vai tirdzniecības markas, patentus, tipus, vai konkrētu izcelsmi, vai produkciju, kas labvēlīgi vai nelabvēlīgi ietekmē dažus uzņēmumus vai konkrētu produkciju. Šādas atsauces ir atļautas izņēmuma gadījumos, ja nav iespējams sniegt pietiekami precīzu un skaidru līguma priekšmeta aprakstu atbilstīgi 3. un 4. punktam; katrai šādai atsaucei pievieno vārdus “vai ekvivalents”.”

7        Direktīvas 2004/18 26. pants ir formulēts šādi:

“Līgumsaistību izpildes nosacījumi

Līgumslēdzējas iestādes var paredzēt īpašus nosacījumus attiecībā uz līgumsaistību izpildi, ja vien tie ir saderīgi ar Kopienu tiesību aktiem un ir minēti līguma paziņojumā vai specifikācijās. Līgumsaistību izpildes nosacījumi konkrēti var skart sociālos un vides jautājumus.”

8        Šīs direktīvas 39. panta 2. punktā ir noteikts:

“Ja papildu informācija par specifikācijām un apliecinoši dokumenti ir pieprasīti laikus, tad līgumslēdzējas iestādes vai kompetentās struktūrvienības tos piegādā ne vēlāk kā sešas dienas pirms piedāvājumu saņemšanai noteiktā termiņa.”

9        Direktīvas 2004/18 44. panta, kura virsraksts ir “Dalībnieku atbilstības pārbaude un atlase un līguma slēgšanas tiesību piešķiršana”, 1. punktā ir paredzēts, ka līgumslēdzējas iestādes pēc tam, kad ir pārbaudījušas neizslēgto pretendentu atbilstību, pamatojoties uz atbilstošiem kritērijiem, tostarp, profesionālās un tehniskās kompetences vai spēju kritērijiem, kas ir paredzēti direktīvas 48. pantā, piešķir līguma slēgšanas tiesības, ņemot vērā kritērijus, kas galvenokārt ir minēti šīs direktīvas 53. pantā. Atbilstoši minētās direktīvas 44. panta 2. punktam:

“Līgumslēdzējas iestādes var prasīt kandidātu un pretendentu atbilstību minimālajiem iespēju [spēju] līmeņiem atbilstīgi 47. un 48. pantam.

Konkrēta līguma saistībā prasītās 47. un 48. pantā minētās informācijas apjomam un minimālajiem iespēju [spēju] līmeņiem jābūt attiecinātiem uz minētā līguma priekšmetu un samērojamiem ar to.

[..]”

10      Direktīvas 2004/18 48. panta, kura virsraksts ir “Tehniskās un/vai profesionālās iespējas [spējas]”, 1. punktā ir paredzēts:

“Komersantu tehniskās un/vai profesionālās iespējas [spējas] novērtē un pārbauda saskaņā ar 2. un 3. punktu.”

11      Saskaņā ar minētā panta 2. punktu komersantu tehniskās spējas var pierādīt ar vienu vai vairākiem līdzekļiem, kas uzskaitīti šajā normā, saistībā ar būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu veidu, apjomu vai nozīmīgumu un izmantošanu. Saistībā ar piegāžu publiskā iepirkuma līgumiem minētās normas a), ii), b)?d) un j) punktā ir minēti šādi faktori:

–        galveno iepriekšējos trijos gados veikto piegāžu vai sniegto pakalpojumu uzskaitījums;

–        norāde par iesaistītajiem tehniķiem vai tehniskajām struktūrām, kas, iespējams, nav saistītas ar uzņēmumu, it īpaši minot atbildīgos par kvalitātes kontroli;

–        to tehnisko iekārtu un pasākumu apraksts, ko piegādātājs izmanto, lai nodrošinātu kvalitāti un mācību un pētniecības materiāli tehnisko bāzi uzņēmumā;

–        ja piegādājamā produkcija vai pakalpojumi ir sarežģīti vai, izņēmuma kārtā, ir vajadzīgi īpašam nolūkam – pārbaude, ko veic līgumslēdzēja iestāde vai tā tiek veikta tās uzdevumā, ir par piegādātāja ražošanas jaudām un, ja vajadzīgs, mācību un pētniecības līdzekļiem, kas komersantam ir pieejami, un kvalitātes kontroles pasākumiem, kurus tas piemēros, un

–        attiecībā uz piegādājamo produkciju – paraugi, apraksti vai fotoattēli vai sertifikāti, kas apliecina produkcijas atbilstību konkrētām specifikācijām vai normām.

12      Atbilstoši minētā 48. panta 6. punktam līgumslēdzējas iestādes paziņojumā vai uzaicinājumā uz konkursu nosaka, kuras no 2. punktā minētajām norādēm tās vēlas saņemt.

13      Direktīvas 2004/18 53. pantā ir noteikts:

“Līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriji

1.      [..] [V]alsts līgumu [publiskā iepirkuma līgumu] slēgšanas tiesības līgumslēdzējas iestādes piešķir, pamatojoties uz kritērijiem, kas ir vai nu:

a)      ja izvēlas piedāvājumu, kas ir ekonomiski visizdevīgākais no līgumslēdzējas iestādes viedokļa – dažādi kritēriji saistībā ar konkrētā valsts līguma [publiskā iepirkuma līguma] priekšmetu, piemēram, kvalitāte, cena, tehniskā vērtība, estētiskās un funkcionālās īpašības, vides raksturlielumi, ekspluatācijas izmaksas, izmaksu lietderība, garantijas remonts un tehniskā palīdzība, piegādes datums un piegādes vai darbu pabeigšanas laikposms, [..]

[..].”

II –  Tiesvedības priekšvēsture

A –  Paziņojums par paredzamo publisko iepirkumu

14      2008. gada 16. augustā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī pēc Nīderlandes Ziemeļholandes provinces lūguma tika publicēts paziņojums par publisko iepirkumu kafijas automātu piegādei un apkopei sākot no 2009. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā – “paziņojums par paredzamo publisko iepirkumu”).

15      Šā paziņojuma II sadaļas 1.5. punktā šis iepirkums ir aprakstīts šādi:

“Ziemeļholandes province ir noslēgusi līgumu par kafijas automātu apkopi. Šā līguma darbība beidzas 2009. gada 1. janvārī. Province paredz Eiropas mēroga konkursa kārtībā noslēgt jaunu līgumu, kas stāsies spēkā 2009. gada 1. janvārī. Svarīgs aspekts ir Ziemeļholandes provinces centieni kafijas automātos intensīvāk izmantot bioloģiskos un godīgas tirdzniecības produktus.”

16      Minētā paziņojuma III sadaļas 1. punkts bija veltīts publiskā iepirkuma noteikumiem. Pēc norādēm attiecībā uz galvojumiem un garantijām, finansiālajiem nosacījumiem un maksājumiem, kā arī prasībām attiecībā uz apakšuzņēmēju nolīgšanas juridisko veidu šīs nodaļas 1.4. punktā ailē “Citi īpaši līguma izpildes nosacījumi” bija ieraksts “Nav”.

17      Paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu IV sadaļas 2.1. punktā ir norādīts, ka tiesības slēgt publiskā iepirkuma līgumu tiks piešķirtas ekonomiski visizdevīgākajam piedāvājumam. No minētās nodaļas 3.4. punkta izriet, ka beigu termiņš piedāvājumu iesniegšanai ir 2008. gada 26. septembra plkst. 12.

B –  Iepirkuma procedūras specifikācijas

18      Paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu bija norādīts uz iepirkuma procedūras specifikācijām ar virsrakstu “Uzaicinājums iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā”, kas datētas ar 2008. gada 11. augustu (turpmāk tekstā – “iepirkuma procedūras specifikācijas”).

19      Iepirkuma procedūras specifikāciju 1.3. apakšnodaļas, kuras virsraksts ir “Iepirkuma apstākļi”, pirmajai daļai bija tāds pats saturs kā paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu II sadaļas 1.5. punktam. Šīs apakšnodaļas otrās daļas nobeigums bija šāds:

“Piedāvājumi tiks vērtēti gan atkarībā no kvalitātes un vides kritērijiem, gan arī cenas.”

20      Iepirkuma procedūras specifikāciju 1.4. apakšnodaļā iepirkuma priekšmets kopsavilkuma veidā bija aprakstīts šādi:

“Ziemeļholandes province, lai nomātu pusautomātiskas (full-operational) ierīces karstu un aukstu dzērienu tirdzniecībai, veic to piegādes, uzstādīšanas un uzturēšanas pasūtījumu. Tāpat Ziemeļholandes province veic automātiem nepieciešamo piegādājamo sastāvdaļu pasūtījumu [..] atbilstoši prasībām un vēlmēm, kas aprakstītas konkursa dokumentos. [..] Nozīmīgi aspekti ir ilgtspējība un funkcionalitāte.”

21      Iepirkuma procedūras specifikāciju 1.5. apakšnodaļā bija paredzēts, ka publiskais iepirkums attiecās uz trīs gadu līgumu, kuru var pagarināt uz vienu gadu.

22      Atbilstoši iepirkuma procedūras specifikāciju 3.4. apakšnodaļai, kas attiecas uz reģistrēšanas nosacījumiem, alternatīvu piedāvājumu iesniegšana nebija atļauta. Ieinteresētajām personām un pretendentiem bija pienākums veikt izpēti saistībā ar visiem atbilstošajiem līguma nosacījumiem, tostarp uzdodot līgumslēdzējai iestādei jautājumus, uz kuriem jāsniedz atbilde informācijas paziņojumā.

23      Minētais informācijas paziņojums iepirkuma procedūras specifikāciju 2.3. apakšnodaļas 5. sadaļā bija definēts kā dokuments, kurā ir ietvertas atbildes uz jautājumiem, kurus ir uzdevušas ieinteresētās personas, kā arī iepirkuma procedūras specifikāciju varbūtējie grozījumi vai cita līguma dokumentācija, kura ietilpst iepirkuma procedūras specifikācijās un kurai ir priekšroka pār citām tās daļām, kā arī to pielikumiem. Turklāt minētās apakšnodaļas 3. un 5. sadaļā bija precizēts, ka informācijas paziņojums tiek publicēts interneta vietnē, kas esot veltīta Ziemeļholandes provincē notiekošajiem konkursiem, un visas ieinteresētās personas saņemot paziņojumu pa elektronisko pastu, tiklīdz šajā vietnē ir publicētas atbildes.

24      Iepirkuma procedūras specifikāciju 4.4. apakšnodaļas virsraksts bija “Atbilstības prasības/minimālie līmeņi”. Šīs prasības tika definētas iepirkuma procedūras specifikāciju ievaddaļā kā prasības, kuras pretendentam ir jāievēro, lai tā piedāvājums tiktu ņemts vērā, un kuras ir izteiktas vai nu izslēgšanas pamatu vai minimālo prasību formā.

25      4.4. apakšnodaļas 1.–5. sadaļā attiecīgi bija aplūkots apgrozījums, profesionālo risku apdrošināšana, pretendenta pieredze, kvalitātes prasības un klientu apmierinātības novērtēšana.

26      Minētās apakšnodaļas 4. sadaļā ar virsrakstu “Kvalitātes prasības” bija ietverts 2. punkts, kurš bija formulēts šādi:

“Saistībā ar ilgtspējīgu pirktspēju un sociāli atbildīgu rīcību Ziemeļholandes province prasa, lai piegādātājs izpildītu ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritērijus. Kādā veidā Jūs izpildāt ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritērijus[?] Turklāt ir jānorāda, kādā mērā piegādātājs sekmē kafijas tirgus ilgtspējas uzlabošanu un ekoloģiski, sociāli un ekonomiski atbildīgu kafijas produktu ražošanu. [..]”

27      Šī prasība vēlreiz ir norādīta 6. sadaļā, minētās 4.4. apakšnodaļas pēdējā sadaļā, kurā ir ietverts tostarp “Kvalitātes standartu” pārskats šādā formulējumā:

“11.      Ilgtspējīga pirktspēja un [uzņēmumu sociālā atbildība: izslēdzošs (knock out) kritērijs]”.

28      Iepirkuma procedūras specifikāciju 5.2. apakšnodaļas 1. sadaļā, kuras virsraksts ir “Obligātā prasība 1: Noteikumi”, bija norādīts uz atsevišķu pielikumu un precizēts, ka pretendentiem ir jāatbilst tajā formulētajiem noteikumiem.

29      Iepirkuma procedūras specifikāciju A pielikumā, kura virsraksts ir “Noteikumi”, tostarp bija ietverti šādi punkti:

“31.      Ziemeļholandes province kafijas un tējas dzeršanai izmanto “MAX HAVELAAR” un “EKO” kvalitātes marķējumus. [..] [Vērtējums:] prasība[.]

[..]

35.      Sastāvdaļām pēc iespējas jāatbilst “EKO” un/vai “MAX HAVELAAR” kvalitātes marķējumiem.” [..] [Maksimums] 15 [punkti. Vērtējums:] vēlams[.]”

30      No iepirkuma procedūras specifikāciju pielikumiem un vispārējās sistēmas izriet, ka minētais 35. punkts attiecās uz tādām konkrētām sastāvdaļām dzērienu, izņemot tējas un kafijas, pagatavošanai kā piens, cukurs un kakao (turpmāk tekstā – “sastāvdaļas”).

C –  Informācijas paziņojums

31      2008. gada 9. septembrī Ziemeļholandes province publicēja informācijas paziņojuma, kas ir paredzēts iepirkuma procedūras specifikāciju 2.3. apakšnodaļā, 11. un 12. punktu. Šie punkti attiecās uz jautājumu par iepirkuma procedūras specifikāciju A pielikuma 31. un 35. punktu, kuri bija formulēti šādi: “Vai var uzskatīt, ka attiecībā uz norādītajiem kvalitātes marķējumiem attiecas apzīmējums: vai līdzīgi [?]” Līgumslēdzēja iestāde sniedza šādu atbildi:

“00011 [..] 31. [punkts] [..]

[..]

Ar nosacījumu, ka kritēriji ir salīdzināmi vai identiski.

00012 [..] 35. [punkts] [..]

[...]

Sastāvdaļām var būt marķējums, kas balstīts uz tādiem pašiem kritērijiem.”

32      No 2008. gada 24. decembrī Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētā paziņojuma izriet, ka tiesības slēgt līgumu tika piešķirtas Nīderlandes sabiedrībai Maas International.

D –  Kvalitātes marķējumi “EKO” un “MAX HAVELAAR”

33      Saskaņā ar Komisijas apgalvojumiem, kurus Nīderlandes Karaliste šajā ziņā nav apstrīdējusi, kvalitātes marķējumu “EKO” un “MAX HAVELAAR” īpašības var raksturot šādi.

1.     Kvalitātes marķējums “EKO”

34      Nīderlandes privāttiesisko kvalitātes marķējumu “EKO” piešķir produktiem, kuru sastāvā ir vismaz 95 % bioloģiskās lauksaimniecības izcelsmes sastāvdaļu. To pārvalda Nīderlandes fonds, kas ir izveidots saskaņā ar civiltiesībām un kura mērķis ir atbalstīt bioloģisko lauksamniecību, kādu to faktisko apstākļu norises laikā reglamentēja Padomes 1991. gada 24. jūnija Regula (EEK) Nr. 2092/91 par lauksaimniecības produktu bioloģisku ražošanu un norādēm par to uz lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem (OV L 198, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2004. gada 24. februāra Regulu (EK) Nr. 392/2004 (OV L 65, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2092/91”), un cīnīties pret krāpšanu. Šis fonds tika norādīts kā kompetentā iestāde, kas ir atbildīga par minētajā regulā noteikto pienākumu ievērošanas kontrolēm.

35      “EKO” ir Iekšējā tirgus saskaņošanas birojā (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) reģistrācijai pieteikta preču zīme.

2.     Kvalitātes marķējums “MAX HAVELAAR”

36      Kvalitātes marķējums “MAX HAVELAAR” arī ir privāttiesisks kvalitātes marķējums, kuru pārvalda fonds, kas ir izveidots saskaņā ar Nīderlandes civiltiesībām, atbilstoši normām, kuras pieņēmusi attiecīgā starptautiskā organizācija Fairtraide Labelling Organisation (FLO). To izmanto daudzās valstīs, tostarp Nīderlandē.

37      Šis marķējums, kura mērķis ir atbalstīt godīgas tirdzniecības produkcijas tirgošanu, apstiprina, ka produkti, kuriem tas ir piešķirts, par godīgām cenām un nosacījumiem ir iegādāti no organizācijām, kuras veido nelieli ražotāji no jaunattīstības valstīm. Šajā ziņā minētā kvalitātes marķējuma piešķiršana ir balstīta uz četru kritēriju ievērošanu: samaksātajai cenai ir jāsedz visas izmaksas; tai ir jāietver piemaksa pie cenas pasaules tirgū; ražošanai ir jābūt finansētai avansā un importētājam ir jāuztur ilgtermiņa komercattiecības ar ražotājiem. FLO veic gan auditu, gan sertifikāciju.

38      Arī “MAX HAVELAAR” ir ITSB reģistrācijai pieteikta preču zīme.

III –  Pirmstiesas procedūra un tiesvedība Tiesā

39      2009. gada 15. maijā Komisija nosūtīja Nīderlandes Karalistei brīdinājuma vēstuli. Saskaņā ar šo vēstuli iepirkuma procedūras specifikācijās strīdīgajā iepirkumā, kuras sastādījusi Ziemeļholandes province, nebija ievērota Direktīva 2004/18 tādējādi, ka piegādājamai tējai un kafijai bija noteikti kvalitātes marķējumi “MAX HAVELAAR” un “EKO” vai kvalitātes marķējumi, kas ir balstīti uz līdzīgiem vai tādiem pašiem kritērijiem, šie kvalitātes marķējumi bija noteikti kā piešķiršanas kritēriji sastāvdaļām un pretendentu tehniskās un profesionālās spējas bija novērtētas, pamatojoties uz atlases kritērijiem, kas neietilpst šīs direktīvas šajā ziņā slēgtajā sistēmā.

40      Ar 2009. gada 17. augusta vēstuli Nīderlandes Karaliste, apstrīdot daudzos Komisijas iebildumus, atzina, ka strīdīgajā iepirkumā minētās direktīvas izpratnē bija nepilnības, tomēr konkrētus uzņēmējus, kas ir potenciāli ieinteresētās personas, tās nelabvēlīgi neietekmēja.

41      2009. gada 3. novembrī Komisija nosūtīja šai dalībvalstij argumentētu atzinumu, kurā tā atkārtoja iepriekš izteiktos iebildumus, aicinot dalībvalsti veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu šī atzinuma prasības divu mēnešu laikā no tā saņemšanas brīža.

42      Ar 2009. gada 31. decembra vēstuli minētā dalībvalsts apstrīdēja Komisijas paustās nostājas pamatotību.

43      Līdz ar to Komisija nolēma celt šo prasību.

44      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 11. februāra rīkojumu Dānijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā Nīderlandes Karalistes prasījumu atbalstam. Šīs iestāšanās lietā atsaukums tika apstiprināts ar Tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2011. gada 14. novembra rīkojumu.

IV –  Par prasību

45      Komisija savas prasības pamatojumam izvirza trīs pamatus.

46      Pirmais un trešais pamats attiecas uz kvalitātes marķējumu “EKO” un “MAX HAVELAAR” izmantošanu, pirmkārt, strīdīgā iepirkuma tehniskajās specifikācijās attiecībā uz piegādājamo kafiju un tēju un, otrkārt, piešķiršanas kritērijos attiecībā uz piegādājamām sastāvdaļām. Pirmajam pamatam ir divas daļas, kas attiecas, pirmkārt, uz Direktīvas 2004/18 23. panta 6. punkta pārkāpumu saistībā ar kvalitātes marķējuma “EKO” izmantošanu un, otrkārt, uz tā paša panta 8. punkta pārkāpumu saistībā ar kvalitātes marķējuma “MAX HAVELAAR” izmantošanu. Trešais pamats ir par minētās direktīvas 53. panta 1. punkta pārkāpumu un ir balstīts uz diviem iebildumiem, un ar to Komisija apgalvo, ka pēdējais minētais noteikums nepieļauj kvalitātes marķējumu izmantošanu un ka minētie kvalitātes marķējumi nebija saistīti ar attiecīgā līguma priekšmetu.

47      Otrais pamats attiecas uz prasību pretendentiem izpildīt “ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritērijus”. Tas ir iedalīts trīs daļās, kas atbilstoši attiecas uz Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punkta pirmās daļas un 48. panta pārkāpumu, jo šī prasība neatbilst nevienai no tās noteikumos atļautajām prasībām, uz minētās direktīvas 44. panta 2. punkta otrās daļas pārkāpumu, jo minētā prasība nav saistīta ar līguma priekšmetu, un uz tās pašas direktīvas 2. pantā paredzētā pārskatāmības pienākuma pārkāpumu, jo jēdzieniem “ilgtspējīga pirktspēja” un “uzņēmumu sociālā atbildība” nav pietiekamas precizitātes pakāpes.

A –  Ievada apsvērumi

1.     Par Direktīvas 2004/18 piemērojamību

48      Jānorāda, ka, pirmkārt, strīdīgais publiskais iepirkums, kas uz nomas pamata ietver nodrošināšanu ar dzērienu automātiem un to uzturēšanu, kā arī to darbībai nepieciešamo produktu piegādi, ir piegāžu publiskā iepirkuma līgums Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

49      Otrkārt, Nīderlandes Karaliste nav apstrīdējusi Komisijas veikto novērtējumu attiecībā uz šī iepirkuma līguma vērtību, proti, EUR 760 000. Līdz ar to jāsecina, ka šī direktīva, ņemot vērā direktīvas 7. pantā noteiktās robežvērtības, ir piemērojama minētajam līgumam.

2.     Prasības un vēlmju apjoms, uz ko attiecas pirmais un trešais pamats

50      Lietas dalībnieki nav vienisprātis par iepirkuma procedūras specifikāciju A pielikumā attiecīgi 31. un 35. punktā minētās prasības un vēlmju apjomu. Komisija, atsaucoties uz šiem punktiem, uzskata, ka šī prasība un vēlmes balstās uz to, lai attiecīgajiem produktiem būtu kvalitātes marķējumi “EKO” un/vai “MAX HAVELAAR” vai vismaz kvalitātes marķējumi, kas ir balstīti uz līdzīgiem vai tādiem pašiem kritērijiem, ja ņem vērā informācijas paziņojuma 11. un 12. punktu. Nīderlandes Karaliste norāda, ka no paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu II sadaļas 1.5. punkta un iepirkuma procedūras specifikāciju 1.3. apakšnodaļas tieši pretēji izrietot, ka līgumslēdzēja iestāde ir pieprasījusi vai vēlējusies, lai tiktu piegādāti bioloģiskās lauksaimniecības un godīgas tirdzniecības produkti, šo kvalitātes marķējumu vai līdzvērtīgu kvalitātes marķējumu minēšana esot vienīgi paskaidrojums izpildāmiem kritērijiem.

51      Pirmkārt, ir jākonstatē, ka iepirkuma procedūras specifikācijas nevar interpretēt tā, kā to dara Nīderlandes Karaliste.

52      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka iepirkuma procedūras specifikāciju apjoms ir jānosaka no potenciālo pretendentu viedokļa, jo publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras Direktīvā 2004/18 ir tieši paredzētas, lai nodrošinātu iespējamiem pretendentiem, kas reģistrēti Eiropas Savienībā, piekļuvi tos interesējošiem publiskajiem iepirkumiem (šajā ziņā skat. 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑220/05 Auroux u.c., Krājums, I‑385. lpp., 53. punkts). Šajā gadījumā iepirkuma procedūras specifikācijas potenciālie pretendenti varēja saprast vienīgi tā, ka tās paredz attiecīgajā prasībā vai vēlmēs minētos kvalitātes marķējumus.

53      Šī prasība un vēlmes bija izklāstītas iepirkuma procedūras specifikāciju pielikumā, kurā ietverti “Noteikumi”, kas saskaņā ar šo specifikāciju 5.2. apakšnodaļas 1. sadaļu pretendentiem bija jāizpilda atbilstoši tam, kā tie bija formulēti. Minēto noteikumu 31. un 35. punkts skaidri un bez atrunām norādīja uz kvalitātes marķējumiem “EKO” un “MAX HAVELAAR” un alternatīvu izslēgšanu, kuru iesniegšana katrā ziņā bija aizliegta atbilstoši šo specifikāciju 3.4. apakšnodaļai. Šādos apstākļos nevar atzīt, ka pēc savas nozīmes ne tik precīza atsauce, atbilstoši kurai “[s]varīgs aspekts ir Ziemeļholandes provinces centieni kafijas automātos intensīvāk izmantot bioloģiskos un godīgas tirdzniecības produktus” un kura ir ietverta paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu II sadaļas 1.5. punktā un iepirkuma procedūras specifikāciju 1.3. apakšnodaļā, t.i., tā neietilpst līguma dokumentācijas sastāvdaļās, kas ir veltītas līgumslēdzējas iestādes prasībām vai vēlmēm, varēja norādīt, ka attiecīgās prasības un vēlmes vispārīgi attiecās uz faktu, ka attiecīgajiem produktiem bija jābūt bioloģiskās lauksaimniecības un godīgas tirdzniecības produkcijai.

54      Otrkārt, vēlāk izdarītos precizējumus informācijas paziņojuma 11. un 12. punktā, ka norāde uz kvalitātes marķējumiem “EKO” un “MAX HAVELAAR” šajās prasībās un vēlmēs attiecas arī uz līdzvērtīgiem kvalitātes marķējumiem, proti, kas ir balstīti uz tādiem pašiem vai līdzīgiem piešķiršanas kritērijiem, nevar ņemt vērā, pamatojoties uz Direktīvas 2004/18 39. panta 2. punktu.

55      Ja, kā ir norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 71. punktā, papildu informācija par specifikācijām un apliecinošiem dokumentiem, kurus paredz šī tiesību norma, var precizēt noteiktus jautājumus un sniegt konkrētu informāciju, tā nevar grozīt, kaut arī ar labojumiem, būtisku iepirkuma nosacījumu, pie kuriem pieder tehniskās specifikācijas un piešķiršanas kritēriji, kādi tie bija formulēti iepirkuma procedūras specifikācijās, apjomu, uz kuru ieinteresētie uzņēmumi ir likumīgi pamatojušies, pieņemot lēmumu sagatavot piedāvājuma iesniegšanu vai, gluži pretēji, atteikties no piedalīšanās attiecīgajā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā. Tas izriet gan no 39. panta 2. punktā minētā jēdziena “papildu informācija”, gan no īsā termiņa, proti, sešas dienas, kurām saskaņā ar šo tiesību normu jābūt starp tādas informācijas paziņošanu un piedāvājumu saņemšanas termiņu.

56      Šajā ziņā gan vienlīdzīgas attieksmes princips, gan pārskatāmības pienākums, kas no tā izriet, prasa, lai publiskā iepirkuma līguma priekšmets un piešķiršanas kritēriji būtu skaidri noteikti no publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras sākuma (šajā sakarā skat. 2009. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑299/08 Komisija/Francija, Krājums, I‑11587. lpp., 41. un 43. punkts).

57      Tādējādi ir jākonstatē, ka līguma dokumentācija, kurā ir noteikts tā priekšmets un piešķiršanas kritēriji, pirmkārt, noteica, ka piegādājamai kafijai un tējai ir jābūt kvalitātes marķējumiem “EKO” un “MAX HAVELAAR”, un, otrkārt, iekļāva vēlmi, lai piegādājamām sastāvdaļām būtu tie paši kvalitātes marķējumi.

B –  Par pirmo pamatu – Direktīvas 2004/18 23. panta 6. un 8. punkta pārkāpumu attiecībā uz piegādājamās kafijas un tējas tehniskajām specifikācijām

58      Pirmais Komisijas izvirzītais pamats attiecas uz iepirkuma procedūras specifikāciju A pielikuma 31. punktā minēto prasību, atbilstoši kurai “Ziemeļholandes province kafijas un tējas dzeršanai izmanto “MAX HAVELAAR” un “EKO” kvalitātes marķējumus”.

1.     Par pirmā pamata pirmo daļu – Direktīvas 2004/18 23. panta 6. punkta pārkāpumu attiecībā uz kvalitātes marķējuma “EKO” izmantošanu piegādājamās kafijas un tējas tehniskajās specifikācijās

a)     Lietas dalībnieku argumenti

59      Saistībā ar pirmā pamata pirmo daļu Komisija būtībā apgalvo, ka prasība, atbilstoši kurai piegādājamai kafijai un tējai ir jābūt kvalitātes marķējumam “EKO” vai citam līdzvērtīgam kvalitātes marķējumam, proti, kas apliecina, ka tie ir bioloģiskās lauksaimniecības produkti, ir raksturlielumu apraksts, kas tiek prasīts attiecīgajiem produktiem, un tādējādi tehniskā specifikācija, uz kuru attiecas Direktīvas 2004/18 23. pants. Šī panta 6. punkts, kurā ar zināmiem nosacījumiem ir atļauts izmantot tādu ekomarķējumu kā kvalitātes marķējums “EKO” vides raksturlielumu formulēšanas ietvaros, tomēr neļauj paredzēt pašu ekomarķējumu.

60      Nīderlandes Karaliste norāda, ka kvalitātes marķējums “EKO”, ņemot vērā, ka tas ir pazīstams attiecīgās nozares uzņēmējiem, nepārprotami šo uzņēmēju apziņā saistās ar bioloģiskās lauksaimniecības produktiem, ņemot vērā Regulu Nr. 2092/91 brīdī, kad tika izstrādāta līguma dokumentācija. Ieinteresēts uzņēmējs, kas ir samērā rūpīgs, katrā ziņā bez jebkādām grūtībām internetā atrastu uz šo marķējumu attiecošo kritēriju aprakstu vai varētu izjautāt līgumslēdzēju iestādi. Tādējādi būtu nereāli uzskatīt, ka atsauce uz kvalitātes marķējumu “EKO” radītu risku pārkāpt vienlīdzīgas attieksmes principu, ņemot vērā, ka potenciālais pretendents, kurš nav izpratis šo atsauci, varētu zaudēt interesi par attiecīgo iepirkumu vai izšķiroši kavēt savas darbības.

b)     Tiesas vērtējums

61      Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/18 23. panta 3. punkta b) apakšpunktu tehniskās specifikācijas var tik izteiktas ar darbības rezultātiem vai funkcionālām prasībām, kuras var ietvert vides raksturlielumus. Atbilstoši šīs direktīvas preambulas 29. apsvērumam izmantotā ražošanas metode var būt šāda vides prasība. Tātad starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka kvalitātes marķējums “EKO” tiktāl, ciktāl tas ir balstīts uz vides raksturlielumiem un atbilst nosacījumiem, kas uzskaitīti Direktīvas 2004/18 23. panta 6. punktā, ir “ekomarķējums” šīs normas izpratnē. Turklāt Ziemeļholandes province, nosakot prasību attiecībā uz piegādājamās tējas un kafijas īpašību saistībā ar šo kvalitātes marķējumu, šajā ziņā ir noteikusi tehnisko specifikāciju. Tādējādi šī pirmā pamata daļa ir jāizskata saistībā ar šo pēdējo minēto tiesību normu.

62      Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/18 2. pantu, kurā ir noteikti publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas principi, līgumslēdzējas iestādes pret visiem komersantiem izturas vienādi un nediskriminējoši un rīkojas pārskatāmi. Šiem principiem ir izšķiroša nozīme attiecībā uz tehniskajām specifikācijām, ņemot vērā diskriminācijas riskus, kas ir saistīti ar šo specifikāciju izvēli vai veidu, kādā tie ir formulēti. Tādējādi Direktīvas 2004/18 23. panta 2. punktā un 3. punkta b) apakšpunktā, un preambulas 29. apsvēruma pēdējā teikumā ir uzsvērts, ka tehniskās specifikācijas dod pretendentiem vienādas piekļuves iespēju un nerada nepamatotus šķēršļus publiskā iepirkuma konkursa atklātībai, ka tām ir jābūt pietiekami precīzām, lai pretendenti varētu noteikt līguma priekšmetu un lai līgumslēdzējas iestādes varētu piešķirt līguma slēgšanas tiesības, un ka tās ir jānorāda skaidri, lai visi pretendenti zinātu, kādas ir līgumslēdzējas iestādes noteiktās prasības. Direktīvas 2004/18 23. panta 6. punkts ir jāinterpretē, it īpaši ņemot vērā šos apsvērumus.

63      No šīs normas pirmās daļas izriet, ka attiecībā uz prasībām saistībā ar vides raksturlielumiem normā ir līgumslēdzējām iestādēm piešķirta iespēja izmantot sīki izstrādātās ekomarķējuma specifikācijas, taču ne pašu ekomarķējumu. Precizitātes prasība, kas paredzēta Direktīvas 2004/18 23. panta 3. punkta b) apakšpunktā – uz kuru ir atsauce minētā panta 6. punktā – un izskaidrota direktīvas preambulas 29. apsvēruma pēdējā teikumā, nepieļauj minētās normas plašu interpretāciju.

64      Protams, lai vienkāršotu tādas prasības ievērošanas pārbaudi, šī 23. panta 6. punkta otrajā daļā līgumslēdzējām iestādēm turklāt ir atļauts norādīt, ka produkciju ar ekomarķējumu, kurai tās izmanto sīki izstrādātās specifikācijas, uzskata par atbilstošu attiecīgajām specifikācijām. Tomēr šī otrā daļa nepaplašina minētā 23. panta 6. punkta pirmās daļas piemērojamību, jo ar to ir atļauts izmantot ekomarķējumu tikai pakārtotā veidā kā pierādījumu, ka tas atbilst “tehniskajām specifikācijām, kas paredzētas līguma dokumentos”.

65      Saskaņā ar to pašu Direktīvas 2004/18 23. panta 6. punkta otro daļu līgumslēdzējam iestādēm ir jāpieņem visi pārējie atbilstošie pierādījumi, piemēram, ražotāja tehniskā dokumentācija vai pārbaudes protokols, ko sagatavojusi atzīta struktūra.

66      Turklāt ir jāatgādina, ka, lai gan, kā apgalvo Nīderlandes Karaliste, līgumslēdzējai iestādei ir tiesības sagaidīt, ka ieinteresētie uzņēmēji būs pietiekami informēti un samērā rūpīgi, tomēr šāda tiesiskā paļāvība paredz, ka pati līgumslēdzēja iestāde ir skaidri formulējusi savas prasības (šajā ziņā skat. 2010. gada 22. aprīļa spriedumu lietā C‑423/07 Komisija/Spānija, Krājums, I‑3429. lpp., 58. punkts). A fortiori uz šo paļāvību nevar atsaukties, lai līgumslēdzējas iestādes atbrīvotos no pienākumiem, kurus tām nosaka Direktīva 2004/18.

67      Turklāt, nebūt nebūdama pārmērīga formāla prasība, līgumslēdzējai iestādei noteiktais pienākums tieši norādīt sīki izstrādātus vides raksturlielumus, kurus tā paredz noteikt, kaut arī izmanto ekomarķējuma definētos raksturlielumus, ir nepieciešams, lai atļautu potenciālajiem pretendentiem atsaukties uz vienu oficiālu dokumentu, kuru izdevusi pati līgumslēdzēja iestāde un kurš tādējādi nav pakļauts informācijas meklēšanas nejaušībām un varbūtējām izmaiņām, kas laika gaitā radušās konkrētam ekomarķējumam piemērojamos kritērijos.

68      Turklāt ir jānorāda, ka nav nozīmes Nīderlandes Karalistes izvirzītajam iebildumam, atbilstoši kuram tāpēc, ka kvalitātes marķējums “EKO” sniedz informāciju par produkcijas, kurai ir šis marķējums, bioloģisko ražošanas metodi, sīki izstrādātu raksturlielumu norādīšana prasītu visu Regulas Nr. 2092/91 prasību uzskaitīšanu, kas būtu daudz neskaidrāk nekā atsauce uz šo kvalitātes marķējumu. Direktīva 2004/18 principā pieļauj paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu vai iepirkuma procedūras specifikācijās atsauci uz tiesību un normatīvajiem aktiem saistībā ar konkrētām tehniskām specifikācijām, ja šāda atsauce ir praktiski neizbēgama, ar nosacījumu, ka tai ir pievienotas visas papildu norādes, kādas, iespējams, prasa šī direktīva (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija, 64. un 65. punkts). Tādējādi, ciktāl lauksaimniecības produktu, kas iegūti ar bioloģiskās ražošanas metodēm un tiek norādīti kā tādi, tirdzniecībā Savienībā ir jāievēro Savienības tiesiskais regulējums šajā jomā, līgumslēdzēja iestāde vajadzības gadījumā, ievērojot jēdzienu “tehniskā specifikācija” Direktīvas 2004/18 VI pielikuma 1. punkta b) apakšpunkta vai direktīvas 23. panta 3. punkta izpratnē, var norādīt iepirkuma procedūras specifikācijās, ka piegādājamai produkcijai ir jāatbilst Regulai Nr. 2092/91 vai citam vēlākam regulējumam, kas to aizvieto.

69      Saistībā ar vēlāko precizējumu, kas izdarīts informācijas paziņojuma 11. punktā un atbilstoši kuram atsauce uz kvalitātes marķējumu “EKO” tāpat paredz līdzvērtīgu kvalitātes marķējumu, papildus tam, kas ir teikts šī sprieduma 54.–56. punktā, ir jāuzsver, ka šāds precizējums katrā ziņā nevar kompensēt neesošu sīki izstrādātu attiecīgajam kvalitātes marķējumam atbilstošu tehnisko specifikāciju identifikāciju.

70      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, iepirkuma procedūras specifikācijās pieprasot, lai konkrētiem piegādājamiem produktiem būtu noteikts ekomarķējums, nevis izmantojot sīki izstrādātas specifikācijas, kas ir noteiktas šim ekomarķējumam, Ziemeļholandes province ir noteikusi tehnisko specifikāciju, kas neatbilst Direktīvas 2004/18 23. panta 6. punktam. Tādējādi pirmā pamata pirmā daļa ir pamatota.

2.     Par pirmā pamata otro daļu – Direktīvas 2004/18 23. panta 8. punkta pārkāpumu attiecībā uz kvalitātes marķējuma “MAX HAVELAAR” izmantošanu piegādājamās kafijas un tējas tehniskajās specifikācijās

a)     Lietas dalībnieku argumenti

71      Saistībā ar pirmā pamata otro daļu Komisija būtībā apgalvo, ka prasība, ka piegādājamai kafijai un tējai ir jābūt kvalitātes marķējumam “MAX HAVELAAR” vai citam līdzvērtīgam kvalitātes marķējumam, proti, kas apliecina, ka tie ir godīgas tirdzniecības produkti, ir raksturlielumu apraksts, kas tiek prasīts attiecīgajiem produktiem, un tādējādi tehniskā specifikācija, uz kuru attiecas Direktīvas 2004/18 23. pants. Šī prasība esot pretrunā šī panta 8. punktam, ar kuru principā ir aizliegts tehniskajās specifikācijās “[minēt] konkrētus [..] avotus vai konkrētus procesus, vai tirdzniecības markas [..] vai konkrētu izcelsmi, vai produkciju, kas labvēlīgi vai nelabvēlīgi ietekmē dažus uzņēmumus vai konkrētu produkciju”, jo minētais marķējums, kas atbilst reģistrācijai pieteiktai preču zīmei, ietilpst katrā no šīm kategorijām.

72      Nīderlandes Karaliste galvenokārt apstrīd, ka kritēriji, ar kuriem ir pamatota kvalitātes marķējuma “MAX HAVELAAR” piešķiršana, varot veidot prasības saistībā ar procesu vai ražošanas metodi, un apgalvo, ka runa esot par sociāliem nosacījumiem, kas piemērojami piegādājamās produkcijas iegādei strīdīgā iepirkuma izpildē, kas ietilpst “līgumsaistību izpildes nosacījumu” jēdzienā Direktīvas 2004/18 26. panta izpratnē. Pakārtoti, pieņemot, ka prasība, kas attiecas uz šo kvalitātes marķējumu, veidojot tehnisku specifikāciju, tā apstrīd šīs direktīvas 23. panta 8. punkta piemērojamību.

b)     Tiesas vērtējums

73      Kā ir izklāstīts šī sprieduma 37. punktā, ar kvalitātes marķējumu “MAX HAVELAAR” apzīmē produktus, kuru pamatā ir godīgas tirdzniecības modelis, kuri ir iegādāti no organizācijām, ko veido nelieli ražotāji no jaunattīstības valstīm, par cenām un nosacījumiem, kas ir labvēlīgi salīdzinājumā ar cenām un nosacījumiem, kurus nosaka konkurence tirgū. No lietas materiāliem izriet, ka šis kvalitātes marķējums ir balstīts uz četriem kritērijiem, atbilstoši kuriem samaksātajai cenai ir jāsedz visas izmaksas un jāietver papildu piemaksa pie cenas pasaules tirgū, ražošanai ir jābūt finansētai avansā un importētājam ir jāuztur ilgtermiņa komercattiecības ar ražotājiem.

74      Jākonstatē, ka tādi kritēriji neatbilst tehniskās specifikācijas jēdziena definīcijai, kas atrodama Direktīvas 2004/18 VI pielikuma 1. punkta b) apakšpunktā, ņemot vērā, ka šī definīcija attiecas tikai uz pašu produktu īpašībām, to ražošanu, iesaiņojumu vai lietošanu, nevis uz nosacījumiem, kādos piegādātājs tos ir iegādājies no ražotāja.

75      Savukārt šo kritēriju ievērošana ietilpst jēdzienā “līgumsaistību izpildes nosacījumi” minētās direktīvas 26. panta izpratnē.

76      Saskaņā ar šo pantu nosacījumi, pamatojoties uz kuriem līgumsaistības ir izpildītas, tostarp var attiekties uz sociālās politikas apsvērumiem. Tas, ka ir noteikts, ka piegādājamā tēja un kafija ir jāiegādājas no nelieliem ražotājiem no jaunattīstības valstīm, ar kuriem ir nodibinātas komercattiecības, kas ir viņiem labvēlīgas, attiecas uz šādiem apsvērumiem. Tādējādi, ņemot vērā minēto 26. pantu, būtu jāizvērtē tāda nosacījuma likumība.

77      Taču ir jākonstatē, ka pirmstiesas procedūrā, tāpat kā pieteikumā par lietas ierosināšanu, Komisija ir kritizējusi attiecīgo iepirkuma procedūras specifikāciju noteikumu, pamatojoties vienīgi uz Direktīvas 2004/18 23. panta 8. punktu, tikai savā replikas rakstā apgalvojot, ka šajā ziņā izvirzītā argumentācija mutatis mutandis attiecas uz izpildes nosacījumu, kas ir reglamentēts direktīvas 26. pantā.

78      Prasības, kura celta atbilstoši LESD 258. pantam, priekšmets ir ierobežots ar šajā pantā paredzēto pirmstiesas procedūru; šai prasībai ir jābūt pamatotai ar tiem pašiem argumentiem un pamatiem, kādi tie ir argumentētajā atzinumā, līdz ar to iebildums, kurš nav formulēts argumentētajā atzinumā, nav pieņemams tiesvedības Tiesā stadijā (šajā ziņā skat. it īpaši 2006. gada 9. februāra spriedumu lietā C‑305/03 Komisija/Apvienotā Karaliste, Krājums, I‑1213. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      Tā rezultātā pirmā pamata otrā daļa ir noraidāma kā nepieņemama.

C –  Par trešo pamatu – Direktīvas 2004/18 53. panta 1. punkta pārkāpumu saistībā ar piešķiršanas kritērijiem, kas attiecas uz piegādājamām sastāvdaļām

80      Trešais pamats ir saistīts ar pirmo pamatu, jo tajā Komisija tāpat norāda uz atsauci līguma dokumentācijā uz kvalitātes marķējumiem “EKO” un “MAX HAVELAAR”, taču kā piešķiršanas kritēriju Direktīvas 2004/18 53. panta izpratnē.

81      Vispirms ir jāatgādina – kā jau tika nospriests šī sprieduma 51.–57. punktā –, ka, atsaucoties uz līguma dokumentāciju, kura nosaka līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijus, Ziemeļholandes province ir noteikusi piešķiršanas kritēriju, kas izpaužas kā fakts, ka piegādājamām sastāvdaļām ir jābūt kvalitātes marķējumiem “EKO” un/vai “MAX HAVELAAR”.

1.     Lietas dalībnieku argumenti

82      Komisija būtībā apgalvo, ka tāds piešķiršanas kritērijs divkārt nonāk pretrunā Direktīvas 2004/18 53. pantam. Pirmkārt, tas neesot saistīts ar līguma priekšmetu, ciktāl kvalitātes marķējumu “EKO” un “MAX HAVELAAR” pamatā esošie kritēriji attiecas nevis uz pašiem piegādājamiem produktiem, bet gan uz pretendentu kopējo politiku, it īpaši kvalitātes marķējuma “MAX HAVELAAR” gadījumā. Otrkārt, minētais piešķiršanas kritērijs neesot saderīgs ar prasībām vienādas piekļuves, nediskriminācijas un pārskatāmības jomā, kuru sekas tostarp ir nelabvēlīga attieksme pret potenciālajiem pretendentiem, kuri veic saimniecisko darbību Nīderlandē vai kuru produktiem nav kvalitātes marķējumu “EKO” un/vai “MAX HAVELAAR”.

83      Nīderlandes Karaliste norāda, ka strīdīgais piešķiršanas kritērijs ir pārskatāms, objektīvs un nediskriminējošs. Minētie kvalitātes marķējumi esot labi pazīstami attiecīgās nozares uzņēmējiem, un tie esot pamatoti ar attiecīgiem kritērijiem, kuri vai nu izriet no Savienības tiesiskā regulējuma lauksaimniecības produktu bioloģiskas ražošanas jomā (saistībā ar kvalitātes marķējumu “EKO”), vai tos nosaka organizācija, kas piešķir kvalitātes marķējumu, un tie potenciāli ir pieejami visiem ieinteresētajiem uzņēmējiem (saistībā ar kvalitātes marķējumu “MAX HAVELAAR”), un samērā rūpīgs potenciālais pretendents varot katrā ziņā viegli ievākt informāciju par šiem attiecīgajiem kritērijiem. Turklāt Direktīva 2004/18 piešķiršanas kritērijiem nenosaka tās pašas prasības, kas attiecas uz tehniskajām specifikācijām, kādas ir paredzētas šīs direktīvas 23. pantā, un tas esot loģiski, jo netiek prasīts, lai visi pretendenti varētu izpildīt piešķiršanas kritēriju. Visbeidzot strīdīgais piešķiršanas kritērijs esot saistīts ar līguma priekšmetu, kurā tostarp ietilpst bioloģiskās lauksaimniecības un godīgas tirdzniecības produktu piegāde, un šī kritērija izpilde sniegtu ziņas par piedāvājumu atbilstību kvalitātes ziņā, kas ļautu novērtēt visizdevīgāko piedāvājumu.

2.     Tiesas vērtējums

84      Pirmkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/18 53. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kad līgumslēdzēja iestāde, kā šajā lietā, nolemj piešķirt līguma slēgšanas tiesības pretendentam, kuram ir ekonomiski visizdevīgākais piedāvājums no šīs iestādes viedokļa, tai pamatojumā ir jāizmanto dažādi kritēriji, kas tai ir jānosaka, izpildot šīs direktīvas prasības, taču minētajā normā, kā izriet no vārda “piemēram” lietošanas, ir ietverts iespējamo kritēriju neizsmeļošs uzskaitījums.

85      Direktīvas 2004/18 53. pants ir skaidrots direktīvas preambulas 46. apsvērumā, kura trešajā un ceturtajā daļā ir precizēts, ka piešķiršanas kritēriji principā var būt ne tikai ekonomiski, bet arī kvalitātes kritēriji. Tādējādi starp piemēriem, kas minēti šā panta 1. punkta a) apakšpunktā, tostarp ir atrodami vides raksturlielumi. Kā ir norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 103. punktā, minētā preambulas apsvēruma ceturtajā daļā turklāt ir noteikts, ka “līgumslēdzēja iestāde var izmantot kritērijus, kuru mērķis ir apmierināt sociālās vajadzības, jo īpaši atsaucoties uz līguma specifikācijās noteiktajām tādu nelabvēlīgu sabiedrības grupu vajadzībām, kuras pārstāv līguma priekšmeta – būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu – saņēmēji vai izmantotāji”. Tātad ir jāpieņem, ka līgumslēdzējām iestādēm tāpat ir atļauts izvēlēties piešķiršanas kritērijus, kas ir balstīti uz sociālās politikas apsvērumiem, kuri var attiekties uz būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu, kas ir līguma priekšmets, izmantotājiem vai saņēmējiem, kā arī uz citām personām.

86      Otrkārt, Direktīvas 2004/18 53. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka piešķiršanas kritēriji ir saistīti ar līguma priekšmetu. Šajā ziņā direktīvas preambulas 46. apsvēruma trešajā daļā ir precizēts, ka “[š]o kritēriju noteikšanas pamats ir līguma priekšmets, jo ar tiem ir jābūt iespējamam novērtēt piedāvājuma efektivitāti attiecībā pret līguma priekšmetu, kā noteikts tehniskajās specifikācijās, un noteikt visizdevīgāko piedāvājumu”, un “ekonomiski visizdevīgākais piedāvājums” ir “[tas], kurš ir visizdevīgākais”.

87      Treškārt, kā izriet no šī preambulas apsvēruma pirmās un ceturtās daļas, atbilstības nodrošināšana vienlīdzības, nediskriminācijas un pārskatāmības principiem paredz, ka piešķiršanas kritēriji ir objektīvi, kas nodrošina to, ka piedāvājumu salīdzināšana un izvērtēšana notiek objektīvi un efektīvas konkurences apstākļos. Tā tas nebūtu attiecībā uz kritērijiem, kas līgumslēdzējai iestādei piešķir neierobežotu izvēles brīvību (skat. attiecībā uz analogām Direktīvas 2004/18 normām agrākajās direktīvās 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑513/99 Concordia Bus Finland, Recueil, I‑7213. lpp., 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

88      Visbeidzot ceturtkārt, kā uzsvērts minētā preambulas apsvēruma otrajā daļā, tie paši principi nosaka līgumslēdzējas iestādes pienākumu visās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras stadijās nodrošināt gan principu par vienlīdzīgu attieksmi pret potenciālajiem pretendentiem, gan principu par pārskatāmiem piešķiršanas kritērijiem, kuri ir jāformulē tā, lai visiem pretendentiem, kuri ir pietiekami informēti un samērā rūpīgi, ļautu uzzināt precīzo piemērošanas jomu un tātad tos interpretēt vienādi (skat. attiecībā uz analogām Direktīvas 2004/18 normām agrākajās direktīvās tostarp 2003. gada 4. decembra spriedumu lietā C‑448/01 EVN un Wienstrom, Recueil, I‑14527. lpp., 56.–58. punkts).

89      Lai izvērtētu tāda iebilduma pamatotību, kurā teikts, ka nav pietiekamas saiknes starp strīdīgo piešķiršanas kritēriju un līguma priekšmetu, pirmkārt, ir jāņem vērā attiecīgie kvalitātes marķējumu “EKO” un “MAX HAVELAAR” kritēriji. Kā izriet no šī sprieduma 34. un 37. punkta, šie pamatā esošie kritēriji raksturo attiecīgi bioloģiskās lauksaimniecības un godīgas tirdzniecības produktus. Kas attiecas uz bioloģiskās ražošanas veidu, kas ir reglamentēts Savienības tiesiskajā regulējumā, proti, lietas faktu rašanās laikā Regulā Nr. 2092/91, tad tās preambulas otrajā un devītajā apsvērumā ir norādīts, ka šis ražošanas veids veicina vides aizsardzību, jo tas paredz ievērojamus ierobežojumus attiecībā uz mākslīgo mēslu un pesticīdu lietošanu. Kas attiecas uz godīgu tirdzniecību, no minētā 37. punkta izriet, ka kritēriji, kurus nosaka kvalitātes marķējumu “MAX HAVELAAR” piešķirošā organizācija, paredz atbalstīt nelielus ražotājus no jaunattīstības valstīm, uzturot ar tiem komercattiecības, kurās tiek ņemtas vērā šo ražotāju patiesās vajadzības, nevis vienkārši tirgus likumi. No šīm norādēm izriet, ka strīdīgais piešķiršanas kritērijs attiecas uz vides un sociāliem raksturlielumiem, kas ir noteikti Direktīvas 2004/18 53. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

90      Otrkārt, jāsecina, ka atbilstoši līguma aprakstam iepirkuma procedūras specifikāciju 1.4. apakšnodaļā šis līgums tostarp attiecās uz kafijas, tējas un citu sastāvdaļu piegādi, kas nepieciešamas tādu dzērienu pagatavošanai, kurus var iegadāties automātos. Turklāt no strīdīgā piešķiršanas kritērija formulējuma izriet, ka tas attiecās vienīgi uz piegādājamām sastāvdaļām minētā līguma ietvaros bez jebkādas ietekmes attiecībā uz pretendentu kopējo iepirkšanas politiku. Tātad šie kritēriji attiecās uz produktiem, kuru piegāde ir minētā līguma priekšmeta sastāvdaļa.

91      Visbeidzot, kā izriet no ģenerāladvokātes secinājumu 110. punkta, nav nepieciešams, lai piešķiršanas kritērijs attiektos uz būtisku produkta raksturlielumu, proti, elementu, kas būtībā iekļaujas tajā. Tādējādi Tiesa ir atzinusi iepriekš minētā sprieduma lietā EVN un Wienstrom 34. punktā, ka ar Savienības tiesisko regulējumu publisko iepirkumu jomā nav pretrunā tas, ka elektroenerģijas piegādes publiskajā iepirkumā līgumslēdzēja iestāde ņem vērā piešķiršanas kritēriju, kas izpaužas kā fakts, ka elektroenerģijai jābūt ražotai, izmantojot atjaunojamas enerģijas avotus. Līdz ar to principā nekas nav pretrunā tam, ka tāds kritērijs norāda uz godīgas tirdzniecības produktu.

92      Tātad ir jākonstatē, ka, tā kā strīdīgais piešķiršanas kritērijs ir saistīts ar attiecīgo līguma priekšmetu, ko pieprasa Direktīvas 2004/18 53. panta 1. punkta a) apakšpunkts, Komisijas iebildums šajā ziņā nav pamatots.

93      Attiecībā uz iebildumu par faktu, ka Ziemeļholandes province konkrētos kvalitātes marķējumus ir noteikusi par piešķiršanas kritēriju, ir jānorāda, ka atbilstoši iepirkuma procedūras specifikāciju A pielikuma 35. punktam līgumslēdzēja iestāde bija paredzējusi, ka fakts, ka piegādājamām sastāvdaļām ir kvalitātes marķējumi “EKO” un/vai “MAX HAVELAAR”, dotu pamatu piešķirt konkrētu punktu skaitu, novērtējot konkurējošos piedāvājumus līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā. Šis nosacījums ir jāizvērtē, ņemot vērā skaidrības un objektivitātes prasības, kuras šajā ziņā ir saistošas līgumslēdzējām iestādēm.

94      Runājot par īpašu kvalitātes marķējumu lietošanas gadījumu, Savienības likumdevējs ir sniedzis dažas konkrētas norādes attiecībā uz šo prasību ietekmi tehnisko specifikāciju kontekstā. Kā izriet no šī sprieduma 62.–65. punkta, likumdevējs pēc tam, kad Direktīvas 2004/18 23. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir norādījis, ka šīm specifikācijām ir jābūt pietiekami precīzām, lai pretendenti varētu noteikt līguma priekšmetu un lai līgumslēdzējas iestādes varētu piešķirt līguma slēgšanas tiesības, ar šī paša panta 6. punktu atļauj līgumslēdzējām iestādēm izmantot ekomarķējuma pamatā esošos kritērijus, lai noteiktu konkrētus produkta raksturlielumus, taču nav atļāvis noteikt ekomarķējumu par tehnisku specifikāciju, jo to var izmantot tikai kā pieņēmumu, ka produkti, kuriem ir ekomarķējums, atbilst definētajiem raksturlielumiem, ja vien nav citu atbilstošu tiešu pierādījumu.

95      Pretēji tam, ko apgalvo Nīderlandes Karaliste, nepastāv iemesli, kas liktu uzskatīt, ka vienlīdzības, nediskriminācijas un pārskatāmības principi rada atšķirīgas sekas, ja runa ir par piešķiršanas kritērijiem, kuri arī ir būtiski publiskā iepirkuma līguma nosacījumi, jo tie būs izšķiroši piedāvājumu atlasē, kuru veiks starp tiem piedāvājumiem, kuri atbilst līgumslēdzējas iestādes tehniskajās specifikācijās formulētajām prasībām.

96      Attiecībā uz vēlāk izdarīto precizējumu informācijas paziņojuma 12. punktā, ka norāde uz kvalitātes marķējumiem “EKO” un “MAX HAVELAAR” ietver arī līdzvērtīgus kvalitātes marķējumus, papildus šī sprieduma 54.–56. punktā norādītajam ir jāuzsver, ka tāds precizējums katrā ziņā nevar kompensēt precizējuma neesamību attiecīgo kvalitātes marķējumu pamatā esošajos kritērijos.

97      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Ziemeļholandes province, iepirkuma procedūras specifikācijās paredzot, ka fakts, ka konkrētiem piegādājamiem produktiem ir noteikti kvalitātes marķējumi, deva pamatu piešķirt konkrētu punktu skaitu ekonomiski visizdevīgākā piedāvājumā atlasē, neuzskaitot šo kvalitātes marķējumu pamatā esošos kritērijus, nedz ļaujot ar jebkuriem atbilstošiem līdzekļiem iesniegt pierādījumus, ka produkts atbilst visiem šiem attiecīgajiem kritērijiem, ir noteikusi ar Direktīvas 2004/18 53. panta 1. punkta a) apakšpunktu nesaderīgu piešķiršanas kritēriju. Tādējādi šajā ziņā trešais pamats ir pamatots.

D –  Par otro pamatu – Direktīvas 2004/18 2. panta, 44. panta 2. punkta un 48. panta pārkāpumu saistībā ar prasību ievērot “ilgtspējīgas pirktspējas” un “uzņēmumu sociālās atbildības” kritērijus

98      Otrais pamats, kuru veido trīs daļas, attiecas uz prasību, kas ir ietverta iepirkuma procedūras specifikāciju 4.4. apakšnodaļas 4. sadaļas 2. punktā, kurā izraudzītajam veiksmīgajam konkursa dalībniekam būtībā ir uzlikts pienākums ievērot “ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritērijus”, tostarp sekmējot kafijas tirgus ilgtspējas uzlabošanu un ekoloģiski, sociāli un ekonomiski atbildīgu kafijas produktu ražošanu, turklāt pretendenti tika aicināti paskaidrot, kādā veidā tie ievēros šos kritērijus.

1.     Lietas dalībnieku argumenti

99      Ar šī pamata pirmo daļu Komisija apgalvo, ka šī prasība ir minimālais tehnisko spēju līmenis, kas ir pretrunā Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punkta pirmajai daļai un 48. pantam, ciktāl tā neattiecas uz kritērijiem, kas ir paredzēti pēdējā minētajā pantā, ar kuru ir izveidota slēgta sistēma. Nīderlandes Karaliste galvenokārt apgalvo, ka šī prasība īstenībā ir līgumsaistību izpildes nosacījums, kas ir regulēts šīs direktīvas 26. pantā. Pakārtoti, Nīderlandes Karaliste uzskata, ka šī prasība iekļaujas sistēmā, kas ir ieviesta ar minēto 48. pantu, atsaucoties uz šī panta 2. punkta c) apakšpunktu, kurš attiecas uz to tehnisko iekārtu un pasākumu aprakstu, ko piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs izmanto, lai nodrošinātu kvalitāti un mācību un pētniecības materiāli tehnisko bāzi uzņēmumā. Ar šo pašu prasību pretendenti varētu pierādīt, ka tie spētu izpildīt līgumu un turklāt atbilst augstiem kvalitātes kritērijiem.

100    Šī pamata otrā daļa par Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punkta otrās daļas pārkāpumu attiecas uz vismaz pietiekamas saiknes trūkumu starp strīdīgo prasību un attiecīgā līguma priekšmetu; atbildētāja dalībvalsts šo trūkumu apstrīd, jo uzskata, ka ilgtspējīga pirktspēja un uzņēmumu sociālā atbildība ir saistītas ar līgumu par tostarp bioloģiskas lauksaimniecības un godīgas tirdzniecības izcelsmes kafijas un tējas piegādi.

101    Ar minētā pamata trešo daļu Komisija apgalvo, ka ir pārkāpts Direktīvas 2004/18 2. pants, jo jēdzieniem “ilgtspējīga pirktspēja” un “uzņēmumu sociālā atbildība” neesot pietiekami skaidras piemērojamības. Nīderlandes Karaliste uzskata, ka tā tas nav, jo šos izteicienus tostarp varētu saprast ikviens samērā informēts uzņēmējs un turklāt tie esot plaši dokumentēti internetā.

2.     Tiesas vērtējums

a)     Par attiecīgā iepirkuma procedūras specifikāciju noteikuma kvalifikāciju

102    Lietas dalībnieki nav vienisprātis, kā kvalificēt strīdīgo prasību, saskaņā ar kuru pretendentiem ir jāievēro “ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritērij[i]”, tostarp sekmējot kafijas tirgus ilgtspējas uzlabošanu un ekoloģiski, sociāli un ekonomiski atbildīgu kafijas produktu ražošanu. Komisija apgalvo, ka šī prasība skāra pretendentu kopējo politiku un attiecās uz to tehniskajām un profesionālajām iespējām Direktīvas 2004/18 48. panta izpratnē. Savukārt Nīderlandes Karaliste uzskata, ka minētā prasība attiecās uz strīdīgo iepirkumu, tāpēc runa esot par līgumsaistību izpildes nosacījumu šīs direktīvas 26. panta izpratnē.

103    Šim pēdējam minētajam argumentam nevar piekrist. Strīdīgais noteikums bija ietverts iepirkuma procedūras specifikāciju 4.4. apakšnodaļas 4. sadaļā, kuras virsraksts ir “Atbilstības prasības/minimālie līmeņi”, kas atbilst terminoloģijai, kura tostarp ir izmantota Direktīvas 2004/18 44. panta virsrakstā un tā 2. punktā, kurā ir atsauce uz direktīvas 47. un 48. pantu, kuru virsraksti attiecīgi ir “Ekonomiskais un finanšu stāvoklis” un “Tehniskās un/vai profesionālās spējas”. Turklāt tās pašas apakšnodaļas pirmās trīs sadaļas attiecas uz minimālajiem līmeņiem, kurus prasa līgumslēdzēja iestāde attiecībā uz apgrozījumu, profesionālo risku apdrošināšanu, pretendentu pieredzi, proti, elementiem, kas ir skaidri norādīti minētajā 47. un 48. pantā. Turklāt “atbilstības prasības” bija definētas iepirkuma procedūras specifikāciju ievaddaļā kā prasības, kas izteiktas vai nu izslēgšanas pamatu, vai minimālo līmeņu veidā, kurām pretendentam ir jāatbilst, lai tā piedāvājumu ņemtu vērā, tāpēc tās parādījās kā no faktiskā piedāvājuma atšķirīgas prasības. Visbeidzot, attiecīgā prasība bija formulēta vispārīgi, nevis īpaši saistībā ar strīdīgo iepirkumu.

104    No šiem apsvērumiem izriet, ka potenciālie pretendenti nevarēja uzskatīt šo prasību par neko citu kā vien prasību, kas attiecas uz profesionālo spēju minimālo līmeni, ko prasa līgumslēdzēja iestāde, Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punkta un 48. panta izpratnē. Tāpēc, ņemot vērā šīs normas, ir jāizvērtē minētās prasības likumība.

b)     Par apgalvoto Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punkta un 48. panta pārkāpumu

105    Kā izriet no Direktīvas 2004/18 48. panta 1. un 6. punkta, tajā ir izsmeļoši uzskaitīti elementi, pamatojoties uz kuriem līgumslēdzēja iestāde var novērtēt un pārbaudīt pretendentu tehniskās un profesionālās spējas. Turklāt, lai arī direktīvas 44. panta 2. punktā līgumslēdzējai iestādei ir atļauts noteikt spēju minimālos līmeņus, kādiem ir jāatbilst pretendentam, lai tā piedāvājumu ņemtu vērā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā, saskaņā ar šīs pēdējās minētās normas pirmo daļu šos līmeņus var fiksēt, pamatojoties tikai uz elementiem, kas ir uzskaitīti minētajā 48. pantā saistībā ar tehniskajām un profesionālajām spējām.

106    Pretēji tam, ko apgalvo Nīderlandes Karaliste, prasība ievērot “ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritērijus” nav saistīta ne ar vienu no šiem elementiem.

107    It īpaši šīs prasības kontekstā pieprasītā informācija, proti, norāde par “[veidu, kādā pretendents] izpild[a] ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritērijus [un] sekmē kafijas tirgus ilgtspējas uzlabošanu un ekoloģiski, sociāli un ekonomiski atbildīgu kafijas produktu ražošanu”, nav pielīdzināma “to tehnisko iekārtu un pasākumu aprakst[am], ko piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs izmanto, lai nodrošinātu kvalitāti un mācību un pētniecības materiāli tehnisko bāzi uzņēmumā”, kas ir noteikts Direktīvas 2004/18 48. panta 2. punkta c) apakšpunktā. Jēdziens “kvalitāte”, kas ir izmantots ne tikai šajā normā, bet arī tā paša punkta b), d) un j) apakšpunktā, minētā 48. panta kontekstā ir jāsaprot kā noteikta veida pakalpojumu vai piegāžu tehniskā kvalitāte, kas ir līdzīgi pakalpojumiem vai piegādēm, kuri ir attiecīgā līguma priekšmets, un līgumslēdzējai iestādei ir tiesības prasīt no pretendentiem, lai tie sniedz informāciju par to, kādā veidā tie kontrolēs un garantēs šos pakalpojumu vai piegāžu kvalitāti šajos apakšpunktos paredzētajā apmērā.

108    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Ziemeļholandes province, iepirkuma procedūras specifikācijās attiecībā uz atbilstības prasībām un spēju minimālajiem līmeņiem paredzot nosacījumu, ka pretendenti ievēro ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritērijus un norāda veidu, kādā tie ievēro šos kritērijus un sekmē kafijas tirgus ilgtspējas uzlabošanu un ekoloģiski, sociāli un ekonomiski atbildīgu kafijas produktu ražošanu, ir noteikusi tehnisko spēju minimālo līmeni, kas saskaņā ar Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punktu un 48. pantu nav atļauts. Tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir pamatota.

c)     Par apgalvoto Direktīvas 2004/18 2. panta pārkāpumu

109    Pārskatāmības princips nozīmē, ka visi piešķiršanas procedūras nosacījumi un noteikumi paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu vai iepirkuma procedūras specifikācijās ir formulēti skaidri, precīzi un viennozīmīgi, lai, pirmkārt, visi pietiekami informēti un samērā rūpīgi pretendenti varētu saprast to precīzo piemērošanas jomu un tos interpretēt vienādi un, otrkārt, lai līgumslēdzēja iestāde varētu faktiski pārbaudīt, vai pretendentu piedāvājumi atbilst kritērijiem, kas reglamentē attiecīgo iepirkumu (skat. it īpaši 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑496/99 P Komisija/CAS Succhi di Frutta, Recueil, I‑3801. lpp.).

110    Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 146. punktā, ir jākonstatē, ka prasībām attiecībā uz “ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritērij[u]” ievērošanu, kā arī uz pienākumu “sekmē[t] kafijas tirgus ilgtspējas uzlabošanu un ekoloģiski, sociāli un ekonomiski atbildīgu kafijas produktu ražošanu” nav tās skaidrības, precizitātes un viennozīmīguma prasības, lai ikviens pietiekami informēts un samērā rūpīgs pretendents varētu pārliecinoši un pilnīgi zināt, kādi ir kritēriji, uz kuriem attiecas šīs prasības. Tas pats a fortiori attiecas uz pretendentiem adresēto prasību savos piedāvājumos norādīt, “kādā veidā [tie] izpild[a]” minētos kritērijus vai “kādā mērā [tie] sekmē” līgumslēdzējas iestādes mērķus attiecībā uz kafijas tirgu un ražošanu, nesniedzot tiem precīzas norādes par informāciju, kas tai ir jāsniedz.

111    Tādējādi Ziemeļholandes province, paredzot strīdīgajās iepirkuma procedūras specifikācijās, ka pretendenti ievēro “ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritērijus”, “sekmē kafijas tirgus ilgtspējas uzlabošanu un ekoloģiski, sociāli un ekonomiski atbildīgu kafijas produktu ražošanu” un norāda, “kādā veidā [tie] izpild[a]” minētos kritērijus vai “kādā mērā [tie] sekmē” līgumslēdzējas iestādes mērķus attiecībā uz kafijas tirgu un ražošanu, ir paredzējusi noteikumu, neievērojot Direktīvas 2004/18 2. pantā noteikto pārskatāmības pienākumu.

112    Līdz ar to no visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet – tāpēc, ka, Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2008. gada 16. augustā publicējot paziņojumu saistībā ar publiskā iepirkuma konkursu par kafijas automātu piegādi un apkopi, Ziemeļholandes province:

–        ir noteikusi ar Direktīvas 2004/18 23. panta 6. punktu nesaderīgu tehnisku specifikāciju, pieprasot, lai konkrētiem piegādājamiem produktiem būtu noteikts ekomarķējums, nevis izmantojot sīki izstrādātas specifikācijas;

–        ir noteikusi ar šīs direktīvas 53. panta 1. punkta a) apakšpunktu nesaderīgus piešķiršanas kritērijus, paredzot, ka fakts, ka konkrētiem produktiem ir noteikti kvalitātes marķējumi, deva pamatu piešķirt konkrētu punktu skaitu ekonomiski visizdevīgākā piedāvājumā atlasē, neuzskaitot šo kvalitātes marķējumu pamatā esošos kritērijus, nedz ļaujot ar jebkuriem atbilstošiem līdzekļiem iesniegt pierādījumus, ka produkts atbilst šiem attiecīgajiem kritērijiem;

–        ir noteikusi tehnisko spēju minimālo līmeni, kas saskaņā ar šīs direktīvas 44. panta 2. punktu un 48. pantu nav atļauts, iepirkuma procedūras specifikācijās attiecībā uz atbilstības prasībām un spēju minimālajiem līmeņiem paredzot nosacījumu, atbilstoši kuram pretendenti ievēro “ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritērijus” un norāda veidu, kādā tie ievēro šos kritērijus un “sekmē kafijas tirgus ilgtspējas uzlabošanu un ekoloģiski, sociāli un ekonomiski atbildīgu kafijas produktu ražošanu”, un

–        ir paredzējusi tās pašas direktīvas 2. pantā noteiktajam pārskatāmības pienākumam pretēju noteikumu, paredzot nosacījumu, atbilstoši kuram pretendenti ievēro “ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritērijus” un norāda veidu, kādā tie ievēro šos kritērijus un “sekmē kafijas tirgus ilgtspējas uzlabošanu un ekoloģiski, sociāli un ekonomiski atbildīgu kafijas produktu ražošanu”,

Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi tai iepriekšminētajās normās paredzētos pienākumus. No šiem pašiem apsvērumiem izriet, ka pārējā daļā prasība ir jānoraida.

V –  Par tiesāšanās izdevumiem

113    Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      tāpēc, ka, Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2008. gada 16. augustā publicējot paziņojumu saistībā ar publiskā iepirkuma konkursu par kafijas automātu piegādi un apkopi, Ziemeļholandes province:

–        ir noteikusi ar Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu, piegādes un pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2007. gada 4. decembra Regulu (EK) Nr. 1422/2007, 23. panta 6. punktu nesaderīgu tehnisku specifikāciju, pieprasot, lai konkrētiem piegādājamiem produktiem būtu noteikts ekomarķējums, nevis izmantojot sīki izstrādātas specifikācijas;

–        ir noteikusi ar šīs direktīvas 53. panta 1. punkta a) apakšpunktu nesaderīgus piešķiršanas kritērijus, paredzot, ka fakts, ka konkrētiem produktiem ir noteikti kvalitātes marķējumi, deva pamatu piešķirt konkrētu punktu skaitu ekonomiski visizdevīgākā piedāvājumā atlasē, neuzskaitot šo kvalitātes marķējumu pamatā esošos kritērijus, nedz ļaujot ar jebkuriem atbilstošiem līdzekļiem iesniegt pierādījumus, ka produkts atbilst šiem attiecīgajiem kritērijiem;

–        ir noteikusi tehnisko spēju minimālo līmeni, kas saskaņā ar šīs pašas direktīvas 44. panta 2. punktu un 48. pantu nav atļauts, iepirkuma procedūras specifikācijās attiecībā uz atbilstības prasībām un spēju minimālajiem līmeņiem paredzot nosacījumu, atbilstoši kuram pretendenti ievēro “ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritērijus” un norāda veidu, kādā tie ievēro šos kritērijus un “sekmē kafijas tirgus ilgtspējas uzlabošanu un ekoloģiski, sociāli un ekonomiski atbildīgu kafijas produktu ražošanu”, un

–        ir paredzējusi tās pašas direktīvas 2. pantā noteiktajam pārskatāmības pienākumam pretēju noteikumu, paredzot nosacījumu, atbilstoši kuram pretendenti ievēro “ilgtspējīgas pirktspējas un sociāli atbildīgas rīcības kritērijus” un norāda veidu, kādā tie ievēro šos kritērijus un “sekmē kafijas tirgus ilgtspējas uzlabošanu un ekoloģiski, sociāli un ekonomiski atbildīgu kafijas produktu ražošanu”,

Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi tai iepriekšminētajās normās paredzētos pienākumus;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      Nīderlandes Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – holandiešu.