ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 22. februārī (1)
Lieta C‑20/17
Vincent Pierre Oberle
(Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Eiropas mantošanas apliecība – Dalībvalsts tiesas vispārējā jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā – Citas dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta valsts mantošanas apliecības izveide līdzīgiem nolūkiem
I. Ievads
1. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (2) ir piemērojama kopš 2015. gada 17. augusta. Šis prejudiciālais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir trešais pēc kārtas, kurā dalībvalsts tiesa lūdz Tiesai veikt minētās regulas normu interpretāciju (3).
2. Šoreiz iesniedzējtiesai ir šaubas par attiecībām starp Regulu Nr. 650/2012 un valsts tiesību aktiem, kas piemērojami mantošanas lietām. Konkrētāk, Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija) vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 650/2012 4. pantā jurisdikcija ir noteikta arī tiesvedībās par valsts mantošanas apliecības izdošanu. Tas nozīmētu, ka dalībvalstis nevar šajā jomā ieviest tiesību normas, kurās valsts jurisdikcija būtu noteikta tādā veidā, kas atšķiras no minētajā regulā noteiktā veida.
3. Šis jautājums ir ārkārtīgi sarežģīts, un turpmākā šajā lietā pasludinātā Tiesas sprieduma praktiskā nozīme būs plašāka nekā lietā Mahnkopf pasludinātajam spriedumam (4). Atgādināšu, ka iztiesāšanā esošā lieta Mahnkopf attiecas uz konkrētu Vācijas tiesisko regulējumu. Savukārt aplūkojamajā lietā runa ir par tāda jautājuma izlemšanu, kas var ietekmēt visas dalībvalstis, kurās ir noteikts, ka tiesu iestādes var izdot valsts mantošanas apliecības (5).
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
4. Saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu un 3. panta 2. punktu:
“g) “nolēmums” ir dalībvalsts tiesā pieņemts nolēmums mantošanas lietā neatkarīgi no šā nolēmuma nosaukuma, tostarp tiesas amatpersonas lēmums par tiesvedības izmaksu vai izdevumu noteikšanu; [..]
2. Šajā regulā ar jēdzienu “tiesa” saprot jebkuru tiesu iestādi un visas citas iestādes, un tiesību speciālistus, kuru kompetencē ir mantošanas lietas un kas pilda tiesu funkcijas vai rīkojas saskaņā ar tiesu iestādes deleģētām pilnvarām, vai rīkojas tiesu iestādes uzraudzībā, – ar noteikumu, ka šādas citas iestādes un tiesību speciālisti garantē objektivitāti un pušu tiesības tikt uzklausītām un ka to lēmumus saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tie darbojas:
a) var pārsūdzēt vai pārskatīt tiesu iestādē; un
b) tiem ir līdzīgs spēks un juridiskās sekas kā tiesu iestāžu pieņemtiem nolēmumiem tādā pašā lietā.
[..]”
5. Saskaņā ar Regulas 650/2012 4. pantu “Vispārēja jurisdikcija”, kas iekļauts II nodaļā “Jurisdikcija”:
“Jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā ir tās dalībvalsts tiesām, kurā mirušajam nāves brīdī bija pastāvīgā dzīvesvieta.”
6. 62. pantā “Eiropas mantošanas apliecības izveide” ir noteikts:
“1. Ar šo regulu tiek izveidota Eiropas mantošanas apliecība (turpmāk “apliecība”), ko izdod izmantošanai citā dalībvalstī un kam ir 69. pantā uzskaitītās sekas.
2. Apliecības izmantošana nav obligāta.
3. Apliecība neaizstāj dalībvalstīs līdzīgam nolūkam izmantotus iekšējus dokumentus. Tomēr no brīža, kad apliecība ir izdota izmantošanai citā dalībvalstī, tai ir 69. pantā uzskaitītās sekas arī tajā dalībvalstī, kuras iestādes to ir izdevušas saskaņā ar šo nodaļu.”
B. Vācijas tiesības
7. Saskaņā ar Gesetz über das Verfahren in Familiensachen und in den Angelegenheiten der freiwilligen Gerichtsbarkeit (Likums par tiesvedību ģimenes lietās un bezstrīdus tiesvedības lietās; turpmāk tekstā – “FamFG”) 2008. gada 17. decembra redakcijā, kas ir spēkā no 2009. gada 1. septembra, 105. pantu:
“Citās šajā likumā minētajās tiesvedībās jurisdikcija ir Vācijas tiesām, ja kādai Vācijas tiesai ir vietējā jurisdikcija.”
8. Saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem vietējo jurisdikciju mantošanas lietās nosaka atbilstoši FamFG 343. pantam. Šajā pantā, redakcijā, kas izriet no 2015. gada 29. jūnija Gesetz zum Internationalen Erbrecht und zur Änderung von Vorschriften zum Erbschein sowie zur Änderung sonstiger Vorschriften (Likums par starptautiskām mantojuma tiesībām un par grozījumiem noteikumos par mantošanas apliecību un citos noteikumos), kas stājās spēkā 2015. gada 17. augustā, ir noteikts:
“(1) Vietējā jurisdikcija ir tiesai, kuras administratīvajā teritorijā mantojuma atstājējam nāves brīdī bija pastāvīgā dzīvesvieta.
(2) Ja nāves brīdī mantojuma atstājēja pastāvīgā dzīvesvieta neatradās valstī, jurisdikcija ir tiesai, kuras administratīvajā teritorijā mantojuma atstājējam bija pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta valstī.
(3) Ja jurisdikciju nevar noteikt, pamatojoties uz 1. un 2. punktu, kompetenta ir Amtsgericht Schöneberg [Šēnbergas pirmās instances tiesa] Berlīnē, ja mantojuma atstājējs ir Vācijas pilsonis vai mantojums atrodas valstī. [..]”
III. Fakti pamatlietā un prejudiciālais jautājums
9. Adrien Théodore Oberle, Francijas pilsonis, kura pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta bija Francijā, nomira 2015. gada 28. februārī. A. T. Oberle palika divi dēli. Viens no tiem ir Vincent Pierre Oberle – prasītājs iesniedzējtiesas lietā. Mantojums atrodas Francijā un Vācijā.
10. Francijas tiesa izdeva mantošanas apliecību, saskaņā ar kuru V. P. Oberle un viņa brālis katrs manto pusi no mantojuma.
11. Pēc tam V. P. Oberle vērsās Amtsgericht Schöneberg (Šēnbergas pirmās instances tiesa Berlīnē, Vācija), kas saskaņā ar FamFG 105. pantu un 343. panta 3. punkta pirmo teikumu ir kompetentā tiesa A. T. Oberle mantojuma lietā, lūdzot izdot tikai uz Vācijā esošo mantojumu attiecināmu valsts mantošanas apliecību. Minētajā apliecībā bija jānorāda, ka saskaņā ar Francijas tiesību aktiem šo mantojumu manto V. P. Oberle un viņa brālis.
12. Tomēr Amtsgericht Schöneberg (Šēnbergas pirmās instances tiesa) uzskatījusi, ka tai nav jurisdikcijas izdot valsts mantošanas apliecību saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 4. pantu un šīs regulas 15. pantu. Minētās tiesas ieskatā, Vācijas tiesību akti nevar būt piemērojami, lai lemtu par starptautisko jurisdikciju tiesvedībā par V. P. Oberle pieteikumu. Valsts tiesību aktiem esot jābūt pakārtotiem Regulas Nr. 650/2012 normām. Tas nozīmējot, ka jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā, tostarp par V. P. Oberle pieteikumu, ir nevis Vācijas tiesām, bet Francijas tiesām – kā tās dalībvalsts tiesām, kurā mirušajam nāves brīdī bija pastāvīgā dzīvesvieta.
13. V. P. Oberle pārsūdzēja šo Amtsgericht Schöneberg (Šēnbergas pirmās instances tiesa) nolēmumu iesniedzējtiesā.
IV. Prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
14. Šādos apstākļos Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Regulas Nr. 650/2012 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā tiek noteikta arī ekskluzīvā valsts jurisdikcija izdot tādas valsts mantošanas apliecības attiecīgajās dalībvalstīs, ko neaizstāj Eiropas mantošanas apliecība (skat. Regulas Nr. 650/2012 62. panta 3. punktu), kā rezultātā pretrunas ar augstāka juridiskā spēka Savienības tiesībām dēļ nav spēkā atšķirīgas valsts likumdevēja ieviestas normas par valsts jurisdikciju izdot valsts mantošanas apliecības, piemēram, Vācijā FamFG 105. pants?”
15. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir saņemts 2017. gada 18. janvārī.
16. Savus rakstveida apsvērumus iesniedza Vācijas, Polijas, Portugāles valdības un Eiropas Komisija. Vācijas, Francijas un Polijas valdības, kā arī Komisija piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2017. gada 23. novembrī.
V. Analīze
A. Ievada piezīmes
17. Prejudiciālais jautājums tika formulēts tādējādi, ka tas var norādīt uz iesniedzējtiesas vēlmi noskaidrot, vai Regulas Nr. 650/2012 4. pantā ir noteikta “ekskluzīvā jurisdikcija” tiesvedībās par valsts mantošanas apliecību izdošanu.
18. Tomēr ir jāatgādina, ka “ekskluzīvās jurisdikcijas” jēdzienam ir specifiska nozīme starptautisko civillietu regulējošo normu kontekstā.
19. Briseles sistēmas normu kontekstā Tiesa ir skaidrojusi, ka normas, ar kurām nosaka ekskluzīvo jurisdikciju, ir izņēmums no vispārējiem jurisdikcijas principiem (6) un ir īpašā veidā saistošas gan tiesvedības pusēm, gan tiesai (7). Piemēram, puses principā nevar izslēgt šādu normu piemērošanu, noslēdzot vienošanos vai tiesas ceļā.
20. Tomēr es uzskatu, ka, lai atbildētu uz šo prejudiciālo jautājumu, nav svarīgi, vai Regulas Nr. 650/2012 4. pantā “ekskluzīvā jurisdikcija” ir noteikta iepriekš minētajā izpratnē. Dalībvalstis nevar ar valsts tiesību aktiem grozīt Savienības tiesību jurisdikcijas noteikumus, ja vien tajos nav paredzēts citādi, pat ja šie noteikumi attiecas uz neekskluzīvo jurisdikciju.
21. Tādējādi, uzdodot prejudiciālu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 650/2012 4. pantā ir noteikta jurisdikcija tiesvedībās par valsts mantošanas apliecību izdošanu.
22. Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāizvērtē, vai valsts mantošanas apliecības un tiesvedības par tām ietilpst Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā.
B. Vai valsts mantošanas apliecības ietilpst Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā?
1. Valsts mantošanas apliecības dalībvalstu tiesību aktos
23. No salīdzinošajiem pētījumiem secināms, ka valsts mantošanas apliecības, kuras tiek izmantotas atsevišķās dalībvalstīs, būtiski atšķiras.
24. Izmantojot par kritēriju to, kāda iestāde ir iesaistīta valsts mantošanas apliecības izdošanā, var izšķirt trīs šādu apliecību kategorijas: tiesu izdotas apliecības, notāru izdotas apliecības un privātas apliecības (8). Tomēr šis kritērijs var būt nepiemērots valsts mantošanas apliecību raksturošanai, jo pat minēto kategoriju ietvaros pastāv būtiskas atšķirības starp atsevišķās dalībvalstīs pieņemtajiem risinājumiem. Šīs atšķirības attiecas uz valsts mantošanas apliecību raksturu, apjomu un veidu, kādā tiek noskaidroti fakti, kurus izmantoto par apliecību satura pamatu, kā arī šo apliecību sekas (9).
25. Katrā ziņā var vienkāršoti pieņemt, ka valsts mantošanas apliecībās tiek norādīta informācija par mantošanu no konkrētas personas, tostarp informācija par personām, kurām ir noteiktas tiesības saistībā ar mantojuma atstājēja nāvi. Šīs apliecības parasti ļauj apliecināt šos apstākļus valsts iestādēm vai trešajām personām (10).
2. Valsts mantošanas apliecības Regulas Nr. 650/2012 kontekstā
26. Regulā Nr. 650/2012 frāze “valsts mantošanas apliecības” nav norādīta vispār. Tomēr Regulā ir atrodams formulējums par “dalībvalstīs līdzīgam nolūkam[, kuram tiek izmantota Eiropas mantošanas apliecība] izmantot[iem] iekšēj[iem] dokument[iem]”, kurus – saskaņā ar Regulas 650/2012 62. panta 3. punktu un preambulas 67. apsvēruma pirmo teikumu – Eiropas mantošanas apliecība “neaizstāj”.
27. Saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 preambulas 67. apsvēruma otro teikumu Eiropas mantošanas apliecību izmanto, lai apliecinātu statusu starp pārējiem mantiniekiem un viņu tiesības un pilnvaras tajās dalībvalstīs, kas nav dalībvalsts, kurā mantošanas apliecība tika izdota. Iekšējie dokumenti, kas izmantojami līdzīgiem nolūkiem, ir tieši valsts mantošanas apliecības (11).
28. Iesniedzējtiesa tādu valsts mantošanas apliecību, kas aplūkojama pamatlietā, arī uzskata par Regulas Nr. 650/2012 62. panta 3. punktā minēto “iekšējo dokumentu”. Prejudiciālais jautājums attiecas uz “valsts mantošanas apliecībām, ko Eiropas mantošanas apliecība neaizstāj”. Turklāt pašā jautājumā ir norādīta tieša atsauce uz Regulas Nr. 650/2012 62. panta 3. punktu.
3. Valsts mantošanas apliecības un Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas joma
29. Turpmākās analīzes veikšanai ir jānoskaidro, vai valsts mantošanas apliecības vispār ietilpst Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā.
a) Lietas dalībnieku nostājas
30. Uz šo jautājumu tieši atsaucas tikai Polijas valdība savos rakstveida apsvērumos, kā arī Komisija tiesas sēdē paustajā nostājā. Minētā valdība un Komisija uzskata, ka valsts mantošanas apliecības un tiesvedības par to izdošanu ietilpst Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā.
31. Netieši uz šo jautājumu atsaucas arī Vācijas valdība. Šīs valdības ieskatā, no Regulas Nr. 650/2012 62. panta 3. punkta ir secināms, ka valsts tiesību akti, kas regulē šādu apliecību izdošanu, ir piemērojami paralēli Regulas Nr. 650/2012 normām. Līdzīgu nostāju ir paudusi arī Portugāles valdība.
b) Regulas Nr. 650/2012 1. pants kā norma, ar kuru nosaka šīs regulas piemērošanas jomu
32. Regula Nr. 650/2012 satur materiāltiesiskās normas (kolīziju normas), kā arī starptautiskā civilprocesa normas (jurisdikcijas noteikumi). Regulas Nr. 650/2012 1. pantā noteiktā tās materiālā piemērošanas joma būtībā ir tāda pati abiem šiem normu veidiem (12).
33. Regula ir piemērojama mirušo atstātā mantojuma mantošanai (šīs regulas 1. panta 1. punkta pirmais teikums). Jautājumi, kas ir izslēgti no Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomas, ir norādīti šīs regulas 1. panta 2. punktā. Tomēr tiem ir objektīvs raksturs, un principā tie neattiecas uz mantošanas lietām piemērojamiem juridiskajiem instrumentiem un procedūrām.
34. Par zināmu izņēmumu uzskatāms 1. panta 2. punkta l) apakšpunkts, ar kuru no Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomas tiek izslēgta nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrācija reģistrā, tostarp juridiskās prasības šādai reģistrācijai, un sekas, ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā (13). Regulas Nr. 650/2012 1. panta 2. punktā nav iekļautas normas, kas varētu norādīt, ka citi juridiskie instrumenti un procedūras, kuri neapšaubāmi attiecas uz mirušo atstātā mantojuma mantošanu, neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.
c) Regulas Nr. 650/2012 62. panta 3. punkta nozīme, nosakot šīs regulas piemērošanas jomu
35. Rodas jautājums, vai uz valsts mantošanas apliecību izslēgšanu no Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomas nenorāda minētās regulas 62. panta 3. punkta pirmais teikums, kurā ir paredzēts, ka Eiropas mantošanas apliecība “neaizstāj” dalībvalstīs līdzīgam nolūkam izmantotus iekšējus dokumentus.
36. Doktrīnā ir norādīts uzskats, ka Regulas Nr. 650/2012 62. panta 3. punkta pirmais teikums nosaka attiecības starp Eiropas mantošanas apliecību un valsts mantošanas apliecībām. Tā mērķis neesot panākt, ka valsts mantošanas apliecībām nav piemērojami Regulas Nr. 650/2012 jurisdikcijas noteikumi (14).
37. Es piekrītu šim viedoklim. Jāatzīmē, ka no Regulas Nr. 650/2012 62. panta 2. punkta ir secināms, ka Eiropas mantošanas apliecības izmantošana nav obligāta. Ņemot vērā norādes Regulas Nr. 650/2012 preambulas 69. apsvēruma otrajā teikumā, personām, kurām ir tiesības iesniegt pieteikumu Eiropas mantošanas apliecībai, nav pienākuma izmantot apliecību. Šādas personas var “izmantot citus instrumentus, kas pieejami saskaņā ar [..] regulu (nolēmumus, publiskus aktus un tiesas izlīgumus)”. Tādējādi runa ir par šo instrumentu izmantošanu tādiem pašiem nolūkiem, kādiem var izmantot Eiropas mantošanas apliecību. Šādiem instrumentiem var arī pieskaitīt valsts mantošanas apliecības. Pēc savas būtības tās ir paredzētas izmantošanai Eiropas mantošanas apliecībai līdzīgiem nolūkiem (15). Tas nozīmē, ka tādējādi valsts mantošanas apliecībām ir arī – izmantojot Regulas Nr. 650/2012 preambulas 69. apsvērumā norādīto formulējumu – jābūt pieejamām “brīvai izvēlei” saskaņā ar šo regulu.
38. Pie atšķirīgiem secinājumiem nenoved Regulas Nr. 650/2012 62. panta 3. punkta interpretācija, kas balstīta uz pieņēmumu, ka valsts mantošanas apliecības ir paredzētas iekšējai lietošanai konkrētā dalībvalstī. Tas varētu nozīmēt, ka Eiropas mantošanas apliecība “neaizstāj” valsts mantošanas apliecības, jo tā tiek izdota izmantošanai citās dalībvalstīs, kas nav dalībvalsts, kuras iestādes ir kompetentas izdot šādu apliecību (Regulas Nr. 650/2012 62. panta 1. punkts).
39. Šajā vietā es nevēlētos lemt par jautājumu, kas liek man šaubīties un ir saistīts ar iespēju pieņemt šādu mantošanas apliecību paredzēto izmantošanas veidu nošķiršanu. Tomēr valsts mantošanas apliecības līdz šim varēja tikt izmantotas arī citās dalībvalstīs. Trūkst norādījumu, kas ļautu pieņemt, ka Savienības likumdevējs tiektos mainīt šādu stāvokli. Ņemot vērā Regulas Nr. 650/2012 preambulas 69. apsvēruma otro teikumu, ieinteresētās personas var izmantot citus instrumentus tiem pašiem nolūkiem, kuriem ir paredzēta Eiropas mantošanas apliecība.
d) Starpsecinājumi
40. Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas joma tika noteikta tādējādi, ka gan kolīziju normu, gan jurisdikcijas noteikumu kontekstā tā attiecas uz visiem ar mirušo atstātā mantojuma mantošanu saistītajiem jautājumiem, ja vien pašā regulā nav izslēgti noteikti jautājumi. Regulā Nr. 650/2012 es neatrodu šādu izslēgšanu, kas attiektos uz valsts mantošanas apliecībām un ar tām saistītajām tiesvedībām.
41. Tādējādi es uzskatu, ka tādi juridiskie instrumenti kā valsts mantošanas apliecības un ar tām saistītās tiesvedības ietilpst Regulas Nr. 650/2012 piemērošanas jomā. Tas vēl neatrisina jautājumu, vai tāda valsts mantošanas apliecība kā pamatlietā aplūkojamā ir “nolēmums” vai “publisks akts” šīs regulas izpratnē.
C. Vai Regulas Nr. 650/2012 4. pantā ir noteikta jurisdikcija arī tiesvedībām par valsts mantošanas apliecību izdošanu?
42. Veicot galveno analīzi par prejudiciālu jautājumu, ir jāizvērtē, vai Regulas Nr. 650/2012 4. pantā ir noteikta jurisdikcija attiecībā uz tiesvedībām par tādu valsts mantošanas apliecību izdošanu kā pamatlietā aplūkotā.
43. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa norāda, ka Regulā Nr. 650/2012 nav norādītas normas, kas tieši regulētu jurisdikciju valsts mantošanas apliecību izdošanai. Ja Regulas Nr. 650/2012 4. pants attiektos uz valsts mantošanas apliecībām, tad Regulas Nr. 650/2012 64. panta 1. punkts par Eiropas mantošanas apliecību būtu lieks.
44. Pat ja pieņemtu, ka Regulas Nr. 650/2012 4. pantā ir noteikta jurisdikcija tiesvedībām par valsts mantošanas apliecību izdošanu, tad – iesniedzējtiesas ieskatā – šī norma tāpat nebūtu piemērojama pamatlietai. Tas tā būtu, ja tāda valsts mantošanas apliecība kā pamatlietā aplūkotā būtu “nolēmums” regulas izpratnē. Iesniedzējtiesas vērtējumā tā tas tomēr nav. Kaut arī šāda apliecība tiek izdota ar lēmumu, tomēr apliecība attiecas tikai uz faktiskajiem apstākļiem. Tajā nav norādīti nekādi elementi, kas varētu kļūt saistoši.
1. Lietas dalībnieku nostājas
45. Vācijas, Francijas un Portugāles valdības uzskata, ka Regulas Nr. 650/2012 4. pantā nav noteikta starptautiskā jurisdikcija tiesvedībām par mantošanas apliecību izdošanu, turpretim Polijas valdība un Komisija pauž pretēju viedokli.
46. Vācijas valdība uzskata, ka Regulas Nr. 650/2012 4. pantā ir noteikta jurisdikcija tiesvedībām, kurās tiek izdoti “nolēmumi”, savukārt valsts mantošanas apliecībām, kas ir lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets, nav tāda rakstura. Vācijas valdības ieskatā, Savienības likumdevējs neuzskata valsts mantošanas apliecības par “nolēmumiem”, jo Regulas Nr. 650/2012 62. panta 3. punktā šīs apliecības ir nosauktas par “iekšējiem dokumentiem”. Pat ja valsts mantošanas apliecību izdod tiesa, tas nemaina šīs apliecības kvalifikāciju atbilstoši Regulai Nr. 650/2012. To joprojām nevar uzskatīt par “nolēmumu”.
47. Līdzīga ir arī Francijas valdības nostāja, kura uzskata, ka par “nolēmumu” var uzskatīt tādu valsts mantošanas apliecību, kas izdota, tiesai veicot savas tiesas funkcijas. Šāds raksturs nepiemīt pasākumiem, kas saistīti ar valsts mantošanas apliecību izdošanu, ja, pamatojoties uz tiem, ir konstatēts noteikts faktiskais stāvoklis, nevērtējot to un bez iespējas rīkoties šajā ziņā pēc tiesas ierosmes.
48. Turpretī Portugāles valdība norāda, ka valsts mantošanas apliecība, kas aplūkota pamatlietā, – tāpat kā Eiropas mantošanas apliecība – ir jāuzskata par hibrīda rakstura instrumentu. Tas nozīmējot, ka Regulas Nr. 650/2012 4. pants nav piemērojams pamatlietā.
49. Savukārt Komisija uzskata, ka dalībvalstis var brīvi izvēlēties, kam uzdot valsts mantošanas apliecību izdošanu. Tomēr, ja šis uzdevums tiek uzdots tiesām, tad dalībvalstij ir jāpieņem šādas izvēles sekas. Tiesas izdota valsts mantošanas apliecība – uz ko norāda arī Polijas valdība – esot uzskatāma par “nolēmumu” Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē neatkarīgi no tā, kas šajā ziņā ir norādīts valsts tiesību aktos.
50. Savos apsvērumos puses principā atsaucas uz iesniedzējtiesas divējādo argumentāciju, kas lielā mērā uzskatāma par doktrīnā norādīto nostāju sintēzi attiecībā uz aplūkojamo jautājumu. Atsevišķi autori apgalvo, ka Regulas Nr. 650/2012 jurisdikcijas noteikumi nav piemērojami tiesvedībām par valsts mantošanas apliecību izdošanu (16), bet citi autori uzskata, ka regulā – izņemot minētās regulas 19. pantā norādītos pagaidu pasākumus – ir regulēta valsts jurisdikcija mantošanas lietās universālā veidā, un līdz ar to tas aizstāj visas valsts tiesību normas, kas attiecas uz šīm lietām (17).
2. Ievada piezīme
51. Uzskatu, ka ir divi argumentācijas veidi, kas var palīdzēt sniegt iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi.
52. Saskaņā ar pirmo veidu būtu jāvērtē tāda valsts mantošanas apliecība kā pamatlietā aplūkotā. Runa ir par to, lai varētu to kvalificēt vai nu par “nolēmumu” Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē, vai par “publisku aktu” minētās Regulas 3. panta. 1. punkta i) apakšpunkta izpratnē. No šīs apliecības kvalificēšanas par “publisku aktu” būtu secināms, ka dalībvalsts tiesas iestādēm principā jurisdikcijas noteikumi nav saistoši, jo regulā nav noteikts, kurām iestādēm ir tiesības izdot šādus instrumentus.
53. Savukārt otrā iespēja paredz tādu Regulas Nr. 650/2012 4. panta interpretāciju, lai izlemtu, vai šajā normā ir noteikta jurisdikcija attiecībā uz visām tiesvedībām mantošanas lietās, kas noris dalībvalstu tiesās.
54. Uzskatu, ka uz šādu iespējamību netieši norāda Polijas valdības un Komisijas paustie argumenti. Tas nozīmētu, ka tādas valsts mantošanas apliecības kā pamatlietā aplūkotā kvalificēšana zaudētu nozīmi atbildes sniegšanā uz prejudiciālo jautājumu.
55. Šajos secinājumos izmantošu pirmo no minētajiem argumentācijas veidiem. Pirms turpmākās analīzes ir jānosaka, vai Regulas Nr. 650/2012 4. punktā ir noteikta jurisdikcija tiesvedībām mantošanas lietās, kas noris dalībvalstu tiesās.
56. Tikai, ja uz šādi formulētu jautājumu tiks sniegta noraidoša atbilde, būs jāizlemj, vai tāda valsts mantošanas apliecība kā pamatlietā aplūkotā ir uzskatāma par “nolēmumu” vai “publisku aktu” minētās regulas izpratnē.
3. Gramatiskā interpretācija
57. Lai noteiktu Regulas Nr. 650/2012 4. panta normas piemērošanas jomu, izmantojot gramatisko interpretāciju, ar mērķi pēc tam izlemt, vai tā attiecas arī uz tiesvedībām par tādu valsts mantošanas apliecību izdošanu kā pamatlietā aplūkotā, ir jāinterpretē jēdzieni “tiesa” un “lemt par mantošanu kopumā” minētās regulas izpratnē.
a) Jēdziens “tiesa” Regulas Nr. 650/2012 izpratnē
58. Regulas Nr. 650/2012 vajadzībām jēdziens “tiesa” ir definēts tās 3. panta 2. punktā. Ar šo jēdzienu saprot “jebkuru tiesu iestādi”, kā arī visas citas iestādes un tiesību speciālistus, kuru kompetencē ir mantošanas lietas, ja tiek izpildītas pārējās šajā normā norādītās prasības.
59. Ņemot vērā Regulas Nr. 650/2012 preambulas 20. apsvēruma otro teikumu, jēdziens “tiesa” ir jāsaprot paplašināti, lai aptvertu ne tikai “tiesas šā vārda tiešajā nozīmē – kuras veic tiesas funkcijas”, bet arī citas struktūras, kas dažās mantošanas lietās pilda tiesas funkcijas.
60. Tas varētu nozīmēt, ka iestāde, kas formāli ietilpst konkrētas dalībvalsts tiesu struktūrā, bet nepilda tiesas funkcijas konkrētā tiesvedībā, pēc būtības nav “tiesa” Regulas Nr. 650/2012 normu izpratnē.
61. Tomēr Regulas Nr. 650/2012 3. panta 2. punkta formulējums arī var liecināt par to, ka jēdziens “tiesa” nevar tikt interpretēts sašaurināti, ciktāl tas attiecas uz “tiesu iestādēm”. Šajā normā ir norādīts, ka jēdziens “tiesa” aptver “jebkuru tiesu iestādi”.
62. Turklāt no norādēm Regulas Nr. 650/2012 preambulas 20. apsvēruma otrajā teikumā (jēdziens “tiesa” aptver “tiesas šā vārda tiešajā nozīmē – kuras veic tiesas funkcijas”) nevar veikt pārāk tālejošus secinājumus. No formulējuma, ka jēdziens “tiesa” būtu jāinterpretē noteiktajā veidā tādējādi, lai nerastos šaubas, ka šajā jēdzienā ietilpst ne tikai tiesa, kas veic tiesas funkcijas, nevar viennozīmīgi secināt, ka šis jēdziens neaptver “tiesu šā vārda tiešajā nozīmē”, kas nepilda šādas funkcijas konkrētā tiesvedībā.
63. Šādu secinājumu neļauj izdarīt arī pārējie Regulas Nr. 650/2012 preambulas apsvērumi, proti, 20. apsvēruma trešais un ceturtais teikums, kā arī 21., 22. un 36. apsvērums, kuros norādīts, ka “ārpustiesas iestādēm”, kas nepilda tiesas funkcijas, šīs regulas jurisdikcijas noteikumi nav saistoši. Minētie apsvērumi neattiecas uz “tiesu iestādēm”.
64. Tādējādi es uzskatu, ka Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā minētā jēdziena “tiesa” gramatiskā interpretācija neļauj noteikt to, ka šīs regulas 4. pantā ir noteikta jurisdikcija tikai attiecībā uz tām tiesvedībām, kurās tiesu iestāde pilda tiesas funkcijas.
b) Formulējums “lemt par mantošanu kopumā”
65. Vācijas, Polijas valdības un Komisija savos apsvērumos atsaucas uz zināmu Regulas Nr. 650/2012 4. panta īpatnību vācu valodas redakcijā, kurā runa ir par dalībvalsts tiesām, kam ir jurisdikcija attiecībā uz “nolēmumiem mantošanas lietās” (“für Entscheidungen in Erbsachen”). Regulas vācu valodas redakcija varētu būt norāde par to, ka šajā normā ir noteikta jurisdikcija tikai tādās tiesvedībās, kurās dalībvalstu tiesas izdod “nolēmumus” šīs regulas 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.
66. Tomēr Regulas Nr. 650/2012 4. pantā citu valodu redakcijās nav norādīts jēdziens “nolēmums”, bet tajā runa ir par “lemšanu” (18) par mantošanu. Tādējādi regulas vācu valodas redakcija šajā jautājumā nav izšķiroša.
67. Savukārt par Regulas Nr. 650/2012 4. panta plašu interpretāciju varētu liecināt fakts, ka tajā ir noteikta jurisdikcija attiecībā uz lemšanu “par mantošanu kopumā”.
68. Salīdzinoši grūti varētu būt noteikt, kāda nozīme ir jēdzienam “lemšana” tādu normu kontekstā, kas nosaka dalībvalstu tiesu jurisdikciju. Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir norādīta tikai “nolēmuma” definīcija. Nav skaidrs, vai tajās normās, kas attiecas uz tiesas “lemšanu”, patiesībā ir izmantota jēdziena “nolēmums” darbības vārda forma tādā nozīmē, kāda tam piešķirta minētās regulas 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā.
69. Šīs grūtības kļūst vēl lielākas, ja aplūkojam Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā esošo definīciju. Galvenais interpretācijas sarežģījums izriet no tā, ka vairākumā Regulas Nr. 650/2012 valodu redakciju jēdziens “nolēmums” minētās regulas 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir definēts, izmantojot to pašu vārdu “nolēmums” (idem per idem) (19).
70. Norādot uz nepieciešamību interpretēt Regulas Nr. 650/2012 4. pantu, ņemot vērā jēdziena “nolēmums” definīciju Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā, tādējādi, ka “lemšana” nozīmē tiesas funkciju veikšanu, iesniedzējtiesa, kā arī Vācijas un Francijas valdības, šķiet, patiesībā atsaucas un tādu “nolēmuma” jēdzienu, kādu Tiesa ir izstrādājusi savā judikatūrā, pamatojoties uz Briseles sistēmas normām.
c) Jēdziens “nolēmums” Briseles sistēmas normu kontekstā
71. Ievērojot Briseles sistēmas normas, kurās – tāpat kā Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā – nolēmums ir definēts kā “katrs dalībvalsts tiesā pieņemts nolēmums [..]” (20), Tiesa ir skaidrojusi, ka “nolēmums” jāizdod līgumslēdzējas valsts tiesu iestādei, savā jurisdikcijā pieņemot lēmumu par strīdīgajiem jautājumiem starp lietas dalībniekiem (21).
72. Rodas jautājums, vai šo definīciju var piemērot Regulai Nr. 650/2012.
73. Neuzskatu, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu, var pieprasīt, lai “nolēmums” šīs normas izpratnē attiektos uz strīdīgajiem jautājumiem starp lietas dalībniekiem. Pamatojoties uz norādēm regulas preambulas 59. apsvērumā, var secināt, ka patiesībā tam, vai “nolēmums” tika izdots strīdus vai bezstrīdus tiesvedībā, nav nozīmes.
74. Savukārt prasība “savā jurisdikcijā pieņemt lēmumu” parasti ir attiecināma uz tādām tiesu iestāžu darbības īpašībām, kuru dēļ šādai iestādei ir izšķiroša loma lēmuma pieņemšanā, nevis tā pilda tikai pasīvu funkciju, piemēram, apstiprinot vai uzklausot lietas dalībnieku gribu (22). Tāpēc nolēmums nav uzskatāms par tiesas izlīgumu, “jo tam būtībā ir līgumisks raksturs tādā izpratnē, ka tā saturs vispirms jau ir atkarīgs no pušu gribas” (23). Tomēr nav pašsaprotams, vai šādu darbību vajadzētu pieprasīt no iestādes, lai atzītu, ka tā izdod “nolēmumu” Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.
75. Jāatceras, ka, ievērojot Regulu Nr. 650/2012, “nolēmumus” tās 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē izdod arī ārpustiesas iestādes, kas atbilst šīs regulas 3. panta 2. punktā norādītajām prasībām. Minēto prasību mērķis gan ir nodrošināt, ka šo iestāžu nolēmumiem “ir līdzīgs spēks un juridiskās sekas kā tiesu iestāžu pieņemtiem nolēmumiem tādā pašā lietā”, kurai ir piemērojama Regula Nr. 650/2012 (3. panta 2. punkta b) apakšpunkts). Tomēr tas nenozīmē, ka “nolēmumam” noteikto prasību slieksnis ir tikpat augsts kā atbilstoši Briseles sistēmas normām, it īpaši ņemot vērā darbību, kas saistīta ar nolēmuma izdošanu. Turklāt tas nebūt nenozīmē, ka “lemšanas” Regulas Nr. 650/2012 4. panta nozīmē mērķis būtu izdot “nolēmumu” tādas definīcijas izpratnē, kuru, pamatojoties uz Briseles sistēmu, ir izstrādājusi Tiesa.
76. Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 preambulas 3. un 6. apsvērumu Briseles sistēmas normu mērķis ir panākt spriedumu brīvu apriti civillietās un komerclietās, turpretim Regulā Nr. 650/2012 ir izvirzīti mērķi, kas ir ārpus šīs problemātikas. Ņemot vērā minētās r regulas preambulas 7. apsvērumu, šis mērķis vispirms jau ir – novērst grūtības mantojuma tiesību izmantošanā tādās lietās, kurās ir pārrobežu elementi. Šīs regulas jurisdikcijas noteikumu interpretācijai tātad nebūtu jābalstās uz pieņēmumu, ka tās normu mērķis ir tikai noteikt kompetentās iestādes nolēmumu izdošanai tādējādi, lai novērstu nesavienojamu spriedumu izdošanu. Tas var kalpot par norādījumu, ka jurisdikcijas noteikumiem vajadzētu būt piemērojamiem ne tikai tādās tiesvedībās, kurās tiesu iestādes izdod “nolēmumus” Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.
77. Ņemot vērā manus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka no Regulas Nr. 650/2012 gramatiskās interpretācijas izrietošie secinājumi nav viennozīmīgi, tādējādi tie ir jāpretstata šīs regulas sistēmiskajai interpretācijai. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka iesniedzējtiesas, kā arī Vācijas un Francijas valdību ieskatā, no 64. panta iekļaušanas šajā regulā var secināt, ka šīs regulas 4. pantā nav noteikta jurisdikcija tiesvedībās par valsts mantošanas apliecību izdošanu.
4. Sistēmiskā interpretācija
a) Regulas Nr. 650/2012 4. pants pārējo šīs regulas II nodaļas normu kontekstā
78. Ņemot vērā no gramatiskās interpretācijas izrietošos neviennozīmīgos secinājumus, veikšu Regulas Nr. 650/2012 4. panta interpretāciju pārējo šīs regulas normu kontekstā. Īpaši ņemšu vērā normas regulas II nodaļā, jo – tāpat kā šīs regulas 4. pantā – tajās ir noteikta jurisdikcija tiesvedībās par mantošanas lietām. Tādējādi noskaidrošu, vai pārējos minētajā nodaļā esošajos jurisdikcijas noteikumos ir noteikta jurisdikcija attiecībā uz tādām tiesvedībām, kurās netiek izdoti “nolēmumi” Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.
79. Jāpievērš uzmanība Regulas Nr. 650/2012 13. pantam, kurā ir noteikta jurisdikcija saņemt paziņojumus par mantojumu (paziņojumi par mantojuma, legāta vai neatņemamās daļas pieņemšanu vai atraidīšanu vai paziņojums, kas paredzēts, lai ierobežotu attiecīgās personas atbildību par mantojuma saistībām). Šajā normā ir paredzēts, ka “papildus tiesai, kurai ir jurisdikcija lemt par mantošanu saskaņā ar [..] regulu”, jurisdikcija saņemt šādus paziņojumus ir tās dalībvalsts tiesām, kurā ir pastāvīgā dzīvesvieta jebkurai personai, kas var tiesā izdarīt šādu paziņojumu.
80. Formulējums “papildus tiesai, kurai ir jurisdikcija lemt par mantošanu saskaņā ar šo regulu” var nozīmēt, ka jurisdikcijas noteikumos Regulas Nr. 650/2012 II nodaļā, tostarp 4. pantā, ir noteikta jurisdikcija saņemt paziņojumus par mantojumu, kaut arī tas nenotiek tādu tiesvedību ietvaros, kurās tiek izdoti “nolēmumi” šīs regulas 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē. Tas nozīmētu, ka ar “lemšanu” Regulas Nr. 650/2012 izpratnē ir jāsaprot ne tikai “nolēmumu” izdošana tās 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.
81. Šādu interpretāciju apstiprina norāde Regulas Nr. 650/2012 preambulas 32. apsvērumā, no kura var secināt, ka 13. pants tika iedibināts, lai “vienkāršotu mantinieku un legātāru situāciju”, nevis lai noteiktu jurisdikciju attiecībā uz jautājumu, uz kuru neattiecas pārējie regulas jurisdikcijas noteikumi.
82. Līdzīgi secinājumi izdarāmi, analizējot Regulas Nr. 650/2012 13. pantu, kurā tika izmantots vārds “papildus” tā blakus esošo normu kontekstā. II nodaļas sākumā ir norma par vispārējo jurisdikciju “lemt par mantošanu kopumā” (4. pants). Nākamajās šīs nodaļas normās ir piešķirta – joprojām tādā pašā apmērā, proti attiecībā uz “lemšanu par mantošanu kopumā” – jurisdikcija citu dalībvalstu tiesām, ja iestājas šajās normās norādītie apstākļi (5., 7., 9., 10. un 11. pants).
83. Tādēļ regulas 13. pants tika ievietots beigās kaskādes veida uzskatījumam par tiesām, kurām ir jurisdikcija lemt par visiem ar mirušo atstātā mantojuma saņemšanu saistītajiem jautājumiem. Tiktāl, ciktāl “lemšana par mantošanu kopumā” nozīmē paziņojumu par mantojuma saņemšanu, “papildus” šīm tiesām jurisdikcija ir arī tās dalībvalsts tiesām, kurā pastāvīgā dzīvesvieta ir personai, kam ir tiesības iesniegt šādu paziņojumu.
84. Nevar izslēgt arī situāciju, kurā dalībvalsts iedibina speciālu saskaņošanas procedūru tiesās “šā vārda tiešajā nozīmē” (24), kas var beigties tikai ar tiesas izlīgumu, bet, ja tā netiks panākta, tad mantošanas lietas netiks noregulētas. Neesmu pārliecināts, ka šādām tiesvedībām nebūtu jāpiemēro Regulas Nr. 650/2012 jurisdikcijas noteikumi. Regulas Nr. 650/2012 preambulas 36. apsvērumā gan ir minēta iesaistīto pušu iespēja noregulēt mantošanas lietas izlīguma ceļā iestādēs, kurām jurisdikcijas normas nav saistošas. Tomēr tas attiecas uz mantošanas lietām, ko var izskatīt “ārpustiesas iestādes, piemēram, notāri”, nevis tiesu iestādes. Šāds ārpustiesas iestādēs panākts izlīgums tāpat būtu jāapstiprina tiesām, taču aplūkojamā procedūrā izlīgums tiktu panākts tiesu iestādē.
85. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 650/2012 normu sistēmisko interpretāciju, Regulas Nr. 650/2012 4. pantā ir noteikta jurisdikcija dalībvalstu tiesu iestāžu tiesvedībām, ja šādas tiesvedības attiecas uz jautājumiem, kurus var uzskatīt par tādiem, kas attiecas uz “mantošanu kopumā”.
b) Attiecības starp Regulas Nr. 650/2012 64. pantu un šīs regulas 4. pantu
86. Vācijas un Portugāles valdības apgalvo, ka no fakta, ka 64. pants tika iekļauts Regulā Nr. 650/2012, ir secināms, ka šīs regulas 4. pantā nav noteikta jurisdikcija tiesvedībām par valsts mantošanas apliecību izdošanu. Minēto valdību ieskatā, ja tas tā būtu, tad regulas 64. pants nebūtu vajadzīgs un jurisdikcija tiesvedībās par Eiropas mantošanas apliecību izdošanu būtu nosakāmā saskaņā ar regulas 4. pantu. Tādējādi šādas nostājas pamatā jābūt pieņēmumam, ka Eiropas un valsts mantošanas apliecības ir tāda paša vai ļoti līdzīga veida instrumenti.
87. Atšķirīgu nostāju šajā jautājumā pauž Komisija, kura uzskata, ka Regulas 650/2012 64. pants ir uzskatāms par lex specialis attiecībā pret regulas 4. pantu. Tādējādi no Regulas Nr. 650/2012 64. panta nevarot secināt, ka šīs regulas 4. pants neattiecas uz tiesvedībām par valsts mantošanas apliecību izdošanu. Līdzīga ir arī Polijas valdības nostāja.
88. Neizlemjot šobrīd jautājumu par Eiropas un valsts mantošanas apliecību rakstura līdzību, ir jānorāda, ka Vācijas un Portugāles valdību argumentācija, šķiet, pilnībā neiekļauj lomu, kāda ir 64. pantam ar Regulu Nr. 650/2012 iedibināto normu sistēmā.
89. Pirmkārt, valsts mantošanas apliecības ir instrumenti, kuri darbojas, pamatojoties uz iekšējiem noteikumiem, kas iekļauti konkrētas dalībvalsts tiesību sistēmā, turpretim Eiropas mantošanas apliecība ir jauns Savienības tiesību instruments.
90. Tādējādi bija nepieciešams pašā regulā paredzēt autonomu juridisko režīmu, kas attiecas uz Eiropas mantošanas apliecību. Tā mērķis bija panākt vienādu tās lietošanu visās dalībvalstīs, kā arī novērst interpretācijas šaubas, kuras radītu Eiropas mantošanas apliecības kvalificēšana saskaņā ar Regulu Nr. 650/2012. Turklāt Savienības likumdevējs nav paredzējis, kāds juridiskais raksturs ir Eiropas mantošanas apliecībai. Līdz ar to nav pašsaprotams, vai šī apliecība ir uzskatāma par “nolēmumu” (Regulas Nr. 650/2012 3. panta 1. punkta g) apakšpunkts), “publisku aktu” (šīs regulas 3. panta 1. punkta i) apakšpunkts), vai neietilpst nevienā no šīm kategorijām. Turklāt šis jautājums nebija skaidri jāatrisina, jo Eiropas mantošanas apliecības atzīšana netiek veikta saskaņā ar tām normām, kas attiecas uz nolēmumiem un publiskiem aktiem, savukārt jurisdikcijas jautājumu regulē šīs regulas 64. pants.
91. Otrkārt, Regulas Nr. 650/2012 64. pantā nav atkārtots šīs regulas 4. panta saturs, bet ir noteikta jurisdikcija tiesvedībās par Eiropas mantošanas apliecības izdošanu, atsaucoties uz atsevišķiem II nodaļas noteikumiem. Tie ir minētās regulas 4., 7., 10. un 11. pants.
92. Treškārt, Regulas Nr. 650/2012 64. pantā ir paplašināta jurisdikcijas noteikumu piemērošanos joma, attiecinot tos ne tikai uz “tiesām” šīs regulas 3. panta 2. punkta izpratnē (64. panta a) punkts), bet arī uz citām iestādēm, kuru kompetencē saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir nodarboties ar mantojuma lietām (64. panta b) punkts). Tādējādi Eiropas mantošanas apliecības izdošanu vai uzdot: “tiesu iestādei”, “visām citām iestādēm un tiesību speciālistiem”, ja šīs iestādes un tiesību speciālisti atbilst noteiktajām prasībām (Regulas Nr. 650/2012 3. panta 2. punkts, skatīts kopā ar 64. panta a) punktu), kā arī “citai iestādei, kuras kompetencē saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir nodarboties ar mantojuma lietām” (šīs regulas 64. panta b) punkts), lai gan tā neatbilst regulas 3. panta 2. punktā minētajām prasībām.
93. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka no fakta, ka 64. pants tika iekļauts Regulā Nr. 650/2012, nevar secināt, ka šīs regulas 4. pants nav piemērojams tiesvedībām par valsts mantošanas apliecību izdošanu.
5. Teleoloģiskā interpretācija
94. Secinājumu turpinājumā pretstatīšu sistēmiskās interpretācijas secinājumus tiem argumentiem, kas attiecas uz Regulas Nr. 650/2012 mērķiem. Uz tiem skaidri atsaucas Vācijas un Polijas valdības savos apsvērumos, kaut arī šīs valdības no tiem izdara atšķirīgus secinājumus.
95. Vācijas valdība norāda, ka, nosakot jurisdikciju tiesvedībās par valsts mantošanas apliecību izdošanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 650/2012 4. pantu, varētu rasties situācija, kurā tikai vienas dalībvalsts iestādes var izdot valsts mantošanas apliecības. Tās būtu tās dalībvalsts iestādes, kurā ir iespējams izdod Eiropas mantošanas apliecību. Šāda risinājuma rezultātā iesaistītajām pusēm praktiski būtu uzlikts pienākums izmantot Eiropas mantošanas apliecību, kas būtu pretrunā Regulas Nr. 650/2012 62. panta 2. punktam.
96. Vācijas valdības ieskatā, tādu valsts mantošanas apliecību izmantošana, kuras izdod citas dalībvalstis, varētu savukārt atsevišķos gadījumos izrādīties izdevīgāka nekā Eiropas mantošanas apliecības izmantošana. Ja iesaistītajām pusēm tiktu atņemta iespēja izmantot valsts mantošanas apliecības, kuras izdod citu dalībvalstu iestādes, tas būtu pretrunā Regulas Nr. 650/2012 mērķim. Saskaņā ar minētās regulas preambulas 67. apsvērumu regulas mērķis ir mantinieku interesēs panākt ātru, vienkāršu un efektīvu tādu mantošanas lietu nokārtošanu, kurām ir pārrobežu elementi.
97. Savukārt Polijas valdība uzskata, ka tāds risinājums, kas veicina Eiropas mantošanas apliecības lomas palielināšanu, ir uzskatāms par pamatotu un vēlamu.
a) Par Eiropas mantošanas apliecības obligāto raksturu
98. Nepiekrītu Vācijas valdības nostājai, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 650/2012 4. panta interpretācija, kuras rezultātā tas ir piemērojams tiesvedībām par valsts mantošanas apliecību izdošanu nozīmē, ka Eiropas mantošanas apliecības izmantošanai atsevišķos gadījumos būtu obligāts raksturs.
99. Pirmkārt, šāda Regulas Nr. 650/2012 4. panta interpretācija neatņem iesaistītajām pusēm iespēju saņemt valsts mantošanas apliecību tajā dalībvalstī, kuras iestādēm ir jurisdikcija izdod Eiropas mantošanas apliecību.
100. Otrkārt, šķiet, ka Vācijas valdība Regulas Nr. 650/2012 62. panta 2. punktu, kurā norādīts, ka Eiropas mantošanas apliecības izmantošana nav obligāta, interpretē tikai tādējādi, ka šajā normā ir noteiktas attiecības starp Eiropas mantošanas apliecību un valsts mantošanas apliecībām. Tomēr šo jautājumu skar tikai šīs regulas 62. panta 3. punkts. Savukārt minētās regulas 62. panta 2. punkts attiecas ne tikai uz valsts mantošanas apliecībām, bet arī – kas izriet no šīs regulas preambulas 69. apsvēruma otrā teikuma – uz visiem “citiem instrumentiem, kas pieejami saskaņā ar [..] regulu”, kurus mantinieki var brīvi izmantot. Tieši šādi izpaužas regulas 62. panta 2. punktā minētā neobligātā Eiropas mantošanas apliecības izmantošana.
101. Tādējādi es neuzskatu, ka, nosakot jurisdikciju tiesvedībās par valsts mantošanas apliecībām saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 4. pantu, Eiropas mantošanas apliecības lietošana praktiski kļūtu obligāta.
b) Par Regulas Nr. 650/2012 mērķiem
102. Nešaubos, ka iespēja ātri, vienkārši un efektīvi nokārtot mantošanas lietas ir uzskatāma par vienu no Regulas Nr. 650/2012 mērķiem. Nevaru arī a priori izslēgt, ka iespēja mantiniekiem saņemt instrumentus, ar kuriem var nokārtot mantošanas lietas citā dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kuras iestādēm ir jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 normām, atsevišķos gadījumos var būt viņu interesēs.
103. Tomēr, pirmkārt, galvenais mērķis, kura nodrošināšanai tika pieņemta Regula Nr. 650/2012, ņemot vērā šīs regulas preambulas 7. un 8. apsvērumu, bija saskaņot kolīziju normas un jurisdikcijas noteikumus, kas piemērojami mantošanas lietām (25).
104. Šajā kontekstā ir vērts arī atzīmēt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 preambulas 27. apsvērumu šīs regulas noteikumi ir izstrādāti tā, lai nodrošinātu, ka iestāde, kas nodarbojas ar mantošanas lietām, vairākumā gadījumu piemērotu savus tiesību aktus. Saskaņā ar minētās regulas 21. panta 1. punktu mantošanai kopumā ir piemērojami tās dalībvalsts tiesību akti, kurā mirušajam bija pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī. Šāda piemērojamo tiesību aktu noteikšana atbilst regulas 4. pantā norādītajam jurisdikcijas piesaistes kritērijam, kas lemšanu par mantošanu kopumā paredz tās dalībvalsts tiesām, kurā mirušajam bija pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī.
105. Valsts jurisdikcijas noteikumu piemērošana tiesvedībām par valsts mantošanas apliecību izdošanu ir pretrunā centieniem saskaņot jurisdikcijas noteikumus un kolīziju normas Savienības ietvaros. To atspoguļo pamatlietas apstākļi, kurā saskaņā ar valsts jurisdikcijas noteikumiem Vācijas tiesai tika lūgts izdot valsts mantošanas apliecību attiecībā uz mantošanu, pamatojoties uz Francijas tiesību aktiem.
106. Otrkārt, ņemot vērā Regulas Nr. 650/2012 preambulas 34. apsvērumā norādītos skaidrojumus, tai vajadzētu nodrošināt, ka tiesas spriešana notiek saskaņoti Savienības ietvaros. Tādējādi tiek mēģināts panākt vienu no Regulas Nr. 650/2012 mērķiem – saskaņā ar regulas preambulas 59. apsvērumu – dalībvalstīs pieņemtu nolēmumu mantošanas lietās savstarpēju atzīšanu.
107. Vācijas valdība gan uzskata, ka tāda valsts mantošanas apliecība kā pamatlietā aplūkotā nav “nolēmums” Regulas Nr. 650/2012 izpratnē. Tomēr no norādēm regulas preambulas 35. apsvērumā ir secināms, ka centieni izvairīties no pretrunām attiecas uz visiem instrumentiem, kas piemērojami mantošanas lietu noregulēšanai, tostarp arī tiem instrumentiem, kurus izdod ārpustiesas iestādes, kam ar regulu noteiktie jurisdikcijas noteikumi nav saistoši. Runa šeit ir par izvairīšanos no situācijas, kurā savstarpēji pretrunīgi varētu būt valsts mantošanas apliecības un citi regulā iekļautie instrumenti, tostarp Eiropas mantošanas apliecība. Tas apstiprina iepriekš norādīto apsvērumu, ka regulas normās būtu jābūt noteiktai jurisdikcijai ne tikai attiecībā uz tām tiesu iestāžu tiesvedībām, kurās tiek izdots “nolēmums” regulas 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē (26).
108. Šajā kontekstā ir jāmin, ka Regulā Nr. 650/2012 gan ir noteiktas saskaņotas kolīziju normas, saskaņā ar kurām ir nosakāmi mantošanai kopumā piemērojamie tiesību akti (Regulas Nr. 650/2012 23. panta 1. punkts). Tomēr atsevišķi jautājumi, kas var būt būtiski, noregulējot mantošanas lietas, tiek vērtēti, pamatojoties uz tiem tiesību aktiem, kuri tiek noteikti saskaņā ar valsts kolīziju normām. Tas ir atgādināts regulas preambulas 11.–13. apsvērumā un 71. apsvēruma trešajā teikumā. Tādēļ varētu rasties situācija, kurā atsevišķu dalībvalstu iestādes izdod savstarpēji pretrunīgus instrumentus mantošanas lietu noregulēšanai (27).
109. Spriedumā Kubicka (28)Tiesa norādīja, ka Regulas Nr. 650/2012 normu interpretācija, kura izraisītu “mantojuma sadrumstalotību”, ar ko saprot tādu ar mantošanu saistītām lietām nozīmīgu jautājumu novērtēšanu, kura būtu saskaņā ar valsts kolīziju normām, neatbilstu šīs regulas mērķiem. Tā rezultātā varētu tikt izdoti savstarpēji pretrunīgi instrumenti, kas ļautu organizēt savu mantojumu. Kaut arī spriedumā Kubicka (29) paustā nostāja attiecās uz mantošanas tiesību aktiem, tomēr uzskatu, ka to var izmantot kā zināmu vadlīniju, kas palīdzētu interpretēt tās Regulas Nr. 650/2012 normas, kuras attiecas uz citiem jautājumiem.
110. Tāda Regulas Nr. 650/2012 normu interpretācija, kas uzliek pienākumu noteikt jurisdikciju, pamatojoties uz šīs regulas normām, arī attiecībā uz tiesvedībām par valsts mantošanas apliecības izdošanu, veicina šī mērķa panākšanu. Tā ierobežo iespēju izdod savstarpēji pretrunīgas valsts mantošanas apliecības un citus instrumentus, tostarp Eiropas mantošanas apliecības, nolēmumus un publiskus aktus dažādās dalībvalstīs.
111. Treškārt, lai gan mantinieku intereses var uzskatīt par argumentu, kas liecina par labu noteiktam jurisdikcijas noteikumu interpretācijas virzienam, tomēr šajā kontekstā nevar ignorēt pareizas tiesvedības interešu nozīmi.
112. Regulas Nr. 650/2012 ietvaros centieni nepieļaut situāciju, kurā apritē pastāvētu sasvstarpēji pretrunīgi instrumenti, kas ļautu organizēt mantošanas lietas, ir ne tikai mantinieku interesēs, bet ir arī rūpju par pareizas tiesvedības interesēm izpausme (30). Līdzīgi būtu jāvērtē arī iepriekš minētie centieni panākt šo secinājumu 104. punktā minētā ius i forum atbilstību.
113. Turklāt Savienības likumdevējs ir iedibinājis skaidru normu tur, kur mantinieku interešu dēļ ir redzējis nepieciešamību noregulēt mantošanas lietas citā dalībvalstī, nevis tajā, kuras iestādēm principā ir jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 jurisdikcijas noteikumiem. Piemēram, Regulas Nr. 650/2012 13. pantā jurisdikcija saņemt paziņojumus par mantojumu ir atzīta tās dalībvalsts tiesām, kurā pastāvīgā dzīvesvieta ir personai, kas ir tiesīga iesniegt šādu paziņojumu.
114. Tādējādi neuzskatu, ka Regulas Nr. 650/2012 mērķi liecinātu par labu tādai regulas normu interpretācijai, kas būtu pretrunā no tās sistēmiskās interpretācijas izrietošajiem secinājumiem tādējādi, lai ļautu mantiniekiem saņemt valsts mantošanas apliecības, kuras izdod citas dalībvalsts tiesu iestādes, kas nav tā dalībvalsts, kuras iestādēm ir jurisdikcija saskaņā ar šo regulu.
6. Vēsturiskā interpretācija
115. Līdz šim izdarītos sistēmiskās un teleoloģiskās interpretācijas secinājumus, šķiet, apstiprina arī Regulas Nr. 650/2012 vēsturiskā interpretācija.
116. Sākotnējā Komisijas projektā bija paredzēts, ka Eiropas mantošanas apliecība “neaizstāj iekšējās procedūras” (Regulas Nr. 650/2012 projekta 36. panta 2. punkta otrais teikums) (31). Tomēr regulas projekta komentāru 4.6. punktā bija norādīts, ka Eiropas mantošanas apliecība “neaizstāj valsts apliecības”. Turklāt šis formulējums tika izmantots arī Regulas Nr. 650/2012 62. panta 3. punkta pirmajā teikumā, kas pārņēma regulas projekta 36. panta 2. punkta funkciju (32). Papildus tam regulas projekta komentāru 4.6. punktā bija norādīts, ka “kompetentās iestādes dalībvalstī mantinieku tiesības vai mantojuma pārvaldītāja vai izpildītāja pilnvaras tādējādi jāpierāda atbilstoši iekšējai procedūrai” (33).
117. Regulas projektā valsts procesuālo noteikumu loma tika ierobežota tādējādi, ka tā tika attiecināta uz jautājumiem par tādas tiesvedības gaitu, kura būtu jāveic “kompetentās iestādes dalībvalstī”. Tomēr, manuprāt, netika ņemts vērā, ka šī jurisdikcija tika noteikta saskaņā ar valsts tiesību aktiem.
118. Tādējādi var aizstāvēt uzskatu, ka jau agrajā likumdošanas darbu stadijā tika pieņemts, ka dalībvalstu iestāžu starptautiskā jurisdikcija attiecībā uz valsts mantošanas apliecību izdošanu nebūs nosakāma saskaņā ar valsts tiesību aktiem, bet saskaņā ar regulā iekļautajiem saskaņotajiem jurisdikcijas noteikumiem. Nekas nenorāda uz to, ka pieņemtajā regulas versijā šajā jautājumā būtu ticis ieviests labojums, jo Regulas Nr. 650/2012 62. panta 3. punkts atbilst tam mērķim, kas tika iekļauts regulas projekta 36. panta 2. punktā.
7. Secinājumi par prejudiciālo jautājumu
119. Iepriekš minētās argumentācijas kontekstā, ņemot vērā gramatiskās interpretācijas neapmierinošos rezultātus, kā arī ievērojot sistēmiskās un teleoloģiskās interpretācijas viennozīmīgos secinājumus, kurus apstiprina vēsturiskā interpretācija, uzskatu, ka Regulas Nr. 650/2012 4. pantā ir noteikta jurisdikcija attiecībā uz dalībvalstu tiesu iestāžu tiesvedībām, ja šīs tiesvedības attiecas uz jautājumiem, kurus var uzskatīt par tādiem, kas attiecas uz “mantošanu kopumā”.
120. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: Regulas Nr. 650/2012 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir noteikta jurisdikcija arī attiecībā uz dalībvalstu tiesu iestāžu tiesvedībām par valsts mantošanas apliecību izdošanu.
VI. Secinājumi
121. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir noteikta jurisdikcija arī attiecībā uz dalībvalstu tiesu iestāžu tiesvedībām par valsts mantošanas apliecību izdošanu.