ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 19. aprīlī (1)
Apvienotās lietas C‑84/17 P, C‑85/17 P un C‑95/17 P
Société des produits Nestlé SA
pret
Mondelez UK Holdings & Services Ltd, agrāk Cadbury Holdings Ltd,
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO) (C‑84/17 P)
un
Mondelez UK Holdings & Services Ltd, agrāk Cadbury Holdings Ltd,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO) (C‑85/17 P),
un
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)
pret
Mondelez UK Holdings & Services Ltd, agrākCadbury Holdings Ltd (C‑95/17 P)
Apelācija – Eiropas Savienības preču zīme – Trīsdimensiju preču zīme, kurā attēlota šokolādes tāfeles ar četrām daivām forma – Pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, ko iesniegusi apelācijas sūdzības iesniedzēja – Apelācijas padomes veikta pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu noraidīšana
I. Ievads
1. Ar savām apelācijas sūdzībām Société des produits Nestlé SA (turpmāk tekstā – “Nestlé”), Mondelez UK Holdings & Services Ltd (turpmāk tekstā – “Mondelez”) un Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 15. decembra spriedumu Mondelez UK Holdings & Services/EUIPO – Société des produits Nestlé (Šokolādes tāfelītes forma) (T‑112/13, nav publicēts, EU:T:2016:735, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja EUIPO Apelācijas otrās padomes 2012. gada 11. decembra lēmumu (lieta R 513/2011‑2) attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Cadbury Holdings un Nestlé (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
2. Izskatāmā lieta piedāvā Tiesai iespēju izskaidrot jēgu, kāda ir sniedzama Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Kopienas preču zīmi (2) 7. panta 3. punktam, kā arī 2012. gada 24. maija sprieduma Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307) 60.–63. punktam. Konkrētāk, tā ļaus precizēt ģeogrāfiskā apmēra tvērumu attiecībā uz pierādījumiem, kas ir jāsniedz, lai konstatētu, ka preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā.
II. Atbilstošās tiesību normas
3. Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 1. panta 2. punktu:
“[Eiropas Savienības] preču zīme ir vienota. Tai ir vienāds spēks visā [Savienībā]; to nereģistrē, nenodod un neatdod, tā nevar būt tāda lēmuma priekšmets, kas atceļ īpašnieka tiesības vai paziņo tās par spēkā neesošām, un tās izmantošanu nevar aizliegt, ja tas neattiecas uz visu [Savienību]. Šo principu piemēro, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.”
4. Regulas Nr. 207/2009 7. pantā ir noteikts:
“1. Nereģistrē:
[..]
b) preču zīmes, kam nav atšķirīgu īpašību [atšķirtspējas];
[..].
2. Šā panta 1. punktu piemēro arī tad, ja pamatojums reģistrācijas atteikumam pastāv tikai kādā [Savienības] daļā.
3. Šā panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktu nepiemēro, ja preču zīme tās izmantošanas rezultātā ir kļuvusi atšķirīga [ieguvusi atšķirtspēju] attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, par ko reģistrācija ir pieteikta.”
5. Regulas Nr. 207/2009 52. pantā ir noteikts:
“1. [Eiropas Savienības] preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja [EUIPO] iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā attiecībā uz pārkāpumu:
a) [Eiropas Savienības] preču zīme reģistrēta pretrunā 7. panta noteikumiem;
[..].
2. Ja [Eiropas Savienības] preču zīme ir reģistrēta, pārkāpjot 7. panta 1. punkta b), c) vai d) apakšpunkta prasības, to tomēr var nepaziņot par spēkā neesošu, ja tās izmantošanas rezultātā tā ir ieguvusi atšķirīgumu [atšķirtspēju] saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, uz ko tā ir reģistrēta.
[..]”
III. Tiesvedības priekšvēsture
6. Nestlé 2002. gada 21. martā iesniedza trīsdimensiju preču zīmes reģistrācijas pieteikumu EUIPO attiecībā uz tās preci ar nosaukumu “Kit Kat 4 fingers”, kas sastāv no četrām trapecveida formas daivām, kas sarindotas uz taisnstūra pamatnes:
7. Reģistrācija tika pieteikta attiecībā uz precēm, kuras ietilpst 30. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam Nicas 1957. gada 15. jūnija Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām. EUIPO izvirzīja iebildumu attiecībā uz vienu daļu no precēm, attiecībā uz kurām bija pieteikta reģistrācija, proti, “šokolāde, šokolādes izstrādājumi, konditorejas izstrādājumi, konfektes”. Pēc šī iebilduma 2006. gada 28. jūlijā iepriekš minētais apzīmējums tika reģistrēts kā Eiropas Savienības preču zīme attiecībā uz precēm, kas ietilpst 30. klasē un atbilst šādam aprakstam: “konfektes, maizes produkti, miltu konditorejas izstrādājumi, cepumi, kūkas, vafeles” (turpmāk tekstā – “strīdīgā preču zīme”).
8. 2007. gada 23. martā Cadbury Schweppes plc (kļuvusi par Cadbury Holdings Ltd un tagad – Mondelez) iesniedza EUIPO prasību par reģistrācijas spēkā neesamības atzīšanu, it īpaši pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu. 2011. gada 11. janvārī EUIPO Anulēšanas nodaļa apmierināja šo pieteikumu un atzina strīdīgo preču zīmi par spēkā neesošu.
9. Saistībā ar Nestlé prasību EUIPO Apelācijas otrā padome ar apstrīdēto lēmumu atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumu. Konkrētāk, tā uzskatīja, ka, lai gan, protams, strīdīgajai preču zīmei nav atšķirtspējas, kas raksturīga precēm, attiecībā uz kurām tā bija reģistrēta, Nestlé atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktam ir pierādījusi, ka šī preču zīme izmantošanas rezultātā ir ieguvusi šādu raksturu attiecībā uz šīm pašām precēm.
IV. Prasība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
10. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 19. februārī, Mondelez cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Prasības pamatošanai tā izvirzīja trīs pamatus. Vispārējā tiesa izvērtēja tikai pirmo pamatu, kurš bija saistīts ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 2. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 7. panta 3. punktu, prasību pārkāpumu un kurš bija sadalīts četrās daļās.
11. Pārsūdzētā sprieduma 21.–44. punktā Vispārējā tiesa analizēja un apmierināja Mondelez izvirzītā pirmā pamata otro daļu. Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 41.–44. punkta, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Apelācijas otrā padome kļūdaini ir uzskatījusi, ka Nestlé ir pierādījusi strīdīgās preču zīmes izmantošanu attiecībā uz maizes produktiem, miltu konditorejas izstrādājumiem, kūkām un vafelēm. Tādējādi Vispārējā tiesa izvērtēja Mondelez izvirzītā pirmā pamata pārējās daļas tikai saistībā ar konfektēm un cepumiem.
12. Pārsūdzētā sprieduma 45.–64. punktā Vispārējā tiesa analizēja un noraidīja Mondelez izvirzītā pirmā pamata pirmo daļu saistībā ar to, ka strīdīgā preču zīme nav izmantota tādā formā, kādā tā tikusi reģistrēta.
13. Pārsūdzētā sprieduma 65.–111. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja un noraidīja Mondelez izvirzītā pirmā pamata trešo daļu par to, ka strīdīgā preču zīme nav izmantota kā izcelsmes norāde, un pietiekamu pierādījumu šajā ziņā neesamību. Šajā ziņā, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 94. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka pierādījumi par strīdīgās preču zīmes faktisko izmantošanu, kurus EUIPO iesniegusi Nestlé, ir atbilstošie elementi, kuri, tos vispusīgi izvērtējot, varēja pierādīt, ka no konkrētās sabiedrības daļas viedokļa minētā preču zīme tiek uztverta kā attiecīgo preču komerciālās izcelsmes norāde. Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 107. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Apelācijas otrā padome “[bija] veikusi pārbaudi par [strīdīgās] preču zīmes atšķirtspējas iegūšanu, pateicoties tai, un konkrēti [bija] pamatojusi savus secinājumus par šādu iegūšanu attiecībā uz Dāniju, Vāciju, Spāniju, Franciju, Itāliju, Nīderlandi, Austriju, Somiju, Zviedriju un Apvienoto Karalisti”.
14. Visbeidzot pārsūdzētā sprieduma 112.–178. punktā Vispārējā tiesa analizēja Mondelez izvirzītā pirmā pamata ceturto daļu. Šī sprieduma 142. un 143. punktā tā norādīja, ka Apelācijas otrā padome ir pieļāvusi kļūdu, būtībā secinot, ka, lai pierādītu preču zīmes atšķirtspēju, kas iegūta tās izmantošanas rezultātā visā Savienībā, bija pietiekami pierādīt, ka būtiska konkrētās sabiedrības daļa Savienībā, apvienojot visas dalībvalstis un visus reģionus, uztver preču zīmi kā preču, kuras tiek apzīmētas ar minēto preču zīmi, komerciālās izcelsmes norādi, un ka nebija jāpierāda preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūtā atšķirtspēja visās attiecīgajās dalībvalstīs.
15. Tomēr, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 144. un 145. punkta, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka nav izslēgts, ka, kaut arī bija kļūdaini norādīts pārbaudes kritērijs, lai pierādītu preču zīmes atšķirtspēju, kas iegūta izmantošanas rezultātā visā Savienībā, Apelācijas otrā padome, izvērtējot Nestlé iesniegtos pierādījumus, ir pareizi piemērojusi šo kritēriju. Tādēļ Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ir jāpārbauda šo elementu vērtējums, ko veikusi Apelācijas otrā padome.
16. Pēc pierādījumu saistībā ar Dāniju, Vāciju, Spāniju, Franciju, Itāliju, Nīderlandi, Austriju, Somiju un Zviedriju, kā arī Apvienoto Karalisti pārbaudes attiecīgi 146., 148., 151., 153., 155., 158., 159., 164. un 167. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka Apelācijas otrā padome pamatoti ir uzskatījusi, ka bija pierādīts, ka strīdīgā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā visās šajās dalībvalstīs.
17. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 173. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Apelācijas otrā padome skaidri nav izteikusies par to, vai ir ticis pierādīts, ka strīdīgā preču zīme bija ieguvusi atšķirtspēju Beļģijā, Īrijā, Grieķijā un Portugālē, un ka tā nav arī iekļāvusi šīs dalībvalstis starp valstīm, par kurām tā ir uzskatījusi, ka šāda iegūšana tikusi pierādīta.
18. Minētā sprieduma 176. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Apelācijas otrā padome ir pieļāvusi kļūdu, secinot, ka strīdīgā preču zīme bija ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā Savienībā, jo šāda iegūšana bija pierādīta tikai attiecībā uz vienu tās teritorijas daļu, pat ja tā ir ievērojama.
19. Pārsūdzētā sprieduma 177.–179. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka ir jāapmierina Mondelez izvirzītā pirmā pamata ceturtā daļa un pilnībā ir jāatceļ apstrīdētais lēmums, jo Apelācijas otrā padome nevarēja pamatoti pabeigt savu pārbaudi saistībā ar strīdīgās preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju, nelemjot par to, kā minēto preču zīmi uztver konkrētā sabiedrības daļa it īpaši Beļģijā, Īrijā, Grieķijā, kā arī Portugālē, un neanalizējot pierādījumus, kuri iesniegti attiecībā uz šīm dalībvalstīm.
V. Tiesvedība Tiesā
20. Savā apelācijas sūdzībā lietā C‑84/17 P Nestlé lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu, pamatojoties uz to, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punkta un 52. panta 2. punkta prasības, un
– piespriest Mondelez atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21. Savā apelācijas sūdzībā lietā C‑85/17 P Mondelez lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas argumentāciju, kas ietverta pārsūdzētā sprieduma 37.–44., 58.–64., 78.–111. un 144.–169. punktā, kā arī daļu no šī paša sprieduma 177. punkta, kurā noteikts, ka, “lai gan tika konstatēts, ka [strīdīgā] preču zīme izmantošanas rezultātā ieguvusi atšķirtspēju Dānijā, Vācijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, Nīderlandē, Austrijā, Somijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē”.
22. Savā apelācijas sūdzībā lietā C‑95/17 P EUIPO lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu un
– piespriest Mondelez atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 10. maija lēmumu lietas C‑84/17 P, C‑85/17 P un C‑95/17 P tika apvienotas izskatīšanai rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.
24. Atbildes rakstā uz apelāciju lietā C‑85/17 P Nestlé lūdz Tiesu:
– noraidīt apelācijas sūdzību kā acīmredzami nepieņemamu vai acīmredzami nepamatotu, izdodot rīkojumu vai, pakārtoti, pasludinot spriedumu;
– neapmierināt apelācijas sūdzību, ja tā būtu pieņemama, un atcelt pārsūdzēto spriedumu, un
– katrā ziņā piespriest Mondelez atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25. Atbildes rakstā uz apelāciju lietās C‑84/17 P un C‑95/17 P Mondelez lūdz Tiesu:
– noraidīt Nestlé un EUIPO apelācijas sūdzības un
– piespriest attiecīgi Nestlé un EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajās abās lietās.
26. Atbildes rakstā uz apelāciju lietās C‑84/17 P, C‑85/17 P un C‑95/17 P EUIPO lūdz Tiesu:
– apmierināt Nestlé apelācijas sūdzību,
– noraidīt Mondelez apelācijas sūdzību un
– piespriest Mondelez atlīdzināt EUIPO radušos tiesāšanās izdevumus.
27. Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 13. novembrī, European Association of Trade Mark Owners (Eiropas Preču zīmju īpašnieku apvienība, Apvienotā Karaliste, turpmāk tekstā – “Marques”) lūdza atļauju iestāties lietā C‑84/15 P Nestlé prasījumu atbalstam. Ar 2018. gada 12. janvāra rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs apmierināja šo lūgumu. Ņemot vērā šī lūguma novēloto raksturu, viņš atļāva Marques iesniegt savus apsvērumus tiesas sēdē.
28. 2018. gada 22. februārī notika tiesas sēde, kurā Nestlé, Mondelez, Marques un EUIPO sniedza savus mutvārdu apsvērumus.
VI. Par Mondelez apelācijas sūdzības pieņemamību lietā C‑85/17 P
A. Lietas dalībnieku argumenti
29. Nestlé apgalvo, ka Mondelez apelācijas sūdzība ir nepieņemama, jo tā lūdz Tiesu nevis pilnībā vai daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu, bet atcelt tikai vienu daļu no pārsūdzētā sprieduma pamatojuma, vienlaikus saglabājot tā rezolutīvo daļu.
30. Lai arī Vispārējā tiesa ir apmierinājusi tās prasību un atcēlusi apstrīdēto lēmumu, Mondelez norāda, ka tās apelācijas sūdzība ir pieņemama, jo Vispārējā tiesa ir noraidījusi atsevišķus tās argumentus, izvērtējot tās pirmo pamatu, kas ir saistīts ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punkta un 52. panta 2. punkta pārkāpumu. Ņemot vērā, ka EUIPO Apelācijas otrajai padomei esot saistošs šo argumentu noraidījums, veicot jaunu izvērtēšanu, ko tā tikšot aicināta īstenot pēc apstrīdētā lēmuma atcelšanas, Mondelez uzskata, ka tai esot jāspēj apstrīdēt pārsūdzēto spriedumu.
B. Vērtējums
31. Mondelez apelācijas sūdzība ir acīmredzami nepieņemama divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pretēji tam, kas ir paredzēts Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantā, Mondelez nav tāda, kuras prasījumi Vispārējā tiesā nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji. Otrkārt, pretēji tam, kas ir noteikts Tiesas Reglamenta 169. panta 1. punktā, tās apelācijas sūdzības prasījumos ir lūgts nevis pilnībā vai daļēji atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu, bet atcelt noteiktus šī sprieduma motīvus.
1. Par apelācijas sūdzības atbilstību Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otrajai daļai
32. Tiesas statūtu 56. pantā ir paredzēts, ka apelācijas sūdzību var iesniegt “personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji” (3).
33. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lietas dalībnieks, kas bija lūdzis Vispārējo tiesu atcelt Savienības tiesību aktu, netiek uzskatīts par tādu, kura prasījumi nav apmierināti pat daļēji, ja Vispārējā tiesa ir apmierinājusi šo lūgumu (4), un tas tā ir pat tad, ja Vispārējā tiesa ir noraidījusi vairākus tā argumentus, pirms apmierinājusi pamatu, uz kuru ir balstīta atcelšana (5).
34. Šajā gadījumā papildus jautājumam par tiesāšanās izdevumiem Mondelez prasījumi Vispārējai tiesai bija tikai “atcelt [apstrīdēto] lēmumu, izņemot daļā, kurā Apelācijas padome ir konstatējusi, ka preču zīmei nav raksturīgās atšķirtspējas [Regulas Nr. 207/2009] 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē” (6).
35. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa daļēji ir apmierinājusi pirmā pamata otro un ceturto daļu (7) un ir atcēlusi apstrīdēto lēmumu Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punkta pārkāpuma dēļ.
36. Kā to paskaidrojis EUIPO tiesas sēdē, šī atcelšana nozīmē, ka, nepastāvot apelācijas sūdzībai un ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma argumentāciju un rezolutīvo daļu, EUIPO Apelācijas padomei esot bijis jāapstiprina Atcelšanas nodaļas 2011. gada 11. janvāra lēmums, ar kuru ir atzīta strīdīgās preču zīmes spēkā neesamība, jo šī atzīšana bija Mondelez prasības par spēkā neesamības atzīšanu galvenais mērķis.
37. Līdz ar to Mondelez nevar tikt uzskatīta par tādu, kurai spriedums ir nelabvēlīgs vai daļēji nelabvēlīgs saistībā ar vienu vai otru no tās prasījumiem, kuri iesniegti Vispārējā tiesā.
38. Cik man, kā arī lietas dalībniekiem zināms, vienīgais izņēmums no šī noteikuma ir noteikums, ko Tiesa ir atzinusi lietā, kurā tika taisīts 2001. gada 20. septembra spriedums Procter & Gamble/ITSB (C‑383/99 P, EU:C:2001:461), kurā Procter & Gamble prasījumi Tiesai bija “atcelt [Vispārējās tiesas] spriedumu, ciktāl Vispārējā tiesa [bija] nospriedusi, ka [EUIPO] Apelācijas pirmā padome nav pārkāpusi Regulas Nr. [207/2009] 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu” (8). Šajā spriedumā Tiesa ir atgādinājusi, ka pirmajā instancē Procter & Gamble prasījumi Vispārējai tiesai bija, “pirmkārt, galvenokārt atcelt lēmumu, [kuru pieņēmis EUIPO], ciktāl tas [bija] uzskatījis, ka preču zīme neatbilst nosacījumiem, kuri ir paredzēti Regulas Nr. [207/2009] 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, un, otrkārt, pakārtoti atcelt lēmumu, [kuru pieņēmis EUIPO], ciktāl tas [bija] atzinis par nepieņemamu [tās] argumentāciju, pamatojoties uz šīs regulas 7. panta 3. punktu” (9).
39. Ar šo pamatojumu Tiesa ir nospriedusi, ka, noraidot Procter & Gamble galveno pamatu un atceļot EUIPO lēmumu saistībā ar pakārtotu pamatu, ar Vispārējās tiesas spriedumu tika paturēta spēkā šī lēmuma daļa, kas attiecās uz preču zīmes atbilstību Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta prasībām, un tas nozīmējot, ka EUIPO būtu jāatgriežas tikai pie savas interpretācijas attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu un ka līdz ar to Vispārējās tiesas pasludinātā atcelšana patiesībā būtu tikai daļēja (10).
40. Nekāda analoģija ar izskatāmo lietu nevar tikt saskatīta. Pirmkārt, pretēji Procter & Gamble, Mondelez nelūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu, bet lūdz vienīgi atcelt Vispārējās tiesas argumentācijas noteiktus punktus. Otrkārt, lai gan savā prasībā Vispārējā tiesā Mondelez bija izvirzījusi vairākus pamatus, Vispārējā tiesa ir izvērtējusi tikai pamatu, kas ir saistīts ar Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu, un to ir apmierinājusi, lai arī tā vispirms ir noraidījusi atsevišķus iebildumus, kurus Mondelez bija iesniegusi šī pamata ietvaros. Tā kā nepastāv noraidītais galvenais pamats, es uzskatu, ka šajā lietā nevar runāt par EUIPO lēmuma daļu, ko Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu ir atstājusi spēkā. Šajā ziņā uzskatu, ka nekāda analoģija ar 2001. gada 20. septembra spriedumu Procter & Gamble/ITSB (C‑383/99 P, EU:C:2001:461) nevar tikt saskatīta.
41. Šajos apstākļos ir neiespējami uzskatīt, ka Mondelez prasījumi ir apmierināti daļēji vai nav apmierināti Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta izpratnē.
2. Par apelācijas sūdzības atbilstību Tiesas Reglamenta 169. panta 1. punktam
42. Tiesas Reglamenta 169. panta 1. punktā ir noteikts, ka “apelācijas sūdzībā lūdz pilnībā vai daļēji atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu, kāds ietverts tā rezolutīvajā daļā” (11).
43. Tiesa uzskata, ka “šajā tiesību normā ir paredzēts pamatprincips apelācijas jomā, saskaņā ar kuru tai ir jābūt vērstai pret pārsūdzētā Vispārējās tiesas sprieduma rezolutīvo daļu un tajā nevar prasīt vienīgi atsevišķa šā nolēmuma pamatojuma grozīšanu” (12).
44. Būtu jāpiebilst, ka Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka, izņemot aizstāvību pret apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītu apelācijas pamatu, lūgums aizstāt motīvus ir nepieņemams juridiski pamatotas intereses apelācijas iesniegšanai neesamības dēļ, jo tas nevar dot labumu lietas dalībniekam, kas to ir iesniedzis (13).
45. Šajā gadījumā no apelācijas sūdzības izriet, ka ar Mondelez apelācijas sūdzības prasījumiem netiek lūgts daļēji vai pilnībā atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu, kāds ietverts tā rezolutīvajā daļā, bet tiek lūgts atcelt Vispārējās tiesas argumentāciju, kas ietverta pārsūdzētā sprieduma 37.–44., 58.–64., 78.–111., 144.–169. un 177. punktā.
46. Šis lūgums nav Tiesas Reglamenta 169. panta 1. punktam atbilstošs, bet ir lūgums aizstāt motīvus. Šajā nolūkā Mondelez nav juridiski pamatotas intereses apelācijas iesniegšanai.
47. Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka Mondelez iesniegtā apelācijas sūdzība lietā C‑85/17 P ir acīmredzami nepieņemama un ir jānoraida.
VII. Par lietas būtību
48. Ar vienīgo apelācijas sūdzības pamatu lietā C‑84/17 P un otro apelācijas sūdzības pamatu lietā C‑95/17 P attiecīgi Nestlé un EUIPO pārmet Vispārējai tiesai Regulas Nr. 207/2009 52. panta 2. punkta, lasot to kopsakarā ar minētās regulas 7. panta 3. punktu, prasību pārkāpumu, jo tā ir uzskatījusi, ka Eiropas Savienības preču zīmes īpašniekam ir jāpierāda, ka šī preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā katrā dalībvalstī, skatot tās atsevišķi. Nestlé un EUIPO uzskata, ka šis vērtējums pamatojas uz kļūdainu 2012. gada 24. maija sprieduma Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307) 60.–63. punkta interpretāciju un piemērošanu.
49. EUIPO pirmais pamats lietā C‑95/17 P, lai gan tas formāli ir saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, patiesībā attiecas uz to pašu jautājumu.
50. Tādēļ es abas apelācijas sūdzības izskatīšu kopā.
A. Lietas dalībnieku argumenti
51. Nestlé (14) un EUIPO, kurus atbalsta Marques, kritizē pārsūdzēto spriedumu attiecībā uz Savienības teritorijas apmēru, par kuru ir jāpierāda strīdīgās preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūtā atšķirtspēja. Tie uzskata, ka, pārsūdzētā sprieduma 139. punktā uzskatīdama, ka izmantošanas rezultātā iegūtā atšķirtspēja ir jāpierāda visā Savienības teritorijā, nevis tikai šīs teritorijas ievērojamā vai lielākajā daļā un ka līdz ar to nevar secināt par šāda rakstura iegūšanu, ja iesniegtie pierādījumi neaptver kādu Savienības daļu, kas pat nav ievērojama vai ietver tikai vienu dalībvalsti, Vispārējā tiesa nav ievērojusi Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu un interpretāciju, kādu tam sniegusi Tiesa 2012. gada 24. maija sprieduma Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307) 60.–63. punktā.
52. Pēc Nestlé, Marques un EUIPO domām, Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka EUIPO Apelācijas otrā padome bija pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka bija pietiekami pierādīt, ka nozīmīga konkrētās sabiedrības daļa Savienībā kopumā, apvienojot visas dalībvalstis un visus reģionus, strīdīgo preču zīmi uztver kā ar strīdīgo preču zīmi aptverto preču komerciālās izcelsmes norādi, un ka izmantošanas rezultātā iegūtā atšķirtspēja nebija jāpierāda visās attiecīgajās dalībvalstīs (15).
53. Līdz ar to Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka EUIPO Apelācijas otrā padome, izdarīdama secinājumu par strīdīgās preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju, nespriežot par to, kā minēto preču zīmi uztver konkrētā sabiedrības daļa Beļģijā, Īrijā, Grieķijā, kā arī Portugālē, un neanalizējot pierādījumus, kuri ir iesniegti attiecībā uz šīm dalībvalstīm, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā (16).
54. Nestlé, Marques un EUIPO apgalvo, ka, koncentrējoties uz valsts tirgiem, aplūkojot tos atsevišķi, šī Vispārējās tiesas interpretācija nav saderīga ar Eiropas Savienības preču zīmes vienoto raksturu un ar pašu vienotā tirgus esamību.
55. Savukārt Mondelez uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi un piemērojusi Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktu, kā arī 2012. gada 24. maija spriedumu Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307). Tā uzskata, ka nepietiek ar to, ka Eiropas Savienības preču zīmei ir atšķirtspēja kādā ievērojamā Savienības daļā, ja tai nav atšķirtspējas citā Savienības daļā, pat ja šo daļu veido tikai viena dalībvalsts.
56. Mondelez uzskata, ka atšķirīgs secinājums izraisītu paradoksālu rezultātu, saskaņā ar kuru pieteikums reģistrēt preču zīmi, kas ir jānoraida atšķirtspējas neesamības dēļ tikai vienā dalībvalstī, tomēr varētu tikt reģistrēts kā Eiropas Savienības preču zīme, jo sekas būtu tādas, ka būtu iespējams uz to balstīties šīs dalībvalsts tiesās.
B. Vērtējums
1. Ievada apsvērumi
57. Jautājumi par ģeogrāfisko apmēru attiecībā uz pierādījumiem, kuri ir jāsniedz, lai konstatētu, ka preču zīme atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktam atšķirtspēju ir ieguvusi izmantošanas rezultātā, kā arī par interpretāciju, kāda sniedzama 2012. gada 24. maija sprieduma Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307) 60.–63. punktam, nav jauni.
58. Proti, Louis Vuitton Malletier apelācijas sūdzībā apvienotajās lietās C‑363/15 P un C‑364/15 P tika uzdots tieši šis jautājums, jo – tāpat kā Nestlé, Marques un EUIPO – Louis Vuitton Malletier apgalvoja, ka Vispārējā tiesa bija kļūdaini pieprasījusi, lai pierādījumi par šaha galdiņa brūnā un smilškrāsā un šaha galdiņa pelēkā krāsā atveidojuma atšķirtspēju tiktu sniegti attiecībā uz katru dalībvalsti. Tomēr lietas dalībnieki atrisināja lietu pirms tiesas sēdes noturēšanas (17).
59. Izskatāmās apelācijas sūdzības no jauna sniedz Tiesai iespēju galīgi izskaidrot jēgu, kāda ir jāpiešķir 2012. gada 24. maija sprieduma Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307) 60.–63. punktam.
2. Pierādījumu teritoriālais apmērs, kāds ir prasīts Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktā
60. Vispirms ir jāatzīmē, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 1. panta 2. punktu Eiropas Savienības preču zīme ir vienota un tai ir vienāds spēks visā Savienībā. Kā nospriedusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 119. punktā, “Savienības preču zīme ir vienota, kas nozīmē, ka tai ir vienāds spēks visā Savienībā. No Savienības preču zīmes vienotā rakstura izriet, ka, lai apzīmējumu varētu reģistrēt, tam ir jāpiemīt atšķirtspējai visā Savienībā. Tādējādi saskaņā ar minētās regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lasot to kopsakarā ar tā paša panta 2. punktu, preču zīmes reģistrācija ir jāatsaka, ja tai nav atšķirtspējas kādā Savienības daļā” (18).
61. Regulas Nr. 207/2009 7. panta 3. punktā ir ieviests izņēmums no absolūtiem atteikuma pamatiem, kuri ir paredzēti tā paša panta 1. punkta b)–d) apakšpunktā, par labu preču zīmēm, kuras atšķirtspēju ir ieguvušas izmantošanas rezultātā.
62. Šīs tiesību normas interpretācijai piemērojamie principi ir noteikti 2006. gada 22. jūnija spriedumā Storck/ITSB (C‑25/05 P, EU:C:2006:422) un 2012. gada 24. maija spriedumā Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307).
63. 2006. gada 22. jūnija sprieduma Storck/ITSB (C‑25/05 P, EU:C:2006:422) 83. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka “atbilstoši Regulas [Nr. 207/2009] 7. panta 3. punktam preču zīmi var reģistrēt tikai tad, ja ir sniegti pierādījumi, ka tās izmantošanas rezultātā tā ir ieguvusi atšķirtspēju [Savienības] daļā, kurā šai preču zīmei atbilstoši šī panta 1. punkta b) apakšpunktam atšķirtspējas ab initio nav bijis”.
64. Šajā minētā sprieduma punktā tā ir piebildusi, ka šo Savienības daļu, ar kuru atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 7. panta 2. punktam ir pietiekami, lai atteiktu preču zīmes reģistrāciju, “attiecīgajā gadījumā var veidot viena dalībvalsts”.
65. Nestlé apgalvo, ka, izvirzot pārāk augstu slieksni attiecībā uz pierādījumiem, šī sprieduma iedarbība ir tāda, ka neviens saimnieciskās darbības subjekts, izņemot varbūt vienu, nav varējis iesniegt piemērotus pierādījumus. Tādējādi tā uzskata, ka 2012. gada 24. maija spriedumā Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307) Tiesa ir īstenojusi pieeju, kas ir piemērotāka pierādījumu teritoriālajam aspektam.
66. Atgādināšu, ka lieta, kurā tika taisīts šis pēdējais minētais spriedums, attiecās uz pieteikumu kā Eiropas Savienības preču zīmi reģistrēt trīsdimensiju apzīmējumu, ko veido Lieldienu šokolādes zaķa ar sarkanu lenti forma, un Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli bija iesniegusi pierādījumus, kuri pierāda izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju, tikai attiecībā uz trim dalībvalstīm no piecpadsmit dalībvalstīm, kas pastāvēja attiecīgajā laikposmā, proti, attiecībā uz Vāciju, Austriju un Apvienoto Karalisti.
67. Vispirms minētā sprieduma 60. punktā Tiesa ir atgādinājusi 2006. gada 22. jūnija sprieduma Storck/ITSB (C‑25/05 P, EU:C:2006:422) 83. punktu. Uz šī pamata pēc tam tā ir nospriedusi, ka Vispārējās tiesas secinājumā, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei izmantošanas rezultātā ir jābūt ieguvušai atšķirtspēju visā Savienībā, nebija pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli nebija izdevies pierādīt, ka attiecīgajai preču zīmei “ir raksturīgā atšķirtspēja un ka šī konstatācija ir attiecināma uz visu Savienības teritoriju” (19). Tiesa ir piebildusi, ka pierādījumi, kuri sniegti attiecībā uz trim dalībvalstīm, neesot pietiekami, lai konstatētu, ka attiecīgajai preču zīmei “esot raksturīgā atšķirtspēja piecpadsmit dalībvalstīs un ka līdz ar to nebūtu jāpieprasa, lai šajās dalībvalstīs minētā preču zīme būtu ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā” (20).
68. Saistībā ar Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli argumentu par Eiropas Savienības preču zīmes vienoto raksturu un to, ka izvērtēšana par to, vai preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā, nebūtu jāveic saistībā ar valsts tirgiem, aplūkojot tos atsevišķi, Tiesa ir nospriedusi, ka, “lai arī ir taisnība, ka [..] tas, vai preču zīme izmantošanas rezultātā ir ieguvusi atšķirtspēju, ir jāpierāda saistībā ar Savienības daļu, kurā šai preču zīmei šādas atšķirtspējas ab initio nav bijis, – būtu pārmērīgi pieprasīt, lai šādas atšķirtspējas iegūšanas pierādījumi tiktu sniegti par katru dalībvalsti atsevišķi” (21).
69. Tomēr tā ir noraidījusi Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli apelācijas sūdzību, tās sprieduma 63. punktā nospriežot, ka “šajā lietā Vispārējā tiesa [nebija] pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo katrā ziņā [Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli] [nebija] kvantitatīvi pietiekami pierādījusi, ka reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā visā Savienības teritorijā” (22).
70. Ir jānorāda uz kļūdu šī teikuma angļu valodas tulkojumā. Patiesībā, lai gan šī punkta angļu valodas un franču valodas redakcijās ir atsauce uz kvantitatīvi pietiekamu pierādījumu neesamību (“keinen quantitativ hinreichenden Nachweis”), angļu valodas redakcijā ir tikai atsauce uz pietiekamu pierādījumu neesamību (“sufficiently proved”). Tā kā vācu valodas redakcija ir šī sprieduma autentiskā versija, nav nekāda iemesla uzskatīt, ka apstākļa vārds “sufficiently” neattiecas uz “kvantitatīvi” pietiekamiem pierādījumiem.
71. Šis precizējums ļauj secināt, ka šajā spriedumā Tiesa bija konstatējusi, ka, sniedzot pierādījumus tikai attiecībā uz trim dalībvalstīm, Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli skaidri nebija sniegusi kvantitatīvi pietiekamus pierādījumus, lai veiktu ekstrapolāciju attiecībā uz visu Savienību.
72. Dīvainā kārtā līdzīga kļūda ir ieviesusies pārsūdzētā sprieduma franču valodas redakcijā. Proti, lai gan pārsūdzētā sprieduma 125. un 130. punktā angļu valodas redakcijā, proti, tiesvedības valodā, ir atsauce uz kvantitatīvi pietiekamiem pierādījumiem, pārsūdzētā sprieduma tajos pašos punktos franču valodas redakcijā ir atsauce uz kvantitatīvi pietiekamiem pierādījumiem (125. punkts) un kvalitatīvi pietiekamiem pierādījumiem (130. punkts).
73. Šī Vispārējās tiesas pārrakstīšanās kļūda franču valodas redakcijā, iespējams, ir izskaidrojama ar Vispārējās tiesas nostāju, kas pieņemta pārsūdzētā sprieduma 139.–143. un 175.–178. punktā, kuros Vispārējā tiesa būtībā ir nospriedusi, ka atšķirtspējas iegūšana izmantošanas rezultātā nevar tikt konstatēta, izmantojot ekstrapolāciju, pamatojoties uz pierādījumiem, kuri pierāda vienīgi to, ka nozīmīga konkrētās sabiedrības daļa Savienībā kopumā, apvienojot visas dalībvalstis un reģionus, preču zīmi uztver kā ar to aptverto preču un pakalpojumu komerciālās izcelsmes norādi, pat ja to dalībvalstu iedzīvotāju daļa, par kurām ir sniegti pierādījumi, veido gandrīz 90 % no Savienības iedzīvotājiem.
74. Citiem vārdiem, Vispārējā tiesa uzskata, ka atšķirtspējas iegūšana nav saistīta vienīgi ar dalībvalstu un iedzīvotāju lielāko daļu, bet ir saistīta arī ar jēdzienu “ģeogrāfiskā pārstāvība” tādējādi, ka attiecīgajai preču zīmei sabiedrības uztverē būtu jāiegūst atšķirtspēja visās Savienības teritorijas daļās, kuras ne vienmēr atbilst dalībvalstu robežām.
75. 2012. gada 24. maija sprieduma Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307) 60.–63. punktā uz šo jautājumu ir atbildēts tikai daļēji. Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli bija iesniegusi pierādījumus, kuri pierāda atšķirtspējas iegūšanu izmantošanas rezultātā tikai attiecībā uz trim dalībvalstīm, proti, Vāciju, Austriju un Apvienoto Karalisti. Šajos apstākļos, tā kā nav ņemti vērā plaši Savienības reģioni, bija skaidrs, ka pierādījumi nav pietiekami, lai pamatotu ekstrapolāciju attiecībā uz visu Savienību.
76. Ir taisnība, ka 2012. gada 24. maija sprieduma Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307) 62. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka “būtu pārmērīgi pieprasīt, lai šādas atšķirtspējas iegūšanas pierādījumi tiktu sniegti par katru dalībvalsti atsevišķi”.
77. Tomēr, kā pieļauj EUIPO savas apelācijas sūdzības 43. punktā, tas nenozīmē, ka preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs varētu neņemt vērā plašus reģionus un tirgus. Gluži pretēji, kā apelācijas sūdzības 53. punktāir norādījis EUIPO, ir jāņem vērā reģionu, kuros iegūtā atšķirtspēja tikusi konstatēta pozitīvi, ģeogrāfiskais nozīmīgums un sadalījums, lai nodrošinātu, ka pierādījumi, uz kuru pamata tiek veikta ekstrapolācija attiecībā uz visu Savienību, attiecas uz ģeogrāfiski un kvantitatīvi reprezentatīvu paraugu.
78. Šīs ekstrapolācijas vajadzībām, lai gan nav jāņem vērā dalībvalstu teritorijas kā tādas (23), vienotā tirgus esamība Savienībā nenozīmē, ka nepastāv valstu un reģionālie tirgi. Proti, ir skaidri zināms, ka, lai izplatītu savas preces un pakalpojumus, tādi saimnieciskās darbības subjekti kā Nestlé apvieno kopā noteiktus valsts tirgus vairāku tādu iemeslu dēļ kā šo tirgu ģeogrāfiskais tuvums, vēsturisku saišu pastāvēšana starp tiem vai arī kopīga valoda, paražas un ieradumi. Šajā ziņā un šādos apstākļos atkarībā no attiecīgajām precēm pierādījumi, kuri iesniegti attiecībā uz noteiktiem valsts tirgiem, pamatojoties uz to, ko tiesas sēdē Mondelez ir nodēvējusi par “tirgu salīdzināmību”, varētu būt pietiekami, lai aptvertu citus tirgus, par kuriem pierādījumi nav iesniegti vai par kuriem nav tikuši iesniegti kvantitatīvi pietiekami pierādījumi. It īpaši varētu būt tā, ka saistībā ar noteiktām precēm vai pakalpojumiem attiecīgo tirgu salīdzināmības dēļ pierādījumi, kuri iesniegti par Spānijas tirgu, ir pietiekami arī attiecībā uz Portugāles tirgu, vai pierādījumi, kuri iesniegti par Lielbritānijas tirgu, ir pietiekami attiecībā uz Īrijas tirgu utt.
79. Atšķirtspējas iegūšanas izmantošanas rezultātā visā Savienībā pierādīšana kvantitatīvi un ģeogrāfiski pietiekami uzliek pienākumu attiecībā uz katru preci vai pakalpojumu ņemt vērā šo dažādību Savienības iekšienē. Šajā ziņā preču zīme nevar būt Eiropas Savienības preču zīme, kurai ir vienots raksturs, ja kādas Savienības daļas konkrētā sabiedrība to neuztver kā ar to aptverto preču vai pakalpojumu komerciālās izcelsmes norādi.
80. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka Savienības reģioni vai daļas, par kuriem ir jāpierāda atšķirtspējas iegūšana, nav iepriekš noteikti, bet tie ir jānosaka, izvērtējot katru ar attiecīgo preču zīmi aptverto preču un pakalpojumu reģistrācijas pieteikumu.
81. Pretēji tam, ko norāda EUIPO, tas nenozīmē, ka ar to vien, ka nepastāv pierādījumi attiecībā uz Luksemburgu, nepietiktu, lai izslēgtu atšķirtspējas iegūšanu, kaut gan ir tikuši iesniegti pierādījumi attiecībā uz citām dalībvalstīm. Ja saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, ko aptver attiecīgā preču zīme, Luksemburga ietilpst tajā pašā tirgū, kurā ietilpst Beļģija, Francija vai Vācija, un ir iesniegti pietiekami pierādījumi attiecībā uz kādu no šīm valstīm, ar kuru Luksemburga veido vienu un to pašu tirgu, nebūtu jāsniedz īpaši pierādījumi attiecībā uz Luksemburgu. Es uzskatu, ka tāda ir jēga, kāda ir jāpiešķir Regulas Nr. 207/2009 7. panta 2. un 3. punktam un 2012. gada 24. maija sprieduma Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli/ITSB (C‑98/11 P, EU:C:2012:307) 60.–63. punktam.
82. Prasība, ka pierādījumiem par atšķirtspējas iegūšanu ir jābūt ne tikai kvantitatīvi pietiekamiem, bet arī ģeogrāfiski reprezentatīviem, ir norādīta arī puzles piemērā, kuru sniedzis EUIPO savas apelācijas sūdzības 42. punktā (24).
83. Pārņemot šo piemēru, ja lielākā daļa puzles gabaliņu veido zirga ķermeni, tam, ka vienīgais trūkstošais gabaliņš, lai papildinātu puzli, ir galvas gabaliņš, var būt nozīmīga ietekme. Proti, pat ja lielākā daļa gabaliņu liecina par to, ka puzlē ir atveidots zirga attēls, nekas neizslēdz iespēju, ka trūkstošajā gabaliņā ir attēlots cilvēka rumpis. Šajā gadījumā runa būs nevis par zirgu, bet par kentauru. Tāds ir risks, ko rada atsevišķu dalībvalstu selektīva izslēgšana saistībā ar sniedzamajiem pierādījumiem.
84. Šajā ziņā lietās, kurās tika taisīti Vispārējās tiesas 2015. gada 21. aprīļa spriedumi Louis Vuitton Malletier/ITSB – Nanu-Nana (Šaha galdiņa motīva brūnā un smilškrāsā atveidojums) (T‑359/12, EU:T:2015:215) un Louis Vuitton Malletier/ITSB – Nanu-Nana (Šaha galdiņa motīva pelēkā krāsā atveidojums) (T‑360/12, nav publicēts, EU:T:2015:214), uz kuriem ir atsaukusies Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 128. punktā, Vispārējā tiesa pareizi bija nospriedusi, ka atšķirtspējas iegūšana nav pierādīta, jo nebija iesniegti pierādījumi attiecībā uz Dāniju, Portugāli, Somiju un Zviedriju, lai arī, pēc Louis Vuitton Malletier domām, pierādījumi, kurus pēdējā minētā esot iesniegusi, attiecās uz vienpadsmit no piecpadsmit dalībvalstīm, kas veido 92,5 % no Savienības iedzīvotājiem. Proti, Louis VuittonMalletier nebija iesniegusi pilnīgi nekādus pierādījumus attiecībā uz ziemeļvalstīm, kuras veido Savienības daļu, nepamatojot, ka pierādījumi, kuri iesniegti par citām dalībvalstīm, esot reprezentatīvi arī attiecībā uz šīm valstīm. Šī nepamatošana nevarēja ļaut izdarīt secinājumu, ka attiecīgie šaha galdiņu atveidojumi ir ieguvuši atšķirtspēju visā Savienībā.
85. Šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma 60.–87. punkta un pārsūdzētā sprieduma 146.–173. punkta izriet, ka Nestlé ir iesniegusi pierādījumus attiecībā uz četrpadsmit no piecpadsmit dalībvalstīm, kas pastāvēja attiecīgajā laikposmā. Vienīgā dalībvalsts, par kuru nav iesniegts neviens pierādījums, ir Luksemburga. Tomēr, lai gan Nestlé ir iesniegusi tirgus pētījumus attiecībā uz lielāko daļu dalībvalstu, no apstrīdētā lēmuma 84.–87. punkta un pārsūdzētā sprieduma 173. punkta izriet, ka informācija, kas sniegta par Beļģiju, Īriju, Grieķiju un Portugāli (25), nebija pietiekama, lai konstatētu, ka šo valstu konkrētā sabiedrība identificēja Nestlé kā ar strīdīgo preču zīmi aptverto preču komerciālo izcelsmi.
86. Tomēr pirms secinājuma izdarīšanas pārsūdzētā sprieduma 176. un 177. punktā, ka EUIPO Apelācijas otrā padome nevarēja pamatoti pabeigt savu pārbaudi saistībā ar strīdīgās preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju visā Savienībā, nepastāvot pietiekamiem pierādījumiem par Beļģiju, Īriju, Grieķiju, Luksemburgu un Portugāli, Vispārējā tiesa nav izvērtējusi, vai ar strīdīgo preču zīmi aptvertās preces atšķirtspējas iegūšana izmantošanas rezultātā šajās piecās dalībvalstīs, pamatojoties uz sniegtajiem pierādījumiem, varēja tikt attiecināta uz citiem valsts un reģionālajiem tirgiem.
87. Lai arī Vispārējai tiesai principā bija jāizvērtē šis jautājums, tiesas sēdē Nestlé ir apstiprinājusi, ka tā nebija pievienojusi lietas materiāliem elementus, kuru mērķis bija pierādīt, ka attiecībā uz ar strīdīgo preču zīmi aptverto preci pierādījumi, kuri sniegti par Dānijas, Vācijas, Spānijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Austrijas, Somijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes tirgu, ir attiecināmi arī uz Beļģijas, Īrijas, Grieķijas, Luksemburgas un Portugāles tirgu vai var būt pamats, lai izdarītu secinājumu, ka strīdīgā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā šajās valstīs. Šajā ziņā saistībā ar attiecīgo preci tā nebija pierādījusi Beļģijas, Īrijas, Grieķijas, Luksemburgas un Portugāles tirgu salīdzināmību ar dažiem citiem valsts tirgiem, par kuriem Nestlé bija sniegusi pietiekamus pierādījumus.
88. Tā kā nepastāv šāda veida pierādījumi, Vispārējā tiesa varēja vienīgi atcelt EUIPO Apelācijas otrās padomes lēmumu, ko tā ir izdarījusi.
89. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai noraidīt apelācijas sūdzības, kuras iesnieguši Nestlé un EUIPO.
VIII. Par tiesāšanās izdevumiem
90. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 137. pantu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā atbilstoši minētā reglamenta 184. panta 1. punktam, lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ietver spriedumā par tiesvedības izbeigšanu. Saskaņā ar šī paša reglamenta 138. panta 1. punktu, uz kuru ir atsauce minētā reglamenta 184. panta 1. punktā, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
91. Turklāt minētā reglamenta 184. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tad, ja apelācija nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
92. Visbeidzot Tiesas Reglamenta 140. panta 3. punktā, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, konkrēti ir paredzēts, ka Tiesa var nolemt, ka persona, kas iestājusies lietā un kas nav dalībvalsts vai iestāde, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
93. Izskatāmajā gadījumā, tā kā lietā C‑84/17 P Mondelez ir prasījusi piespriest Nestlé atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un šai pēdējai minētajai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies Mondelez. Ir jānolemj, ka EUIPO un Marques sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
94. Tā kā lietā C‑85/17 P Nestlé un EUIPO ir prasījuši piespriest Mondelez atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai pēdējai minētajai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies Nestlé un EUIPO.
95. Tā kā lietā C‑95/17 P Mondelez ir prasījusi piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šim pēdējam minētajam spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir radušies Mondelez. Nestlé sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
IX. Secinājumi
96. Lietā C‑84/17 P Société des produits Nestlé SA/EUIPO un Mondelez UK Holdings & Services Ltd es iesaku Tiesai:
– apelācijas sūdzību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest Société des produits Nestlé segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies Mondelez UK Holdings & Services, un
– piespriest Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) un European Association of Trade Mark Owners (Eiropas Preču zīmju īpašnieku apvienība) segt savus tiesāšanās izdevumus pašiem.
97. Lietā C‑85/17 P Mondelez UK Holdings & Services Ltd/EUIPO iesaku Tiesai:
– noraidīt apelācijas sūdzību kā acīmredzami nepieņemamu un
– piespriest MondelezUK Holdings & Services segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies Société des produits Nestlé un EUIPO.
98. Lietā C‑95/17 P EUIPO/Mondelez UK Holdings & Services Ltd iesaku Tiesai:
– noraidīt apelācijas sūdzību kā nepamatotu;
– piespriest EUIPO segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies Mondelez UK Holdings & Services, un
– piespriest Société des produits Nestlé segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.