ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 7. martā (1)
Lieta C‑103/17
Messer France SAS, Praxair tiesību pārņēmēja,
pret
Premier ministre,
Commission de régulation de l’énergie,
Ministre de l’Économie et des Finances,
Ministre de l’Environnement, de l’Énergie et de la Mer
(Conseil d’État (Valsts padome, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Nodokļu uzlikšana energoproduktiem un elektroenerģijai – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko paredzēts maksājums par elektroenerģijas sabiedrisko pakalpojumu – Akcīzes nodoklis elektroenerģijai – Netiešais nodoklis – Cita netiešā nodokļa īpašos nolūkos pastāvēšanas nosacījumi – Īpašu nolūku jēdziens – Līdzība starp citiem netiešajiem nodokļiem īpašos nolūkos un akcīzes nodokli elektroenerģijai – Minimālā nodokļa līmeņa ievērošana – Atšķirība starp nodokli un obligātu maksājumu, kas nav nodoklis
1. Conseil d’État (Valsts padome, Francija) lūdz Tiesu spriest par tā sauktā maksājuma par elektroenerģijas sabiedrisko pakalpojumu (contribution au service public de l’électricité, turpmāk tekstā – “CSPE”), kas tika piemērots Francijā laikposmā no 2003. līdz 2010. gadam, saderību ar Savienības tiesībām.
2. CSPE ir nodoklis, ko savos rēķinos maksā galapatērētāji un iekasē elektroenerģijas piegādātāji. Tā summa ir paredzēta, lai atlīdzinātu papildu izmaksas, kuras tiem ir jāuzņemas saskaņā ar tiesību aktiem, un tās [izmantošanas] mērķi ir dažādi: sākot no atbalsta sniegšanas elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem vai to lielāku izmaksu atlīdzināšanas, kas rodas saistībā ar elektroenerģijas ražošanu nemetropoles teritorijās, līdz tādiem sociālajiem mērķiem kā īpaši tarifi šai enerģijai kā pirmās nepieciešamības precei un atbalsts nabadzības skartām personām.
3. Iesniedzējtiesa nejautā Tiesai par iespējamo CSPE valsts atbalsta statusu. Tās jautājumi drīzāk attiecas uz šī nodokļa saderību ar direktīvām, ar ko saskaņo akcīzes nodokļus noteiktām precēm, tostarp elektroenerģijai.
4. Šajās direktīvās ir paredzēts noteikums, saskaņā ar kuru attiecīgās preces var aplikt tikai ar saskaņoto akcīzes nodokli. Tomēr izņēmuma kārtā ir atļauts paredzēt atsevišķus netiešos nodokļus ar īpašu nolūku (turpmāk tekstā – “NNĪN”), attiecībā uz kuriem Tiesa savā judikatūrā jau ir noteikusi dažus kritērijus.
5. Conseil d’État (Valsts padome), izskatot strīdu, kas ir viens no līdzīgu prasību virknes (2), tieši ir jānoskaidro, vai CSPE var uzskatīt par netiešo nodokli, kuru izņēmuma kārtā ir atļauts paredzēt saskaņā ar minētajām direktīvām. Francijas tiesās izskatāmajam strīdam attiecībā uz CSPE gan no juridiskā, gan ekonomikā viedokļa ir būtiska nozīme (3).
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Direktīva 92/12/EEK (4)
6. Atbilstoši tās preambulas trešajam apsvērumam:
“[..] būtu jādefinē jēdziens “akcīzes preces”; tā kā Kopienas noteikumus var piemērot vienīgi tām precēm, kas par apliekamām ar akcīzes nodokli tiek uzskatītas visās dalībvalstīs; tā kā šādām precēm īpašos nolūkos var uzlikt arī citus netiešos nodokļus; tā kā citu netiešo nodokļu saglabāšana vai ieviešana nedrīkst radīt robežšķērsošanas formalitātes.”
7. Direktīvas 3. pantā ir noteikts:
“1. Šo direktīvu Kopienas līmenī piemēro šādām precēm, kā tās definētas attiecīgās direktīvās:
– minerāleļļām,
– alkoholam un alkoholiskajiem dzērieniem,
– tabakas izstrādājumiem.
2. Pirmajā punktā uzskaitītajām precēm īpašos nolūkos var uzlikt citus netiešos nodokļus, ja vien šie nodokļi atbilst nodokļu noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim un PVN saistībā ar nodokļu bāzes noteikšanu, nodokļa aprēķināšanu, iekasējamību un pārraudzību.
[..]”
2. Direktīva 2003/96/EK (5)
8. Saskaņā ar 1. pantu:
“Dalībvalstis uzliek nodokļus energoproduktiem un elektroenerģijai saskaņā ar šo direktīvu.”
9. Saskaņā ar 3. pantu:
“Atsauces Direktīvā 92/12/EEK uz “minerāleļļu” un “akcīzes nodokli”, ciktāl tas attiecas uz minerāleļļām, attiecas uz visiem energoproduktiem, elektroenerģiju un attiecīgi šās direktīvas 2. pantā un 4. panta 2. [punktā] minētajiem valsts netiešajiem nodokļiem.”
10. Direktīvas 4. pantā ir noteikts:
“1. Nodokļu līmeņi, kurus dalībvalstis piemēro 2. pantā minētajiem energoproduktiem un elektroenerģijai, nedrīkst būt zemāki par šajā direktīvā aprakstītajiem nodokļu līmeņiem.
2. Šajā direktīvā “nodokļu līmenis” ir kopējā maksa, ko uzliek attiecībā uz visiem netiešajiem nodokļiem [ko veido visi netiešie nodokļi] (izņemot PVN), kurus tieši vai netieši aprēķina atbilstoši energoproduktu un elektroenerģijas daudzumam, laižot apgrozībā [nododot patēriņam].”
11. Direktīvas 18. panta 10. punktā ir paredzēts:
“Francijas Republika var piemērot pilnīgus un daļējus atbrīvojumus vai samazinātu nodokļa līmeni energoproduktiem un elektroenerģijai, ko izmanto valsts, reģionālās un pašvaldības iestādes vai citas valsts struktūras attiecībā uz darbību vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes līdz 2009. gada 1. janvārim.
Francijas Republika var piemērot pārejas laiku līdz 2009. gada 1. janvārim, lai pielāgotu savu esošo elektroenerģijas nodokļu sistēmu šajā direktīvā izklāstītajiem noteikumiem. Šajā laikā jāņem vērā esošais vietējais elektroenerģijas nodokļu vispārējais vidējais līmenis, lai novērtētu, vai tiek ievērotas šajā direktīvā noteiktās minimālās likmes.”
12. Saskaņā ar 28. pantu:
“1. Dalībvalstis pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai vēlākais līdz 2003. gada 31. decembrim izpildītu šās direktīvas prasības. Par to tās tūlīt informē Komisiju.
2. Tās piemēro šos noteikumus no 2004. gada 1. janvāra [..].”
3. Direktīva 2008/118/EK (6)
13. Direktīva 92/12 tika atcelta ar Direktīvu 2008/118, kuras 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Šī direktīva nosaka vispārēju režīmu attiecībā uz akcīzes nodokli, ko tieši vai netieši uzliek šādu preču patēriņam (turpmāk “akcīzes preces”):
a) energoprodukti un elektroenerģija, uz ko attiecas Direktīva 2003/96/EK;
[..]
2. Dalībvalstis īpašos nolūkos var akcīzes precēm papildus piemērot netiešos nodokļus, ja tie nodokļa bāzes noteikšanas, nodokļa aprēķināšanas, nodokļa uzlikšanas iespējas un nodokļa pārraudzības ziņā, izņemot noteikumus par atbrīvojumu no nodokļiem, atbilst Kopienas noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim vai pievienotās vērtības nodoklim.”
14. Saskaņā ar 7. panta 1. punktu:
“1. Akcīzes nodoklis kļūst uzliekams brīdī, kad preces nodod patēriņam, un dalībvalstī, kurā to veic.”
15. Direktīvas 9. pantā ir noteikts:
“Nosacījumi akcīzes nodokļa uzlikšanai un piemērojamā nodokļa likme ir tā, kas dienā, kad akcīzes nodoklis ir uzliekams, ir spēkā dalībvalstī, kurā preces nodod patēriņam.
[..]”
16. Direktīvas 47. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Direktīvu 92/12/EEK atceļ no 2010. gada 1. aprīļa.”
B. Valsts tiesības
17. Loi du 10 février 2000 relative à la modernisation et au développement du service public de l’électricité (2000. gada 10. februāra Likums par elektroenerģijas sabiedriskā pakalpojuma modernizāciju un attīstību) (7) 5. pantā (8) bija noteikts:
“I. Izdevumi, kas attiecināmi uz elektroenerģijas operatoriem uzticētajiem sabiedriskā pakalpojuma pienākumiem, tiek pilnībā kompensēti. Minētie izdevumi ietver:
a) elektroenerģijas ražošanas jomā:
1.º papildu izmaksas, kas attiecīgā gadījumā rodas 8. un 10. panta piemērošanas rezultātā, salīdzinājumā ar Électricité de France ietaupītajām izmaksām vai, attiecīgā gadījumā, salīdzinājumā ar [1946. gada] 8. aprīļa Likuma Nr. 46‑628 23. pantā minēto nenacionalizēto piegādātāju, uz kuriem tas attiecas, ietaupītajām izmaksām [..];
b) elektroenerģijas piegādes jomā:
1.º ieņēmumu zaudējumus un izmaksas, kas radušies elektroenerģijas piegādātājiem, piemērojot īpašus tarifus pirmās nepieciešamības precēm, kuri paredzēti 4. panta I punkta pēdējā daļā;
2.º izmaksas, kuras radušās elektroenerģijas piegādātājiem saistībā ar to dalību mehānismā, kas izveidots par labu nabadzības skartām personām, kuras minētas 2. panta III punkta 1. apakšpunktā.
Šos izdevumus aprēķina, pamatojoties uz operatoru, kuriem tās radušās, atbilstošu grāmatvedības uzskaiti. Šo grāmatvedības uzskaiti veic saskaņā ar Enerģētikas regulēšanas komisijas paredzētajiem noteikumiem [..]. Enerģētikas ministrs, pamatojoties uz ikgadēju Enerģētikas regulēšanas komisijas priekšlikumu, ar rīkojumu nosaka šo izdevumu apjomu.
Šo izdevumu kompensēšana operatoriem, kuriem tie radušies, tiek nodrošināta ar maksājumiem, kas jāveic valsts teritorijā esošajiem elektroenerģijas galapatērētājiem.
Iepriekš minēto maksājumu apmēru aprēķina proporcionāli patērētās elektroenerģijas daudzumam [..].
[..]
Katrai kilovatstundai piemērojamā maksājuma apmēru aprēķina tādējādi, ka maksājumi sedz visus a) un b) apakšpunktā minētos izdevumus [..]. Enerģētikas ministrs, pamatojoties uz ikgadēju Enerģētikas regulēšanas komisijas priekšlikumu, ar rīkojumu nosaka šo apmēru. [..]”
18. Atbilstoši 2000. gada 10. februāra likuma (9) 10. panta 5. punkta otrajai un septītajai daļai attiecībā uz pienākumu iepirkt elektroenerģiju, kas ir saražota iekārtās, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus:
“[..] Ar dekrētu tiek noteikti pienākumi ražotājiem, par labu kuriem paredzēts iepirkšanas pienākums, kā arī apstākļi, kādos ekonomikas ministrs un enerģētikas ministrs, iepriekš saņemot Enerģētikas regulēšanas komisijas atzinumu, izdod rīkojumus, kuros paredz šādi saražotās elektroenerģijas iepirkšanas nosacījumus.
[..]
Līgumos, kurus Électricité de France un 1946. gada 8. aprīļa Likuma Nr. 46‑628 23. pantā minētie nenacionalizētie piegādātāji slēdz atbilstoši šim pantam, tiek paredzēti iepirkšanas nosacījumi, ņemot vērā šo pircēju ietaupītās investīciju un ekspluatācijas izmaksas, kurām var tikt pievienota piemaksa, lai ņemtu vērā piegādātās produkcijas vai apakšnozaru ieguldījumu šī likuma 1. panta otrajā daļā noteikto mērķu īstenošanā. Šīs piemaksas līmenis nevar izraisīt to, ka iekārtās, par labu kurām ir paredzēti šie iepirkšanas nosacījumi, ieguldītā kapitāla atdeve pārsniedz parastu kapitāla atdevi, ņemot vērā šīm darbībām raksturīgos riskus un attiecībā uz šīm iekārtām piemērojamo garantiju, ka visa to produkcija tiks realizēta par noteiktu cenu. Iepirkšanas nosacījumus periodiski pārskata, lai ņemtu vērā ietaupīto izmaksu un 5. panta 1. punktā minēto izdevumu izmaiņas.”
19. Atbilstoši 2001. gada 10. maija Dekrēta 2001/410 (10), ar ko paredz ražotāju, par labu kuriem ir paredzēts iepirkšanas pienākums, ražotās elektroenerģijas iepirkšanas nosacījumus un kas pieņemts agrāko noteikumu piemērošanas nolūkā, 8. pantam:
“Ekonomikas ministrs un enerģētikas ministrs, iepriekš saņemot Conseil supérieur de l’énergie (Augstākā enerģētikas padome) atzinumu un Commission de régulation de l’électricité (Elektroenerģijas regulēšanas komisija) atzinumu, izdod rīkojumus, ar kuriem paredz tādas elektroenerģijas iepirkšanas nosacījumus, ko saražo iekārtās, par labu kurām ir paredzēts 2000. gada 10. februāra Likuma [..] 10. pantā paredzētais iepirkšanas pienākums.”
20. Pēc Komisijas 2010. gadā uzsāktās procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi Francijas Republika pieņēma loi n.º 2010‑1448 du 7 décembre 2010 portant nouvelle organisation du marché de l’électricité (2010. gada 7. decembra Likums Nr. 2010‑1448 par elektroenerģijas tirgus jaunu organizāciju, kas ir pazīstams arī kā NOME likums) (11). Saskaņā ar minēta likuma 23. pantu CSPE tika aizstāts ar pašvaldību un departamentu nodokļiem elektroenerģijas galapatēriņam. Šie jaunie nodokļi stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī.
II. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
21. Atbilstoši lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītajam sabiedrība Praxair, kuras tiesību pārņēmējs ir sabiedrība Messer France, 2010. gada 17. decembrī lūdza atmaksāt tai CSPE, ko tā bija samaksājusi laikposmā no 2005. līdz 2009. gadam, ieskaitot attiecīgos nokavējuma procentus.
22. Tribunal administratif de Paris (Parīzes Administratīvā tiesa, Francija), kurā tika celta minētā prasība, to noraidīja ar 2012. gada 6. jūlija spriedumu.
23. Sabiedrība Praxair par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Cour administrative d’appel de Paris (Parīzes Administratīvā apelācijas tiesa). Šī tiesa pirms sprieduma taisīšanas nolēma nodot lietu Conseil d’État (Valsts padome), kurai tā lūdz izskatīt vairākus tās uzdotos jautājumus. Conseil d’État (Valsts padome), pirms tam uzdodot Conseil constitutionnel (Konstitucionālā padome, Francija) prioritāru jautājumu par atbilstību Konstitūcijai, par ko tika pieņemts 2014. gada 8. oktobra lēmums (12), 2015. gada 22. jūlijā atbildēja apelācijas tiesai.
24. 2016. gada 23. februārī minētā tiesa pasludināja spriedumu, noraidot Praxair apelācijas sūdzību.
25. Messer France, kas kļuva par Praxair tiesību pārņēmēju, otrajā instancē taisīto spriedumu pārsūdzēja Conseil d’État (Valsts padome), kura Tiesai uzdod šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Ja dalībvalsts pēc [Direktīvas 2003/96] stāšanās spēkā sākotnēji nepieņēma nevienu tiesību normu, lai noteiktu akcīzes nodokli elektroenerģijas patēriņam, bet saglabāja iepriekš noteikto šim patēriņam uzlikto netiešo nodokli, kā arī vietējos nodokļus:
– vai attiecīgā nodokļa uzlikšanas saderība ar [Direktīvu 92/12] un [Direktīvu 2003/96] ir jāvērtē, ņemot vērā [Direktīvas 92/12] 3. panta 2. punktā “cita netieša nodokļa” esamībai izvirzītos nosacījumus, proti, viena vai vairāku īpašu nolūku sasniegšanu un konkrētu akcīzes vai pievienotās vērtības nodoklim piemērojamu noteikumu par aplikšanu ar nodokli ievērošanu;
– vai “cita netieša nodokļa” saglabāšana ir iespējama tikai tad, ja pastāv saskaņots akcīzes nodoklis, un, visbeidzot, vai šajā gadījumā var uzskatīt, ka attiecīgais maksājums ir šāds akcīzes nodoklis, kura saderība ar abām šīm direktīvām tātad ir jāvērtē, ņemot vērā visus tajās paredzētos saskaņošanas noteikumus?
2) Vai tāds maksājums, kurš ir uzlikts elektroenerģijas patēriņam un no kura gūtie ieņēmumi tiek vienlaikus piešķirti, lai finansētu izdevumus, kas saistīti ar elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamus energoresursus un koģenerāciju, un ar to, ka ir ieviesta tarifu ģeogrāfiskā izlīdzināšana un samazināta elektroenerģijas cena nabadzības skartām mājsaimniecībām, ir jāuzlūko kā tāds, ar ko tiek sasniegti īpaši nolūki [Direktīvas 92/12] 3. panta 2. punkta noteikumu, kuri pārņemti [Direktīvas 2008/118] 1. panta 2. punktā, izpratnē?
3) Gadījumā, ja tikai daži no izvirzītajiem nolūkiem varētu tikt kvalificēti kā īpaši nolūki šo tiesību normu izpratnē, vai nodokļu maksātāji tomēr var pretendēt uz pilnīgu strīdīgā maksājuma atlīdzināšanu vai tikai uz daļēju atlīdzināšanu atkarībā no tā, kāda daļa no kopējām ar maksājumu finansētajām izmaksām neatbilstu īpašam nolūkam?
4) Gadījumā, ja atbilstoši uz iepriekšējiem jautājumiem sniegtajai atbildei maksājuma par elektroenerģijas sabiedrisko pakalpojumu shēma būtu pilnīgi vai daļēji nesaderīga ar Savienības tiesībās paredzētajiem noteikumiem par nodokļu uzlikšanu elektroenerģijai, vai [Direktīvas 2003/96] 18. panta 10. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka minētajā direktīvā paredzēto minimālo līmeņu ievērošana ir vienīgais pienākums, kas līdz 2009. gada 1. janvārim attiecībā uz Franciju izriet no Savienības tiesībās paredzētajiem noteikumiem par nodokļu uzlikšanu elektroenerģijai?”
26. Rakstveida apsvērumus iesniedza sabiedrība Messer France, Francijas, Spānijas, Itālijas un Beļģijas valdības, kā arī Komisija, un tās (izņemot Itālijas valdību) piedalījās 2017. gada 13. decembra tiesas sēdē.
III. Atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem
A. Par CSPE fiskālo raksturu
27. Uzskatu, ka pirms lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdoto jautājumu izskatīšanas ir jāpievēršas šaubām par CSPE iedabu (vai tas ir vai nav nodoklis), kas ir premisa, lai noteiktu tā saderību ar Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktu
28. Ja saskaņā ar Savienības tiesībām CSPE nebūtu nodoklis, tas nevarētu tikt kvalificēts kā NNĪN, un tas izslēgtu Direktīvas 92/12 piemērošanu. Šajā gadījumā nekas neliegtu Francijas Republikai bez lielām problēmām saglabāt šo maksājumu (kamēr tas bija spēkā).
29. Iesniedzējtiesa apgalvo, ka CSPE ir netiešais nodoklis, un tai nav šaubu, ka tas ir nodoklis. Lai arī Itālijas valdība savos rakstveida apsvērumos piekrīt, ka tas ir tiesību aktos paredzēts obligāts maksājums, tā tomēr uzskata, ka tas nav nodoklis un ka tādējādi tas neietilpst Direktīvas 92/12 un Direktīvas 2008/118 piemērošanas jomā. Spānijas un Beļģijas valdības tiesas sēdē piekrita šim apgalvojumam.
30. Savos secinājumos lietā IRCCS – Fondazione Santa Lucia (13) esmu paudis viedokli, ka nodeva, no kuras ieņēmumiem Itālijā tiek segtas “vispārējās elektroenerģijas sistēmas izmaksas”, ir maksājums, kas nav nodoklis (14) un kam nepiemīt nodokļa raksturlielumi (ne arī iedaba). Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) to bija skaidri konstatējusi savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Konkrēti, es uzskatīju, ka tam nebija nedz saskaņotajam akcīzes nodoklim, nedz PVN līdzīgas struktūras un ka to nevarēja klasificēt kā NNĪN Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punkta izpratnē.
31. Tiesa spriedumā IRCCS – Fondazione Santa Lucia nepieņēma manu priekšlikumu un nenošķīra nodokļus un publiskos maksājumus, kas nav nodoklis. Balstoties uz šo (pamatoto) domu, ka nodokļa, nodevas vai obligāto maksājumu kvalificēšana saskaņā ar Savienības tiesībām ir jāveic, ņemot vērā šo maksājumu objektīvās īpašības neatkarīgi no tiem kvalificēšanas valsts tiesībās (15), tā tikai norādīja uz trim netiešo nodokļu īpašībām:
– pirmkārt, tiesību aktos noteiktais pienākums to maksāt un neizpildes gadījumā – iestāžu pilnvaras vajāt parādnieku;
– otrkārt, iekasētās summas ir jāizmanto, lai finansētu vispārējo interešu mērķus atbilstoši valsts iestāžu noteiktajiem sadales kritērijiem;
– treškārt, to iespējamā pārnešana uz preces vai sniegtā pakalpojuma galapatērētājiem, to iekļaujot summā, kas norādīta viņam adresētajā rēķinā un kas parasti ir proporcionāla patērētās preces vai pakalpojuma apjomam (16).
32. Tomēr Tiesa pilnībā uzticēja Itālijas tiesai uzdevumu pārbaudīt, vai maksājums, kas paredzēts, lai segtu elektroenerģijas sistēmas vispārīgās izmaksas, atbilda Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktā noteiktajām prasībām (proti, vai “šis nodoklis gan tiek uzlikts vienam vai vairākiem īpašiem mērķiem, gan atbilst Savienības nodokļu noteikumiem, kas piemērojami akcīzes nodokļiem un PVN saistībā ar nodokļu bāzes noteikšanu, nodokļa aprēķināšanu, iekasējamību un pārraudzību, šiem noteikumiem neietverot tiesību normas par atbrīvojumiem”) (17).
33. Neaplūkošu šīs domstarpības, kuras tikai šķietami varētu uzskatīt par akadēmiskām (18). Manuprāt, lai noteiktu atšķirības starp abiem jēdzieniem, nozīme ir tam, ka no publiskajiem maksājumiem, kas nav nodokļi, iekasētā summa netiek iekļauta valstu budžetos, proti, tā nav paredzēta, lai nodrošinātu publiskās vajadzības, kas ir jāfinansē valsts iestādēm. Tāpat nozīme ir tam, ka to pārvaldībā un iekasēšanā neiesaistās valsts nodokļu iestādes, īstenojot parastās nodokļu iestādes prerogatīvas.
34. Abstrahējoties no šīm iezīmēm, nodokļu ieņēmumu jēdziens tostarp tiek izkropļots tiktāl, ka juridiskā doktrīna šajā jomā, iespējams, zaudē savu nozīmi (19). Vienlaikus tiek pārmērīgi ierobežota katras valsts likumdevēja brīvība, kuram, ievērojot šo tendenci, varētu nākties atzīt, ka maksa par atsevišķu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu ir nodoklis, ja, aprēķinot tās apmēru (ko ir noteikušas valsts iestādes), tiek ņemti vērā saistībā ar šo pakalpojumu sniegšanu radušies izdevumi – neatkarīgi no tā, vai tie ir tieši vai netieši un vispārīgi.
35. Tomēr ir jāatzīst, ka, lai arī CSPE ir atsevišķas kopīgas īpašības ar iepriekš minēto Itālijā paredzēto maksājumu, tam piemīt dažas netiešiem nodokļiem raksturīgas īpašības, un šo kvalifikāciju – kā jau esmu norādījis –, šķiet, neapstrīd nedz iesniedzējtiesa, nedz tā ir pretrunā Francijas tiesībām (20). Tostarp, kā tas tika noskaidrots tiesas sēdē, izrādās, ka valsts iestādēm (Enerģētikas regulēšanas komisija) ir pilnvaras pieprasīt lietotājiem, kas nemaksā CSPE, veikt maksājumus un samaksāt nokavējuma procentus, kā arī izdot pret tiem piespiedu izpildes rīkojumu.
36. Tā kā iesniedzējtiesai pēdējā instancē ir jāpieņem galīgs nolēmums par to, vai CSPE ir (vai nav) nodoklis, ņemot vērā Tiesas izmantotos plašos kritērijus, lai uzskatītu par tādiem atsevišķus obligātos maksājumus, kurus par dažiem pakalpojumiem un precēm veic patērētāji, es balstīšos šajos secinājumos uz minēto premisu, tajā pašā laikā atkārti izsakot vēlmi, lai, analizējot netiešos nodokļus, tiktu ievērota lielāka konceptuāla stingrība (21).
B. Pamatlietā piemērojamās tiesību normas (ceturtais prejudiciālais jautājums)
37. Iespējams, vispirms būtu jāatbild uz iesniedzējtiesas jautājumu, kurā tā lūdz Tiesai sniegt paskaidrojumus par Direktīvas 2003/96 18. panta 10. punkta otro daļu, lai precizētu, kāds tiesiskais regulējums ir piemērojams strīdā.
38. Netiešo nodokli elektroenerģijai no 2004. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 1. aprīlim saskaņā ar Direktīvas 2003/96 3. pantu reglamentēja Direktīva 92/12 (22). Atbilstoši minētajai direktīvai Direktīvas 92/12 tiesību normas, kas agrāk tika piemērotas tikai akcīzes nodokļiem minerāleļļām, alkoholam, alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem, tika attiecinātas arī uz elektroenerģiju.
39. Tomēr Francijas Republikai (ar Direktīvas 2003/96 18. panta 10. punkta otro daļu) tika piešķirts pārejas periods līdz 2009. gada 1. janvārim, lai tā savu nodokļu režīmu attiecībā uz elektroenerģiju varētu pielāgot direktīvā paredzētajam.
40. Saskaņā ar šo pantu Francijai minētajā pārejas periodā bija jāņem vērā vietējo elektroenerģijas nodokļu vispārējais vidējais līmenis, lai izvērtētu, vai tika ievērotas Direktīvā 2003/96 noteiktās minimālās likmes. Šis pienākums ietvēra to, ka laikposmā no 2004. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 1. janvārim Francijai bija jānodrošina, ka CSPE apmērs kopā ar citiem (pašvaldības un departamenta) akcīzes nodokļiem elektroenerģijas patēriņam (23) pārsniegtu minētās minimālās likmes vai līmeņus.
41. Francijas Republika šo pārejas periodu neievēroja (24) un Direktīvu 2003/96 valsts tiesībās transponēja tikai tad, kad tā pieņēma 2010. gada 7. decembra Likumu Nr. 2010‑1488 (25), kas stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī (26).
42. No visiem šiem tiesiskajiem regulējumiem izriet, ka ar Direktīvas 2003/96 18. panta 10. punkta otro daļu Francijas Republikai bija atļauts līdz 2008. gada 31. decembrim attiecībā uz elektroenerģiju saglabāt savu valsts nodokļu uzlikšanas sistēmu un nepiemērot Direktīvu 92/12, paredzot tikai “vienīgo pienākumu” (27) ievērot šajā direktīvā noteikto minimālo nodokļu līmeni. Tādējādi līdz minētajai dienai, ievērojot minēto atrunu, Francija varēja brīvi piemērot CSPE un tai nebija jāuzdod jautājumi par tā saderību ar minēto direktīvu.
43. No iepriekšminētā izriet, ka gadījumā, ja šis līmenis tika sasniegts (kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai), tie, kas maksāja CSPE līdz 2009. gada 1. janvārim, nevarēja prasīt atlīdzināt to, pamatojoties uz iespējamu Direktīvas 92/12 un Direktīvas 2003/96 pārkāpumu.
C. CSPE saderība ar akcīzes nodokli elektroenerģijai (pirmais prejudiciālais jautājums)
44. Messer France uzskata, ka saskaņotā akcīzes nodokļa elektroenerģijas patēriņam ieviešana ir conditio sine qua non, lai dalībvalsts varētu saglabāt vai noteikt citu netiešo nodokli elektroenerģijas patēriņam Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkta izpratnē.
45. Pēc tās domām, iespēja piemērot citu netiešo nodokli ir valstu nodokļu ieturēšanas atlikušo pilnvaru izpausme (28), to īstenošanai ir papildinoša nozīme un tā ir pakārtota nosacījumam par saskaņotā akcīzes nodokļa ieviešanu (29). Pakārtotība esot paskaidrota Direktīvā 2008/118, kura 1. panta 2. punktā vārdkopa “citi netiešie nodokļi” ir aizstāta ar vārdkopu “papildus [..] netiešos nodokļus”.
46. Šiem argumentiem es nepiekrītu. Pirmkārt, Direktīva 2008/118 ratione temporis nav piemērojama šim strīdam, lai arī tās 1. panta 2. punkta formulējums būtībā atbilst Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkta formulējumam (30). Lai gan Direktīvas 2008/118 1. panta 2. punktā dažās (franču vai rumāņu) valodu redakcijās runa ir par papildu netiešajiem nodokļiem, tomēr vairākumā valodu redakciju (tostarp angļu, portugāļu, spāņu vai itāļu) ir atsauce uz “citiem netiešajiem nodokļiem”, ar ko ir noraidīta doma par šo pēdējo minēto nodokļu pakārtotību saskaņotā akcīzes nodokļa iepriekšējai ieviešanai atbilstoši minētās direktīvas mērķim. Šī interpretācija ir saderīga ar Direktīvas 2008/118 vispārējo struktūru un mērķi (31).
47. Otrkārt, Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkta gramatiskajā formulējumā, atsaucoties uz citiem īpašos nolūkos paredzētajiem netiešajiem nodokļiem [“īpašos nolūkos var uzlikt citus netiešos nodokļus”], nav pievienotas norādes par to, ka tā piemērošana ir pakārtota saskaņotā akcīzes nodokļa iepriekšējai ieviešanai.
48. Šo tēzi apstiprina Direktīvas 92/12 preambulas trešais apsvērums, saskaņā ar kuru ar akcīzes nodokli apliekamām precēm “īpašos nolūkos var uzlikt arī citus netiešos nodokļus; [..] citu netiešo nodokļu saglabāšana vai ieviešana nedrīkst radīt robežšķērsošanas formalitātes”.
49. Tāpat Tiesa ir atsaukusies uz Direktīvas 92/12 “3. panta 2. punktā piešķirtajām tiesībām saglabāt vai ieviest citus netiešus nodokļus īpašos nolūkos attiecībā uz precēm, kurām ir piemērojams saskaņotais akcīzes nodoklis” (32). Šīs tiesības kontrastēar dalībvalstu pienākumu ieviest saskaņoto akcīzes nodokli, kas liecina, ka tie ir savstarpēji nesaistīti nodokļi un ka šis pēdējais minētais nav jāievieš, lai saglabātu vai ieviestu netiešos nodokļus.
50. Treškārt, Tiesa spriedumā Komisija/Francija ir nospriedusi, ka Padome pieņēma Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktu, “ņemot vērā dalībvalstu atšķirīgās nodokļu tradīcijas šajā ziņā un netiešo nodokļu biežo izmantošanu, īstenojot ar budžetu nesaistītu politiku” (33). Šī informācija atkārtoti apstiprina, ka šie citi netiešie nodokļi pastāv neatkarīgi un ka tie nav pakārtoti saskaņotajam akcīzes nodoklim.
51. Tāpēc es uzskatu, ka Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka netiešā nodokļa īpašos nolūkos saglabāšana vai ieviešana nav pakārtota saskaņotā akcīzes nodokļa iepriekšējai ieviešanai.
D. CSPE kā netiešais nodoklis īpašos nolūkos (otrais prejudiciālais jautājums)
52. Tā kā sabiedrība Messer France pamatlietā lūdz atlīdzināt CSPE summas, kuras sabiedrība Praxair samaksāja laikposmā no 2005. līdz 2009. gadam, un samaksāt nokavējuma procentus, ratione temporis ir piemērojama tikai Direktīva 92/12 un Direktīva 2003/96. Tas neliedz aplūkot arī Tiesas judikatūru attiecībā uz Direktīvu 2008/118, jo, lai arī Direktīva 92/12 ar šo direktīvu no 2010. gada 1. aprīļa tika atcelta, tās saturs būtībā ir tāds pats (34).
53. Ar Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktu dalībvalstīm ir atļauts ne tikai ieviest saskaņoto akcīzes nodokli elektroenerģijas patēriņam, bet arī paredzēt vai saglabāt “citus netiešos nodokļus īpašos nolūkos”.
54. NNĪN kopā ar saskaņoto akcīzes nodokli tiek ņemti vērā Direktīvas 2003/96 piemērošanas mērķiem, jo atbilstoši tās 4. panta 1. punktam dalībvalstu elektroenerģijai piemēroto nodokļu līmeņi nedrīkst būt zemāki par direktīvā paredzētajiem minimālajiem nodokļu līmeņiem (35).
55. Kā esmu norādījis, saskaņā ar Tiesas judikatūru NNĪN kā izņēmuma no vispārējiem noteikumiem akceptēšanas pamatā ir dalībvalstu atšķirīgās nodokļu tradīcijas šajā ziņā un netiešo nodokļu bieža izmantošana, īstenojot ar budžetu nesaistītu politiku. Šī iemesla dēļ līdzās minimālajam akcīzes nodoklim tās var ieviest citus netiešos nodokļus īpaša mērķa sasniegšanai (36).
56. Līdz šim izņēmumu no vispārīgā noteikuma, saskaņa ar kuru elektroenerģijas patēriņu apliek tikai ar saskaņoto akcīzes nodokli un PVN, Tiesa ir interpretējusi šauri (37). Turklāt dalībvalstu rīcības brīvību ierobežo divi absolūti nosacījumi, kuriem NNĪN ir jāizpilda kumulatīvi, proti:
– tie ir jānosaka īpašā nolūkā;
– tiem ir jāatbilst noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim un PVN saistībā ar nodokļu bāzes noteikšanu, nodokļa aprēķināšanu, iekasējamību un pārraudzību (38).
57. Pamatojoties uz šīm premisām, ir jāpārbauda, vai CSPE var uzskatīt par NNĪN.
1. Prasība attiecībā uz īpašu nolūku
58. Tiesa ir noteikusi dažus (stingrus) kritērijus, lai izvērtētu, vai šis pirmais nosacījums ir izpildīts:
– īpašam nolūkam vienmēr ir jābūt tādam, kas nav attiecināms tikai uz budžetu. Tomēr, tā kā visiem nodokļiem obligāti ir budžeta papildināšanas mērķis, šis apstāklis pats par sevi nevar būt pietiekams, lai izslēgtu iespēju šo nodokli uzskatīt par tādu, kam arī ir īpašs nolūks Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkta izpratnē (39);
– ja iepriekš tiek noteikta ieņēmumu, kas saņemti no nodokļa, piesaistīšana noteiktu publisko vajadzību finansēšanai, tas ir faktors, lai noteiktu, vai tam ir īpašs nolūks, bet šajā ziņā šī piesaistīšana, kas ataino vienkāršu dalībvalsts iekšzemes budžeta organizācijas veidu, pati par sevi šajā ziņā nevar būt pietiekams nosacījums. Dalībvalsts var izdot rīkojumu attiecināt no nodokļa gūtos ieņēmumus kādu konkrētu izdevumu finansēšanai, tādējādi jebkādu NNĪN pārveidojot par netiešo nodokli (40);
– īpašs nolūks nav pierādāms tikai ar to, ka no nodokļa gūtie ieņēmumi tiek piesaistīti to vispārējo izdevumu finansēšanai, kas konkrētajā jomā rodas publiskai iestādei. Pretējā gadījumā minētais apgalvotais īpašais nolūks nevarētu tikt nošķirts no tīri budžeta [papildināšanas] mērķa;
– ir svarīgi, ka nodoklis pats par sevi ir paredzēts tam, lai nodrošinātu izvirzītā īpašā nolūka sasniegšanu, un ka tādējādi pastāv tieša saikne starp šā nodokļa ieņēmumu izmantošanu un šo īpašo nolūku. Ja tāda iepriekš noteikta ienākumu piesaistīšanas mehānisma nav, var uzskatīt, ka tiek īstenots īpašs nolūks, tikai tad, ja šis nodoklis tā struktūras ziņā (it īpaši ņemot vērā ar to apliekamo objektu vai likmi) ir izveidots tā, ka tas ietekmētu nodokļa maksātāju uzvedību veidā, kas ļautu īstenot norādīto īpašo nolūku, piemēram, apliekot ar ievērojamu nodokli attiecīgās preces, lai atturētu no to patēriņa (41).
59. Francijas un Spānijas valdība uzskata, ka CSPE ir piesaistīts tādu īpašu nolūku sasniegšanai, kas nav saistīti tikai ar budžetu. Savukārt Messer France un Komisija apgalvo, ka tam ir vairāki vides aizsardzības un sociālie mērķi, no kuriem daži ir savstarpēji pretrunā un kuru sasniegšana netiek veicināta, un ka līdz ar to nav ievēroti Tiesas paredzētie nosacījumi, kas tika minēti iepriekš.
60. Iesniedzējtiesa norāda, ka CSPE tika ieviests, lai segtu izmaksas, kas rodas, pildot dažādus sabiedriskā pakalpojuma pienākumus, kuri uzlikti elektroenerģijas piegādātājiem. Saskaņā ar 2000. gada 10. februāra likuma 5. pantu no CSPE gūtie ieņēmumi gados, uz kuru attiecas šis strīds, tika paredzēti trīs veidu izdevumiem:
– segt papildu izmaksas, kas rodas piegādātājiem saistībā ar pienākumu iepirkt no atjaunojamajiem energoresursiem un koģenerācijā saražoto elektroenerģiju, lai veicinātu no šiem energoresursiem iegūtās elektroenerģijas ražošanu;
– atlīdzināt papildu izmaksas saistībā ar [elektroenerģijas] ražošanu zonās, kas nav pieslēgtas kontinentālajam metropoles tīklam;
– atlīdzināt ieņēmumu zaudējumus un pārvaldības papildu izmaksas, kas radušās elektroenerģijas piegādātājiem saistībā ar, pirmkārt, īpašo tarifu piemērošanu par elektroenerģiju kā “pirmās nepieciešamības preci” un, otrkārt, to dalību mehānismā par labu enerģētiskās nabadzības skartām personām.
61. Papildus šiem nolūkiem no CSPE iegūtie līdzekļi tika paredzēti arī Mediateur national de l’énergie (Valsts enerģētikas tiesībsargs, turpmāk tekstā – “tiesībsargs”) un Caisse de dépôts et consignations pour la gestion de la CSPE (Noguldījumu un depozītu kase CSPE pārvaldībai, turpmāk tekstā – “Noguldījumu kase”) administratīvās darbības izdevumu segšanai.
62. Elektroenerģijas galapatērētāji maksāja CSPE piegādātājiem atkarībā no rēķinā norādītā patēriņa (proporcionāli patērēto kilovatu daudzumam). Piegādātāji maksāja šo summu Noguldījumu kasē pēc tam, kad no iekasētā CSPE bija kompensējuši izdevumus, kas tiem bija radušies, īstenojot sabiedriskā pakalpojuma mērķus, kuru sasniegšanai tas bija noteikts. Noguldījumu kase atlikušo summu sadalīja starp elektroenerģijas piegādātājiem, lai tie segtu sabiedriskā pakalpojuma pienākumu pildīšanas izmaksas.
63. CSPE procentuālo daļu noteica kompetentais ministrs pēc Enerģētikas regulēšanas komisijas priekšlikuma, ņemot vērā elektroenerģijas sabiedriskā pakalpojuma pienākumu pildīšanas izmaksu prognozes. Ja radās deficīts, nākamajos budžeta gados CSPE tika palielināts.
64. No CSPE iegūtie līdzekļi nenonāca valsts budžetā, bet tika ieskaitīti Noguldījumu kasē. Kā esmu norādījis, tas bija paredzēts, lai īstenotu ar elektroenerģijas sabiedrisko pakalpojumu saistītos mērķus, kas nebija tikai budžeta mērķi.
65. Tomēr, kā norāda Tiesa, tas, ka iepriekš ir noteikta nodokļa ieņēmumu piesaistīšana konkrēto publisko vajadzību finansēšanai, ir tikai norāde uz to, ka šim nodoklim ir īpašs nolūks. Šī piešķiršana var atainot vienkāršu dalībvalsts budžeta organizācijas veidu (42).
66. Saskaņā ar šo kritēriju no CSPE gūto ieņēmumu, kas paredzēti tiesībsarga un Noguldījumu kases darbības izdevumiem, mērķis būtu tipisks budžeta mērķis, proti, tie būtu klasificējami kā ienākumi, lai finansētu daļu no vispārējiem valsts izdevumiem, kurus bez grūtībām varētu iekļaut valsts budžetā. Tādējādi šajā gadījumā CSPE nevarētu uzskatīt par NNĪN.
67. Tas, lai arī ne tik skaidri, manuprāt, ir attiecināms arī uz ieņēmumiem no CSPE, kas tiek piesaistīti sociālajiem mērķiem (īpašie tarifi elektroenerģijai, kas tiek uzskatīta par “pirmās nepieciešamības preci”, un dalība režīmā, kas piemērojams nabadzības skartām personām), vai uz ieņēmumiem, ar ko valsts mēģina kompensēt noteiktus nelabvēlīgus apstākļus, kuru pamatā ir ģeogrāfiskie vai teritoriālie faktori (proti, kompensēt ražošanas papildu izmaksas zonās, kas nav pieslēgtas kontinentālajam metropoles tīklam).
68. Es piekrītu Komisijai, ka CSPE ieņēmumi šajos divos punktos ir paredzēti valsts sociālajām un teritoriālajām vajadzībām, kas parasti tiek finansētas no valsts budžeta.
69. Proti, ar šiem sociālajiem un teritoriālās kohēzijas mērķiem ir pamatotas vēlākas izmaiņas Francijas tiesību aktos, kas paredzētas Likumā Nr. 2015‑1786 (43). Kopš tā laika Francijas valsts budžetā ir iekļauti elektroenerģijas un gāzes sabiedriskajam pakalpojumam piemērojamie nodokļi un CSPE ir apvienots ar nodokli elektroenerģijas galapatēriņam (saskaņotais akcīzes nodoklis) (44).
70. Savukārt es uzskatu, ka CSPE piesaistīšana tādu papildu izmaksu segšanai, kas izriet no (piegādātāju) pienākuma iepirkt no atjaunojamajiem energoresursiem un koģenerācijā saražotu elektroenerģiju, liecina par īpašu nolūku Tiesas judikatūras attiecībā uz NNĪN izpratnē.
71. Šī piesaistīšana rada pietiekamu saikni starp nodokļa ieņēmumu izmantošanu un īpašu mērķi veicināt zaļo enerģiju (45). Ar CSPE tiek sekmēta elektroenerģijas ražošana no atjaunojamajiem energoresursiem un koģenerācijā (46), kuras finansēšanai tas ir paredzēts, un līdz ar to pats par sevi tas tiecas sasniegt minēto īpašo mērķi (47).
72. Faktiski Komisija (48) (šajā lietā tā pauž atšķirīgu nostāju, kas nav pietiekami izskaidrota) ir atzinusi, ka A3 komponente Itālijas maksājumā elektroenerģijas sistēmas vispārējo izmaksu segšanai, kura vienīgais mērķis ir finansēt elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem un koģenerācijā (proti, analoģiska komponente tai, kas iekļauta CSPE), ir NNĪN.
73. Pretarguments varētu būt tāds, ka zaļās enerģijas veicināšana ir mērķis, kuru var finansēt no publiskajiem līdzekļiem no valsts budžeta. Neapšaubāmi, ka šāda iespēja pastāv, jo valstu parlamenti ir neatkarīgi, lai valsts budžetā iekļautu posteņus, kurus tie uzskata par atbilstīgiem. Tomēr, ja šī informācija kļūst par galveno kritēriju, lai interpretētu Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu, man ir bažas, ka šajā izņēmumā netiks iekļauts neviens netiešais nodoklis.
74. Ir taisnība, ka neviens no nodokļiem, kurus līdz šim ir analizējusi Tiesa, neatbilda stingrajiem kritērijiem, ko tā ir noteikusi savā judikatūrā, lai izvērtētu NNĪN tiesiskumu. Tomēr, ja izņēmums pastāv un ir jāatzīst Direktīvā 92/12 paredzētā noteikuma lietderīgā iedarbība, judikatūrā tas nebūtu jāneitralizē. Es uzskatu, ka CSPE, kas daļēji ir paredzēts, lai veicinātu zaļo elektroenerģiju, dod Tiesai iespēju pirmo reizi to atzīt par NNĪN šīs direktīvas izpratnē.
75. Šo secinājumu neatspēko dažādi šajā strīdā minētie apsvērumi. Iesniedzējtiesa norāda, ka pienākuma iepirkt iekārtās, kurās tiek izmantoti atjaunojamie energoresursi, saražoto elektroenerģiju par cenu, kas ir augstāka par tirgus vērtību, apjoms naudas izteiksmē (kas atbilst starpībai starp iepirkuma cenu pircējiem, kuriem ir pienākums to iepirkt, un izmaksām, kas tiek novērstas šādiem pircējiem saistībā ar attiecīgās elektroenerģijas iegādi) nebija atkarīgs no CSPE ieņēmumiem. Tādējādi, lai arī nav tiešas saiknes starp CSPE iekasēšanu un zaļās enerģijas ražotājiem piešķirto konkrēto atbalsta summu, nav noliedzams, ka šī atbalsta finansēšanai tika izmantota liela no CSPE iegūtās summas daļa (49).
76. Turklāt kā NNĪN to neliedz kvalificēt arī tas, ka no CSPE iegūtā summa katru gada tika sadalīta atbilstoši Enerģētikas regulēšanas komisijas noteiktajiem kritērijiem un enerģētikas ministrijas lēmumiem un ka Francijas tiesību aktos nebija iepriekš noteikta procentuālā daļa, kas no CSPE summas ir jāpiešķir katram mērķim.
77. Šajā ziņā es uzskatu, ka dalībvalstīm ir jābūt zināmai rīcības brīvībai noteikt NNĪN, kas ir saderīgs ar Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktu. Minētā rīcības brīvība ietver iespēju elastīgi norādīt iekasēšanas mērķi, kā arī iespēju nodokļa apmēru pielāgot apstākļiem, un šo lēmumu pieņemšanu var deleģēt kompetentajām valsts iestādēm. Uzsveru, ka nozīme ir tam, ka faktiski aptuveni 70 % no iekasētās CSPE summas bija paredzēti zaļās elektroenerģijas veicināšanai.
78. It īpaši, manuprāt, to neliedz klasificēt kā NNĪN apstāklis, ka CSPE pats par sevi neļauj veicināt zaļās elektroenerģijas patēriņu vai mudināt patērētāju to iepirkt, dodot tai priekšroku salīdzinājumā ar no neatjaunojamajiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju. Atšķirībā no citām precēm, kurām uzliek akcīzes nodokli (piemēram, alkohols vai tabaka), pastāv acīmredzamas grūtības nošķirt elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamajiem energoresursiem, no tās, kas saražota no fosilā kurināmā vai citiem avotiem, tiklīdz tā ir nokļuvusi izplatīšanas tīklā. Taču atgādinu, ka Tiesa tikai prasa, lai NNĪN būtu tāda struktūra, kas attur patērētājus no preces patēriņa, ja nav iepriekš noteikta ienākumu piesaistīšanas mehānisma. Šis pēdējais minētais apstāklis ir attiecināms uz CSPE, kā to esmu norādījis (50).
79. Saskaņā ar iepriekšējiem paskaidrojumiem uzskatu, ka CSPE atbilst prasībai attiecībā uz īpašu nolūku un to var kvalificēt kā NNĪN, kas ir saderīgs ar Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktu, ciktāl runa ir par šī nodokļa ieņēmumiem, kas paredzēti, lai segtu papildu izmaksas, kuras rodas, pildot pienākumu iepirkt no atjaunojamajiem energoresursiem un koģenerācijā saražoto elektroenerģiju.
2. Līdzība starp NNĪN un saskaņoto akcīzes nodokli vai PVN
80. Lai piemērotu Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu, netiešajam nodoklim ne tikai ir jābūt īpašam nolūkam, bet arī tam ir jāatbilst normām, kas piemērojamas akcīzes nodoklim vai PVN saistībā ar nodokļu bāzes noteikšanu, nodokļa aprēķināšanu, iekasējamību un pārraudzību. Tādējādi attiecībā uz šiem elementiem tam ir jāpiemīt īpašībām, kuras ir līdzīgas Savienībā saskaņotajam akcīzes nodoklim vai PVN piemītošajām īpašībām.
81. Interpretējot šo tiesību normu, Tiesa ir nospriedusi, ka “ar Direktīvas par akcīzes nodokli 3. panta 2. punktu dalībvalstīm netiek prasīts ievērot visas normas par akcīzes nodokli vai PVN saistībā ar nodokļu bāzes noteikšanu, nodokļa aprēķināšanu, iekasējamību un pārraudzību” un ka “ir pietiekami, ka netiešo nodokļu īpašie nolūki šajā ziņā ir saderīgi ar vienas vai otras iepriekš minētās taksācijas metodes vispārīgo sistēmu, kā tās ir reglamentētas Kopienas regulējumā” (51).
82. CSPE nav PVN pielīdzināmas struktūras, jo tā apmērs nav proporcionāls ar to apliekamās preces cenai, bet to aprēķina, pamatojoties uz patērētās elektroenerģijas daudzumu, tas tiek iekasēts patēriņa brīdī, nevis katrā ražošanas vai izplatīšanas posmā, un visbeidzot – to piemēro konkrētai precei (elektroenerģijai) un tas nav vispārējs.
83. Tādējādi CSPE līdzība ir jāmeklē akcīzes nodoklim raksturīgās metodes kontekstā. Iesniedzējtiesa, kuras apsvērumiem es piekrītu, ir norādījusi uz dažādiem CSPE nodokļa struktūras elementiem, kas ir līdzīgi akcīzes nodoklim piemītošajiem.
84. CSPE ir skaidra līdzība ar akcīzes nodokli attiecībā uz nodokļa bāzes noteikšanu un nodokļa aprēķināšanu, kas ir atspoguļota kā iekasējamā summa. Elektroenerģiju apliek ar nodokli atkarībā no patērēto kilovatu skaita, piemērojot likmi, kas no 3 EUR/MWh 2003. gadā pieauga līdz 20 EUR/MWh 2015. gadā (52), tāpat kā tas notiek ar šiem citiem nodokļiem.
85. Akcīzes nodokļa gadījumā tas kļūst iekasējams elektroenerģijas piegādes brīdī (53). Tolaik spēkā esošā 2000. gada 10. februāra likuma 5. pantā arī bija paredzēts, ka CSPE iekasē tad, kad patērētājs samaksā savu rēķinu. Tādējādi tā iekasējamības termiņš atbilst elektroenerģijas piegādes brīdim, kā tas ir paredzēts Direktīvā 92/12 un Direktīvā 2003/96.
86. Atšķirībā no saskaņotā akcīzes nodokļa elektroenerģijai, kurā parādnieks ir elektroenerģijas piegādātājs vai otrreizējais izplatītājs (Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkts), CSPE gadījumā tas ir galapatērētājs. Tomēr Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktā nav prasīts, lai NNĪN līdzinātos PVN vai akcīzes nodoklim attiecībā uz noteikumiem par nodokļa parādnieku.
87. Turklāt saskaņotība starp CSPE un akcīzes nodokli pastāv saistībā ar maksimālās robežvērtības noteikšanu. Pirmajā gadījumā “maksājuma par elektroenerģijas sabiedrisko pakalpojumu, ko veic rūpniecības uzņēmumi, kuri patērē vairāk nekā 7 gigavatstundas elektroenerģijas gadā, kopējā summa nevar pārsniegt 0,5 % no tās pievienotās vērtības” (54). Šis ierobežojums ir saderīgs ar Direktīvas 2003/96 17. panta 1. punktu (55), un tādējādi tas atbilst Savienības tiesībās noteiktajam akcīzes nodokļa aprēķināšanas režīmam.
88. Visbeidzot, attiecībā uz “nodokļa uzraudzību” ir skaidrs, ka CSPE un citu netiešo nodokļu pārvaldība daļēji atšķiras. Saskaņā ar Francijas tiesību aktiem to maksā elektroenerģijas galapatērētāji kā papildu summu, kas tiek pievienota rēķinā norādītajam elektroenerģijas tarifam, un līdz ar to CSPE iekasē elektroenerģijas piegādātāji un pārved līdzekļus Noguldījumu kasei, kura tos sadala elektroenerģijas sistēmas operatoriem. Tomēr, kā esmu uzsvēris (56), lai nodrošinātu šī nodokļa maksāšanu, pastāv valsts iesaistīšanās, kas līdzinās citiem kontroles mehānismiem, kuri ir piemērojami pārējiem nodokļiem, un strīdus starp valsts iestādēm, kas prasa to maksāt un izdod izpildes rīkojumus pret tiem, kuri to nav samaksājuši savlaicīgi, izskata administratīvā tiesa.
89. Kopumā novērtējot, CSPE atbilst akcīzes nodoklim piemērojamajām tiesību normām (saistībā ar nodokļu bāzi, nodokļu aprēķināšanu, iekasējamību un pārraudzību), kā tas prasīts Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktā. Tomēr tas ir viens no diviem kumulatīvajiem nosacījumiem, kas ir jāizpilda. Turklāt ir prasīts, lai CSPE būtu īpaši nolūki, un šis nosacījums ir izpildīts tikai attiecībā uz iekasēto summu, kas paredzēta zaļās elektroenerģijas atbalstam.
90. Rezumējot – es uzskatu, ka CSPE var atzīt par saderīgu ar Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktu šajā daļā un nesaderīgu attiecībā uz iekasēšanu, kas tiek veikta, lai īstenotu pārējos mērķus.
E. Nepamatoti samaksāto summu atmaksāšanas sistēma (trešais prejudiciālais jautājums)
91. Iesniedzējtiesa jautā Tiesai par pilnīgas vai daļējas CSPE atmaksāšanas sistēmu gadījumā, ja tiktu nolemts, ka tas ir (arī pilnībā vai daļēji) NNĪN.
92. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesības uz nodokļu, kas dalībvalstī tika iekasēti pretēji Savienības tiesību normām, atmaksu ir Savienības tiesību normās, kā tās ir interpretējusi Tiesa, personām paredzēto tiesību sekas un papildinājums (57). Tādējādi dalībvalsts pienākums principā ir atmaksāt nodokļus, kas iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības (58). Nosakot atmaksāšanas pienākumu, tiek novērstas no nodokļa nesaderības ar Savienības tiesībām izrietošās sekas, neitralizējot finansiālo slogu, kas nepamatoti ir uzlikts tirgus dalībniekam, kurš galu galā to ir faktiski samaksājis (59).
93. Ņemot vērā manu priekšlikumu, ko esmu ierosinājis iepriekšējos punktos, proti, ka CSPE, ciktāl tas tiek iekasēts, lai atlīdzinātu papildu izmaksas saistībā ar pienākumu iepirkt no atjaunojamajiem energoresursiem un koģenerācijā saražoto elektroenerģiju, atbilst Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, es uzskatu, ka šī tiesību norma nav pārkāpta un tādējādi no Savienības tiesību skatpunkta tas nav jāatlīdzina.
94. Savukārt nodokļa maksātāji var lūgt Francijas valstij atmaksāt to nepamatoti samaksāto CSPE summas daļu, kura tika piešķirta pārējiem mērķiem, kas nav īpašie nolūki, jo šī daļa nav saderīga ar Savienības tiesībām. Iesniedzējtiesai ir jānosaka šī procentuālā daļa, ņemot vērā Enerģētikas regulēšanas komisijas publicēto vai citos oficiālajos avotos pieejamo informāciju.
95. Turklāt uz atmaksāšanas pienākumu ir attiecināmi vispārēji laika ierobežojumi (noilguma termiņi), un tas ir piemērojams tikai attiecībā uz summām, kas nepamatoti samaksātas pēc 2009. gada 1. janvāra (60). Valsts tiesai turklāt ir jāpārbauda, vai Messer France ir bijusi elektroenerģijas patērētāja (61), kurai nebija iespējas CSPE summu pārnest uz citu personu.
IV. Secinājumi
96. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Conseil d’État (Valsts padome, Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Ar Padomes Direktīvas 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 18. panta 10. punkta otro daļu Francijas Republikai bija atļauts attiecībā uz elektroenerģiju saglabāt savu valsts nodokļu sistēmu līdz 2008. gada 31. decembrim, uzliekot tai tikai vienu pienākumu – ievērot minētajā direktīvā noteiktās minimālās likmes.
2) Padomes Direktīvas 92/12/EEK (1992. gada 25. februāris) par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību, 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka netiešā nodokļa īpašos nolūkos saglabāšana vai ieviešana nav pakārtota iepriekšējai saskaņotā akcīzes nodokļa ieviešanai.
3) Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– tāds maksājums kā pamatlietā aplūkotais, kas ir balstīts uz elektroenerģijas patēriņu, nevar tikt kvalificēts kā netiešais nodoklis īpašos nolūkos, ciktāl to iekasē, lai veiktu ģeogrāfisko izlīdzināšanu, samazinātu elektroenerģijas cenu nabadzības skartām mājsaimniecībām un personām, kā arī lai segtu publisko iestāžu darbības izmaksas;
– gluži pretēji, šī maksājuma daļa, kas ir iekasēta, lai finansētu elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem, var tikt kvalificēta kā netiešais nodoklis īpašos nolūkos, kas ir saderīgs ar Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktu.
4) Summas, kas ir nepamatoti iekasētas, piemērojot ar Direktīvas 92/12 3. panta 2. punktu daļēji nesaderīgu netiešo nodokli, attiecīgajā proporcijā ir jāatmaksā tiem nodokļa maksātājiem, kuri tās ir samaksājuši, izņemot personas, kas ir galīgi veikušas šo summu pārnešanu.