Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2011. gada 13. jūlija spriedumu lietā T-138/07 Schinder Holding Ltd u.c./Eiropas Komisija, ko atbalsta Eiropas Savienības Padome, 2011. gada 28. septembrī iesniedza Schindler Holding Ltd, Schindler Management AG, Schindler SA, Schindler Sàrl, Schindler Liften BV un Schindler Deutschland Holding GmbH

(lieta C-501/11 P)

Tiesvedības valoda - vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Schindler Holding Ltd, Schindler Management AG, Schindler SA, Schindler Sàrl, Schindler Liften BV, Schindler Deutschland Holding GmbH (pārstāvji - R. Bechtold und W. Bosch, Rechtsanwälte, kā arī profesors Dr. J. Schwarze)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija un Eiropas Savienības Padome

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

atcelt Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2011. gada 13. jūlija spriedumu lietā T-138/07;

atcelt Komisijas 2007. gada 21. februāra Lēmumu (COMP/E-1/38.823 - Lifti un eskalatori); pakārtoti, atcelt vai samazināt naudas sodus, kas ar šo lēmumu uzlikti apelācijas sūdzības iesniedzējiem;

pakārtoti 1. un 2. punktā izvirzītajiem prasījumiem nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā sprieduma taisīšanai saskaņā ar Tiesas noteikto juridisko vērtējumu;

katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības iesniedzēji pavisam izvirza trīspadsmit pamatus.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi varas sadales principu un neesot izpildījusi tiesiskas valsts procesa prasības, jo tā, pilnībā nemaz neizvērtējot Komisijas lēmumu, ir uzskatījusi, ka naudas sodu uzlikšana ir Komisijas kompetencē.

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pierādījumu sniegšanas tiešuma principu, jo tā par pieņemamu uzskata pierādījumu iegūšanu no lieciniekiem, kas pretendē uz iecietību, kā tas pašreiz notiek Komisijas praksē.

Treškārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi noteiktības principu (Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā - "ECTPAK") 7. pants), jo tā Regulas Nr. 1/2003 ¹ 23. panta 2. punktu ir uzskatījusi par pietiekami precīzu juridisku pamatu naudas sodu uzlikšanai.

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka Komisijas kompetences neesamības dēļ tās 1998. gada Pamatnostādnes par naudas sodu neesot spēkā.

Piektkārt, Vispārējā tiesa esot nepamatoti noliegusi, ka Komisijas 1998. gada Pamatnostādnes par naudas sodu esot pretrunā atpakaļejoša spēka aizliegumam un tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.

Sestkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi vainojamības principu un nevainīguma prezumpciju (Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā - "Pamattiesību harta") 48. panta 1. punkts; ECTPAK 6. panta 2. punkts), jo nav uzskatījusi par nepieciešamu darbinieku izdarītos pārkāpumus piedēvēt attiecīgajiem uzņēmumiem, t.i., nav šo jautājumu izskatījusi.

Septītkārt, Vispārējā tiesa esot nepamatoti izdarījusi pieņēmumu par Schindler Holding līdzatbildību. Šajā ziņā piemērotie mātessabiedrību līdzatbildības principi aizskarot dalībvalstu kompetenci. Turklāt Vispārējā tiesa esot pārsniegusi Tiesas judikatūrā noteikto un pārkāpusi nevainīguma prezumpciju (Pamattiesību hartas 48. panta 1. punkts un ECTPAK 6. panta 2. punkts).

Astotkārt, Vispārējā tiesa esot juridiski kļūmīgi uzskatījusi, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā noteiktās augstākās robežas neesot tikušas pārsniegtas.

Devītkārt, tādējādi pārkāptas esot arī Schindler Holding īpašumtiesības, jo naudas soda piemērošana izpaužas tāpat kā atsavināšana (Pamattiesību hartas 17. panta 1. punkts un ECTPAK Pirmā protokola 1. pants).

Desmitkārt, Komisijas pieņemtās pārāk augstās naudas sodu pamatsummas Vispārējā tiesa esot juridiski kļūmīgi uzskatījusi par pamatotām.

Vienpadsmitkārt, Vispārējā tiesa esot nepamatoti apstiprinājusi, ka Komisija noteiktus apstākļus nav atzinusi par atbildību mīkstinošiem apstākļiem. Šajā ziņā Vispārējā tiesa it īpaši neesot ņēmusi vērā brīvprātīgo karteļa izbeigšanu Vācijā, kā arī apelācijas sūdzības iesniedzēju veiktos priekšrakstu izpildes pasākumus.

Divpadsmitkārt, Komisijas pārāk zemu noteiktos vai nepamatoti vispār nenoteiktos naudas soda samazinājumus sadarbības dēļ Vispārējā tiesa esot uzskatījusi par pamatotiem. Šajā ziņā tā neesot ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzēju ieguldījumu. Tā neesot ņēmusi vērā arī to, ka Komisija juridiski kļūmīgi ir piešķīrusi pārāk mazu samazinājumu par sadarbību ārpus paziņojuma par iecietību.

Trīspadsmitkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi samērīguma principu, jo tā ir uzskatījusi, ka naudas sodu apmērs ir pieļaujams.

____________

¹ - Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.).