Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (pirmā palāta) 2008. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās T-225/06, T-255/06, T-257/06 un T-309/06 Budějovický Budvar, národní podnik/Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi), Anheuser-Busch, Inc 2009. gada 10. martā iesniedzis Anheuser Busch, Inc

(lieta C-96/09 P)

Tiesvedības valoda - angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Anheuser Busch, Inc. (pārstāvji - V. von Bomhard, Rechtsanwältin, B. Goebel, Rechtsanwalt)

Citi lietas dalībnieki: Budějovický Budvar, národní podnik, Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2008. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās T-225/06, T-255/06, T-257/06 un T-309/06, izņemot tā rezolutīvās daļas 1. punktu;

pasludināt galīgo spriedumu prāvā, noraidot pirmajā instancē izvirzītos prasījumus, vai, pakārtoti, nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Pirmās instances tiesā un

piespriest prasītājai pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

1. Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā faktiski esot noliegusi Biroja kompetenci izlemt, ka Budvar nav izpildījusi savu pienākumu pierādīt [Regulas Nr. 40/94] ¹ 8. panta 4. punktā paredzēto tiesību esamību, lai gan attiecībā uz šīm tiesībām (kā apgalvots, cilmes vietas nosaukumi "BUD") pastāvēja būtiskas šaubas.

2. Pirmās instances tiesa esot nepareizi interpretējusi Kopienu tiesību kvalitatīvās un kvantitatīvās prasības, kas tiek izvirzītas 8. panta 4. punktā paredzētajam kritērijam, proti, "izmantošanai komercdarbībā". Pirmkārt, tā uzskatīja, ka šī prasība ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir domāta jebkāda izmantošana komercdarbībā, kas nav saistīta ar privātajām vajadzībām, un it īpaši norādīja, ka nav vajadzības, lai saskaņā ar 8. panta 4. punktu izvirzītās tiesības tiktu faktiski izmantotas, kā tas būtu preču zīmju gadījumā. Šajā kontekstā tā atzina, ka par "izmantošanu komercdarbībā" ir jāuzskata arī piegādes ar norādi "free of charge", kā arī izmantošana ar citu funkciju (izmantojot kā preču zīmi, nevis cilmes vietas nosaukumu). Otrkārt, pārsūdzētajā spriedumā kļūdaini esot ņemta vērā izmantošana pēc apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma un tādējādi nav ievērots, ka, lai agrākās tiesības atbilstoši 8. pantam varētu būt iebildumu pamats, tām ir jāatbilst visiem nosacījumiem, kādi attiecībā uz šo iebildumu pamatu pastāv apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī. Treškārt, Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi 8. panta 4. punktu, atkāpjoties no teritorialitātes principa uzskatot, ka var tikt ņemta vērā izmantošana, kas īstenota citās valstīs, nekā tās, kurās pastāv atbilstoši 8. panta 4. punktam izvirzītās tiesības.

3. Tāpat Pirmās instances tiesa esot neparezi interpretējusi nosacījumu par "[ne] tikai vietējas nozīmes" aspektu. Būtībā tā šo nosacījumu uzskatīja par izpildītu sakarā ar to, ka atbilstoši 8. panta 4. punkta izvirzīto tiesību izcelsme ir no trešās valsts un tika paplašinātas divās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tā neesot uzdevusi jautājumu par to, vai strīdīgajām tiesībām dalībvalstīs, attiecībā uz kurām [šīs tiesības] ir izvirzītas nebija tikai vietējas nozīmes, tādējādi dodot iespēju piemērot no 8. panta 4. punkta izrietošās tiesības ārpus Eiropas Savienības.

4. Otrajā apelācijas sūdzības pamatā tiek izvirzīts 8. panta 4. punkta b) apakšpunkta, skatot to kopsakarā ar 74. panta 1. punktu, pārkāpums. 8. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir izvirzīta prasība, lai valsts tiesības piešķirtu Budvar tiesības aizliegt apstrīdētās preču zīmes izmantošanu. Apelāciju padome, pamatojoties uz lietas dalībnieku iesniegtajiem pierādījumiem un iedibināto noteikumu, ka iebildumu ITSB procesā pierādīšanas pienākums ir iebilduma iesniedzējam, nolēma, ka Budvar nav pierādījusi, ka tai saskaņā ar Francijas vai Austrijas valsts tiesībām bija iespējams aizliegt izmantot preču zīmi "BUD". Tomēr Pirmās instances tiesa pretēji 74. panta 1. punktam un 8. panta 4. punkta b) apakšpunktam konstatēja, ka ITSB, tā vietā lai iebildumus noraidītu sakarā ar to, ka Budvar nav pietiekami pierādījusi savas izvirzītās tiesības, pēc paša iniciatīvas papildus lietas dalībnieku prasījumiem būtu bijis jānoskaidro atbilstoši 8. panta 4. punktam izvirzīto tiesību esamība un attīstība.

5. Kopumā Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā esot sniegusi tādu 8. panta 4. punktu interpretāciju, kura ir grūti savienojama ar šīs normas formulējumu vai grūti savienojama vai pilnībā nesavienojama ar Regulas Nr. 40/94 mērķi radīt labi funkcionējošas vienveidīgas Kopienas preču zīmju tiesības, lai veicinātu tirdzniecību Kopienā.

6. Tā katra no šīm Pirmās instances tiesas kļūdām tiesību piemērošanā ir izraisījušas Apelāciju otrās padomes lēmuma atcelšanu, katra šīm kļūdām atsevišķi ir pamats pārsūdzētā spriedumu atcelšanai.

____________

¹ - Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.).