ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 10. maijā (1)
Lieta C‑182/15
Aleksei Petruhhin
(Augstākās tiesas (Latvija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības pilsonība – LESD 18. panta pirmā daļa un 21. panta 1. punkts – Lūgums par dalībvalsts pilsoņa, kas atrodas citas dalībvalsts teritorijā, izdošanu Krievijai – Dalībvalsts atteikums izdot savus pilsoņus – Atšķirīga attieksme pilsonības dēļ – Attaisnojums – Cīņa pret nesodāmību – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. panta 2. punktā paredzēto garantiju pārbaude
1. Izdošana var tikt definēta kā represīva savstarpējās starptautiskās palīdzības procedūra, kuras ietvaros viena valsts lūdz otrai valstij izdot tai personu, kas atrodas šīs otrās valsts teritorijā, lai veiktu tās kriminālvajāšanu, tiesātu to vai, ja tā jau ir notiesāta, liktu tai izciest sodu.
2. Izskatāmā lieta skar izdošanas lūgumu, ko Krievijas Federācija iesniegusi Latvijas Republikai attiecībā uz Igaunijas pilsoni, kurš ticis aizturēts minētās dalībvalsts teritorijā.
3. Būtībā Tiesai tiek lūgts nospriest, vai aizsardzība pret izdošanu, kas Latvijas pilsoņiem ir nodrošināta saskaņā ar viņu valsts tiesībām un divpusējo līgumu, kurš noslēgts ar Krievijas Federāciju, saskaņā ar LESD normām par Savienības pilsonību ir jāpaplašina, nodrošinot to arī citu dalībvalstu pilsoņiem.
4. Vairākas dalībvalstis, tostarp Latvijas Republika, savās nacionālajās tiesībās un starptautiskajos nolīgumos, kuru līgumslēdzējas puses tās ir, ir paredzējušas principu, saskaņā ar kuru tās atsaka savu pilsoņu izdošanu. Tāpēc, ka izdošanas lūgums ir iesniegts dalībvalstij, un tāpēc, ka šis lūgums attiecas uz Savienības pilsoni, kurš nav šīs valsts pilsonis, minētais princips veido atšķirīgu attieksmi pret minētās valsts pilsoņiem un citu dalībvalstu pilsoņiem. Tomēr uzskatu, ka šāda atšķirīga attieksme neveido diskrimināciju pilsonības dēļ, kuras aizliegums ietverts LESD 18. panta pirmajā daļā, tāpēc, ka ir konstatēts, ka šīs abas pilsoņu kategorijas neatrodas salīdzināmā situācijā, ņemot vērā mērķi, kas ir nepieļaut tādu personu nesodāmību, kuras tiek turētas aizdomās par nozieguma izdarīšanu trešajā valstī.
I – Tiesiskais regulējums
A – Savienības tiesības
5. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (2) 19. panta “Aizsardzība pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā” 2. punktā ir noteikts:
“Nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs.”
B – Latvijas Republikas tiesības
6. Latvijas Republikas Satversmes 98. panta trešajā teikumā ir paredzēts:
“Latvijas pilsoni nevar izdot ārvalstīm, izņemot Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos paredzētos gadījumus, ja ar izdošanu netiek pārkāptas Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības.”
7. Saskaņā ar Krimināllikuma (turpmāk tekstā – “Latvijas Krimināllikums”) 4. pantu:
“1. Latvijas pilsoņi, nepilsoņi[ (3)] vai ārzemnieki, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijas Republikā, par citas valsts teritorijā vai ārpus jebkuras valsts teritorijas izdarītu nodarījumu neatkarīgi no tā, vai tas izdarīšanas vietā atzīts par noziedzīgu un sodāmu, saucami pie atbildības Latvijas teritorijā saskaņā ar šo likumu.
[..]
3. Ārzemnieki, kuriem nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā un kuri izdarījuši citas valsts teritorijā smagus vai sevišķi smagus noziegumus, kas vērsti pret Latvijas Republikas vai tās iedzīvotāju interesēm, neatkarīgi no tās valsts likumiem, kuras teritorijā izdarīts noziegums, saucami pie kriminālatbildības saskaņā ar šo likumu, ja tie nav saukti pie kriminālatbildības vai nodoti tiesai saskaņā ar nozieguma izdarīšanas vietas valsts likumiem.
4. Ārzemnieki, kuriem nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā un kuri izdarījuši noziedzīgu nodarījumu citas valsts teritorijā vai ārpus jebkuras valsts teritorijas, neatkarīgi no nodarījuma izdarīšanas vietas valsts likumiem saucami pie atbildības saskaņā ar šo likumu Latvijas Republikai saistošos starptautiskajos līgumos paredzētajos gadījumos, ja par šo nodarījumu tie nav saukti pie kriminālatbildības vai nodoti tiesai citas valsts teritorijā.”
8. Kriminālprocesa likuma (turpmāk tekstā – “Latvijas Kriminālprocesa likums”) 66. nodaļas “Personas izdošana ārvalstij” 696. panta pirmajā un otrajā daļā ir paredzēts šādi:
“1) Personu, kura atrodas Latvijas teritorijā, var izdot kriminālvajāšanai, tiesāšanai vai sprieduma izpildei, ja saņemts pagaidu apcietinājuma lūgums vai ārvalsts lūgums izdot šo personu par nodarījumu, kas saskaņā ar Latvijas un ārvalsts likumiem ir noziedzīgs.
2) Personu var izdot kriminālvajāšanai vai tiesāšanai par nodarījumu, par kura izdarīšanu paredzēts brīvības atņemšanas sods, kura maksimālā robeža nav mazāka par vienu gadu, vai bargāks sods, ja starptautiskajā līgumā nav noteikts citādi.”
9. Latvijas Kriminālprocesa likuma 697. panta otrā daļa ir formulēta šādi:
“Personas izdošana nav pieļaujama, ja:
1) persona ir Latvijas pilsonis;
2) personas izdošanas lūgums ir saistīts ar mērķi uzsākt šīs personas kriminālvajāšanu vai sodīt personu tās rases, reliģiskās piederības, tautības vai politisko uzskatu dēļ vai ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka personas tiesības var tikt pārkāptas minēto iemeslu dēļ;
[..]
7) personai ārvalstī var draudēt spīdzināšana.”
10. 1993. gada 3. februāra Līguma starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās 1. un 62. pantā ir paredzēts:
“1. pants. Tiesiskā aizsardzība
1. Vienas Līgumslēdzējas Puses pilsoņiem otras Līgumslēdzējas Puses teritorijā ir tāda pati viņu personisko un mantisko tiesību tiesiskā aizsardzība kā otras Līgumslēdzējas Puses pilsoņiem.
2. Vienas Līgumslēdzējas Puses pilsoņiem ir tiesības brīvi un netraucēti griezties otras Līgumslēdzējas Puses tiesās, prokuratūrā, notariāta kantoros [..] un citās iestādēs, kuru kompetencē ir civilās, ģimenes un krimināllietas, tie var uzstāties tajās, pieteikt lūgumus, celt prasības un veikt citas procesuālās darbības ar tādiem pašiem noteikumiem kā pašu pilsoņi.
[..]
62. pants. Atteikums izdot
1. “Izdošana nenotiek, ja:
1) persona, par kuru nosūtīts izdošanas lūgums, ir Līgumslēdzējas Puses, kurai lūgums nosūtīts, pilsonis vai šai personai tajā valstī piešķirtas patvēruma tiesības,
[..].”
11. Līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām starp Latvijas Republiku, Igaunijas Republiku un Lietuvas Republiku, kas 1992. gada 11. novembrī noslēgts Tallinā, 1. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Vienas Līgumslēdzējas Puses pilsoņiem otras Līgumslēdzējas Puses teritorijā ir tāda pati viņu personisko un mantisko tiesību tiesiskā aizsardzība kā otras Līgumslēdzējas Puses pilsoņiem.”
II – Pamatlietas rašanās fakti un prejudiciālie jautājumi
12. Interpola publiskajā interneta vietnē 2010. gada 22. jūlijā publicēts augstākās prioritātes paziņojums par Igaunijas pilsoni Alekseju Petruhinu [Aleksei Petruhhin].
13. A. Petruhins tika aizturēts 2014. gada 30. septembrī Bauskā (Latvija), pēc tam viņam tika piemērots pagaidu apcietinājums.
14. 2014. gada 21. oktobrī Latvijas iestādes saņēma Krievijas Federācijas ģenerālprokurora lūgumu par izdošanu. No šī lūguma izriet, ka ar 2009. gada 9. februāra lēmumu pret A. Petruhinu ir uzsākta kriminālvajāšana un viņam piemērots drošības līdzeklis apcietinājums. Saskaņā ar šo lēmumu A. Petruhins tiek apsūdzēts par mēģinājumu grupā ar citām personām realizēt lielu daudzumu narkotisko vielu. Saskaņā ar Krievijas likumiem šis noziegums ir sodāms ar brīvības atņemšanu no 8 līdz 20 gadiem.
15. Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra atļāva A. Petruhina izdošanu Krievijas Federācijai. Tomēr 2014. gada 4. decembrī A. Petruhins lūdza atcelt lēmumu par izdošanu, motivējot ar to, ka saskaņā ar Līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām starp Latvijas Republiku, Igaunijas Republiku un Lietuvas Republiku 1. pantu Latvijā viņam ir tādas pašas tiesības kā Latvijas pilsonim un līdz ar to Latvijas Republikai ir pienākums viņu aizsargāt no nepamatotas izdošanas.
16. Augstākā tiesa uzsver, ka ne Latvijas tiesībās, ne arī kādā no starptautiskajiem līgumiem, kurus noslēgusi Latvijas Republika, tostarp ar Krievijas Federāciju un pārējām Baltijas valstīm, nav paredzēti ierobežojumi attiecībā uz Igaunijas pilsoņa izdošanu Krievijai. Atbilstoši 1993. gada 3. februāra Līguma starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās 62. pantam šāda aizsardzība pret izdošanu ir paredzēta vienīgi Latvijas pilsoņiem.
17. Iesniedzējtiesa norāda turklāt, ka, lai gan saskaņā ar Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmumu 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (4) ir atļauta dalībvalstu attiecīgo pilsoņu nodošana starp dalībvalstīm, turpretim dalībvalstu vidū nav paredzēts konsultēšanās mehānisms, kas ļauj saņemt personas pilsonības dalībvalsts piekrišanu šīs personas izdošanai trešajai valstij.
18. Iesniedzējtiesas ieskatā, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka aizsardzība pret izdošanu trešajai valstij, ko dalībvalsts piešķīrusi saviem pilsoņiem, darbojas vienīgi šīs dalībvalsts teritorijā. Tā uzskata, ka tas savukārt ir pretrunā tam, kas veido Savienības pilsonības pamatjēgu, proti, tiesībām uz līdzvērtīgu aizstāvību. Tā uzsver, ka šī situācija rada Savienības pilsoņiem nenoteiktību attiecībā uz brīvu pārvietošanos Eiropas Savienības telpā.
19. Iesniedzējtiesa pauž viedokli, saskaņā ar kuru atbilstoši Savienības tiesībām gadījumā, kad tiek lūgta kādas dalībvalsts pilsoņa izdošana trešajai valstij, šādu lūgumu saņēmušajai dalībvalstij būtu jāgarantē Savienības pilsoņiem tāds pats aizsardzības līmenis kā saviem pilsoņiem.
20. Tomēr, pastāvot šaubām par Savienības tiesību interpretāciju, Augstākā tiesa 2015. gada 26. martā, atceļot A. Petruhinam piemēroto apcietinājumu, vienlaikus nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 18. panta pirmā daļa un 21. panta pirmā daļa ir jāpiemēro tādā veidā, ka jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonim, piemērojot dalībvalsts un trešās valsts izdošanas līgumu, izdošanas gadījumā ne‑Eiropas Savienības dalībvalstij garantējams tāds pats aizsardzības līmenis kā attiecīgās dalībvalsts pilsonim?
2) Vai izdodošās dalībvalsts tiesai jāpiemēro Eiropas Savienības pilsonības vai pastāvīgās dzīves vietas valsts izdošanas nosacījumi analogā gadījumā?
3) Vai gadījumā, ja izdošanai jānotiek, neņemot vērā īpašo aizsardzības līmeni, kas paredzēts izdodošās valsts pilsoņiem, vai izdodošajai dalībvalstij jāveic Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. pantā noteikto garantiju pārbaude, proti, vai personu nedrīkst izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs? Vai šajā vērtējumā var aprobežoties ar to, ka izdošanu prasošā dalībvalsts ir Konvencijas par spīdzināšanas aizliegumu dalībvalsts, vai tomēr ir jāpārbauda faktiskā situācija, ņemot vērā vērtējumu, kāds šai valstij tiek dots Eiropas Padomes institūciju vērtējumos?”
III – Mana analīze
A – Ievada apsvērumi
1) Par Līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām starp Latvijas Republiku, Igaunijas Republiku un Lietuvas Republiku 1. panta 1. punkta iespējamo piemērošanu, lai atrisinātu pamatlietu
21. Sūdzībā, kuru A. Petruhins iesniedzis par Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras lēmumu, ar kuru atļauta viņa izdošana, A. Petruhins tostarp balstās uz Līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām starp Latvijas Republiku, Igaunijas Republiku un Lietuvas Republiku 1. panta 1. punktu. Pamatojoties uz šo normu, viņš norāda, ka viņam no Latvijas Republikas būtu jāsaņem tāda pati aizsardzība, kādu šī dalībvalsts nodrošina saviem pilsoņiem kriminālvajāšanas gadījumā. No tā izriet, ka minētajai dalībvalstij esot jāaizstāv A. Petruhins attiecībā uz nepamatotu izdošanas lūgumu un ka viņam esot tiesības sagaidīt, ka Latvijas Republika veic visu vajadzīgo, lai iegūtu pierādījumus, kas pierāda viņa vainu vai viņa nevainīgumu. Tomēr, viņaprāt, no Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras nostājas izriet, ka netiks darīts nekas, lai maksimāli plaši un iespējami precīzi pārbaudītu noziegumus, kuru izdarīšanā Krievijas teritorijā viņu vaino.
22. Latvijas valdības pārstāvim tiesas sēdē tika uzdots jautājums par to, vai Līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām starp Latvijas Republiku, Igaunijas Republiku un Lietuvas Republiku 1. panta 1. punkts varētu tikt interpretēts tādējādi, ka tas piešķir Igaunijas un Lietuvas pilsoņiem tādu pašu aizsardzību pret izdošanu kā tā, kuru saņem Latvijas pilsoņi. Latvijas valdība šajā ziņā norādīja, ka līdz šim Latvijas judikatūrā šī norma nav tikusi interpretēta tādējādi, ka tā piešķir Igaunijas un Lietuvas pilsoņiem papildu garantijas, ka Latvijas Republika tos neizdod.
23. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tā var rast risinājumu pamatlietā, interpretējot Līguma par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām starp Latvijas Republiku, Igaunijas Republiku un Lietuvas Republiku 1. panta 1. punktu. Konkrēti, tai ir jāvērtē, vai šajā normā ietvertais jēdziens “personiskās tiesības” ietver tiesības saņemt juridisko aizsardzību pret izdošanu.
2) Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
24. Latvijas valdība tiesas sēdē ļāva saprast, ka A. Petruhins vairs neatrodas tās teritorijā, bet ka viņš pēc tam, kad 2015. gada 26. martā tika atcelts viņam piemērotais apcietinājums, ir atgriezies Igaunijā. Dalībvalstu valdības, kuras paudušas viedokli šajā tiesas sēdē, no tā secināja, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu atzīstams par nepieņemamu.
25. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir sadarbības starp Tiesu un dalībvalstu tiesām instruments, ar ko Tiesa sniedz dalībvalstu tiesām norādes par Savienības tiesību interpretāciju, kuras tām vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas (5).
26. Šīs sadarbības ietvaros tikai valsts tiesai, kura izskata strīdu un ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamība, lai tā varētu pieņemt nolēmumu lietā, gan jautājumu, ko tā uzdod Tiesai, atbilstība. Līdz ar to Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju (6).
27. Līdz ar to tiek prezumēts, ka jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, ir atbilstīgi. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (7).
28. Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no LESD 267. panta formulējuma, gan no tā sistēmas izriet, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšnoteikums ir strīda faktiskā izskatīšana valstu tiesās, kā ietvaros tām ir jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais spriedums (8).
29. Tā tas ir izskatāmajā lietā. Latvijas valdība tiesas sēdē apstiprināja, ka lietas izskatīšana iesniedzējtiesā vēl nav pabeigta. Neatkarīgi no neskaidrības attiecībā uz A. Petruhina pašreizējo atrašanās vietu iesniedzējtiesai tātad ir jālemj par Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras pieņemtā lēmuma par viņa izraidīšanu tiesiskumu. Saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa likuma 707. pantu iesniedzējtiesa var nolemt vai nu atstāt prokurora lēmumu negrozītu, vai atcelt to un neatļaut izdošanu, vai nodot izdošanas lūgumu papildu pārbaudei. Lēmuma, kuru jāpieņem iesniedzējtiesai, kontekstā Tiesas atbilde uz minētās tiesas uzdotajiem jautājumiem pilnībā saglabā savu lietderību. Līdzīgi kā gadījumā, kad notiesāta persona pēc atzīšanas par vainīgu izvairās no tiesas, šāds lēmums var tikt izpildīts jebkurā laikā un, ja nepieciešams, pēc tam, kad A. Petruhins no jauna tiek aizturēts Latvijas teritorijā.
30. Ņemot vērā šos faktorus, tātad uzskatu, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
B – Par pirmo un otro jautājumu
31. Ar savu pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu nospriest, vai LESD 18. panta pirmā daļa un 21. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz vienas dalībvalsts pilsoni, kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā un kuru ir lūgusi izdot trešā valsts, ir jāpiemēro tā pati norma, saskaņā ar kuru šīs otras dalībvalsts pilsoņi tiek aizsargāti pret izdošanu.
32. Vispirms ir jāpārbauda, vai A. Petruhina situācija ietilpst Savienības tiesību, it īpaši LESD normu attiecībā uz Savienības pilsonību, piemērošanas jomā.
33. Visas valdības, kuras iesniegušas apsvērumus Tiesai, izņemot Apvienotās Karalistes valdību, norāda, ka noteikumi par izdošanu situācijā, kurā Savienība attiecībā uz šo jautājumu nav noslēgusi nolīgumu ar trešo valsti, ietilpst dalībvalstu kompetencē un ir ārpus Savienības tiesību piemērošanas jomas.
34. Šādam viedoklim es nepiekrītu. Turpretim es pievienojos viedoklim, kuru tiesas sēdē pauda Apvienotās Karalistes valdība, proti, ka LESD 18. panta pirmā daļa un 21. panta 1. punkts ir piemērojami, ciktāl A. Petruhins ir īstenojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos vai uzturēšanos saskaņā ar Savienības tiesībām, un ka tātad viņam principā ir tiesības uz attieksmi, kas identiska tai, kādu saņem uzņemošās dalībvalsts pilsoņi.
35. Proti, ir jāuzsver, ka A. Petruhinam kā Igaunijas pilsonim ir Savienības pilsoņa statuss saskaņā ar LESD 20. panta 1. punktu un attiecīgi viņš gan attiecībā uz savu izcelsmes valsti, gan dalībvalsti, kurā viņš ieceļo, var atsaukties uz tiesībām, kuras saistītas ar šo statusu.
36. Kā daudzos gadījumos ir lēmusi Tiesa, Savienības pilsoņa statuss ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas ļauj tiem dalībvalstu pilsoņiem, kuri atrodas tādā pašā situācijā, pieprasīt, lai LESD ratione materiae piemērošanas jomā uz viņiem tiktu attiecināts tāds pats tiesiskais regulējums neatkarīgi no viņu pilsonības, neskarot šajā ziņā skaidri paredzētus izņēmumus (9).
37. Tā kā LESD 20. pantā paredzētās Savienības pilsonības mērķis nav paplašināt LESD materiālās piemērošanas jomu, attiecinot to uz iekšējām situācijām, kurām nav nekādas saiknes ar Savienības tiesībām (10), ir jānoskaidro, vai eksistē šāda saikne.
38. Šajā ziņā dalībvalstu valdības šajā tiesvedībā atkārtoti pauda šim situācijas veidam ierastu viedokli, proti, lai būtu piemērojamas LESD normas par Savienības pilsonību, esot nepieciešams, lai pamatlietas fakti attiektos uz jomu, kuru regulē Savienības tiesības, un nepietiekot ar to vien, ka attiecīgais Savienības pilsonis ir īstenojis savu pārvietošanās brīvību.
39. Tomēr ir jāuzsver, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka starp tām situācijām, kas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, ir situācijas, kuras attiecas uz LESD garantēto pamatbrīvību īstenošanu, tostarp situācijas, kuras attiecas uz LESD 21. pantā paredzētajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (11). Tādējādi dalībvalstu kompetencē ietilpstošajos jautājumos atbilstošu saikni ar Savienības tiesībām var veidot tas, ka dalībvalsts pilsonis īsteno savas tiesības pārvietoties un dzīvot citas dalībvalsts teritorijā (12). Turpretim gadījumā, kad Tiesa saskaras ar situāciju, kurā, pirmkārt, attiecīgais jautājums ietilpst dalībvalstu kompetencē un, otrkārt, persona, kura atsaucas uz Savienības tiesībām, nav izmantojusi savas LESD 21. pantā paredzētās brīvas pārvietošanās tiesības, tās kompetencē neietilpst lemt par tai iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (13).
40. Ir skaidrs, ka A. Petruhins, kurš tika aizturēts Latvijā, ir izmantojis savas LESD 21. panta 1. punktā garantētās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī.
41. Ir arī jāprecizē, ka, tā kā nav Savienības tiesību normu attiecībā uz dalībvalstu pilsoņu izdošanu Krievijai (14), šo valstu kompetencē ir pieņemt šādas normas un noslēgt ar Krievijas Federāciju konvencijas šajā jautājumā.
42. Tādējādi dalībvalstīm ir jāīsteno šī kompetence, ievērojot Savienības tiesības un tostarp LESD normas attiecībā uz tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kuras LESD 21. panta 1. punktā ir paredzētas ikvienam Savienības pilsonim. Tas attiecas uz to, ka izdošanas jautājumos ir jāpiemēro pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru dalībvalstīm, īstenojot savu kompetenci, ir jāievēro Savienības tiesības, it īpaši LESD normas par tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties Savienības teritorijā, kuras ir atzītas ikvienam pilsonim (15).
43. Tādējādi pat jomās, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē, tāpēc ka konkrētajai situācijai ir pietiekama saikne ar Savienības tiesībām – kā tas ir tad, kad Savienības pilsonis ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, – šīm dalībvalstīm ir jāspēj ar objektīviem iemesliem attaisnot atšķirīgu attieksmi attiecībā uz saviem pilsoņiem un citu dalībvalstu pilsoņiem (16).
44. Tagad būtu lietderīgi izvērtēt, vai tiesību norma, saskaņā ar kuru Latvijas Republika neizdod savus pilsoņus, veido diskrimināciju pilsonības dēļ, kas ir pretrunā LESD 18. panta pirmajai daļai.
45. A. Petruhins tika aizturēts un atradās pagaidu apcietinājumā līdz 2015. gada 26. martam. 2014. gada 21. oktobrī Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā tika saņemts Krievijas Federācijas ģenerālprokurora lūgums par izdošanu. Tātad ir piemērojamas Latvijas tiesību normas, kā arī normas, kas izriet no 1993. gada 3. februāra Līguma starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās.
46. Izskatāmajā lietā norma, saskaņā ar kuru Latvijas pilsoņi nevar tikt izdoti no Latvijas uz trešo valsti, ietverta Latvijas Satversmes 98. panta trešajā teikumā, Latvijas Kriminālprocesa likuma 697. panta otrās daļas 1. punktā, kā arī 1993. gada 3. februāra Līguma starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās 62. panta 1. punkta 1. apakšpunktā.
47. Ciktāl saskaņā ar šo normu vienīgi Latvijas pilsoņiem ir piešķirta šāda aizsardzība pret izdošanu, no tā izriet atšķirīga attieksme attiecībā uz citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri atrodas Latvijas teritorijā un kuru izdošanu ir lūgusi trešā valsts.
48. Tā kā A. Petruhins ir īstenojis ar LESD 21. panta 1. punktu piešķirtās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties šajā teritorijā, tas, vai norma, saskaņā ar kuru Latvijas Republika neizdod savus pilsoņus Krievijai, ir saderīga ar principu, kas aizliedz jebkādu diskrimināciju pilsonības dēļ, ir jāizvērtē, ņemot vērā LESD 18. panta pirmo daļu.
49. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka diskriminācijas aizlieguma princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un lai atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi. Šāda attieksme var tikt attaisnota vienīgi tad, ja tā balstās uz objektīviem apsvērumiem, kas nav atkarīgi no attiecīgo personu pilsonības un ir samērīgi ar leģitīmi izvirzīto mērķi (17).
50. Tāpēc tādā kontekstā, kāds ir pamatlietā, Savienības pilsoņu, kuri nav Latvijas pilsoņi un kuri uzturas Latvijā, situācija ir jāsalīdzina ar Latvijas pilsoņu situāciju.
51. Valsts pilsoņu neizdošanas princips ir tradicionāls izdošanas tiesību princips. Tā izcelsme rodama valstu suverenitātē attiecībā uz saviem pilsoņiem, savstarpējos pienākumos starp valsti un tās pilsoņiem un tajā, ka pastāv neuzticēšanās citu valstu tiesu sistēmām. Tādējādi kā viens no šī principa attaisnojumiem tiek minēts tostarp valsts pienākums aizsargāt savus pilsoņus no ārvalsts krimināltiesību sistēmas piemērošanas, kuras procesu, nedz arī valodu viņi nepazīst un kuras ietvaros viņiem ir grūti sevi aizstāvēt (18).
52. Neizdošanas principa pamati, izvērtējot Savienības tiesību un vienlīdzīgas attieksmes, ko paredz šīs tiesības, gaismā, šķiet salīdzinoši trausli. Tas pats attiecas uz aizsardzības pienākumu, kas dalībvalstij būtu jāievēro attiecībā uz saviem pilsoņiem. Es nevaru iedomāties, kāpēc šāds pienākums nebūtu paplašināms, attiecinot to uz pārējo dalībvalstu pilsoņiem. Turklāt LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktā rodams apstiprinājums šajā ziņā, ciktāl tajā ir paredzēts, ka Savienības pilsoņiem ir “tiesības tās trešās valsts teritorijā, kurā nav pārstāvēta dalībvalsts, kuras pilsoņi viņi ir, uz jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts pilsoņiem”.
53. Tas pats attiecas arī uz argumentu, saskaņā ar kuru pilsoņu neizdošanas princips balstoties uz valsts neuzticēšanos ārvalstu tiesu sistēmām. Šajā ziņā ir pamatoti nospriests, ka “šī neuzticēšanās neapšaubāmi veido vienu no galvenajiem pamatiem, kas nosaka veidu, kādā mūsdienās tiek īstenota – un galvenokārt atteikta – izdošana. Tomēr, lai gan tā var attaisnot to, ka valsts neapmierina izdošanas lūgumu, tā nesniedz vienkāršu skaidrojumu, kāpēc šis atteikums var tikt piemērots vienīgi attiecībā uz pilsoņa izdošanas lūgumu tā pilsonības dēļ. Ja neuzticēšanās attaisno izdošanas atteikumu, tā to attaisno attiecībā uz visiem, ne tikai attiecībā uz pilsoņiem” (19).
54. Lai gan pamati, uz kuriem balstās norma, saskaņā ar kuru valsts neizdod savus pilsoņus, tātad būtu aplūkojami piesardzīgi tad, kad tie tiek izvērtēti saistībā ar diskriminācijas aizlieguma principu pilsonības dēļ, tomēr, manuprāt, pastāv objektīvs iemesls, lai trešās valsts iesniegta izdošanas lūguma kontekstā nošķirtu situāciju, kurā atrodas dalībvalsts, kurai lūdz izdošanu, pilsoņi, un to, kurā atrodas citu dalībvalstu pilsoņi.
55. Tādā kontekstā, kāds ir pamatlietā, Savienības pilsoņu, kuri nav Latvijas pilsoņi un uzturas Latvijā, situācija ir jāsalīdzina ar Latvijas pilsoņu situāciju, ņemot vērā mērķi, uz kuru šajā tiesvedībā ir norādījušas vairākas dalībvalstis, kā arī Eiropas Komisija, proti, mērķi cīnīties pret tādu personu nesodāmību, kuras tiek turētas aizdomās par noziegumu izdarīšanu. Šāds mērķis noteikti ir leģitīms Savienības tiesībās (20).
56. Šajā ziņā es atzīmēšu, ka izdošana ir procedūra, kas ļauj veikt kriminālvajāšanu par noziegumu vai soda izpildi. Citiem vārdiem sakot, tā ir procedūra, kuras neatņemams mērķis ir cīnīties pret tādas personas nesodāmību, kura atrodas citā teritorijā, nevis tajā, kurā ir izdarīts noziegums (21).
57. Šī mērķa gaismā situācija, kurā atrodas divas iepriekš minētās Savienības pilsoņu kategorijas, var tikt uzskatīta par salīdzināmu vienīgi tad, ja attiecībā uz abām no tām Latvijā var veikt kriminālvajāšanu par trešajā valstī izdarītiem noziegumiem.
58. Citiem vārdiem, lai izvērtētu, vai ir salīdzināmas situācijas, kurā atrodas dalībvalsts, kurai lūdz izdošanu, pilsoņi un kurā atrodas citu dalībvalstu pilsoņi, ir jāpārbauda, vai atbilstoši adage aut dedere aut judicare (izdot vai veikt kriminālvajāšanu) dalībvalstī, kurai lūdz izdošanu, attiecībā uz tiem Savienības pilsoņiem, kuri netiktu izraidīti uz trešo valsti, varētu veikt kriminālvajāšanu par šajā trešajā valstī izdarītiem noziegumiem. Tātad ir jāpārbauda, vai izskatāmajā lietā ir ievērots starptautisko izdošanas tiesību princips, saskaņā ar kuru valstij, kurai lūdz izdošanu un kura atsakās izdot savus pilsoņus, jāspēj veikt to kriminālvajāšana.
59. Hugo Grotius definē principu aut dedere aut punire (izdot vai sodīt) šādi: “kad tas ir lūgts, valstij vai nu jāsoda vainīgā persona tā, kā tā to ir pelnījusi, vai nu jānodod tā tās valsts rīcībā, kura to ir lūgusi” (22). Vārds “jāsoda” šobrīd ir aizstāts ar “jāveic kriminālvajāšanu”, kas ir izdošanas alternatīvas otra daļa, lai ņemtu vērā nevainīguma prezumpciju, kas piemērojama personām, kuras tiek turētas aizdomās par nozieguma izdarīšanu.
60. Izteiciens aut dedere aut judicare ir ietverts daudzās divpusējās vai daudzpusējās konvencijās par izdošanu (23). Piemēram, pienākums izdot vai veikt kriminālvajāšanu ir ietverts Eiropas [Padomes] konvencijas par izdošanu, kas 1957. gada 13. decembrī parakstīta Parīzē, 6. pantā. Tā šīs konvencijas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka “līgumslēdzējai Pusei ir tiesības atteikties izdot savus pilsoņus”. Minētās konvencijas 6. panta 2. punkts papildina šo normu, ciktāl tajā ir paredzēts, ka, “ja lūguma Saņēmēja Puse neizdod savu pilsoni, tai pēc Pieprasītājas Puses lūguma lieta ir jānodod izskatīšanai savām kompetentajām varas iestādēm, lai tās veiktu procesuālās darbības, ja tādas uzskatāmas par nepieciešamām”.
61. Kā ir norādīts Apvienoto Nāciju 2014. gada galīgajā ziņojumā “Pienākums izraidīt vai veikt kriminālvajāšanu (aut dedere aut judicare)”, šīs konvencijas balstās uz līgumslēdzēju valstu vispārējo divpusējo apņemšanos izdot jebkuru personu, attiecībā uz kuru valsts, kura lūdz izdošanu, kompetentās iestādes ir uzsākušas kriminālvajāšanu vai kura tiek meklēta soda izpildei vai drošības līdzekļa piemērošanai. Tomēr šim pienākumam veikt izdošanu ir piemērojami vairāki izņēmumi, it īpaši gadījumā, kad indivīds, kuru lūdz izdot, ir tās valsts pilsonis, kurai lūdz izdošanu. Lai nepieļautu nesodāmību, minētajās konvencijās valstij, kurai lūdz izdošanu, ir noteikta alternatīvas otrā daļa, proti, pienākums veikt noziegumu izdarījušās personas kriminālvajāšanu, ja tā atsakās to izdot (24).
62. Tādējādi saskaņā ar pienākumu izdot vai veikt kriminālvajāšanu, ja valsts, kurai lūdz izdošanu, neapmierina izdošanas lūgumu, šai valstij ir jāveic aizdomās turētās personas kriminālvajāšana (25), lai nodrošinātu valstu starptautiskās sadarbības efektivitāti un nepieļautu, ka šī persona paliek nesodīta.
63. Ņemot vērā tieši šo pēdējo minēto elementu, izskatāmās lietas kontekstā Latvijas pilsoņi un citu dalībvalstu pilsoņi neatrodas salīdzināmā situācijā.
64. Personas, uz kuru attiecas izdošanas lūgums, nesodāmības risks var eksistēt tad, ja dalībvalsts, kurai lūdz izdošanu, savās iekšējās tiesībās nav paredzējusi tiesas kompetenci, kas tai ļauj tiesāt citas dalībvalsts pilsoni, kurš tiek turēts aizdomās par nozieguma izdarīšanu trešās valsts teritorijā.
65. Šajā ziņā es, tāpat kā to ir darījusi Komisija, norādu, ka saskaņā ar Latvijas Krimināllikuma 4. panta pirmo daļu “Latvijas pilsoņi, nepilsoņi [(26)] vai ārzemnieki, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijas Republikā, par citas valsts teritorijā vai ārpus jebkuras valsts teritorijas izdarītu nodarījumu neatkarīgi no tā, vai tas izdarīšanas vietā atzīts par noziedzīgu un sodāmu, saucami pie atbildības Latvijas teritorijā saskaņā ar šo likumu”.
66. No šīs normas izriet, ka attiecībā uz Latvijas pilsoņiem, kuri izdarījuši noziegumu trešajā valstī, var tikt veikta kriminālvajāšana Latvijā. Tā tas ir arī to ārzemnieku gadījumā, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijas Republikā.
67. Turpretim attiecībā uz ārzemniekiem, kuriem nav šādas atļaujas, Latvijas krimināltiesu iespēja īstenot savu kompetenci saistībā ar noziegumiem, kuri izdarīti citas valsts teritorijā, saskaņā ar Latvijas Krimināllikuma 4. panta 3. daļu ir ierobežota vienīgi attiecībā uz “smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem, kas vērsti pret Latvijas Republikas vai tās iedzīvotāju interesēm”.
68. Tādējādi šķiet, ka no šīm Latvijas Krimināllikuma normām izriet, ka attiecībā uz citas dalībvalsts, nevis Latvijas Republikas pilsoni, kāds ir A. Petruhins, par kuru nešaubīgi ir zināms, ka viņam nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas teritorijā, Latvijā nevar tikt veikta kriminālvajāšana par noziegumu, par kura izdarīšanu Krievijā viņš tiek turēts aizdomās. No tā izriet, ka, ņemot vērā mērķi nepieļaut personu, kuras tiek turētas aizdomās par nozieguma izdarīšanu trešajā valstī, nesodāmību, šie pilsoņi neatrodas salīdzināmā situācijā ar Latvijas pilsoņiem.
69. Tāpēc atšķirīga attieksme attiecībā uz Savienības pilsoņiem, kuri nav Latvijas pilsoņi un uzturas Latvijā, un Latvijas pilsoņiem neveido diskrimināciju, kas ir aizliegta saskaņā ar LESD 18. panta pirmo daļu, ciktāl tā ir attaisnota ar mērķi cīnīties pret to personu nesodāmību, kuras tiek turētas aizdomās par nozieguma izdarīšanu trešajā valstī.
70. Līdz ar to tādos apstākļos kā pamatlietā LESD 18. panta pirmā daļa un 21. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neparedz, ka dalībvalsts pilsonim, kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā un attiecībā uz kuru ir saņemts trešās valsts lūgums par izdošanu, ir piemērojama tāda pati norma kā tā, kura šos citas dalībvalsts pilsoņus aizsargā pret izdošanu.
C – Par trešo jautājumu
71. Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu nospriest, vai, pirmkārt, dalībvalstij, kura nolemj izdot Savienības pilsoni trešajai valstij, ir pienākums pārbaudīt Hartas 19. panta 2. punktā paredzētās garantijas un, otrkārt, kādai jābūt šai pārbaudei.
72. No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka šis jautājums izriet no A. Petruhina apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem viņš, ja tiks izdots Krievijai, var tikt pakļauts spīdzināšanai.
73. Saskaņā ar Hartas 19. panta 2. punktu “nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs”.
74. Paskaidrojumos attiecībā uz Pamattiesību hartu (27) ir norādīts, ka šajā normā ir iekļauta “attiecīga Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, kas attiecas uz [Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas 1950. gada 4. novembrī parakstīta Romā (28)] 3. pantu” (29).
75. Tāpēc, ka dalībvalsts pilsoņa, kurš, kā tas ir A. Petruhina gadījumā, ir īstenojis savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citas dalībvalsts teritorijā, situācija – kā tas redzams iepriekš – ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, es uzskatu, ka šādā situācijā var tikt piemērots Hartas 19. panta 2. punkts.
76. Tādējādi dalībvalsts, kas saņēmusi lūgumu izdot citas dalībvalsts pilsoni, kurš ir īstenojis savas tiesības, kuras tam piešķir LESD 21. panta 1. punkts, tiesai ir jāveic Hartas 19. panta 2. punktā paredzēto garantiju pārbaude.
77. Attiecībā uz to, kādai jābūt šai pārbaudei, saskaņā ar paskaidrojumiem attiecībā uz Hartas 19. panta 2. punktu ir jāatsaucas uz atbilstošu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru saistībā ar ECPAK 3. pantu.
78. No šīs tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka aizsardzība pret izturēšanos, kas ir aizliegta ar ECPAK 3. pantu, ir absolūta un ka attiecīgi personas izraidīšana no līgumslēdzējas valsts teritorijas var radīt problēmu, ņemot vērā šo normu, un tātad izraisīt attiecīgās valsts atbildību saskaņā ar ECPAK gadījumā, kad ir nopietns un pārbaudīts pamats uzskatīt, ka, ja attiecīgā persona tiks izraidīta uz izdošanu lūgušo valsti, pastāv faktisks risks, ka pret to izturēsies veidā, kas ir pretējs šai normai (30). Šādā gadījumā ECPAK 3. pantā “ir noteikts pienākums neizraidīt attiecīgo personu uz šo valsti, pat ja tā ir trešā valsts”(31). Eiropas Cilvēktiesību tiesa precizē, ka “tā nenošķir atkarībā no tā, kāds ir izraidīšanas tiesiskais pamats: tiesa piemēro vienu un to pašu motivāciju gan izraidīšanas, gan izdošanas gadījumā” (32).
79. Kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa analizē, vai prasītājs tiktu pakļauts faktiskam sliktas izturēšanās riskam trešajā valstī, kura lūdz izdošanu, tā vērtē, “pirmkārt, vispārējo situāciju cilvēktiesību jomā šajā valstī un, otrkārt, konkrētos apstākļus prasītāja situācijā. Gadījumā, kad valsts, kura lūdz izdošanu, ir sniegusi garantijas, tās veido atbilstošu papildu faktoru, kuru tiesa ņem vērā” (33). Tādējādi papildu vispārējai situācijai valstī, kura lūdz izdošanu, tas, vai pastāv faktisks tādas izturēšanās risks, kura ir aizliegta saskaņā ar ECPAK 3. pantu, ir jāvērtē, ņemot vērā individuālos apstākļus konkrētās personas gadījumā.
80. Lai noteiktu, vai pastāv nopietns un pierādīts pamats uzskatīt, ka pastāv faktisks tādas izturēšanās risks, kas ir nesaderīga ar ECPAK 3. pantu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa balstās uz visiem tai iesniegtajiem pierādījumiem vai vajadzības gadījumā uz pierādījumiem, kurus tā ieguvusi pēc savas ierosmes (34). Attiecībā uz vispārējo situāciju valstī tā bieži veltī uzmanību informācijai, kas ietverta nesenos ziņojumus, kurus sagatavojušas neatkarīgas starptautiskas cilvēktiesību aizstāvības asociācijas, piemēram, Amnesty International, vai valdības avoti (35).
81. Papildus šim Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras aprakstam un ievērojot to ir arī jāņem vērā Tiesas nesen nospriestais 2016. gada 5. aprīļa spriedumā Aranyosi un Căldăraru (C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198), piemērojot Pamatlēmumu 2002/584 ar grozījumiem, kas veikti ar Pamatlēmumu 2009/299.
82. Tā Tiesa šajā spriedumā attiecībā uz Hartas 4. pantu it īpaši nosprieda, ka, “lai nodrošinātu [šī panta] ievērošanu tādas personas individuālā gadījumā, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, izpildes tiesu iestādei, kuras rīcībā ir objektīva, ticama, precīza un pienācīgi aktualizēta informācija par [nepilnību, kuras ir vai nu sistēmiskas un vispārīgas, vai skar noteiktas personu grupas] esamību, ir jāpārbauda, vai konkrētās lietas apstākļos pastāv nopietns un pārbaudīts pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona pēc tās nodošanas izsniegšanas dalībvalstij tiks pakļauta necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās faktiskajam riskam šī panta izpratnē” (36).
83. Manuprāt, Tiesas šādi definēta metodoloģija var tikt transponēta uz situāciju, kurā, saņemot trešās valsts lūgumu par Savienības pilsoņa izdošanu, izpildes dalībvalsts tiesa pārbauda, vai tiek ievērotas Hartas 19. panta 2. punktā paredzētās garantijas.
IV – Secinājumi
84. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Augstākās tiesas uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, LESD 18. panta pirmā daļa un 21. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neparedz, ka dalībvalsts pilsonim, kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā un attiecībā uz kuru ir saņemts trešās valsts lūgums par izdošanu, ir piemērojama tāda pati norma kā tā, kura šos citas dalībvalsts pilsoņus aizsargā pret izdošanu.
Lai nodrošinātu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. panta 2. punkta ievērošanu individuālā tāda Savienības pilsoņa situācijā, kuru lūdz izdot, izpildes dalībvalsts tiesu iestādei, kuras rīcībā ir objektīvi, ticami, precīzi un pienācīgi aktualizēti pierādījumi, kas liecina, ka pastāv sistēmiskas vai vispārīgas nepilnības vai nepilnības, kas skar noteiktas personu grupas, ir jāpārbauda, vai konkrētās lietas apstākļos pastāv nopietns un pierādīts pamats uzskatīt, ka Savienības pilsonis pēc tā izdošanas trešajai valstij, kura lūdz izdošanu, tiks pakļauts faktiskam necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam šīs normas izpratnē.