Language of document : ECLI:EU:C:2012:714

ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA [PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,

sniegti 2012. gada 15. novembrī (1)

Lieta C‑103/11 P

Eiropas Komisija

pret

Systran SA un Systran Luxembourg SA

Apelācija – Savienības publiskie iepirkumi – Konkurss par programmatūras uzturēšanu un valodas uzlabošanu – Komisijas automātiskās tulkošanas programmatūra – Pirmkoda izziņošana bez autora atļaujas – Autortiesību pārkāpums – Neatļauta zinātības izziņošana – Ārpuslīgumiskā atbildība – Līgumiskā atbildība – Savienības tiesas kompetences – Strīda būtība – Prettiesiskums – Pietiekami būtisks pārkāpums – Reāls un droši zināms kaitējums – Cēloņsakarība – Cēloņsakarības pārrāvums – Vienā reizē izmaksājamas zaudējumu kopsummas aprēķināšana





1.        Šajā lietā vispirms tiek lūgts izvērtēt problēmjautājumu par robežu starp līgumiskiem un ārpuslīgumiskiem strīdiem, proti, šajā gadījumā – Savienības tiesas materiāltiesiskajām kompetencēm, tādējādi izvirzot vēl neaplūkotu jautājumu par Savienības tiesas un dalībvalsts tiesu kompetenču vertikālo sadali. Manuprāt, būtiskākais aspekts izriet no nosacījumiem, saskaņā ar kuriem Savienības tiesai, ievērojot piešķirto pilnvaru principu, ir jālemj par savu kompetenci izskatīt prasību par ārpuslīgumisko atbildību, kurā tiek izvirzīta iebilde par kompetences neesamību, kas tiek pamatota ar strīda līgumisko raksturu.

2.        Šajā gadījumā Eiropas Komisija ir iesniegusi Tiesā apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 16. decembra spriedumu lietā T‑19/07 Systran un Systran Luxembourg/Komisija (Krājums, II‑6083. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa piesprieda Eiropas Savienībai izmaksāt Systran SA (2) vienreizēju atlīdzību EUR 12 001 000 apmērā, tādējādi kompensējot zaudējumus, kas radušies, Komisijai pārkāpjot Systran autortiesības un zinātību Systran programmatūras Unix versijā.

3.        Vispārējā tiesa cita starpā nosprieda, ka, patvaļīgi uzņemoties tiesības izsludināt konkursu par savas automātiskās tulkošanas sistēmas, proti, Systran programmatūras EC‑Systran Unix, versijas uzturēšanas un uzlabošanas darbu veikšanu bez iepriekšējas Systran grupas sabiedrību atļaujas, Komisija ir pārkāpusi dalībvalstu tiesību vispārējos kopējos principus (pārsūdzētā sprieduma 261. punkts), ievērojot, ka minētajā konkursā bija paredzēta informācijas izpaušana trešajām personām un minētās programmatūras Systran Unix versijas elementu modifikācija, tādējādi pārkāpjot minēto sabiedrību autortiesības un zinātību.

4.        Vispirms ir jāprecizē – ja Tiesa lems, kā es to arī aicinu darīt, ka strīds starp Komisiju un Systran SA un Systran Luxembourg SA (turpmāk tekstā – “Systran Luxembourg”) vispirms būtu jāizskata un visbeidzot jāatrisina kompetentajās valsts tiesās un ka attiecīgi minētā strīda izskatīšana neietilpst Vispārējās tiesas kompetencē, nebūs jāizskata visi Komisijas izvirzītie pamati. Tomēr gadījumā, ja Tiesa neatbalstīs šo manu pirmo, galveno punktu, es izskatīšu pārējos pamatus, lai tai sniegtu paskaidrojumus par visiem šās lietas aspektiem.

5.        Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Komisija ar tās pārējiem pamatiem it īpaši apšauba Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz pastāvīgajā judikatūrā vienmēr prasītajiem trīs Savienības ārpuslīgumiskās atbildības nosacījumiem, proti, tās prettiesiskās rīcības konstatējumu, no tās izrietošo materiālo un morālo zaudējumu esamību un tiešu cēloņsakarību starp šo prettiesiskumu un minētajiem zaudējumiem. Kaut arī šie trīs nemainīgie nosacījumi ir jāizpilda visi kopā, lai tiktu atzītas tiesības uz atlīdzību, tomēr man šķiet lietderīgi tos izvērtēt secīgā kārtībā Komisijas izvirzīto pamatu ietvaros, lai pārbaudītu, vai Vispārējā tiesa patiešām bija pārliecinājusies, ka tie ir skaidri un neapšaubāmi izpildīti.

6.        Tāpat man šķiet iederīgi precizēt, ka attiecībā uz apelācijas sūdzības pamatiem nebūtu jāizskata citi problēmjautājumi, kas netieši izriet no šīs tiesvedības un kas it īpaši ir saistīti ar attiecīgo Savienības tiesas un nacionālo tiesu kompetenci izskatīt prasības par pārkāpumiem pret Savienības iestādēm, institūcijām vai struktūrvienībām (3) vai institūciju, iestāžu un struktūrvienību informātikas izstrādes un uzturēšanas publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas praksi (4).

I –    Tiesvedības priekšvēsture

7.        Dr. Toma, amerikāņu sabiedrības World Translation Center Inc (turpmāk tekstā – “WTC”), kas reģistrēta La Jolla, Kalifornijā (Amerikas Savienotās Valstis), priekšsēdētājs, 1968. gadā radīja automātiskās tulkošanas programmatūru ar nosaukumu Systran (SYStem TRANslation).

8.        1975. gada 22. decembrī Komisija noslēdza pirmo līgumu ar WTC par Systran programmatūras instalēšanu un attīstīšanu angļu–franču valodas kombinācijā un par minētās programmatūras franču–angļu valodas kombinācijas izstrādes uzsākšanu.

9.        Līgumsaistības starp Komisiju un WTC tika uzturētas laika posmā no 1976. līdz 1987. gadam, lai izstrādātu tādu automātiskās tulkošanas sistēmu ar nosaukumu “EC‑Systran Mainframe”, kas darbotos Mainframe vidē un kas sastāvētu no kodola, lingvistikas strandartprogrammām un vārdnīcām jauniem Savienības valodu pāriem.

10.      Sākot no 1985. gada, Francijas uzņēmums Gachot iegādājās WTC grupas sabiedrības, kas ir Systran un Systran programmatūras Mainframe versijas tehnoloģiju īpašnieki. Pēc tam sabiedrība Gachot nomainīja savu juridiskās personas nosaukumu, kļūstot par Systran SA.

11.      1987. gada 4. augustā Systran un Komisija parakstīja “sadarbības līgumu” par kopīgas Systran tulkošanas sistēmas izstrādi un uzlabošanu esošajām un nākamajām Eiropas Kopienas oficiālajām valodām, kā arī par tās piemērošanu.

12.      1991. gada 11. decembrī Komisija pārtrauca ar Systran noslēgto sadarbības līgumu.

13.      1997. gada 22. decembrī Systran un Komisija noslēdza pirmo no četriem secīgiem pārneses līgumiem ar mērķi nodrošināt programmatūras EC‑Systran Mainframe darbību Unix un Windows vidēs.

14.      2003. gada 4. oktobrī Komisija izsludināja konkursu par Komisijas automātiskās tulkošanas sistēmas uzturēšanu un valodas uzlabošanu.

15.      2003. gada 31. oktobra vēstulē Systran Komisijai norādīja, ka būtībā darbi, kas ir paredzēti publiskā iepirkuma konkursā, varētu aizskart intelektuālā īpašuma tiesības, kā arī lūdza tai izteikt savu viedokli šajā sakarā. Systran precizēja, ka šādos apstākļos tā nevar iesniegt pieteikumu konkursam.

16.      2003. gada 17. novembra vēstulē Komisija atbildēja, ka paredzētie darbi tai nešķiet tādi, kas varētu aizskart Systran intelektuālās īpašumtiesības.

17.      Šā konkursa rezultātā tika izvēlēti tikai divi no astoņiem iesniegtajiem piedāvājumiem, šajā gadījumā tā bija sabiedrība Gosselies SA (5).

II – Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

18.      Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apstākļiem, Systran un Systran Luxembourg (6) ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas sekretariātā tika iesniegts 2007. gada 25. janvārī, cēla prasību, pirmkārt, uzdot Komisijai nekavējoties izbeigt ar preču zīmes pārkāpumu un izpaušanu saistītās darbības, otrkārt, uzdot konfiscēt visu atbalsta materiālu, kas ir Komisijas un Gosselies rīcībā, uz kā pamata tiek reproducētas informātikas izstrādes, ko veic pēdējā minētā uz EC‑Systran Unix un Systran Unix versiju bāzes, tādējādi pārkāpjot abu minēto sabiedrību tiesības, kā arī nodot tos Systran vai vismaz kontrolēti tos iznīcināt, treškārt, piespriest Komisijai izmaksāt minimālo soda naudu EUR 1 170 328 apmērā par labu Systran Luxembourg un EUR 48 804 000 par labu Systran, ceturtkārt, uzdot uz Komisijas rēķina publicēt Vispārējās tiesas spriedumu specializētos laikrakstos, specializētos žurnālos un prasītāju sabiedrību izvēlētās specializētās interneta vietnēs un, piektkārt, piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19.      Pirmkārt, Vispārējā tiesa noraidīja virkni Komisijas izteikto iebilžu par prasības nepieņemamību (pārsūdzētā sprieduma 52.–125. punkts). Tā atzina, pirmkārt, izvērtējot prasītāju celto prasību un dažādus lietas dalībnieku iesniegtos pierādījumus, ka tiesvedību nevar uzskatīt par balstītu uz līgumiska rakstura strīdu un ka līdz ar to nevarēja uzskatīt, ka Vispārējā tiesa nav kompetenta to izskatīt (pārsūdzētā sprieduma 57.–104. punkts). Otrkārt, iebildi par prasības pieteikuma neskaidrību tā atzina par nepamatotu (pārsūdzētā sprieduma 107.–111. punkts). Treškārt, tā noraidīja iebildi par nepieņemamību saistībā ar tās kompetences neesamību attiecībā uz pārkāpumu konstatēšanu prasībā par ārpuslīgumisko atbildību pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka minētais pārkāpums ir vienīgais līdzeklis Komisijas rīcības kvalificēšanai par prettiesisku prasībā par ārpuslīgumsisko atbildību, kas ietilpst tās kompetencē, kā arī to, ka neviens nacionālās tiesību aizsardzības līdzeklis nespētu kompensēt minēto kaitējumu (pārsūdzētā sprieduma 113.–117. punkts).

20.      Vispārējā tiesa kā nepieņemamu noraidīja iebildi pret prasījumu attiecībā uz to, lai tā izdotu rīkojumu Komisijai nekavējoties izbeigt autortiesību pārkāpumus un izpaušanas darbības, konfiscēt vai iznīcināt noteiktus informācijas datus, kas ir Komisijas un Gosselies rīcībā, un uz Komisijas rēķina publicēt Vispārējās tiesas spriedumu specializētos laikrakstos un žurnālos, kā arī specializētās interneta vietnēs (pārsūdzētā sprieduma 118.–125. punkts).

21.      Visbeidzot, izskatot lietu pēc būtības, Vispārējā tiesa izvērtēja prasītāju sabiedrību izvirzītās tiesības un Komisijai pārmestās rīcības prettiesiskumu (pārsūdzētā sprieduma 127.–261. punkts), prasītājām sabiedrībām radītos zaudējumus un cēloņsakarību starp iespējamajiem zaudējumiem un minēto prettiesisko rīcību (minētā sprieduma 262.–326. punkts), kā arī dažādus citus pasākumus, kas nav prasītāju sabiedrību prasītā zaudējumu atlīdzība (minētā sprieduma 327.–332. punkts).

22.      Vispārējā tiesa noraidīja kompensācijas prasību, kuru iesniedza Systran Luxembourg, secinot cēloņsakarību starp Komisijai pārmesto rīcību un iespējamajiem minētās sabiedrības zaudējumiem (pārsūdzētā sprieduma 264.–267. punkts). Ar tiem pašiem pamatiem tā noraidīja arī prasījumu par kompensācijas izmaksu attiecībā uz Systran Luxembourg tiesību, kuras pārstāv Systran, apjoma samazināšanu (pārsūdzētā sprieduma 283. un 284. punkts). Savukārt tā atzina, ka Komisijas rīcība ir radījusi sabiedrībai Systran materiālos zaudējumus, mazinot tās nemateriālo aktīvu vērtību, kas novērtēta 12 miljonu eiro apjomā, kā arī morālo kaitējumu EUR 1000 apmērā (pārsūdzētā sprieduma 285.–326. punkts).

III – Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

23.      Ar pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 4. martā, Komisija iesniedza šo apelācijas sūdzību.

24.      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika 2012. gada 19. aprīlī.

25.      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atzīt apelācijas sūdzību par pieņemamu un pamatotu;

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl ar to ir daļēji apmierināta pret Komisiju celtā prasība par zaudējumu atlīdzību, un līdz ar to, pieņemot galīgo lēmumu, noraidīt prasību kā nepieņemamu un nepamatotu, un

–        piespriest Systran un Systran Luxembourg segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Komisijai radušos tiesāšanās izdevumus.

26.      Systran un Systran Luxembourg prasījumi Tiesai ir šādi:

–        noraidīt Komisijas prasību;

–        apstiprināt pārsūdzēto spriedumu, un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

IV – Apelācijas prasības pamati

27.      Komisija izvirza astoņus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas kompetences neesamību izskatīt lietu, zinot, ka tā ir maldīgi un pretrunīgi atzinusi, ka strīdam ir līgumisks raksturs. Otrais pamats attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un noteikumu par pierādījumu iegūšanu nepareizu piemērošanu. Ar trešo pamatu Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa neprecīzi ir piemērojusi autortiesību normas attiecībā uz Systran norādīto tiesību piederību. Ceturtajā un piektajā pamatā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, izdarot vērtējumu par nelikumīgas izmantošanas esamību un par Systran zinātības pārkāpumu. Sestajā pamatā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa, pirmkārt, ir pieļāvusi interpretācijas kļūdu attiecībā uz izņēmumu, kas ir iestrādāts Padomes 1991. gada 14. maija Direktīvas 91/250/EEK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību 5. pantā (7), un, otrkārt, savā spriedumā nav pienācīgi pamatojusi minētās direktīvas 6. pantā paredzēto izņēmumu. Septītais pamats izriet no kļūdas tiesību normu piemērošanā, izvērtējot “pietiekami tiešas” cēloņsakarības pastāvēšanu starp pastāvošo pārkāpumu un iespējamo kaitējumu. Visbeidzot, astotais pamats attiecas uz kļūdainu tiesību normu piemērošanu, piespriežot zaudējumu kompensāciju EUR 12 001 000 apmērā.

V –    Par pirmo pamatu

A –    Komisijas argumentu kopsavilkums

28.      Apelācijas sūdzības pirmajā pamatā Komisija norāda, ka strīds starp Komisiju un Systran un Systran Luxembourg nav balstīts uz ārpuslīgumisko atbildību, bet gan uz dažādiem līgumiem, kurus tā noslēgusi ar šīm sabiedrībām laika posmā no 1975. līdz 2002. gadam, kā arī citiem līgumiem, piemēram, noteiktu vēstuļu un vienošanos apmaiņu. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu strīda juridiskajā vērtējumā un līdz ar to nav ievērojusi savas pašas kompetences noteikumus (8).

29.      Tā dara zināmu, ka, pirmkārt, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi 2009. gada 20. maija sprieduma lietā Guigard/Komisija (9) interpretācijas kļūdu. Atzīstot, ka autortiesību pārkāpums dod tiesības ierosināt lietu par ārpuslīgumisko atbildību, tā uzskata, ka tas neattiecas uz pašreizējo tiesvedību, jo lietas dalībnieki ir vienojušies par šajā lietā apskatāmo autortiesību cesijas vai koncesijas noteikumiem.

30.      Komisija savas tēzes pamatotību pierāda, sniedzot apskatāmo līgumu juridiska rakstura un klauzulu, kā arī tajos norādīto tiesību analīzi. Komisija analīzē norāda, ka, nenovērtējot konkrēto tiesību apjomu, kādas tai ir attiecībā uz programmatūru EC‑Systran Unix, Vispārējā tiesa ir sagrozījusi minēto līgumu jēgu, tādējādi pieļaujot kļūdu attiecībā uz tiesvedības rakstura noteikšanu.

31.      Komisija visbeidzot norāda uz līgumu interpretācijas noteikumu pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa nav spējusi interpretēt pārneses līgumus, it īpaši to 13. pantu, tādējādi, ka ar tiem Vispārējai tiesai neesot dotas nekādas tiesības. Tā arī uzsver, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, secinot, ka, tā kā Systran nebija pārneses līgumu slēdzēja puse, šie līgumi saskaņā ar līgumu relatīvās iedarbības principu uz to nav attiecināmi.

32.      Lai atbildētu uz šo pirmo Komisijas izvirzīto pamatu, vispirms ir jāiepazīstas ar manu atzinumu.

B –    Iebildes par kompetences neesamību, kas tiek pamatota ar strīda līgumisko raksturu, sekas

1)      Jautājums par tiesu kompetenču vertikālo sadali starp Savienību un dalībvalstīm

33.      Atgādināšu, ka saskaņā ar LESD 274. pantu domstarpības, kurās viena puse ir Savienība, tāpat ir dalībvalstu tiesu jurisdikcijā, “izņemot gadījumus, kad Līgumi paredz Eiropas Savienības Tiesas jurisdikciju”, proti, saskaņā ar Tiesas praksi, izņemot gadījumus, kas izriet no Savienības tiesas ekskluzīvās kompetences (10).

34.      LESD 274. pantā tādējādi ir noteikts Savienības un dalībvalstu nacionālo tiesu vertikālo kompetenču sadalījums, lai noteiktu strīdus, kuros viena puse ir Savienība, ko regulē piešķiršanas kompetenču princips vai, precīzāk runājot, kas regulēti dažādos LESD noteikumos, piešķirot Savienības tiesai ekskluzīvas materiālās kompetences.

35.      Turklāt saskaņā ar judikatūru Savienības tiesām ir piešķirta ekskluzīva kompetence izskatīt strīdus attiecībā uz zaudējumu, kurus ir nodarījušas Savienības institūcijas vai to darbinieki, pildot savus pienākumus, atlīdzināšanu, kā tas ir noteikts LESD 268. pantā un 340. panta otrajā un trešajā daļā (11), kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 3. punktā.

36.      Visbeidzot, saskaņā ar LESD 272. pantu Savienības tiesu kompetencē (12) ir lemt saskaņā ar šķīrējklauzulu, kas ir ietverta publisko tiesību vai privāto tiesību līgumā, kurš ir noslēgts par labu Savienībai (13).

37.      No LESD 272., 274. un 268. panta, kā arī no 340. panta pirmās un otrās daļas, tos visus lasot kopā, izriet, ka, ja par Savienību kāda fiziska vai juridiska persona ir iesniegusi prasību par tās atbildību, tad tieši tiesvedības līgumiskais vai ārpuslīgumiskais raksturs, izņemot tiesas piekritības atzīšanas noteikumu, tieši nosaka tiesas kompetenci. Citiem vārdiem sakot, valsts tiesu kompetencē ietilpst līgumisko strīdu izskatīšana, izņemot šķīrējklauzulu, kas kompetenci piešķir Savienības tiesai. Savukārt Savienības tiesas kompetencē ietilpst ārpuslīgumisko strīdu izskatīšana.

38.      Kā izriet no iepriekšējā atgādinājuma, jautājums par noteikta strīda līgumisko vai ārpuslīgumisko raksturu ietver sevī jautājumu par kompetenču vertikālo sadali starp dalībvalstu un Savienības tiesām (14), kas tādējādi pārsniedz jautājuma par strīdu par līgumsaistībām un ārpuslīgumisko strīdu nošķiršanu dalībvalstu tiesību sistēmās robežas.

2)      Jautājums par piemērojamo tiesību noteikšanu: LESD 340. pants

39.      Tomēr strīdā, kurā lietas dalībnieks ir Savienība, līgumiskā vai ārpuslīgumiskā rakstura noteikšana ir fundamentāla ne tikai tāpēc, ka no tās ir atkarīga Savienības tiesu vai dalībvalstu tiesu jurisdikcija. Tā ir fundamentāla arī attiecībā uz tiesvedībā piemērojamajām tiesībām, kas uzreiz ietekmē atbildi, kas sniedzama uz iebildi, kura pamatota ar šāda strīda līgumisko raksturu.

40.      No LESD 340. panta pirmās daļas izriet, ka līgumiskā strīda gadījumā Savienības “atbildību par līgumsaistību izpildi reglamentē tiesību akti, ko piemēro attiecīgiem līgumiem”. Savukārt, kas attiecas uz ārpuslīgumisko atbildību, tad saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu Savienība “novērš jebkādu kaitējumu, ko radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus”.

41.      Ja strīdam ir līgumisks raksturs, tad tiek piemērotas spēkā esošās tiesības saskaņā ar tām pašām līguma klauzulām. Tieši līgumu tiesības nosaka līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumus saskaņā ar šo līgumu, kā arī tam piemērojamos tiesību aktus un kompetento tiesu, kas izskata no līguma izrietošos strīdus saskaņā gan ar līgumam piemērojamajām tiesībām, gan ar līgumtiesībām (15).

42.      Taču, ja strīdam ir ārpuslīgumisks raksturs, tad tiesības, saskaņā ar kurām tas ir izskatāms attiecībā uz kompensācijas prasību, ir paredzētas LESD 340. panta otrajā daļā, kurā noteikti vispārējie dalībvalstīm kopīgie tiesību principi. Līdz ar to Savienības tiesa lietas izskata tikai saskaņā ar minētajiem principiem, citiem vārdiem sakot – tai nav piešķirtas nekādas citas tiesības, un līdz ar to tās kompetencē neietilpst galīgo līgumu tiesību – gan līgumu tiesību, gan līgumiem piemērojamo tiesību aktu – piemērošana. Taču šāda situācija tiesvedībā par ārpuslīgumisko atbildību nav pārsteidzoša, ja nepastāv atbilstoša līgumiska klauzula, proti, nepastāv pietiekama sasaiste ar strīdu.

C –    Kā rīkoties attiecībā uz iebildi par kompetences neesamību, kas ir pamatota ar strīda līgumisko raksturu?

43.      Ārpuslīgumisks strīds a priori ir strīds, kas attiecas uz lietas dalībniekiem, kuri nav saistīti ne ar kādām līgumsaistībām, proti, tie ir saistīti ar strīda priekšmetu.

44.      Tādējādi, ja tiek konstatēts, ka šāda veida strīds nevar tikt atrisināts, neveicot līgumsaistību, kas vieno lietas dalībniekus, satura un apjoma izpēti, un ka līdz ar to “līguma tiesības” ir jāņem vērā lēmuma pieņemšanas nolūkos, ir skaidrs, ka šāda veida strīds, pirmkārt un galvenokārt, tiek uzskatīts par “līgumisku strīdu”. Līdz ar to tas ir jāizskata kā tāds, vismaz sākotnēji precizējot, ka nekas neliedz pēc kompetentās tiesas veiktās pārbaudes par līgumisko atbildību to nodot kompetentajai tiesai, lai izskatītu prasību par ārpuslīgumisko atbildību. Taču nedrīkst aizmirst, ka, lai tiktu atzīta iebilde par tādas kompetences neesamību, kas izriet no strīda līgumiskā rakstura, nav jākonstatē tādas rīcības trūkums, kas uzliek atbildību par deliktu, bet gan tikai jākonstatē līgumiskais saturs, kas ietver iepriekš aprakstītos raksturlielumus.

45.      Līdz ar to var secināt, ka iebilde par nepieņemamību, kuru ir formāli izvirzījusi atbildētāja puse prasībā par ārpuslīgumisko atbildību, norādot uz līgumiskām attiecībām starp lietas dalībniekiem saistībā ar tiesvedības priekšmetu, nevar tikt uzskatīta par iebildi, bet gan drīzāk par jautājumu, kas ir iepriekš un prioritāri jāizskata.

46.      Taču pretēja loģika, saskaņā ar ko šajā lietā ārpuslīgumiskās atbildības izskatīšanai saskaņā ar vispārējiem un kopējiem dalībvalstu tiesību principiem būtu jābūt prioritārai, nebūtu pieļaujama. Patiesībā Savienības tiesa, pirms tā nav pārliecinājusies par savu kompetenci izskatīt lietu, nedrīkstētu izskatīt kompensācijas prasību, kas pamatota ar ārpuslīgumisko atbildību, abstrahējoties no tiesību aktiem, kas prima facie saista lietas dalībniekus, un noraidot iespējamo iebildi, kas izriet no strīda līgumiskā rakstura.

47.      Visbeidzot, manuprāt, būtu loģiski iepriekš un prioritāri noskaidrot, vai “līguma tiesības”, kas regulē attiecības starp lietas dalībniekiem prasībā par ārpuslīgumisko atbildību, ņemot vērā ar līgumu piešķirto kompetenci Savienības tiesai, pastāv vai nē.

48.      Ir arī svarīgi noteikt šādas pārbaudes priekšmetu un intensitāti konkrētos apstākļos un saskaņā ar konkrētiem mērķiem.

49.      Vienkāršāk runājot, tas nozīmē, ka Savienības tiesa, kurai ir iesniegta prasība par ārpuslīgumisko atbildību, kurā tiek apstrīdēts strīda līgumiskais raksturs, nebūtu spējīga lemt par savu kompetenci, veicot pārbaudi, kas izriet no tiesvedības būtības, proti, kas ir saistīta ar lietas dalībnieka, kurš izteicis iebildi, argumentu pamatotību. Tieši pretēji, tai būtu jāveic šāda pārbaude tikai ar mērķi noteikt, vai tas, ko es atļāvos aprakstīt kā pietiekami ticamu un piemērotu līgumisko kontekstu, lai – kā tas jau tika uzsvērts – strīds netiktu izšķirts jau pirms tam, kamēr vēl tiesvedībā nav iekļauti dati par lietas dalībnieku saikni, pastāv vai nē (16). Šādas pārbaudes mērķis ir nekavējoties ietekmēt veicamās kontroles intensitāti.

50.      Precīzāk runājot, tā kā Savienības tiesas pienākums ir noteikt strīda raksturu, kas tādējādi tiek nodots tās vērtējumam, lai lemtu par savu pašas kompetenci, tā drīkst atsaukties tikai uz prima facie visu līgumisko attiecību, kas saista lietas dalībniekus, kopumu, lai tā rezultātā, ņemot vērā strīdus mērķi, konstatētu pusēm saistošo “līguma tiesību” pastāvēšanu, kas tādējādi tai ļauj saprātīgi paredzami secināt, ka strīdu nav iespējams izšķirt, padziļināti neņemot vērā iepriekš minētās “līguma tiesības” (17).

51.      Papildināšu vēl par šo punktu. Savienības tiesa, kurai tikusi iesniegta prasība par ārpuslīgumisko atbildību, kas pieder līgumiskajam ietvaram, un kura šķīrējklauzulas neesamības rezultātā nevar izskatīt līgumiskās saiknes saturu, jo nav iespējams piemērot tiesības, kas regulē līgumiskās attiecības, nevar lemt par savu kompetenci, pamatojoties konkrēti uz atbildētāja iebildumu pamatotību. Katrā ziņā noteicošais ir fakts, ka tiesa, lai konstatētu savu kompetenci vai tās neesamību, nav gājusi tālāk par pietiekami atbilstošas līgumiskās saiknes pastāvēšanas ar tiesvedības priekšmetu izskatīšanu, lai tādējādi varētu secināt, ka strīds nevar tikt izšķirts, iepriekš neizvērtējot līguma noteikumus, kas tiek izvirzīti attiecīgi piemērojamajām tiesībām.

D –    Vispārējās tiesas pieļautās kļūdas, izvērtējot iebildi par neesamību kompetencē

52.      Šķiet acīmredzami, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi iepriekš minēto pieeju attiecībā uz lietas izskatīšanu pēc būtības, un tas izriet gan no sākotnējiem novērojumiem attiecībā uz kompetenci izskatīt līgumiskos un ārpuslīgumiskos strīdus, kas parādās pārsūdzētā sprieduma 57.–64. punktā, kuros Vispārējā tiesa kodolīgi apraksta veicamo pārbaudi, gan no turpmākajiem pamatiem, kas ir sniegti attiecībā uz minēto pārbaudi (pārsūdzētā sprieduma 65.–104. punkts).

53.      Atgādinājumam – pēc tam, kad bija tikuši norādīti attiecīgie līguma noteikumi, kas reglamentē Savienības līgumisko un ārpuslīgumisko atbildību (pārsūdzētā sprieduma 57.–59. punkts), Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 60. punktā pamatoti ir norādījusi, ka – lai noteiktu kompetenci saskaņā ar EKL 235. pantu, tai, ņemot vērā dažādos lietas elementus, būtu vispirms jāizvērtē, vai prasītāju iesniegtā kompensācijas izmaksas prasība ir objektīvi un vispārīgi pamatota ar līgumiskajām vai ārpuslīgumiskajām saistībām, atsaucoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā Guigard/Komisija. Ņemot vērā šādu nosacījumu, Vispārējā tiesa ir norādījusi, kādus elementus tā plāno ņemt vērā, veicot lietas izskatīšanu, pilnībā citējot lietas dalībnieku prasības attiecībā uz faktiem, kas radījuši apgalvotos zaudējumus, kā arī attiecīgo līgumisko tiesību normu saturu (18).

54.      Taču, uzdevusi šo jautājumu, Vispārējā tiesa vispirms formāli ir izskatījusi prasītāju pušu prasību izmaksāt kompensāciju, kā arī to minētās kaitnieciskās rīcības, proti, prasītāju pušu zinātības prettiesiskas izpaušanas un Systran Unix programmatūras pārkāpuma, raksturu (pārsūdzētā sprieduma 65.–83. punkts), lai pēc tam varētu izskatīt “Komisijas norādītos elementus, kas apliecina līgumiskas pilnvaras pastāvēšanu attiecībā uz aizsargājamas autortiesību un zinātības informācijas izpaušanu trešajām pusēm” (pārsūdzētā sprieduma 84.–100. punkts).

55.      Šāda Vispārējās tiesas izraudzītā kārtība pārsūdzētajā lietā, manuprāt, Tiesai būtu jānoraida saistībā ar diviem apsvērumiem.

56.      Vispirms ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa nav veikusi iepriekšēju situācijas, kāda valda starp lietas dalībniekiem, analīzi, lai konstatētu savu kompetenci izskatīt lietu. Saistot kompetences neesamību ar pamatojumu vai drīzāk saistot pamatojumu, kas tiek izskatīts šajā stadijā, ar izņēmumu (19), Vispārējā tiesa ir centusies pārliecināties, pirmkārt, par prasītāju pušu prasības taisnību, ņemot vērā dalībvalstu tiesību aktu kopējos principus.

57.      Otrkārt, sniedzot atbildi uz iebildi par neesamību kompetencē, Vispārējā tiesa ir centusies pierādīt tādu skaidru un precīzu līguma noteikumu neesamību, kas attaisnotu Komisijas rīcību, no tā pārsūdzētā sprieduma 103. punktā secinot, ka “apskatāmais strīds ir ārpuslīgumisks”.

58.      Protams, ir būtiski uzsvērt, ka grūtības, ar kurām Vispārējā tiesa saskārās, bija lielas, turklāt tās sarežģīja Komisijas argumentācija, kurā tā, atsaucoties uz iebildi par tās kompetences neesamību, norādīja uz konkrētiem līgumiskiem noteikumiem, lai tādējādi apšaubītu prasītāju pušu tiesības un atspēkotu savējās.

59.      No vienas puses, Vispārējā tiesa ir centusies parādīt, ka prasītāju pušu prasījumi ir uzskatāmi par pamatotiem. Turklāt tā skaidri ir secinājusi, ka prasītājas puses “ir likumiski un faktiski iesniegušas nepieciešamos elementus, lai ļautu Vispārējai tiesai īstenot savu ārpuslīgumisko kompetenci, kas tai ir piešķirta saskaņā ar līgumu” (pārsūdzētā sprieduma 101. punkts).

60.      Tātad, zinot, ka no tā izriet pirmais pārmetums attiecībā uz Vispārējās tiesas izraudzīto kārtību, Komisija, loģiski, ar savu iebildi par kompetences neesamību un konkrētajā stadijā nevēlējās pilnībā noraidīt prasītāju prasību pamatotību, bet drīzāk panākt, lai vērtējuma un izņēmuma ietvaros tiktu ņemts vērā acīmredzamais prasījumu līgumiskais konteksts pat tādā gadījumā, ja tās argumenti tiktu fokusēti uz atsevišķiem līguma noteikumiem. Tieši ar šiem apsvērumiem ir jāsaista Vispārējās tiesas atsauce uz iepriekš minēto spriedumu lietā Guigard/Komisija.

61.      No citas puses, un tas izriet no otrā pārmetuma, kas ir jāizskata attiecībā uz Vispārējās tiesas nostāju, tā attiecībā uz Komisijas izvirzīto iebildi – kā tas jau tika uzsvērts iepriekš – nolēma izvērtēt strīda saturu, proti, aprobežojās ar Komisijas norādītajiem noteikumiem, lai tādējādi nodrošinātu, ka minētie līguma noteikumi netiktu atzīti par tādiem, kas attaisnotu Komisijas rīcību, un atkāptos no Savienības tiesas iebildes par kompetences neesamību. Tātad Vispārējās tiesas veicamā pārbaude attiecībā uz Komisijas iebildi par kompetences neesamību nevarēja attiekties uz Komisijas pieprasīto līgumisko tiesību pamatotību.

62.      Tādējādi Vispārējā tiesa, kā es to tikko norādīju, nekādā ziņā nav veikusi strīda līgumiskā konteksta izpēti, kas tai bija jāveic, lai konstatētu, vai ir iespējams saprātīgi un pietiekami pārliecinoši secināt, ka lietas izskatīšana ietilpst tās kompetencē.

63.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Vispārējā tiesa, izskatot līgumiskās attiecības starp Komisiju un dažādām Systran grupas sabiedrībām, kuras ir izstrādājušas vai piedalījušās dažādu Systran programmatūru versiju izstrādē dažādos laikos, kā arī lemjot, ka tās kompetencē ietilpst lietas par zaudējumu, kas radušies Systran Komisijas rīcības rezultātā, atlīdzības izmaksāšanu izskatīšana, ir pieļāvusi divkāršu kļūdu tiesību piemērošanā.

64.      Tādēļ, tā kā šajā posmā nav jāizskata citi Komisijas iebildumi tās pirmā izvirzītā pamata ietvaros, ir jāpieņem šis apsvērums un jāatceļ pārsūdzētais spriedums.

E –    Tiesa ir tiesīga pati lemt par iebildi par neesamību kompetencē

65.      Atliek pārbaudīt turpmāko rīcību attiecībā uz ierosināto sprieduma atcelšanu un, precīzāk runājot, noteikt, vai Tiesai būtu jāizskata lieta augstākajā instancē un jātaisa galīgais lēmums par Komisijas pirmajā instancē minēto iebildi par kompetences neesamību vai arī – gluži pretēji – tai lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā taisītu galīgo lēmumu attiecībā uz iebildi par kompetences neesamību.

66.      No Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas izriet, ka, ja apelācija ir pamatota, Tiesa var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai sprieduma taisīšanai.

67.      Es uzskatu, ka Tiesas rīcībā ir vajadzīgā informācija, lai taisītu galīgu spriedumu par iebildi par neesamību kompetencē, ko Komisija izteikusi tiesvedībā Vispārējā tiesā. (20).

68.      No iepriekš minētajiem apsvērumiem arī izriet, ka tiesvedība starp Komisiju un Systran un Systran Luxembourg ir tāds strīds, kas attiecas uz katras puses tiesībām attiecībā uz programmatūru EC‑Systran Unix. Tā kā minētā programmatūra ir ilgas sadarbības rezultāts starp pusēm, kas juridiski tika noformēts secīgu kopīgās izstrādes, uzturēšanas un pārneses līgumu formā, kurā it īpaši tika iekļautas atrunas par intelektuālā īpašuma tiesību licenci, ir iespējams konstatēt, ka strīds ir radies acīmredzamā līgumiskā kontekstā.

69.      Turklāt ir jāuzsver, ka tā vietā, lai ietvertu šķīrējklauzulu par labu Savienības tiesai, dažādajos noslēgtajos līgumos ir ietvertas klauzulas, ar kurām ir noteikta dalībvalstu tiesu kompetence pār strīdiem starp lietas dalībniekiem (pārneses līgumi) vai paredzēts strīdu izšķiršanas process attiecībā uz tiem (sadarbības līgumi), kā arī noteiktas šiem līgumiem piemērojamās tiesību normas (21).

70.      Šā līgumiskā konteksta pastāvēšana, kura saturs lielā mērā atklājas turpmākajos apsvērumos, neveicot to plašāku un precīzāku analīzi, ļauj pietiekami droši secināt, ka attiecībā uz kompensācijas izmaksāšanas prasījuma priekšmetu un, ņemot vērā lietas dalībnieku līgumiskās tiesības un pienākumus, nav iespējams saprātīgi izlemt strīdu, neveicot padziļinātu dažādu līgumu izpēti (22) saskaņā ar piemērojamajām tiesību normām (23).

71.      Līdz ar to es lūdzu Tiesu pieņemt galīgo lēmumu par Komisijas izvirzīto iebildi par kompetences neesamību, atzīstot, ka Vispārējai tiesai, pamatojoties uz LESD 268. pantu un 340. panta otro un trešo daļu, bija jānoliedz sava kompetence izskatīt lietu, kas tajā bija ierosināta, kā arī jālūdz lietas dalībniekiem vērsties kompetentajās valsts tiesās pēc kopīgas vienošanās, lai saskaņā ar līgumiem piemērojamajām tiesību normām un cik vien iespējams tās lemtu par to attiecīgo tiesību un pienākumu apjomu, kā arī pieņemtu lēmumu par iespējamajiem pastāvošajiem līgumiskajiem trūkumiem un iespējamo Savienības līgumisko atbildību.

72.      No šī aspekta var vispārīgi uzsvērt, ka lietas dalībnieku attiecīgo tiesību un pienākumu izvērtējums īpaši ietver konkrētu un detalizētu apskatāmo līgumu rakstura, priekšmeta un mērķa izpēti, kā arī noteikto galveno līguma noteikumu izpēti gan attiecībā uz šiem līgumiem piemērojamajām tiesību normām, gan nozares ierasto praksi (24), ņemot vērā attiecīgo apstākļu kopumu, it īpaši principu par konvenciju izpildi labā ticība un lietas dalībnieku lojalitātes, līdzsvarojuma un sadarbības pienākumus (25).

73.      Šajā sakarā ir būtiski papildināt, ka papildus tam, kas varētu izrietēt no strīda, kurš ir celts kompetentajās nacionālajās tiesās, iznākuma, netiek aizskarta Savienības tiesas kompetence pieņemt galīgo spriedumu attiecībā uz zaudējumu atlīdzinājumu, kas var rasties nevis līgumiskās kļūdas, bet gan prettiesiska akta tiesiskas darbības rezultātā, piemērojot vispārējos dalībvalstu tiesībām kopīgos principus.

VI – Par citiem pamatiem

74.      Kā es jau iepriekš norādīju, turpmākā analīze tiks sniegta tikai kā alternatīva gadījumā, ja Tiesa nepiekritīs secinājumiem, pie kuriem es esmu nonācis, izskatot pirmo Komisijas izvirzīto pamatu. Vispirms es izskatīšu Komisijas izvirzīto otro pamatu, kas izriet no noteikumu par pierādījumu iegūšanu nezināšanas un aizstāvības tiesību pārkāpuma (A daļa), pēc tam aplūkošu trešo pamatu, kurā tā apstrīd prasītāju pušu autortiesību piemērošanu (B daļa). Tad es izskatīšu (C daļa) dažādus pamatus un pretenzijas, ar kuriem tiek apstrīdēts Vispārējās tiesas vērtējums attiecībā uz dažādiem Savienības ārpuslīgumiskās atbildības saistību nosacījumiem, proti, attiecībā uz tai pārmesto rīcības prettiesiskumu (1. sadaļa), iespējamajiem zaudējumiem (2. sadaļa), cēloņsakarības pastāvēšanu starp minēto rīcību un zaudējumiem (3. sadaļa) un, visbeidzot, šo zaudējumu izvērtējumu (4. sadaļa).

A –    Par noteikumu par pierādījumu ievākšanu nezināšanu un Komisijas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu (otrais pamats)

75.      Otrajā pamatā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi pierādījumu ievākšanas noteikumus un tās aizstāvības tiesības, atzīstot Golvers ziņojuma un Gosselines apliecinājuma iesniegšanu par novēlotu un līdz ar to par nepieņemamu saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 1. punktu (pārsūdzētā sprieduma 252. un 253. punkts).

76.      Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 46. panta 1. punkta d) apakšpunktu prasītājam un atbildētājai pusei ir pienākums iesniegt savus pierādījumus attiecīgi prasības pieteikumā un aizstāvības rakstos.

77.      Šie noteikumi, kas atbilst Tiesas Reglamenta 120. panta e) punktam un 124. panta 1. punkta d) apakšpunktam, tādējādi nosaka tiesvedības stadiju, kurā parasti ir jāiesniedz sākotnējie pierādījumi (26). Tā kā šie panti ir izstrādāti ar mērķi nodrošināt pienācīgu tiesas spriešanu, kā arī ņemot vērā sacīkstes un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principus, tajos ir ietvertas prasības, kas izriet no taisnīgas kārtības, it īpaši no aizstāvības tiesību aizsardzības (27).

78.      Katrā ziņā saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 1. punktu, kas atbilst Tiesas Reglamenta 128. panta 1. punktam, lietas dalībniekiem vēl ir iespējams sniegt pierādījumus, lai pamatotu savu argumentāciju, kas izteikta replikā un atbildes rakstā uz repliku, taču ar noteikumu, ka tie arī pamato, kāpēc minētie piedāvātie pierādījumi ir iesniegti novēloti.

79.      Tiesa ir nospriedusi, ka attiecībā uz izņēmumu, ar kuru tiek reglamentēta piedāvāto pierādījumu iesniegšana, Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 1. punktā pusēm ir noteikts pienākums pamatot novēlotas piedāvāto pierādījumu iesniegšanas iemeslus (28) – pienākums, kas norāda uz to, ka tiek atzīta tiesas vara pārbaudīt pamatojuma attiecībā uz novēlotas piedāvāto pierādījumu iesniegšanas iemesliem ticamību un atkarībā no gadījuma – arī to saturu, kā arī tās vara pierādījumus noraidīt gadījumā, ja pieprasījums nav juridiski pietiekami pierādīts (29).

80.      Šajā gadījumā vispirms ir jāuzsver, ka Golvers ziņojums un Gosselies apliecinājums, kā to Vispārējā tiesa jau konstatējusi, tika iesniegti ļoti novēloti (30) – pēc rakstveida tiesvedības noslēgšanas.

81.      No pārsūdzētā sprieduma 251. punkta izriet, ka Komisija iesniedza Golvers ziņojumu un Gosselies apliecinājumu kā atbildi uz jautājumu, ko Vispārējā tiesa trešajā jautājumu par elementiem zaudējumu novērtēšanai sērijā bija uzdevusi lietas dalībniekiem. Tātad prasības pieteikums tika iesniegts 2007. gada 25. janvārī, Vispārējā tiesa pirmo jautājumu sēriju sagatavoja 2008. gada 1. decembrī un pēc tam arī otro jautājumu sēriju, uzsākot mutisko tiesvedību. Lietas noklausīšanās notika 2009. gada 27. oktobrī, pēc tam Vispārējā tiesa ar 2010. gada 26. marta rīkojumu pieprasīja kārtējās mutiskās tiesvedības rīkošanu, lai lūgtu lietas dalībniekiem atbildēt uz minētajiem trešā sērijas jautājumiem.

82.      Turklāt Vispārējā tiesa nepārprotami konstatēja, ka šāda novēlošanās nebija pamatota. Taču tā rūpīgi izskatīja šos papildu dokumentus (31) kontekstā, kādā tie tika iesniegti, proti, tie tika izskatīti kā atbildes elementi jautājumam par zaudējumu novērtēšanu.

83.      Šādos apstākļos Vispārējai tiesai nebūtu jāpārmet iepriekš minētā sprieduma lietā Baustahlgewebe/Komisija neatzīšana.

84.      Komisijas izvirzītais otrais pamats attiecībā uz pierādījumu vākšanas noteikumu nezināšanu un aizstāvības tiesību pārkāpumu līdz ar to nav pamatots un ir noraidāms.

B –    Par Systran autortiesību piederību (trešais pamats)

85.      Trešajā pamatā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, piemērojot vispārējos autortiesību principus, kas izriet no Direktīvas 91/250, proti, savas ārpuslīgumiskās kompetences izskatīt lietu ietvaros nolemjot, ka prasītājām pusēm ir bijušas piešķirtas autortiesības, ko tās pieprasa atpakaļ (pārsūdzētā sprieduma 70.–76. punkts).

86.      Tā vispirms uzsver, ka Direktīvas 91/250 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka datorprogrammas autors ir fiziska persona vai fizisku personu grupa, kas radījusi programmu. Minot, ka šis noteikums ir izņēmums attiecībā uz kolektīvajiem darbiem vai datorprogrammu radīšanu, atsevišķam darbiniekam pildot savus darba pienākumus, tā uzskata, ka ne prasītājas puses, ne Vispārējā tiesa nav atsaukušās uz pēdējiem no minētajiem.

87.      Tā pauž kritiku par Vispārējās tiesas veikto autora kvalitātes prezumpcijas noteikuma piemērošanu, kas it īpaši ir paredzēts Direktīvas 2004/48 (32) 5. pantā, saskaņā ar kuru personai, kas izdara pārkāpumu, ir pienākums pierādīt savas tiesības, parādot, ka tās vārds ir minēts darbā. Tā uzsver, ka šajā sakarā apstrīdētās programmatūras nosaukums ir EC‑Systran Unix, kas pierāda, ka tā un Systran ir līdzautori, ka tiesības uz iepriekš minēto programmatūru ir kopējas un ka strīdi par minēto tiesību apjomu ir jāizskata, pamatojoties uz līgumu. Tā arī papildina, ka šāds pieņēmums ir tikai juris tantum un ka tā ir pierādījusi savas tiesības izmantot programmatūru EC‑Systran Unix.

88.      Šajā gadījumā Vispārējā tiesa sava sprieduma 71. punktā secināja, ka Komisijai nav izdevies pierādīt, ka prasītājas nav autortiesību, ko tās pieprasa atpakaļ attiecībā uz Systran programmatūru Systran Unix, turētājas, piesavinoties prasītāju pušu argumentāciju, saskaņā ar kuru no Bernes konvencijā, kā arī Direktīvās 91/250 un 2004/48 paredzētajiem vispārējiem principiem izriet, ka par autoru tiek uzskatīta tā persona vai personas, kuru vārdā datorprogramma tiek izplatīta, ja vien netiek pierādīts pretējais (pārsūdzētā sprieduma 69. punkts).

89.      Līdz ar to ir jāsecina, ka, tā rīkojoties, Vispārējā tiesa ir iedzīvinājusi Bernes konvencijas 15. pantā iestrādāto un Direktīvas 2004/48 5. pantā pārņemto tiesisko prezumpciju, saskaņā ar kuru, lai tiktu veikti pasākumi, ir pietiekami, ka literatūras vai mākslas darba autors tiek par tādu uzskatīts, ja vien netiek pierādīts pretējais, un līdz ar to ir tiesīgs uzsākt tiesvedību pret tiesībpārkāpējiem par to, ka viņa vārds ierasti ir norādīts darbā.

90.      Līdz ar to, veicot kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju, Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, piemērojot programmatūras EC‑Systran Unix īpašumtiesību prezumpciju, līdz ar to pamatojums ir noraidāms, jo tas ir acīmredzami nepamatots.

91.      Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 209. punktā konstatēja, ka, pamatojoties uz prasītāju pušu iesniegtajiem datiem, kas šajā gadījumā ir juridisks viedoklis, Francijā un Beļģijā juridiska persona tiek uzskatīta par autoru, precizējot, ka Komisijai nav izdevies atspēkot šo viedokli.

92.      Šis konstatējums ietilpst strīda izskatīšanas, nevis prasības un apsvērumu par Systran tiesību prezumpciju pieņemamības ietvaros. Katrā ziņā šo konstatējumu Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā, analizējot prasītāju pušu tiesības attiecībā uz Systran programmatūras Systran Unix versiju, taču Komisija to nav apstrīdējusi. Līdz ar to Vispārējai tiesai nevar tikt pārmests, ka tā nav sniegusi formālu atsauci uz Direktīvas 91/250 noteikumiem.

93.      Komisijas izvirzītais trešais pamats līdz ar to nav pamatots un ir noraidāms.

C –    Par Vispārējās tiesas sniegto izvērtējumu attiecībā uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību (ceturtais līdz astotais pamats)

94.      Ar šiem pārējiem pamatiem Komisija apstrīd Vispārējās tiesas sniegto Savienības ārpuslīgumiskās atbildības triju saistību apstākļu, kas ir tās rīcības prettiesiskais un kļūdainais raksturs (ceturtais, piektais un sestais pamats), zaudējumu esamība, kā arī cēloņsakarības pastāvēšana starp minētajām neatbilstībām un varbūtējiem zaudējumiem (septītais pamats), izvērtējumu. Visbeidzot, tā kritizē norādīto zaudējumu izvērtējumu (astotais pamats). Šie pamati tiks izskatīti minētajā kārtībā, precizējot, ka tieši savā astotajā pamatā Komisija formāli atsaucas uz zaudējumu neesamību.

1)      Par rīcības prettiesiskumu (ceturtais, piektais un sestais pamats)

a)      Pārsūdzētā sprieduma pamatu kopsavilkums

95.      Izskatot lietu pēc būtības, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 200.–261. punktā noslēdza savu analīzi attiecībā uz iespējamo prettiesisko Komisijas rīcību, norādot, ka, “piešķirot tiesības veikt darbus, kas paredz Systran programmatūras Systran Unix versijas attiecīgo elementu, kuri atrodas EC‑Systran Unix versijā, modifikāciju, iepriekš nesaņemot grupas Systran piekrišanu, Komisija pieļāva [ir pieļāvusi] prettiesisku rīcību attiecībā uz dalībvalstu vispārējiem kopīgajiem principiem šajā jomā”, kas līdz ar to ir kļūda, “kura rada pietiekami redzamu grupas Systran autortiesību un zinātības attiecībā uz Systran programmatūras Systran Unix versiju pārkāpumu” (pārsūdzētā sprieduma 261. punkts).

96.      Vispārējā tiesa pie šā secinājuma ir nonākusi, veicot izskatīšanu trīs posmos. Vispirms tā pārbaudīja, vai prasītājas puses, ņemot vērā dalībvalstu vispārējos tiesību principus, drīkstēja izmantot tiesības iebilst pret to, ka Komisija bez to atļaujas trešajām pusēm ir uzticējusi darbus attiecībā uz noteiktiem programmatūras versijas EC‑Systran Unix aspektiem (pārsūdzētā sprieduma 204.–215. punkts). Tad tā pārbaudīja Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru dažādie līgumi, kas tikuši noslēgti kopš 1975. gada, tai esot devuši tiesības trešajām pusēm uzticēt darbus, kas ir noteikti publiskajā iepirkumā (pārsūdzētā sprieduma 216.–227. punkts). Visbeidzot tā analizēja konkursā minēto darbu saturu, lai noteiktu, vai ar tiem ir paredzēts ieviest modifikācijas vai izmaiņas prasītāju pušu autortiesību un zinātības aizsargātajos elementos vai informācijā (pārsūdzētā sprieduma 228.–260. punkts).

b)      Komisijas argumentu kopsavilkums

97.      Pirmkārt, Komisija izvirzītajā ceturtajā pamatā norāda, ka tās rīcība nevar tikt kvalificēta kā prettiesiska vai kļūdaina. Šis pamats iedalās divās daļās, viena no tām attiecas uz autortiesībām, otra – uz zinātību.

98.      No vienas puses, pašas Komisijas vai trešo pušu veikta programmatūras EC‑Systran Unix komponenšu modifikācija neesot varējusi tikt kvalificēta kā pārkāpums (ceturtā pamata pirmā daļa). Vispārējā tiesa vispirms (pirmais pārmetums) esot sagrozījusi faktus un pierādījumu elementus, konstatējot būtisku programmatūru Systran Unix un EC‑Systran Unix līdzību, kā rezultātā prasītājas puses varēja izmantot savas tiesības uz programmatūru Systran Unix, lai iebilstu pret EC‑Systran Unix versijas izpaušanu trešajām pusēm bez to piekrišanas (pārsūdzētā sprieduma 143., 147. un 212. punkts) (33). Otrkārt, Vispārējā tiesa (otrais pārmetums) esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, izvērtējot un sagrozot faktus un tā rezultātā secinot pārkāpuma esamību, jo tiktu modificēts nevis versijas Systran Unix kodols, bet gan versijas EC‑Systran Unix kodols, attiecībā uz ko tai pieder neapstrīdamas tiesības saskaņā ar pārneses līgumiem.

99.      No otras puses, nolemjot, ka, piešķirot publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības Gosselies un pēc tam nododot uz Systran Unix attiecināmo informāciju, tā kļūdainā kārtā ir izpaudusi Systran zinātību, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā (ceturtā pamata otrā daļa).

100. Otrkārt, piektajā pamatā Komisija apgalvo, ka minētā rīcība šajā gadījumā nav uzskatāma par “pietiekami būtisku” Systran autortiesību un zinātības pārkāpumu 2000. gada 4. jūlija sprieduma lietā Bergaderm un Goupil/Komisija (34) nozīmē tiktāl, ciktāl tai nav ticis konstatēts neattaisnojams raksturs vai pārkāptajā noteikumā nav ietvertas attiecīgās prasības (35). Tā arī norāda, ka šajā izvērtējumā ir jāņem vērā konteksts, kādā iespējamās kļūdas tikušas pieļautas, proti, ir jāpārzina atbildīgās tulkošanas direkcijas darbs ar institūcijas oficiālajiem dokumentiem, kas ir prevalējošās sabiedrības interesēs (36).

101. Treškārt, Komisija sestajā pamatā izvirza divus pārmetumus, kas izriet no autoru ekskluzīvo tiesību izņēmumiem, kuri ir paredzēti Direktīvā 91/250. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi izņēmuma, kas ir noteikts Direktīvas 91/250 5. panta 1. punktā, interpretācijas kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 226. punktā nospriežot, ka tā nav noteikusi, kāpēc tā varēja izmantot šo tiesisko izņēmumu attiecībā uz ierobežotas pieejas aktiem, lai apstrīdētā publiskā iepirkuma ietvaros uzticētu darbu veikšanu trešajai pusei. Pirmkārt, ar minēto direktīvu netiekot izslēgts, ka darbus, kas ir paredzēti tās 5. panta 1. punktā, drīkst veikt trešās puses. Otrkārt, tiesiskais izņēmums paredzot programmas pielāgošanu aktualizētai darba sistēmai, kas arī bija 2003. gada 4. oktobrī izsludinātā konkursa priekšmets. Turklāt Komisija – atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotajiem otrās sērijas jautājumiem, par kuriem pēdējā no minētajām iestādēm, neievērojot Tiesas statūtu 36. pantu, neesot sniegusi savu atzinumu, – esot atsaukusies arī uz dekompilācijas izņēmumu, kas ir paredzēts Direktīvas 91/250 6. pantā.

c)      Vērtējums

102. Tā kā Komisija, neņemot vērā Vispārējās tiesas veikto triju aspektu analīzi, apstrīd gan autortiesību pārkāpumu (i) daļa), gan no tā izrietošo kļūdaino Direktīvas 91/250 interpretāciju (ii) daļa), gan arī Systran zinātības izpaušanu (iii) daļa) un norāda, ka pat gadījumā, ja visi iepriekš minētie pārkāpumi tik tiešām tiktu konstatēti, tie nebūtu uzskatāmi par “pietiekami būtiskiem” pārkāpumiem (iv) daļa), es secīgi aplūkošu katru no šiem četriem punktiem, vienlaikus precizējot, ka ir jāņem vērā Vispārējās tiesas tās nepieņemamības iebildes izvērtējumā norādītie pamati, jo, pirmkārt, Vispārējā tiesa veic lūguma veikt šādu analīzi pārbaudi sava sprieduma pamatojumam (37), un, otrkārt, Komisija savā ceturtajā pamatā formāli izvirza pārmetumu attiecībā uz minēto Vispārējās tiesas veikto izvērtējumu.

i)      Par autortiesību pārkāpumu (ceturtā pamata pirmā daļa)

–       Par ceturtā pamata pirmās daļas otro pārmetumu

103. Komisijas otrais formulētais pārmetums tās ceturtā pamata pirmajā daļā ir noraidāms kā acīmredzami nepamatots.

104. Vispārējā tiesa, atsaucoties uz savas kompetences analīzi (pārsūdzētā sprieduma 68.–73. punkts), ir nospriedusi, ka “Systran grupa bija tiesīga paturēt autortiesības uz Systran programmatūras Systran Unix versiju, ko tā arī ir izstrādājusi un komercializē savā vārdā, nesniedzot nekādus citus pierādījumu elementus” (pārsūdzētā sprieduma 205. punkts). Tā šajā sakarā ir arī precizējusi, ka “strīds neattiecas uz EC‑Systran Unix versiju, bet gan uz tiesībām, uz ko prasītājas puses var norādīt gadījumā, ja tiek veikti darbi EC‑Systran Unix versijā, kas saistīti ar tiesībām, kuras tiek saglabātas attiecībā uz iepriekšējo oriģinālo versiju Systran Unix” (pārsūdzētā sprieduma 211. punkts).

105. Tādējādi Vispārējā tiesa ir ļoti skaidri norādījusi, ka tieši versijas EC‑Systran modifikācija radīja prasītāju pušu tiesību uz versiju Systran Unix pārkāpumu (pārsūdzētā sprieduma 211. punkts).

106. Šāds Vispārējās tiesas atzinums par lietas būtību pilnībā atbilst analīzei, kas tika veikta pieņemamības pārbaudē (pārsūdzētā sprieduma 137.–147. punkts), saskaņā ar ko tā nosprieda, ka prasītājas puses bija pietiekoši apstiprinoši pierādījušas, ka starp versijām Systran Unix un EC‑Systran Unix pastāv būtiska līdzība, līdz ar ko tās drīkstēja paturēt tiesības uz versiju Systran Unix, lai nepieļautu līguma par atvasināto versiju EC‑Systran Unix izpaušanu trešajām pusēm.

107. Līdz ar to Komisija nevar pārmest Vispārējai tiesai, ka tā, atsakoties atzīt, ka tiktu modificēta versija EC‑Systran Unix, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā vai sagrozījusi faktus.

–       Par ceturtā pamata pirmās daļas pirmo pārmetumu

108. Pirmais Komisijas formulētais pārmetums ceturtā pamata pirmajās daļā ir saistīts ar pieņemamības jautājumu. Es atgādināšu, ka Komisija, izvirzot trīs argumentus, uzskata, ka ar Vispārējās tiesas tiesiskajiem atzinumiem par Systran programmatūras versiju Systran Unix un EC‑Systran Unix līdzību tiek turpināta faktu un pierādījumu elementu sagrozīšana.

109. Pirmkārt, tā uzskata, ka laikā, kad tai piederēja Systran Unix versija, tai netika dota iespēja apstrīdēt iespējamo līdzību starp EC‑Systran Unix un Systran Unix versijām. Otrkārt, tā uzsver, ka tad, kad tā tika konstatēta, šī līdzība izrietēja no sistēmu Systran Unix un EC‑Systran Unix radniecības, proti, EC‑Systran Mainframe un fakta, ka tā Systran bija lūgusi versiju EC‑Systran Mainframe pārnest Unix vidē, šajā sakarā atsaucoties uz Golvers ziņojumu. Treškārt un visbeidzot, tā norāda, ka kļūdas vai pārkāpuma pastāvēšana esot izslēdzama, no vienas puses, pamatojoties uz tiesībām, ko tā it kā patur saskaņā ar dažādiem secīgiem līgumiem, kas ir parakstīti sākot no 1975. gada, un argumentiem, ko tā ir sniegusi pirmajā pamatā, ziņojot par Vispārējās tiesas kompetences neesamību, un, no otras puses, pamatojoties uz autoru ekskluzīvo tiesību izņēmumiem, uz ko tā atsaucas savā sestajā pamatā.

110. Pirmie divi Komisijas argumenti tiktāl, ciktāl tie attiecas uz faktu un pierādījumu elementu sagrozīšanu, ir nepieņemami, jo netiek sniegts nekāds precizējums par pārsūdzētajā spriedumā pieļautajiem neprecīzajiem secinājumiem un pierādījumu elementu sagrozīšanu.

111. Šajā sakarā ir būtiski atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, saskaņā ar ko apelācijas sūdzība tiek ierobežota ar tiesību jautājumiem, izriet, ka Vispārējā tiesa ir vienīgā kompetentā iestāde, kas drīkst, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumus, kad konstatējumu būtiskā neprecizitāte izriet no tai iesniegtajiem dokumentiem, un, otrkārt, novērtēt tos. Ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, tad Tiesas kompetencē saskaņā ar LESD 256. pantu ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un Vispārējās tiesas paredzētās tiesiskās sekas (38).

112. Tādējādi Tiesas kompetencē nav nedz faktu konstatēšana, nedz arī principā to pierādījumu izvērtēšana, ko Vispārējā tiesa ir izmantojusi šo faktu pamatojumam. Ja pierādījumi ir iegūti likumīgi un ir ievēroti vispārējie tiesību principi, kā arī noteikumi par pierādīšanas pienākumu un procedūru, tad izvērtēt iesniegtos pierādījumus ir tikai Vispārējās tiesas kompetencē (39). Ja vien šie materiāli nav sagrozīti, šis vērtējums nav tiesību jautājums, ko Tiesa var pārbaudīt (40).

113. Katrā ziņā Golvers ziņojumu, kā tas jau tika minēts iepriekš, izskatot otro pamatu, Vispārējā tiesa ir pasludinājusi par nepieņemamu, tādējādi Tiesa to nevar ņemt vērā, lai gan tas ļautu konstatēt faktu un pierādījumu elementu sagrozīšanu. Turklāt Komisija jau tiesvedībā Vispārējā tiesā ir norādījusi uz to, ka tai nekad neesot piederējuši versijas Systran Unix pirmkodi (pārsūdzētā sprieduma 197. punkts), attiecībā uz ko Vispārējā tiesa ir pieņēmusi lēmumu (pārsūdzētā sprieduma 254. punkts), veicot iepriekš minētā Golvers ziņojuma papildu pārbaudi, lai Komisija tieši šo izvērtējumu neapstrīdētu.

114. Tātad saskaņā ar ierasto judikatūru apelācijas sūdzībā saskaņā ar LESD 256. panta 1. punkta otro daļu, Tiesas statūtu 58. pantu un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu precīzi ir jānorāda Vispārējās tiesas spriedumā apstrīdētie elementi, kurus ir lūgts anulēt, kā arī juridiskie argumenti, ar kuriem šāds lūgums tiek pamatots. Šim nosacījumam neatbilst apelācijas sūdzība, kurā ir tikai atkārtoti vai burtiski atveidoti Vispārējā tiesā jau izvirzītie pamati un argumenti, ieskaitot tos, kas bijuši balstīti uz faktiem, kurus šī tiesa skaidri noraidījusi; proti, šāda apelācijas sūdzība faktiski ir lūgums vienkārši atkārtoti izvērtēt prasības pieteikumu, kas jau ticis iesniegts Vispārējā tiesā; bet tas saskaņā ar Tiesas statūtu 49. pantu nav Tiesas kompetencē (41).

115. Trešajā argumentā tiek pieprasīta īpaši rūpīga izpēte. Komisija formāli norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, secinot, ka ne minētie līgumi, ne autoru ekskluzīvo tiesību izņēmumi nerada šķērsli, lai Komisijas rīcība tiktu kvalificēta kā prettiesiska vai kļūdaina.

116. Tālāk tiks analizēta autoru ekskluzīvo tiesību izņēmumu ietekme, uz ko tiek balstīts Komisijas sestais pamats.

117. Arguments, kas izriet no līgumiem, varētu tikt izprasts kā tāds, ar kuru būtībā tiek apstrīdēta faktu juridiskā kvalifikācija, ko Vispārējā tiesa ir atzinusi par kļūdas vai prettiesiskas rīcības elementiem, tas ir tiesību jautājums, kas var kļūt par apelācijas sūdzības priekšmetu. Pēdējais no minētajiem varētu tikt interpretēts kopsakarā ar šo secinājumu 29. punktā izklāstītā pirmā pamata argumentiem kā tāds, kas liecina nevis par skaidro un precīzo līgumu noteikumu sagrozīšanu, bet gan par vispārīgu minēto līgumu sagrozīšanu. Līdz ar to nav jāvērtē faktu sagrozīšana, bet gan akta vai aktu grupas sagrozīšana, kas šajā gadījumā ir apskatāmie līgumi, kā arī tiesiskā kvalificējuma kļūda, kas no tā izriet.

118. Katrā ziņā tiktāl, ciktāl Komisija, atsaucoties uz dažādiem apskatāmajiem līgumiem, aprobežojas ar secinājumiem par faktu un pierādījumu elementu sagrozīšanu, šajā sakarā nesniedzot nekādus precizējumus vai paskaidrojumus, un ciktāl tā nav skaidri norādījusi ne uz minēto līgumu, ne aktu sagrozīšanu, es šo pārmetumu uzskatu par noraidāmu. Šajā sakarā ir jāuzsver, ka Komisija neuzskata, ka tās apelācijas sūdzības ietvaros ir jāapstrīd Vispārējās tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 221. punktā, kas attiecas uz pasūtījuma līgumu “filozofiju”, uz ko tā atsaucās pirmajā instancē.

119. Līdz ar to Komisijas izvirzītā ceturtā pamata pirmā daļa ir noraidāma kā pilnībā nepieņemama.

120. Pēc tam tiks izvērtēta Direktīvas 91/250 5. pantā paredzētā autoru ekskluzīvo tiesību izņēmuma ietekmes izpēte, kas ir sestā pamata priekšmets un attiecas uz iepriekšējiem apsvērumiem ceturtā pamata otrajā daļā attiecībā uz zinātības izpaušanu.

ii)    Par Direktīvā 91/250 paredzēto autoru ekskluzīvo tiesību izņēmumu ietekmi (sestais pamats)

121. Sestajā izvirzītajā pamatā Komisija izvirza divus pārmetumus, pirmais no tiem attiecas uz Direktīvas 91/250 5. panta 1. punktu, bet otrais – uz minētās direktīvas 6. pantu.

–       Par pirmo iebildumu

122. Sestajā pamatā izvirzītajā pārmetumā Komisija pārmet Vispārējai tiesai kļūdu, ko tā ir pieļāvusi, interpretējot Direktīvas 91/250 5. panta 1. punktu un nospriežot, ka tiesiskais izņēmums attiecībā uz aktiem, kas izriet no autoru ekskluzīvajām tiesībām uz datorprogrammu, attiecas tikai uz darbiem, ko ir veicis leģitīmais minētās programmas īpašnieks, bet neattiecas uz darbiem, ko īpašnieks ir uzticējis trešajām pusēm (pārsūdzētā sprieduma 225. punkts).

123. Direktīvas 91/250 5. panta 1. punktā, izņemot noteiktus līgumu noteikumus, ir paredzēts, ka darbiem, kas ir minēti iepriekš minētās direktīvas 4. panta a) un b) punktā, proti, “datorprogrammas tulkošana[i], pielāgošana[i], sakārtošana[i] vai jebkāda[i] cita[i] pārveide[i] un no tā izrietoš[ai] programmatūras reprodukcija[i]”, nav vajadzīga īpašnieka atļauja, ja tie ir nepieciešami, lai datorprogrammas īpašnieks varētu to izmantot tai paredzētajam mērķim, tostarp arī kļūdu labošanai.

124. Tiesa, kurai vēl nav bijusi iespēja izskatīt šo jautājumu, lai konstatētu, vai – kā to apgalvo Vispārējā tiesa – autoru ekskluzīvo tiesību izņēmums var tikt attiecināts uz programmatūras adaptācijas darbiem, kurus leģitīmais īpašnieks ir uzticējis trešajām pusēm, tiek aicināta šajā sakarā izšķirt strīdu starp pusēm (42).

125. Šajā sakarā no Direktīvas 91/250 divdesmitā un divdesmit otrā apsvēruma izriet, ka viens no šā izņēmuma mērķiem ir nodrošināt šādas neatkarīgi izstrādātas programmatūras mijiedarbību ar citām programmatūrām vai vienas datorsistēmas komponenšu, tajā skaitā arī dažādu ražotāju izstrādātāju komponenšu, savienošanu, lai tās varētu darboties kopā. Tās pašas direktīvas divdesmit pirmajā apsvērumā ir precizēts, ka pavairošanu un tulkošanu, kas ir paredzēta tās pašas direktīvas 4. panta a) un b) punktā, var īstenot persona, kurai ir tiesības izmantot attiecīgās programmas kopiju, vai arī tā var tikt īstenota šādas personas vārdā.

126. Tādējādi, pat ja apvienotie Direktīvas 91/250 4. un 5. panta noteikumi tiktāl, ciktāl tajos paredzēta atkāpe no autoru ekskluzīvajām tiesībām uz datorprogrammu, ir jāpakļauj striktai interpretācijai, ir sarežģīti atzīt, ka direktīvā principā ir izslēgta iespēja, ka darbi, kas izriet no to piemērošanas jomas, varētu tikt īstenoti trešās puses pilnvarojošās personas vārdā.

127. Komisijas izvirzītais pirmais pārmetums sestajā pamatā līdz ar to man šķiet pamatots, un tādējādi pārsūdzētais spriedums saistībā ar šo pamatu būtu atceļams, lai gan runa ir tikai par vienu papildu elementu Vispārējās tiesas izvērtējumā.

128. Šajā sakarā ir svarīgi atzīmēt, ka Komisija atsaucās uz attiecīgajiem Beļģijas un Luksemburgas tiesību aktiem (pārsūdzētā sprieduma 224. punkts), taču Vispārējā tiesa, pamatojoties uz Direktīvas 91/250 5. panta 1. punkta interpretāciju (pārsūdzētā sprieduma 225. punkts), pēc tam, kad tā bija nospriedusi, ka tai ir jāņem vērā Komisijas kļūdainā rīcība attiecībā uz dalībvalstu kopējiem vispārējiem principiem (pārsūdzētā sprieduma 103. punkts), noraidīja tās argumentus.

129. Šādos apstākļos, ja Tiesai būtu jāatceļ pārsūdzētais spriedums, pamatojoties tikai uz šo motīvu, tad lieta būtu jāsūta atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā izskatītu pārējos šā izņēmuma piemērošanas apstākļus un, precīzāk runājot, pārbaudītu, vai – kā to norāda Komisija – programmas pielāgošana jaunai darbības sistēmai izriet no tās piemērošanas jomas un vai šajā lietā apskatāmajā konkursā aprakstītie darbi, kurus veica Gosselies, saskaņā ar Direktīvas 91/250 5. panta 1. punktu bija nepieciešami šīs programmatūras izmantošanai tās sākotnējam nolūkam.

–       Par otro iebildumu

130. Komisijas izvirzītais otrais iebildums, kas izriet no Direktīvas 91/250 6. pantā paredzētās dekompilācijas iebildes izvērtējuma, tomēr ir noraidāms kā acīmredzami nepieņemams. Ja tik tiešām ir tā, ka pārsūdzētajā spriedumā nav ietverta nekāda Komisijas norādīta dekompilācijas iebildes analīze, tad Vispārējai tiesai nevar tikt pārmests, ka tā nav pietiekoši pamatojusi savu spriedumu vai nav taisījusi spriedumu par kādu punktu infra petita.

131. Kā Komisija uzsver apelācijas sūdzības prasībā, dekompilācijas iebilde ir minēta tikai atbildē uz otro Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu sēriju. Ne aizstāvības rakstā, ne atbildē uz repliku, kas tika iesniegtas Vispārējās tiesas tiesvedības procesā, nav atsauces uz šo iebildi vai uz Direktīvas 91/250 6. panta 2. punkta c) apakšpunktu, kurā tā noteikta. Arguments, kas izriet no dekompilācijas iebildes, līdz ar to nevar tikt uzskatīts par aizsardzības līdzekli, uz kuru Vispārējai tiesai jāatbild, pretējā gadījumā izpelnoties kritiku.

iii) Par zinātības izpaušanu (ceturtā pamata otrā daļa)

132. Tāpat ceturtā pamata otrajā daļā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, vienlaicīgi atsaucoties gan uz pieņemamības pamatiem pārsūdzētā sprieduma 78.–82. punktā, gan uz pamatiem par pārsūdzētā sprieduma būtību tā 200. punktā, ir atzinusi, ka, 2003. gada 4. oktobrī pasludinātā konkursa rezultātā piešķirot publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības sabiedrībai Gosselies, Komisija ir prettiesiski izpaudusi Systran zinātību. Pirmkārt, LESD 339. panta piemērošanas nosacījumi šajā gadījumā, kā tas izriet no 1985. gada 7. novembra sprieduma lietā 145/83 Adams/Komisija (Recueil, 3539. lpp.), neesot varējuši tikt izpildīti. Otrkārt, ne prasītāja, ne, vēl jo vairāk, Vispārējā tiesa neesot varējusi identificēt ne formu, ne kādu citu vispārējo principu, kas garantētu zinātības aizsardzību tādā veidā, ka prasījums attiecībā uz to varētu tikt atzīts par nepieņemamu.

133. Šajā sakarā vispirms ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa attiecībā uz prasītāju pušu prasījumu ir nospriedusi (43), ka Komisija prettiesiski izpauda Systran zinātību (44). Proti, tā pārsūdzētā sprieduma 215. punktā attiecībā uz prasītāju pušu norādīto tiesību izvērtējuma termiņu ir konstatējusi, ka Systran grupa bija tiesīga izmantot zinātības par tehnisko informāciju attiecīgajiem programmatūras Systran versijas Systran Unix (45) noslēpumiem aizsardzību, šajā sakarā atsaucoties uz analīzi, kas ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 78.–81. punktā attiecībā uz prasības par zaudējumu piedziņu pieņemamību.

134. Šajā gadījumā tā ir nospriedusi, ka tehniskā informācija, kas atklāj informāciju par uzņēmuma darījumiem un kura Komisijai tika nodota ar konkrētu mērķi, nav izpaužama trešajām personām citiem mērķiem, ja nav saņemta attiecīgā uzņēmuma atļauja (pārsūdzētā sprieduma 81. punkts).

135. Tā pie šāda secinājuma ir nonākusi, vispirms atsaucoties uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru, pirmkārt, konfidencialitātes pienākums, kas noteikts LESD 339. pantā attiecībā uz Komisiju un tās personālu, paredz vispārēju tiesību principu un, otrkārt, darbojas kā vispārējā principa izpausme, saskaņā ar ko uzņēmumiem ir tiesības uz to darba noslēpumu aizsardzību. Tā ir arī atsaukusies uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu, kurā garantēta konfidencialitātes un profesionālā un darba noslēpuma leģitīmo interešu ievērošana. Tad tā definēja darba noslēpumus, kā arī EKL 287. panta piemērošanas apstākļus.

136. Līdz ar to Komisijas izvirzītā ceturtā pamata otrā daļa ir jānoraida kā acīmredzami nepamatota.

iv)    Par pietiekami būtisku pārkāpumu (piektais pamats)

137. Komisija būtībā norāda, ka attiecībā uz Tiesas judikatūrā izvirzītajiem kritērijiem (46) Vispārējā tiesa, secinot, ka iespējamie pārkāpumi un zinātības izpaušana ir uzskatāma par pietiekami būtisku pārkāpumu tās judikatūras nozīmē, ir pieļāvusi acīmredzamu novērtējuma kļūdu. Pietiekami būtiska pārkāpuma pastāvēšanas nosacījumi, it īpaši prasības, kas attiecas uz norādītās rīcības neattaisnojamību un uz pārkāptā noteikuma skaidrību, neesot skaidri noteikti un Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā arī obligātās publiskās intereses.

138. Vispirms Vispārējā tiesa, citējot attiecīgo Tiesas judikatūru (47), ir atgādinājusi, ka institūcijai pārmestā prettiesiskā rīcība ir uzskatāma par pietiekami būtisku noteikumu pārkāpumu, kura mērķis ir nodot tiesības privātpersonām, un ka, ņemot vērā faktu, ka attiecīgajai iestādei ir samērā šaura rīcības brīvība vai arī tāda vispār nav piešķirta, ir pietiekami konstatēt vienkāršu Kopienu tiesību noteikumu pārkāpumu, lai tiktu konstatēta pietiekoši būtiska pārkāpuma esamība (48).

139. Saskaņā ar tās analīzi attiecībā uz prasītāju pušu norādītajām tiesībām un Komisijas rīcības prettiesiskumu (49) tā ir nospriedusi, ka, “piešķirot tiesības veikt darbus, kas paredz Systran programmatūras Systran Unix versijas attiecīgo elementu, kas atrodas EC‑Systran Unix versijā, modifikāciju, iepriekš nesaņemot grupas Systran piekrišanu, Komisija pieļāva [ir pieļāvusi] prettiesisku rīcību attiecībā uz dalībvalstu kopīgajiem principiem šajā jomā” un ka šāda kļūda ir uzskatāma par pietiekami būtisku Systran grupas autortiesību un zinātības attiecībā uz programmatūras Systran versiju Systran Unix pārkāpumu (50).

140. Pretēji prasītāju apgalvotajam šis iebildums nevar tikt atzīts par nepieņemamu tāpēc, ka Komisija to nav minējusi Vispārējās tiesas tiesvedības procesā. Šis iebildums ir izvirzīts pamata, kas izriet no Komisijas rīcības kvalifikācijas un tās prettiesiskās rīcības un kļūdas neesamības, ietvaros un ar to pat tiek apšaubīta viena no trim Savienības ārpuslīgumiskās atbildības elementiem, ko pārsūdzētajā spriedumā ir izvērtējusi Vispārējā tiesa, pastāvēšana. Katrā ziņā Komisija ir tiesīga izvirzīt pārmetumu, kas izriet no paša pārsūdzētā sprieduma un ir vērsts uz tā pamatotību (51).

141. Šajā gadījumā Komisijas izvirzītā kritika apelācijas sūdzības ietvaros nav raksturojama kā tāda, kas ļautu secināt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pat ja Tiesa šajā sakarā ir kritizējusi pārsūdzēto spriedumu.

142. Ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, uz ko Vispārējā tiesa ir pamatojusies savā pārsūdzētajā spriedumā, izšķirošais kritērijs, kas Kopienu tiesību noteikumu pārkāpumu ļauj atzīt par pietiekami būtisku, ir attiecīgās Kopienu institūcijas pieļautā acīmredzamā un smagā robežu, kas ir noteiktas attiecībā uz tās novērtējuma sniegšanas varu, neievērošana. Ja šai iestādei ir tikai ļoti ierobežota rīcības brīvība vai pat tās nav, Kopienu tiesību pārkāpums vien var būt pietiekams, lai tiktu pierādīts pietiekami būtiska pārkāpuma izdarīšanas fakts (52).

143. No minētā izriet, kā Tiesai bija iespēja precizēt, ka Vispārējā tiesa nevar, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, izsecināt pietiekami būtiska Kopienu tiesību pārkāpuma esamību, nenosakot iestādes rīcības brīvību vai vismaz juridiski pietiekami nepaskaidrojot iemeslus vai apstākļus, kas izņēmuma kārtā varētu pamatot šādas analīzes nelietderību (53).

144. Tā kā Vispārējā tiesa nav noteikusi šīs rīcības brīvības robežas un nav paskaidrojusi, kāpēc nebija jāveic šāda analīze, pārsūdzētais spriedums attiecībā uz šo jautājumu Tiesai rada šaubas.

145. Taču šā pamata dēļ pārsūdzētais spriedums nav atceļams.

146. Prasība pret Komisija faktiski tika celta nevis saistībā ar normatīvajām darbībām, precīzāk runājot, kaitējošajām sekām, kas izriet no normatīvā akta, kurš ir pieņemts, izmantojot plašu rīcības brīvību (54), bet gan saistībā ar pakalpojumu konkursa izsludināšanas apstākļiem. Ja kādas Savienības institūcijas rīcībā ir pierādījumi par nepieciešamo rīcības brīvību lēmuma par publiskā iepirkuma konkursa izsludināšanas uzsākšanu pieņemšanai, tai tomēr nav nekādas rīcības brīvības attiecībā uz tai saistošo tiesību ievērošanu šādā procedūrā.

147. Līdz ar to, lai nebūtu jāizskata jautājums, lai konstatētu, vai ir izdevīgi, ka Tiesa ārpuslīgumiskās atbildības kārtību nosaka (55), pamatojoties uz normatīvo darbību, es uzskatu, ka kādas institūcijas norādīts fiziskas vai juridiskas personas autortiesību un zinātības pārkāpums, izsludinot publiskā iepirkuma konkursu, – kā Vispārējā tiesa to ir konstatējusi – ir vērtējams kā pietiekami būtisks tiesību pārkāpums, kura mērķis ir nodot tiesības privātpersonām, kā rezultātā var rasties tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu.

148. Pārmetums, kas izriet no Vispārējās tiesas pieļautās kļūdas tās izvērtējumā attiecībā uz pietiekami būtiska tāda tiesību pārkāpuma esamību, kura mērķis ir nodot tiesības privātpersonām, līdz ar to arī ir noraidāms.

149. Līdz ar to Komisijas izvirzītais piektais pamats ir pilnībā noraidāms.

2)      Par zaudējumu pastāvēšanu

a)      Pārsūdzētā sprieduma pamatu kopsavilkums

150. Pārsūdzētā sprieduma 291. punktā Vispārējā tiesa ir apstrīdējusi faktu, ka, neraugoties uz prasītāju pušu izvirzīto, taču nepietiekami precīzo sākotnējā izvērtējuma piedāvājumu, nevar tikt neņemts vērā fakts, ka Systran grupa cieta “reālus un konkrētus zaudējumus”, kas izpaudās “Systran zinātības vērtības kritumā pēc Komisijas veiktās tās izpaušanas” (pārsūdzētā sprieduma 292. punkts). Tā ir secinājusi materiālo zaudējumu, kas sastāv no trim galvenajiem elementiem, un morālā kaitējuma esamību.

151. Pirmkārt, tā ir konstatējusi, ka prasītāju pušu izplatītāju liecības norāda uz to, ka Komisijas attieksme ir radījusi zaudējumus Systran grupas komercdarbībai, zinot, ka šie zaudējumi izpaudās kā “potenciālo klientu zaudēšana un sarežģījumi darbā ar pašreizējiem klientiem” (pārsūdzētā sprieduma 293. punkts). Otrkārt, finanšu sabiedrību apliecinājumi un liecības (pārsūdzētā sprieduma 295. punkts) ļauj konstatēt “Systran pievilcības kritumu [tās] akcionāru, pašreizējo vai potenciālo investoru vai pārņēmēju” acīs (pārsūdzētā sprieduma 295. punkts). Treškārt, Systran revidentu apliecinājumi (pārsūdzētā sprieduma 298. punkts) parāda, ka Systran bija paredzējusi grāmatvedības atlikumu 11,6 miljonu eiro apmērā no savu nemateriālo aktīvu amortizācijas, proti, no intelektuālā īpašuma tiesību vērtības krituma (pārsūdzētā sprieduma 298. punkts).

152. Turklāt tā ir konstatējusi, ka, novērtējot zaudējumu atlīdzības izmaksājamo summu, ir jāņem vērā arī ciestais morālais kaitējums, šajā sakarā norādot, ka ar savu rīcību Komisija ir liegusi Systran tiesības, kas izriet no tās radītā darba, un šāda rīcība ir vērtējama par īpaši smagu tāpēc, ka Komisija ir institūcija, kas ir izstrādājusi dažādus noteikumus, ar kuriem tiek harmonizētas Kopienas tiesības autortiesību jomā, kuras apskatāmajā lietā nav ievērotas (pārsūdzētā sprieduma 324. punkts).

b)      Komisijas argumentu kopsavilkums

153. Savā astotajā pamatā, kas – kā mēs redzēsim – ietver kritiku galvenokārt par materiālo zaudējumu un morālā kaitējuma apjoma aprēķinu, ko ir iesniegušas prasītājas puses, kā arī par elementiem, kurus Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā, nosakot šo zaudējumu un kaitējuma apjomu, Komisija tomēr formāli apstrīd šādu materiālo zaudējumu esamību. Tā uzskata, ka apstrīdētā publiskā iepirkuma nodošana Gosselies nav radusies kļūdas rezultātā un līdz ar to tā nevarēja radīt nekādus zaudējumus. Tā arī skaidri apstrīd morālā kaitējuma pastāvēšanu, it īpaši uzsverot, ka Vispārējā tiesa nav konstatējusi nekādu morālo kaitējumu vai materiālos zaudējumus, kas būtu vērtējami 12 miljonu eiro apmērā.

154. Līdz ar to Tiesai – kā tas ir parādīts tālāk – šie divi pārmetumi būtu jāizvērtē pat tādā gadījumā, ja tie varētu tikt vienkārši noraidīti.

c)      Vērtējums

155. Vispirms ir jākonstatē, ka Komisijas apelācijas sūdzībā nav precīzi norādīts neviens negatīvi vērtēts sprieduma, kuru tiek prasīts atcelt, elements attiecībā uz Vispārējās tiesas konstatēto materiālo zaudējumu pastāvēšanu, ne arī tiesiskie argumenti, kas pamatotu šādu prasību. Ar Komisijas argumentāciju nekādi netiek apšaubītas ne Vispārējās tiesas konstatētās komerciālās vai finanšu grūtības, ne arī grāmatvedības atlikuma aplēses 11,6 miljonu eiro apmērā, kas ir materiālos zaudējumus veidojošie elementi, uz kuriem atsaucas prasītājas.

156. Tā kā šis iebildums neatbilst Tiesas statūtu 58. panta pirmajai daļai un tās Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktam (56), tas ir atzīstams par nepieņemamu.

157. Turklāt Vispārējā tiesa skaidri ir nospriedusi, ka Systran ciestais morālais kaitējums izpaužas tādējādi, ka tikušas liegtas tās tiesības, kas tai bija attiecībā uz radīto darbu. Pārsūdzētā sprieduma pamatojums šajā sakarā ir lakonisks un pat mazrunīgs, taču tas sniedz atbildi uz prasītāju pušu argumentāciju, kas ir norādīta pārsūdzētā sprieduma 272. punktā.

158. Līdz ar to Vispārējai tiesai nebūtu jāpārmet, ka tā nav konstatējusi morālā kaitējuma esamību.

159. No iepriekš veiktās analīzes izriet, ka iebildumi, ar kuriem Komisija apšauba Vispārējās tiesas analīzi attiecībā uz materiālo zaudējumu un morālā kaitējuma pastāvēšanu, ir jāatzīst par daļēji acīmredzami nepieņemamiem un daļēji acīmredzami nepamatotiem, precizējot, ka pārsūdzētā sprieduma pamati (tā 301.–326. punkts), kas ir veltīti minēto zaudējumu izvērtējumam, tiks izvērtēti tālāk, veicot Komisijas izvirzītā astotā pamata analīzi.

3)      Par cēloņsakarību (septītais pamats)

a)      Komisijas argumentu kopsavilkums

160. Komisijas izvirzītais septītais pamats, kurā tā kritizē cēloņsakarības starp konstatētajiem pārkāpumiem un identificētajiem zaudējumiem analīzi, sastāv no divām daļām.

161. Pirmajā daļā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kura izriet no kļūdainiem faktu konstatējumiem un pierādījumu sagrozīšanas, secinot, ka pastāv pietiekami tieša saikne starp tās rīcību un zaudējumiem, ko cieta Systran, kad tā 2008. gada beigās bija spiesta paredzēt resursus 11,6 miljonu eiro apmērā, lai amortizētu savus nemateriālos aktīvus. Tā uzskata, ka tās rīcība nav izraisījusi traucējumus Systran komercdarbībā un ka šī rīcība nav bijusi būtisks šķērslis iespējamo investoru piesaistei Systran (pirmais pārmetums). Tā arī norāda, ka, pārsūdzētā sprieduma 300. punktā atsaucoties uz tā 324. un 325. punktu, Vispārējā tiesa nav spējusi pamatot savu spriedumu attiecībā uz cēloņsakarību starp Systran norādīto morālo kaitējumu un tās rīcību (otrais pārmetums).

162. Otrajā daļā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot cēloņsakarības pastāvēšanu, iepriekš neizpētot to, vai Systran ir darījusi visu iespējamo, lai izvairītos no zaudējumiem vai mazinātu tos. Šajā sakarā tā uzsver, ka prasītājas puses nav izmantojušas apelācijas prasības iesniegšanas iespēju, kas bija to rīcībā, lai iebilstu pret publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kas šajā gadījumā ir prasība par LESD 263. panta atcelšanu vai prasība par Beļģijas vai Luksemburgas tiesību normu pārkāpumu.

b)      Vērtējums

163. Es uzreiz precizēšu, ka Komisijas izvirzītais pārmetums tās septītā pamata otrajā daļā, kas izriet no Vispārējās tiesas veiktās pārbaudes par cēloņsakarības pārrāvumu, manuprāt, ir pamatots tiktāl, ciktāl tas noteic, ka nav jāizskata divi pārmetumi, kas ir ietverti minētā septītā pamata pirmajā daļā. Taču saskaņā ar līdz šim ieturēto virzību iepriekšējos secinājumus, es tomēr sniegšu savu viedokli šajā sakarā, sniedzot Tiesai paskaidrojumus par šajā lietā aplūkojamo tiesību kopumu.

i)      Par cēloņsakarības pārrāvumu (septītā pamata otrā daļa)

164. Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru kaitējuma upurim saskaņā ar dalībvalstu kopējo vispārējo principu ir jādara viss iespējamais, lai novērstu iespējamos zaudējumus vai samazinātu to apjomu, pretējā gadījumā tam nāksies tos ciest (57).

165. Tāpat Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesa, kurā tikusi celta prasība par zaudējumu atlīdzību, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nenoskaidrojot, vai persona, kurai nodarīts kaitējums, ir piedalījusies šī kaitējuma radīšanā (58).

166. Šajā gadījumā – kā to norāda Komisija – ir konstatējams, ka no pārsūdzētā sprieduma pamatiem (291.–300. punkts), kuros tiek apskatīta cēloņsakarības pastāvēšana starp iespējamo pārkāpumu un minētajiem zaudējumiem, neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu šo jautājumu izskatījusi.

167. Prasītāju pušu norādītais apstāklis, ka Vispārējā tiesa bija nolēmusi izsludināt mutvārdu tiesas sēdi lietas dalībnieku uzklausīšanai trešo jautājumu sērijas ietvaros (59), lai uzzinātu, vai, veicot zaudējumu apmēra novērtējumu, tai ir jāņem vērā fakts, ka prasītājas puses ir darījušas visu iespējamo, lai mazinātu ciesto zaudējumu apmēru, ir uzskatāms par tādu, kas atspēko šo trūkumu.

168. Pat ja Vispārējā tiesa būtu ņēmusi vērā šos apstākļus, veicot zaudējumu apmēra novērtējumu, tomēr ir konstatējams, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojuma trūkuma šajā aspektā dēļ Tiesa nav spējīga veikt pārbaudi šajā sakarā.

169. Komisijas izvirzītā septītā pamata otrā daļa, kas ir saistīta ar faktu, ka nav ticis veikts cēloņsakarības pārrāvuma izvērtējums, ir atzīstama par pieņemamu.

170. Saskaņā ar šo pamatu pārsūdzētais spriedums arī būtu jāatceļ un lieta jānosūta atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā izskatītu šo jautājumu, jo Tiesa pati nevar to izskatīt.

ii)    Par tiešas cēloņsakarības pastāvēšanu (septītā pamata pirmā daļa)

171. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, tad Tiesas kompetencē saskaņā ar EKL 225. pantu ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un Vispārējā tiesas paredzētās tiesiskās sekas (60).

172. Tiesa ir nospriedusi, ka Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības jomā pastāv jautājums par cēloņsakarības pastāvēšanu starp zaudējumus radījušo faktu un zaudējumiem, kas ir šīs atbildības iestāšanās nosacījums, un tas ir juridisks jautājums, kas līdz ar to ir pakļauts tās kontrolei. Šādos apstākļos pamats, kas attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa kļūdaini esot nospriedusi, ka pastāv tieša cēloņsakarība starp Komisijas kļūdu un apelācijas sūdzības iesniedzējas sabiedrības apgalvotajiem zaudējumiem, ir pieņemams, jo tas attiecas tieši uz to faktu juridiskās kvalifikācijas pārbaudi, kuru veica Vispārējā tiesa un kuras rezultātā tā atzina, ka pastāv cēloņsakarība, un tiktāl, ciktāl šī pārbaude var tikt veikta, neapstrīdot izdarītos faktu konstatējumus un vērtējumu (61).

173. Šajā gadījumā ir konstatējams, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 291.–300. punktā ir kopīgi izvērtējusi Systran ciestos zaudējumus un cēloņsakarību starp šiem zaudējumiem un Komisijas rīcību, šo sakarību raksturojot kā “pietiekami tiešu” gan analīzes sākumā, gan tās beigās (pārsūdzētā sprieduma 291.–300. punkts).

174. Katrā ziņā apstāklis, ka šie pārsūdzētā sprieduma pamati ir nešķirami vai ka Vispārējā tiesa nav atsevišķi analizējusi cēloņsakarību, kas tiek norādīta attiecīgajos pamatos, neļauj konstatēt, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi juridiskās kvalifikācijas kļūdu attiecībā uz faktiem, ja vien no minētajiem motīviem skaidri neizriet, ka tā sekas ir izsecinājusi no saviem konstatējumiem, raksturojot Komisijas rīcību kā tiešo iemeslu konstatētajiem zaudējumiem (62).

175. Šajā sakarā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 292. punktā ir norādījusi, ka tā centās “izmērīt Komisijas rīcības sekas attiecībā uz Systran grupas aktivitātēm”, adresējot lietas dalībniekiem otro jautājumu sēriju.

176. Tā uzskatīja, ka, atbildot uz minētajiem jautājumiem, prasītāju pušu iesniegtie to izplatītāju apliecinājumi “ticami parādīja, ka tiesvedība starp uzņēmumu [..] un vienu no tās institucionālajiem klientiem padara šā uzņēmuma komercattiecības ar pašreizējiem un potenciālajiem klientiem sarežģītākas” (pārsūdzētā sprieduma 294. punkts). Tā arī uzskatīja, ka finanšu sabiedrību liecības un apliecinājumi “pietiekami pārliecinoši atspoguļo vairāku investoru reakciju, pieņemot lēmumu saglabāt investīcijas, investēt vai iegādāties tādu sabiedrību, kura tirgo informātikas programmatūru un kuras tiesības ir apstrīdējusi Komisija” (pārsūdzētā sprieduma 296. punkts). Visbeidzot tā konstatēja, ka Systran revidentu apliecinājumi ļāva noskaidrot, ka 11,6 miljonu eiro paredzēšana sabiedrības nemateriālo aktīvu amortizēšanai bija saistīta ar trim norādītajiem iemesliem, no kuriem pirmais bija tiesvedība ar Komisiju.

177. Līdz ar to ir iespējams konstatēt, ka šie dažādie Tiesas norādītie elementi tai neļāva konstatēt pietiekami tiešas un nepakārtotas cēloņsakarības pastāvēšanu starp minēto Komisijas rīcību un prasītāju pušu norādīto zaudējumu dažādām komponentēm. Tie tikai ļāva konstatēt, ka ar intelektuālo īpašumu saistītā tiesvedība starp Systran un Komisiju varēja veicināt tās ekonomiskās un grāmatvedības situācijas pasliktināšanos.

178. Līdz ar to, pirmkārt, šī saikne starp tiesvedību un Systran komercattiecību sarežģīšanos – kā izsakās Vispārējā tiesa – ir raksturota kā “pietiekami pārliecinoša”. Otrkārt, Vispārējā tiesa pati ir uzsvērusi, ka 11,6 miljonu eiro paredzēšana nemateriālo aktīvu amortizācijai ir pamatota ar trim apsvērumiem. Taču tā nav sniegusi nekādus precizējumus par zaudējumiem, tikai norādot, ka tie ir uzskatāmi par attiecināmiem uz strīdu starp Systran un Komisiju, un pamatojot sevis sniegto ciesto zaudējumu novērtējumu.

179. Šajā sakarā ir arī lietderīgi atzīmēt – kā tas iepriekš tika atgādināts –, ka, ja Tiesa apelācijas sūdzības ietvaros nevar apšaubīt Vispārējās tiesas sniegto ciesto zaudējumu novērtējuma izvēli, tad šī izvēle nepilnvaro pēdējo no minētajām instancēm nepilnīgi izskatīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības trešo saistību nosacījumu, kas norāda uz tiešas un nepakārtotas saiknes pastāvēšanu starp minēto pārkāpumu un zaudējumiem.

180. Komisijas pirmais izvirzītais pārmetums septītā pamata pirmajā daļā izriet no juridiskās kvalifikācijas kļūdas attiecībā uz cēloņsakarību, līdz ar to tas ir atzīstams par pieņemamu.

181. Taču Komisijas otrais izvirzītais pārmetums septītā pamata pirmajā daļā, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma pamatojuma trūkuma attiecībā uz cēloņsakarību starp tās uzvedību un prasītāju pušu norādīto morālo kaitējumu, ņemot vērā iepriekš veikto šā kaitējuma analīzi, ir noraidāms.

4)      Par zaudējumu apmēra novērtējumu (astotais pamats)

182. Ņemot vērā secinājumu, ko es esmu izdarījis iepriekš attiecībā uz septītā pamata par cēloņsakarības pastāvēšanu izvērtējumu, astotā pamata, kurā ietverta kritika par noteikto zaudējumu izvērtējumu, izskatīšana tiek veikta tikai papildu kārtā.

a)      Komisijas argumentu kopsavilkums

183. Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pamatojoties uz fiktīvas licences par Systran ciestajiem zaudējumiem laika posmā no 2004. līdz 2010. gadam vērtību. Precīzāk runājot, tā esot pieļāvusi acīmredzamu izvērtējuma kļūdu un sagrozījusi faktus, ņemot vērā minēto laikposmu, lai gan Gosselies attiecīgos darbus esot veikusi laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam; šo faktu Vispārējā tiesa esot konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 313. punktā. Līdz ar to pārsūdzētajā spriedumā esot konstatējama zināma pretruna un pamatojuma trūkums. Turklāt pretēji lietas materiālos esošajiem pierādījumu elementiem Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka pirmkoda modifikācijas licence ir neierasta tiktāl, ciktāl tā neatbilst programmatūru redaktoru tradicionālajam ekonomikas modelim, lai gan līgumos, kas kopš 1975. gada ir noslēgti ar Systran grupu, bija paredzētas Komisijas tiesības veikt vai likt veikt programmatūras EC‑Systran pielāgošanas un attīstības darbus.

184. Vispārējās tiesas veiktajā “papildu” piecu miljonu eiro summas novērtējumā arī esot konstatējama acīmredzama pretruna starp konstatētajiem faktiem un piemēroto aprēķinu. Tā pārsūdzētā sprieduma 321. punktā uzskatīja, ka Systran darbības un attīstība kopš 2004. gada ir notikusi ik gadu EUR 650 000 apmērā, lai gan iepriekš tā bija norādījusi, ka ziņas par Komisijas pieļauto zinātības par programmatūru izpaušanu izplatījās tikai 2005. gadā, bet plašākai sabiedrībai tika izziņotas tikai 2006. gadā.

185. Bez iepriekš norādītā morālā kaitējuma Komisija apstrīd arī tā novērtējumu. Tā norāda, ka, lai pieļautā rupjā kļūda netiktu pieskaitīta zaudējumu atlikumam, zaudējumu atlīdzības summai ir jābūt līdzvērtīgai zaudējumu apmēram. Tāpēc, pārsūdzētā sprieduma 324. un 325. punktā piespriežot Kopienai izmaksāt Systran EUR 1000, lai atlīdzinātu morālo kaitējumu, ņemot vērā Komisijas pieļautās kļūdas smagumu, Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi dalībvalstu kopējos vispārējos principus un Tiesas judikatūru.

b)      Vērtējums

186. Vispirms ir jāatgādina, ka, tā kā Vispārējā tiesa ir atzinusi kaitējuma esamību, tad vienīgi tās kompetencē ir prasības tvēruma ietvaros novērtēt, kādā veidā un apjomā tas ir jāatlīdzina, precizējot, ka Vispārējās tiesas spriedumam katrā ziņā ir jābūt pietiekami pamatotam un tajā ir jānorāda kritēriji, kas tiek ņemti vērā, nosakot ieturamās summas apmēru (63), lai tādējādi ļautu Tiesai veikt tiesiskuma pārbaudi.

i)      Par materiālajiem zaudējumiem

187. Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa saskaņā ar Direktīvas 2004/48 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir nolēmusi noteikt vienā reizē izmaksājamo zaudējumu kopsummu (pārsūdzētā sprieduma 301.–326. punkts). Tā šajā sakarā ir precizējusi, ka negatīvo ekonomisko seku metodes piemērošana, kas ir noteikta 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā, radīja būtiskas grūtības, jo Komisijas finanšu eksperts sistemātiski iebilda pret visiem prasītāju pušu finanšu eksperta centieniem (pārsūdzētā sprieduma 303.–306. punkts).

188. Tad Vispārējā tiesa detalizēti aprakstīja elementus, uz kuru pamata tika noteikta šī vienā reizē izmaksājamā zaudējumu kopsumma, norādot pamatsummu, kas sastāv no parāda summas vai tiesībām, kādas tai pienāktos gadījumā, ja Komisija būtu lūgusi izmantot aplūkojamās intelektuālā īpašuma tiesības (pārsūdzētā sprieduma 307.–319. punkts), papildu summas, kas ir nepieciešamas, lai ņemtu vērā elementus, kas nosaka, ka tikai parāda summas noteikšana neļautu atlīdzināt ciestos zaudējumus (pārsūdzētā sprieduma 320.–323. punkts), un, visbeidzot, summu, kas atlīdzinātu Systran ciesto morālo kaitējumu (pārsūdzētā sprieduma 324. un 325. punkts).

189. Komisija kritizē divus Vispārējās tiesas izraudzītos izvērtējumus kompensācijas pamatsummas un papildu summas noteikšanai.

190. Vispirms tā norāda, ka Vispārējā tiesa par atsauci vienā reizē izmaksājamo zaudējumu pamatsummas aprēķinam nevarēja ņemt vērā programmatūras pirmkoda modifikācijas licenci, bet ka tai bija jāņem vērā parastā programmatūras izmantošanas licence. Precīzāk runājot, tā kritizē faktu, ka šī izvēle ir balstīta uz argumentu, saskaņā ar kuru programmatūras pirmkoda modifikācijas licence ir neierasta, jo tā neietilpst programmatūru redaktoru tradicionālajā ekonomikas modelī (pārsūdzētā sprieduma 308. punkts). Tā uzskata, ka šis apliecinājums ir pretrunā lietas materiālos esošo pierādījumu elementiem, līgumiem, ko tā ir noslēgusi ar Systran grupas sabiedrībām, tādējādi šajā gadījumā pierādot, ka šāda veida licences nav neierastas.

191. Līdz ar to ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa bija spiesta aprēķināt pamatsummu, izvērtējot šādas hipotētiskas ikgadējās programmatūras pirmkoda modifikācijas licences parāda summu apmēru, kas hipotētiski tiek aprēķināts, pamatojoties uz programmatūras ikgadējo izmantošanas licences maksu, proti, uzskatot, ka šāda modifikācijas licence, ņemot vērā tās tvērumu, ir daudz dārgāka nekā parasta izmantošanas licence. Komisijas norādītie līgumi neļauj to šifrēto elementu dēļ apšaubīt šādas atšķirības pareizību, jo nevar tikt uzskatīts, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, par pamatu ņemot iepriekš aprakstīto pieņēmumu.

192. Komisija kritizē arī laikposmu, kuru Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā, lai novērtētu konstatēto materiālo zaudējumu pamatsummu. Tiktāl, ciktāl Gosselies darbus veica laikā no 2004. līdz 2006. gadam, Vispārējā tiesa, uzskatot, ka programmatūras pirmkoda modifikācijas ikgadējās licences parāda summa ir aprēķināma par laikposmu no 2004. līdz 2010. gadam (pārsūdzētā sprieduma 318. punkts), ir pieļāvusi acīmredzamu novērtējuma kļūdu.

193. Līdz ar to šajā sakarā ir pietiekami konstatēt, ka programmatūras pirmkoda modifikācijas ikgadējās licences parāda summas mērķis nav tieši kompensēt Systran ciestos zaudējumus Gosselies veikto darbu rezultātā, bet gan novērtēt vienā reizē izmaksājamo zaudējumu kopsummu, kuras mērķis ir atlīdzināt zaudējumus, kas radušies Systran tādēļ, ka Komisija bija piešķīrusi tiesības veikt programmatūras EC‑Systran Unix versijas Systran Unix attiecīgo elementu modifikāciju trešajām pusēm bez iepriekšējas atļaujas. Līdz ar to Vispārējā tiesa loģiski ir secinājusi (64), ka šāds parāds uzkrājās ik gadu visā modificētās programmatūras lietošanas laikā, proti, sākot no 2004. gada – laika, kurā tika konkretizēti zaudējumi, noslēdzot apstrīdēto līgumu ar Gosselies, un beidzot ar 2010. gadu – laiku, kad Vispārējā tiesa pasludināja spriedumu.

194. Turpretī Komisija pamatoti norāda, ka Vispārējā tiesa, novērtējot noteikto materiālo zaudējumu papildu apmēru, nav pamatojusi šāda vērā ņemtā laikposma izvēli.

195. Vispārējā tiesa norāda, ka šī papildu summa ir nepieciešama, lai varētu ņemt vērā citus būtiskos Systran zaudējumu elementus, sākot no 2004. gada, jo zaudējumu atlīdzināšana hipotētiskas programmatūras pirmkoda modifikācijas ikgadējās licences summas apmērā zaudējumus neatlīdzinātu (pārsūdzētā sprieduma 320. punkts). Šajā sakarā Vispārējā tiesa precizē, ka ik gadu, sākot no 2004. gada, tika veikta Systran darbība un attīstība EUR 650 000 apmērā, kas atbilst 6 % no apgrozījuma 2003. gadā (pārsūdzētā sprieduma 321. punkts), kas šo papildu kompensācijas apmēru par laiku no 2004. gada līdz 2010. gadam ļauj noteikt 5 miljonu eiro apmērā (pārsūdzētā sprieduma 322. punkts).

196. Tomēr – kā norādījusi Komisija – Vispārējā tiesa pati ir konstatējusi, ka ziņas par strīdu starp Systran un Komisiju izplatījās 2005. gadā un tika publiskotas 2006. gadā (pārsūdzētā sprieduma 289. punkts). Šis konstatējums ir jāsasaista ar dažādiem Vispārējās tiesas turpmākajos pamatos, kas ir izskatīti tālāk, konstatēto zaudējumu komponentēm (pārsūdzētā sprieduma 291.–300. punkts). No tiem izriet, ka nav iespējams noteikt Vispārējās tiesas konstatēto komercgrūtību (pārsūdzētā sprieduma 293. un 294. punkts) un finanšu grūtību (pārsūdzētā sprieduma 296. un 297. punkts) sākšanās laiku, kur tikai nepieciešamība nodrošināt grāmatvedības atlikumu ir datēta ar 2008. gada 31. decembri.

197. No tā izriet, ka pārmetums, kas izriet no papildu summas 5 miljonu eiro apmērā pamatojuma trūkuma, ir pamatots un ka Komisijas izvirzītais astotais pamats šajā sakarā ir atzīstams par pieņemamu.

ii)    Par morālo kaitējumu

198. Novirzoties no Systran iesniegtās prasības, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 325. punktā tās morālo kaitējumu ir novērtējusi 1000 eiro apmērā pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka Komisija ar savu rīcību bija liegusi tai tiesības uz tās radīto darbu, un šāda rīcība ir vērtējama par īpaši smagu tāpēc, ka Komisija ir institūcija, kas ir izstrādājusi dažādus noteikumus, ar kuriem tiek harmonizētas Kopienas tiesības autortiesību jomā, kuras apskatāmajā lietā nav ievērotas (pārsūdzētā sprieduma 324. punkts).

199. Līdz ar to ir konstatējams, ka Vispārējā tiesa, aprēķinot vienā reizē izmaksājamo zaudējumu kopsummu, ir patstāvīgi novērtējusi Systran ciesto morālo kaitējumu un šis izvērtējums, ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus, kas šajā gadījumā ir fakts, ka Komisija ir tā, kas izstrādājusi pārkāptos Savienības tiesību aktus, saskaņā ar Tiesas judikatūrā izvirzītajām prasībām (65) neietilpst Tiesas kontrolē.

200. Līdz ar to Komisijas izvirzītā astotā pamata otrā daļa ir noraidāma.

D –    Papildu secinājums

201. Kā izriet no iepriekš minētā, es uzskatu, ka Tiesa ir negatīvi novērtējusi pārsūdzēto spriedumu arī attiecībā uz lietas būtību. Gan Vispārējās tiesas sniegtais vērtējums diviem nosacījumiem, kuri rada Savienības ārpuslīgumisko atbildību un attiecas uz prettiesisku rīcību (sestā pamata pirmais iebildums) un uz tiešu cēloņsakarību starp konstatēto prettiesisko rīcību un zaudējumiem (septītā pamata pirmās daļas pirmais iebildums un tā paša pamata otrā daļa), gan zaudējumu novērtējums (astotais pamats) ietver kļūdas tiesību piemērošanā.

202. Šādos apstākļos es ierosinu Tiesai atcelt pārsūdzēto spriedumu saistībā ar iepriekš izklāstītajiem pamatiem, pat ja tas ir izdarāms, pamatojoties tikai uz vienu no pamatiem, un, ņemot vērā konstatētās kļūdas tiesību piemērošanā, nosūtīt lietu [Vispārējai tiesai] atpakaļ, lai tā pārskata iespējamās nelikumības pastāvēšanu, it īpaši Direktīvas 91/250 5. pantā paredzētās atkāpes no autoru ekskluzīvajām tiesībām ietekmi, un no jauna izvērtē tiešās cēloņsakarības pastāvēšanu starp prettiesisko rīcību un iespējamajiem zaudējumiem, kā arī izvērtē elementus, kas bijuši šās cēloņsakarības pārrāvuma iemesls, un, visbeidzot, pārskata pamatus tā, lai tā varētu pamatot minēto zaudējumu, it īpaši papildu materiālo zaudējumu, apmēru.

VII – Secinājumi

203. Ņemot vērā iepriekš veikto analīzi, es galvenokārt lūdzu Tiesu nospriest:

–      primāri:

1)      atcelt 2010. gada 16. decembra Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu lietā T‑19/07 Systran un Systran Luxembourg/Komisija;

2)      Systran SA un Systran Luxembourg SA Eiropas Savienības Vispārējā tiesā celto prasību par ārpuslīgumisko atbildību atzīt par nepieņemamu;

3)      piespriest Systran SA un Systran Luxembourg SA atmaksāt tiesvedības izdevumus;

–      pakārtoti:

1)      atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 16. decembra spriedumu lietā T‑19/07 Systran un Systran Luxembourg/Komisija;

2)      nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai;

3)      lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.


1 – Oriģinālvaloda – franču.


2 – Turpmāk tekstā – “Systran”.


3 – Tiesā netieši jau ir ierosinātas lietas par apgalvotiem Komisijas pieļautiem pārkāpumiem attiecībā uz vairākām preču zīmēm, proti, saistībā ar Eiropas projekta par navigācijas pakalpojumiem ar satelīta Galileo palīdzību attīstību, taču tā nav spējusi apspriest jautājumus, kuri var tikt izvirzīti prasībā par pārkāpumu. Skat. 2007. gada 20. marta rīkojumu lietā C‑325/06 P Galileo International Technology u.c./Komisija, ar kuru kā daļēji acīmredzami nepieņemama un daļēji acīmredzami nepamatota ir noraidīta apelācijas sūdzība par Tiesas 2006. gada 10. maija spriedumu lietā T‑279/03 Galileo International Technology u.c./Komisija (Krājums, II‑1291. lpp.). Turpretī Tiesai jau ir nācies bez pārsūdzētā sprieduma izskatīt šādas prasības par pārkāpumiem. Zīmolu tiesību jomā bez iepriekš minētā sprieduma lietā Galileo International Technology u.c./Komisija skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 10. aprīļa spriedumu lietā T‑195/00 Travelex Global and Financial Services un Interpayment Services/Komisija (Recueil, II‑1677. lpp.), patentu jomā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 5. septembra rīkojumu lietā T‑295/05 Document Security Systems/ECB (Krājums, II‑2835. lpp.).


4 – Šeit tikai tiek atgādināts, ka saskaņā ar Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.) 89. pantu,“[p]ar visiem publiskā iepirkuma līgumiem rīko iespējami plašu konkursu”, precizējot, ka Savienības iestādes tiek uzskatītas par līgumslēdzējām iestādēm attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem uz sava rēķina saskaņā ar minētās regulas 104. pantu. Vienlīdz var atgādināt arī, ka saskaņā ar tās pašas minētās regulas 93. panta 1. punkta f) apakšpunktu no Savienības publisko iepirkumu konkursiem var tikt izslēgti tie kandidāti vai pieteikumu iesniedzēji, kuriem pēc kādas citas publisko iepirkumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras ir konstatēta būtiska pienākumu neizpilde to līgumsaistību neizpildes rezultātā. Ja, neraugoties uz konkrētajā lietā notikušo saistību pārtraukšanu, nešķiet, ka tā būtu radusies līdzīgi kā minētajā piemērā, netieši tiek rosināts jautājums par programmatūru autortiesību noteikumu un publisko iepirkumu procedūras līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas noteikumu saskaņošanu. Jautājums, kas var rasties institūciju noslēgto informātikas pakalpojumu publisko iepirkumu ietvaros, attiecas uz programmatūras autortiesību, no vienas puses, un līguma pamatnoteikumu, kas attiecas uz minētajiem publiskajiem iepirkumiem, ievērošanas, no otras puses, saskaņošanu, un, lai nodrošinātu atbilstību 2000. gada 7. decembra spriedumā lietā C‑324/98 Telaustria un Telefonadress (Recueil, I‑10745. lpp., 62. punkts) nolemtajam, nosaka līgumslēdzējām iestādēm pienākumu “garantēt par labu ikvienam potenciālajam pieteikuma iesniedzējam tādu reklāmas līmeni, kas nodrošinātu izsludināto publisko iepirkumu atvērtību konkurencei, kā arī konkursa kārtības objektivitāti”.


5 – Turpmāk tekstā – “Gosselies”.


6 – Skaidrības labad un tā kā Systran un Systran Luxembourg ir atbildētājas apelācijas tiesvedībā, turpmāk tekstā tās tiks sauktas par “prasītājām” tiesvedībā Vispārējā tiesā.


7 – OV L 122, 42. lpp. Šī direktīva, kas grozīta ar Padomes 1993. gada 29. oktobra Direktīvu 93/98/EEK (OV L 290, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 91/250”),. tika kodificēta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/24/EK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (OV L 111, 16. lpp.). Pēdējā no minētajām direktīvām, ņemot vērā šīs lietas faktu rašanās laiku, nav piemērojama ratione temporis.


8 – Ir jāatzīmē, ka Komisija neapstrīd Vispārējās tiesas izvērtējumu attiecībā uz otro iebildi par nepieņemamību, ko tā ir izvirzījumi, pamatojoties uz Vispārējās tiesas kompetences neesamību attiecībā uz pārkāpuma konstatēšanu prasībā par ārpuslīgumisko atbildību.


9 – C‑214/08 P.


10 – Skat. 1987. gada 21. maija spriedumu apvienotajās lietās no 133/85 līdz 136/85 Rau Lebensmittelwerke u.c. (Recueil, 2289. lpp., 10. punkts), 2001. gada 9. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C‑80/99 līdz C‑82/99 Flemmer u.c. (Recueil, I‑7211. lpp., 39. punkts), kā arī spriedumu lietā Guigard/Komisija (minēts iepriekš, 39. punkts).


11 – Skat. 1987. gada 14. janvāra spriedumu lietā 281/84 Zuckerfabrik Bedburg u.c./Padome un Komisija (Recueil, 49. lpp., 12. punkts), 1988. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās no 106/87 līdz 120/87 Asteris u.c. (Recueil, 5515. lpp., 15. punkts), 1992. gada 13. marta spriedumu lietā C‑282/90 Vreugdenhil/Komisija (Recueil, I‑1937. lpp., 14. punkts), 1992. gada 8. aprīļa spriedumu lietā C‑55/90 Cato/Komisija (Recueil, I‑2533. lpp., 17. punkts), 2002. gada 26. novembra spriedumu lietā C‑275/00 First un Franex (Recueil, I‑10943. lpp., 43. punkts), kā arī 2010. gada 29. jūlija spriedumu lietā C‑377/09 Hanssens‑Ensch (Krājums, I‑7751. lpp., 17. punkts).


12 – Attiecībā uz Tiesas un Vispārējās tiesas attiecīgo kompetenču sadalījumu skat. 2004. gada 27. maija rīkojumu lietā C‑517/03 IAMA Consulting/Komisija, 2004. gada 8. oktobra rīkojumu lietā C‑248/03 Komisija/Trends u.c., 2005. gada 17. marta spriedumu lietā C‑294/02 Komisija/AMI Semiconductor Belgium u.c. (Krājums, I‑2175. lpp., 43.–49. punkts), kā arī 2005. gada 12. maija spriedumu lietā C‑315/03 Komisija/Huhtamaki Dourdan (18.–22. punkts).


13 – Attiecībā uz strīdiem par Savienības līgumsaistībām skat., piemēram, Heukels, T., “The contractual liability of the European Community revisited”, Heukels, T. un McDonnel, E. (izdevēji), The action for damages in Community law, Kluwer, 1997, 89. lpp.; Ritleng, D., “Les contrats de l’administration communautaire”, Droit administratif européen, 2007, 147. lpp.


14 – It īpaši skat. 1985. gada 11. jūlija spriedumu lietā 43/84 Maag/Komisija (Recueil, 2581. lpp., 26. punkts).


15 – It īpaši skat. 1986. gada 18. decembra spriedumu lietā 426/85 Komisija/Zoubek (Recueil, 4057. lpp., 4. punkts), 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑299/93 Bauer/Komisija (Recueil, I‑839. lpp., 20.–22. punkts) un 1999. gada 27. aprīļa spriedumu lietā C‑69/97 Komisija/SNUA (Recueil, I‑2363. lpp., 18. un 19. punkts).


16 – Spriedums lietā Guigard/Komisija (minēts iepriekš, 42. punkts).


17 – Skat. spriedumu lietā Guigard/Komisija (minēts iepriekš).


18 – Vispārējās tiesas izklāsts, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 61. un 62. punktā, rosina zināmus jautājumus. Proti, minētajā 61. punktā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka tās kompetence attiecībā uz līgumiskajiem jautājumiem ir “atkāpe no Kopienu tiesībām” un ka tā “attiecīgi” ir jāinterpretē – “tādējādi, [ka tā] attiecas tikai uz prasījumiem, kas izriet no līgumiem, vai kas tieši attiecas uz pienākumiem, kuri izriet no tiem”, kas pats par sevi ir taisnīgi. Tātad, pieņemot, ka tā ir, šāds novērojums tomēr paliek neskaidrs, jo ir vispārpieņemts, ka šajā lietā apskatītajos līgumos nav ietverta šķīrējklauzula, kas tai piešķirtu šādu līgumisko kompetenci. Turklāt 62. punktā tā ir precizējusi, ka, ja “tai ir jāizskata dažādi Komisijas līgumi, kas ir noslēgti [laikā no 1975. līdz 2002. gadam] un uz ko tā ir vērsusi uzmanību savā aizstāvībā, šāda pārbaude izriet no kompetences esamības konstatēšanas pienākuma un kā tāda tā nemaina strīda raksturu, klasificējot to kā līgumisku”. Tomēr galvenais Savienības tiesai uzdotais jautājums šajā lietā ir, vai šī ir minētā apgalvojuma faktiskā jēga, proti, kā mēs tālāk redzēsim, vai Savienības tiesai tik tiešām ir iespējams veikt un pat jāveic dažādu līgumu satura pārbaude, lai lemtu par savu kompetenci. Turklāt, no otras puses, ir jāņem vērā, ka šis apgalvojums netieši, bet skaidri attiecas uz sprieduma lietā Guigard/Komisija 43. punktu, taču paredzot pretēju nozīmi. Iepriekš minētajā punktā Savienības tiesa uzsvēra, ka tajā ierosinātā strīda līgumiskais raksturs, kas iepriekš tika pienācīgā kārtā konstatēts, nevarēja mainīties tikai tāpēc, ka attiecīgā persona atsaucās uz juridiskajām normām, kas neizrietēja no apskatāmā līguma, taču bija attiecināmas uz lietas dalībniekiem.


19 – Šajā sakarā ir būtiski uzstāt tieši uz to, ka Vispārējā tiesa, kā mēs tālāk redzēsim, pārsūdzētā sprieduma motīvu daļā ir izmantojusi vairākas un ļoti būtiskas atsauces uz savu analīzi attiecībā uz pieņemamību. It īpaši skat. pārsūdzētā sprieduma 153., 205., 215. un 219. punktu.


20 – It īpaši skat. 2003. gada 15. maija spriedumu lietā C‑193/01 P Pitsiorlas/Padome un ECB (Recueil, I‑4837. lpp., 32. punkts), 2008. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑521/06 P Athinaïki Techniki/Komisija (Krājums, I‑5829. lpp., 66. punkts), 2009. gada 9. jūlija spriedumu lietā C‑319/07 P 3F/Komisija (Krājums, I‑5963. lpp., 99. punkts), kā arī 2010. gada 18. novembra spriedumu lietā C‑322/09 P NDSHT/Komisija (Krājums, I‑11911. lpp., 65. un 66. punkts).


21 – Šajā sakarā ir arī jāatzīmē, ka triju gadu laikā no apstrīdētā konkursa izsludināšanas līdz tiesvedības par ārpuslīgumisko atbildību uzsākšanai Vispārējā tiesā Systran, kā tas izriet no paskaidrojumiem, ko sabiedrība sniedza savā rakstiskajā atbildē attiecībā uz Komisijas norādīto septīto pamatu saistībā ar tālāk aplūkoto cēloņsakarības pārtraukumu, apņēmās rast strīdam “līgumisku risinājumu”.


22 – Šāda izpēte pat ļautu nošķirt līgumiskos trūkumus, prettiesiskos aktus un darbības, kas var izrādīties delikātas. Šajā ziņā skat.: Varet. E., Le contentieux des licences de logiciel dans tous ses états, JCP‑E, 2012, Nr. 10, 1173. lpp.


23 –      Šajā gadījumā – tiesības, kas tiek piešķirtas saskaņā ar līgumu starp līgumslēdzējām pusēm; runa ir par līgumiskajām tiesībām vai materiālajām Direktīvas 91/250 EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV L 157, 45. lpp., un labojumi – OV 2004, L 195, 16. lpp., un OV 2007, L 204, 27. lpp.) transponēšanu un Bernē 1886. gada 9. septembrī parakstītās konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (revidēta Parīzē 1971. gada 24. jūlijā), redakcijā ar 1979. gada 28. septembra labojumiem (turpmāk tekstā – “Bernes konvencija”), ieviešanu.


24 – Par attiecīgajiem apstākļiem, kas ir jāņem vērā, interpretējot līgumus, it īpaši skat. Eiropas līgumu tiesību principu 5:102. pantu, 1998, izstrādājusi Eiropas Līgumu tiesību komisija jeb “Lando komisija”, no: Lando, O. un Beale, H. (izdevēji), Les principes du droit européen des contrats Parties I et II, Kluwer Law International, 2000. Skat. arī Kopējo atsauču ietvara projekta 8:102. pantu, no: von Bar, C., Clive, E. un Schulte-Nölke, H. (izdevēji), Study Group on a European Civil Code and the Research Group on EC Private Law (Acquis Group), Principles, Definitions and Model Rules of European Private Law – Draft Common Frame of Reference (DCFR), Sellier, European Law Publishers, 2009. Par šo tēmu skat. Komisijas 2001. gada 11. jūlija ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Eiropas līgumu tiesībām (COM(2001) 398, galīgā redakcija), Komisijas 2004. gada 11. oktobra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Eiropas līgumtiesības un acquis communautaire pārskatīšana: turpmākā virzība” (COM(2004) 651, galīgā redakcija), kā arī Komisijas 2003. gada 12. februāra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Rīcības plāns Eiropas saistību tiesību saskaņošanai” (COM(2003) 68, galīgā redakcija, OV C 63, 1. lpp.).


25 – Šajā ziņā it īpaši skat. Montero, E., “La communication des codes sources de logiciels. État de la question à la lumière de la jurisprudence belge et française et de la pratique contractuelle”, Revue de droit intellectue –, l’Ingénieur-conseil, Bruylant, 1995, Nr. 3‑5, 60. lpp.


26 – Tiesa ir nospriedusi, ka šie noteikumi ir jāinterpretē saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 66. panta 2. punktu, kā rezultātā ir secināms, ka tie neattiecas uz piedāvātajiem pretējiem pierādījumiem un pierādījumu papildināšanu (skat. 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija (Recueil, I‑8417. lpp., 71. un 72. punkts).


27 – 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā C‑243/04 P Gaki-Kakouri/Tiesa, 32. punkts. Skat. arī Vispārējās tiesas 2009. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑40/07 P un T‑62/07 P de Brito Sequeira Carvalho/Komisija, 113. punkts.


28 – Piemērus par pierādījumu noraidīšanu to novēlotas iesniegšanas un pamatojuma trūkuma dēļ skat. 1994. gada 3. februāra spriedumā lietā C‑308/87 Grifoni/EAK (Recueil, 1‑341. lpp., 7. punkts), 1998. gada 10. decembra spriedumā lietā C‑221/97 P Schröder u.c./Komisija (Recueil, I‑8255. lpp., 27. punkts) un spriedumā lietā Baustahlgewebe/Komisija (minēts iepriekš, 71.–75. punkts), kā arī Vispārējās tiesas 1991. gada 25. septembra spriedumā lietā T‑36/89 Nijman/Komisija (Recueil, II‑699. lpp., 28. un 29. punkts).


29 – Spriedums lietā Gaki-Kakouri/Tiesa (minēts iepriekš, 33. punkts).


30 – Pārsūdzētā sprieduma 252. punkts.


31 – Pārsūdzētā sprieduma 254.–260. punkts.


32 – OV L 157, 45. lpp., un labojumi – OV 2004, L 95, 16. lpp., un OV 2007, L 204, 27. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2004/48/EK”.


33 – Šis pārmetums ietver vairākus argumentus, kas precīzāk tiks analizēti tālāk.


34 – Spriedums lietā C‑352/98 P (Recueil, I‑5291. lpp.).


35 – 1996. gada 5. marta spriedums apvienotajās lietās C‑46/93 un C‑48/93 Brasserie du pêcheur un Factortame (Recueil, I‑1029. lpp., 56. punkts).


36 – Vispārējās tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedums lietā T‑351/03 Schneider Electric/Komisija (Krājums, II‑2237. lpp., 122. un nākamie punkti).


37 – Skat. pārsūdzētā sprieduma 205. un 215. punktu.


38 – It īpaši skat. 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑551/03 P General Motors/Komisija (Krājums, I‑3173. lpp., 51. punkts), kā arī 2011. gada 20. janvāra spriedumu lietā C‑90/09 P General Química u.c./Komisija (Krājums, I‑1. lpp., 71. punkts).


39 – It īpaši skat. spriedumu lietā Baustahlgewebe/Komisija (minēts iepriekš, 24. punkts).


40 – It īpaši skat. 2003. gada 8. maija spriedumu lietā C‑122/01 P T.Port/Komisija (Recueil, I‑4261. lpp., 27. punkts), kā arī spriedumu lietā GeneralQuímica u.c./Komisija (minēts iepriekš, 72. punkts).


41 – It īpaši skat. 1993. gada 26. aprīļa rīkojumu lietā C‑244/92 P Kupka-Floridi/ESK (Recueil, I‑2041. lpp., 9.–11. punkts) un 2011. gada 9. jūnija spriedumu lietā C‑401/09 P Evropaïki Dynamiki/ECB (Krājums, I‑4911. lpp.).


42 – Savā apelācijas sūdzības prasībā Komisija precizēja, ka savā ziņojumā par Direktīvas 91/250/EEK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību [COM(2000) 199, galīgā redakcija] īstenošanu un ietekmi tā ir norādījusi uz diverģences pastāvēšanu šajā sakarā starp dalībvalstīm, taču ka tā piekrīt noteiktu komentētāju viedokļiem attiecībā uz to, ka leģitīmais īpašnieks patiesībā nozīmē pircēju, licences pārņēmēju, īrnieku vai personu, kas ir pilnvarota izmantot programmatūru uz kādas no šīm personām rēķina.


43 – It īpaši skat. pārsūdzētā sprieduma 66., 67., 78., 109. un 115. punktu.


44 – It īpaši skat. pārsūdzētā sprieduma 215. un 261. punktu.


45 – Pārsūdzētā sprieduma 215. punkts.


46 – Spriedums apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame (minēts iepriekš, 56. punkts).


47 – Pārsūdzētā sprieduma 127. punkts.


48 – Spriedums lietā Bergaderm un Goupil/Komisija (minēts iepriekš, 42. un 44. punkts).


49 – Pārsūdzētā sprieduma 127.–261. punkts.


50 – Pārsūdzētā sprieduma 261. punkts.


51 – Šajā ziņā skat. 2007. gada 29. novembra spriedumu lietā C‑176/06 P Stadtwerke Schwäbisch Hall u.c./Komisija, 17. punkts.


52 – Spriedumi apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame (minēts iepriekš, 51. punkts) un lietā Bergaderm un Goupil/Komisija (minēts iepriekš, 41. un 42. punkts), 2002. gada 10. decembra spriedums lietā C‑312/00 P Komisija/Camar un Tico (Recueil, I‑11355. lpp., 53. un 54. punkts), kā arī 2003. gada 10. jūlija spriedums lietā C‑472/00 P Komisija/Fresh Marine (Recueil, I‑7541. lpp., 25. un 26. punkts).


53 – 2005. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑198/03 P Komisija/CEVA un Pfizer (Krājums, I‑6357. lpp., 63.–69. punkts).


54 – Spriedums apvienotajās lietās Brasserie du Pêcheur un Factortame (minēts iepriekš, 50. un 51. punkts).


55 – Tas, ko – cik man ir zināms – tā nav izdarījusi, jo tā nezināja, ka prasība par zaudējumu atlīdzību izriet no institūciju normatīvās darbības. Taču Vispārējā tiesa ir noteikusi šādu lietas virzību apstrīdētās valsts funkcijas ietvaros. Šajā sakarā būtu jāsalīdzina Vispārējās tiesas 2008. gada 10. decembra spriedums lietā T‑57/99 Nardone/Komisija, 162. punkts; 2010. gada 16. decembra spriedums lietā T‑143/09 P Komisija/Petrilli, 46. punkts, kā arī 2012. gada 12. jūlija spriedums lietā T‑308/10 P Komisija/Nanopoulos, 103. punkts, ņemot vērā Tiesas (īpašā palāta saskaņā ar Tiesas Reglamenta 123.b pantu) 2011. gada 8. februāra lēmumu lietā C‑17/11 RX par iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Petrilli pārskatīšanu, 3. un 4. punkts.


56 – It īpaši skat. 2000. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑458/98 P Industrie des poudres sphériques/Padome (Receuil, I‑8147. lpp., 65.–67. punkts), 2001. gada 20. septembra rīkojumu lietā C‑1/01 P Asia Motor France u.c./Komisija (Recueil, I‑6349. lpp., 44. punkts), 2005. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑420/04 P Gouvras/Komisija (Krājums, I‑7251. lpp.), 2007. gada 27. februāra spriedumu lietā C‑354/04 P Gestoras Pro Amnistía u.c./Padome (Krājums, I‑1579. lpp., 22. punkts).


57 – Skat. 1992. gada 19. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑104/89 un C‑37/90 Mulder u.c./Padome un Komisija (Recueil, I‑3061. lpp., 33. punkts). Skat. arī spriedumu apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame (minēts iepriekš, 85. punkts), 2000. gada 27. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑104/89 un C‑37/90 Mulder u.c./Padome un Komisija (Recueil, I‑203. lpp., 168. punkts), 2000. gada 16. marta spriedumu lietā C‑284/98 P Parlaments/Bieber (Recueil, I‑1527. lpp., 56. un 57. punkts), 2009. gada 24. marta spriedumu lietā C‑445/06 Danske Slagterier (Krājums, I‑2119. lpp., 61. punkts), 2010. gada 18. marta spriedumu lietā C‑419/08 P Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija (Krājums, I‑2259. lpp., 61. punkts), kā arī 2010. gada 12. maija rīkojumu lietā C‑451/09 P Pigasos Alieftiki Naftiki Etaireia/Padome un Komisija (39. un 40. punkts).


58 – Spriedums lietā Parlaments/Bieber (minēts iepriekš, 55. punkts). Skat. arī spriedumu lietā Komisija/Fresh Marine (minēts iepriekš, 45.–49. punkts).


59 – Skat. pārsūdzētā sprieduma 46. punktu.


60 – It īpaši skat. 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala (Krājums, I‑4951. lpp.) un 2009. gada 19. marta spriedumu lietā C‑510/06 P Archer Daniels Midland/Komisija (Krājums, I‑1843. lpp., 105. punkts).


61 – Skat. 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑440/07 P Komisija/Schneider Electric (Krājums, I‑6413. lpp., 191.–193. punkts).


62 – Spriedums lietā Komisija/Schneider Electric (minēts iepriekš, 204. punkts).


63 – It īpaši skat. 1999. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑257/98 P Lucaccioni/Komisija (Recueil, I‑5251. lpp., 34. un 35. punkts).


64 – Skat., piemēram, 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija (Recueil, I‑123. lpp., 372. punkts) un 2011. gada 27. oktobra spriedumu lietā C‑47/10 P Austrija/Scheucher – Fleisch u.c. (Krājums, I‑10707. lpp., 104. punkts).


65 – Tieši šajā jautājumā skat. 1998. gada 14. maija spriedumu lietā C‑259/96 P Padome/de Nil un Impens (Recueil, I‑2915. lpp., 25. punkts).