VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (trešā palāta)
2013. gada 9. oktobrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Phare programma – Būvizstrādājumu inovāciju un testēšanas centra attīstības projekts – Komisijas lēmums atgūt daļu izmaksāto summu – Tiešas ietekmes neesamība – Nepieņemamība
Lieta T‑259/11
Zinātnes, inovāciju un testēšanas centrs, Jelgava (Latvija), ko pārstāv E. Darapoļskis, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. van Nuffel un A. Sauka, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, ko biedrība “Zinātnes, inovāciju un testēšanas centrs” cēlusi saskaņā ar LESD 263. pantu un ar kuru tā lūdz atcelt Komisijas lēmumu, kas Latvijas Republikas Finanšu ministrijai nosūtīts ar 2010. gada 16. novembra vēstuli.
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
apspriedes laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz], tiesneši I. Labucka (referente) un D. Gracijs [D. Gratsias],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Atbilstošās tiesību normas
1 Padomes 1989. gada 18. decembra Regulā (EEK) Nr. 3906/89 par ekonomisku palīdzību Ungārijas Republikai un Polijas Tautas Republikai (OV L 375, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “Phare regula”), kuras nosaukums ir aizstāts ar Padomes 1990. gada 17. septembra Regulas (EEK) Nr. 2698/90, ar ko groza Regulu [..] Nr. 3906/89, lai sniegtu ekonomisko palīdzību arī citām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm (OV L 257, 1. lpp.), 1. pantu, vispārēji ir noteikts, ka “Kopiena sniedz ekonomisko palīdzību Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm”.
2 1998. gada 2. decembrī starp Eiropas Komisiju un Latvijas Republiku tika noslēgts Saprašanās memorands par nacionālā fonda izveidi.
3 2003. gada 19. septembrī Eiropas Komisija un Latvijas Republika parakstīja Finanšu memorandu, kurā bija paredzēts tostarp atbalstīt ekonomisko un sociālo kohēziju. Viens no šī atbalsta mērķiem bija attīstīt inovatīvu biznesa infrastruktūru un praktisko pētījumu infrastruktūru.
4 Kopš Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai Phare programmas vadību pilnībā nodrošināja valsts īstenošanas struktūras. Saskaņā ar Pievienošanās Eiropas Savienībai līguma 33. panta 1. punkta otro daļu tieša Komisijas iesaiste Phare programmas īstenošanā Latvijā attiecībā uz programmas vadību, ex‑ante pārbaudēm, publiskajiem iepirkumiem un līgumu un nolīgumu slēgšanu ar Komisijas 2004. gada 30. jūlija Lēmumu C(2004) 2897 tika atcelta.
Tiesvedības priekšvēsture
5 2005. gada 23. augustā Latvijas Finanšu ministrija un Zinātnes, inovāciju un testēšanas centrs (turpmāk tekstā – “ZITC”) noslēdza Nolīgumu Nr. 2003/004‑979‑06‑03/1/0027 par Phare finansējuma un valsts pamatbudžeta dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem piešķiršanu un izmantošanu (turpmāk tekstā – “Nolīgums”) projekta “Būvizstrādājumu inovāciju un testēšanas centra izveide” līdzfinansēšanai (Phare 2003. gada Nacionālās programmas projekts) Ekonomiskās un sociālās kohēzijas programmas Nr. 2003/004‑979‑06‑03 ietvaros.
6 Projekta mērķis bija veicināt būvizstrādājumu, materiālu ražošanas un būvniecības nozaru integrētu un uz zināšanām balstītu attīstību. Projekta ietvaros bija paredzēts uzbūvēt ēku, izveidot trīs pētniecības laboratorijas un uzņēmējdarbības inkubatoru.
7 Nolīguma izpildes termiņš bija noteikts 2006. gada 30. novembris, visas izmaksas pēc šī datuma saskaņā ar Nolīguma 7.3. pantu tiek uzskatītas par neattiecināmām.
8 2007. gada 6. augustā Latvijas Finanšu ministrija informēja Eiropas Komisiju par pirmo pārkāpumu Nolīguma izpildē. Valsts kredītrīkotājs (turpmāk tekstā – “NAO”) un Valsts palīdzības koordinators (turpmāk tekstā – “NAC”) informēja, ka Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (turpmāk tekstā – “CFCA”) 2006. gada 21. decembrī ir veikusi pārbaudi uz vietas un secinājusi, ka projekta ietvaros paredzētie darbi nav veikti pilnībā, un ka tālākos maksājumus tā ir pārtraukusi.
9 2008. gada janvārī un februārī Komisija ar neatkarīgu ekspertu palīdzību veica projekta revīziju un secināja, ka paredzētie darbi līdz 2006. gada 30. novembrim patiešām nebija pabeigti.
10 Procedūras laikā pēc pirmā pārkāpuma Komisija NAO nosūtīja 2009. gada 27. jūlija vēstuli REG 104138, kā arī paziņojumu par parādu EUR 101 810,80 apmērā nepamatoti izmaksātā Phare finansējuma atgūšanai. Komisija un Finanšu ministrija vairakkārt apmainījās ar informāciju, un to attiecīgie kompetentie ierēdņi tikās, lai noskaidrotu, kas ir noticis Nolīguma izpildes laikā, un noteiktu veicamos pasākumus iespējamā pārkāpuma gadījumā.
11 2010. gada jūnijā CFCA secināja, ka attiecīgā ēka tikusi ieķīlāta, Latvijas Finanšu ministriju par to neinformējot.
12 Pēc tam, 2010. gada 3. augustā, Latvijas Finanšu ministrija informēja Komisiju par šo otro pārkāpumu Nolīguma izpildē. Līdz ar to 2010. gada 16. novembrī Komisija tai nosūtīja vēstuli, kuras pielikumā bija ietverts Eiropas Komisijas lēmums par Phare 2003. gada Nacionālās programmas Latvijai Nolīgumu “Būvmateriālu inovāciju un testēšanas centra izveide” (2003/004‑979‑06‑03/1/0027) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kā arī paziņojums par parādu EUR 1 474 200,00 apmērā nepamatoti izmaksātā Phare finansējuma atgūšanai. Vēstulē Komisija informēja, ka, ņemot vērā tās rīcībā esošos dokumentus, tā secina, ka attiecīgā programma nav vadīta nedz saskaņā ar pareizas finanšu vadības principiem, nedz pienākumiem, kas izriet no 2003. gada 19. septembra Finanšu memoranda. Tā norādīja uz pārkāpumiem Nolīguma izpildē un lūdza atmaksāt nepamatoti izmaksāto Phare finansējumu.
13 Latvijas Finanšu ministrija veica ar attiecīgajiem Komisijas paziņojumiem par parādu prasīto atmaksu divu konstatēto pārkāpumu dēļ.
14 2010. gada 9. septembrī, pamatojoties uz Latvijas Krimināllikuma 177. panta trešo daļu, ar ko tiek inkriminēta krāpšana, pret ZITC Latvijā tika ierosināta krimināllieta. Savukārt prasītāja apgalvo, ka par minēto krimināllietu nav informēta.
15 2010. gada 10. septembrī Latvijas Finanšu ministrija cēla prasību Zemgales apgabaltiesā [..] par prettiesisko izdevumu piedziņu no prasītājas. 2011. gada 6. septembrī Zemgales apgabaltiesa nolēma apturēt tiesvedību līdz nolēmuma lietā T‑259/11 pieņemšanai.
16 Prasītāja civillietas, kurā Finanšu ministrija prasa, lai no prasītājas tiktu piedzīti prettiesiskie izdevumi, ietvaros Zemgales apgabaltiesā cēla pretprasību. Savā pretprasībā ZITC apstrīd Finanšu ministrijas lēmumu par Phare projekta ietvaros noslēgtā Nolīguma laušanu un izmaksātā finansējuma atmaksu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
17 Ar prasības pieteikumu, ko Vispārējās tiesas kanceleja saņēma 2011. gada 16. maijā, prasītāja ceļ šo prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
18 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 30. septembrī, Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību. 2011. gada 17. novembrī prasītāja par šo iebildi iesniedza savus apsvērumus.
19 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, atzīstot, ka Phare finansējuma piedziņa EUR 1 576 010,80 apmērā nav pamatota;
– noraidīt Komisijas iebildi par nepieņemamību;
– uzdot Komisijai izsniegt vajadzīgos dokumentus, lai pierādītu un apliecinātu prasības pamatotību;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.
20 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā acīmredzami nepieņemamu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 2011. gada 6. oktobrī Latvijas Republika iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
22 2011. gada 17. oktobrī Lietuvas Republika iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā prasītājas prasījumu atbalstam.
Par pieņemamību
23 Atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. un 3. punktam, ja lietas dalībnieks vēršas Vispārējā tiesā ar lūgumu pieņemt lēmumu par nepieņemamību, neaplūkojot lietu pēc būtības, tad, ja vien Vispārējā tiesa nelemj citādi, pārējā procesa par iebildi par nepieņemamību daļa notiek mutvārdos.
24 Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, un nolemj, ka nav jāuzklausa lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi.
Lietas dalībnieku argumenti
25 Savā iebildē par nepieņemamību Komisija atgādina atbilstošās Phare programmas tiesību normas, kurās, pēc Komisijas domām, nav ietverta neviena tieša saikne starp Komisiju un atbalsta saņēmēju. Tādējādi prasības pieteikums esot acīmredzami nepieņemams, jo atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai varētu atzīt, ka apstrīdētais Savienības akts tieši skar kādu fizisku vai juridisku personu, tam ir tieši jāietekmē attiecīgās personas tiesiskais stāvoklis un tā īstenošanai jābūt pilnīgi automātiskai un jāizriet vienīgi no Savienības regulējuma, nepiemērojot citus starpposma noteikumus (Vispārējās tiesas 2007. gada 11. decembra rīkojums lietā T‑156/06 Regione Siciliana/Komisija, Krājumā nav publicēts, 39. punkts, un 2007. gada 12. decembra rīkojums lietā T‑109/06 Vodafone España un Vodafone Group/Komisija, Krājums, II‑5151. lpp., 158. punkts).
26 Šajā ziņā Komisija uzskata, ka apstrīdētais lēmums prasītājas tiesisko stāvokli neietekmē. Šajā lēmumā esot vienkārši reglamentētas finanšu attiecības starp Savienību un tās dalībvalsti Latviju, un tam neesot nekādas iedarbības attiecībā pret prasītāju.
27 Latvijas valdībai neesot bijis nekāda pienākuma atgūt summas no prasītājas. Turklāt valsts nepamatoti saņemtā finansējuma piedziņas tiesvedība neesot pamatota ar Savienības tiesībām, bet gan ar valsts tiesībām. Starp Finanšu ministriju un prasītāju noslēgtā Nolīguma 12.1. un 12.3. punktā ir noteikts, ka minētais nolīgums ir noslēgts atbilstoši Latvijā spēkā esošajām tiesībām un ka visi ar Nolīguma noteikumu neizpildi saistītie strīdi tiek izskatīti saskaņā ar Latvijas tiesībās paredzēto procedūru.
28 Turklāt Komisija arī norāda, ka prasītājai nav nekādas intereses panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo tā atcelšana tai nesniegtu nekādas priekšrocības.
29 Ja Komisija apstrīdēto lēmumu nebūtu pieņēmusi vai vēl nebūtu to pieņēmusi, tas nekādā ziņā neietekmētu tiesvedību starp Latvijas Finanšu ministriju un prasītāju, kuru būtu iespējams uzsākt un kurā pat varētu tikt pieņemts galīgs lēmums arī bez nepieciešamības Komisijai pieņemt lēmumu par Latvijas valdībai veicamu Phare finansējuma atmaksu.
30 Prasītāja uzskata, ka iebilde ir nepamatota un ka Komisijas prasījumi ir noraidāmi.
31 Strīdīgais lēmums esot pietiekami individualizēts, jo tajā ir minēts gan projekts, gan prasītāja.
32 Runājot par tiešo ietekmi, tā būtībā norāda, ka apstrīdētais lēmums projekta saimnieciskās darbības subjektu, proti, prasītāju, ietekmējot tieši, jo, ņemot vērā Finanšu memorandā un Komisijas lēmumā noteiktos pienākumus, neesot bijis iespējams, ka Latvijas iestādes nevērsīsies pret prasītāju un nepiemēros sankcijas vai ka tās šīs sankcijas piemēros, neņemot vērā lēmumu, jo, šādi rīkojoties, tās nebūtu ievērojušas Finanšu memorandu un Komisijas lēmumu. Pastāvot tieša cēloņsakarība starp strīdīgā lēmuma pieņemšanu un prasītājai noteiktajām sankcijām. Tātad neesot nozīmes apstāklim, ka prasītāja nav strīdīgā lēmuma adresāte.
33 Visbeidzot, pēc strīdīgā lēmuma pieņemšanas un Komisijas prettiesisko darbību dēļ prasītājai de facto tiekot liegta vēlāka projekta īstenošana. Tai šī iespēja tiekot liegta Komisijas pieļautās kļūdas dēļ, jo tā nepamatoti uzskatīja, ka projekta īstenošanas laikā ir pieļauti smagi pārkāpumi. Turklāt Komisijas lēmumu (tostarp strīdīgā lēmuma) dēļ esot nopietni aptraipīta prasītājas reputācija.
Vispārējās tiesas vērtējums
34 Lai izvirzīto jautājumu par pieņemamību aplūkotu tā tiesiskajā kontekstā, ir jāatgādina, ka pat pirms Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai Phare programmas vadība pakāpeniski tika nodota valsts iestāžu ziņā un to uzdevums bija izveidot valsts īstenošanas struktūras, t.i., CFCA, NAC un NAO. Kopš Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai Phare programmas vadību pilnībā nodrošināja valsts īstenošanas struktūras (skat. iepriekš 4. punktu).
35 Kā izriet no grozītās Regulas Nr. 3906/89 teksta un kā tas ir apstiprināts judikatūrā, šajā regulā ir definēti tikai vispārīgi nosacījumi, ar kādiem Kopiena piešķir ekonomisko palīdzību attiecīgajām valstīm, it īpaši jomas, kurās jāveic pasākumi, un šīs palīdzības veids. Turpretī šajā regulā nav paredzēti nekādi vispārīgi vai īpaši noteikumi, saskaņā ar kuriem Kopiena finansē katru īpašo pasākumu (Vispārējās tiesas 2004. gada 10. maija spriedums apvienotajās lietās T‑314/03 un T‑378/03 Musée Grévin/Komisija, Krājums, II‑1421. lpp., 68. punkts).
36 Izskatāmajā lietā apstrīdēto lēmumu Komisija paziņoja Latvijas Republikai, no kuras Komisija atbilstoši minētā lēmuma 13. punktam plānoja atgūt neattiecināmās izmaksas EUR 1 474 200 apmērā.
37 Izskatāmajā lietā netiek apstrīdēts, ka prasītāja nav apstrīdētā lēmuma adresāte. Šādos apstākļos saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu fiziska vai juridiska persona par lēmumu, kas ir adresēts kādai citai personai, var vērsties tiesā tikai tad, ja šis lēmums to skar tieši un individuāli.
38 Runājot par tiešas ietekmes nosacījumu, ir jāatgādina, ka tas prasa, lai apstrīdētais Kopienas pasākums tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un nepieļautu jebkādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kas ir atbildīgi par tā ieviešanu, kura ir pilnīgi automātiska un izriet tikai no Kopienas tiesību aktiem, nepiemērojot citus starpposma noteikumus (skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Regione Siciliana/Komisija, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Runājot par pirmo iepriekšējā punktā minēto kritēriju, t.i., tiešas ietekmes uz prasītājas tiesisko situāciju esamību, ir jāatgādina iepriekš 35. punktā minētā judikatūra. Ir jāatgādina arī, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ļoti līdzīgā jautājumā Phare programmas finansētie tirgi ir uzskatāmi par valsts tirgiem, kas saista tikai saņēmēju dalībvalsti un saimnieciskās darbības subjektu. Turpretī netiek radītas nekādas tiesiskās attiecības starp pretendentiem un Komisiju, jo pēdējā minētā Savienības vārdā tikai pieņem lēmumus par finansējumu un tās tiesību akti savukārt nevar aizstāt Phare programmas saņēmējas dalībvalsts lēmumu. Līdz ar to šajā jomā nevar pastāvēt Komisijas attiecībā pret pretendentiem pieņemts tiesību akts, par kuru varētu tikt celta prasība atbilstoši EK līguma 173. panta ceturtajai daļai (šajā ziņā skat. Tiesas 1997. gada 22. aprīļa spriedumu lietā C‑395/95 P Geotronics/Komisija, Recueil, I‑2271. lpp., 12. punkts).
40 Kā to pamatoti secina Komisija, apstrīdētais lēmums neietekmē ZITC tiesisko situāciju. Apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka noteikta summa Phare finansējuma saskaņā ar Latvijas iestāžu sniegto informāciju ir izmaksāta prettiesiski un tā rezultātā Latvijas Republikai (nevis ZITC) ir pienākums attiecīgo summu atmaksāt Eiropas Savienības budžetā. Tādējādi apstrīdētais lēmums reglamentē finanšu attiecības starp Eiropas Savienību un Latvijas Republiku. Ar attiecīgo paziņojumā par parādu norādīto summu iemaksu Savienības budžetā Latvija apstrīdēto lēmumu ir izpildījusi.
41 Otrais apstrīdētā lēmuma tiešas ietekmes kritērijs prasa, lai netiktu pieļauta jebkāda rīcības brīvība šī pasākuma adresātiem, kas ir atbildīgi par tā ieviešanu, kura ir pilnīgi automātiska un izriet tikai no Kopienas tiesību aktiem, nepiemērojot citus starpposma noteikumus.
42 Pirmkārt, ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā nebija ietverts neviens noteikums, ar kuru no attiecīgajām Latvijas iestādēm tiktu prasīts, lai tās atgūtu summas no ZITC (skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 25. aprīļa rīkojumu lietā T‑244/00 Coillte Teoranta/Komisija, Recueil, II‑1275. lpp., 45.–49. punkts). Tomēr pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, ne no viena atbilstošo tiesību normu noteikuma, kas reglamentē Phare programmu Latvijā, šajā ziņā neizriet neviens pienākums.
43 Otrkārt, runājot par apstrīdētā lēmuma īstenošanas tiesību normām, ir jānorāda, ka valsts nepamatoti saņemtā finansējuma piedziņas tiesvedība, kā to pamatoti secina Komisija (skat. iepriekš 27. punktu), nav balstīta uz Savienības tiesībām, bet gan – atbilstoši Nolīguma 12.3. punktam – uz valsts tiesībām. Turklāt, kā tika norādīts iepriekš 16. punktā, pati prasītāja Zemgales apgabaltiesā ir cēlusi pretprasību.
44 Ne tikai no spēkā esošajām tiesību normām, bet arī no tiesvedības priekšvēstures turklāt ir skaidrs, ka šī finansējuma atlīdzināšana Eiropas Savienības budžetā nav atkarīga no tiesvedības starp kompetentajām Latvijas iestādēm un ZITC. Pat ja dažādu iemeslu dēļ Latvijas Finanšu ministrija zaudētu civillietu pret ZITC, Komisijas lēmums par nepamatoti saņemtā Phare finansējuma atmaksu Eiropas Savienības budžetā paliktu spēkā un jau pārskaitītā summa netiktu atmaksāta atpakaļ Latvijas valstij.
45 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētais lēmums prasītāju tieši neskar.
46 Līdz ar to nekādā ziņā nevar tikt uzskatīts, ka apstrīdētajā lēmumā Finanšu ministrijai ir noteikts pienākums piedzīt no prasītājas nepamatoti saņemtos Phare līdzekļus, nedz arī, ka tas rada tiesiskas sekas prasītājai.
47 Tātad, tā kā nav jāizvērtē, vai prasītāju apstrīdētais lēmums skar individuāli, nedz arī jautājums par interesi celt prasību, šī prasība ir noraidāma kā nepieņemama.
48 Tā kā prasība ir acīmredzami nepieņemama, ir jānoraida arī lūgums piekļūt Komisijas dokumentiem, kas attiecas uz lietas būtību.
Par tiesāšanās izdevumiem
49 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai rīkojums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) lūgumu piekļūt Komisijas dokumentiem arī noraidīt;
3) Zinātnes, inovāciju un testēšanas centrs atlīdzina tiesāšanās izdevumus;
4) nav jālemj par Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas pieteikumiem par iestāšanos lietā.
[Paraksti]