Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas 2017. gada 16. maija spriedumu lietā T-480/15 Agria Polska u.c./Komisija 2017. gada 20. jūnijā iesniedza Agria Polska sp. z o.o., Agria Chemicals Poland sp. z o.o., Star Agro Analyse und Handels GmbH, Agria Beteiligungsgesellschaft mbH

(lieta C-373/17 P)

Tiesvedības valoda – poļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Agria Polska sp. z o.o., Agria Chemicals Poland sp. z o.o., Star Agro Analyse und Handels GmbH, Agria Beteiligungsgesellschaft mbH (pārstāvji – P. Graczyk un W. Rocławski)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

pilnībā atcelt Vispārējās tiesas 2017. gada 16. maija spriedumu lietā T-480/15;

taisīt galīgu spriedumu šajā lietā Tiesā, proti, atzīt Komisijas lēmumu par spēkā neesošu;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Pirmais pamats attiecas uz LESD 101. un 102. panta kopsakarā ar LES 17. panta 1. punkta otro teikumu, ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 7. panta 2. punktu, kā arī ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 7. panta 1. un 2. punktu, pārkāpumu tādēļ, ka Vispārējā tiesa neesot pamanījusi acīmredzamās Komisijas pieļautās kļūdas, izvērtējot, vai ir pārkāpts LESD 101. vai 102. pants, vai ir Savienības interese uzsākt izmeklēšanu, kā arī vajadzīgo pieradīšanas līdzekļu apmēru.

Pirmā pamata ietvaros apelācijas sūdzības iesniedzējas norādīja konkrētas Vispārējās tiesas kļūdas, kas tostarp bija saistītas ar: i) apelācijas sūdzības iesniedzēju konkurentu darbību (denuncēšana valsts iestādēm) vienlaicīgs raksturs tika pamatots tikai un vienīgi uz tai iesniegtajiem paskaidrojumiem; ii) tā fakta neņemšanu vērā, ka lielākā daļa saistībā ar konkurentu denuncijām pieņemto administratīvo lēmumu un to rezultātā apelācijas sūdzības iesniedzējām uzlikto sodu tika atcelta; iii) tā apstākļa neņemšanu vērā, ka denuncijas tika adresētas arī iestādēm, kuru kompetencē nebija to izskatīšana, un ka, ņemot vērā riskus, ka tiks aizskarta to reputācija vai apdraudēts pārdoto produktu sākotnējais stāvoklis, varēja būt pamatota atbildīgo iestāžu informēšana; iv) atzinumu pēc Komisijas ieteikuma, – ka nav pietiekamas Savienības intereses uzsākt izmeklēšanu, lai arī darbības, uz kuram attiecās sūdzība, attiecās uz vairāku dalībvalstu teritorijām un uzņēmumiem, kas darbojas daudzos tirgos; kļūdainu atzinumu, ka tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegušas sūdzību valsts konkurences aizsardzības iestādē, liecina par to, ka tās izskatīšana ir šīs iestādes ekskluzīvajā kompetencē; v) tā fakta neņemšanu vērā, ka vajadzīgo pierādīšanas līdzekļu apmērs un vajadzīgo iesaistāmo resursu apmērs liecina par Komisijas kompetenci; vi) atzinumu, ka lietā netika izpildīti tā saucamie “procedūras ļaunprātīgas izmantošanas” nosacījumi.

Otrais pamats attiecas uz Savienības tiesību pilnvērtīgas efektivitātes principa (effet utile) pārkāpumu, kā arī uz šī principa kļūdainu interpretāciju attiecībā uz LESD 101. un 102. panta kopsakarā ar LESD 105. pantu, kā arī LES 17. panta 1. punktu piemērošanu praksē tādēļ, ka: i) netika ņemta vērā Komisijas loma Savienības konkurences aizsardzības sistēmā un tika pieņemts, ka Komisijai nav pienākuma pārbaudīt, vai valsts iestādēm ir atbilstoši resursi no Regulas Nr. 1/2003 izrietošo uzdevumu izpildei, ii) netika ņemti vērā apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti par to, ka neesot iespējams efektīvi panākt atlīdzību valsts tiesās, privāttiesiski prasot konkurences noteikumu īstenošanu, jo nepastāvot atbilstošas procedūras un ir beigušies Polijas tiesībās paredzētie prasības celšanas termiņi, iii) Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas, ka Polijas konkurences aizsardzības iestāde (Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji i Konsumentów [Konkurences un patērētāju aizsardzības biroja vadītājs]) neplāno efektīvi izmeklēt un sodīt par pārkāpumiem, lai arī nebija strīda par to, ka UOKiK vadītājs ir atteicies uzsākt procesu tādēļ, ka bija beidzies šajā laikā spēkā esošais viena gada prasību celšanas termiņš.

Trešais pamats attiecas uz tiesību uz efektīvu aizsardzību principa (Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13. pants), tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 1. punkts) un tiesību uz labu pārvaldību (Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts) pārkāpumu tādēļ, ka: i) tika atstāts spēkā Komisijas lēmums par apelācijas sūdzību iesniedzēju sūdzības noraidīšanu, nenosakot, vai ir pieļauts pārkāpums, lai arī valsts konkurences aizsardzības iestāde iepriekš formālu prasību dēļ un patiesas iespējas neesamības dēļ uzsākt procesu bija atteikusies izmeklēt pārkāpumu, lai privāttiesiskā ceļā panāktu zaudējumu atlīdzību, ii) kļūdaini tika atzīts, ka netika pārkāpts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, jo apelācijas sūdzības iesniedzējām bija iespēja pārsūdzēt Komisijas lēmumu par sūdzības noraidīšanu; iii) netika ņemts vērā, ka tiesības uz efektīvu aizsardzību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un uz labu pārvaldību iekļauj arī tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, kas šajā lietā netika ievērots, jo Komisija pieņēma lēmumu par atteikumu uzsākt procesu 4,5 gadus pēc tam, kad apelācijas sūdzības iesniedzējas bija iesniegušas sūdzību.

____________