ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA-BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ-BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 5. decembrī (1)
Lieta C‑478/16 P
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)
pret
Group OOD
Apelācija – Eiropas Savienības preču zīme – Eiropas Savienības preču zīmes definīcija un iegūšana – Relatīvi atteikuma pamati – Nereģistrētas preču zīmes vai citas tirdzniecībā izmantotas zīmes īpašnieka iebildums – Pārbaude, ko veic Apelācijas padome – Papildu vai papildinoši pierādījumi – Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta un 76. panta 2. punkta pārkāpums
1. Šī apelācijas sūdzība ļaus Tiesai precizēt savu judikatūru par valsts tiesību piemērošanu Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) procedūrās. Tāpēc sākumā būs jāanalizē, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kādu kļūdu tiesību piemērošanā, prasot EUIPO Apelācijas padomei pēc savas ierosmes izskatīt citus pierādījumus par valsts tiesībām.
2. Strīds, kas pašlaik tiek izskatīts apelācijas tiesvedībā, sākās, kad uzņēmums (Group OOD) cēla iebildumu pret Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2) 8. panta 4. punktu; šis uzņēmums bija citas līdzīgas nereģistrētas valsts preču zīmes īpašnieks, kuram bija prioritātes tiesības.
3. EUIPO struktūras (proti, Iebildumu nodaļa un Apelācijas padome) noraidīja Group OOD iebildumu, jo, pēc to domām, šis uzņēmums nebija sniedzis pietiekamus pierādījumus par valsts tiesībām, kas piemērojamas attiecībā uz tam piederošu nereģistrētu preču zīmi, vai arī bija sniedzis tos novēloti.
4. Tomēr Vispārējā tiesa atcēla (3) Apelācijas padomes galīgo lēmumu, pārmetot tai, ka tā nav izmantojusi tai piešķirto rīcības brīvību, lai pēc savas ierosmes pārbaudītu minēto valsts tiesību normu saturu un apjomu. Vispārējā tiesa turklāt noraidīja argumentu, ka informācija, kuru Group OOD bija sniedzis Apelācijas padomei, bija pilnīgi jauna, kas varēja pamatot tās rīcību.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Regula Nr. 207/2009 (4)
5. Saskaņā ar 8. panta 4. punktu:
“4. Ja nereģistrētas preču zīmes vai citas plašākā nekā tikai vietējas nozīmes tirdzniecībā izmantotas zīmes īpašnieks iebilst, tad preču zīmi, par kuru iesniegts pieteikums, nereģistrē, ja atbilstoši Kopienas tiesību aktiem vai tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuri attiecas uz šo zīmi:
a) tiesības uz šo apzīmējumu ir iegūtas pirms [Savienības] preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas vai prasītās prioritātes datuma attiecībā uz [Savienības] preču zīmes reģistrācijas pieteikumu;
b) šī zīme uzliek īpašniekam tiesības aizliegt kādas nākošās preču zīmes izmantošanu.”
6. [Regulas] 76. pantā “Faktu pārbaude, ko Birojs veic pēc savas iniciatīvas” ir noteikts šādi:
“1. Lietas izskatīšanas procesa laikā Birojs izskata faktus pēc savas iniciatīvas, tomēr lietas izskatīšanas procesos, kas attiecas uz relatīvu pamatu reģistrācijas noraidīšanai, Birojs aprobežojas ar faktu, pierādījumu un argumentu, ko puses iesniegušas, pārbaudi [(5)].
2. Birojs var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas laicīgi.”
B. Regula Nr. 2868/95 (6)
7. Tās 19. noteikumā attiecībā uz iebilduma pamatojumu ir noteikts:
“1. Līdz Biroja noteiktam termiņam, kas ilgst vismaz 2 mēnešus no dienas, kad iebilduma procedūru uzskata par uzsāktu saskaņā ar 18. noteikuma 1. punktu, Birojs dod iespēju iebilduma iesniedzējai pusei iesniegt faktus, pierādījumus un argumentāciju, kas pamato iebildumu, vai papildināt faktus, pierādījumus vai argumentāciju, kas jau ir iesniegti saskaņā ar 15. noteikuma 3. punktu.
2. Šā noteikuma 1. punktā minētajā termiņā iebilduma iesniedzēja puse sniedz arī pierādījumus par tās agrākās [preču] zīmes vai agrāko tiesību pastāvēšanu, spēkā esamību un aizsardzības apjomu, kā arī pierādījumus par to, ka tai ir tiesības iesniegt iebildumu. Jo īpaši iebilduma iesniedzēja puse iesniedz šādus pierādījumus:
[..]
d) ja iebildums pamatots ar agrākām tiesībām Regulas [Nr. 207/2009] 8. panta 4. punkta nozīmē, pierādījumus par to iegūšanu, pastāvēšanu un šo tiesību aizsardzības apjomu;
[..]
3. Informācija un pierādījumi, kas minēti 1. un 2. punktā, ir valodā, kurā notiek procedūra, vai kopā ar tulkojumu. Tulkojumu iesniedz termiņā, kas noteikts oriģināldokumenta iesniegšanai.
4. Birojs neņem vērā rakstiskus iesniegumus vai dokumentus, vai to daļas, kas Biroja noteiktajā termiņā nav iesniegti vai nav pārtulkoti procedūras valodā.”
8. Tās 20. noteikuma 1. punktā, kas attiecas uz iebilduma izskatīšanu, ir norādīts:
“1. Ja līdz 19. noteikuma 1. punktā minētā termiņa beigām iebilduma iesniedzēja puse nav pierādījusi tās agrākās [preču] zīmes vai agrāko tiesību pastāvēšanu, spēkā esamību un aizsardzības apjomu un nav pierādījusi, ka tai ir tiesības iesniegt iebildumu, iebildumu noraida kā nepamatotu.”
9. 50. noteikuma 1. punkta trešā daļa ir formulēta šādi:
“Ja apelācija ir vērsta pret Iebildumu nodaļas lēmumu, Padome, izskatot apelāciju, aprobežojas ar faktiem un pierādījumiem, kas sniegti līdz termiņiem, ko saskaņā ar Regulu un šajā pantā iekļautajiem noteikumiem noteikusi vai precizējusi Iebildumu nodaļa, ja vien Padome neuzskata, ka saskaņā ar Regulas [76.] panta 2. punktu jāņem vērā papildu vai papildinoši fakti un pierādījumi.”
II. Tiesvedības priekšvēsture
10. 2012. gada 13. februārī (7)Kosta Iliev iesniedza EUIPO Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz dažiem pakalpojumiem, kas ietilpst Nicas nolīguma 35., 39. un 43. klasē (8). Viņš vēlējās reģistrēt šādu grafisko apzīmējumu:
11. 2012. gada 11. jūlijā Group OOD iebilda pret jauna apzīmējuma reģistrāciju saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 41. pantu, apgalvojot, ka ir nereģistrētas grafiskas preču zīmes īpašnieks, kuru tas ir izmantojis Bulgārijā, Čehijas Republikā, Ungārijā, Polijā un Slovākijā attiecībā uz 39. klasē ietvertajiem pakalpojumiem un kura pastāvīgi ir attēlota šādi:
12. Group OOD, balstoties uz daudziem dokumentiem, apgalvoja, ka no 2003. gada tas izmanto nereģistrēto preču zīmi attiecībā uz starptautiskajiem autobusu pārvadājumu pakalpojumiem, nodrošinot regulāru autobusu satiksmi maršrutā Sofija (Bulgārija) – Prāga (Čehijas Republika).
13. Ar 2013. gada 14. jūnija lēmumu Iebildumu nodaļa noraidīja Group OOD iebildumu, jo tas nebija precīzi norādījis valsts tiesības, saskaņā ar kurām attiecīgajās dalībvalstīs ir jāaizliedz izmantot reģistrācijai pieteikto preču zīmi, un šajā ziņā nebija sniedzis pierādījumus.
14. Apelācijas ceturtā padome noraidīja Group OOD iesniegto apelāciju par Iebildumu nodaļas lēmumu (9), būtībā nospriežot, ka:
a) Group OOD iebilduma procedūrā nav sniedzis pierādījumus par piemērojamajām valsts tiesībām;
b) iebilduma procedūrā iesniegtajos dokumentos saistībā ar nereģistrētu Bulgārijas preču zīmi nav iekļauta neviena norāde uz Bulgārijas tiesībām, tādējādi nav ievērotas Regulas Nr. 2868/95 19. noteikuma 2. punkta prasības;
c) norāde uz trim Bulgārijas tiesību normām Apelācijas padomei tika sniegta novēloti, jo tā bija jāiesniedz iebilduma procedūrā paredzētajos termiņos;
d) nav sniegta tāda informācija par Bulgārijas tiesībām kā Zakon za markite i gueografskite oznachenija (10) 12. panta 6. punkta versija oriģinālvalodā un pierādījums tam, ka šīs tiesību normas teksta izcelsme ir oficiāls un uzticams avots;
e) katrā ziņā Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkts nav piemērojams, jo tikai norāde vien uz dažām valsts tiesību normām, ņemot vērā jau minētās nepilnības, neveido nedz faktu, nedz pierādījumu šīs tiesību normas izpratnē.
III. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
15. Group OOD cēla prasību Vispārējā tiesā par Apelācijas padomes 2014. gada 1. augusta lēmuma atcelšanu. Tas izvirzīja trīs pamatus, kas attiecīgi balstīti uz Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punkta, 76. panta 2. punkta un 8. panta 4. punkta pārkāpumiem.
16. Vispārējā tiesa, izvērtējusi šos trīs pamatus kopā, pārsūdzētajā spriedumā piekrita Group OOD izvirzītajām tēzēm. Tā kā prasība vispirms attiecās uz prasītāja pienākumu sniegt pierādījumus par Bulgārijas tiesību aktu saturu saskaņā ar Regulas Nr. 2868/95 19. noteikuma 2. punkta d) apakšpunktu, tiesai bija jānoskaidro, vai Apelācijas padome, kurai šāda informācija tika sniegta pirmo reizi, varēja to ņemt vērā.
17. Atbilstoši pārsūdzētajam spriedumam, pirmkārt, Regulas Nr. 2868/95 19. noteikuma 2. punkta d) apakšpunktā nav precīzi un izsmeļoši norādīti dokumenti, ar kuriem jāpamato iebildums, kas ir celts saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu. Šajā tiesību normā ir tikai atgādināts pienākums sniegt pierādījumus par agrāko tiesību iegūšanu, pastāvēšanu un aizsardzības apjomu šī panta izpratnē un nav sniegti sīkāki paskaidrojumi (11). Vispārējā tiesa noraidīja apgalvojumu, ka Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktā paredzētā Apelācijas padomes rīcības brīvība attiecībā uz novēloti iesniegtu faktu un pierādījumu ņemšanu vērā bija jāīsteno ierobežoti (12).
18. Otrkārt, Vispārējā tiesa noraidīja EUIPO argumentu, ka atsauces uz trim Bulgārijas tiesību normām nav papildu informācija (vienīgā informācija, kas jāpieņem, ja tā iesniegta novēloti), bet pilnīgi jauna informācija. Vispārējā tiesa šos pierādījumus uzskatīja par pierādījumiem, kas apliecina nereģistrētas Bulgārijas preču zīmes iegūšanu, esamību un aizsardzības apjomu 8. panta 4. punkta izpratnē.
19. Katrā ziņā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka saistībā ar norādi uz Bulgārijas tiesību sistēmas normām ir jāpiemēro Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkts, uz kuru Group OOD atsaucās procesā Apelācijas padomē. Turklāt, pat pieņemot, ka šī norāde bija nepietiekama, lai izpildītu pienākumu sniegt pierādījumu par valsts tiesībām, Apelācijas padomei bija jāizmanto tai piešķirtā rīcības brīvība, kuru tā nav īstenojusi (13).
20. Attiecībā uz pienākuma sniegt pierādījumu par valsts tiesībām saskaņā ar Regulas Nr. 2868/95 19. noteikuma 2. punkta d) apakšpunktu izpildi pārsūdzētajā spriedumā ir konstatēts, ka nedz Regulā Nr. 207/2009 un Regulā Nr. 2868/95, nedz judikatūrā nav precizēts, ka ir jāsniedz pierādījumi par šo normu saturu. Tāpēc tā secināja, ka Apelācijas padome nevarēja lūgt, lai iebilduma iesniedzējs iesniegtu izvilkumu no Darzhaven vestnik (Bulgārijas Oficiālais Vēstnesis) vai no oficiāla Bulgārijas dokumenta, it īpaši tāpēc, ka procedūra EUIPO norisinājās angļu valodā. Šajā ziņā tā uzskatīja, ka, lai pareizi identificētu piemērojamo valsts tiesisko regulējumu un ļautu preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējam īstenot tiesības uz aizstāvību, nav nepieciešams tiesību akta teksts no oficiāla avota (14).
21. Vispārējā tiesa, pēc analoģijas piemērojot spriedumu ITSB/National Lottery Commission (15), norādīja, ka EUIPO kompetentajām struktūrām ir jāizvērtē attiecībā uz valsts tiesībām sniegtās informācijas uzticamība un apjoms. Šim mērķim tām pēc savas ierosmes ir jāiegūst informācija par šīm valsts tiesībām gadījumā, ja tas ir nepieciešams, lai izvērtētu atteikuma pamata piemērošanas nosacījumus un, it īpaši, apgalvoto faktu esamību vai iesniegto dokumentu pierādījuma spēku.
22. Ja bija šaubas par valsts tiesību ticamu atveidi, to piemērojamību vai interpretāciju, Apelācijas padomei bija jāīsteno savas pārbaudes pilnvaras, sīkāk izvērtējot minēto valsts tiesību normu saturu un apjomu gan pēc savas ierosmes, gan lūdzot iebilduma iesniedzējam pamatot informāciju, kas bija sniegta par Bulgārijas tiesībām (16).
23. Vispārējā tiesa secināja, ka, neīstenojot savas pārbaudes pilnvaras, Apelācijas padome nevarēja neņemt vērā atsauci uz Bulgārijas Preču zīmju likuma 12. panta 6. punktu, kuru iebilduma iesniedzējs bija iekļāvis sūdzībā. Līdz ar to tā atcēla apstrīdēto lēmumu, piespriežot EUIPO un K. Iliev segt savus tiesāšanās izdevumus pašiem un atlīdzināt Group OOD tiesāšanās izdevumus.
IV. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
24. Apelācijas sūdzība Tiesas kancelejā ir reģistrēta 2016. gada 19. septembrī. Atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību Group OOD iesniedza 2017. gada 23. janvārī.
25. EUIPO lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un piespriest Group OOD atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Savukārt minētais uzņēmums lūdz Tiesai noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26. Pēc abu lietas dalībnieku lūguma saskaņā ar Reglamenta 76. panta 1. punktu tiesas sēde, kurā piedalījās abi lietas dalībnieki, notika 2017. gada 28. septembrī.
V. Apelācijas sūdzības pārbaude
A. Par pirmo apelācijas pamatu, kas balstīts uz Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta, aplūkojot to kopsakarā ar Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punktu, pārkāpumu
1. Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
27. EUIPO, pirmkārt, apgalvo, ka Tiesa esot skaidri noteikusi pienākumus, kuru neizpildes dēļ preču zīmes nedrīkst reģistrēt, – ir jāizpilda ne vien abi Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā paredzētie nosacījumi attiecībā uz valsts tiesībām, bet arī jāsniedz pierādījumi par minēto tiesību aktu (17). Šī pienākuma neizpildes sekas nevarot tikt novērstas procesā Apelācijas padomē tad, ja iebilduma iesniedzējs noteiktajā termiņā nav sniedzis Iebildumu nodaļai informāciju par valsts tiesisko regulējumu.
28. Otrkārt, EUIPO ieskatā Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punktu, ir piemērojams tikai attiecībā uz faktiem un pierādījumiem, kas Apelācijas padomei ir iesniegti pirmo reizi un kas ir papildu vai papildinoši pierādījumi tiem, kas iesniegti, izpildot 8. panta 4. punktā paredzēto nosacījumu.
29. Treškārt, tas uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka jebkādas informācijas sniegšana attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu bija jāuzskata par tādu, kas papildina pierādījumus, kuri tika pievienoti agrāk, izpildot 8. panta 4. punktā paredzētos piemērošanas nosacījumus.
30. Ceturtkārt, pārsūdzētajā spriedumā neesot pārbaudīts, vai pastāv pietiekami cieša saikne starp informāciju par valsts tiesisko regulējumu, kas tika iesniegta Apelācijas padomei, un to, kas savlaicīgi tika iesniegta Iebildumu nodaļai. Šādas saiknes neesamības gadījumā pierādījumi esot bijuši uzskatāmi par “pilnīgi jauniem”, nevis par “papildu” vai “papildinošiem” pierādījumiem.
31. Group OOD apstrīd EUIPO argumentus, it īpaši noliedzot to, ka atsauce uz Bulgārijas Preču zīmju likuma 12. panta 6. punktu ir pilnīgi jauns apgalvojums vai pierādījums un ka strīds attiecas tikai uz šo jautājumu.
32. Tas, piekrītot Vispārējās tiesas viedoklim, uzskata, ka Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktā paredzēto rīcības brīvību var īstenot tad, kad sniegtajiem pierādījumiem ir zināma nozīme strīda risinājumam un kad procesa stadija, kurā tie tiek sniegti, un ar to saistītie apstākļi ļauj tos ņemt vērā.
33. Group OOD ieskatā Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā nav ietverta prasība sniegt pierādījumus par valsts tiesisko regulējumu, bet par agrāko tiesību saturu. Valsts normas ir tikai viens no pierādījumiem, lai apliecinātu, ka pastāv spēkā esošas subjektīvas tiesības uz nereģistrētu preču zīmi, uz kuru ir balstīts tās īpašnieka iebildums. Turklāt Regulā Nr. 2868/95 nav precizēti konkrēti elementi, ar kuriem var tikt pierādīts to valsts tiesību normu saturs, kas reglamentē tiesības uz nereģistrētām preču zīmēm.
34. Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvoja EUIPO, Group OOD norāda, ka, ja Apelācijas padome būtu izmantojusi savu rīcības brīvību, tas neaizskartu K. Iliev tiesības uz aizstāvību. Savukārt ir pārkāptas Group OOD tiesības, jo tā izvirzītie argumenti netika apspriesti, lai gan bija izpildīti Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi.
2. Apelācijas pamata izvērtējums
35. Pēc EUIPO domām, tā kā pierādījumi par valsts tiesībām pirmo reizi tika iesniegti procedūrā Apelācijas padomē, Vispārējai tiesai esot bijis jāpamato noraidījums, jo šīs padomes rīcības brīvība neietver jaunu pierādījumu pārbaudi (18).
36. Apelācijas tiesvedībā principā varot tikt analizēta tikai Group OOD iesniegto pierādījumu juridiskā kvalifikācija (attiecībā uz Bulgārijas tiesībām). No šī viedokļa raugoties, būtu jānoskaidro vienīgi tas, vai tie bija “jauni” vai “papildu” pierādījumi. Pēc to kvalificēšanas būtu jāapsver tiesiskās sekas, kuras izraisīja [pierādījumu] raksturs attiecībā uz Apelācijas padomei piešķirtās rīcības brīvības īstenošanu.
37. Tomēr es uzskatu, ka šim jautājumam piemīt kāds svarīgāks aspekts, kas pamato rūpīgāku izvērtējumu. Izvērtējot Apelācijas padomes funkcijas, it īpaši būs jāņem vērā: a) valsts tiesību statuss šāda veida procesos; ii) rīcības brīvības ierobežojumi attiecībā uz novēloti iesniegtiem pierādījumiem, un iii) tas, kad pierādījumi ir jāuzskata par jauniem vai papildu pierādījumiem. Tikai atrisinot šos jautājumus, būs iespējams atbildēt uz EUIPO prasījumu.
a) Valsts tiesību akta ņemšana vērā procesos saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu
38. Gadījumā, kad Regulā Nr. 207/2009 ir atsauce uz valsts tiesībām, tās var kļūt par pamatelementu, lemjot, piemēram, par to, vai attiecībā uz reģistrācijai pieteikto preču zīmi pastāv atteikuma pamats. Tā tas ir gadījumā, kas ietverts šīs regulas 8. panta 4. punktā, saskaņā ar kuru strīda atrisināšanai ir atļauts ņemt vērā gan “Kopienu tiesību aktus”, gan “tās dalībvalsts tiesības, kura reglamentē minēto zīmi [nereģistrētu preču zīmi vai citas plašākā nekā tikai vietējas nozīmes tirdzniecībā izmantoto zīmi]”.
39. Šādos gadījumos tieši EUIPO struktūras ir visvairāk ieinteresētas, lai netiktu reģistrētas zīmes, kuras vēlāk būs iespējams sekmīgi apstrīdēt spēkā neesamības atzīšanas procesā. Šīs sabiedrības intereses attaisno novēloti iekļauto pierādījumu ņemšanu vērā (19).
40. Tiesa ir nospriedusi, ka spēkā neesamības atzīšanas procesos saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 53. panta 2. punktu “šī norma pieteikuma iesniedzējam, lai viņš, balstoties uz agrākām tiesībām, varētu aizliegt Kopienas preču zīmes izmantošanu, uzliek pienākumu iesniegt ITSB ne vien pierādījumus, kas apliecina, ka viņš atbilst izvirzītajiem nosacījumiem atbilstoši valsts tiesību aktiem, kurus viņš lūdz piemērot, bet arī elementus, kas pierāda šo tiesību aktu saturu” (20).
41. Šīs judikatūras automātiska piemērošana tādiem iebilduma procesiem kā šajā lietā rada zināmas grūtības. Proti, šīs judikatūrā izvirzītās prasības izriet no Īstenošanas regulas 37. noteikuma b) punkta iii) ievilkuma interpretācijas (21), kurā expressis verbis ir minētas valsts tiesības, kas tiek saprastas kā valsts tiesiskais regulējums. Šīs regulas 19. noteikuma 2. punkta d) apakšpunktā, gluži pretēji, kā pierādījumus iebildumam, kas balstīts uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu, ir prasīts sniegt pierādījumu par agrāko tiesību, uz kurām atsaucas iebilduma iesniedzējs, “iegūšanu, pastāvēšanu un aizsardzības apjomu”. Atsauce uz valsts tiesību aktiem, kuri jāsaprot kā “valsts tiesiskais regulējums”, labākajā gadījumā ir atsauce uz konceptiem, kuri pārklājas.
42. Tādējādi Īstenošanas regulas 19. noteikuma 2. punkta d) apakšpunkts ir jāuzskata par procesuālo noteikumu, kas in concreto regulē iebilduma iesniedzēja, kurš atsaucas uz agrāku nereģistrētu preču zīmi (kā tas ir šajā lietā), pienākumu.
43. Tādējādi, tā kā Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā ir ietverta atsauce uz “dalībvalsts tiesību aktiem, kuri attiecas uz šo zīmi”, ir jānoskaidro, kam ir jāsniedz pierādījumi par šāda (valsts) tiesiskā regulējuma pastāvēšanu un saturu. Skaidrs, ka atkārtoti norādītajā 19. noteikumā iebilduma iesniedzējam nav noteikts pienākums iesniegt valsts tiesību aktus, ja ir citi līdzekļi, lai sniegtu pierādījumus par tā prioritāras nereģistrētas preču zīmes iegūšanu, pastāvēšanu un aizsardzības apjomu. Taču, ja tā tiesības uz nereģistrētu zīmi (tostarp aizliegt izmantot preču zīmi, kuras reģistrācijas pieteikumu iesniedzis tā oponents) ir aizsargātas ar valsts tiesību aktiem (22), uz kuriem viņš atsaucas, ir jācenšas precizēt vismaz šo pēdējo minēto saturu.
44. Šajā gadījumā tiks piemēroti Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punkta otrajā teikumā ietvertie parastie noteikumi pierādījumu jomā (tam, kurš apgalvo, ir jāpierāda). Tomēr valsts tiesiskā regulējuma gadījumā šis princips ir jāprecizē.
45. Kā jau esmu norādījis, EUIPO ir ieinteresēts nereģistrēt zīmes, kuras ir iespējams sekmīgi apstrīdēt spēkā neesamības atzīšanas procesos, lai arī tas būtu tikai labas pārvaldības principa piemērošanas dēļ. Ņemot vērā lēmuma, kas jāpieņem, sekas, EUIPO struktūrām nav jāizvairās no pilnīga vērtējuma, kas attiecīgā gadījumā ietver pienākumu pēc savas ierosmes veikt valsts tiesību pārbaudi. Tās nevar kļūt tikai par “vienkāršām prasītāja iesniegtu valsts tiesību dokumentāras pārbaudes padomēm” (23), proti, tās nevar aprobežoties ar to, ka “vienkārši apstiprina valsts tiesības, kā tās ir norādījis spēkā neesamības atzīšanas pieteikuma iesniedzējs” (24).
46. Tiesas judikatūru šajā jomā varētu kvalificēt kā neskaidru. No vienas puses, tajā ir uzsvērts iebilduma iesniedzēja pienākums sniegt pierādījumus par preču zīmes iegūšanu vai pastāvēšanu, spēkā esamību un aizsardzības apjomu (25). No otras puses, tajā ir uzsvērts EUIPO pienākums pēc savas ierosmes izvērtēt minēto valsts tiesību normu piemērošanas nosacījumus un apjomu (26).
47. Manuprāt, otrā no šīm divām pieejām ir atbilstošāka, lai pierādītu tādu valsts tiesību saturu, ar kurām tiek aizsargāts nereģistrēts apzīmējums. Šī pieeja ir izmantota spriedumā ITSB/National Lottery Commission (27), kurā Tiesa viennozīmīgi apstiprināja, ka “līdz ar to Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 20. punktā nospriežot, ka “apstākļos, kad ITSB var būt pienākums ņemt vērā tostarp tās dalībvalsts tiesības, saskaņā ar kurām aizsardzību saņem agrākas tiesības, kas ir pieteikuma par spēkā neesamību pamatā, ITSB pēc savas ierosmes, izmantojot līdzekļus, kas šim nolūkam tam šķiet piemēroti, ir jāiegūst informācija [(28)] par attiecīgās dalībvalsts tiesībām, ja šāda informācija ir nepieciešama, vērtējot konkrēta spēkā neesamības pamata piemērošanas nosacījumus, tostarp norādīto faktu patiesumu vai iesniegto dokumentu pierādījumu spēku”.
48. Tātad EUIPO struktūrām (29) ir jācenšas papildināt pierādījumus par valsts tiesībām, lai iebilduma procesā pieņemtais lēmums būtu pēc iespējas detalizēts, ņemot vērā, ka tas, iespējams, nākotnē tiks apstrīdēts. Tādējādi arī Tiesai būs vieglāk īstenot savas (neierobežotas kompetences) pilnvaras, interpretējot valsts tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 65. panta 2. punktu (30).
49. Šis pienākums neskar iebilduma iesniedzēja pierādīšanas pienākumu. EUIPO veiks pārbaudi pēc savas ierosmes gadījumā, kad tam būs norādes attiecībā uz valsts tiesībām, – gan apgalvojumi par to saturu, gan procesā iesniegtie elementi, uz kuru pierādījumu spēku ir norādīts (31), tostarp tikai pirmšķietami pierādījumi (32).
50. Tas, vai šīs norādes ir pietiekamas, lai radītu pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt valsts tiesisko regulējumu, būs atkarīgs no konkrētās lietas apstākļiem. Viens no šiem apstākļiem ir tieši tas, ka norādes par valsts tiesībām ir sniegtas vēlīnā procesa stadijā Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta izpratnē. Otrs apstāklis varētu būt tas, ka abas puses zina vai arī tām būtu jāzina gan valoda, gan attiecīgās valsts tiesības, jo tām abām ir tā pati valstspiederība, it īpaši tāpēc, ka strīds attiecas uz šo dalībvalsti.
b) Procesā Apelācijas padomē novēloti iesniegts pierādījums
51. Regulas Nr. 207/2009 76. panta, uz kura pārkāpumu ir atsaucies EUIPO, 1. punkta pirmajā teikumā ir nostiprināts (vispārējs) princips par faktu pārbaudes veikšanu pēc savas ierosmes, kas ir jāievēro visām Biroja struktūrām. Tomēr šī panta otrajā teikumā ir ieviesti pielāgojumi “lietas izskatīšanas procesiem, kas attiecas uz relatīvu pamatu reģistrācijas noraidīšanai”, – proti, pārbaudi veic tikai attiecībā uz pušu apgalvotajiem pamatiem un prasījumiem. Šis iepriekš minētais precizējums atspoguļo aizlieguma lemt ultra petita principu, un tas nevar pārsteigt, ja runa ir par procesiem, kuri norisinās pēc sacīkstes principa un kuru robežas nosaka pašas puses (33).
52. Ņemot to vērā, šī 76. panta 2. punktā ir ietverts izņēmums attiecībā uz norādīto faktu un sniegto pierādījumu nepieņemamību, kuri abos gadījumos ir iesniegti vai norādīti novēloti. Saskaņā ar to EUIPOvar neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas savlaicīgi (34).
53. Tiesa šo tiesību normu savā judikatūrā (35) pastāvīgi ir interpretējusi tādējādi, ka “parasti un, ja kādā normā nav paredzēts citādi, lietas dalībnieki var iesniegt faktus un pierādījumus arī pēc tam, kad beigušies saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 normām šādai iesniegšanai noteiktie termiņi, un ka EUIPO, tostarp tā apelācijas padomēm, nekādā ziņā nav aizliegts ņemt vērā novēloti norādītos vai iesniegtos faktus un pierādījumus” (36).
54. Tāpat pastāvīgajā judikatūrā arī ir precizēts, ka, ņemot vērā darbības vārda “var” lietojumu, ar attiecīgo normu EUIPO ir piešķirta plaša rīcības brīvība un tam, lemjot par to, vai konkrētā gadījumā ir jāņem vērā novēloti sniegti pierādījumi, vienmēr ir jānorāda pamatojums (37).
55. Saskaņā ar šo judikatūru šīs rīcības brīvības īstenošana iebildumu procesos it īpaši ir pamatota tad, ja EUIPO uzskata, ka, pirmkārt, šie novēloti iesniegtie pirmšķietamie pierādījumi patiešām var ietekmēt iebilduma procesa iznākumu un, otrkārt, ja procesa stadija, kurā šī novēlotā iesniegšana notikusi, un pārējie ar to saistītie apstākļi neliedz tos ņemt vērā (38).
56. Tiesas spriedumā, kas tika pasludināts pēc pārsūdzētā sprieduma, ir paredzēti šīs rīcības brīvības ierobežojumi (39). Lietā EUIPO/Grau Ferrer Īstenošanas regulas 50. noteikuma 1. punkta trešā daļa tika interpretēta tādējādi, ka rīcības brīvība iebildumu procesos nav attiecināma uz jauniem pierādījumiem, jo šajā tiesību normā ir minēti tikai papildu pierādījumi (40).
57. EUIPO apelācijas sūdzības (41) galvenokārt ir balstītas uz šo judikatūrā sniegto precizējumu. Tomēr uzskatu, ka nav jāpielīdzina atšķirīgi jautājumi: a) apelācijas sūdzība lietā EUIPO/Grau Ferrer attiecās uz pierādījumiem par valsts preču zīmes pastāvēšanu un spēkā esamību (42); b) izskatāmajā lietā, gluži pretēji, tiek aplūkoti pierādījumi par valsts tiesisko regulējumu, ņemot vērā ar to saistītās atšķirības.
58. Proti, šajā kontekstā valsts tiesības, kas ir piemērojamas atbilstoši Regulai Nr. 207/2009, nevar tikt uzskatītas tikai par faktu, jo saskaņā ar šīs regulas 65. panta 2. punktu, – vismaz saskaņā ar tā interpretāciju, ko tam ir sniegušas EUIPO struktūras, – Vispārējā tiesa var veikt pilnīgu [valsts tiesību] tiesiskuma pārbaudi un pēc savas ierosmes var pārbaudīt šo tiesību saturu un piemērošanas nosacījumus (43). Šo divējādo būtību aplūkošu nākamajā daļā.
c) Jauns, papildu vai papildinošs pierādījums
59. Savā apelācijas sūdzībā EUIPO apgalvo, ka, lai pieņemtu papildu pierādījumus par valsts tiesisko regulējumu, citiem pierādījumiem par šiem pašiem tiesību aktiem ir jābūt iesniegtiem pirms noteiktā termiņa beigām un savlaicīgi. Tā tas neesot bijis šajā lietā, jo norādes par Bulgārijas tiesībām Group OOD iesniedza tikai Apelācijas padomei (nevis Iebildumu nodaļai, kas ir zemāka instance).
60. Izskatāmās lietas mērķiem jaunu pierādījumu (44) raksturo saiknes ar citu iepriekš iesniegtu dokumentu neesamība, kā arī tā novēlota iesniegšana. Papildinošs vai papildu pierādījums, gluži pretēji, ir pierādījums, ko pievieno citiem noteiktajā termiņā savlaicīgi iesniegtiem pierādījumiem.
61. Šī nošķiršana, kā arī katras pierādījumu kategorijas sekas izriet no Tiesas judikatūras: “ja Biroja noteiktajā termiņā nav iesniegti nekādi pierādījumi par attiecīgās preču zīmes izmantošanu, Birojam pēc savas ierosmes ir jānoraida iebildumi. Savukārt, ja [šīs izmantošanas] pierādījumi ir iesniegti Biroja noteiktajā termiņā, joprojām var iesniegt papildinošus pierādījumus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, New Yorker SHK Jeans/ITSB, C‑621/11 P, EU:C:2013:484, 28. un 30. punkts)” (45).
62. Valsts tiesību saturu šajā kontekstā veido gan faktiskie apstākļi (pusei, kura uz tiem atsaucas, tie ir jānorāda un jāiesniedz vismaz pirmšķietams pierādījums par to esamību), gan tīri juridiski elementi (Vispārējai tiesai un attiecīgā gadījumā Tiesai ir jānosaka, vai EUIPO struktūras šo saturu ir interpretējušas pareizi vai nepareizi).
63. Ņemot vērā tieši šo simbiozi, EUIPO struktūrām ir jārīkojas aktīvi, lai noteiktu valsts tiesību normu nozīmi un apjomu, ja tajās notiekošajos procesos uz tām ir veikta atsauce tādējādi, ka tās var tikt uzskatītas par pirmšķietamu pierādījumu. Balstoties uz šo apgalvojumu un sniedzot minimālu dokumentāru pamatojumu, turpmāk sniegtie pierādījumi ļaus Apelācijas padomei tos kvalificēt nevis kā jaunus, bet kā papildu vai papildinošus pierādījumus.
64. Tomēr ir jājautā, vai kādu no šīm kvalifikācijām var attiecināt uz pierādījumiem par valsts tiesībām tādā situācijā kā šajā lietā aplūkotā, kurā iesaistītās puses ir vienas un tās pašas valsts valstspiederīgie, kuras ir vienas un tās pašas valsts tiesību sistēmas subjekti un kuras EUIPO iesniedza tādu pašu sūdzību kā savā valstī, proti, Bulgārijā.
d) Iepriekš minēto interpretācijas pamatnostādņu piemērošana šim gadījumam
65. Pārsūdzētā sprieduma 57. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka trīs Bulgārijas tiesību normas, uz kurām Group OOD ir atsaucies Apelācijas padomē, nav jauni pierādījumi, jo tie ir saistīti ar iepriekš iesniegtiem elementiem, lai iebilduma procesā pierādītu minētās nereģistrētās preču zīmes iegūšanu, pastāvēšanu un aizsardzības apjomu (46).
66. Attiecībā uz juridisko kvalifikāciju šis pierādījumu izvērtējums principā ir jāpārbauda Tiesai apelācijas tiesvedībā (47). Šajā ziņā ir jāsniedz daži precizējumi.
67. Pirmkārt, sprieduma Grau Ferrer 27. punkts ir jāinterpretē kopsakarā ar tā iepriekšējo 26. punktu, no kura izriet, ka šī lieta attiecas uz pierādījumiem par izmantošanu, un, tā kā tie netika sniegti, EUIPO pēc savas ierosmes bija jānoraida iebildums (48). Tātad iebilduma iesniedzējs nebija sniedzis Iebildumu nodaļai pierādījumu par preču zīmes, uz kuru daļēji bija balstīts tā iebildums, esamību. Tagad, gluži pretēji, netiek apstrīdēts, vai ir pierādījumi tam, ka iebilduma iesniedzējs ir izmantojis nereģistrētu preču zīmi, it īpaši Bulgārijā, neatkarīgi no to lielāka vai mazāka pierādījuma spēka.
68. Šādos apstākļos Apelācijas padomei iesniegtais pierādījums par Bulgārijas tiesībām, ņemot vērā tā juridisko aspektu, papildināja pierādījumu par nereģistrētas preču zīmes iegūšanu, turpinātu pastāvēšanu un (it īpaši) aizsardzības apjomu saskaņā ar Īstenošanas regulas 19. noteikuma 2. punkta d) apakšpunktu. Tāpēc, no šī viedokļa raugoties, Vispārējā tiesa nepieļāva kļūdu, kvalificējot pierādījumus kā papildu pierādījumus.
69. Otrkārt, no pārsūdzētā sprieduma 35. punkta izriet, ka Group OOD nebija iesniedzis Iebildumu nodaļai nevienu pierādījumu par piemērojamajiem valsts tiesību aktiem. Tiesas sēdē tika noskaidrots, ka Bulgārijas Preču zīmju likuma 12. panta 6. punkts pirmo reizi tika minēts procesā Apelācijas padomē (49).
70. Tomēr, treškārt, nevar neņemt vērā, ka gan jaunās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs, gan Group OOD bija no Bulgārijas, viņus pārstāvēja profesionāli [advokāti], attiecībā uz kuriem varēja uzskatīt, ka viņi zina savas valsts tiesības, it īpaši saistībā ar nereģistrētu preču zīmju aizsardzību. Tomēr pretēji tam, ko apgalvo EUIPO, šajā ziņā netiktu mazinātas tiesības uz aizstāvību, ne arī rastos tā apgalvotā tiesiskā nenoteiktība (50).
71. It īpaši nevar konstatēt, ka abas attiecīgās puses procesā Iebildumu nodaļā šaubījās par tām piemērojamo valsts tiesību saturu. Jaunas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēju (K. Iliev), Bulgārijas valstspiederīgo, Bulgārijas tiesās aizstāvēja Bulgārijas advokāti, atsaucoties uz Bulgārijas tiesībām, un vēlāk šo strīdu izskatīja EUIPO saistībā ar Savienības preču zīmes reģistrāciju. Šādos apstākļos Group OOD varēja uzskatīt, ka pienākums sniegt pierādījumu sava iebilduma pamatojumam attiecas nevis uz valsts tiesībām, kuru saturs, šķiet, nebija apstrīdams, bet tikai uz attiecīgajiem faktiskajiem apstākļiem (proti, par agrāka nereģistrēta apzīmējuma izmantošanas apjomu plašākā nekā tikai vietējas nozīmes tirdzniecībā). Taču kā tas ir attiecībā uz EUIPO?
72. Birojs savu īpašo nostāju attiecībā uz valsts tiesībām pauž iebildumu procesos, kas balstīti uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu. Attiecīgā Bulgārijas valsts tiesību norma bija skaidri iekļauta sadaļā par valsts tiesībām, kuras EUIPO publicē savās Pamatnostādnēs attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmju pārbaudi (konkrēti, sadaļā par iebildumu iesniegšanu, pamatojoties uz šo pantu) (51). Ņemot vērā šo informāciju un iepriekš minētās nepilnības attiecībās starp pieteikuma iesniedzēju un iebilduma iesniedzēju, ir saprotams, kāpēc iepriekš minētais neuzskatīja, ka tam ir pienākums sniegt Iebildumu nodaļai precīzākas norādes uz valsts normām, kas šajās pamatnostādnēs jau bija minētas.
73. Šajos īpašajos apstākļos Iebildumu nodaļa bez grūtībām varēja lūgt iebilduma iesniedzējam sniegt paskaidrojumus par valsts tiesībām, tādējādi nepārkāpjot procesuālo tiesību vienlīdzības principu, jo otra puse pēc tam varēja izvirzīt argumentus, kurus tā šajā ziņā uzskatītu par atbilstošiem. Piemēram, nekas neliedza šai EUIPO struktūrai veikt pierādījumu savākšanas pasākumus saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 78. panta 1. punktu (52), ja tai radās šaubas par minēto valsts tiesību interpretāciju un piemērojamību, īstenojot tai piešķirtās pārbaudes pilnvaras, kā to norādīja Vispārējā tiesa (53).
74. Visbeidzot, pieprasot, kā, šķiet, apgalvo EUIPO, lai iebilduma procesa sākumā tiktu iesniegti pierādījumi par visiem un katru no Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā minētajiem nosacījumiem, rastos pārmērīgi stingrs formālisms, kas neatbilst mērķim novērst tādu preču zīmju reģistrāciju, kas vēlāk varētu tikt atceltas. Turklāt ar šādu prasību līdz minimumam tiktu samazināta tā rīcības brīvība pieņemt novēloti iesniegtus pierādījumus, kas, atgādināšu, atbilstoši Tiesas apgalvojumam, ir “vispārīgs noteikums” (54).
75. Kopumā uzskatu, ka bija pietiekami iemesli, lai pierādījumu par trim Bulgārijas tiesību normām, uz kurām tika veikta atsauce procesā Apelācijas padomē, uzskatītu par papildinošu pierādījumu salīdzinājumā ar pārējiem pierādījumiem, kas bija sniegti Iebildumu nodaļai. Tādējādi pārsūdzētajā spriedumā nav konstatējama kļūda Īstenošanas regulas 50. pantā paredzēto tiesību piemērošanā. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa varēja uzskatīt, ka atsauces uz Bulgārijas tiesībām procesā Apelācijas padomē bija nevis jaunas, bet papildu atsauces (55).
76. Tādējādi Vispārējā tiesa arī nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka: a) šajā lietā nebija ierobežoti jāīsteno “Apelācijas padomes rīcības brīvība attiecībā uz [..] iespējamu novēloti iesniegto faktu un pierādījumu ņemšanu vērā”, un šo apgalvojumu EUIPO apelācijas tiesvedībā nav apstrīdējis (56); un b) Apelācijas padome, “lai arī tai bija rīcības brīvība, nepamatoti to neīstenoja, šajā ziņā nepamatojot savu atteikumu ņemt vērā tai sniegtās atsauces uz Bulgārijas tiesībām. Šādi rīkojoties, Apelācijas padome ir pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktu, kā arī Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešo daļu” (57).
77. Tādēļ pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.
B. Par otro apelācijas pamatu, kas balstīts uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta, aplūkojot to kopsakarā ar Īstenošanas regulas 19. noteikuma 2. punktu, pārkāpumu
1. Lietas dalībnieku nostāju kopsavilkums
78. Saistībā ar otro apelācijas pamatu EUIPO apgalvo, ka ar pārsūdzēto spriedumu ir pārkāpts Īstenošanas regulas 19. noteikuma 2. punkta d) apakšpunkts, nospriežot, ka nav formālu nosacījumu attiecībā uz pierādījumiem par valsts tiesisko regulējumu. Saistībā ar aizstāvības tiesībām sacīkstes procesā tā piebilst, ka ir jāievēro noteiktas formālas prasības.
79. Tādējādi, ņemot vērā “formu paralēlisma” principu, Regulas Nr. 2868/95 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) ievilkumā paredzētie nosacījumi attiecībā uz pierādījumu par preču zīmju reģistrāciju sniegšanu pēc analoģijas ir jāpiemēro pierādījumiem par valsts tiesību normām, ar kurām nereģistrētām preču zīmēm ir noteiktas tiesiskās sekas.
80. Group OOD apstrīd šo apgalvoto piemērojamību pēc analoģijas, norādot, ka gan Īstenošanas regulas 19. noteikuma 2. punkta a) apakšpunktā, gan pārējos šī punkta apakšpunktos minētie gadījumi atšķiras attiecībā uz nepieciešamajiem pierādījumiem atkarībā no tā, uz kāda veida agrākām subjektīvajām tiesībām ir veikta atsauce iebilduma procesā. Minētajā normā nav noteikts viens vienīgs veids, kādā dažādos gadījumos (valsts preču zīme, attiecībā uz kuru iesniegts reģistrācijas pieteikums, kura ir reģistrēta, kura ir plaši pazīstama, kurai ir reputācija, kura nav reģistrēta vai kura tostarp ir krāpnieciski reģistrēta) ir jāiesniedz pierādījumi.
81. Katrā ziņā 19. noteikuma 2. punkta d) apakšpunktā iebilduma iesniedzējam nav noteikts pienākums iesniegt EUIPO struktūrām valsts tiesiskā regulējuma, uz kuru tas atsaucas, oficiāla teksta kopiju oriģinālvalodā. Birojam esot tiesības kontrolēt un pārbaudīt valsts tiesības, lai noskaidrotu precīzu šī tiesiskā regulējuma saturu.
2. Apelācijas pamata izvērtējums
82. Neuzskatu, ka EUIPO otrais apelācijas pamats, kā tas ir formulēts, ir pārliecinošs.
83. Pirmkārt, salīdzinot pierādījumus, kas nepieciešami reģistrētu preču zīmju gadījumos (Īstenošanas regulas 19. noteikuma 2. punkta a) apakšpunkta ii) ievilkums), piekrītu Group OOD kritērijam, – likumdevējs ir paredzējis pierādījumus atkarībā no konkrētajā gadījumā minēto subjektīvo tiesību veida.
84. Tādējādi šķiet loģiski, ka attiecībā uz reģistrētām preču zīmēm ir noteikta prasība iesniegt sertifikātu, reģistrācijas [apliecības] un citus dokumentus, kurus parasti izsniedz, tās reģistrējot, un kuru pierādījuma spēks nekādā gadījumā nav apstrīdams. Jādomā, ka reģistrētas preču zīmes īpašniekam, ja viņš parasti ir rūpīgs, būs šādi sertifikāti vai arī viņš tos varēs iegūt bez lielām grūtībām.
85. Šai loģikai atbilst tas, ka, ja iebildumu iesniedzējs atsaucas uz reģistrētu preču zīmi ar reputāciju (19. noteikuma 2. punkta c) apakšpunkts), viņam ir jāiesniedz šie paši sertifikāti, kā arī “pierādījumi par preču zīmes reputāciju”. Nav noteikti nekādi ierobežojumi attiecībā uz pierādījumiem, kurus katrs īpašnieks uzskata par atbilstīgiem, lai apliecinātu apgalvoto reputāciju, ko nemēdz norādīt dokumentā, kuram ir publiska ticamība.
86. Tāpat ir pierādījumi, kas iesniedzami saistībā ar nereģistrētām preču zīmēm. Tā kā šīs zīmes pēc savas būtības oficiāli nav minētas reģistros, ir saprotams, kāpēc ļoti plaši ir aprakstīti līdzekļi, ar kuriem ir jāpierāda ar tām saistītās tiesības un to izmantošana, lai tieši novērstu stingras formālas prasības jomā, kurā tās nevar tikt izpildītas.
87. Turklāt, ceļot iebildumu pret jaunas preču zīmes reģistrāciju, nereģistrēta apzīmējuma īpašniekam ir jāsniedz pierādījumi, kas ir būtiski saistīti ar viņa apgalvotajām subjektīvajām tiesībām. Minēto nereģistrēto preču zīmju iegūšanu, pastāvēšanu un aizsardzības apjomu var pierādīt saskaņā ar valsts tiesību normām (vai attiecīgā gadījumā, ja tādu nav, ar Savienības tiesību normām), ja to īpašniekam tikušas piešķirtas prioritātes tiesības izmantot zīmi vai aizliegt izmantot turpmākās zīmes.
88. Tādējādi paredzēt formālas prasības attiecībā uz pierādījumiem, saistībā ar kuriem normatīvajā dokumentā ar nolūku (manuprāt, pamatoti) ir dota iespēja izmantot zināmu brīvību, nozīmētu pārrakstīt Īstenošanas regulu veidā, kas neatbilst Savienības likumdevēja vēlmei.
89. Otrkārt, šajā gadījumā būtu pieļaujams nosacījums iesniegt valsts tiesību normu, uz kurām veikta atsauce iebilduma procesā, tulkojumu, ja pretējā puse (proti, preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs) nespēj tās saprast. Tomēr pietiek atgādināt, ka šajā lietā pieteikuma iesniedzējs K. Iliev arī bija Bulgārijas pilsonis un nevienā brīdī netika konstatēts, ka viņš neprastu šīs dalībvalsts valodu.
90. Treškārt, ir pilnīgi neatbilstīgi atsaukties uz paralēlēm ar formālām prasībām, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 94. panta b) punktu, saskaņā ar kuru valsts tiesas ir aicinātas kopā ar uzdotajiem jautājumiem iesniegt lietā piemērojamo tiesību normu tekstu un attiecīgā gadījumā norādīt atbilstošo valsts judikatūru. Šos dokumentus Tiesa izmanto, lai labāk izprastu valsts tiesas uzdoto juridisko jautājumu, kas ir nepieciešamā ievirze, lai pasludinātu erga omnes spriedumu, kurā ir interpretēts tiesiskā regulējuma teksts.
91. Ir acīmredzams, ka tam nav nekādas līdzības ar iebildumu pret preču zīmes reģistrāciju izskatīšanas procesiem. Šajos iepriekš minētajos procesos pierādījumi vai norādes par valsts tiesībām tiek sniegti, lai pamatotu subjektīvās tiesības salīdzinājumā ar oponentu tiesībām administratīvajā procesā inter partes, kura iznākums skars tikai procesā iesaistītās puses. Gandrīz nav vajadzības norādīt, ka tiesas spriešanas funkcija, kuru Tiesa īsteno, sniedzot atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem, nav pielīdzināma EUIPO struktūru funkcijai.
92. Tādējādi es pārsūdzētajā spriedumā nekonstatēju nekādu Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta, aplūkojot to kopsakarā ar Īstenošanas regulas 19. noteikuma 2. punktu, pārkāpumu, ciktāl tajā, it īpaši tā 69., 70. un 81. punktā, ir nospriests, ka nav paredzētas nekādas formālas prasības attiecībā uz pierādījumiem par valsts tiesisko regulējumu.
93. Tāpēc otrais apelācijas pamats nevar tikt apmierināts un, tā kā pirmais pamats ir noraidāms, apelācijas sūdzība kopumā ir jānoraida.
94. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu EUIPO, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, jo to ir lūdzis Group OOD.
VI. Secinājumi
95. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.