Language of document : ECLI:EU:C:2011:771

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2011. gada 24. novembrī (*)

Informācijas sabiedrība – Autortiesības – Internets – “Peer‑to‑peer” programmas – Interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji – Elektronisko komunikāciju filtrēšanas sistēmas ieviešana, lai novērstu apmaiņu ar datnēm, ar kurām tiek pārkāptas autortiesības – Vispārējā pienākuma pārraudzīt pārsūtīto informāciju neesamība

Lieta C‑70/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Cour d’appel de Bruxelles (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 28. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 5. februārī, tiesvedībā

Scarlet Extended SA

pret

Société belge des auteurs, compositeurs et éditeurs SCRL (SABAM),

piedaloties

Belgian Entertainment Association Video ASBL (BEA Video),

Belgian Entertainment Association Music ASBL (BEA Music),

Internet Service Provider Association ASBL (ISPA).

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents), R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], E. Juhāss[E. Juhász] un Dž. Arestis [G. Arestis],

ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],

sekretāre S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 13. janvāra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Scarlet Extended SA vārdā – T. de Mēse [T. De Meese] un B. van Asbruks [B. Van Asbroeck], avocats,

–        Société belge des auteurs compositeurs un éditeurs SCRL (SABAM), Belgian Entertainment Association Video ASBL (BEA Video) un Belgian Entertainment Association Music ASBL (BEA Music) vārdā – F. de Višers [F. de Visscher], B. Mišo [B. Michaux] un F. Brisons [F. Brison], avocats,

–        Internet Service Provider Association ASBL (ISPA) vārdā – Dž. Somers [G. Somers], avocat,

–        Beļģijas valdības vārdā – T. Materne [T. Materne] un Ž. K. Allē [J.‑C. Halleux], kā arī K. Pošē [C. Pochet], pārstāvji,

–        Čehijas valdības vārdā – M. Smoleks [M. Smolek] un K. Havličkova [K. Havlíčková], pārstāvji,

–        Itālijas valdības vārdā – Dž. Palmjēri [G. Palmieri], pārstāve, kurai palīdz S. Fjorentino [S. Fiorentino], avvocato dello Stato,

–        Nīderlandes valdības vārdā – K. Viselsa [C. Wissels] un B. Kopmane [B. Koopman], pārstāves,

–        Polijas valdības vārdā – M. Špunars [M. Szpunar], M. Drveckis [M. Drwięcki] un J. Golinskis [J. Goliński], pārstāvji,

–        Somijas valdības vārdā – M. Pere [M. Pere], pārstāve,

–        Eiropas Komisija vārdā – Ž. Samnada [J. Samnadda] un S. Vriņona [C. Vrignon], pārstāves,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2011. gada 14. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (“Direktīva par elektronisko tirdzniecību”) (OV L 178, 1. lpp.),

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.),

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV L 157, 45. lpp., un labojums OV L 195, 16. lpp.),

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.) un

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV L 201, 37. lpp.).

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Scarlet Extended SA (turpmāk tekstā – “Scarlet”) un Société belge des auteurs, compositeurs et éditeurs SCRL (SABAM) (turpmāk tekstā – “SABAM”) par to, ka Scarlet atteicās ieviest elektronisko komunikāciju, kas tiek īstenota ar arhīvu apmaiņas programmām (sauktas par “peer‑to‑peer”), filtrēšanas sistēmu, lai novērstu apmaiņu ar datnēm, ar kurām tiek pārkāptas autortiesības.

 Atbilstošās tiesību normas

 Eiropas Savienības tiesību akti

 Direktīva 2000/31

3        Saskaņā ar Direktīvas 2000/31 preambulas 45. un 47. apsvērumu:

“(45) Starpnieku pakalpojumu sniedzēju saistību ierobežojumi, ko nosaka šī direktīva, neietekmē tiesības izdot dažādu veidu rīkojumus; šādus rīkojumus jo īpaši var veidot tiesu vai administratīvo iestāžu prasības izbeigt vai novērst jebkādu pārkāpumu, tostarp prasība izņemt nelegālu informāciju vai liegt pieeju tai.

[..]

(47)      Dalībvalstīm ir liegts uzlikt pārraudzības pienākumu pakalpojumu sniedzējiem tikai attiecībā uz vispārējiem pienākumiem; tas neattiecas uz pārraudzības pienākumu īpašos gadījumos un jo īpaši neietekmē valstu iestāžu rīkojumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem.”

4        Šīs direktīvas 1. pantā ir paredzēts:

“1.      Šī direktīva cenšas veicināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, nodrošinot brīvu informācijas sabiedrības pakalpojumu apriti starp dalībvalstīm.

2.      Šī direktīva līdz līmenim, kas nepieciešams, lai sasniegtu 1. punktā minēto mērķi, saskaņo konkrētus valsts noteikumus par informācijas sabiedrības pakalpojumiem attiecībā uz iekšējo tirgu, pakalpojumu sniedzēju reģistrācijas vietu, komercziņojumiem, elektroniskajiem kontraktiem, starpnieku saistībām, rīcības kodeksiem, strīdu noregulējumu bez tiesas, sūdzību ierosināšanu tiesā un sadarbību starp dalībvalstīm.

[..]”

5        Saskaņā ar minētās direktīvas 12. pantu, kurš ir ietverts tās II nodaļas 4. iedaļā “Starpnieku pakalpojumu sniedzēju saistības”:

“1.      Ja tiek piedāvāts informācijas sabiedrības pakalpojums, kas sastāv no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās informācijas pārraides komunikāciju tīklā vai piekļuves nodrošināšanas komunikāciju tīklam, dalībvalstis nodrošina, ka pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par pārraidīto informāciju, ar noteikumu, ka pakalpojuma sniedzējs:

a)      neierosina pārraidi;

b)      neizvēlas pārraides saņēmēju;

      un

c)      neizvēlas vai nepārveido informāciju, kas iekļauta datu pārraidē.

[..]

3.      Šis pants neietekmē tiesas vai administratīvas iestādes tiesības saskaņā ar dalībvalstu juridisko sistēmu pieprasīt pakalpojuma sniedzējam izbeigt vai novērst likuma pārkāpumu.”

6        Saskaņā ar Direktīvas 2000/31 15. pantu, kas arī ir ietverts šīs direktīvas II nodaļas 4. iedaļā:

“1.      Dalībvalstis neuzliek vispārējas saistības pakalpojuma sniedzējiem, piedāvājot 12., 13. un 14. pantā minētos pakalpojumus, pārraudzīt informāciju, ko tie pārraida vai uzglabā, kā arī neuzliek pienākumu aktīvi meklēt faktus un apstākļus, kas norāda uz nelegālu darbību.

2.      Dalībvalstis var paredzēt pienākumu informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem nekavējoties informēt kompetentās valsts iestādes par iespējamām veiktajām nelegālajām darbībām vai informāciju, ko sniedz pakalpojumu sniedzēju pakalpojumu saņēmēji, vai pienākumu kompetentajām iestādēm pēc to pieprasījuma darīt zināmu informāciju, kas ļauj noteikt tos pakalpojumu saņēmējus, ar kuriem pakalpojumu sniedzējiem ir glabāšanas līgumi.”

 Direktīva 2001/29

7        Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 preambulas 16. un 58. apsvērumu:

“(16) [..] Šī direktīva būtu jāīsteno līdzīgā termiņā kā [Direktīva 2000/31], jo minētā direktīva paredz saskaņotu principu un noteikumu sistēmu, kas inter alia attiecas uz šīs direktīvas nozīmīgām daļām. Šī direktīva neskar noteikumus, kas minētajā direktīvā attiecas uz atbildību.

[..]

(59)      Digitālajā vidē trešās personas jo īpaši var izmantot starpnieku pakalpojumus, lai veiktu nelikumīgas darbības. Daudzos gadījumos attiecīgie starpnieki ir izdevīgā stāvoklī un var pabeigt attiecīgās nelikumīgās darbības. Tāpēc, neskarot citas pieejamās sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļus, tiesību subjektiem vajadzētu būt iespējai pieprasīt rīkojumu pret starpnieku, kas trešās personas uzdevumā pārkāpj tiesības, kuras attiecas uz aizsargātu darbu vai citu tiesību objektu tīklā. Šai iespējai vajadzētu būt pieejamai pat tad, ja uz starpnieka darbību neattiecas 5. pants. Nosacījumi un kārtība, kas attiecas uz minētajiem rīkojumiem, būtu jāparedz dalībvalstu tiesību aktos.”

8        Direktīvas 2001/29 8. pantā ir paredzēts:

“1.      Dalībvalstis paredz atbilstīgas sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz šajā direktīvā izklāstīto tiesību un saistību pārkāpumiem un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo sankciju un tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanu. Tādējādi paredzētajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

[..]

3.      Dalībvalstis nodrošina to, ka tiesību subjekti var pieprasīt rīkojumu pret starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības.”

 Direktīva 2004/48

9        Saskaņā ar Direktīvas 2004/48 preambulas 23. apsvērumu:

“Neskarot citus pieejamos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, tiesību īpašniekiem ir jābūt iespējai lūgt piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz starpnieku, kura pakalpojumus kāda trešā persona izmanto, lai pārkāptu tiesību īpašnieka rūpnieciskā īpašuma tiesības. Nosacījumi un kārtība, kas attiecas uz minētajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ir jāparedz dalībvalstu tiesību aktos. Attiecībā uz autortiesību un blakustiesību pārkāpumiem visaptverošs saskaņošanas līmenis jau ir paredzēts Direktīvā [2001/29]. Tādēļ Direktīvas [2001/29] 8. panta 3. punktu šīs direktīvas noteikumi neietekmē.”

10      Saskaņā ar Direktīvas 2004/48 2. panta 3. punktu:

“Šī direktīva neattiecas uz:

a)      Kopienas noteikumiem, kas reglamentē materiālās tiesības intelektuālā īpašuma jomā, [..] Direktīvu [2000/31] kopumā un jo īpaši Direktīvas 2000/31/EK 12.–15. pantu;

[..].”

11      Direktīvas 2004/48 3. pantā ir paredzēts:

“1.      Dalībvalstis paredz pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir taisnīgi, nav nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi un neietver nepamatotus termiņus vai kavēšanos.

2.      Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi, proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.”

12      Direktīvas 2004/48 11. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka, ja tiesa ir pieņēmusi lēmumu, kurā konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, tiesu iestādes var attiecībā uz pārkāpēju izdot izpildrakstu [rīkojumu], lai aizliegtu turpināt pārkāpuma darbības. Ja attiecīgās valsts tiesību akti to paredz, par nepakļaušanos izpildrakstā [rīkojumā] noteiktajam attiecīgā gadījumā ir jāmaksā regulāra kavējuma nauda, lai nodrošinātu izpildraksta [rīkojuma] izpildi. Dalībvalstis nodrošina arī to, ka tiesību īpašnieki var lūgt piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret starpniekiem, kuru pakalpojumus izmanto trešā persona intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšanai, neskarot Direktīvas [2001/29] 8. panta 3. punktu.”

 Valsts tiesības

13      1994. gada 30. jūnija Likuma par autortiesībām un blakustiesībām (1994. gada 27. jūlija Moniteur belge, 19297. lpp.) 87. panta 1. punkta pirmajā un otrajā daļā noteikts:

“Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs [..] konstatē un izdod rīkojumu izbeigt jebkādu autortiesību vai blakustiesību aizskārumu.

Viņš var arī izdot rīkojumu izbeigt rīcību attiecībā pret starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības.”

14      Ar 2003. gada 11. marta Loi sur certains aspects juridiques des services de la société d’information [Likuma par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem] (2003. gada 17. marta Moniteur belge, 12962. lpp.) 18. un 21. pantu valsts tiesību aktos tiek transponēts Direktīvas 2000/31 12. un 15. pants.

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

15      SABAM ir pārvaldības sabiedrība, kas pārstāv autorus, komponistus un muzikālo darbu izdevējus, trešajām personām sniedzot atļaujas izmantot ar autortiesībām aizsargātus darbus.

16      Scarlet ir interneta piekļuves nodrošinātājs (turpmāk tekstā – “IPN”), kas sniedz saviem klientiem piekļuvi internetam, nepiedāvājot citus pakalpojumus, tādus kā lejuplādēšanas vai datņu apmaiņas pakalpojumus.

17      2004. gadā SABAM secināja, ka interneta lietotāji, kas izmanto Scarlet pakalpojumus, lejuplādē no interneta bez atļaujas un tiesību iegādāšanās darbus, kas ietverti tās krājumā, ar “peer‑to‑peer” tīkla palīdzību, kas ir pārskatāms līdzeklis, kā dalīties ar saturu; tas ir neatkarīgs un decentralizēts, un tam ir paplašinātas meklēšanas un lejuplādēšanas funkcijas.

18      Ar 2004. gada 24. jūnija lūgumrakstu tā tādējādi lūdza Tribunal de première instance de Bruxelles [Beļģijas Pirmās instances tiesas] priekšsēdētājam vērsties pret Scarlet, apgalvojot, ka šī sabiedrība kā IPN ir labāk spējīga īstenot pasākumus, lai izbeigtu autortiesību pārkāpumus, kurus izdara tās klienti.

19      Vispirms SABAM lūdza konstatēt, ka autortiesības ir pārkāptas attiecībā uz tās krājumā ietilpstošiem muzikālajiem darbiem, it īpaši attiecībā uz reproducēšanas tiesībām un publiskas pārraides tiesībām, kas izrietot no neatļautas elektronisku mūzikas datņu apmaiņas, kura īstenota ar “peer‑to‑peer” programmām, izmantojot Scarlet pakalpojumus.

20      Pēc tam SABAM lūdza, lai Scarlet tiktu piespriests izbeigt šos pārkāpumus, padarot neiespējamu vai apturot to, ka Scarlet klienti jebkādā veidā sūta vai saņem datnes, kurās ietverts muzikāls darbs, bez tiesību pārņēmēju atļaujas, izmantojot “peer‑to‑peer” programmas, pretējā gadījumā piespriežot tai kavējuma naudu. Visbeidzot SABAM lūdza, lai Scarlet darītu tai zināmu to pasākumu aprakstu, kurus veiks, lai ievērotu nolēmumu, pretējā gadījumā piespriežot tai kavējuma naudu.

21      Ar 2004. gada 26. novembra spriedumu [Tribunal de première instance de Bruxelles] priekšsēdētājs konstatēja, ka pastāv SABAM norādītie autortiesību pārkāpumi. Tomēr, pirms turpināt lemt par lūgumu izbeigt [pārkāpumus], viņš iecēla ekspertu, kura uzdevums bija pārbaudīt, vai SABAM ierosinātie tehniskie risinājumi ir tehniski īstenojami, vai ar tiem var filtrēt vienīgi elektronisko datņu nelikumīgo apmaiņu, kā arī vai pastāv citas darbības, ar ko varētu kontrolēt “peer‑to‑peer” izmantošanu un noteikt paredzēto pasākumu izmaksas.

22      Savā ziņojumā izraudzītais eksperts secināja, ka, lai gan ir daudzi tehniska rakstura šķēršļi, nav pilnībā izslēgts, ka ir iespējams filtrēt un bloķēt elektronisko datņu nelikumīgo apmaiņu.

23      Ar 2007. gada 29. jūnija spriedumu Tribunal de première instance de Bruxelles priekšsēdētājs piesprieda Scarlet izbeigt 2004. gada 26. novembra spriedumā konstatētos autortiesību pārkāpumus, padarot neiespējamu to, ka tās klienti, izmantojot “peer‑to‑peer” programmu, jebkādā veidā sūta vai saņem elektroniskās datnes, kurās ietverts muzikāls darbs no SABAM krājuma, pretējā gadījumā piespriežot kavējuma naudu.

24      Scarlet iesniedza apelācijas sūdzību par šo nolēmumu iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka tai nav iespējams izpildīt minēto rīkojumu, jo nav pierādīta bloķēšanas un filtrēšanas sistēmu efektivitāte un ilgtspējība, un ka šo pasākumu īstenošanai ir vairāki praktiska rakstura šķēršļi, tādi kā problēmas ar tīkla kapacitāti un šādu pasākumu ietekme uz tīklu. Turklāt visi mēģinājumi bloķēt attiecīgās datnes esot lemti neveiksmei ļoti īsā laikā, jo pašreiz pastāvot vairākas “peer‑to‑peer” programmas, kas padara par neiespējamu to, ka trešās personas var pārbaudīt to saturu.

25      Pēc tam Scarlet norādīja, ka minētais rīkojums neatbilst 21. pantam 2003. gada 11. marta Loi sur certains aspects juridiques des services de la société d’information, ar kuru valsts tiesību aktos tiek transponēts Direktīvas 2000/31 15. pants, jo tai ar minēto pantu faktiski tiek noteikts vispārējs pienākums pārraudzīt komunikāciju savā tīklā, jo jebkurš “peer‑to‑peer” plūsmas bloķēšanas vai filtrēšanas pasākums obligāti paredz vispārēji pārraudzīt visas komunikācijas, kas iet cauri šim tīklam.

26      Visbeidzot Scarlet uzskatīja, ka filtrēšanas sistēmas ieviešana aizskar Eiropas Savienības tiesību normas par personas datu aizsardzību un komunikāciju konfidencialitāti, jo šāda filtrēšana obligāti ietver IP adrešu apstrīdi, kas ir personas dati.

27      Šajā sakarā iesniedzējtiesa uzskatīja, ka, pirms pārbaudīt, vai “peer‑to‑peer” datņu filtrēšanas un bloķēšanas mehānisms pastāv un vai tas var būt efektīvs, ir jāpārliecinās, ka pienākumi, kas var tikt noteikti Scarlet, atbilst Eiropas Savienības tiesību aktiem.

28      Šādos apstākļos Cour d’appel de Bruxelles [Briseles apelācijas tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Direktīvas 2001/29 un 2004/48, lasot kopā ar Direktīvām 95/46, 2000/31 un 2002/58, it īpaši interpretējot tās attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. un 10. pantu, ļauj dalībvalstīm atļaut valsts tiesai, kurā notiek tiesvedība pēc būtības un pamatojoties vienīgi uz likumu normu, kurā ir paredzēts, ka: “[valsts tiesa] var arī izdot izbeigšanas rīkojumu attiecībā uz starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības”, piespriest [IPN] attiecībā uz visiem klientiem in abstracto un preventīvi izveidot visu, – gan saņemto, gan nosūtīto elektronisko komunikāciju, kas tiek sūtītas, izmantojot tā pakalpojumus – it īpaši izmantojot “peer‑to‑peer” programmas, filtrēšanas sistēmu, kuras izmaksas pilnībā sedz šis IPN, un bez ierobežojuma laikā, lai tā tīklā identificētu tādu elektronisko datņu apriti, kuros ir muzikāls, kinematogrāfisks vai audiovizuāls darbs, uz ko, kā apgalvo lūguma iesniedzējs, tam ir tiesības, un pēc tam bloķēt šo datņu pārsūtīšanu vai nu pieprasījuma laikā, vai tās sūtot?

2)      Ja atbilde uz [pirmo] jautājumu ir apstiprinoša, vai šīs direktīvas nosaka valsts tiesai, kurā ir iesniegts lūgums izdot rīkojumu attiecībā uz starpnieku, kura pakalpojumus trešās personas izmanto, lai pārkāptu autortiesības, pienākumu piemērot samērīguma principu, ja tai ir jālemj par prasītā pasākuma efektivitāti un preventīvo iedarbību?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

29      Ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/31, 2001/29, 2004/48, 95/46 un 2002/58, lasītas kopā un interpretētas saistībā ar pienākumiem, kas izriet no attiecīgo pamattiesību aizsardzības, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām neatbilst attiecībā uz IPN izdots rīkojums ieviest filtrēšanas sistēmu

–        attiecībā uz visām elektroniskajām komunikācijām, kas notiek ar IPN pakalpojumu palīdzību, tostarp izmantojot “peer‑to‑peer” programmas,

–        kas vienlīdz piemērojama attiecībā uz visiem tā klientiem,

–        kas ir preventīva,

–        kuras izmaksas pilnībā sedz IPN, un

–        bez ierobežojuma laikā,

lai IPN tīklā identificētu tādu elektronisko datņu apriti, kurās ir muzikāls, kinematogrāfisks vai audiovizuāls darbs, uz ko, kā apgalvo lūguma iesniedzējs, tam ir tiesības, un pēc tam bloķētu šo datņu, ar kurām tiek pārkāptas autortiesības, pārsūtīšanu (turpmāk tekstā – “apstrīdētā filtrēšanas sistēma”).

30      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punktu un Direktīvas 2004/48 11. panta trešo teikumu intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieki var lūgt izdot rīkojumu attiecībā uz starpniekiem, tādiem kā IPN, kuru pakalpojumu izmanto trešās personas, lai pārkāptu minēto īpašnieku tiesības.

31      No Tiesas judikatūras izriet, ka valsts tiesām paredzētajai kompetencei saskaņā ar šīm tiesību normām ir šīm tiesām jāļauj izdot rīkojumu, uzdodot šiem starpniekiem veikt pasākumus, kuri paredzēti, lai ne vien efektīvi izbeigtu to informācijas sabiedrības pakalpojumu palīdzību izdarītos pārkāpumus, bet arī novērstu jaunus pārkāpumus (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑324/09 L’Oréal u.c., Krājums, I‑0000. lpp., 131. punkts).

32      Visbeidzot no šīs pašas judikatūras izriet, ka kārtība, kādā izpildāmie nosacījumi un ievērojamā procedūra, kas attiecas uz tiesas rīkojumiem, kuri dalībvalstīm jāparedz atbilstoši minētās direktīvas 11. panta trešajam teikumam, ir noteikta dalībvalstu tiesību aktos (skat. mutatis mutandis iepriekš minēto spriedumu lietā L’Oréal u.c., 135. punkts).

33      Šādos apstākļos šīm valsts tiesību normām, tāpat kā to piemērošanai no valsts tiesu puses, ir jāatbilst ierobežojumiem, kas izriet no Direktīvas 2001/29 un Direktīvas 2004/48, kā arī no tiesību avotiem, uz kuriem ir atsauces šajās direktīvās (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā L’Oréal u.c., 138. punkts).

34      Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2001/29 preambulas 16. apsvērumu un Direktīvas 2004/48 2. panta 3. punkta a) apakšpunktu minētās tiesību normas, kuras pieņēmušas dalībvalstis, nevar ietekmēt Direktīvu 2000/31 un, konkrētāk, tās 12.–15. pantu.

35      Līdz ar to šīm pašām tiesību normām tostarp ir jāatbilst Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punktam, ar kuru valsts iestādēm ir aizliegts īstenot pasākumus, kas IPN noteiktu pienākumu vispārēji pārraudzīt informāciju, kas tiek pārsūtīta IPN tīklā.

36      Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka šāds aizliegums tostarp attiecas uz valsts pasākumiem, kas nosaka pienākumu starpnieka pakalpojuma sniedzējam, tādam kā IPN aktīvi pārraudzīt katra sava klienta visus datus, lai nākotnē novērstu visus pārkāpumus pret intelektuālā īpašuma tiesībām. Turklāt šāds vispārējas pārraudzības pienākums būtu nesaderīgs ar Direktīvas 2004/84 3. pantu, kurā noteikts, ka šajā direktīvā paredzētajiem pasākumiem jābūt taisnīgiem un samērīgiem un nav jābūt pārāk dārgiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā L’Oréal u.c., 139. punkts).

37      Šajos apstākļos ir jāizvērtē, vai rīkojums, par kuru ir runa pamata tiesvedībā un ar kuru IPN tiek noteikts pienākums ieviest apstrīdēto filtrēšanas sistēmu, šajā gadījumā tam liek aktīvi pārraudzīt katra sava klienta visus datus, lai nākotnē novērstu visus pārkāpumus pret intelektuālā īpašuma tiesībām.

38      Šajā ziņā nav strīda par to, ka filtrēšanas sistēmas ieviešana paredz,

–        ka IPN, pirmkārt, visu savu klientu visu elektronisko komunikāciju ietvaros ir jāidentificē datnes, kas ietilpst “peer‑to‑peer” datu plūsmā;

–        ka IPN, otrkārt, ir jāidentificē šīs datu plūsmas ietvaros datnes, kas satur darbus, attiecībā uz kuriem intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieki izvirza savas tiesības;

–        ka IPN, treškārt, ir jānosaka, kura šo datņu apmaiņa ir notikusi nelikumīgi un

–        ka IPN, ceturtkārt, ir jābloķē datņu apmaiņa, kuru tas ir kvalificējis par nelikumīgu.

39      Tādējādi šāda preventīva pārraudzība pieprasītu, lai tiktu aktīvi pārraudzītas visas elektroniskās komunikācijas attiecīgā IPN tīklā un līdz ar to aptvertu visu nosūtāmo informāciju un visus klientus, kas izmanto šo tīklu.

40      Ņemot vērtā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka attiecībā uz IPN izdots rīkojums ieviest apstrīdēto filtrēšanas sistēmu noteiktu pienākumu aktīvi pārraudzīt katra sava klienta visus datus, lai nākotnē novērstu visus pārkāpumus pret intelektuālā īpašuma tiesībām. No tā izriet, ka minētais pienākums uzliktu IPN vispārēju pārraudzības pienākumu, kas ir aizliegts Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punktā.

41      Lai izvērtētu šī līguma atbilstību Eiropas Savienības tiesībām, ir arī jāņem vērā pienākumi, kas izriet no piemērojamo pamattiesību aizsardzības, kuras minētas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

42      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka rīkojuma, par kuru ir runa pamata tiesvedībā, mērķis ir nodrošināt autortiesību aizsardzību, kuras ietilpst intelektuālā īpašuma tiesībās un kuras var tikt pārkāptas ar attiecīgu elektronisko komunikāciju, kuras īstenotas ar attiecīgā IPN tīkla starpniecību, būtību un saturu.

43      Intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība, protams, ir nostiprināta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “harta”) 17. panta 2. punktā. Tādējādi ne no šīs tiesību normas, ne no Tiesas judikatūras nekādā veidā neizriet, ka šādas tiesības būtu neaizskaramas un ka to aizsardzība tādēļ būtu jānodrošina absolūtā veidā.

44      Kā izriet no Tiesas 2008. gada 29. janvāra sprieduma lietā C‑275/06 Promusicae (Krājums, I‑271. lpp.) 62.–68. punkta, pamattiesību uz īpašumu, kurās ietilpst tiesības, kas saistītas ar intelektuālā īpašuma tiesībām, aizsardzība ir jālīdzsvaro ar citu pamattiesību aizsardzību.

45      Precīzāk, no minētā sprieduma 68. punkta izriet, ka valsts iestādēm un tiesām saistībā ar pasākumiem, kas paredzēti autortiesību īpašnieku aizsardzībai, ir jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp šo tiesību aizsardzību un citu personu pamattiesību, kuras skar šādi pasākumi, aizsardzību.

46      Tādējādi tādos apstākļos, kādi ir pamata tiesvedībā, valsts iestādēm un tiesām tostarp ir jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, kura ir autortiesību īpašniekiem, un brīvības veikt uzņēmējdarbību aizsardzību, kura ir tādiem tirgus dalībniekiem kā IPN saskaņā ar hartas 16. pantu.

47      Šajā gadījumā rīkojums ieviest apstrīdēto filtrēšanas sistēmu ietver to, ka šo īpašnieku interesēs tiek pārraudzītas visas elektroniskās komunikācijas attiecīgā IPN tirgū; šai pārraudzībai turklāt esot neierobežotai laikā, kura attiecas uz visiem pārkāpumiem nākotnē un ietver pienākumu aizsargāt ne tikai pastāvošus darbus, bet arī darbus, kas tiks radīti un kuri vēl nav tikuši radīti minētās sistēmas ieviešanas laikā.

48      Tādējādi šāds rīkojums būtiski ierobežotu IPN brīvību veikt uzņēmējdarbību, jo tas liktu īstenot informātikas sistēmu, kas ir sarežģīta, dārga, pastāvīga un kuras izdevumi jāsedz vienīgi IPN; tas turklāt būtu pretēji nosacījumiem, kas paredzēti Direktīvas 2004/48 3. panta 1. punktā, kurā ir noteikts, ka pasākumi intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai nav nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi.

49      Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka rīkojums ieviest apstrīdēto filtrēšanas sistēmu ir jāuzskata par tādu, ar kuru netiek izpildīts pienākums nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp, no vienas puses, intelektuālā īpašuma aizsardzību, kura ir autortiesību īpašniekiem, un, no otras puses, brīvības veikt uzņēmējdarbību aizsardzību, kura ir tādiem tirgus dalībniekiem kā IPN.

50      Turklāt minētā rīkojuma sekas neattiektos vienīgi uz IPN, jo apstrīdētā filtrēšanas sistēma var arī aizskart šī IPN klientu pamattiesības, proti, to tiesības uz personas datu aizsardzību, kā arī to brīvību saņemt vai nosūtīt informāciju; šīs tiesības ir aizsargātas ar hartas 8. un 11. pantu.

51      Nav strīda par to, pirmkārt, ka rīkojums ieviest apstrīdēto filtrēšanas sistēmu ietvertu visa satura sistemātisku analīzi, kā arī visu lietotāju IP adrešu vākšanu un identificēšanu, no kurām tiek sūtīts nelikumīgais saturs tīklā; šīs adreses ir aizsargātie personas datu, kuri ļauj precīzi identificēt minētos lietotājus.

52      Otrkārt, minētais rīkojums radītu risku ierobežot informācijas brīvību, jo šī sistēma radītu risku nepietiekami nošķirt nelikumīgo saturu no likumīgā satura, līdz ar to šīs sistēmas īstenošanas rezultātā varētu tikt bloķēts likumīgs saturs. Nav apstrīdēts, ka atbilde uz jautājumu par nosūtīšanas likumību arī ir atkarīga no autortiesību juridisko izņēmumu piemērošanas, kuri atšķiras katrā dalībvalstī.

53      Līdz ar to ir jākonstatē, ka, izdodot rīkojumu IPN ieviest filtrēšanas sistēmu, attiecīgā valsts tiesa neizpildītu pienākumu nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp intelektuālā īpašuma tiesībām, no vienas puses, un brīvības veikt uzņēmējdarbību, tiesībām uz personas datu aizsardzību un brīvības saņemt un nosūtīt informāciju, no otras puses.

54      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/31, 2001/29, 2004/48, 95/46 un 2002/58, lasītas kopā un interpretētas saistībā ar pienākumiem, kas izriet no attiecīgo pamattiesību aizsardzības, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām neatbilst attiecībā uz IPN izdots rīkojums ieviest filtrēšanas sistēmu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

55      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Direktīvas:

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīva 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (“Direktīva par elektronisko tirdzniecību”);

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā;

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu;

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīva 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju),

lasītas kopā un interpretētas saistībā ar pienākumiem, kas izriet no attiecīgo pamattiesību aizsardzības, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām neatbilst attiecībā uz interneta piekļuves nodrošinātāju izdots rīkojums ieviest filtrēšanas sistēmu

–        attiecībā uz visām elektroniskajām komunikācijām, kas notiek ar tā pakalpojumu palīdzību, tostarp izmantojot “peer‑to‑peer” programmas,

–        kas vienlīdz piemērojama attiecībā uz visiem tā klientiem,

–        kas ir preventīva,

–        kuras izmaksas pilnībā sedz interneta piekļuves nodrošinātājs, un

–        bez ierobežojuma laikā,

lai šī nodrošinātāja tīklā identificētu tādu elektronisko datņu apriti, kurās ir muzikāls, kinematogrāfisks vai audiovizuāls darbs, uz ko, kā apgalvo lūguma iesniedzējs, tam ir tiesības, un pēc tam bloķētu šo datņu, ar kurām tiek pārkāptas autortiesības, pārsūtīšanu.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – franču.