TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2012. gada 22. novembrī (*)
Gaisa pārvadājumi – Monreālas konvencija – 22. panta 2. punkts – Pārvadātāju atbildība par bagāžu – Ierobežojumi bagāžas iznīcināšanas, pazaudēšanas, sabojāšanas vai aizkavēšanas gadījumā – Vairākiem pasažieriem kopīga bagāža – Bagāžas reģistrēšana tikai viena pasažiera vārdā
Lieta C‑410/11
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Audiencia Provincial de Barcelona (Spānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 15. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 1. augustā, tiesvedībā
Pedro Espada Sánchez,
Alejandra Oviedo Gonzales,
Lucía Espada Oviedo,
Pedro Espada Oviedo
pret
Iberia Líneas Aéreas de España SA.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], kas pilda trešās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], E. Juhāss [E. Juhász], J. Malenovskis [J. Malenovský] un D. Švābi [D. Šváby] (referents),
ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],
sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 23. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Espada Sánchez u.c. vārdā – C. Chulio Purroy un D. Miró García, abogados,
– Iberia Líneas Aéreas de España SA vārdā – J. Fillat Boneta un M. Fillat Torné, abogados,
– Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Kemper, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – S. Pardo Quintillán un K. Simonsson, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Konvencijas par dažu starptautiskā gaisa transporta noteikumu unifikāciju, kas 1999. gada 28. maijā noslēgta Monreālā un ko Eiropas Kopiena parakstījusi 1999. gada 9. decembrī, un kas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2001. gada 5. aprīļa Lēmumu 2001/539/EK (OV L 194, 38. lpp.; turpmāk tekstā – “Monreālas konvencija”), 22. panta 2. punkta interpretāciju.
2 Šīs lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Espada Sánchez k‑gu, Oviedo Gonzáles k‑dzi un diviem viņu nepilngadīgajiem bērniem Lucía un Pedro, no vienas puses, un aviosabiedrību Iberia Líneas Aéreas de España SA (turpmāk tekstā – “Iberia”), no otras puses, par zaudējumiem, kas radušies šīs sabiedrības veiktā gaisa pārvadājumā reģistrētās bagāžas pazaudēšanas dēļ.
Atbilstošās tiesību normas
Monreālas konvencija
3 Monreālas konvencijas preambulas trešajā daļā valstis, kas ir šīs konvencijas puses, “atzīs[t] patērētāju interešu aizsardzības nodrošināšanas svarīgumu starptautiskos gaisa pārvadājumos un nepieciešamību pēc taisnīgas kompensācijas, kas pamatota uz atlīdzināšanas principa”.
4 Saskaņā ar šīs preambulas piekto daļu:
“[..] valstu kolektīvās darbības turpmākajai dažu noteikumu, kas regulē starptautiskos gaisa pārvadājumus, harmonizācijai un kodificēšanai ar jauno Konvenciju ir visatbilstošākais līdzeklis objektīva interešu līdzsvara sasniegšanai [..]”.
5 Monreālas konvencijas 3. panta ar nosaukumu “Pasažieri un bagāža” 3. punktā ir noteikts:
“Pārvadātājs izsniedz pasažierim bagāžas identifikācijas zīmi katrai reģistrētās bagāžas vienībai.”
6 Šīs konvencijas 17. panta ar nosaukumu “Pasažieru miesas bojājumi vai nāve – Bagāžas bojājumi” 2. un 4. punktā ir noteikts:
“2. Pārvadātājs ir atbildīgs par zaudējumiem, kādi nodarīti reģistrētas bagāžas iznīcināšanas, nozaudēšanas vai sabojāšanas gadījumā, ar nosacījumu, ka negadījums, kas izraisīja bagāžas iznīcināšanu, nozaudēšanu vai sabojāšanu, ir noticis gaisa kuģī vai jebkurā laika posmā, kurā par reģistrēto bagāžu bija atbildīgs pārvadātājs. Tomēr pārvadātājs nav atbildīgs par zaudējumiem tādos apstākļos un tādā mērā, kādā zaudējumu cēlonis ir raksturīgs bagāžas defekts, kvalitāte vai trūkums. [Taču pārvadātājs neatbild par zaudējumiem, ja un ciktāl tie ir radušies pašas bagāžas rakstura vai defekta dēļ]. Gadījumā, ja bagāža, ieskaitot personīgās mantas, nav reģistrēta, pārvadātājs ir atbildīgs, ja bojājuma cēlonis ir radies viņa, viņa darbinieku vai aģentu vainas dēļ.
[..]
4. Ja nav noteikts citādi, šajā Konvencijā termins “bagāža” nozīmē gan reģistrētu bagāžu, gan arī nereģistrētu bagāžu.”
7 Minētās konvencijas 22. panta, kurā noteikta “maksimālā atbildība attiecībā uz aizkavējumu, bagāžu un kravu”, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas apstākļiem, 2. punktā ir paredzēts:
“Bagāžas pārvadājumā pārvadātāja atbildība iznīcināšanas, nozaudēšanas, bojāšanas vai aizkavēšanas gadījumā ir ierobežota līdz 1000 [īpašajām aizņēmumtiesībām] katram pasažierim, ja vien brīdī, kad reģistrētā bagāža tika nodota pārvadātājam, pasažieris nav īpaši deklarējis ieinteresētību par nogādāšanu galapunktā un nav samaksājis papildu summu, ja konkrētajā gadījumā tas ir ticis prasīts. Šādā gadījumā pārvadātājs būs atbildīgs par tādas summas izmaksāšanu, kas nepārsniedz deklarēto summu, ja vien pārvadātājs nepierāda, ka šī summa ir lielāka nekā pasažiera faktiskā interese par nogādāšanu galapunktā.”
Savienības tiesiskais regulējums
8 Monreālas konvencija Kopienā stājās spēkā 2004. gada 28. jūnijā.
9 Saskaņā ar Lēmuma 2001/539 preambulas 1. apsvērumu:
“Eiropas Kopienas gaisa pārvadātājiem ir izdevīgi darboties pēc vienādiem un skaidriem noteikumiem par atbildību par kaitējumu, un šādiem noteikumiem jābūt tādiem pašiem, kādus piemēro pārvadātājiem no trešām valstīm.”
10 Padomes 1997. gada 9. oktobra Regulas (EK) Nr. 2027/97 par gaisa pārvadātāju atbildību, veicot pasažieru un viņu bagāžas gaisa pārvadājumus (OV L 285, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 13. maija Regulu (EK) Nr. 889/2002 (OV L 140, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2027/97”), 1. pantā ir paredzēts:
“Šī regula īsteno attiecīgos Monreālas Konvencijas noteikumus par pasažieru un viņu bagāžas gaisa pārvadājumiem un nosaka dažus papildu noteikumus. [..]”
11 Regulas Nr. 2027/97 3. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Kopienas gaisa pārvadātāju atbildību par pasažieriem un viņu bagāžu reglamentē visi Monreālas Konvencijas noteikumi, kas attiecas uz šo atbildību.”
12 Saskaņā ar Regulas Nr. 889/2002 preambulas 12. apsvērumu “visiem Kopienas gaisa pārvadātājiem piemērojams vienots atbildības līmenis par bagāžas pazušanu, bojājumu vai iznīcināšanu, kā arī par zaudējumiem, kas radušies sakarā ar bagāžas kavēšanos, nodrošinās vienkāršus un skaidrus noteikumus gan pasažieriem, gan gaisa pārvadātājiem, un ļaus pasažieriem noteikt, kad ir vajadzīga papildu apdrošināšana”.
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
13 Espada Sánchez k‑gs, Oviedo Gonzáles k‑dze un divi viņu nepilngadīgie bērni 2008. gada 1. augustā lidoja ar aviosabiedrības Iberia lidojumu no Barselonas (Spānija) uz Parīzi (Francija). Šīs četru cilvēku ģimenes bagāža bija sadalīta divos čemodānos. Lidojuma laikā tie tika pazaudēti un vairs netika atrasti.
14 Tādējādi šie četri pasažieri saskaņā ar Monreālas konvencijas 22. panta 2. punktu pieprasīja no Iberia zaudējumu, ieskaitot procentus, atlīdzību EUR 4400 apmērā kas atbilst 4000 īpašajām aizņēmumtiesībām (turpmāk tekstā – “ĪAT”), jeb 1000 ĪAT par katru pasažieri.
15 Ar 2010. gada 18. marta spriedumu Juzgado Mercantil n° 2 de Barcelona [Barselonas 2. komerctiesa] daļēji apmierināja viņu prasību un piesprieda Iberia samaksāt summu EUR 600 apmērā kopā ar likumiskajiem procentiem.
16 Audiencia Provincial de Barcelona [Barselonas provinces tiesai], kurā iesniegta apelācijas sūdzība par šo spriedumu, radās šaubas par Monreālas konvencijas 22. panta 2. punkta interpretāciju. Šajā ziņā tā norāda, ka nav izslēgts, ka šī tiesību norma, lasot to kopā ar šīs konvencijas 3. panta 3. punktu, nosaka, ka vienīgi pasažierim, kurš ir saņēmis šajā tiesību normā paredzēto identifikācijas zīmi, ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību bagāžas pazušanas gadījumā.
17 Šajos apstākļos Audiencia Provincial de Barcelona nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Monreālas konvencijas] 22. panta 2. punktā noteiktā pārvadātāja maksimālā atbildība kravas iznīcināšanas, pazušanas vai sabojāšanas gadījumā 1000 [ĪAT] apmērā, to izvērtējot kopā ar šīs konvencijas 3. panta 3. punktu, ir interpretējama kā maksimālā summa par katru pasažieri, ja kopā ceļo un bagāžu reģistrē vairāki pasažieri, neatkarīgi no tā, ka reģistrēto bagāžas vienību skaits ir mazāks par faktisko pasažieru skaitu?
2) Vai, gluži pretēji, šajā pantā noteiktā maksimālā atlīdzība ir interpretējama tādējādi, ka katrai reģistrētajai bagāžas vienībai atbilst tikai viens pasažieris, kuram ir tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzību, un līdz ar to maksimālā atlīdzība ir noteikta attiecībā uz vienu pasažieri, kaut arī tiktu pierādīts, ka nozaudētā bagāžas vienība, par kuru ir izsniegta viena identifikācijas zīme, pieder vairāk nekā vienam pasažierim?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
18 Ar šiem jautājumiem, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Monreālas konvencijas 22. panta 2. punkts, lasot to kopā ar tās 3. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesības uz zaudējumu atlīdzību un pārvadātāja maksimālā atbildība bagāžas pazušanas gadījumā attiecas arī uz pasažieri, kurš pieprasa zaudējumu atlīdzību saistībā ar cita pasažiera vārdā reģistrētas bagāžas pazušanu.
19 Pakārtoti ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 2027/97 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Kopienas gaisa pārvadātāja atbildību attiecībā uz gaisa [pārvadājumu] pasažieriem un to bagāžu ir noteikta visās Monreālas konvencijas tiesību normās, kas reglamentē šo atbildību.
20 Tā kā no brīža, kad šī konvencija stājās spēkā, tās tiesību normas ir nedalāma Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa, Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālu nolēmumu par tās interpretāciju saskaņā ar vispārējo starptautisko tiesību interpretācijas noteikumiem, kas ir saistoši Savienībai (šajā ziņā skat. 2010. gada 25. februāra spriedumu lietā C‑386/08 Brita, Krājums, I‑1289. lpp., 39.–42. punkts, un 2010. gada 6. maija spriedumu lietā C‑63/09 Walz, Krājums, I‑4239. lpp., 20. un 22. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
21 Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka, kaut arī 1969. gada 23. maija Vīnes konvencija par starptautiskajām līgumtiesībām nav saistoša ne Savienībai, ne visām tās dalībvalstīm, šī konvencija atspoguļo starptautisko paražu tiesību normas, kas ir saistošas Savienībai un ir tās tiesību sistēmas sastāvdaļa (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Brita, 42. punkts).
22 Tādējādi, šīs konvencijas 31. pantā ir precizēts, ka līgums tulkojams godprātīgi [labā ticībā] saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam [priekšmetam] un mērķim (2010. gada 15. jūlija spriedums lietā C‑70/09 Hengartner un Gasser, Krājums, I‑7233. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Walz, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 No Monreālas konvencijas 17. panta 2. punkta būtībā izriet, ka pārvadātājs tostarp atbild par zaudējumiem, kas radušies bagāžas pazušanas gadījumā. Šīs pašas konvencijas 22. panta 2. punktā tostarp ir noteikts, ka “bagāžas pārvadājumā pārvadātāja atbildība [bagāžas] [..] nozaudēšanas [..] gadījumā ir ierobežota līdz 1000 [ĪAT] katram pasažierim [..]”.
24 No iepriekšējā punktā minētajām tiesību normām izriet, no vienas puses, ka zaudējumi, kas radušies pārvadātās bagāžas pazušanas gadījumā, izraisa gaisa pārvadātāja atbildību, un, no otras puses, ka pasažierim ir tiesības uz ciesto zaudējumu atlīdzību šajās tiesību normās noteiktajā apmērā.
25 Turklāt no Monreālas konvencijas 17. panta 2. punkta izriet, ka gaisa pārvadātājs atbild par zaudējumiem, kas radušies visas – gan reģistrētās, gan nereģistrētās – pasažieriem piederošās bagāžas pazušanas gadījumā. Šo secinājumu bez papildu paskaidrojumiem arī apstiprina Monreālas konvencijas 22. panta 2. punktā lietotais jēdziens “bagāža”, kas definēts šīs pašas konvencijas 17. panta 4. punktā kā tāds, kas, ja nav noteikts citādi, apzīmē “gan reģistrētu, gan nereģistrētu bagāžu”.
26 Šo interpretāciju nevar likt apšaubīt Monreālas konvencijas 3. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru “pārvadātājs izsniedz pasažieriem bagāžas identifikācijas zīmi katrai reģistrētās bagāžas vienībai.” Pretēji tam, ko apgalvo Iberia un Eiropas Komisija, šī tiesību norma, kā to pamatoti norāda Vācijas valdība, nosaka gaisa pārvadātājam vienīgi reģistrētās bagāžas identifikācijas pienākumu un neļauj secināt, ka 22. panta 2. punktā noteiktās tiesības uz zaudējumu atlīdzību bagāžas pazušanas gadījumā un tās attiecīgais maksimālais apmērs attiecas vienīgi uz pasažieriem, kuri ir reģistrējuši vienu vai vairākas bagāžas vienības.
27 Tādējādi attiecīgās Monreālas konvencijas tiesību normas, lasot tās kopā, ir jāinterpretē tādējādi, ka ir jāuzskata, ka gaisa pārvadātājs atbild par zaudējumu atlīdzību pasažierim cita pasažiera, kas lidojis ar to pašu lidojumu, vārdā reģistrētas bagāžas pazušanas gadījumā, ja šajā pazaudētajā bagāžā atradās šī pirmā minētā pasažiera mantas, kuru pazušana viņam rada zaudējumus. Līdz ar to ne tikai pasažierim, kas individuāli reģistrējis pats savu bagāžu, bet arī tam, kura mantas atradās cita pasažiera, kas lidoja ar to pašu lidojumu, reģistrētajā bagāžā, šo mantu pazušanas gadījumā Monreālas konvencijā ir atzītas individuālas tiesības uz zaudējumu atlīdzību šīs konvencijas 17. panta 2. punkta pirmajā teikumā noteiktajā kārtībā un tās 22. panta 2. punktā noteiktajā apmērā.
28 Šādu secinājumu turklāt apstiprina mērķi, kas virzīja Monreālas konvencijas pieņemšanu.
29 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka minētās konvencijas preambulas trešajā daļā ir atzīts “patērētāju interešu aizsardzības nodrošināšanas svarīgum[s] starptautiskos gaisa pārvadājumos un nepieciešamīb[a] pēc taisnīgas kompensācijas, kas pamatota uz atlīdzināšanas principa”. Šie divi mērķi pavisam noteikti tiktu apšaubīti, ja pasažieris, kura mantas atradās cita pasažiera, kas lidoja ar to pašu lidojumu, reģistrētajā bagāžā, nevar šo mantu pazušanas gadījumā personīgi saņemt nodarīto zaudējumu atlīdzību.
30 Turklāt, ņemot vērā šos mērķus, minētās konvencijas līgumslēdzējas valstis nolēma paredzēt stingru atbildības kārtību, lai tiktu saglabāts “objektīvs interešu līdzsvars”, it īpaši attiecībā uz gaisa pārvadātāju un pasažieru interesēm (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Walz, 31. un 33. punkts). Lai saglabātu šādu līdzsvaru, Monreālas konvencijā atsevišķos gadījumos – it īpaši saskaņā ar šīs konvencijas 22. panta 2. punktu bagāžas iznīcināšanas, nozaudēšanas, sabojāšanas vai aizkavēšanas gadījumā – paredzēts ierobežot gaisa pārvadātāju atbildību, no kuras izrietošā maksimālā zaudējumu atlīdzība ir jāaprēķina “katram pasažierim” (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Walz, 34. punkts).
31 Tā tas nebūtu, ja pasažiera mantas, kas atrodas cita pasažiera bagāžā, kurš šo bagāžu reģistrējis, būtu jāizslēdz no minētajā konvencijā paredzētajām tiesībām uz zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz to, ka šis pirmais pasažieris minēto bagāžu nav reģistrējis.
32 Turklāt nevar pamatoti apgalvot, ka Monreālas konvencijas 22. panta 2. punktā paredzēto tiesību uz zaudējumu atlīdzību pasažierim, kura mantas atradās cita pasažiera reģistrētajā bagāžā, atzīšana kaitētu objektīvu interešu līdzsvaram, jo tās radītu gaisa pārvadātājiem pārmērīgu zaudējumu atlīdzināšanas slogu, kuru būtu grūti noteikt un aprēķināt un kurš varētu traucēt vai pat apturēt minēt pārvadātāju saimniecisko darbību, un līdz ar to būtu pretrunā šai konvencijai.
33 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka tāda interpretācija nerada šķēršļus iespējai gaisa pārvadātājiem skaidri noteikt un aprēķināt zaudējumu atlīdzināšanas slogu par pasažieri, kas, iespējams, būtu jāmaksā.
34 Turpinājumā šis potenciālais zaudējumu atlīdzināšanas slogs nevar tikt uzskatīts par minēto pārvadātāju saimniecisko darbību traucējošu vai apturošu. Faktiski ir jāuzsver, ka šī sprieduma 29. punktā minētie atbildības ierobežojumi ir labvēlīgi gaisa pārvadātājiem un ka attiecībā uz bagāžu paredzētie ierobežojumi, piemērojot Monreālas konvencijas 22. panta 2. punktu, veido maksimālo zaudējumu atlīdzību, uz ko tātad nevar obligāti pretendēt pilnā apmērā, un iepriekš noteiktajā apmērā katram pasažierim viņa bagāžas pazaudēšanas gadījumā. Tostarp atbilstoši šīs konvencijas 17. panta 2. punktam pārvadātājs neatbild par zaudējumiem, ja un ciktāl tie ir radušies pašas bagāžas rakstura vai defekta dēļ.
35 Visbeidzot ir jāatgādina, ka, lai saņemtu Monreālas konvencijas 22. panta 2. punktā paredzēto zaudējumu atlīdzību, attiecīgajiem pasažieriem valsts tiesas uzraudzībā ir juridiski pietiekami jāpierāda pazaudētās bagāžas sastāvs, kā arī tas, ka cita pasažiera vārdā reģistrētajā bagāžā patiešām bija cita pasažiera, kas lidoja ar to pašu lidojumu, mantas. Šajā ziņā valsts tiesa var ņemt vērā to, ka šie pasažieri ir vienas ģimenes locekļi, kuri biļetes nopirkuši kopā vai arī reģistrējušies vienlaicīgi.
36 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Monreālas konvencijas 22. panta 2. punkts, lasot kopā ar tā 3. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesības uz zaudējumu atlīdzību un maksimālā pārvadātāja atbildība bagāžas pazaudēšanas gadījumā attiecas arī uz pasažieri, kurš lūdz šādu zaudējumu atlīdzību par cita pasažiera vārdā reģistrētas bagāžas pazaudēšanu, ja šajā pazaudētajā bagāžā patiešām bija pirmā minētā pasažiera mantas.
Par tiesāšanās izdevumiem
37 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Konvencijas par dažu starptautiskā gaisa transporta noteikumu unifikāciju, kas 1999. gada 28. maijā noslēgta Monreālā un ko Eiropas Kopiena parakstījusi 1999. gada 9. decembrī, un kas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2001. gada 5. aprīļa Lēmumu 2001/539/EK, 22. panta 2. punkts, lasot kopā ar minētās konvencijas 3. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesības uz zaudējumu atlīdzību un maksimālā pārvadātāja atbildība bagāžas pazaudēšanas gadījumā attiecas arī uz pasažieri, kurš lūdz šādu zaudējumu atlīdzību par cita pasažiera vārdā reģistrētas bagāžas pazaudēšanu, ja šajā pazaudētajā bagāžā patiešām bija pirmā minētā pasažiera mantas.
[Paraksti]