ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 21. novembrī (1)
Lieta C‑559/12 P
Francijas Republika
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – La Poste – Publiska iestāde, kurai ir patstāvīgas juridiskas personas statuss – Valsts atbalsta esamība – Netieša neierobežota valsts garantija – Priekšrocības jēdziens – Pierādīšanas pienākums un vajadzīgais pierādījumu apjoms
I – Ievads
1. Ar savu apelācijas sūdzību Francijas Republika lūdz atcelt Vispārējās tiesas 2012. gada 20. septembrī pasludināto spriedumu lietā T‑154/10 Francija/Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru šī tiesa noraidīja tās prasību par Komisijas 2010. gada 26. janvāra Lēmumu 2010/605/ES par valsts atbalstu C 56/07 (ex E 15/05), kuru Francija piešķīrusi La Poste (2) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).
2. Vispārīgi šajā lietā, manuprāt, ir jāveic, galvenokārt, trīs jautājumu analīze. Pirmkārt, par jēdzienu netieša un neierobežota valsts garantija, kura esot piešķirta La Poste (3) un kuru Eiropas Komisija strīdīgajā lēmumā kvalificēja kā [ar iekšējo tirgu] nesaderīgu valsts atbalstu LESD 107. panta izpratnē, otrkārt, par pierādīšanas pienākumu un vajadzīgo pierādījumu apjomu šādas garantijas esamības pierādīšanai un, treškārt, par to, kā šajā gadījumā Komisijai būtu jāpierāda no valsts piešķirtas netiešas garantijas izrietošas priekšrocības esamība.
3. Ir jāuzsver, ka šīs lietas specifiskums izriet vispirmām kārtām no attiecīgā gadījuma netiešā rakstura, kas īpaši sarežģī valsts atbalsta jēdziena konstatēšanas kritēriju piemērošanu. Šajā ziņā es vispirms norādīšu, ka aspekti, kuri man šķiet būtiski svarīgi lietas materiālu padziļinātai izpētei, šajā apelācijas sūdzībā nav tikuši apstrīdēti vai vismaz pietiekami norādīti. Tā tas ir ar pašu netiešas un neierobežotas garantijas jēdzienu Savienības tiesībās, kurš, manuprāt, nav pilnībā apgūts. Tāpat tas ir ar iespējamo saikni starp strīdīgo PIRK režīmu un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma jēdzienu, kas ir ticis pieminēts tikai ļoti ierobežotā aspektā.
II – Atbilstošās tiesību normas, strīdīgais lēmums un pārsūdzētais spriedums
4. Runājot par La Poste statusu regulējošajām valsts tiesību normām un tiesvedības rašanās faktiem, ir jānorāda uz pārsūdzētajā spriedumā ietverto detalizēto izklāstu.
5. Attiecībā uz strīdīgo lēmumu Komisija tā 1. pantā secināja, ka “neierobežotā valsts garantija, ko Francija piešķīrusi La Poste, ir valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Francijai šis atbalsts jāatceļ vēlākais līdz 2010. gada 31. martam”. Turklāt saskaņā ar šī paša lēmuma 2. pantu “Komisija uzskata, ka La Poste faktiska pārveidošana par akciju sabiedrību atcels minēto neierobežoto garantiju, kura tam ir pieejama. Neierobežotās garantijas faktiska atcelšana vēlākais līdz 2010. gada 31. martam ir piemērots pasākums, lai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem izbeigtu 1. pantā minēto valsts atbalstu”.
6. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 2. aprīlī, Francijas Republika cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu. Tajā Francijas Republika apgalvoja, ka Komisija esot nepamatoti secinājusi, pirmkārt, valsts garantijas esamību par labu La Poste un, otrkārt, ka šis pasākums ir valsts atbalsts, jo priekšrocības LESD 107. panta izpratnē esamība neesot tikusi pierādīta (4).
7. Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja Francijas Republikas izvirzītos pamatus un tādējādi apstiprināja strīdīgā lēmuma likumību.
III – Par apelācijas sūdzības pamatiem
8. Savā 2012. gada 5. decembrī iesniegtajā apelācijas sūdzībā Francijas Republika izvirza četrus pamatus, no kuriem otrais un trešais ir sadalīti četrās daļās. Ar savu pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet, ka tā ir pārpratusi tajā izvirzīto pamatu jēgu, jo ir uzskatījusi, ka tie visi ir saistīti ar priekšrocības esamību, nevis ar valsts līdzekļu piešķīruma kritēriju. Ar savu otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, nepamatoti uzskatīdama, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi La Poste piešķirtas valsts garantijas esamību, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Ar savu trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet vairākkārtēju Francijas tiesību sagrozīšanu. Ar savu ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka pastāv priekšrocība, kas ir tikusi piešķirta šķietamās valsts garantijas veidā. Savukārt Komisija prasa apelācijas sūdzību pilnībā noraidīt.
9. Manuprāt, neatkarīgi no Francijas Republikas izvirzīto pamatu skaita šīs apelācijas sūdzības būtiskais aspekts attiecas uz jau minēto problemātiku, kas ir saistīta ar principiem, kuri ir jāievēro Komisijai, pierādot netiešas garantijas esamību, kā arī no tās izrietošas priekšrocības esamību. Līdz ar to es esmu nolēmis sūdzību analizēt, sagrupējot izvirzītos pamatus atbilstoši šiem galvenajiem aspektiem.
A – Par netiešas garantijas, kas ir valsts atbalsts, esamības pierādīšanu (apelācijas sūdzības otrais un trešais pamats)
1) Lietas dalībnieku argumenti
10. Ar savu otro pamatu, kas ir sadalīts četrās daļās, Francijas Republika būtībā apgalvo, ka, uzskatīdama, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi valsts garantijas esamību, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
11. Minētā pamata pirmajā daļā Francijas Republika Vispārējai tiesai pārmet, ka tā pārsūdzētā sprieduma 23. punktā ir kļūdaini atzinusi, ka Komisija ir pamatoti pārnesusi pierādīšanas pienākumu, nosakot, ka Francijas iestāžu uzdevums ir pierādīt garantijas neesamību. Otrajā daļā, kritizējot strīdīgajā lēmumā šķietami ietvertās negatīvās prezumpcijas, Francijas Republika Vispārējai tiesai pārmet, ka tā pārsūdzētā sprieduma 73. un 74. punktā ir apstiprinājusi šo pierādīšanas pienākuma pāreju, ko Komisija ir noteikusi strīdīgā lēmuma 126.–131. apsvērumā. Trešajā daļā Francijas Republika Vispārējai tiesai pārmet, ka tā pārsūdzētā sprieduma 119. punktā ir kļūdaini interpretējusi spriedumu lietā Komisija/MTU Friedrichshafen (5).
12. Otrā pamata ceturtajā daļā Francijas Republika apgalvo, ka, pat ja “pierādījumi, kas jāsniedz Komisijai, lielā mērā ir atkarīgi no attiecīgā valsts pasākuma būtības,” – kā pārsūdzētā sprieduma 120. punktā ir uzvērusi Vispārējā tiesa – šķietami atklātās garantijas netiešais raksturs tomēr nevar tikt interpretēts tā, ka pastāv zemākas prasības pierādīšanas jomā, ne arī tā, ka ir notikusi pierādīšanas pienākuma pāreja. Šajā perspektīvā pārsūdzētā sprieduma 121. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka Komisija ir pozitīvi izvērtējusi neierobežotas valsts garantijas par labu La Poste esamību un ka tā ir ņēmusi vērā vairākus saskanīgus apstākļus, kuri ir pietiekams pamats, lai pierādītu šīs garantijas esamību. Kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, netiešas garantijas esamība var tikt pierādīta tikai pozitīvi.
13. Komisija savukārt, pirmkārt, iebilst, ka nebūt nav pārnesusi pierādīšanas pienākumu. Otrkārt, Komisija uzsver, ka iebildumi attiecībā uz šķietamo negatīvo prezumpciju vai minējumu izmantošanu, izrādās, esot vienkārši pirmajā instancē minēto apgalvojumu atkārtojums. Treškārt, Komisija apgalvo, ka iepriekš minētās judikatūras lietā Komisija/MTU Friedrichshafen atgādināšanas mērķis ir bijis norādīt uz to, ka ir jāņem vērā, kā ir ticis atzīts spriedumā lietā Komisija/Scott (6), ar sarežģīto uzdevumu saistītās grūtības, ar kurām šajā lietā bija jāsaskaras Komisijai. Visbeidzot, Komisija iesaka kritiku attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 120. un 121. punktu noraidīt kā neefektīvu un nepamatotu.
14. Ar trešo pamatu Francijas Republika Vispārējai tiesai būtībā pārmet, ka tā ir vairākkārt sagrozījusi valsts tiesības, kuru elementi ir veidojuši Komisijas argumentācijas izejas punktu, lai konstatētu netiešas un neierobežotas garantijas esamību. Pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apšauba apsvērumu, saskaņā ar kuru Francijas tiesības neliedzot valstij iespēju piešķirt netiešu garantiju PIRK. Otrajā daļā Francijas Republika Vispārējai tiesai pārmet, ka tā ir sagrozījusi Francijas tiesības, apstiprinot Komisijas secinājumus attiecībā uz sekām, kas izriet no Likuma Nr. 80–539 (7) piemērošanas. Trešajā daļā, apgalvojot, ka nav norādīts pamatojums, Francijas Republika Vispārējai tiesai pārmet, ka tā ir, ņemot vērā Conseil d’État [Valsts Padomes] spriedumu lietā Société fermière de Campoloro un citi (8), Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Société de gestion du port de Campoloro et Société fermière de Campoloro pret Franciju (9) un Conseil d’État 1995. gada paziņojumu (10), nepamatoti pielīdzinājusi valsts atbildības uzņemšanās nosacījumus garantijas mehānismam. Ceturtajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz problemātiku, ko Vispārējā tiesa ir izskatījusi pārsūdzētā sprieduma 102. punktā, – ar sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu saistīto tiesību un pienākumu nodošanu.
15. Atbildot uz šiem iebildumiem, Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības trešā pamata – kas būtībā esot Vispārējai tiesai izvirzītā otrā pamata atkārtojums – mērķis faktiski esot lūgt Tiesu veikt jaunu faktu un pierādījumu novērtējumu, tāpēc šis pamats esot acīmredzami nepieņemams.
2) Analīze
16. Ievada vietā ir jāuzsver, ka garantijas jēdziens, kas pirmajā brīdī it kā šķiet pazīstams, Eiropas tiesībās nav viennozīmīgi definēts. Komisija, kas savā paziņojumā par LESD 107. un 108. panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā (11) norādot, ka “parasti garantijas tiek saistītas ar aizdevumu vai citām finanšu saistībām, par ko vienojas aizņēmējs un aizdevējs; tās var piešķirt kā individuālas garantijas vai garantiju shēmu ietvaros”, vienlaikus ir arī uzskatījusi, ka “atbalst[s] garantijas veidā [ir] arī labvēlīgāk[i] finansēšanas noteikum[i] uzņēmumam, kura juridiskās formas dēļ nav iespējams tā bankrots vai citas maksātnespējas procedūras vai kam tiek sniegta nepārprotama valsts garantija, vai kam valsts nodrošina zaudējumu segšanu” (12). Komisija arī pretnostata garantijas, kas izriet no “līgumiska avota” vai “cita tiesiska avota”, “garantijām, kuru veids nav tik skaidrs”.
17. Šajā lietā galvenais tomēr ir tas, ka attiecīgā netiešā neierobežotā garantija pieder pie tāda netiešu pasākumu veida, kurā valsts līdzekļu ieguldījums automātiski nenozīmē atbilstošu priekšrocību saņēmējiem. Šajā kategorijā ietilpst it īpaši netiešās garantijas, kas izriet no īpaša juridiskā režīma, kurš piemērojams saņēmējam, vai arī nodomu vai atbalsta vēstulēm.
18. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru par atbalstu ir jāuzskata it īpaši valsts pasākumi, kuri dažādos veidos samazina izmaksas, kas parasti tiek segtas no uzņēmuma budžeta, un kuriem, lai arī tie nav subsīdijas šī vārda šaurā izpratnē, līdz ar to ir tāds pats raksturs un identiska iedarbība (13). No judikatūras izriet, ka valsts pasākums, kas vienlaikus var uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem tas tiek piemērots, radīt labvēlīgāku situāciju nekā citiem un radīt pietiekami konkrētu risku nākotnē izraisīt papildu izmaksas valstij, var būt tāds, kas jāfinansē no valsts līdzekļiem (14). Faktiski LESD 107. pantā ietvertais termins “atbalsts jebkādā citā veidā” ir jāizprot tādējādi, ka tas attiecas uz priekšrocībām, un šādas vienpusējas priekšrocības juridiskajam raksturam vai mērķim nav nozīmes. Tiesa ir atzinusi, ka valsts garantijas veidā piešķirtas priekšrocības var nozīmēt papildu izmaksu rašanos valstij (15).
19. Tomēr pats [jautājums par] netiešas garantijas esamību pamatlietā, uz ko attiecas it īpaši otrā pamata ceturtajā daļā izvirzītais iebildums, kuru es iesaku izskatīt kā pirmo, ir īpaši sarežģīts, jo minētās garantijas esamība nebija tieši paredzēta neviena Francijas tiesību akta tekstā. Strīdīgais atbalsts faktiski neizrietot no atsevišķa pasākuma, bet drīzāk gan no vispārējā bankrota režīma nepiemērošanas PIRK, vai pat īpaša režīma ieviešanas šim nolūkam apvienojumā ar šķietamu tādas situācijas neesamību, kad publisko tiesību subjektu ar patstāvīgas juridiskas personu statusu parādi būtu palikuši nesamaksāti to kreditoriem. Pārbaudījusi vairākus avotus, lai izdarītu secinājumu par netiešas un neierobežotas garantijas esamību, Komisija ir pamatojusies uz vairākiem apstākļiem.
20. Saistībā ar attiecīgo pasākumu kopumu man ir radušies turpinājumā izklāstītie apsvērumi attiecībā uz piemērojamo metodi un vajadzīgo pierādījumu apjomu, kā arī Savienības tiesas veicamās pārbaudes intensitāti.
– Netieša garantija
21. Pirmkārt, runājot par pārbaudes metodi, vēlos norādīt, ka termins “netieša garantija” – koncepts, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi, – ir termins, kas ir diezgan metaforisks un iekšēji pretrunīgs, jo garantijas jēdziens parasti atbilst galvojumam vai solījumam, kas rada faktu vai juridisku aktu, kurš izraisa vai var izraisīt īpašas sekas attiecībā uz tā adresātu. Kreditors faktiski nevar atsaukties uz netiešu garantiju tāpat kā uz tiešu garantiju. Manuprāt, pat pieņemot, ka galvotājam varētu tikt prasīts izpildīt šādu “saistību”, pamatojums tam drīzāk būtu meklējams starp civiltiesiskās atbildības vispārējiem principiem.
22. Tomēr, ja pieņem, ka attiecīgais termins tomēr pamatojas konkurences tiesībās (16), ir jāņem vērā, ka LESD 107. panta piemērošanas vajadzībām jēdziens “netieša garantija” nav tīri juridisks jēdziens, bet pieder faktu pārbaudes jomai. Faktiski jēdziens “netieša garantija” ir saistīts ar Savienības konkurences tiesībām, ciktāl ar to tiek aprakstīts vienveidīgs valsts iestāžu “rīcības” veids, kas attiecīgajā gadījumā, ņemot vērā tās saimniecisko iedarbību, tās saņēmējam ir valsts atbalsts.
23. Ievērojamo grūtību avots ir attiecīgās garantijas, par kuru liecina gan juridiskas, gan faktiskas norādes, netiešais raksturs. Netiešā garantija tādējādi ir izsecināts fenomens un vienlaikus prezumēts fenomens (17). Galvenais pamatojums šī valsts atbalsta tiesību koncepta izmantošanai ir tas, ka attiecīgais pasākumu kopums izraisa finansiālā ziņā analoģisku situāciju tai, kādu rada tieša neierobežota garantija, ko dalībvalsts piešķir uzņēmumam, nenosakot šim pēdējam minētajam pienākumu samaksāt šīs garantijas saimnieciskajai vērtībai atbilstošu prēmiju.
24. Līdz ar to norāžu kopuma metode man šķiet īpaši piemērota, lai pierādītu šāda netieša pasākuma esamību (18), turklāt attiecīgā metode tiek izmantota valsts atbalsta jomā (19).
25. Tiesa patiesībā jau ir atzinusi, ka nevar vispārīgi Komisijai liegt iespēju pamatoties uz apstākļu kopumu, no kuriem var faktiski izsecināt atbalsta programmas esamību (20). Tomēr Komisijai ir jānorāda arī normatīva, administratīva, finansiāla un saimnieciska rakstura apstākļi, kas ir ļāvuši strīdīgo atbalstu raksturot (21).
26. Šajā kontekstā es vēlos sniegt divus precizējumus. Pirmkārt, pretēji nostājai, kāda, kā noprotu, ir Komisijai, es uzskatu, ka pasākuma “netiešais” raksturs nepieļauj pārliecību par tā esamību. Tādējādi ir jāuzskata, ka netieša garantija, kas ir izsecināta no norāžu kopuma, pastāv tik ilgi, kamēr netiek sniegts pretējais pierādījums par tās neesamību. Šajā gadījumā šādu pierādījumu varētu diezgan viegli sniegt, minot konkrētus gadījumus, kuros kādas PIRK vai Francijas pašvaldības parādi tiktu ilgstoši nemaksāti, lai gan nenoris formāla bankrota vai maksātnespējas procedūra. Faktiski šāda dalībvalsts aizstāvība liktu uzskatīt, ka Komisijas lēmums faktiski pamatojas uz kļūdainām premisām (22).
27. Otrkārt, Vispārējai tiesai ir jānoskaidro, vai pierādījumi ir visi atbilstīgie dati, kuri ir jāņem vērā, novērtējot minēto valsts iestāžu “rīcību”, un vai šie dati var pamatot apgalvojumu, saskaņā ar kuru uzņēmums ir netieša rakstura valsts atbalsta saņēmējs.
28. Faktiski, kā ir atgādinājusi Tiesa, acīmredzama kļūda vērtējumā var būt tas, ka Komisija pamatojas uz pierādījumiem, kuri “[neveido] visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju” (23).
29. Līdz ar to kritērijs, atbilstoši kuram ir prasīts “pozitīvi pierādīt” garantijas esamību, ir izpildīts, ja Komisija labas pārvaldības interesēs apšaubīto pasākumu izmeklēšanas procedūru veic rūpīgi un objektīvi, lai galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī tās rīcībā būtu iespējami pilnīgākie un ticamākie pierādījumi šāda lēmuma pieņemšanai (24). Tas nozīmē, ka tādā gadījumā, kāds ir šajā lietā, ir jāapkopo visa informācija, kas, kopumā ņemta, var ticamā veidā liecināt par labu tāda pasākuma esamībai, kurš var būt valsts atbalsts. Šī esamība izriet arī no tā, ka nav to atspēkojošas informācijas.
30. Šajā ziņā es vēlos norādīt, ka pēc tam, kad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 119. punktā bija atgādinājusi Komisijas pienākumu attiecībā uz apstākļiem, kas var pamatot secinājumu, saskaņā ar kuru uzņēmums ir guvis no valsts atbalsta izrietošu priekšrocību, tā pārsūdzētā sprieduma 120. punktā apstiprināja, ka pierādījumu, kas Komisijai ir jāsniedz, raksturs ir atkarīgs no pasākuma būtības. Protams, ka Vispārējā tiesa šādi ir paudusi pasākumu, kas var būt valsts atbalsts, diversifikācijas konceptu, tomēr nepārkāpjot pierādīšanas pienākumu un pierādījumu apjomu noteicošos principus. Runājot par strīdīgā netiešā pasākuma pastāvēšanu, Vispārējā tiesa ir pielāgojusi iepriekš minēto konstatējumu, minētajā 120. pantā pamatoti atzīstot, ka netiešas garantijas pastāvēšana var izrietēt no saskanīgu apstākļu kopuma. Nobeigumā saistībā ar pirmajā instancē izvirzīto otro pamatu Vispārējā tiesa ir uzskaitījusi visus saskanīgos apstākļus, kas veido pamatu konstatējumam par valsts atbalsta pastāvēšanu.
31. Ir jānorāda, ka tas, ka PIRK netiek piemērots vispārīgais vai speciālais bankrota vai maksātnespējas procesa režīms, tieši netiek apstrīdēts. No tā izriet, ka vienas Vispārējās tiesas atzītas norādes patiesuma apstrīdēšana nevar tikt uzskatīta par pietiekamu, lai pierādītu tāda pasākuma neesamību, kura pastāvēšana tiek pamatota ar norāžu kopuma metodi. Protams, ja nav konkrēta pretēja piemēra, kas atspēko netiešas garantijas pastāvēšanu, apelācijas sūdzības iesniedzējai ir jāapstrīd katra norāde viena pēc otras. Tomēr, manuprāt, iebildumu izvirzītājam ir jānosaka pienākums pierādīt, ka visi norāžu kopumu veidojošie apstākļi liecina par labu netiešas neierobežotas valsts garantijas neesamībai.
32. No tā izriet, ka otrā pamata daļā un trešajā pamatā kopumā izvirzītie iebildumi, tā kā tie neietekmē vispārējo secinājumu par netiešas garantijas esamību, bet attiecas uz dažādām atsevišķi aplūkotām norādēm, varētu tikt no paša sākuma noraidīti kā neefektīvi.
– Pierādīšanas pienākums un vajadzīgais pierādījumu apjoms
33. Otrkārt, attiecībā uz pierādīšanas pienākumu nav apstrīdams, ka pasākuma, kas var tikt kvalificēts par valsts atbalstu, esamības pierādīšanas pienākums ir Komisijai. Vispārējā tiesa tādējādi ir pareizi interpretējusi Komisijas lomu, jo pārsūdzētajā spriedumā ir vairākkārt pārbaudījusi Komisijas savākto pierādījumu pietiekamību (25), kas atbilst judikatūrai, saskaņā ar kuru Komisijai, lai tā, nepieļaujot ne mazāko kļūdu tiesību piemērošanā, izdarītu pārsūdzētā sprieduma 120.–121. punktā minēto secinājumu, vienmēr ir jāpārbauda visi attiecībā uz strīdīgo darbību un tās kontekstu nozīmīgie apstākļi (26). Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Francijas Republika, Vispārējā tiesa nav pārnesusi pierādīšanas pienākumu.
34. Saistībā ar vajadzīgo pierādījumu apjomu (27), kas ir jāsaprot kā prasību līmenis, ko piemēro tiesa, pārbaudot tai iesniegtos pierādījumus, ir lietderīgi veikt nelielu atsauci uz judikatūru, kas attiecas uz konkurences tiesībām plašā izpratnē, kā arī uz “common law” principiem. Attiecībā uz konkurences tiesībās īstenoto praksi (28), kaut gan nav vienveidīgas piemērojamā pierādījumu apjoma definīcijas, Tiesa pieprasa “juridiski pietiekami pamatotus” (29) faktu pierādījumus vai “pietiekami precīzus un saskaņotus pierādījumus” (30) un gadījumos, kad nav dokumentu, kas pierādītu ražotāju saskaņotās darbības, piemēro arī “nozīmīgu, precīzu un saskaņotu norāžu kopuma” metodi (31). Veicot tendenču analīzi attiecībā uz koncentrāciju, Tiesa ir atzinusi arī “vislielākās iespējamības” kritēriju (32). Savukārt, “common law” tiek izšķirti [divi] varianti, pirmkārt, mazāk stingrais “standard”, kuru piemēro civiltiesību jomā un kurš ir pazīstams ar nosaukumu “balance of probabilities”, kas nozīmē, ka lietas dalībniekam ir jāpārliecina tiesu, ka apgalvotais fakts ir “drīzāk iespējams nekā neiespējams”, un, otrkārt, stingrākais “standard”, kuru piemēro krimināltiesību jomā un kuru apzīmē izteiciens “beyond a reasonable doubt”, kas nozīmē, ka tiesai pēc racionālas pierādījumu pārbaudes nedrīkst būt nekādu saprātīgu šaubu par noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju esamību (33).
35. Es uzskatu, ka tādas netiešas garantijas gadījumā, kuras pastāvēšana izriet no norāžu kopuma, pierādījumu apjomam ir jāpamatojas uz nopietnu iespējamību un pierādījumu pietiekamību. Piemērojamajam apjomam izvirzītās prasības tādējādi būtu stingrākas nekā vienkārša iespējamība, tomēr mazāk stingras nekā jebkādu saprātīgu šaubu neesamība. Tāda, manuprāt, pilnīgi pamatoti ir Vispārējās tiesas veiktā analīze, ņemot vērā Komisijas norādītos apstākļus.
36. Turklāt šī pieeja, manuprāt, atbilst nesenajai judikatūrai, no kuras izriet, ka Komisijai ir jāpierāda pietiekami tiešas saiknes esamība starp saņēmējam piešķirto priekšrocību, no vienas puses, un valsts budžeta samazinājumu vai pat konkrētu ekonomisku risku attiecībā uz izmaksām, kādas jāsedz no šī budžeta (34), tomēr neprasot, ne lai šāds samazinājums vai pat šāds risks atbilstu vai būtu līdzvērtīgs minētajai priekšrocībai, ne arī lai minētā priekšrocība tiktu ar šādu samazinājumu vai šādu risku kompensēta, ne lai tā būtu tāda paša veida kā valsts līdzekļu ieguldījums, no kura tā izriet (35).
37. Turpinājumā attiecībā uz Savienības tiesas veiktās pārbaudes intensitāti vēlos atgādināt, ka, lai gan Komisijai ir plaša rīcības brīvība valsts atbalsta jomā, tā kā tas prasa sarežģītus ekonomiska rakstura novērtējumus, Savienības tiesas, pārbaudot sarežģīto ekonomisko izvērtējumu, veic ierobežotu pārbaudi, kura attiecas tikai un vienīgi uz jautājumiem, vai ir ievērotas procesuālās normas un izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, vai fakti ir materiāli precīzi, kā arī vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (36). Tiesas uzdevums tādējādi nav pārņemt Komisijas lomu un pierādīt atbalsta pastāvēšanu un tā apmēru (37).
38. Nav apstrīdams, ka, lai pierādītu netiešas un neierobežotas garantijas esamību, kā arī no tās izrietošas priekšrocības pastāvēšanu, Komisijai ir jāveic sarežģīts izvērtējums.
39. Šajā perspektīvā apelācijas sūdzības iesniedzējas vispārīgi otrajā pamatā un konkrēti tā ceturtajā daļā minētā argumentācija ir jānoraida, jo tajā nav norādīts neviens apstāklis, kas ļautu Vispārējai tiesai pārmest kļūdu tiesību piemērošanā. No pārsūdzētā sprieduma pamatojuma gluži pretēji izriet, ka Vispārējā tiesa nav pārkāpusi tikko atgādinātos noteikumus attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu apjomu un ir spējusi pareizi pamatot savu secinājumu attiecībā uz norāžu kopumu, kas liecina par labu netiešas valsts garantijas esamībai.
– Pakārtoti izskatītie iebildumi
40. Runājot par otrā pamata trīs pirmajām daļām, vēlos konstatēt, pirmkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas kritika izriet no pārsūdzētā sprieduma 23. punkta – kurā Vispārējā tiesa ir vienīgi atkārtojusi lietas faktu aprakstam būtiskos elementus, neizsakot viedokli par pierādīšanas pienākuma sadalījumu, – kļūdainas interpretācijas. Otrkārt, Francijas Republikas sniegtie argumenti izpaužas vienīgi pret strīdīgo lēmumu vērstas kritikas veidā, kas nozīmē, ka tie ir nepieņemami. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 73. un 74. pants attiecas uz pirmajā instancē izvirzīto otro pamatu, un tajā ir ietverta valsts tiesību interpretācija, kuras izvērtējums nav pakļauts Tiesas pārbaudei, izņemot sagrozīšanas gadījumus (38), ko apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā lietā nav pierādījusi.
41. Treškārt, runājot par pārsūdzētā sprieduma 119. punktā ietverto iepriekš minētā sprieduma Komisija/MTU Friedrichshafen interpretāciju, minētajā spriedumā ir noteikts aizliegums Komisijai pamatot tās lēmumu ar negatīvām prezumpcijām gadījumā, kad informācijas trūkuma dēļ var tikt izdarīts pretējs secinājums. Tas tādējādi nav pilnībā attiecināms uz šo lietu. Tomēr, kā norāda Komisija, Vispārējā tiesa par to varēja atgādināt, lai uzsvērtu grūtības, ar kurām saskārās Komisija, veicot sarežģīto uzdevumu atklāt neierobežotas netiešas garantijas mehānisma esamību.
42. Runājot par trešo pamatu, vēlos konstatēt, ka Francijas Republika kritizē Vispārējās tiesas veikto norāžu kopuma elementu interpretāciju, izvērtējot La Poste piešķirtās garantijas pastāvēšanu. Šajā ziņā vēlos atgādināt, ka iebildums, kas attiecas uz kļūdainu valsts tiesību novērtējumu, ir pieņemams, ja Vispārējai tiesai tiek pārmesta šo tiesību sagrozīšana (39). Runājot par apelācijas sūdzības izskatīšanas laikā veicamo Vispārējās tiesas izdarīto konstatējumu attiecībā uz valsts tiesību aktiem pārbaudi, Tiesas kompetencē ir pārbaudīt vispirms, vai Vispārējā tiesa, pamatojoties uz dokumentiem un citiem tai iesniegtajiem pierādījumiem, nav sagrozījusi attiecīgo valsts tiesību normu formulējumu vai ar tām saistītās valsts tiesu judikatūras, vai arī attiecīgās doktrīnas saturu. Turpinājumā – to, vai Vispārējā tiesa, ņemot vērā šos avotus, nav veikusi konstatējumus, kas ir acīmredzami pretrunā to saturam. Visbeidzot – vai Vispārējā tiesa, pārbaudīdama šos avotus, lai konstatētu valsts tiesību aktu saturu, nav piešķīrusi kādam no tiem nozīmi, kādas tam nav, ņemot vērā pārējos avotus, ja tas acīmredzami izriet no lietas materiālos ietvertajiem pierādījumiem (40).
43. Tomēr šī pamata trīs pirmajās daļās izvirzīto argumentu gadījumā tas tā nav. Faktiski no paša sākuma ir jākonstatē, ka Francijas Republika, lai gan tā atsaucas uz kļūdām tiesību piemērošanā, patiesībā vēlas apšaubīt Vispārējās tiesas veikto faktu novērtējumu un it īpaši apstrīdēt faktu un dokumentu interpretāciju, kuras dēļ pēdējā minētā ir izsecinājusi netiešas garantijas pastāvēšanu. Minētajos argumentos patiesībā ir atkārtota Vispārējā tiesā paustā kritika, tādējādi tie ir jāuzskata par nepieņemamiem. Katrā ziņā, tā kā minētā sagrozīšana nav ne tikusi pierādīta, ne arī ir acīmredzama, minētie apgalvojumi ir jānoraida. Runājot par trešā pamata trešajā daļā izvirzīto iebildumu par pamatojuma neesamību saistībā ar ECT judikatūru lietā Société de gestion du port de Campoloro un Société fermière de Campoloro pret Franciju, vēlos norādīt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 96.–99. pantā uz to ir sniegusi juridiski pietiekami pamatotu atbildi. Visbeidzot, runājot par trešā pamata ceturto daļu, – tā kā tā attiecas uz pakārtotu argumentu, tā ir jānoraida kā neefektīva.
44. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pareizi pildījusi savu lomu attiecībā uz netiešās garantijas esamības ierobežotu pārbaudi. Tādējādi iesaku apelācijas sūdzības otro un trešo pamatu noraidīt.
B – Par priekšrocības, kas izriet no netiešās garantijas, pierādīšanu (ceturtais pamats)
1) Lietas dalībnieku argumenti
45. Ar savu ceturto pamatu Francijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi priekšrocību, kas izriet no La Poste šķietami piešķirtās valsts garantijas. Apelācijas sūdzības iesniedzēja, pirmkārt, uzsver, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi pierādīšanas pienākumu un pierādījumu apjomu regulējošos noteikumus attiecībā uz priekšrocības pastāvēšanas pierādīšanu, jo tā pārsūdzētā sprieduma 123. un 124. punktā ir uzskatījusi, ka pastāvoša atbalsta gadījumā Komisijai nav bijis pienākuma pierādīt šī atbalsta faktisko iedarbību, bet tā ir varējusi tās esamību prezumēt. Turklāt, pat pieņemot, ka Savienības tiesībās nav paredzēts pienākums pierādīt pastāvoša atbalsta faktisko iedarbību, Komisijai būtu vismaz jāpierāda potenciālas iedarbības esamība. Tas turklāt esot nepamatoti izslēgts 2008. gada paziņojuma 1.2. punktā. Šajā perspektīvā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā arī, kad tā [pārsūdzētā sprieduma] 106. un 108. punktā ir uzskatījusi, ka Komisijas vērtējums ir bijis pamatots.
46. Pakārtoti Francijas Republika apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, kad tā pārsūdzētā sprieduma 110. un 123. punktā ir uzskatījusi, ka Komisija, atsaukdamās uz reitingu aģentūru metodēm, tikai apstiprinot, nevis, pierādot priekšrocības pastāvēšanu, ir norādījusi apstākļus, kas ir pietiekami, lai pierādītu, ka strīdīgā garantija ir radījusi patiesu priekšrocību. Šajā kontekstā tā kritizē minētā sprieduma 111.–116. punktu.
47. Apelācijas sūdzības iesniedzēja piedevām precizē, ka tā neesot atzinusi, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 106. punkta, ka uzņēmuma atbrīvošanas no bankrota vai līdzvērtīgas procedūras tā likumiskā statusa dēļ sekas ir “automātiska” priekšrocības piešķiršana.
48. Komisija iebilst, ka tai ir tiesības attiecībā uz pastāvošu atbalstu un jaunu atbalstu izmantot vienu un to pašu vērtēšanas shēmu, saskaņā ar kuru tai nav jāpierāda šādu pasākumu faktiskā iedarbība. Saistībā ar iebildumiem par 2008. gada paziņojumu Komisija tos uzskata par nepieņemamiem, it īpaši, ņemot vērā, ka tiesvedības laikā Vispārējā tiesā nav tikusi izvirzīta iebilde par tā prettiesiskumu. Runājot par pārsūdzētā sprieduma 106. punktu, Komisija apgalvo, ka, pamatojoties uz šo [Francijas Republikas] paziņojumu, Vispārējai tiesai nav bijis citas iespējas, kā vien tajā izvirzīto trešo pamatu noraidīt.
2) Analīze
49. Kā jau minēju, vispirms ir jāievēro premisa, saskaņā ar kuru šī tiesību strīda pamatā esošais gadījums ir “tiesiska un faktiska situācija”, kas ir analoģiska tai, kas pastāv tiešas garantijas gadījumā. Faktiski, tā kā nav pasākuma parastajā izpratnē, netiešai garantijai piemīt īpatnība, ka “pasākums” un tā iedarbība sakrīt. Šīs analīzes vajadzībām līdz ar to ir jāuzskata, ka netieša garantija rada līdzvērtīgu iedarbību tai, kas izriet no tiešas garantijas, kura ir tieši identificējams pasākums un atbilstoši definīcijai var radīt noteiktu iedarbību.
50. Saskaņā ar judikatūru, lai noskaidrotu, vai valsts pasākums ir valsts atbalsts, ir jānosaka, vai attiecīgais uzņēmums gūst ekonomisku priekšrocību, ko tas nebūtu guvis, pastāvot parastiem tirgus nosacījumiem (41). Tomēr, manuprāt, ir jākonstatē, ka tāda pieeja, pētot priekšrocības esamību, neatbilst garantijas, uz kuru attiecas pamatlieta, specifiskajai īpatnībai (42).
51. Skaidrs ir arī tas, ka LESD 107. panta 1. punktā valsts pasākumi netiek nošķirti atkarībā no to iemesliem vai mērķiem, bet gan tiek definēti atbilstoši to iedarbībai (43). Kad pasākums tiek izvērtēts, ņemot vērā LESD 107. pantu, ir jāņem vērā iedarbība, kuru tas var radīt (44), kā arī visi nozīmīgie apstākļi un to konteksts (45). Tomēr judikatūrā nav izsmeļoši atbildēts jautājums par to, kā Komisijai ir jāpierāda priekšrocība un kādam ir jābūt tādas priekšrocības iedarbības raksturam, kura tai ir jāpierāda, kad tā pierāda no netieša pasākuma izrietošas priekšrocības esamību.
– Priekšrocības esamība
52. Runājot vispirms par pārsūdzētā sprieduma 124. punktā ietverto Vispārējās tiesas konstatējumu, saskaņā ar kuru valsts garantijas sniegtās priekšrocības faktiskā iedarbība var tikt prezumēta, izšķirošais punkts Vispārējās tiesas argumentācijā, apstiprinot Komisijas analīzi un atzīstot priekšrocības esamību šajā lietā, galvenokārt izriet no pārsūdzētā sprieduma 106. punkta, skatīta kopā ar 108. punktu, kurā Vispārējā tiesa konstatēja, ka neierobežota garantija ļauj tās saņēmējam iegūt labākus kredīta nosacījumus par tiem, kādus tas būtu ieguvis vienīgi savu nopelnu dēļ, un līdz ar to minētā garantija ļauj samazināt apgrūtinājumu saņēmēja budžetam.
53. Faktiski, pēc Vispārējās tiesas domām, garantijas piešķiršana ar nosacījumiem, kas neatbilst tirgus nosacījumiem, kā neierobežotas garantijas piešķiršana bez atlīdzības vispārīgi var tās saņēmējam sniegt priekšrocību tādējādi, ka tā uzlabo saņēmēja finanšu stāvokli, samazinot izmaksas, kas parasti tiek segtas no tā budžeta (46).
54. Šajā ziņā atgādinu, ka Tiesa jau ir precizējusi, ka, ja vien nav pierādīta papildu izmaksu esamība valstij, kas ir paredzējusi piešķirt attiecīgajiem uzņēmumiem noteiktu priekšrocību, kuras esamību nevar automātiski izsecināt (47), atšķirīgas sistēmas salīdzinājumā ar parasto bankrota procedūru piemērošana, kā arī jebkādu individuālu piespiedu izpildes līdzekļu nodokļu parādu un naudas sodu piedziņai nepiemērošana attiecīgajiem uzņēmumiem var tikt uzskatīta par valsts atbalstu (48). Tādas valsts likumdevēja piešķirtas priekšrocības varētu nozīmēt papildu apgrūtinājumu publiskajam sektoram, pilnīgas atteikšanās pieprasīt valsts izsniegtu kredītu atmaksu, atbrīvojumu no naudas sodu samaksas vai citu finansiālu sankciju izpildes vai pazeminātas nodokļa likmes piemērošanas veidā (49).
55. Runājot konkrēti par priekšrocības kritēriju, pēc tam, kad Tiesa iepriekš minētajās lietās Ecotrade un Piaggio bija konstatējusi, ka “liekas, ka attiecīgais tiesiskais regulējums var uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem tas tiek piemērots, radīt labvēlīgāku situāciju nekā citiem”, tā šo kritēriju aplūkoja, izvērtējot iespējamību attiecīgajam uzņēmumam turpināt saimniecisko darbību apstākļos, kuros parasto noteikumu bankrota procedūras jomā piemērošanas dēļ šāda iespēja nebūtu pieļaujama. Šādi judikatūrā, manuprāt, jau ir atzīta iespēja prezumēt priekšrocības esamību, ciktāl tā ticami izriet no valsts tiesiskā regulējuma, kurā ir noteikta attiecīgo uzņēmumu darbība.
56. Turklāt šīs lietas gadījums, kā man šķiet, tieši neatbilst individuālam atbalstam, bet gan drīzāk atbalsta shēmai, kura tādēļ, ka ir piemērojama PIRK, varētu ietekmēt La Poste juridisko situāciju. Tādēļ būtu pēc analoģijas jāpiemēro ar atbalsta shēmām saistītā judikatūra, saskaņā ar kuru Komisijai pietiek izpētīt šo shēmu raksturīgās īpašības, lai sava lēmuma pamatojumā novērtētu, vai shēmas tajās paredzēto nosacījumu dēļ saņēmējiem nodrošina jūtamu priekšrocību salīdzinājumā ar to konkurentiem un var uzņēmumiem, kuri piedalās tirdzniecībā starp dalībvalstīm, sniegt būtisku labumu. Vajadzība pārbaudīt katra attiecīgā uzņēmuma individuālo situāciju rodas tikai atbalsta atgūšanas stadijā (50).
57. Turklāt vēlos norādīt, ka no sprieduma lietā Residex Capital IV (51) attiecībā uz tiešu garantiju skaidri izriet, ka tad, “kad aizdevumu, ko kredītiestāde piešķir aizņēmējam, garantē dalībvalsts valsts iestādes, šis aizņēmējs parasti iegūst finansiālu priekšrocību un tādējādi saņem atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, jo finansiālās izmaksas, kas tam rodas, ir mazākas nekā tās, kas tam būtu radušās, ja tam šis pats finansējums un šī pati garantija būtu bijuši jāiegūst par tirgus cenu”.
58. Man arī liekas, ka gadījumā, ja Tiesa vispārīgi atzītu jēdzienu “netieša garantija” un atzītu tās esamību šajā lietā, priekšrocības pastāvēšanu varētu prezumēt ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tad, ja runa būtu par tiešu garantiju, vai, citiem vārdiem sakot, uzskatot, ka šāda garantija var uzlabot saņēmēja uzņēmuma finansiālo situāciju. Šī, protams, ir vienkārša prezumpcija. Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 124. punktā ir pilnīgi pamatoti secinājusi, ka garantijas var to saņēmējiem sniegt priekšrocību.
– Ekonomiskais konteksts
59. Šis konstatējums tomēr ne Komisiju, ne arī Vispārējo tiesu neatbrīvo no to juridisko un ekonomisko nosacījumu ņemšanas vērā, saskaņā ar kuriem darbojas tiesību subjekts, kas tiek uzskatīts par priekšrocības guvēju (52). Faktiski, kā jau minēju, Komisijai ir jāspēj attiecīgo priekšrocību novērtēt (53).
60. Tomēr Francijas Republika Vispārējai tiesai pārmet, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Komisija ir pamatoti atsaukusies uz reitingu aģentūru metodēm tikai, lai “apstiprinātu”, nevis lai “pierādītu” priekšrocības par labu La Poste pastāvēšanu.
61. Ir taisnība, ka, lai pierādītu, ka La Poste bija izdevīgāks stāvoklis, kas izrietēja no labvēlīgākiem kredītnosacījumiem nekā tie, kas tai būtu varējuši būt, ja tai nebūtu bijusi iespēja izmantot neierobežotu Francijas valsts garantiju, Komisija galvenokārt atsaucās uz reitingu aģentūru datiem, kā arī šo pēdējo minēto izmantotajām metodēm (54). Komisija turklāt uzskatīja, ka La Poste ir guvusi arī labumu, kas atbilst valstij maksājamajai prēmijai (55).
62. Šajā ziņā norādīšu vispirms, ka, ņemot vērā premisu, saskaņā ar kuru priekšrocības esamību šajā lietā var prezumēt, no reitingu aģentūrām iegūto datu apstiprinošais raksturs ideāli iederētos šīs prezumpcijas loģikā. Līdz ar to iebildums attiecībā uz pierādījumu nepietiekamību saistībā ar reitingu aģentūru metožu un datu izmantošanu ir jāuzskata par nepamatotu.
63. Turklāt Komisija atsaucās uz reitingu aģentūru metodēm un datiem tieši tādēļ, lai pareizi norobežotu strīdīgās garantijas ekonomisko kontekstu. Šajā ziņā es uzskatu, ka, ievērojot, ka šīs lietas gadījumā nav piemērojams privātā ieguldītāja kritērijs, instrumentu spektram, kurus Komisija var izmantot, lai pamatotu savu analīzi, būtu jābūt plašam. Līdz ar to ir jāatzīst labvēlīgāku kredītnosacījumu esamība, ko pamato reitingu aģentūru dati. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 115.–117. punktā ir arī pilnīgi pamatoti apstiprinājusi to nozīmīgumu, noraidot tai izvirzīto pārmetumu par apļveida argumentāciju. Tā kā aplūkotais iebildums ir saistīts ar Komisijas piemērojamās metodes problemātiku priekšrocības pastāvēšanas pierādīšanai valsts atbalsta gadījumā, es faktiski plānoju pie tās vēl atgriezties vēlāk obiter dictum kontekstā.
– Jau piešķirta atbalsta iedarbības kategorija
64. Savukārt, runājot par jauna un pastāvoša atbalsta iedarbību, no strīdīgā lēmuma 1. punkta izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka attiecīgais pasākums ietilpst pastāvoša atbalsta jēdzienā (56). Papildus jautājumiem, ko pirmajā brīdī var izraisīt šāda kvalifikācija (57), es vispirms vēlos konstatēt, ka tāda pasākumu kopuma, kādu veido netieša garantija, iedarbība laikā ir grūti nosakāma, jo minētā garantija nav atsevišķas un identificējamas darbības rezultāts, bet gan tiek izsecināta, pamatojoties uz saskaņotu norāžu kopumu. Tomēr, tā kā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsta jēdziens atbilst objektīvai situācijai, kas tiek novērtēta datumā, kurā Komisija pieņem savu lēmumu, veicot tiesas pārbaudi, ir jāņem vērā šajā datumā veiktais novērtējums (58).
65. Pārsūdzētā sprieduma 123. punktā Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz judikatūru, saskaņā ar kuru Komisijai savā lēmumā nav jāpierāda jau piešķirtu atbalstu faktiskā iedarbība (59). Tiesa patiešām ir atzinusi, ka, ja Komisijai būtu jāpierāda jau piešķirtu atbalstu faktiskā iedarbība, tiktu radīta priekšrocība dalībvalstīm, kuras izmaksā atbalstu, neievērojot paziņošanas pienākumu, kaitējot tām, kas par to paziņo projekta stadijā (60).
66. Tomēr šai judikatūras virknei (61) ne tikai nav saistības ar pastāvoša atbalsta pārbaudi, bet galvenais ir tas, ka Tiesa ir specifiski norādījusi uz veidu, kādā noteikt divus citus atbalsta jēdziena kritērijus, proti, tirdzniecības ietekmēšanu un konkurenci, neminot priekšrocības problemātiku. Tas faktiski atbilst klasiskajai pieejai, saskaņā ar kuru Komisijai ir tikai jāpārbauda, vai atbalsts var ietekmēt šo tirdzniecību un izkropļot konkurenci, nevis jāpierāda attiecīgā pasākuma faktiskā ietekme uz šiem diviem kritērijiem (62).
67. Ir taisnība, ka Tiesa, runājot par tirdzniecības ietekmēšanu un konkurences izkropļošanu, jau ir apstiprinājusi, ka ir jānodrošina vienāds režīms attiecībā uz abiem atbalsta tipiem – pastāvošu atbalstu un atbalstu, kas ir ticis piešķirts, iepriekš nepaziņojot Komisijai (63). Savukārt šīs judikatūras nozīme priekšrocības iedarbības noteikšanai nav apgūta. No pārsūdzētā sprieduma 123. punkta piedevām skaidri neizriet, vai Tiesa ir vēlējusies nošķirt priekšrocības noteikšanu no citu kritēriju noteikšanas, vai arī pretēji – judikatūra lietās Boussac Saint Frères un P&O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija ir tikusi minēta tikai, lai pēc analoģijas atbrīvotu Komisiju no pienākuma pierādīt strīdīgā pasākuma priekšrocību sniedzošo iedarbību.
68. Turklāt iepazīstoties ar Vispārējās tiesas argumentu izklāstu, es ievēroju, ka, lai gan pārsūdzētā sprieduma 123. punktā tā ir izslēgusi vajadzību pārbaudīt pastāvoša un nelikumīga atbalsta faktisko iedarbību, 124. punktā tā ir atzinusi, ka valsts garantijas sniegtās priekšrocības faktiskā iedarbība var tikt prezumēta.
69. Ņemot vērā šo Vispārējās tiesas argumentu izklāstu, ko raksturo skaidrības trūkums un nesakarīga judikatūras piemērošana, ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 123. punktā minētajā argumentācijā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka Vispārējās tiesas pieļauta kļūda tiesību piemērošanā nevar padarīt pārsūdzēto spriedumu spēkā neesošu, ja tā rezolutīvā daļa izrādās esam pamatota citu juridisku apsvērumu dēļ (64).
70. Tā kā pārsūdzētais spriedums pamatoti ir balstīts uz tēzi, saskaņā ar kuru garantijas sniegtā priekšrocība var tikt prezumēta, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu šī kļūda nevar ietekmēt. Turklāt iespējama iebilde par paziņojuma 1.2. punkta prettiesiskumu ir jāuzskata par acīmredzami nepieņemamu.
71. Visbeidzot ceturtajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē pārsūdzētā sprieduma 106. punktu un precizē, ka nav tiesas sēdē apstiprinājusi, ka uzņēmuma atbrīvošana no bankrota procedūras “automātiski” izraisa priekšrocību. Es uzskatu, ka šī kritika izriet no pārsūdzētā sprieduma kļūdainas interpretācijas. Vispārējā tiesa faktiski nemaz nav šādu automātisku iedarbību pieminējusi. Turklāt no apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem neizriet, ka būtu notikusi jebkāda sagrozīšana, līdz ar to šis iebildums nevar tikt apmierināts.
72. Šajos apstākļos ceturtais pamats ir pilnībā jānoraida kā nepamatots.
– Obiter dicta par privātā ieguldītāja kritēriju
73. Obiter dictum veidā un nevēloties apšaubīt pārsūdzēto spriedumu, es gribētu pieskarties procesuālam jautājumam, kuram ir saistība ar metodi, kas ir jāievēro Komisijai, kad tā pierāda priekšrocības esamību. Faktiski, kā izriet gan no judikatūras, gan no Komisijas paziņojuma, lai noteiktu, vai garantija vai garantiju shēma sniedz priekšrocību, Komisijai ir jāpamatojas uz “ieguldītāja tirgus ekonomikā” principu, kas prasa ņemt vērā saņemošo uzņēmumu iespējas iegūt līdzvērtīgus finanšu līdzekļus kapitāla tirgū (65). Tā kā privātā ieguldītāja kritērijs ir vērsts uz pieņemama rentabilitātes līmeņa kritēriju, ir jāpārbauda, vai darījums ir noticis parastos tirgus apstākļos, ņemot vērā dažādu saimnieciskās darbības veicēju mijiedarbību (66).
74. Tātad, kaut gan no judikatūras izriet, ka, pieņemot rīcības noteikumus, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības īstenošanu un nedrīkst no šiem noteikumiem atkāpties, jo citādi var tikt sodīta (67), Komisija iepriekš minēto kritēriju strīdīgajā lēmumā nepiemēroja un Vispārējā tiesa šo trūkumu nekritizēja. Līdz ar to ir jāuzdod jautājums, vai Vispārējā tiesa šādu pamatu varēja izskatīt pēc savas ierosmes, iepriekš par to informējot lietas dalībniekus (68). Ja minētā kritērija piemērojamība nav tikusi šajā apelācijas sūdzībā aplūkota, Tiesa šādu problemātiku varētu lietderīgi pieminēt vienīgi no būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu LESD 263. panta izpratnē viedokļa, kā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi (69).
75. Es turklāt vēlos konstatēt, ka valsts atbalsta jomā Tiesa nošķir divas situāciju kategorijas – tādas, kur valsts pasākumam ir ekonomisks raksturs, un tādas, kur valsts pasākums ietilpst valsts varas īstenošanā (70), turklāt privātā ieguldītāja kritērijs tiek piemērots tikai pirmajā gadījumā. Tiesa nesen ir atzinusi, ka, ja, konkrētajā gadījumā veicot visaptverošu izvērtējumu, tiek noskaidrots, ka attiecīgā dalībvalsts, lai gan tā ir izmantojusi šādus valsts varas rīcībā esošus līdzekļus, minēto priekšrocību tomēr ir piešķīrusi tai piederoša uzņēmuma akcionāres statusā, ekonomiska priekšrocība, pat ja tā ir piešķirta no līdzekļiem ar nodokļa raksturu, ir jāizvērtē, it īpaši ņemot vērā privātā ieguldītāja kritēriju (71).
76. Šajā ziņā es noteikti vēlos uzsvērt, ka privātā ieguldītāja kritērija piemērošana netiešas valsts garantijas gadījumā ir nepiemērota un tā tātad nebūtu pieļaujama, it īpaši tāpēc, ka šāda garantija pieder pie darbības vai atturēšanās no darbības, vispārīgā veidā īstenojot valsts varu, nevis pie darbības, kas ir veikta attiecīgā uzņēmuma – šajā gadījumā La Poste – mantisko interešu subjekta statusā. Es tomēr uzskatu, ka Vispārējā tiesa būtu varējusi šo jautājumu izskatīt, to izvirzot pēc savas ierosmes.
C – Par Vispārējā tiesā izvirzīto pamatu jēgu (apelācijas sūdzības pirmais pamats)
77. Ar savu pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet, ka tā pārsūdzētā sprieduma 53.–57. punktā ir uzskatījusi, ka visi prasības atcelt tiesību aktu pamatošanai izvirzītie pamati ir saistīti ar priekšrocības esamības noteikšanu, un tādējādi arguments attiecībā uz to, ka esot pārkāpts nosacījums valsts līdzekļu piešķīrumam, ir nepieņemams, jo tas ir jauns tiesvedības laikā izvirzīts pamats. Šajā perspektīvā apelācijas sūdzības iesniedzēja arī uzsver, ka, pretēji Vispārējās tiesas apgalvojumam pārsūdzētā sprieduma 57. punktā, tā neesot tiesas sēdē atzinusi, ka tās argumentācija attiecas tikai uz nosacījumu priekšrocības esamībai.
78. No paša sākuma es vēlos konstatēt, ka no tiesas sēdes protokola, kura patiesumu Francijas Republika neapstrīd, neapšaubāmi izriet, ka tā, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, ir norādījusi, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesa izsecinātu netiešas neierobežotas garantijas esamību, tā neapstrīd, ka runa ir par valsts līdzekļiem. Piedevām pēc tiesas sēdes notikušajā vēstuļu apmaiņā (72) Francijas Republika ir apstiprinājusi, ka, ja “Vispārējā tiesa izsecinātu netiešas neierobežotas garantijas esamību, runa būtu par valsts līdzekļiem”. Šīs pašas vēstules turpinājumā Francijas Republika ir precizējusi, kāda rakstura pierādījumi, pēc tās domām, Komisijai būtu jāsniedz, lai varētu secināt, ka šāda garantija pastāv. No tā es secinu, ka Francijas Republika savu tiesas sēdē pausto nostāju nenoliedz. Turklāt iespējamai pierādījumu sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tā, lai nebūtu vajadzīga jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana (73). Šajā lietā tas tā nav.
79. Turklāt es uzskatu, ka, noraidot problemātiku, kas attiecas uz kritēriju, kurš atšķiras no valsts atbalsta jēdziena, – valsts līdzekļu ieguldīšanu – Vispārējā tiesa ir vienīgi ievērojusi judikatūru attiecībā uz aizliegumu pārkvalificēt prasības priekšmetu (74). Faktiski, kaut gan daži prasības pieteikuma punkti ir saistīti ar valsts līdzekļu piešķīrumu, no pārsūdzētā sprieduma 49. punkta – kurā ir ietverts Francijas Republikas argumentu kopsavilkums – ir skaidri redzams, ka nevienā no Vispārējā tiesā izvirzītajiem pamatiem nav tiešas norādes uz minētā kritērija analīzi. Es uzskatu, ka Vispārējai tiesai nav tajā izvirzītie pamati jārekonstruē, pamatojoties uz vairākās prasības pieteikuma daļās ietvertām fragmentārām norādēm (75). Līdz ar to arī pirmais pamats ir jānoraida.
IV – Secinājumi
80. Noslēgumā es ierosinu Tiesai:
– Francijas Republikas apelācijas sūdzību noraidīt;
– piespriest Francijas Republikai segt savus, kā arī atlīdzināt Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.