VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2012. gada 29. jūnijā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Vācijas un Francijas dabasgāzes tirgi – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Tirgus sadale – Pārkāpuma ilgums – Naudas sodi

Lieta T‑370/09

GDF Suez SA, Parīze (Francija), ko pārstāv J.‑P. Gunther un C. Breuvart, avocats,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. Di Bucci, A. Bouquet un R. Sauer, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, galvenokārt, daļēji atcelt Komisijas 2009. gada 8. jūlija Lēmumu C(2009) 5355, galīgā redakcija, par izmeklēšanas procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/39.401 – E.ON/GDF) un, pakārtoti, atcelt vai samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas] (referents), tiesneši V. Vadapals [V. Vadapalas] un K. O’Higinss [K. O’Higgins],

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 21. septembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1.     Eiropas Savienības tiesības

1        Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvā 98/30/EK par kopīgiem noteikumiem dabasgāzes iekšējam tirgum (OV L 204, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pirmā gāzes direktīva”) bija noteikti kopēji dabasgāzes pārvades, sadales, piegādes un uzglabāšanas noteikumi. Tajā bija paredzēti noteikumi, kas attiecas uz dabasgāzes nozares organizāciju un darbību, to skaitā sašķidrinātu dabasgāzi (SDG), pieeju tirgum, sistēmu ekspluatāciju un kritērijiem un procedūrām, kas piemērojamas, lai piešķirtu atļaujas dabasgāzes pārvadei, sadalei, piegādei un uzglabāšanai.

2        Ar Pirmo gāzes direktīvu dalībvalstīm bija noteikts pienākums pakāpeniski atvērt konkurencei dabasgāzes piegādes tirgu lielajiem patērētājiem un sniegt trešām personām piekļuvi pie esošā pārvades tīkla.

3        Saskaņā ar Pirmās gāzes direktīvas 29. panta 1. punktu un 30. pantu dalībvalstīm vēlākais līdz 2000. gada 10. augustam bija jāievieš normatīvie un administratīvie akti, kas nepieciešami, lai izpildītu šīs direktīvas prasības.

4        Pirmā gāzes direktīva, sākot no 2004. gada 1. jūlija, tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. jūnija Direktīvu 2003/55/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30 atcelšanu (OV L 176, 57. lpp.).

2.     Valstu tiesības

 Francijas tiesības

5        1946. gada 8. aprīļa loi n 46‑628 sur la nationalisation de l'électricité et du gaz [Likums Nr. 46‑628 par elektroenerģijas un gāzes nacionalizāciju] (1946. gada 9. aprīļa JORF, 2651. lpp.; turpmāk tekstā – “1946. gada likums”) 1. pantā pirms tā atcelšanas ar 2011. gada 9. maija ordonnance 2011‑504 portant codification de la partie législative du code de l’énergie [Rīkojums 2011‑504 par elektroenerģijas un gāzes kodeksa likumu daļas kodifikāciju] (2011. gada 10. maija JORF, 7954. lpp.) bija noteikts:

“Sākot no šī likuma pasludināšanas, tiek nacionalizēta:

[..]

2) deggāzes ražošana, pārvade, sadale, imports un eksports.

[..]”

6        Pirms grozījumiem, kas tika izdarīti ar 2004. gada 9. augusta loi 2004‑803, relative au service public de l’électricité et du gaz et aux entreprises électriques et gazières [Likums 2004‑83 par elektroenerģijas un gāzes sabiedrisko pakalpojumu un elektroenerģijas un gāzes uzņēmumiem] (2004. gada 11. augusta JORF, 14256. lpp.), 1946. gada likuma 3. panta pirmajā daļā bija noteikts:

“Nacionalizēto gāzes uzņēmumu vadību uztic valsts veidojumam ar industriālu un saimniecisku raksturu, sauktu par Gaz de France (G.D.F.), Service National.”

7        Līdz 2003. gada 3. janvāra loi 2003‑8, relative aux marchés du gaz et de l’électricité et au service public de l’énergie [Likums 2003‑8 par gāzes un elektrības tirgu un enerģijas publisko pakalpojumu] (2003. gada 4. janvāra JORF, 265. lpp.; turpmāk tekstā – “2003. gada likums”) spēkā stāšanās ar 1946. gada likumu Gaz de France bija piešķirts monopols gāzes importam un eksportam.

8        Ar 2003. gada likumu, kura mērķis bija transponēt Pirmo gāzes direktīvu, tika veikta Francijas gāzes tirgus atvēršana konkurencei. Ar šo likumu tostarp tika atvērta piekļuve dabasgāzes tīkliem un piegādēm tiesīgiem patērētājiem un atcelts gāzes importa un eksporta monopols.

9        Ar Likumu 2004‑803 Gaz de France tika pārveidota par akciju sabiedrību.

 Vācijas tiesības

10      1935. gada 13. decembra Energiewirtschaftsgesetz (Likums par elektroenerģijas un gāzes piegādi, turpmāk tekstā – “1935. gada EnWG”) (RGBl. I, 1451. lpp.) bija paredzēta atļauju izsniegšanas Vācijā reģistrētām gāzes piegādes sabiedrībām un to darbības uzraudzības, ko veic publisko tiesību iestādes, kārtība.

11      Saskaņā ar 1957. gada 27. jūlija Gesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen (Likums par konkurences ierobežojumu novēršanu, turpmāk tekstā – “GWB”) (BGBl. I, 1081. lpp.) 103. pantu noteikti nolīgumi, kurus savā starpā ir noslēgušas elektroenerģijas sadales sabiedrības, kā arī nolīgumi starp šīm sabiedrībām un vietējām pašvaldībām bija atbrīvoti no aizlieguma noslēgt nolīgumus, kas izkropļo konkurenci. Šis atbrīvojums tostarp attiecās uz tā sauktajiem demarkācijas nolīgumiem, ar kuriem uzņēmumi vienojās nepiegādāt elektrību vai gāzi otra uzņēmuma teritorijā, kā arī tā sauktajiem ekskluzīvo koncesiju nolīgumiem, ar kuriem vietējā pašvaldība uzņēmumam piešķīra ekskluzīvo koncesiju, tai ļaujot izmantot pašvaldības zemesgabalus, lai izbūvētu un ekspluatētu elektrības un gāzes sadales tīklus. Lai varētu īstenot šos nolīgumus, par tiem bija jāpaziņo kompetentajai konkurences iestādei, kurai bija pilnvaras tos aizliegt, ja šī iestāde uzskatītu, ka minētie nolīgumi ir likumiskā atbrīvojuma ļaunprātīga izmantošana.

12      Ar 1998. gada 24. aprīļa Gesetz zur Neuregelung des Energiewirtschaftsrechts (Likums par jauno elektroenerģijas un gāzes tiesību regulējumu) (BGBl, 1998 I, 730. lpp.) ar tūlītēju iedarbību tika atcelts GWB 103. pantā paredzētais atbrīvojums, ko piemēro demarkācijas un ekskluzīvo koncesiju nolīgumiem. Šis likums turklāt aizstāja 1935. gada EnWG ar Gesetz über die Elektrizitäts – und Gasversorgung – Energiewirtschaftsgesetz (Likums par elektroenerģijas un gāzes piegādi – Energosaimniecības likums, turpmāk tekstā – “1998. gada EnWG ”).

13      Ar 2003. gada 20. maija Erstes Gesetz zur Änderung des Gesetzes zur Neuregelung des Energiewirtschaftsrechts (Likums, ar kuru izdara grozījumus likumā par jauno elektroenerģijas un gāzes tiesisko regulējumu) (BGBl 2003 I, 685. lpp.) tika grozīts 1998. gada EnWG ar mērķi ieviest Pirmo gāzes direktīvu.

 Tiesvedības priekšvēsture

1.     Attiecīgie uzņēmumi

14      Prasītāja GDF Suez SA, kas ir izveidota pēc apvienošanās starp Gaz de France un Suez SA 2008. gada 22. jūlijā, ir Francijā reģistrēts uzņēmums, kas darbojas visos enerģijas ķēdes posmos no sākuma līdz beigām attiecībā uz elektroenerģiju un dabasgāzi. Uzņēmums ir vēsturiskais operators un lielākais dabasgāzes piegādātājs Francijā. Šis uzņēmums turklāt ir viens no lielākajiem dabasgāzes piegādātājiem Eiropā.

15      E.ON AG ir Vācijā reģistrēts uzņēmums, kas ražo, pārvada, sadala un piegādā enerģiju – galvenokārt dabasgāzi un elektrību.

16      E.ON Ruhrgas AG, kas ir izveidots pēc apvienošanās starp E.ON un Ruhrgas AG un kura kapitāldaļas kopš 2003. gada 31. janvāra pilnā apmērā pieder E.ON, ir lielākais dabasgāzes piegādātājs Vācijā un viens no galvenajiem tirgus dalībniekiem Eiropas tirgū. Ar 2002. gada 18. septembra lēmumu, ar kuru tika atļauta šī apvienošanās, Vācijas iestādes noteica pienākumu E.ON Ruhrgas ieviest gāzes izlaides programmu (turpmāk tekstā – “GIP”) kopā par 200 TWh. Šis gāzes daudzums bija jāpārdod sešās ikgadējās vairāksolīšanās, katra 33,33 TWh apmērā, pirmajām piegādēm sākoties 2003. gada 1. oktobrī.

2.     MEGAL nolīgums

17      Ar 1975. gada 18. jūlija nolīgumu (turpmāk tekstā – “MEGAL nolīgums”) Gaz de France un Ruhrgas nolēma kopīgi izbūvēt un ekspluatēt gāzesvadu MEGAL. Šis gāzesvads pilnībā darbojas kopš 1980. gada 1. janvāra, un tas ir viens no galvenajiem gāzesvadiem, ar ko importē gāzi Vācijā un Francijā. Šis gāzesvads šķērso Vācijas dienvidus un 461 km garumā savieno Vācijas un Čehijas robežu ar Francijas un Vācijas robežu starp Vaidhausu [Waidhaus] (Vācija) un Medelshaimu [Medelsheim] (Vācija).

18      MEGAL nolīguma 2. pielikumā ir noteikti gāzes, kuru ir attiecīgi iegādājušās Gaz de France un Ruhrgas, ieejas un izejas punkti. Attiecībā uz Ruhrgas ir fiksēts noteikts skaits MEGAL gāzesvada izejas punktu ar iespēju vajadzības gadījumā pievienot papildu izejas punktus. Attiecībā uz Gaz de France ir norādīts, ka minētā gāzesvada izejas punkts jebkuram gāzes daudzumam, ko šīs sabiedrības vajadzībām pārvadīs pa šo gāzesvadu, atradīsies punktā uz robežas starp Vāciju un Franciju pie Habkiršenas [Habkirchen] (Vācija), ja vien MEGAL nolīguma slēdzējas puses nevienojas citādi.

19      Saskaņā ar MEGAL nolīgumu Gaz de France un Ruhrgas ir izveidojušas kopīgu uzņēmumu MEGAL GmbH Mittel-Europäische Gasleitungsgesellschaft, kas vēlāk kļuva par MEGAL Mittel-Europäische Gasleitungsgesellschaft mbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “MEGAL”), kuram tika uzticēta gāzesvada MEGAL izbūve un ekspluatācija, kā arī gāzes pārvadīšana pa to. Minētais gāzesvads tāpat tika nodots MEGAL īpašumā.

20      Tāpat piemērojot MEGAL nolīgumu, Gaz de France un Ruhrgas izveidoja kopīgu uzņēmumu MEGAL Finance Co. Ltd (turpmāk tekstā – “MEGAL Finco”), kura uzdevums bija iegūt un pārvaldīt kapitālu, kas nepieciešams gāzesvada MEGAL izbūvei.

21      1975. gada 18. jūlijā Ruhrgas un Gaz de France turklāt parakstīja trīspadsmit vēstules (turpmāk tekstā – “pavadvēstules”), lai precizētu dažus gāzesvada MEGAL apsaimniekošanas tehniskos, finanšu un operatīvos aspektus. Šo vēstuļu vidū bija vēstules, kas tiek sauktas par “Direktion I” un “Direktion G”.

22      Vēstulē Direktion G ir rakstīts:

“[..]

Pārvades kapacitāte, kas jau ir vai tiks piešķirta Gaz de France saistībā ar līgumu par gāzes pārvadi, attiecas uz gāzi, ko ir nopirkusi vai nopirks Gaz de France un kas tiks piegādāta [MEGAL] un/vai [MEGAL Finco] tranzītam Gaz de France vajadzībām uz Franciju un kas ir paredzēta patēriņam Francijā.

Pārvades kapacitāte, kas jau ir vai tiks piešķirta Ruhrgas saistībā ar līgumu par gāzes pārvadi, attiecas uz pārvadi jebkuram citam tranzīta galamērķim, kā arī uz gāzes pārvadi pa gāzesvadu un uz gāzi, kas nāk no gāzesvada Vācijas Federatīvajā Republikā un ir paredzēta patēriņam Vācijas Federatīvajā Republikā, vai uz gāzi, ko ir nopirkusi Ruhrgas tranzīta mērķim caur Vācijas Federatīvo Republiku.

[..]”

23      Vēstules Direktion I teksts ir šāds:

“[..]

Saistībā ar [MEGAL] nolīgumu Gaz de France apņemas nepievadīt un nepiegādāt gāzi jebkādā veidā, tieši vai netieši, klientiem, kuri atrodas Vācijas Federatīvajā Republikā.

[..]”

24      1976. gada 22. jūnijā Ruhrgas un Gaz de France paziņoja Bundeskartellamt (Federālais Karteļu birojs, Vācija) par MEGAL un MEGAL Finco izveidi.

25      Ar 2004. gada 13. augusta nolīgumu (turpmāk tekstā – “2004. gada nolīgums”) Gaz de France un E.ON Ruhrgas apstiprināja, ka tie jau ilgu laiku vēstules Direktion G un Direktion I ir uzskatījuši par “spēkā neesošām” un ar šo nolīgumu minētās vēstules tiek atceltas ar atpakaļejošu spēku.

26      2005. gada 5. septembrī Gaz de France un E.ON Ruhrgas parakstīja konsorcija nolīgumu (turpmāk tekstā – 2005. gada nolīgums), kurš stājās spēkā 2005. gada 13. oktobrī un ar kuru šie uzņēmumi pārformulēja savas līgumattiecības attiecībā uz MEGAL. Konsorcija nolīgumā bija paredzēts, ka katram no MEGAL partneriem ir “ieguvēja izmantošanas tiesības” atbilstoši katra kapacitātes daļai gāzesvadā MEGAL. Šis nolīgums tika papildināts ar 2005. gada 9. septembra pagaidu nolīgumu (turpmāk tekstā – “pagaidu nolīgums”).

27      2006. gada 23. martā Gaz de France un E.ON noslēdza nolīgumu, ar kuru tika izbeigti visi pārējie nolīgumi attiecībā uz MEGAL, kas to starpā tika noslēgti pirms 2005. gada nolīguma.

3.     Administratīvais process

28      2006. gada 5. maijā Komisija pieņēma lēmumus, ar kuriem Gaz de France un E.ON, kā arī visām to meitassabiedrībām tika uzdots pakļauties pārbaudei atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un [EKL] 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. pantam. Pārbaudes notika 2006. gada 16. un 17. maijā.

29      Piemērojot Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, Komisija nosūtīja vairākus informācijas pieprasījumus Gaz de France, E.ON un E.ON Ruhrgas (turpmāk tekstā kopā ņemot – “attiecīgie uzņēmumi”).

30      2007. gada 18. jūlijā Komisija uzsāka lietas izskatīšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu.

31      2008. gada 9. jūnijā Komisija attiecīgajiem uzņēmumiem nosūtīja paziņojumu par iebildumiem. Savā atbildē šie uzņēmumi sniedza rakstveida apsvērumus un izteica savu viedokli uzklausīšanā, kas notika 2008. gada 14. oktobrī.

32      2009. gada 27. martā Komisija informēja attiecīgos uzņēmumus par papildu faktiskajiem elementiem, ko tā ir ņēmusi vērā kopš paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, un uzaicināja tos rakstveidā atbildēt uz tiem. Komisija turklāt sniedza šiem uzņēmumiem piekļuvi nekonfidenciālajām otra uzņēmuma attiecīgi sniegto atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem versijām, kā arī dokumentiem, kuri bija savākti pēc paziņojuma par iebildumiem pieņemšanas. Attiecīgie uzņēmumi iesniedza savus apsvērumus 2009. gada 4. maijā (prasītāja) un 2009. gada 6. maijā (E.ON un E.ON Ruhrgas).

 Apstrīdētais lēmums

33      2009. gada 8. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2009) 5355, galīgā redakcija, par izmeklēšanas procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/39.401 – E.ON/GDF) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums ir publicēts 2009. gada 16. oktobra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 248, 5. lpp.).

34      Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka minētā rīcība ir nolīgums un/vai saskaņota darbība EKL 81. panta izpratnē attiecīgo uzņēmumu starpā, kas izpaudās tā, ka [uzņēmumi vienojās] neienākt ? vai ienākt tikai ierobežotā veidā ? viens otra iekšējos tirgos un tādējādi aizsargāt savus iekšējos tirgus, nepārdodot otras puses iekšējā tirgū gāzi, kas ir pārvadīta pa MEGAL gāzesvadu.

35      Komisija tostarp konstatēja, ka MEGAL nolīgums, tā 2. pielikums, kā arī vēstules Direktion G un Direktion I ir kvalificējami kā nolīgumi EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, jo attiecīgie uzņēmumi bija izteikuši kopīgu gribu darboties tirgū noteiktā veidā. Komisija apgalvo, ka šie nolīgumi noteica minēto uzņēmumu uzvedību tirgū, ierobežojot veidu, kā tie izmanto pa gāzesvadu MEGAL pārvadīto gāzi.

36      Komisija turklāt norādīja, ka attiecīgie uzņēmumi ir daudzreiz rīkojuši tikšanās, lai pārrunātu to savstarpējo pa gāzesvadu MEGAL pārvadītās gāzes pārdošanas stratēģiju Vācijā un Francijā un lai katrs uzņēmums uzzinātu par otra uzņēmuma attiecīgo stratēģiju. Komisija apgalvo, ka šo kontaktu un apmaiņas ar komerciāli sensitīvu informāciju mērķis bija ietekmēt minēto uzņēmumu uzvedību tirgū, īstenot vēstules Direktion G un Direktion I un pielāgot to saturu jaunajiem tirgus apstākļiem pēc Eiropas gāzes tirgu liberalizācijas (turpmāk tekstā – “liberalizācija”), tomēr neatceļot ierobežojumus, kas bija iekļauti šajās vēstulēs.

37      Komisija līdz ar to uzskatīja, ka attiecīgo uzņēmumu rīcība, ko veidoja sākotnējais nolīgums par tirgu sadali un saskaņotās darbības, kas izpaudās kā periodiskas tikšanās, kas paredzētas, lai panāktu vienošanos un īstenotu šo nolīgumu vairāk nekā 25 gadu garumā, ir kvalificējama kā vienots un turpināts pārkāpums un ar “mērķi ierobežot konkurenci”.

38      Attiecībā uz pārkāpuma sākumu Komisija uzskatīja, ka Vācijā pārkāpums sākās brīdī, kad gāzesvads MEGAL sāka darboties, proti, 1980. gada 1. janvārī. Komisija uzskatīja, ka Francijā pārkāpums sākās datumā, kurā bija jātransponē Pirmā gāzes direktīva, proti, 2000. gada 10. augustā. Komisija uzskatīja, ka likumīgā monopola dēļ gāzes importa un piegādes jomā, kas bija izveidots ar 1946. gada likumu, attiecīgā rīcība nevarēja ierobežot konkurenci pirms gāzes tirgus liberalizācijas. Šajā ziņā, kaut arī Pirmā gāzes direktīva Francijā tika transponēta 2003. gadā, Komisija norādīja, ka konkurence varēja tikt ierobežota, sākot no 2000. gada 10. augusta, tiktāl, ciktāl, sākot no šī datuma, prasītājas konkurenti varēja apgādāt tiesīgos patērētājus Francijā.

39      Attiecībā uz pārkāpuma beigām Komisija norādīja, ka, lai arī attiecīgie uzņēmumi oficiāli 2004. gada 13. augustā atcēla vēstules Direktion G un Direktion I, tie pārtrauca piemērot ierobežojumus, kas neļāva prasītājai izmantot gāzesvada MEGAL izejas punktus Vācijā, izņemot to gāzes apjomu, kas ir iegādāts saistībā ar GIP, tikai sākot no 2005. gada septembra beigām. Komisija turklāt uzskatīja, ka fakts, ka, sākot no 2004. gada, prasītāja no E.ON Ruhrgas ir iepirkusi gāzes apjomus, kas nāk no gāzesvada MEGAL, lai tos piegādātu uz Vāciju, neiezīmēja pārkāpuma beigas, ņemot vērā, ka līdz 2005. gada oktobrim Vācijā no gāzesvada MEGAL pārdotā gāze, kuru pārdeva prasītāja, atbilda tam gāzes apjomam, kuru tā iegādājās saistībā ar GIP.

40      Šādos apstākļos Komisija uzskatīja, ka pārkāpums, par kuru ir atbildīgas prasītāja un E.ON Ruhrgas, ilga vismaz no 1980. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 30. septembrim attiecībā uz pārkāpumu, kas izdarīts Vācijā, un vismaz no 2000. gada 10. augusta līdz 2005. gada 30. septembrim attiecībā uz pārkāpumu, kas izdarīts Francijā. Tā kā E.ON ieguva kontroli pār E.ON Ruhrgas 2003. gada 31. janvārī, Komisija uzskatīja, ka E.ON ir “kopīgi un solidāri atbildīgs” ar E.ON Ruhrgas par pārkāpumu, kas ilga no 2003. gada 31. janvāra līdz 2005. gada 30. septembrim.

41      Komisija attiecīgajiem uzņēmumiem uzlika naudas sodus atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam. Šajā nolūkā Komisija piemēroja metodoloģiju, kas ir izklāstīta Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”).

42      Šādi rīkojoties, Komisija uzskatīja, ka pārdošanas apjomi, ko ietekmēja pārkāpums, ir gāzes, ko attiecīgie uzņēmumi pārvadīja pa MEGAL gāzesvadu, pārdošanas apjomi patērētājiem Vācijā un tiesīgajiem patērētājiem Francijā, izņemot gāzes pārdošanas apjomus saistībā ar GIP.

43      Ņemot vērā pārkāpuma smagumu, Komisija piemēroja sākotnējo procentuālo daļu 15 % apmērā no attiecīgajiem pārdošanas apjomiem.

44      Attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanai vērā ņemto pārkāpuma ilgumu Komisija attiecībā uz Franciju noteica laikposmu no 2000. gada 10. augusta līdz 2005. gada 30. septembrim, proti, piecus gadus, vienu mēnesi un divdesmit dienas. Komisija uzskatīja, ka attiecībā uz Vāciju laikposms, par kuru ir jāuzliek naudas sods, ir jāierobežo no 1998. gada 24. aprīļa – datums, kurā Vācijas likumdevējs atcēla faktisko monopolu, kas šajā valstī pastāvēja atbrīvojuma dēļ, kas bija piemērojams demarkācijas nolīgumiem – līdz 2005. gada 30. septembrim, proti, septiņi gadi un pieci mēneši.

45      Ņemot vērā attiecīgā pārkāpuma veidu, Komisija turklāt attiecībā uz aizliegto vienošanos piemēroja papildu summu 15 % apmērā no attiecīgajiem pārdošanas apjomiem.

46      Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, abiem attiecīgajiem uzņēmumiem izņēmuma kārtā ir jānosaka vienāda naudas soda pamatsumma. Lai neradītu zaudējumus vienam uzņēmumam atsevišķi, Komisija par naudas soda pamatsummu pieņēma summu, kas atbilst pārdošanas zemākajai vērtībai. Tādējādi Komisija visiem attiecīgajiem uzņēmumiem noteica vienādu naudas soda pamatsummu, proti, EUR 553 miljonus.

47      Tā kā netika konstatēti atbildību pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi, Komisija negrozīja šo naudas soda pamatsummu.

48      Līdz ar to Komisija uzlika naudas sodu E.ON un E.ON Ruhrgas (“kopīgi un solidāri atbildīgi”) EUR 553 miljonu apmērā un tāda paša apmēra naudas sodu prasītājai.

49      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. un 2. panta teksts ir šāds:

“1. pants

[Attiecīgie uzņēmumi] ir pārkāpuši [EKL] 81. panta 1. punktu, piedaloties nolīgumā uzņēmumu starpā un saskaņotās darbībās dabasgāzes nozarē.

Pārkāpuma ilgums attiecībā uz [prasītāju] un E.ON Ruhrgas [..] bija vismaz no 1980. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 30. septembrim, ciktāl tas attiecas uz pārkāpumu Vācijā, un vismaz no 2000. gada 10. augusta līdz 2005. gada 30. septembrim, ciktāl tas attiecas uz pārkāpumu Francijā. Pārkāpuma ilgums attiecībā uz E.ON [..] bija no 2003. gada 31. janvāra līdz 2005. gada 30. septembrim.

2. pants

Par 1. pantā minēto(-ajiem) pārkāpumu(-iem) tiek uzlikti šādi naudas sodi:

a)      E.ON Ruhrgas [..] un E.ON [..], kopīgi un solidāri atbildīgi: EUR 553 000 000;

b)      [prasītājai]: EUR 553 000 000

[..].”

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

50      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 18. septembrī, prasītāja cēla šo prasību.

51      Ar dokumentu, kas tika iesniegts 2009. gada 25. septembrī, prasītāja lūdza, lai tiktu ievērota konfidencialitāte pret trešām personām attiecībā uz noteiktām prasības pieteikuma daļām.

52      Ar dokumentu, kas tika iesniegts 2010. gada 8. jūlijā, prasītāja lūdza, lai tiktu ievērota konfidencialitāte pret trešām personām attiecībā uz noteiktām prasības pieteikuma pielikumu, iebildumu raksta un replikas daļām.

53      Ar dokumentu, kas tika iesniegts 2010. gada 2. septembrī, prasītāja lūdza, lai tiktu ievērota konfidencialitāte pret trešām personām attiecībā uz noteiktām daļām atbildē uz repliku.

54      Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (piektā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus rakstveidā sniegt atbildi uz jautājumu un iesniegt atsevišķus dokumentus. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

55      Tiesas sēdē 2011. gada 21. septembrī tika uzklausīti lietas dalībnieku paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem. Pēc Vispārējās tiesas lūguma prasītāja tiesas sēdes laikā turklāt iesniedza vienu dokumentu.

56      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        galvenokārt, pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu tiktāl, ciktāl prasītāja tajā ir atzīta par atbildīgu par to, ka ir pārkāpusi EKL 81. panta 1. punkta noteikumus, piedaloties nolīgumā un saskaņotās darbībās dabasgāzes nozarē vismaz no 1980. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 30. septembrim saistībā ar Vācijā izdarīto pārkāpumu un vismaz no 2000. gada 10. augusta līdz 2005. gada 30. septembrim saistībā ar Francijā izdarīto pārkāpumu, un līdz ar to atcelt arī apstrīdētā lēmuma 3. pantu, ciktāl tajā prasītājai ir likts izbeigt pārkāpumus, kas paredzēti 1. pantā vai kam ir identisks vai līdzīgs mērķis vai sekas;

–        pakārtoti, atcelt vai būtiski samazināt naudas soda apmēru, kas prasītājai noteikts apstrīdētā lēmuma 2. pantā;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

57      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

58      Prasītājas prasījumi galvenokārt ir daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu un pakārtoti – atcelt vai samazināt ar iepriekš minēto lēmumu tai uzlikto naudas sodu.

A –  Par prasījumiem daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu

59      Savu prasījumu daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais ir par kļūdu faktos un kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot EKL 81. pantu attiecībā uz nolīguma un/vai saskaņotas darbības pastāvēšanu pirms 2000. gada, otrais ir par kļūdu faktos un kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot EKL 81. pantu attiecībā uz nolīguma un/vai saskaņotas darbības pastāvēšanu pēc 2000. gada augusta, trešais ir par acīmredzamu pierādījumu neesamību attiecībā uz nolīguma un/vai saskaņotas darbības ar mērķi ierobežot E.ON un E.ON Ruhrgas (turpmāk tekstā vienādi arī tad, kad runa ir par Ruhrgas – “E.ON”) pa MEGAL gāzesvadu pārvadītās gāzes izmantošanu Francijā pastāvēšanu un ceturtais ir par kļūdu faktos un kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot EKL 81. pantu attiecībā uz nolīguma un/vai saskaņotas darbības pastāvēšanu starp attiecīgajiem uzņēmumiem pēc 2004. gada augusta.

1.     Pirmais pamats par kļūdu faktos un kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot EKL 81. pantu attiecībā uz nolīguma un/vai saskaņotas darbības pastāvēšanu pirms 2000. gada augusta

60      Šo pamatu, ar kuru prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini piemērojusi EKL 81. pantu, uzskatot, ka pavadvēstules bija pretrunā šim pantam pirms 2000. gada augusta, veido trīs daļas, no kurām pirmā ir par EKL 81. panta pārkāpumu tādēļ, ka iepriekš minētajām vēstulēm pirms 2000. gada augusta nebija (arī ne potenciāli) pret konkurenci vērsta mērķa un seku, otrā daļa ir par EKL 81. panta pārkāpumu tādēļ, ka netika ietekmēta tirdzniecība Kopienā, un trešā daļa ir par EKL 81. panta, noteikumu par pierādījumu iegūšanu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, jo nav pārkāpumu pierādošu faktu attiecībā uz apgalvotā pārkāpuma pastāvēšanu laikā no 1980. gada janvāra līdz 1999. gada februārim.

a)     Par pirmo daļu

61      Saistībā ar šo daļu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 81. pantu tādēļ, ka pavadvēstulēm pirms 2000. gada augusta nebija (arī ne potenciāli) mērķis ierobežot konkurenci Vācijas un Francijas gāzes tirgū un tās arī neradīja šādas sekas.

62      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu ar iekšējo tirgu ir nesaderīgi un aizliegti visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū.

63      Pret konkurenci vērsta nolīguma mērķis un sekas ir nevis kumulatīvi, bet gan alternatīvi nosacījumi, lai novērtētu, vai uz šādu nolīgumu attiecas EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums. Savukārt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šī nosacījuma alternatīvais raksturs, uz ko norāda saikļa “vai” lietojums, liek vispirms ņemt vērā paša nolīguma mērķi, ievērojot ekonomisko kontekstu, kurā tas ir jāpiemēro. Tomēr gadījumos, kad šī nolīguma satura analīze neatklāj pietiekamu kaitējuma konkurencei pakāpi, ir jāpārbauda tā sekas un, lai uz nolīgumu attiektos aizliegums, jābūt izpildītam nosacījumu kopumam, ar ko tiek pierādīts, ka faktiski konkurence ir tikusi vai nu būtiski ierobežota, vai būtiski izkropļota. No judikatūras arī izriet, ka, ja ir pierādīts, ka nolīgumam piemīt pret konkurenci vērsts mērķis, nav vajadzības izskatīt tā sekas (skat. Tiesas 2009. gada 6. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija u.c., Krājums, I‑9291. lpp., 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

64      Lai noteiktu, vai nolīgumam ir pret konkurenci vērsts raksturs, tostarp ir jāņem vērā tā noteikumu saturs, mērķi, ko ar to ir paredzēts sasniegt, kā arī šī nolīguma ekonomiskais un juridiskais konteksts. Turklāt, pat ja pušu nodoms nav nepieciešams elements, lai noteiktu nolīguma ierobežojošo raksturu, nekas neliedz Komisijai vai Savienības tiesām šādu nodomu ņemt vērā (skat. iepriekš 63. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija u.c., 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

65      Turklāt nolīgumu var uzskatīt par ierobežojošu pat tad, ja konkurences ierobežošana nav tā vienīgais mērķis un tas ir vērsts arī uz citiem leģitīmiem mērķiem (skat. Tiesas 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑551/03 P General Motors/Komisija, Krājums, I‑3173. lpp., 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

66      Visbeidzot ir jānorāda, ka Tiesa vairākkārt ir kvalificējusi nolīgumus, kuru mērķis bija sadalīt valstu tirgus atbilstoši valstu robežām vai kas apgrūtināja valstu tirgu savstarpēju mijiedarbību, tostarp nolīgumus aizliegt vai ierobežot paralēlo eksportu, kā nolīgumus, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci EKL 81. panta izpratnē (šajā ziņā skat. iepriekš 63. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija u.c., 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

67      Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē abi prasītājas iebildumi, kas ir izvirzīti, lai pamatotu pirmā pamata pirmo daļu, pirmkārt, attiecībā uz kļūdu faktos un kļūdu tiesību piemērošanā un, otrkārt, attiecībā uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

68      Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu faktos, uzskatot, ka pavadvēstulēm laikposmā no 1980. gada janvāra līdz 2000. gada augustam bija pret konkurenci vērsts mērķis. Šajā ziņā prasītāja izvirza divas argumentu grupas, no kurām pirmā attiecas uz pavadvēstuļu parakstīšanas laikā pastāvošā juridiskā un ekonomiskā konteksta neņemšanu vērā (skat. tālāk 76.?111. punktu) un otrā attiecas uz MEGAL gāzesvada un iepriekš minēto vēstuļu mērķa vērā neņemšanu (skat. tālāk 73.?75. punktu).

69      Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka tas, ka prasītāja nav veikusi tirdzniecību Vācijā laikposmā no 1980. līdz 2000. gadam, ir noticis aizliegtas vienošanās dēļ, kura izriet no pavadvēstulēm. Šajā ziņā prasītāja izvirza trīs argumentu grupas, no kurām pirmā attiecas uz Komisijas nostāju pretrunīgo raksturu (skat. tālāk 71. punktu), otrā attiecas uz Wingas un Mobil piemēru neatbilstību (skat. tālāk 102. un 103. punktu) un trešā ir par to, ka, pievēršot uzmanību vienīgi Vācijas tirgum un nepierādot, ka Francijas tirgū 1975. gadā un, iespējams, pat līdz 2000. gadam pastāvēja kaut vai potenciāla konkurence, Komisija neesot pierādījusi, ka pats pavadvēstuļu mērķis, kurš, kā apgalvots, esot bijis tāds, ka katrs attiecīgais uzņēmums aizsargā savu vietējo tirgu, esot kvalificējams kā pret konkurenci vērsts nolīgums par tirgu sadali (skat. tālāk 70. punktu).

70      Iesākumā kā nepamatoti ir jānoraida argumenti, kas sniegti saistībā ar trešo argumentu grupu, kas ir izvirzīti, lai pamatotu otro iebildumu un pirmo reizi tika izvirzīti replikas stadijā, pat neesot vajadzībai izvērtēt to pieņemamību. Apstāklis, ka Francijas tirgū pastāvošā monopola dēļ nolīgums, kas izrietēja no pavadvēstulēm, līdz 2000. gada 10. augustam attiecās tikai uz Vācijas gāzes tirgu un tātad līdz šim datumam nebija abpusējs, neliedz uzskatīt, ka attiecīgie uzņēmumi bija noslēguši nolīgumu, kura mērķis ir tirgu sadale. Tādējādi, kaut arī monopola veidā, Francijas gāzes tirgus tomēr pastāvēja, un konkurences neesamība šajā tirgū monopola pastāvēšanas dēļ neļauj secināt, ka tirgus nepastāv. Līdz ar to attiecīgā nolīguma mērķis, kā Komisija to ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 244. apsvērumā, varēja būt šo monopolu pastiprināšana pirms liberalizācijas, kā arī tās seku aizkavēšana. Šādos apstākļos Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka pavadvēstules bija nolīgums par tirgu sadali. Turklāt attiecībā uz pārkāpuma esamību nav nozīmes tam, ka nolīgums, kas bija ietverts pavadvēstulēs, tika vai netika noslēgts attiecīgo uzņēmumu komerciālajās interesēs, ja, pamatojoties uz Komisijas lietas materiālos iekļautajiem pierādījumu elementiem, ir pierādīts, ka šie uzņēmumi patiesi ir noslēguši iepriekš minēto nolīgumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 185. punkts), kā tas ir šajā lietā. Turklāt attiecībā uz iepriekš minētā nolīguma pret konkurenci vērsto mērķi nav nozīmes faktam, ka Francijas gāzes tirgū pastāvošā monopola dēļ E.ON iesākumā nevarēja gūt labumu no šī nolīguma vai arī ka šim uzņēmumam nebija intereses to noslēgt.

71      Tāpat ir jānoraida argumenti, kas izvirzīti saistībā ar pirmo argumentu grupu, lai pamatotu otro iebildumu, ar kuru prasītāja apgalvo, ka Komisijas apgalvojums, atbilstoši kuram Vācijas gāzes tirgus bija atvērts konkurencei laikposmā no 1980. līdz 2000. gadam, ir pretrunā faktam, ka Komisija ir atzinusi, ka pastāvēja daudzi šķēršļi, lai ienāktu iepriekš minētajā tirgū pirms liberalizācijas, un secinājumam, ka pavadvēstules nevarēja radīt nekādas būtiskas sekas uz konkurenci pirms 1998.?2000. gada. Patiesībā tirgus var būt atvērts konkurencei, pat ja tajā ir šķēršļi ienākšanai, un fakts, ka nolīgums rada būtiskas sekas, vienīgi sākot no noteikta datuma, nenozīmē, ka pirms šī datuma tas neradīja nekādas sekas.

72      Tālāk ir jāpārbauda argumenti, kas ir izklāstīti saistībā ar pirmo iebildumu, kura mērķis ir pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu faktos, uzskatot, ka pavadvēstulēm laikposmā no 1980. gada janvāra līdz 2000. gada augustam bija pret konkurenci vērsts mērķis.

73      Pirmām kārtām, attiecībā uz gāzesvada MEGAL un pavadvēstuļu mērķi prasītājas argumenti ir jānoraida.

74      Pirmkārt, attiecībā uz MEGAL gāzesvada mērķi ir jāatgādina, kā tas izriet no iepriekš 65. punktā atgādinātās judikatūras, ka nolīgumu var uzskatīt par tādu, kam ir ierobežojošs mērķis, pat tad, ja konkurences ierobežošana nav tā vienīgais mērķis un tas ir vērsts arī uz citiem leģitīmiem mērķiem. Turklāt, pat ja pieņemtu, ka MEGAL gāzesvada celtniecības mērķis varēja būt nodrošināt un dažādot gāzes piegādes Francijai, tas neļauj izslēgt, ka ar to saistītajam nolīgumam tomēr varētu būt pret konkurenci vērsts mērķis vai sekas, un tātad tas nav pietiekami, lai padarītu šo nolīgumu par likumīgu atbilstoši EKL 81. pantam. Tāda paša iemesla dēļ ir jānoraida prasītājas arguments attiecībā uz 1981. gada 20. jūlijā noslēgto nolīgumu starp to un MEGAL Finco, kura juridiskais raksturs atbilstoši tam, ko apgalvo prasītāja, saskaņā ar mērķi nodrošināt un dažādot gāzes piegādes esot salīdzināms ar nolīgumu par tranzītu, un līdz ar to tas esot likumīgs. Turklāt apstrīdētais lēmums neattiecas uz šo nolīgumu un Komisija nav uzskatījusi, ka tas ir kvalificējams kā aizliegta vienošanās vai kā daļa no šajā lietā konstatētās aizliegtās vienošanās.

75      Otrkārt, attiecībā uz pavadvēstuļu mērķi pietiek konstatēt, ka, pat ja pieņemtu, kā to apgalvo prasītāja, ka to mērķis bija [konfidenciāla informācija] (1), šis apstāklis neļauj izslēgt to, ka šīm pavadvēstulēm varēja būt arī pret konkurenci vērsts mērķis vai sekas. Katrā ziņā prasītāja nav sniegusi nevienu tiešu pierādījumu, kas ir datēts ar to parakstīšanas laiku, ar ko varētu pierādīt, ka pavadvēstuļu mērķis bija [konfidenciāla informācija]. Dokumenti, uz kuriem prasītāja šajā ziņā atsaucas savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un savos rakstveida apsvērumos Vispārējā tiesā, tik tiešām ir datēti ar 2004. un 2006. gadu, un pēdējais no tiem attiecas uz [konfidenciāla informācija]. Turklāt neviens elements no vēstuļu Direktion G vai Direktion I teksta neļauj uzskatīt, ka tās attiecās uz [konfidenciāla informācija].

76      Otrām kārtām, attiecībā uz pavadvēstuļu parakstīšanas laikā pastāvošo juridisko un ekonomisko kontekstu prasītāja pamatojas uz liberalizācijas perspektīvas neesamību un uz faktu, ka attiecīgie uzņēmumi nevarēja būt konkurenti Vācijas un Francijas gāzes tirgos pirms 2000. gada.

77      Attiecībā, pirmkārt, uz liberalizācijas perspektīvām pavadvēstuļu parakstīšanas laikā ir jānoraida prasītājas argumenti attiecībā uz šādu perspektīvu neesamību.

78      Ir patiesi, ka nekas neļauj uzskatīt, ka šajā laikā liberalizācija bija paredzama īsā vai vidējā termiņā. It īpaši ar faktiem, uz ko atsaucas Komisija savos rakstveida apsvērumos, nevar pierādīt, ka tas tā būtu bijis. Komisija apgalvo, ka jau 80. gados tika sagatavota augsne liberalizācijai, un šajā ziņā tā atsaucas uz vairākiem dokumentiem, no kuriem vecākais ir 1985. gada 14. jūnija Baltā grāmata par iekšējā tirgus izveidi. Tomēr šis dokuments ne vien ir pieņemts desmit gadus pēc pavadvēstuļu parakstīšanas, bet vēl jo vairāk tas neattiecas uz enerģētikas nozari. Šajā ziņā Komisijas arguments, ka šī baltā grāmata gāzesvada MEGAL celtniecības pašā sākumā esot ļāvusi pieņemt, ka jaunās nozarēs varētu būt sagaidāma liberalizācija, nav atbilstošs no īsa vai vidēja termiņa perspektīvas. Savukārt attiecībā uz pārējiem dokumentiem, uz kuriem atsaucas Komisija, tie ir vēl nesenāki par attiecīgo balto grāmatu, attiecīgi tie ir datēti ar 1990. gadu attiecībā uz Padomes 1990. gada 29. jūnija Direktīvu 90/377/EEK par Kopienas procedūru, lai veicinātu atklātību attiecībā uz gāzes un elektrības cenām, kas noteiktas tiešajiem lietotājiem rūpniecībā (OV L 185, 16. lpp.), datēti ar 1991. gadu attiecībā uz Padomes 1991. gada 31. maija Direktīvu 91/296/EEK par dabasgāzes tranzītu pa cauruļvadu tīkliem (OV L 147, 37. lpp.) un ar 1994. gadu attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 30. maija Direktīvu 94/22/EK par atļauju piešķiršanas un izmantošanas noteikumiem ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei (OV L 164, 3. lpp.). Savukārt priekšlikums, kas noslēdzās ar Pirmās gāzes direktīvas pieņemšanu, ir datēts ar 1992. gadu.

79      Tomēr līdzīgi Komisijai ir jānorāda, ka tāda gāzesvada kā MEGAL gāzesvada izbūve ir lietošanai ļoti ilgam laikam paredzēta investīcija. Komisija turklāt apgalvoja un to neapstrīdēja prasītājas, ka parastais gāzesvada izmantošanas ilgums ir no 45 līdz 65 gadiem. Turklāt ir jākonstatē, ka, ņemot vērā EKL 2. un 3. pantu redakcijā, kas bija spēkā laikā, kad tika parakstītas pavadvēstules, Savienības mērķis jau toreiz bija izveidot kopēju tirgu, kas nozīmētu tostarp, ka starp dalībvalstīm tiek atcelti preču importa un eksporta kvantitatīvie ierobežojumi, kā arī citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību. Turklāt šajā laikā Tiesai jau bija bijusi izdevība uzsvērt, ka valstu tirgu izolēšana ir pretrunā vienam no galvenajiem Līguma mērķiem, kas ir sapludināt valstu tirgus vienotā tirgū (šajā ziņā skat. Tiesas 1974. gada 3. jūlija spriedumu lietā 192/73 Van Zuylen, Recueil, 731. lpp., 13. punkts).

80      Šādos apstākļos ir jāpieņem, ka pavadvēstuļu parakstīšanas laikā nevarēja izslēgt, ka ilgtermiņā var notikt liberalizācija un tā bija viena no saprātīgi paredzamām perspektīvām. To, starp citu, būtībā apstiprina E.ON, kas savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 245. apsvēruma, norādīja, ka vēstule Direktion I tika sagatavota “kā piesardzības pasākums [..], lai izvairītos no tā, ka projektu neapdraudētu pat tīri teorētiski riski, kas saistīti ar juridiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, kurus nevarēja pilnībā izslēgt”. Pat ja tiesas sēdes laikā prasītāja nepiekrita šim apgalvojumam, tas pierāda vismaz to, ka viens no attiecīgajiem uzņēmumiem pilnībā neizslēdza juridisko un ekonomisko apstākļu pārmaiņas un ka vēstule Direktion I bija domāta, lai nodrošinātos pret tām.

81      Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto konkurences neesamību Vācijas un Francijas gāzes tirgos pirms 2000. gada ir jānorāda, ka EKL 81. panta 1. punkts ir piemērojams tikai konkurencei atvērtām nozarēm, ņemot vērā šajā tiesību normā paredzētos nosacījumus saistībā ar tirdzniecības dalībvalstu starpā ietekmēšanu un konkurences deformēšanu (attiecībā uz līdzīgiem EKL 87. panta 1. punkta nosacījumiem pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑298/97, T‑312/97, T‑313/97, T‑315/97, no T‑600/97 līdz T‑607/97, T‑1/98, no T‑3/98 līdz T‑6/98 un T‑23/98 Alzetta u.c./Komisija, Recueil, II‑2319. lpp., 143. punkts).

82      Šajā ziņā ir jāuzsver, ka konkurences apstākļu pārbaude balstās ne tikai uz pastāvošo konkurenci, kas pastāv starp jau attiecīgajā tirgū esošajiem uzņēmumiem, bet arī uz potenciālo konkurenci, lai noskaidrotu, vai, ņemot vērā tirgus struktūru un tā darbību regulējošo ekonomisko un juridisko kontekstu, pastāv faktiskas un konkrētas iespējas, ka attiecīgie uzņēmumi konkurēs savā starpā vai ka attiecīgajā tirgū var parādīties jaunienācējs, kas konkurēs ar uzņēmumiem, kas jau veic uzņēmējdarbību šajā tirgū (Tiesas 1991. gada 28. februāra spriedums lietā C‑234/89 Delimitis, Recueil, I‑935. lpp., 21. punkts; Vispārējās tiesas 1998. gada 15. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94 European Night Services u.c./Komisija, Recueil, II‑3141. lpp., 137. punkts, un 2011. gada 14. aprīļa spriedums lietā T‑461/07 Visa Europe un Visa International Service/Komisija, Krājums, II‑1729. lpp., 68. punkts).

83      Lai noskaidrotu, vai uzņēmums ir potenciāls konkurents tirgū, Komisijai ir jāpārbauda, vai, nepiemērojot attiecīgo nolīgumu, būtu pastāvējušas reālas un konkrētas iespējas, ka šis uzņēmums ienāktu minētajā tirgū un konkurētu ar uzņēmumiem, kas tajā veic uzņēmējdarbību. Pierādot iepriekšminēto, nevar pamatoties ar vienkāršu hipotēzi, bet tas ir jāpamato vai nu ar faktiem, vai konkrētā tirgus struktūru analīzi. Tādējādi uzņēmumu nevar kvalificēt par potenciālu konkurentu, ja tā ienākšana tirgū neatbilst rentablai ekonomiskai stratēģijai (šajā ziņā skat. iepriekš 82. punktā minēto spriedumu lietā Visa Europe un Visa International Service/Komisija, 166. un 167. punkts).

84      No tā obligāti izriet, ka, lai gan uzņēmuma nodomam ienākt tirgū var būt nozīme, lai noteiktu, vai to var uzskatīt par potenciālu konkurentu šajā tirgū, tomēr būtiskais faktors, ar kuru ir jāpamato šī kvalifikācija, ir tas, vai tam ir spēja ienākt šajā tirgū (iepriekš 82. punktā minētais spriedums lietā Visa Europe un Visa International Service/Komisija, 168. punkts).

85      Šajā lietā ir jānošķir situācija Francijas gāzes tirgū no situācijas Vācijas gāzes tirgū.

86      Attiecībā uz Francijas tirgu ir skaidrs, ka prasītājai kopš 1946. gada piešķirtais monopols gāzes importa un piegādes jomā tika atcelts vienīgi 2003. gada 1. janvārī, kaut arī termiņš, lai valsts tiesībās transponētu Pirmo gāzes direktīvu, beidzās 2000. gada 10. augustā. Tātad vismaz līdz šim pēdējam minētajam datumam Francijas gāzes tirgū nepastāvēja nekāda konkurence, pat ne potenciāla, un EKL 81. pants nevarēja būt piemērojams attiecīgajai rīcībai šajā tirgū. Attiecībā uz stāvokli, kāds pastāvēja pēc iepriekš minētā datuma, tas tiks aplūkots saistībā ar trešo pamatu.

87      Attiecībā uz Vācijas tirgu Komisija apstrīdētā lēmuma 30. punktā ir atspēkojusi apgalvojumu, ka pirms liberalizācijas prasītāja nekad nav bijusi E.ON potenciālā konkurente. Komisija šajā ziņā uzsver, ka Vācijas tiesiskajā regulējumā nekad nav bijis aizlieguma tirgū ienākt jauniem piegādātājiem, taču šajā tiesiskajā regulējumā vēsturiskajiem piegādātajiem vienīgi bija atļauts likt nozīmīgus šķēršļus [citu piegādātāju] ienākšanai tirgū, slēdzot nolīgumus, kas ir atbrīvoti no konkurences tiesiskā regulējuma piemērošanas. Turklāt Komisija norāda, ka atbrīvojums, kas bija piešķirts šiem nolīgumiem, nebija neierobežots, bet gan bija pakļauts dažiem nosacījumiem. Par nolīgumiem, kuriem lūdza piemērot atbrīvojumu, bija jāpaziņo kompetentajai konkurences iestādei, kas varēja aizliegt nolīgumu, ja ar to tika ļaunprātīgi izmantots likumīgi noteiktais atbrīvojums. Visbeidzot, pamatojoties uz Wingas un Mobil lietām, Komisija norādīja, ka iespēja konkurēt, neskatoties uz nopietniem šķēršļiem ienākšanai tirgū, nebija tikai teorētiska. Komisija secināja, ka prasītājai bija iespējams pārdot gāzi E.ON tradicionālajā apgādes teritorijā, neskatoties uz nopietniem šķēršļiem ienākšanai tirgū, un tādējādi to varēja uzskatīt par E.ON potenciālu konkurenti visā attiecīgajā laikposmā. Komisija turklāt apstrīdētā lēmuma 240. apsvērumā norādīja, ka tā nav apstrīdējusi ne to, ka pastāvēja šķēršļi, lai ienāktu tirgū, ne arī faktu, ka konkurence vēsturisko operatoru starpā bija niecīga. Turklāt šī lēmuma 294. apsvērumā tā uzsvēra, ka nedz 1935. gada EnWG, nedz GWB 103. pantā ne E.ON, ne jebkuram citam vēsturiskajam operatoram nebija paredzēts likumīgs monopols Vācijas teritorijā.

88      Prasītāja apstrīd šos vērtējumus, apgalvojot, ka Vācijas gāzes tirgus konkurencei bija pilnībā slēgts tiesiskajā un administratīvajā regulējumā noteikto šķēršļu, šī tirgus struktūras un trešo personu piekļuves tīklam (turpmāk tekstā – “TPT”) neesamības dēļ, līdz ar to prasītāja nebija E.ON konkurente šajā tirgū.

89      Šajā ziņā ir jānošķir, pirmkārt, laikposms no 1980. līdz 1998. gadam un, otrkārt, laikposms no 1998. līdz 2000. gadam.

90      Pirmām kārtām, attiecībā uz laikposmu no 1980. līdz 1998. gadam, pirmkārt, ir jānorāda, ka līdz 1990. gada 1. janvārim GWB 103. panta 5. punktā bija noteikts, ka principā piekļuves tīklam atteikums nav netaisnīgs, ja šis piekļuves pieteikuma mērķis bija piegādāt gāzi klientam, kas atrodas izplatītāja ģeogrāfiskajā zonā, par kuru bija iesniegts pieteikums. Ir tiesa, kā to norāda Komisija, ka šī piekļuves tīklam atteikuma tiesiskuma prezumpcija bija piemērojama tikai kā vispārēja norma un tikai ar zināmiem nosacījumiem. Tomēr, kā to apgalvo prasītāja, un Komisija to neapstrīdēja, Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa, Vācija) 1994. gada 15. novembra spriedumā (NJW 1995, 2718. lpp.) norādīja, ka, pamatojoties uz GWB 103. pantu tā redakcijā, kas bija spēkā pirms 1990. gada, praksē bija izslēgts, ka varētu veikt kontroli par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu attiecībā uz pārvades tīkla pieslēgumiem.

91      Otrkārt, ir jākonstatē, ka ir skaidrs, ka līdz 1998. gada 24. aprīlim, pirmām kārtām, demarkācijas nolīgumi, proti, tādi nolīgumi, ar kuriem sabiedrisko pakalpojumu sabiedrības savstarpēji vienojās nepiegādāt gāzi noteiktā teritorijā, un, otrām kārtām, ekskluzīvās koncesijas nolīgumi, proti, tādi nolīgumi, ar kuriem pašvaldība piešķīra ekskluzīvu koncesiju sabiedrisko pakalpojumu sabiedrībai, kas tai ļauj izmantot pašvaldības zemesgabalus, lai izbūvētu un ekspluatētu gāzes sadales tīklus, saskaņā ar GWB 103. panta 1. punktu bija atbrīvoti no minētā likuma normām, ar ko ir aizliegti pret konkurenci vērsti nolīgumi.

92      Patiesi, no apstrīdētā lēmuma 23. apsvēruma izriet, ka, lai šos nolīgumus varētu īstenot, par tiem bija jāpaziņo Bundeskartellamt, kam bija pilnvaras tos aizliegt, ja šī iestāde uzskatītu, ka attiecīgais nolīgums ir kvalificējams kā tiesību ļaunprātīga izmantošana. Tāpat, kā to dara zināmu Komisija, neviens uzņēmums nebija spiests piedalīties demarkācijas nolīgumos un tie bija saistoši vienīgi nolīguma pusēm, tādējādi ar tiem nevarēja aizliegt trešām personām, kā, piemēram, prasītājai, pārdot gāzi.

93      Tomēr no apstrīdētā lēmuma 24. apsvēruma izriet, ka demarkācijas un ekskluzīvās koncesijas nolīgumu kumulatīvas izmantošanas sekas bija tādas, ka faktiski tika izveidotas ekskluzīvas apgādes zonas, kuru iekšienē tikai viens gāzes uzņēmums varēja apgādāt klientus ar gāzi, vienlaikus nepastāvot likumā noteiktam aizliegumam citām sabiedrībām veikt gāzes piegādes.

94      Komisija apstrīdētā lēmuma 371. apsvērumā turklāt atzīst, ka vēsturiskajiem piegādātājiem Vācijā bija faktisks monopols to attiecīgajā piegādes zonā. Tā turklāt to apstiprina savos rakstveida apsvērumos, kuros tā pieļauj “faktisku teritoriālu monopolu” vai “tīri faktisku monopolu” pastāvēšanu laikposmā no 1980. līdz 1998. gadam.

95      Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka vismaz līdz 1998. gada 24. aprīlim Vācijas gāzes tirgum bija raksturīga faktisku teritoriālu monopolu pastāvēšana. Šo Vācijas gāzes tirgus sadrumstalotību šajā laikposmā turklāt pastiprināja prasītājas minētie apstākļi, atbilstoši kuriem, pirmkārt, minētais tirgus bija strukturēts trīs līmeņos, no kuriem katrs veidoja nošķirtu tirgu, līdz ar to, lai sasniegtu gala klientu, bija nepieciešams noslēgt vairākus pārvades līgumus, un, otrkārt, nepastāvēja neviena tiesību norma attiecībā uz TPT.

96      Ir jākonstatē, ka šīs situācijas, kas Vācijas gāzes tirgū pastāvēja līdz 1998. gada 24. aprīlim, sekas varēja būt tādas, ka šajā tirgū nepastāvēja nekāda konkurence – ne tikai reāla, bet arī potenciāla. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka jau ir nolemts, ka ģeogrāfiskais monopols, kas bija piešķirts vietējiem gāzes sadales uzņēmumiem, padarīja neiespējamu jebkādu reālu konkurenci to starpā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 21. septembra spriedumu lietā T‑87/05 EDP/Komisija, Krājums, II‑3745. lpp., 117. punkts).

97      Savukārt ne apstrīdētajā lēmumā, ne lietas materiālos nav tādu pierādījumu elementu, ar ko juridiski pietiekami varētu pierādīt, ka, attiecīgā nolīguma nepiemērošanas gadījumā un neskatoties uz iepriekš 90.?95. punktā aprakstītajām Vācijas gāzes tirgum raksturīgajām iezīmēm, līdz 1998. gada 24. aprīlim prasītājai bija reāla un konkrēta iespēja ienākt Vācijas gāzes tirgū un konkurēt ar uzņēmumiem, kas tajā veic uzņēmējdarbību, kā tas ir prasīts iepriekš 82. un 83. punktā minētajā judikatūrā.

98      Tādējādi nav nozīmes apstrīdētā lēmuma 294. apsvērumā minētajam apstāklim, ka Vācijā nepastāvēja likumīgs monopols. Lai noteiktu, vai kādā tirgū pastāv potenciāla konkurence, Komisijai ir jāpārbauda, vai pastāv faktiskas un konkrētas iespējas, ka attiecīgie uzņēmumi konkurēs savā starpā vai ka attiecīgajā tirgū var parādīties jaunienācējs, kas konkurēs ar uzņēmumiem, kas jau veic uzņēmējdarbību šajā tirgū. Šī Komisijas pārbaude ir jāveic, objektīvi pamatojoties uz šīm iespējām, tādējādi nav nozīmes apstāklim, ka šīs iespējas ir izslēgtas tādēļ, ka pastāv monopols, kurš ir tiešā veidā ieviests ar valsts tiesisko regulējumu, vai netieši faktiskās situācijas dēļ, kas rodas, piemērojot šo tiesisko regulējumu.

99      Turklāt apstrīdētā lēmuma 30. apsvērumā minētais apgalvojums, ka prasītājai ne tikai bija juridiskas tiesības pārdot gāzi tradicionālajā E.ON piegādes teritorijā, bet arī tas bija faktiski iespējams (neskatoties uz ievērojamajiem šķēršļiem ienākšanai tirgū), nevar pats par sevi būt pietiekams pierādījums tam, ka pastāv potenciāla konkurence. Tikai tīri teorētiska iespēja, ka prasītāja ienāks tirgū, nav pietiekama, lai pierādītu šādas konkurences pastāvēšanu. Turklāt šāds apgalvojums balstās uz vienkāršu pieņēmumu un tas nav ar faktiem pietiekami pamatots vai ar konkrētā tirgus struktūru izvērtējumu pamatots pierādījums atbilstoši iepriekš 83. punktā minētajai judikatūrai, un, kā turpmāk izriet no šī sprieduma 102. un 103. punkta, piemēri, kas ir izvirzīti šī apgalvojuma pamatojumam, arī nav atbilstoši.

100    Tas pats attiecas uz apstākļiem, kas ir minēti apstrīdētā lēmuma 240. apsvērumā, atbilstoši kuriem attiecīgie uzņēmumi bija nozīmīgi tirgus dalībnieki Eiropas gāzes nozarē un katru no tiem bija jāuzskata par jaunu dabīgo konkurentu otra uzņēmuma tirgū, vai arī konkurenti, kas atrodas izdevīgā situācijā, kam principā ir visas iespējas veiksmīgi ienākt kaimiņa tirgū, vai, visbeidzot, Vācija un Francija ir cieši saistīti kaimiņu tirgi, kas palielina veiksmīgas izdošanās iespējas. Ar šādu vispārīgu un abstraktu informāciju nevar pierādīt, ka, neskatoties uz Vācijas gāzes tirgū esošo konkurences stāvokli, prasītāja būtu varējusi ienākt šajā tirgū, ja nebūtu piemērots attiecīgais nolīgums.

101    Tas pats identiska pamatojuma dēļ attiecas uz faktiem, kas ir minēti apstrīdētā lēmuma 240. apsvērumā, atbilstoši kuriem attiecīgajiem uzņēmumiem bija spēks, priekšrocības un infrastruktūra, kas nepieciešami, lai ienāktu tirgū; un ka prasītājas meitassabiedrības EEG un PEG un prasītājai piederošās mazākumakcionāra daļas sabiedrībās GASAG un VNG bija vērā ņemamas priekšrocības, lai nostiprinātu savu pozīciju šajā tirgū.

102    Savukārt attiecībā uz Wingas un Mobil piemēriem, kas minēti apstrīdētā lēmuma 30. un 243. apsvērumā, lai pierādītu, ka bija iespējams ienākt Vācijas gāzes tirgū, tie nav atbilstoši, lai pamatotu Komisijas argumentāciju atbilstoši tam, ko būtībā apgalvo prasītāja saistībā ar otro argumentu grupu, kas ir izvirzīta šīs prasījuma daļas otrā iebilduma atbalstam. Pirmkārt, no iepriekš minētā lēmuma 30. apsvēruma izriet, ka Wingas ir kopīgs uzņēmums, kas pieder BASF un Gazprom un kam izdevās ienākt Vācijas gāzes tirgū deviņdesmitajos gados, pateicoties Gazprom gāzes piegādēm un plaša jaunu gāzesvadu tīkla izbūvei, kuri tika izvietoti paralēli E.ON un citu vēsturisko piegādātāju gāzesvadiem. Tomēr, kā to apgalvo prasītāja, Komisija savā 1999. gada 29. septembra lēmumā lietā IV/M.1383 – Exxon/Mobil (turpmāk tekstā – “Exxon/Mobil lēmums”) uzskatīja, ka Wingas scenārijam ir maz izredžu atkārtoties, jo šis uzņēmums ir veiksmīga apvienība starp ļoti lielu (iespējams, lielāko) industriālo gāzes patērētāju Vācijā un ļoti lielu Krievijas ražotāju (skat. Exxon/Mobil lēmuma 100. apsvērumu). Turklāt no Komisijas ziņojuma par izmeklēšanu enerģētikas nozarē (SEC/2006/1724), uz ko atsaucas prasītāja, izriet, ka šajā ziņojumā Wingas, pateicoties savam unikālākajam stāvoklim Vācijas tirgū, tika uzskatīts par “tirgus dalībnieku”, nevis “jaunienācēju”. Otrkārt, Mobil arī ienāca Vācijas gāzes tirgū deviņdesmitajos gados, sarunu ceļā iegūstot piekļuvi vēsturisko operatoru pārvades tīkliem. Tomēr jākonstatē, ka Komisija pati ir norādījusi, ka Mobil stāvoklis Vācijā bija savā ziņā netipisks (skat. Exxon/Mobil lēmuma 251. apsvērumu). Komisija tostarp uzsvēra, ka šis uzņēmums saražoja ievērojamu daļu no Vācijas gāzes un bija to uzņēmumu starpā, kas veic uzņēmējdarbību Vācijas gāzes nozarē, un Komisija uzskatīja, ka tas neapšaubāmi bija iemesls, kādēļ šis uzņēmums varēja importēt gāzi Vācijā, kaut arī tā rīcībā nebija augstspiediena gāzesvadu tīkla, un tas tālab, ka pastāvēja TPT. Komisija turklāt norādīja, ka Mobil bija īpašs stāvoklis (skat. Exxon/Mobil lēmuma 219. apsvērumu).

103    Nav noliedzams, kā to apgalvo Komisija, ka arī prasītājai bija savas priekšrocības un tās stāvoklis nebija kā jebkuram parastam uzņēmumam. Tomēr, ņemot vērā stāvokļu, kādā bija Wingas un Mobil, īpašo un izņēmuma raksturu, ko atzīst pati Komisija, ar tiem vien nevar pierādīt, ka jaunienācējam bija konkrētas un faktiskas iespējas ienākt Vācijas gāzes tirgū un konkurēt ar uzņēmumiem, kas jau veic uzņēmējdarbību. Šajā ziņā ir jānorāda, kā to apgalvo prasītāja, ka operatori, šajā gadījumā [konfidenciāla informācija], kuri atradās tādā pašā stāvoklī kā prasītāja, proti, dominējošie operatori kādā no kaimiņvalstīm, kuru rīcībā bija gāzesvads, kas atrodas Vācijā, nevarēja ienākt Vācijas gāzes tirgū, ko, starp citu, atzīst arī Komisija, lai gan tā tomēr atgādina, ka Mobil un Wingas iekļuva iepriekš minētajā tirgū.

104    Katrā ziņā apstrīdētajā lēmumā nav neviena pierādījuma, tostarp vispārīga, lai pierādītu, ka laikposmā no 1980. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 24. aprīlim, neskatoties uz apstākļiem, no kuriem izrietēja reģionālu monopolu pastāvēšana Vācijas gāzes tirgū, tranzīta līniju izbūve vai nolīgumu par piekļuvi tīklam uz gāzesvada MEGAL ceļa noslēgšana ar vēsturisko operatoru neatbilda rentablai ekonomiskai stratēģijai atbilstoši iepriekš šī sprieduma 83. punktā minētajai judikatūrai un ka tā atbilda reālai un konkrētai iespējai tādam operatoram kā prasītājai, kas bija gāzesvada MEGAL līdzīpašniece, ienākt šajā tirgū un konkurēt ar uzņēmumiem, kas tajā veica uzņēmējdarbību. It īpaši nav neviena elementa, kas ļautu uzskatīt, ka prasītājas ienākšana tirgū minētajos veidos varētu notikt pietiekami ātri, lai potenciālās ienākšanas draudi ietekmētu tirgus dalībnieku rīcību, vai arī par izmaksām, kas būtu ekonomiski saprātīgas šādai ienākšanai. Tātad ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā nav nevienas norādes, kas ļautu uzskatīt, ka Komisija būtu veikusi pārbaudi par to, ka būtu varējusi pastāvēt potenciāla konkurence atbilstoši šī sprieduma 83. punktā minētās judikatūras prasībām.

105    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Komisija nav pierādījusi potenciālas konkurences pastāvēšanu Vācijas gāzes tirgū laikposmā no 1980. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 24. aprīlim.

106    Turklāt, apstrīdētā lēmuma 372. apsvērumā uzsverot, ka, 1998. gada 24. aprīlī atceļot atbrīvojumu no konkurences tiesību normām, kas tika piemērots demarkācijas nolīgumiem, Vācijas likumdevējs ir skaidri noteicis, ka gāzes nozarei ir jābūt atvērtai konkurencei pēc šī datuma, Komisija vismaz netieši atzīst, ka pirms šī datuma pats Vācijas likumdevējs uzskatīja, ka gāzes nozare nav atvērta konkurencei un līdz ar to nepastāvēja nekāda potenciāla konkurence.

107    Otrām kārtām, attiecībā uz laikposmu no 1998. gada 24. aprīļa līdz 2000. gada 10. augustam ir jāatgādina, ka šajā laikposmā vairs nepastāvēja ierobežojumi, kas izriet no piekļuves tīklam atteikuma tiesiskuma prezumpcijas un no demarkācijas un ekskluzīvās koncesijas nolīgumiem piemērojamā atbrīvojuma grozījumu likumos, kas tika veikti pirms šī laikposma, dēļ.

108    Prasītāja tomēr apgalvo, ka līdz 2000. gadam Vācijā nepastāvēja neviena tiesību norma, kas regulētu TPT, jo pirmie nolīgumi, kuros bija paredzēta TPT, tika parakstīti, tikai sākot no iepriekš minētā gada.

109    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka fakts, ka nepastāv neviena tiesību norma, kas regulē TPT attiecībā uz gāzes pārvadi un sadali, tik tiešām norāda uz šķērsli piekļuvei Vācijas gāzes tirgum, taču tas nevar nozīmēt pilnīgu piekļuves neiespējamību, vēl jo vairāk tāpēc, ka atbilstoši tam, kas izriet no šī sprieduma 90. punkta, kopš 1990. gada 1. janvāra ir atcelta piekļuves tīklam atteikuma tiesiskuma prezumpcija. Tādējādi no apstākļa, ka, nepastāvot tiesību normām, kas Vācijā regulē TPT attiecīgajā laikposmā, un tā kā īpašniekam, kas apsaimnieko tīklu, nebija nekādu pienākumu sniegt piekļuvi kādam no saviem konkurentiem, neradās tādas sekas, ka būtu izslēgta iespēja vienoties par šāda veida piekļuvi. Katrā ziņā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka kopš 1999. gada 1. janvāra pastāv tiesības uz TPT, kas izriet no GWB 19. panta 4. punkta 4. apakšpunkta par piekļuvi būtiski svarīgai infrastruktūrai, kas ir fakts, ko prasītāja nav apstrīdējusi.

110    Attiecībā uz Vācijas tirgus struktūru, ja arī tā varēja būt šķērslis ienākšanai šajā tirgū laikposmā no 1998. gada 24. aprīļa līdz 2000. gada 10. augustam, tas tomēr nemaina to, ka nav neviena pierādījuma, kas ļautu uzskatīt, ka minētajā laikposmā pēc grozījumiem likumos, kas tika izdarīti 1998. gadā, šī struktūra pati par sevi vai kopā ar normas, kas regulē TPT, neesamību ļautu pilnībā izslēgt potenciālas konkurences pastāvēšanu Vācijas tirgū. Turklāt prasītāja aprobežojas ar apgalvojumu, ka šīs struktūras pamatā bija būtisks šķērslis, kas nolikts ienākšanai tirgū, ko pastiprināja pārreģionālo vairumtirgotāju vertikālā integrācija. Prasītāja tomēr neapgalvo, ka iepriekš minētais liedza jebkuru ienākšanu tirgū.

111    Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka ar nevienu pierādījumu nevar pierādīt, ka Komisija būtu nepamatoti uzskatījusi, ka Vācijas gāzes tirgū laikposmā no 1998. gada 24. aprīļa līdz 2000. gada 10. augustam pastāvēja potenciāla konkurence.

112    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmā pamata pirmā daļa ir jāapmierina tiktāl, ciktāl tā attiecas uz laikposmu no 1980. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 24. aprīlim, un tā ir jānoraida tiktāl, ciktāl tā attiecas uz laikposmu no 1998. gada 24. aprīļa līdz 2000. gada 10. augustam.

113    Tā kā pirmā pamata pirmā daļa ir tikai daļēji apmierināta, tad ir jāpārbauda pārējās daļas, kas ir izvirzītas šā pamata atbalstam, tiktāl, ciktāl tās attiecas uz laikposmu no 1998. gada 24. aprīļa līdz 2000. gada 10. augustam.

b)     Par otro daļu

114    Saistībā ar šo daļu prasītāja apstrīd Komisijas analīzi, atbilstoši kurai aizliegtajai vienošanās varēja būt jūtamas, esošas vai potenciālas sekas uz gāzes tirdzniecību starp Franciju un Vāciju pirms 2000. gada augusta.

115    Šajā ziņā prasītāja būtībā izvirza divus iebildumus, no kuriem pirmais ir par pamatojuma nenorādīšanu un otrais par kļūdu faktos un tiesību piemērošanā.

–       Par pirmo iebildumu

116    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums, jo tajā nav pierādīts, kādā mērā aizliegtā vienošanās varēja ietekmēt gāzes tirdzniecību starp Franciju un Vāciju, sākot no 1980. gada 1. janvāra, un ka šajā datumā bija izpildīti EKL 81. panta piemērošanas nosacījumi.

117    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir nozīmīga formalitāte, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kurš attiecas uz apstrīdētā tiesību akta likumību pēc būtības (šajā ziņā skat. Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 67. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā T‑304/02 Hoek Loos/Komisija, Krājums, II‑1887. lpp., 54. punkts). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nelabvēlīga akta pamatojumam ir jāļauj veikt efektīvu tā likumības pārbaudi un sniegt ieinteresētajai personai norādes, kas vajadzīgas, lai tā zinātu, vai lēmums ir vai nav pamatots. Pamatojuma pietiekamais raksturs ir jānovērtē atkarībā no lietas apstākļiem, it īpaši akta satura, norādītā pamatojuma rakstura un interesēm, kādas adresātiem var būt paskaidrojumu saņemšanā (Vispārējās tiesas 1994. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑38/92 AWS Benelux/Komisija, Recueil, II‑211. lpp., 26. punkts, un 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑310/94 Gruber + Weber/Komisija, Recueil, II‑1043. lpp., 209. punkts).

118    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 261. apsvērumā ir atgādinājusi, ka saskaņā ar judikatūru, lai varētu uzskatīt, ka nolīgums var ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā, nolīgumam, ņemot vērā tiesisko un faktisko apstākļu kopumu, ar pietiekamu iespējamības pakāpi ir jābūt tādam, ar ko var paredzēt, ka tas tieši vai netieši, faktiski vai potenciāli var ietekmēt tirdzniecības plūsmas dalībvalstu starpā. Minētā lēmuma 262. apsvērumā tā piebilda, ka saskaņā ar Pamatnostādnēs par [EKL] līguma 81. un 82. pantā ietverto jēdzienu “ietekme uz tirdzniecību” (OV 2004, C 101, 81. lpp) nolīgumi par tirgu sadali, kas aptver vairākas dalībvalstis, sava rakstura dēļ vien var harmonizēt konkurences apstākļus, ietekmēt savstarpējo tirdzniecību, nostiprinot tradicionālo tirdzniecības struktūru, un tātad ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tālāk šī lēmuma 263. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka EKL 81. panta 1. punkta piemērošana nolīgumam par tirgu sadali un saskaņotai darbībai neaprobežojas ar dalībnieku, kuri faktiski piedalās preču pārvadīšanā no vienas dalībvalsts uz citu, tirgus daļu, un fakts, ka attiecīgās preces to veida dēļ ir viegli pārdodamas pāri robežām, ir laba norāde attiecībā uz jautājumu par to, vai tirdzniecība dalībvalstu starpā var tikt ietekmēta. Šajā pašā apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka šajā lietā, mēģinot iesaldēt konkurences stāvokli pirms liberalizācijas, ierobežojot pa gāzesvadu MEGAL, kas ir galvenais ceļš, pa kuru dabasgāze tiek importēta Vācijā un Francijā, pārvadītās gāzes piegādi un tādējādi kavējot pārrobežu konkurenci Vācijas un Francijas gāzes tirgos, attiecīgo uzņēmumu nolīgums un pret konkurenci vērstā rīcība neļāva tiem veikt darījumus vienam otra valsts tirgū un tātad tie radīja sekas vai vismaz varēja radīt būtiskas sekas uz tirdzniecību starp dalībvalstīm.

119    Šādos apstākļos ir jāpieņem, ka Komisija ir juridiski pietiekami pamatoti izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka aizliegtā vienošanās varēja ietekmēt tirdzniecību starp Franciju un Vāciju, sākot no 1980. gada 1. janvāra, un ka bija izpildīti EKL 81. panta piemērošanas nosacījumi. Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētais lēmums turklāt arī skaidri attiecas uz stāvokli “pirms liberalizācijas”, proti, pirms 2000. gada 10. augusta, un tādējādi nav pamatots prasītājas apgalvojums, ka Komisija ir sniegusi pierādījumus tikai par laikposmu pēc šī datuma.

120    Pirmais iebildums tātad ir jānoraida.

–       Par otro iebildumu

121    Prasītāja apgalvo, ka lēmumā ir pieļauta faktu kļūda un kļūda tiesību piemērošanā. Tā apgalvo, ka pavadvēstulēm nevarēja būt būtiska faktiska vai potenciāla ietekme uz tirdzniecību starp Vāciju un Franciju pirms 2000. gada augusta, ņemot vērā, ka pirms šī datuma Vācijas un Francijas tirgi faktiski vai tiesiski bija slēgti konkurencei, tādējādi tirdzniecība ar dabasgāzi šo valstu starpā nebūtu atšķīrusies, arī neesot attiecīgajām darbībām.

122    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka EKL 81. panta 1. punkts ir piemērojams tikai tādiem nolīgumiem, kas var ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lēmums, nolīgums vai darbība var ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā tikai tad, ja, ņemot vērā tiesisko un faktisko apstākļu kopumu, ar pietiekamu iespējamības pakāpi var paredzēt, ka tie tieši vai netieši, faktiski vai potenciāli var ietekmēt tirdzniecības plūsmas dalībvalstu starpā tādējādi, ka tas var negatīvi ietekmēt vienotā, starp dalībvalstīm izveidotā tirgus mērķu īstenošanu (skat. Tiesas 2006. gada 23. novembra spriedumu lietā C‑238/05 Asnef‑Equifax un Administración del Estado, Krājums, I‑11125. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

123    Tādējādi ietekme uz Kopienas iekšējo tirdzniecību parasti izriet no vairāku apstākļu apvienojuma, no kuriem katrs atsevišķi var arī nebūt noteicošais. Lai pārbaudītu, vai aizliegta vienošanās ievērojami ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, tā ir jāpārbauda tās ekonomiskajā un tiesiskajā kontekstā (skat. iepriekš 122. punktā minēto spriedumu lietā Asnef‑Equifax un Administración del Estado, 35. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā nav nozīmes tam, vai aizliegtās vienošanās ietekme uz tirdzniecību ir nelabvēlīga, neitrāla vai labvēlīga. Konkurences ierobežojums var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ja tas var izjaukt tirdzniecības plūsmu parasto virzību, kas tām citādi būtu (šajā ziņā skat. Tiesas 1980. gada 29. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no 209/78 līdz 215/78 un 218/78 van Landewyck u.c./Komisija, Recueil, 3125. lpp., 172. punkts).

124    Turklāt ar aizliegtas vienošanās spēju ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, proti, tās potenciālo ietekmi, pietiek, lai tā ietilptu EKL 81. panta piemērošanas jomā, un nav jāpierāda tās faktiskā ietekme uz tirdzniecību (Tiesas 1999. gada 21. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑215/96 un C‑216/96 Bagnasco u.c., Recueil, I‑135. lpp., 48. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 166. punkts). Tomēr ir nepieciešams, lai aizliegtās vienošanās potenciālā ietekme uz starpvalstu tirdzniecību būtu būtiska vai, citiem vārdiem, tā nevar būt nenozīmīga (šajā ziņā skat. Tiesas 1998. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑306/96 Javico, Recueil, I‑1983. lpp., 12. un 17. punkts).

125    Pie tam aizliegtas vienošanās, kas aptver visu dalībvalsts teritoriju, sekas izpaužas kā tirgus sadalīšanas valsts mērogā pastiprināšana, šādi kavējot ar EK līgumu iecerēto ekonomisko savstarpējo mijiedarbību (iepriekš 122. punktā minētais spriedums lietā Asnef‑Equifax un Administración del Estado, 37. punkts).

126    Šajā lietā ir jākonstatē, ka, tā kā Komisija nav pierādījusi potenciālas konkurences pastāvēšanu Vācijas gāzes tirgū no 1980. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 24. aprīlim (skat. iepriekš 104. punktu) un tā kā ir skaidrs, ka Francijas tirgus konkurencei bija slēgts vismaz līdz 2000. gada augustam, tad Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka nolīgums un attiecīgās darbības varēja būtiski ietekmēt iekšējo tirdzniecību dalībvalstu starpā pirms 1998. gada 24. aprīļa.

127    Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka Komisija savu secinājumu šajā ziņā ir pamatojusi, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 263. apsvēruma, tostarp ar faktu, ka minētais nolīgums un attiecīgās darbības traucēja pārrobežu konkurenci Vācijas un Francijas gāzes tirgos. Savukārt, tā kā abos šajos tirgos nebija konkurences, to arī nevarēja traucēt un līdz ar to tirdzniecība starp dalībvalstīm nevarēja tikt ietekmēta.

128    Turpretī šis iebildums ir jānoraida par laikposmu no 1998. gada 24. aprīļa līdz 2000. gada 10. augustam, jo potenciālas konkurences pastāvēšana Vācijas gāzes tirgū nav tikusi pamatoti apstrīdēta (skat. iepriekš 111. punktu) un tādējādi tās ierobežošana varēja būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

129    Šos apsvērumus neatspēko prasītājas argumenti, kas balstās uz Pamatnostādnēm par [EKL] 81. un 82. pantā ietverto ietekmes uz tirdzniecību jēdzienu. Prasītāja apstrīd apgalvojumus, kas ir ietverti apstrīdētā lēmuma 262. apsvērumā (skat. iepriekš 118. punktu), apgalvojot, ka liberalizācijas un iekšējā gāzes tirgus izveidošanas perspektīvu neesamība (vismaz) pirms 2000. gada ir objektīvs fakts judikatūras izpratnē, kas ar pietiekamu iespējamības pakāpi ļauj izslēgt to, ka attiecīgais nolīgums par tirgu sadali varētu būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Savukārt, kā ir norādīts saistībā ar pirmās daļas vērtējumu, pavadvēstuļu parakstīšanas laikā nevarēja izslēgt liberalizācijas perspektīvu ilgtermiņā (skat. iepriekš 80. punktu). Turklāt iekšējā gāzes tirgus neizveidošana pati par sevi neizslēdza, ka varētu tikt ietekmēta tirdzniecība ar gāzi Kopienā, jo šāda tirdzniecība varēja pastāvēt pat tad, ja iekšējā tirgus izveidošana nebija pabeigta. Tātad prasītājas iebildums ir jānoraida. Tāpat ir jānoraida arguments, kas ņemts no pamatnostādnēs noteiktā, ka, “ja pārrobežu tirdzniecībai starp dalībvalstīm ir nepārvarami šķēršļi, kas nav saistīti ar līgumiem vai darbībām, tirdzniecību iespējams ietekmēt tikai tad, ja pārredzamā nākotnē šie šķēršļi varētu izzust”, jo šo šķēršļu izzušana ilgtermiņā nebija izslēgta.

130    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir daļēji jāapmierina otrais iebildums, kas izvirzīts saistībā ar pirmā pamata otro daļu, un tātad – arī otrā daļa tiktāl, ciktāl tā attiecas uz laikposmu no 1980. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 24. aprīlim. Turpretī šī daļa ir jānoraida tiktāl, ciktāl tā attiecas uz laikposmu no 1998. gada 24. aprīļa līdz 2000. gada 10. augustam.

c)     Par trešo daļu

131    Saistībā ar šo daļu prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts EKL 81. pants, noteikumi par pierādījumu iegūšanu un pienākums norādīt pamatojumu, jo nav pārkāpumu pierādošu faktu attiecībā uz apgalvoto pārkāpumu laikposmā no 1980. gada janvāra līdz 1999. gada februārim.

132    Šajā ziņā iesākumā ir jānorāda, ka, tā kā Komisija nav norādījusi uz Francijā izdarīta pārkāpuma pastāvēšanu pirms 2000. gada 10. augusta un tā kā no pirmās daļas vērtējuma izriet, ka tā ir kļūdaini norādījusi uz pārkāpumu, kas izdarīts Vācijā laikposmā no 1980. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 24. aprīlim, tad šīs daļas pārbaudi ir jāierobežo attiecībā uz laikposmu no 1998. gada 24. aprīļa līdz 1999. gada februārim.

133    Tālāk ir jānorāda, ka kompleksa pārkāpuma gadījumā, kad vairāki ražotāji vairāku gadu garumā mēģina kopīgi regulēt tirgu, nevar prasīt, lai Komisija attiecībā uz katru uzņēmumu un katrā konkrētā brīdī precīzi kvalificētu pārkāpumu kā aizliegtu vienošanos vai saskaņotu darbību, jo jebkurā gadījumā uz abiem minētajiem pārkāpuma veidiem attiecas EKL 81. pants (Vispārējās tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II‑931. lpp., 696. punkts).

134    Komisija tādējādi ir tiesīga kvalificēt šādu kompleksu pārkāpumu kā nolīgumu “un/vai” saskaņotas darbības tiktāl, ciktāl šis pārkāpums ietver elementus, kurus ir jākvalificē kā “nolīgumu”, un elementus, kurus ir jākvalificē kā “saskaņotas darbības” (iepriekš 133. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 697. punkts).

135    Šādā situācijā dubulta kvalifikācija ir jāsaprot nevis kā kvalifikācija, kura prasa vienlaikus un kumulatīvi sniegt pierādījumus, ka katram no šiem faktiskajiem elementiem piemīt nolīgumu un saskaņotu darbību veidojošie elementi, bet kā tāda, kas norāda uz vienotu veselumu, kas sevī ietver faktu elementus, no kuriem daži ir kvalificēti kā nolīgums un citi – kā saskaņotas darbības EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, kurā nav paredzēta atsevišķa kvalifikācija šāda veida kompleksam pārkāpumam (iepriekš 133. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 698. punkts).

136    Turklāt atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai pret konkurenci vērstas darbības vai nolīguma pastāvēšana ir jāizsecina no noteiktām sakritībām vai norādēm, kuras, skatot tās kopsakarā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums par konkurences tiesību normu pārkāpumu (skat. Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, Krājums, I‑8725. lpp., 94. un 135. punkts un tajos minētā judikatūra).

137    Šādas norādes un sakritības ļauj atklāt ne tikai pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšanu, bet arī turpinātas pret konkurenci vērstas darbības ilgumu un nolīguma, kas ir noslēgts, pārkāpjot konkurences normas, piemērošanas laika posmu (iepriekš 136. punktā minētais spriedums lietā Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, 95. punkts).

138    Visbeidzot ir jāatgādina, ka prasība par uzņēmējiem nodrošināmo tiesisko drošību nozīmē to, ka, pastāvot strīdam par to, vai ir noticis konkurences tiesību normu pārkāpums, Komisija, kam ir uzlikts pienākums pierādīt konstatētos pārkāpumus, iesniedz pierādījumu elementus, kuri ir juridiski pietiekami tam, lai pierādītu, ka pastāv fakti, kas veido pārkāpumu. Konkrētāk attiecībā uz apgalvoto pārkāpuma ilgumu tas pats tiesiskās drošības princips paredz, ka tad, ja nav pierādījumu, uz kuriem pamatojoties varētu tieši pierādīt pārkāpuma ilgumu, Komisija iesniedz vismaz tādus pierādījumu elementus, kas attiecas uz faktiem, kas ir pietiekami tuvi laika ziņā, tā, lai saprātīgi varētu atzīt, ka šis pārkāpums ir turpinājies nepārtraukti laika posmā no viena līdz otram minētajam datumam (Vispārējās tiesas 1994. gada 7. jūlija spriedums lietā T‑43/92 Dunlop Slazenger/Komisija, Recueil, II‑441. lpp., 79. punkts).

139    Šajā lietā Komisija uzskatīja, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 211. apsvēruma, ka attiecīgo uzņēmumu rīcība, ko veidoja sākotnējā nolīguma par tirgu sadale un saskaņotās darbības, kas izpaudās kā periodiskas tikšanās, lai panāktu vienošanos un īstenotu šo nolīgumu vairāk nekā 25 gadu garumā, ir kvalificējama kā vienots un turpināts pārkāpums un ar “mērķi ierobežot konkurenci”. Komisija uzsvēra, ka būtu mākslīgi sadalīt šo turpināto rīcību, ko raksturo viens vienīgs mērķis, tajā saskatot vairākus nošķirtus pārkāpumus, kaut arī runa ir par vienotu pārkāpumu, kurš pakāpeniski kļuva konkrētāks gan ar nolīgumiem, gan ar saskaņotām darbībām.

140    Savukārt, kā to apgalvo prasītāja, Komisija nav sniegusi nevienu pierādījumu saistībā ar attiecīgo pārkāpumu par laikposmu no 1980. gada janvāra līdz 1999. gada 4. februārim. Komisija to neapstrīd un savā iebildumu rakstā ir atzinusi, ka tā, izņemot pavadvēstules, nav sniegusi precīzus pierādījumus par laikposmu pirms 1999. gada. Šajā ziņā uzreiz ir jānoraida Komisijas sniegtais skaidrojums, saskaņā ar kuru tā nav uzskatījusi par vajadzīgu pēc tam, kad pārbaužu laikā tā savāca dokumentus par laikposmu pēc 1999. gada, prasīt no attiecīgajiem uzņēmumiem iepriekšējus dokumentus. Nav pieņemams, ka Komisija varētu aizstāvēties ar pašas pieļautu trūkumu, sniedzot pierādījumus, lai neizpildītu savus pienākumus šajā ziņā.

141    Tomēr fakts, ka šāds pierādījums par turpinātu pārkāpumu netika iesniegts par konkrētiem periodiem, nav šķērslis, lai pārkāpumu uzskatītu par notikušu kopējā laikposmā, kas ir ilgāks nekā šie laikposmi, tiklīdz šāds konstatējums balstās uz objektīvām un saskaņotām norādēm (šajā ziņā skat. iepriekš 136. punktā minēto spriedumu lietā Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, 98. punkts).

142    Savukārt ir jāatgādina – kā tas arī izriet no apstrīdētā lēmuma –, ka attiecīgie uzņēmumi 1975. gadā ir noslēguši rakstisku nolīgumu par tirgu sadali, ko veido MEGAL nolīgums, tā pielikumi un pavadvēstules un kurā bija paredzēts, ka viens uzņēmums neienāk ? vai arī ienāk tikai ierobežotā veidā ? otra uzņēmuma valsts tirgū, tādējādi atturoties no pa gāzesvadu MEGAL pārvadītās gāzes pārdošanas otras puses valsts tirgū. Neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem neļauj, kā tas izriet no šī sprieduma kopumā, atspēkot šo konstatējumu. Šis nolīgums nav noslēgts uz noteiktu laiku, jo nevienā minētā nolīguma noteikumā nav norādīts tā beigu datums.

143    Neviens pierādījumu elements neļauj pierādīt, ka MEGAL nolīgums, tā pielikumi un pavadvēstules būtu izbeigti pirms 1999. gada. Prasītāja turklāt nav sniegusi nevienu pierādījumu elementu par laikposmu pirms šī datuma, kura mērķis būtu sniegt šādus pierādījumus. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka fakts, ka šī prasījuma pirmās daļas pārbaudes noslēgumā Vispārējā tiesa ir atcēlusi apstrīdētā lēmuma 1. pantu tiktāl, ciktāl ar to ir konstatēts Vācijā izdarīts pārkāpums pirms 1998. gada, pats par sevi neatspēko nolīguma pastāvēšanu par tirgu sadalīšanu, bet gan datumu, sākot no kura tas iegūst pārkāpuma raksturu. Savukārt fakts, ka 2004. gada nolīgumā ir norādīts, ka attiecīgie uzņēmumi “jau ilgu laiku” uzskatīja 1975. gada pavadvēstules par “spēkā neesošām”, neļauj sniegt skaidru norādi, kas ļautu uzskatīt, ka attiecīgais nolīgums šajā lietā ir izbeigts pirms 1999. gada. Tieši otrādi, no dokumentiem, kas ir pieņemti pēc šī datuma, un tostarp prasītājas juridiskā dienesta 2000. gada 9. un 17. februāra e‑pastiem, kuros ir skaidri minētas vēstules Direktion G un Direktion I, kuru pierādījuma spēks tiks izvērtēts šī sprieduma 163. punktā, izriet, ka prasītāja turpināja atsaukties uz minēto nolīgumu, kas norāda, ka 2000. gadā tas vēl nebija izbeigts.

144    Šādos apstākļos MEGAL nolīgums, tā pielikumi un pavadvēstules ir jāuzskata par tādiem, kas bija spēkā laikposmā no 1975. līdz 1999. gadam un tātad visā attiecīgajā laikposmā saistībā ar šīs daļas vērtējumu atbilstoši tam, kā šis laikposms ir noteikts iepriekš 132. punktā, proti, laikposmā no 1998. līdz 1999. gadam, līdz ar to Komisijai nebija nepieciešams sniegt papildu pierādījumus attiecībā uz šo dokumentu īstenošanu minētajā laikposmā. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka situācija šajā lietā atšķiras no tās, par kuru tika pieņemts iepriekš 138. punktā minētais spriedums lietā Dunlop Slazenger/Komisija, uz ko atsaucas prasītāja. Šajā lietā Komisija tostarp konstatēja, ka pastāv divas vēstules, attiecīgi 1977. un 1985. gada, ar kurām attiecīgais uzņēmums apņēmās neeksportēt. Vispārējā tiesa secināja, ka, tā kā tā nav varējusi norādīt uz pierādījumu elementiem, ar ko varētu pamatot minētajam uzņēmumam pārmestā pārkāpuma turpināto raksturu laikposmā no 1977. līdz 1985. gadam, tad Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka 1977. gads ir jānosaka par pārkāpuma sākumu. Tomēr atšķirībā no šīs lietas 1977. gada vēstule, kā izriet no iepriekš minētā sprieduma 45. punkta, attiecās uz konkrētu piedāvājumu un tā nebija pasākums uz nenoteiktu laiku, kā tas ir MEGAL nolīguma un tā pavadvēstuļu gadījumā.

145    Līdz ar to trešā daļa ir jānoraida.

146    No visa iepriekš minētā izriet, ka šī pamata pirmā un otrā daļa ir daļēji jāapmierina un trešā daļa ir jānoraida.

147    Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 1. pants ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tajā ir konstatēts, ka ir noticis pārkāpums, kas veikts Vācijā laikposmā no 1980. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 24. aprīlim.

2.      Otrais pamats par kļūdām faktos un tiesību piemērošanā, piemērojot EKL 81. pantu attiecībā uz nolīguma un/vai saskaņotas darbības pastāvēšanu pēc 2000. gada augusta

148    Šis pamats, ar kuru prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas faktos un tiesību piemērošanā, piemērojot EKL 81. pantu attiecībā uz nolīguma un/vai saskaņotas darbības pastāvēšanu pēc 2000. gada augusta, ir iedalīts četrās daļās, no kurām pirmā ir par EKL 81. panta pārkāpumu vienota un turpināta pārkāpuma laikposmā no 1980. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 30. septembrim neesamības dēļ un tātad par pavadvēstuļu noilgumu, otrā ir par EKL 81. panta un noteikumu par pierādījumu sniegšanu pārkāpumu tādēļ, ka pēc 2000. gada augusta nebija attiecīgo uzņēmumu saskaņotas gribas piemērot pavadvēstules, trešā ir par EKL 81. panta pārkāpumu tādēļ, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā attiecībā uz sanāksmēm un saraksti attiecīgo uzņēmumu starpā starp 1999. un 2005. gadu, un ceturtā ir par EKL 81. panta un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu tādēļ, ka ir kļūdaini novērtēta prasītājas rīcības autonomija Vācijā un E.ON [rīcības autonomija] Francijā.

149    Pirmā daļa ir jāapskata kā pēdējā.

a)     Par otro daļu

150    Saistībā ar šo daļu prasītāja apgalvo, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi saskaņotu gribu attiecīgo uzņēmumu starpā, lai piemērotu pavadvēstules pēc 2000. gada augusta.

151    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisijai ir jāsniedz pierādījumi par tās konstatētajiem pārkāpumiem un jānodrošina pierādījumi, kas ir atbilstoši, lai juridiski pietiekami pierādītu, ka pastāv pārkāpuma sastāvu veidojoši fakti (skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 173. punkts un tajā minētā judikatūra).

152    Turklāt, izskatot prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. pantu, Savienības tiesa var tikai pārbaudīt apstrīdētā akta likumību (iepriekš 70. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 174. punkts).

153    Tādējādi attiecībā uz prasību par Komisijas lēmuma, ar ko konstatēts konkurences tiesību normu pārkāpums un uzlikti naudas sodi tā adresātiem, atcelšanu tiesas pienākums ir novērtēt, vai pierādījumi un pārējā informācija, uz ko savā lēmumā atsaucas Komisija, ir pietiekami, lai pierādītu pārmestā pārkāpuma pastāvēšanu (skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 175. punkts un tajā minētā judikatūra).

154    Turklāt ir jāatgādina, ka tiesas šaubām ir jābūt vērstām par labu uzņēmumam – lēmuma par pārkāpuma atzīšanu adresātam. Tādējādi tiesa nevar secināt, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi attiecīgā pārkāpuma pastāvēšanu, ja par šo jautājumu tai vēl ir šaubas, tostarp attiecībā uz prasību atcelt lēmumu, ar ko ir uzlikts naudas sods (skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 177. punkts un tajā minētā judikatūra).

155    Tādējādi Komisijai ir jānorāda precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai pamatotu stingru pārliecību, ka pārkāpums ir izdarīts (skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 179. punkts un tajā minētā judikatūra).

156    Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma aspektu. Pietiek, ja pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot, atbilst šai prasībai (skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 180. punkts un tajā minētā judikatūra).

157    Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 163. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka attiecīgie uzņēmumi 1975. gadā ir noslēguši nolīgumu, saskaņā ar kuru prasītāja nepārdos gāzi, kas ir pārvadīta pa MEGAL gāzesvadu, klientiem Vācijā un E.ON nepārdos gāzi, kas ir pārvadīta pa MEGAL gāzesvadu, Francijā. Komisija uzskatīja, ka, tā kā Eiropas gāzes tirgi tika atvērti konkurencei un līdz ar to nolīgums par tirgu sadali “varēja radīt būtiskas sekas uz tirgu 1998./2000. gadā”, šie uzņēmumi oficiāli neizbeidza šo nolīgumu un to skaidri nepasludināja par novecojušu. Šajā ziņā Komisija tostarp norādīja, ka gan attiecīgo uzņēmumu iekšējie dokumenti, gan arī sarakste to starpā rāda, ka šie uzņēmumi uzskatīja, ka aizliegums prasītājai izmantot gāzesvada MEGAL izejas punktus Vācijā un aizliegums E.ON pārvadīt gāzi pa šo gāzesvadu Francijā bija saistoši.

158    Ņemot vērā šos faktus, ir jāpārbauda prasītājas izvirzītie trīs iebildumi šīs daļas atbalstam, no kuriem pirmais iebildums ir par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu un to, ka pavadvēstulēm pēc 2000. gada augusta nebija pierādījuma spēka, otrais iebildums ir par to, ka Komisijas izvēlētajiem pierādījumu elementiem, lai pierādītu, ka attiecīgie uzņēmumi ir vienojušies uzskatīt minētās vēstules par saistošām pēc 2000. gada augusta, nebija pierādījuma spēka, un trešais iebildums ir par to, ka prasītāja ir iesniegusi pierādījumus, kas pierāda, ka pēc liberalizācijas pavadvēstules tika “pamestas novārtā”.

159    Šajā ziņā šķiet lietderīgi sākt ar otrā iebilduma vērtējumu, tad vērtēt trešo iebildumu un beigās – pirmo iebildumu.

–       Par otro iebildumu

160    Prasītāja būtībā apgalvo, ka pierādījumi, uz kuriem ir balstījusies Komisija, ir neprecīzi un neviennozīmīgi un tie nav pietiekami, lai pamatotu gribu saskaņotību, kas varētu veidot attiecīgo nolīgumu, proti, šajā lietā pavadvēstuļu piemērošanu pēc liberalizācijas.

161    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai izvērtētu, kāds pierādījuma spēks ir dokumentam, ir jāpārbauda tajā ietvertās informācijas ticamība un tostarp jāņem vērā dokumenta izcelsme, tā sagatavošanas apstākļi, tā adresāts un, vērtējot pēc tā satura, jānoskaidro, vai tas šķiet saprātīgs un uzticams (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP un T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II‑3567. lpp., 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

162    Savukārt šajā lietā neviens fakts neļauj apstrīdēt to dokumentu pierādījumu spēku, uz kuriem Komisija ir pamatojusies, lai uzskatītu pavadvēstules par saistošām pēc 2000. gada augusta.

163    Pirmām kārtām, attiecībā uz dokumentiem, kuri nāk no prasītājas juridiskā dienesta, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 64. un 65. apsvērumā Komisija ir atgādinājusi 1999. gada 3. decembra piezīmes un 2000. gada 9. un 17. februāra e‑pastu saturu. Pirmkārt, attiecībā uz 1999. gada 3. decembra piezīmi no tās būtībā izriet, ka iepriekš minētais juridiskais dienests uzskatīja, ka prasītāja nevar atsaukties uz jauno juridisko situāciju saistībā ar liberalizāciju, lai klientus Vācijā apgādātu ar gāzi, kas tiek pārvadīta pa MEGAL gāzesvadu. Saskaņā ar šo piezīmi, ja prasītāja būtu varējusi izmantot gāzi, kas tiek pārvadīta, lai apgādātu šādus klientus, tas sagrozītu nolīgumu par šo gāzesvadu priekšmetu. Otrkārt, attiecībā uz 2000. gada 9. un 17. februāra e‑pastiem, kā to ir norādījusi Komisija, tajos ir skaidra atsauce uz vēstulēm Direktion G un Direktion I. Tajos ir norādīts, ka pirmā no minētajām vēstulēm līdzinās “plašai tirgus sadalei” attiecīgo uzņēmumu starpā, “kas liek uzdot jautājumu par šāda dokumenta juridisko spēku (nav spēkā!)”, un ka ar otro minēto vēstuli, kas tiek nosaukta par “lielisku”, minētie uzņēmumi ir vienojušies, ka prasītāja (tieši vai netieši) nepiegādās gāzi klientiem, kas atrodas Vācijā. Šajā ziņā ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru iepriekš minētie e‑pasti apstiprinot pavadvēstuļu interpretācijas grūtības. Patiesi, no šiem e‑pastiem izriet, ka prasītājas juridiskajam dienestam radās jautājums par to, vai E.ON varēja pārvadīt gāzi pa MEGAL gāzesvadu trešām personām, un tas norādīja, ka iepriekš tas bija veicis E.ON labvēlīgu šo vēstuļu interpretāciju, uzskatot, ka šis uzņēmums bija tiesīgs uzlikt pienākumu trešai personai, kas vēlas pārvadīt gāzi pa šo gāzesvadu, noslēgt ar viņu līgumu. Tomēr ir tiesa arī tas, ka attiecīgo pavadvēstuļu analīze, kuru veica prasītājas juridiskais dienests attiecībā uz no tām izrietošajiem ierobežojumiem, ir skaidra un nepārprotama, kā tas izriet no šo dokumentu teksta. Šādos apstākļos Komisija nav pieļāvusi kļūdu, lai, pamatojoties uz šiem trīs dokumentiem, uzskatītu, ka būtībā prasītāja apzinājās nolīguma prettiesisko raksturu, taču turpināja to pildīt, kā tas ir arī norādīts apstrīdētā lēmuma 4.2.2.2. punktā.

164    Otrām kārtām, attiecībā uz E.ON sagatavotajiem protokoliem par 1999. gada 4. februāra un 24. jūnija sanāksmēm, no pirmā no šo sanāksmju protokola, pirmkārt, izriet, ka E.ON ar bažām pieņēma zināšanai noteiktas piezīmes, kas tika izteiktas iepriekšējās sanāksmēs, saskaņā ar kurām noteiktas personas, kas ietilpst prasītājas uzņēmumā, apsverot vismaz atsevišķas gāzes pārdošanas iespēju Vācijā, izmantojot MEGAL gāzesvadu. Saskaņā ar šo dokumentu savā atbildē prasītāja norādīja, ka tās mērķis ir bijis optimizēt savu gāzes pārvadītāja un akcionāra pozīciju un ka, tiklīdz stātos spēkā jauni noteikumi par TPT, tai vajadzētu aizsargāt savas intereses, tomēr joprojām ņemot vērā tās vēsturiski ciešās attiecības ar E.ON. Prasītāja turklāt apsolīja E.ON to sīki informēt par saviem nodomiem. Otrkārt, no otrās sanāksmes protokola izriet, ka prasītāja ir norādījusi, ka tā attiecīgā gadījumā apsver iegūt iespēju izmantot tirdzniecības iespējas Vācijā, kaut arī tas netiktu vērsts pret E.ON. Saskaņā ar šo protokolu prasītāja arī minēja, ka saskaņā ar pašreizējo līgumtiesisko režīmu attiecībā uz gāzesvadu MEGAL tā varēja to izmantot tikai kā tranzīta pārvadu un tai nebija atļauts ņemt gāzi Vācijā, un E.ON šajā ziņā atbildēja, ka iespēja atbildētājai ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada nozīmētu vispārēju grozījumu MEGAL līgumiskajā sistēmā. Tas apstiprina ne tikai to, ka prasītāja ir mēģinājusi kliedēt E.ON bažas attiecībā uz prasītājas nolūkiem Vācijā, bet arī to, ka attiecīgie uzņēmumi uzskatīja, ka tos saista attiecīgā nolīguma noteikumi.

165    Tātad Komisija nav pieļāvusi kļūdu, apstrīdētā lēmuma 70. apsvērumā norādot, ka, ja ar iepriekš minētajiem dokumentiem var pierādīt, ka E.ON uzskatīja, ka noteiktas personas, kas ietilpst prasītājas uzņēmumā, bija iecerējušas ienākt Vācijas dienvidu tirgū, šie dokumenti apliecina arī to, ka E.ON mēģināja prasītāju no tā atrunāt un ka prasītāja ir apsolījusi ņemt vērā vēsturiski ciešās attiecības ar E.ON un to sīki informēt par saviem nodomiem. Tāpat, ņemot vērā šo dokumentu tekstu, Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka attiecīgie uzņēmumi ir vienojušies, ka par prasītājas iespējamo ienākšanu tirgū MEGAL gāzesvada zonā ir jāpanāk kopīga nostāja šo uzņēmumu starpā.

166    Patiesi, kā to norāda prasītāja, nevienā no abiem dokumentiem nav tiešas atsauces uz pavadvēstuļu paturēšanu spēkā. Tomēr no tiem skaidri izriet, un tostarp no dokumenta par 1999. gada 24. jūnija sanāksmi, ka attiecīgie uzņēmumi uzskatīja, ka tiem joprojām ir saistoša līgumiskā sistēma, kas attiecas uz gāzesvadu MEGAL, tostarp arī pavadvēstules, kas veido šīs sistēmas neatņemamu sastāvdaļu, un ka tiem ir saistoši arī ierobežojumi, kas ir izsecināmi no šīm pavadvēstulēm attiecībā uz iespēju prasītājai Vācijā ņemt gāzi no šī gāzesvada. Katrā ziņā pretēji tam, ko vēlas ļaut noprast prasītāja, no apstrīdētā lēmuma 67.?70. apsvēruma neizriet, ka Komisija būtu izmantojusi šos dokumentus, lai pierādītu, ka šie uzņēmumi minētās vēstules uzskatīja par saistošām, jo 70. apsvērumā minētie secinājumi neattiecas ne uz šo vēstuļu novecojušo raksturu, ne uz to saistošo raksturu. Visbeidzot attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 4.2.2.4. punktu, kurā ir attīstīts apsvērums, saskaņā ar kuru “[prasītāja] apsola nekonkurēt ar [E.ON] Vācijā”, ir jānorāda, ka, lai arī šāds apsvērums var šķist pārāk vienkāršots, tas tomēr pēc būtības nav kļūdains, jo attiecīgie dokumenti pierāda, ka prasītājai bija nodoms ņemt vērā savas attiecības ar E.ON un informēt šo uzņēmumu par saviem nodomiem attiecībā uz iespējamu pārdošanu Vācijā un ka tirdzniecības iespējas, ko tas apsvēra izmantot, netiktu vērstas pret E.ON.

167    Trešām kārtām, attiecībā uz E.ON 2001. gada 8. jūnija iekšējo piezīmi, kas ir uzrakstīta, gatavojoties 2001. gada 12. jūnija sanāksmei ar prasītāju, Komisija no tās ir secinājusi, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 77. apsvēruma, ka E.ON bija zināms, ka prasītājai noteiktais aizliegums ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada bija konkurences tiesību pārkāpums. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šī piezīme iekļaujas sistēmā, tostarp saistībā ar sarunām par MEGAL gāzesvada līgumiskās sistēmas pārstrukturēšanu. No tā izriet, ka saistībā ar jauno sistēmu, kas tika minēta iepriekš, bija paredzēts, ka prasītājai tiek piešķirtas tiesības uz ieejas un izejas punktiem visā MEGAL gāzesvada garumā, ko praksē jebkurā gadījumā prasītājai nevarētu atteikt no juridiskā skatupunkta saskaņā ar GWB vai EnWG. E.ON tātad bija labi zināms, ka Vācijas tiesiskajā regulējumā nebija atļauts atteikt prasītājai ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada. Savukārt piešķirt šādas tiesības prasītājai tika iecerēts tikai saistībā ar toreiz nākotnē paredzamās MEGAL nolīguma pārskatīšanas “ieguvēja izmantošanas tiesību” jēdziena ieviešanu. Katrā ziņā no iepriekš minētās piezīmes turklāt izriet, ka prasītāja prasīja tai ļaut izmantot MEGAL gāzesvada izejas punktus Vācijā, kas tātad nozīmē, ka saistībā ar toreiz pastāvošo līgumisko sistēmu tai nebija šādu tiesību. Tātad prasītāja kļūdaini apgalvo, ka Komisijai būtu vajadzējis uzskatīt, ka no šīs piezīmes izrietēja, ka pavadvēstules vairs nebija spēkā.

168    Ceturtām kārtām, attiecībā uz 2002. gada 13. un 21. maija saraksti attiecīgo uzņēmumu starpā Komisija apstrīdētā lēmuma 81. apsvērumā uzskatīja, ka tā apstiprināja to, ka E.ON uzskatīja vēstuli Direktion G par saistošu un neviens no attiecīgajiem uzņēmumiem nebija ļāvis noprast, ka šī vēstule un vēstule Direktion I būtu novecojušas. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka vēstulē, ko E.ON nosūtīja prasītājai 2002. gada 21. maijā, atbildot uz tās 2002. gada 13. maija vēstuli, ir ietverta tieša atsauce uz vēstuli Direktion G, norādot, ka gāzes pārvade citam uzņēmumam pa MEGAL gāzesvadu ir pilnīgi atbilstoša minētajai vēstulei. Savukārt, ja šī vēstule tiktu uzskatīta par novecojušu un par tādu, kas nav saistoša attiecīgajiem uzņēmumiem, tad E.ON nebūtu norādījis, ka attiecīgā gāzes pārvade ir atbilstoša šai vēstulei. Fakts, uz ko atsaucas prasītāja, ka tā savā 2002. gada 13. maija vēstulē neesot atsaukusies ne uz vēstuli Direktion G, ne uz vēstuli Direktion I, nav noteicošais, lai pierādītu, ka šie noteikumi bija novecojuši vai ka nebija gribu saskaņotības. Pat ja prasītāja tik tiešām iepriekš minētajā vēstulē uz tām neatsaucās, tomēr, kā apstrīdētā lēmuma 83. apsvērumā ir norādījusi Komisija, E.ON nebūtu pamatojies uz vēstuli Direktion G, lai apgalvotu, ka tai bija tiesības veikt pārvadi par labu vienam no saviem klientiem, ja iepriekš uz šo vēstuli nebūtu izdarīta atsauce kā uz tādu, kas aizliedz šāda veida pārvadi. Katrā ziņā, pat ja pieņemtu, ka E.ON varētu būt vienpusēji atsaucies uz šo vēstuli, pirmkārt, tas neietekmētu secinājumu, ka minētā vēstule tika pieņemta kā saistoša vismaz šim uzņēmumam, un, otrkārt, tas neļautu uzskatīt, ka pavadvēstules vairs nebija saistošas prasītājai. Savukārt attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka E.ON atsaucās uz vēstuli Direktion G, lai sev par labu nostiprinātu tās pozīciju sarunās attiecībā uz pārvades tiesībām par labu trešām personām, ar to katrā ziņā nevar atspēkot secinājumus, pie kuriem ir nonākusi Komisija. Visbeidzot prasītājas arguments, ka šī sarakste attiecas uz pārvades nosacījumiem par labu trešām personām, nevis uz tirgu sadali, neatspēko to, ka minētā sarakste atklāj arī vēstules Direktion G saistošo raksturu, vismaz attiecībā uz E.ON., un tas arī neļauj uzskatīt, ka prasītāja uzskatīja pavadvēstules par novecojušām. Turklāt, ņemot vērā tās tekstu, no attiecīgas sarakstes var secināt, kā to arī norāda Komisija apstrīdētā lēmuma 83. apsvērumā, ka prasītāja uzskatīja, ka MEGAL nolīgumā, kas tolaik bija spēkā, E.ON bija aizliegts piegādāt gāzi uz Franciju, izmantojot MEGAL gāzesvadu, ieskaitot trešām personām. Šāda pozīcija turklāt atbilst tai vēstules Direktion G interpretācijai, kuru prasītājai bija sniedzis tās juridiskais dienests un kas ir izklāstīta 2000. gada 9. un 17. februāra e‑pastos.

169    Piektām kārtām, attiecībā uz E.ON 2002. gada 23. maija sanāksmes protokolu, E.ON 2003. gada 27. februāra e‑pastu un E.ON 2004. gada 19. februāra sanāksmes protokolu iesākumā ir jānorāda – kā norādījusi arī prasītāja –, ka nevienā no šiem dokumentiem nav īpašas atsauces uz pavadvēstulēm. Tomēr Komisija apstrīdētajā lēmumā neapgalvo, ka tas tā būtu bijis.

170    Tālāk ir jānorāda, ka no E.ON 2002. gada 23. maija sanāksmes starp E.ON un prasītājas atbildīgajām personām protokola skaidri izriet, ka šajā sanāksmē prasītāja apliecināja, ka tolaik tai nebija nodoma Vācijas dienvidos pārdot gāzi, kas ņemta no MEGAL gāzesvada. Turklāt 2003. gada 27. februāra e‑pastā, ko viena no E.ON atbildīgajām personām nosūtīja kādam E.ON direktoram Vācijā, ir minēta privāta rakstura tikšanās, kas notika starp e‑pasta autoru un vienu no prasītājas atbildīgajām personām. No šī e‑pasta izriet, ka prasītājas atbildīgā persona šīs sanāksmes laikā tostarp norādīja, ka viņa ir pārliecināta, ka [prasītājai] ir jāpieturas pie savas līdzšinējās pieejas Vācijas tirgum. No šī e‑pasta turklāt izriet, ka, pat ja prasītāja varēja mēģināt pārdot gāzi E.ON zonā, tas būtu drīzāk tāpēc, lai ievāktu ziņas par šo tirgu, nevis vestu tiešu, frontālu konkurences cīņu. Visbeidzot no E.ON 2004. gada 19. februāra sanāksmes, kas notika starp prasītājas un E.ON pārstāvjiem, protokola izriet, ka šajā sanāksmē prasītāja norādīja E.ON, ka tai ir saprotams, ka E.ON ir un vēlas palikt par galveno piegādātāju par labu [konfidenciāla informācija] un ka tās nodoms ir ievērot spēkā esošos E.ON piegādes līgumus.

171    Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka no šiem trīs dokumentiem, tos lasot kopā, skaidri izriet, ka attiecīgie uzņēmumi ir apmainījušies ar informāciju par savām attīstības stratēģijām un, konkrētāk, prasītāja ir atklājusi savu nodomu nevest frontālu konkurences cīņu ar E.ON Vācijas tirgū un nepārdot gāzi Vācijas dienvidos. Tādējādi, pat ja šajos dokumentos nav tiešas atsauces uz pavadvēstulēm, šie dokumenti apstiprina, ka attiecīgie uzņēmumi ievēroja tirgu sadali, kas izrietēja no MEGAL nolīguma un iepriekš minētajām vēstulēm. Tātad ir jānoraida prasītājas apgalvojums, ka šajos dokumentos ietvertajām ziņām nebija nekāda sakara ar apgalvoto pārkāpumu.

172    Attiecībā uz šo dokumentu pierādījuma spēku ir jāuzsver, ka attiecībā uz faktu, ko ir minējusi prasītāja, ka tie ir E.ON iekšējie dokumenti, kuri nav apstiprināti ar saraksti attiecīgo uzņēmumu starpā, šī apstākļa nozīme tiks atspēkota tālāk 224.?226. punktā. Turklāt ir jānorāda, ka šos dokumentus sagatavoja E.ON dienesti pēc sanāksmēm vai tikšanās, kas notika attiecīgo uzņēmumu pārstāvju starpā. Turklāt šo dokumentu adresāti ir E.ON atbildīgās personas. Pie tam tajos ietvertās ziņas, kas ir precīzas, nevis vispārīgas, kā to apgalvo prasītāja, ir savstarpēji atbilstošas un apstiprina, ka pastāvēja tirgu sadale. Šādos apstākļos šie dokumenti ir jāuzskata par uzticamiem, nevis, kā to apgalvo prasītāja, par tādiem, kuriem nav nekāda pierādījuma spēka vai arī tas ir niecīgs. Attiecībā uz faktu, ka vienā no šiem dokumentiem, proti, 2003. gada 27. februāra e‑pastā, tiek atstāstīts privāta rakstura sarunas laikā teiktais, nekas neļauj domāt, ka tas ir kļūdains, jo tā satura precizitāte pierāda tā ticamību. Visbeidzot nekas nenorāda, ka šo dokumentu autori, un konkrēti 2003. gada 27. februāra e‑pasta autors, būtu snieguši personīgu faktu interpretāciju vai arī būtu bijuši personīgi ieinteresēti pārspīlēt šos faktus, lai saviem priekšniekiem parādītu to cerībām atbilstošu rezultātu, kā tas bija iepriekš 161. punktā minētajā spriedumā lietā Dresdner Bank u.c./Komisija (132. punkts), uz kuru atsaucas prasītāja.

173    Sestām kārtām, attiecībā uz 2004. gada 16. marta e‑pastu ir jāatgādina, ka ar to E.ON atbildīgais par tirdzniecību Francijā darīja zināmu diviem E.ON darbiniekiem Vācijā par tikšanos, ko viņš noturēja ar prasītājas darbinieku (kurš ir viens no viņa bijušajiem klasesbiedriem) par gāzes realizāciju Francijā un iespējamo kopīgo E.ON un prasītājas interesi meklēt risinājumus, kas ļautu īstenot “saprātīgu konkurenci”. No tā izriet, ka, lai arī prasītāja nevēlējās darīt redzamu, ka tai ir bažas par spiedienu, ko uz šo uzņēmumu izdarīja valsts energoregulators, prasītāja par to zināja un nevēlējās būt par mērķi atklātai kritikai un tāpēc, ja kaut ko varētu darīt, lai parādītu, ka Francijas dienvidu zonā varēja iekļūt jaunienācēji, prasītāja pret to attiektos labvēlīgi. No tā arī izriet, ka, tā kā prasītāja gribēja izpatikt šai iestādei, šī uzņēmuma darbinieks piedāvāja apmaiņu, atbilstoši kurai prasītāja piegādātu gāzi E.ON Francijas dienvidu zonā, par to saņemot atlīdzību. Šajā ziņā, kā izriet no attiecīgā e‑pasta, šis darbinieks bija iecerējis galvenokārt aplūkot jautājumus attiecībā uz MEGAL. No šī e‑pasta arī izriet, ka prasītājas darbinieks norādīja, ka atbilstoši tam, kas viņam ir zināms par MEGAL nolīgumu, visa MEGAL gāzesvada kapacitāte Medelshaimā bija rezervēta prasītājai, tādējādi faktiski pat tie gāzes apjomi, ko tolaik importēja E.ON, bija prettiesiski.

174    Šajā lietā, pirmkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, neviens fakts neļauj uzskatīt, ka šajā e‑pastā atspoguļojas tikai tā autora personīgā pārliecība. No šī dokumenta teksta skaidri izriet, ka minētais autors, kas ir E.ON atbildīgais par tirdzniecību Francijā, bija iecerējis paziņot E.ON atbildīgajiem Vācijā informāciju, ko viņš bija ieguvis privātas tikšanās laikā ar prasītājas darbinieku, nevis paša autora sniegtu interpretāciju par notikušo sarunu. Šī saruna, šķiet, atspoguļo prasītājas nostāju, nevis tās darbinieka nostāju, kurš bija klāt attiecīgajā tikšanās reizē. Šī tikšanās turklāt notika pēc prasītājas darbinieka lūguma, kurš vēlējās, lai šī saruna notiktu pirms augsta līmeņa sanāksmes, kam bija jānotiek vēlāk attiecīgo uzņēmumu starpā un kas attiecās uz jautājumiem, kuri tieši skāra prasītāju, proti, jautājumiem par gāzes realizāciju Francijā un iespējamo kopīgo attiecīgo uzņēmumu interesi meklēt risinājumus, kas ļautu īstenot “saprātīgu konkurenci”. Turklāt atstāstītā saruna ir pietiekami skaidra un detalizēta, tādējādi nav nekādu šaubu par tās interpretāciju. Tātad, lai šo dokumentu varētu ņemt vērā, tas nebija jānodod prasītājai, lai tā varētu no šī dokumenta distancēties, kas ir iepriekš 161. punktā minētajā spriedumā lietā Dresdner Bank u.c./Komisija izvirzīta hipotēze, uz kuru atsaucas prasītāja. Turklāt, kā tiks norādīts tālāk 225. punktā, prasītāja kļūdaini apgalvo, ka no šī pēdējā sprieduma izriet, ka ir ārkārtīgi vājš pierādījuma spēks sanāksmes protokolam, kurš ir piezīmes formā un paredzēts tīri iekšējai lietošanai, un nav nosūtīts prasītājai, kamēr nesākās administratīvais process.

175    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka atstāstītās sarunas ticamība ir jāuztver piesardzīgi. Tomēr savā prasības pieteikumā tā nesniedz nevienu pierādījumu šī apgalvojuma atbalstam un aprobežojas tikai ar norādi uz tās atbildi uz paziņojumu par iebildumiem. Savukārt, lai arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikumu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz tam pievienotajiem materiāliem, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kam ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā (Tiesas 1992. gada 31. marta spriedums lietā C‑52/90 Komisija/Dānija, Recueil, I‑2187. lpp., 17. punkts, un Vispārējās tiesas 1999. gada 21. maija rīkojums lietā T‑154/98 Asia Motor France u.c./Komisija, Recueil, II‑1703. lpp., 49. punkts). Tā kā prasītājas apgalvojums nav pamatots ne ar vienu pierādījumu prasības pieteikumā, tad tas ir jānoraida. Ņemot vērā šīs sarunas dalībnieku un atstāstīja ieņemamo amatu, kā arī tās saturu un tostarp tās precizitāti, šie apgalvojumi liekas tādi, kas ir īsti, saprātīgi un uzticami.

176    Treškārt, katrā ziņā šis dokuments, kurš turklāt tieši attiecas uz “MEGAL nolīgumiem”, apstiprina secinājumus, kurus var izdarīt no citiem dokumentiem, uz kuriem pamatojas Komisija, lai secinātu, ka pastāv nolīgums par Vācijas un Francijas gāzes tirgu sadali. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, uz šo dokumentu var atsaukties, lai pierādītu attiecīgo pārkāpumu. Tātad ir jānoraida tās argumenti attiecībā uz šo dokumentu.

177    Septītām kārtām, attiecībā uz papildu dokumentiem, kas ir ņemti vērā pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, prasītāja aprobežojas ar apgalvojumu, ka tā ir pierādījusi šo dokumentu neprecizitāti un neviennozīmīgumu, tomēr nenorādot, kādā mērā Komisija esot pieļāvusi kļūdu šo dokumentu interpretācijā. Katrā ziņā ir jākonstatē, ka Komisija šos dokumentus ir vienīgi citējusi apstrīdētā lēmuma zemsvītras piezīmē Nr. 98 kā piemērus, kas arī ļauj pamatot, līdzīgi 2004. gada 21. jūlija e‑pastam, kas ir minēts apstrīdētā lēmuma 102. apsvērumā, tās apgalvojumu, ka prasītājas iekšējie dokumenti pierāda, ka tā uzskatīja, ka tai nav tiesību ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada līgumtiesisku noteikumu ar E.ON dēļ, kaut arī tā apsvēra šādu iespēju. Tātad ir jānoraida arī prasītājas argumenti attiecībā uz šiem papildu dokumentiem.

178    Astotām kārtām, ir jānoraida prasītājas arguments, ka tā ir sniegusi citu loģisku skaidrojumu Komisijas konstatētajiem faktiem vai ka tad, ja pierādījuma elements nav pietiekami skaidrs un tas ir jāinterpretē, puses var aizstāt Komisijas sniegto faktu skaidrojumu ar citu ticamu skaidrojumu. Šie argumenti ir pamatoti ar judikatūru, kas izriet no hipotēzes, kurā Komisija pamatojas tikai uz attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū, lai secinātu pārkāpuma pastāvēšanu. Savukārt šajā lietā Komisija ir atsaukusies uz daudziem dokumentāriem pierādījumiem, lai pierādītu tās konstatējumu par konkurenci deformējošās vienošanās pastāvēšanu. Turklāt šie pierādījumi nav neskaidri un ir pietiekami viennozīmīgi. No tā izriet, ka judikatūra, uz ko ir atsaukusies prasītāja, šajā lietā būtu piemērota tikai tad, ja Komisija nespētu pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu uz tās sniegto dokumentāro pierādījumu pamata (šajā ziņā skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu lietā JFE Engineering u.c./Komisija, 186. un 187. punkts un tajos minētā judikatūra). Savukārt, ņemot vērā iepriekš minēto, tas tā nav šajā lietā, jo Komisijas sniegtie pierādījumi, tos lasot kopsakarā ar MEGAL nolīgumu, tā pielikumiem un pavadvēstulēm, ir pietiekami, lai pamatotu tās vērtējumu.

179    No tā izriet, ka ne ar vienu prasītājas argumentu nevar atspēkot Komisijas secinājumu, ka gan attiecīgo uzņēmumu iekšējie dokumenti, gan sarakste to starpā rāda, ka tie uzskatīja, ka aizliegums prasītājai izmantot MEGAL gāzesvada izejas punktus Vācijā un aizliegums E.ON pārvadīt gāzi pa minēto gāzesvadu Francijā bija saistošs. Turklāt norādes, ko šajā ziņā izvirzījusi Komisija, skatot tās kopumā, ir pietiekamas, lai pamatotu tās vērtējumu.

180    No tā izriet, ka otrais iebildums ir jānoraida.

–       Par trešo iebildumu

181    Prasītāja uzsver, ka tā ir pierādījusi, ka, pirmkārt, attiecīgie uzņēmumi ir oficiāli un skaidri atzinuši minētās pavadvēstules par novecojušām, sākot no liberalizācijas, un vairākas reizes ir atkārtojuši šo nostāju un, otrkārt, šie uzņēmumi, sākot no minētā datuma, vairs neuzskatīja šīs vēstules par sev saistošām. Prasītāja uzskata, ka Komisija nav ņēmusi vērā šos pierādījumus vai arī tos ir acīmredzami kļūdaini novērtējusi.

182    Pirmām kārtām, attiecībā uz apgalvoto paziņojumu par pavadvēstuļu novecojušo raksturu ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 163. apsvērumā ir uzskatījusi, ka brīdī, kad Eiropas gāzes tirgi tika atvērti konkurencei, attiecīgie uzņēmumi nebija izbeiguši attiecīgo nolīgumu un nebija skaidri paziņojuši, ka iepriekš minētās vēstules ir novecojušas.

183    Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka E.ON 2002. gada 7. janvārī tai ir nosūtījis faksu, kurā ir uzskaitīti MEGAL nolīgumi un precizēta attieksme, kāda tiem jāpiemēro. It īpaši tajā bija norādīts, ka vēstules Direktion G un Direktion I ir jāuzskata par “novecojušām”, kas apliecinot, ka attiecīgie uzņēmumi oficiāli uzskatīja pavadvēstules par nesaistošām saistībā ar jauno tiesisko regulējumu.

184    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka fakss, ko E.ON nosūtīja prasītājai 2002. gada 7. janvārī, bija 2001. gada 14. decembrī notikušās sanāksmes starp attiecīgajiem uzņēmumiem turpinājums, kuras mērķis atbilstoši tam, ko apgalvo prasītāja, bija atrast MEGAL nolīguma vietu jaunajā tiesiskajā regulējumā. Turklāt minētā faksa titullapā ir norādīts, ka tam ir pievienots attiecīgo uzņēmumu starpā pastāvošo nolīgumu saraksta projekts un tas, kāda attieksme ir jāpiemēro to attiecīgajiem noteikumiem saistībā ar “ieguvēja izmantošanas tiesību” konceptu. Attiecīgā faksa pielikumā ir ietverts MEGAL nolīguma noteikumu uzskaitījums, tā pielikumi un pavadvēstules, tostarp vēstules Direktion G un Direktion I. Katra šī pielikuma lapas augšdaļā ir uzraksts “Jaunā MEGAL struktūra – pamatnolīguma un saistīto līgumu transformācija jaunā konsorcija nolīgumā”. Vēstule Direktion G tajā tiek aprakstīta kā tāda, kuras saturs ir attiecīgo uzņēmumu uzņemtās “saistības attiecībā uz kapacitāti”, jo radās jautājums par to, vai ar “trešām pusēm [var] slēgt nolīgumus par [gāzes] pārvadi pa MEGAL [gāzesvadu]”. Vēstule Direktion I tajā tiek aprakstīta kā tāda, kuras priekšmets ir tāds, ka “[prasītāja] Vācijā neveiks piegādi vai pievadi”. Attiecībā uz to, kā attiekties pret šīm vēstulēm, faksā attiecībā uz minēto vēstuļu pieminēšanu ir lietots vārds “novecojis”.

185    Lasot kopsakarā un ņemot vērā to kontekstu, ir jāuzskata, ka attiecīgie uzņēmumi neuzskatīja vēstules Direktion G un Direktion I par jau novecojušām, jo E.ON 2002. gada 7. janvārī nosūtītajā faksā prasītājai ir tikai norādīts, ka šie uzņēmumi bija iecerējuši, ka šīs vēstules zaudēs aktualitāti situācijā, kurā būs noslēgts jaunais nolīgums, par kuru tolaik notika sarunas. Patiesībā vārds “novecojis” norāda, ka attiecīgie uzņēmumi uzskatīja, ka nav vajadzīgs iekļaut šāda veida noteikumus jaunajā nolīgumā. To apstiprina apstāklis, ka attiecībā uz noteikumiem, kuriem vārds “novecojis” netiek tieši attiecināts, ir skaidri norādīts, ka tie ir jāiekļauj jaunajā nolīgumā vai tā pielikumos, vajadzības gadījumā tos grozot. Turklāt minētā faksa titullapā ir norādīts, ka tas attiecas uz jau “pastāvošiem nolīgumiem”. Tātad Komisija apstrīdētā lēmuma 80. apsvērumā ir pamatoti uzskatījusi, ka šajā faksā bija atsauce uz to, kādu nozīmi nākotnē vajadzētu piešķirt šīm pavadvēstulēm saistībā ar jauno MEGAL nolīgumu un “ieguvēja izmantošanas tiesību” jēdzienu. Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, uz ko atsaucas prasītāja, ka attiecīgajam faksam pievienotajā sarakstā ir minētas arī citas pavadvēstules, kas prasītājas ieskatā arī bija novecojušas faksa nosūtīšanas datumā. Tātad, kā arī Komisija to ir secinājusi apstrīdētā lēmuma 80. apsvērumā, no minētā faksa nevar secināt, ka attiecīgie uzņēmumi tā nosūtīšanas dienā uzskatīja vēstules Direktion G un Direktion I par novecojušām.

186    Tālāk ir jānoraida prasītājas arguments par to, ka nav pietiekama pierādījuma spēkā tiem pierādījumu elementiem par laikposmu pēc E.ON nosūtītā faksa prasītājai 2002. gada 7. janvārī, kuri attiecas uz pavadvēstuļu piemērošanu. Prasības pieteikumā prasītāja šī argumenta atbalstam tieši atsaucas tikai uz E.ON 2002. gada 21. maijā nosūtīto vēstuli. Savukārt apgalvojumi attiecībā uz šo vēstuli jau tika atspēkoti, kā tas izriet no 168. punkta iepriekš. Turklāt, pieņemot, ka minētā argumenta atbalstam prasītāja nolemtu atsaukties arī uz dokumentiem, kas ir minēti iepriekš 168.?178. punktā, pietiek konstatēt, ka ar šiem dokumentiem saistītie apgalvojumi tika noraidīti šajos iepriekš minētajos punktos.

187    Visbeidzot pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija nav nonākusi pretrunās, apgalvojot, ka E.ON 2002. gada 7. janvārī nosūtītā faksa prasītājai interpretācija nebija pilnīgi skaidra, tomēr veicot apsūdzošu šī faksa interpretāciju. Kaut arī Komisija patiesi atzina, ka šī faksa interpretācija nebija pilnībā skaidra, Komisija tomēr, pamatojoties uz tā saturu, uzskatīja, ka ar minēto faksu nevar pierādīt, ka attiecīgie uzņēmumi tajā laikā uzskatīja pavadvēstules par novecojušām. Turklāt nevar uzskatīt, ka Komisija ir pieņēmusi šī dokumenta apsūdzošu interpretāciju, noraidot prasītājas veikto interpretāciju attiecībā uz šo dokumentu un uzskatot, ka tas skaidri nepierāda, ka attiecīgie uzņēmumi uzskatīja pavadvēstules par novecojušām. Šādi rīkojoties, Komisija būtībā ir vienīgi atspēkojusi prasītājas nostāju, kas atsaucās uz šo dokumentu, lai atbrīvotos no atbildības.

188    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz vairākiem faktu elementiem, kuri apstiprina prasītājas veikto 2002. gada 7. janvāra faksa interpretāciju. Šajā ziņā tā savā prasības pieteikumā atsaucas uz 2002. gada 19. decembra iekšējo dokumentu, kurā ir uzdots jautājums par to, vai prasītājai nav tiesību automātiski ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada, pat nemainot [nolīgumu] struktūru, vienlaikus norādot, ka E.ON nemitīgi atkārto, ka puse tranzīta [pārvades] līgumā var izmantot savu gāzi visā tranzīta [pārvades] garumā, un uz sanāksmes, kas notika 2004. gada 23. jūnijā, protokolu, kurā tostarp ir norādīts, ka E.ON no jauna ir apstiprinājis, ka prasītājai jau ir tiesības piekļūt jebkuram MEGAL gāzesvada izejas punktam, ja vien ir pieejama kapacitāte.

189    Savukārt ir jākonstatē, ka ar šiem dokumentiem nevar pamatot prasītājas argumentus. Kaut arī no tiem patiesi var izrietēt, ka E.ON būtībā ir norādījis, ka noteiktos apstākļos ir iespējams izmantot MEGAL gāzesvada izejas punktus, tomēr tas nemaina to, ka no dokumentiem, kas ir vēlāki par šiem dokumentiem, un tostarp no 2004. gada 21. jūlija e‑pasta izriet, ka prasītāja uzskatīja, ka šajā datumā tās iespējas piekļūt gāzes izejas punktiem no minētā gāzesvada bija ierobežotas ar to apjomu, kas nopirkts saistībā ar GIP, un ka ārpus šī apjoma tās rīcībā nebija šī gāzesvada izejas punktu. No minētā e‑pasta būtībā izriet, ka prasītāja uzskatīja, ka tirdzniecību varēja veikt no jebkura šī gāzesvada izejas punkta tajās gāzes apjoma robežās, kas ir iegūtas saistībā ar GIP. Prasītāja uzskatīja, ka, pārsniedzot šo robežu, papildu pārdošana vairs nebija saistīta ar gāzes apjomiem, kas ir iegūti ar GIP, un ka šiem apjomiem varēja izmantot vienīgi šos [konfidenciāla informācija] izejas punktus. Bija norādīts, ka pārējie izejas punkti bija izslēgti, gaidot, kamēr tiks noslēgta visaptveroša vienošanās. Šis e‑pasts turklāt apstiprina vairākos dokumentos pausto nostāju, kuri ir datēti ar 2004. gada pirmo pusi un tātad ir pieņemti pēc 2002. gada 19. decembra dokumenta. Tādējādi no ar roku rakstītajām piezīmēm, kas tika veiktas 2004. gada 28. janvāra sanāksmes laikā, izriet, ka MEGAL gāzesvada izejas punkti tika norādīti tikai attiecībā uz E.ON, jo prasītāja veiktu tikai gāzes pārvadi/tranzītu un, lai tā varētu ņemt gāzi, tai tiktu prasīts veikt ieguldījumus. Turklāt no prasītājas 2004. gada 10. maija piezīmes izriet, ka attiecībā uz MEGAL gāzesvada ieejas un izejas punktiem tai šajā datumā bija vienīgi tiesības ņemt “gāzi no izsolēm”, proti, gāzi, kas ir nopirkta saistībā ar GIP jebkurā minētā gāzesvada ieejas vai izejas punktā. Šajā piezīmē turklāt ir skaidri norādīts, ka gāzes pievade [konfidenciāla informācija] līdz gala klientiem Vācijā, izmantojot MEGAL gāzesvada izejas punktu, tolaik nebija īstenojama, jo prasītājai nebija šādu izejas punktu šī gāzesvada rietumos. Tāpat 2004. gada 27. maija “Pārskata” sanāksmes protokolā ir norādīts, ka prasītājas pārstāvis minēja, ka viņam par šo jautājumu nav informācijas, taču viņš ir dzirdējis, ka prasītāja vēlas piegādāt gāzi Vācijas dienvidos no MEGAL gāzesvada, kas tā nebūtu bijis, ja tai jau būtu bijušas tiesības izmantot izejas punktus. Visbeidzot konkrētāk attiecībā uz 2002. gada 19. decembra dokumentu, lasot to kopumā, no tā izriet, ka tajā ir minēti iespējamie attīstības scenāriji prasītājas tiesībām saistībā ar jauno nolīgumu sistēmu attiecībā uz MEGAL gāzesvadu. Turpretī no tā nevar secināt, ka prasītāja ar pilnu pārliecību uzskatīja, ka tās rīcībā ir šī gāzesvada izejas punkti, vēl jo vairāk nevar arī uzskatīt, ka tā uzskatīja pavadvēstules par novecojušām.

190    Turklāt prasītājas sniegtie pierādījumi nesaskan ar MEGAL nolīguma 2. pielikuma līgumiskajiem nosacījumiem, saskaņā ar kuriem prasītājai nebija piešķirtas tiesības ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada Vācijā, izņemot tad, ja attiecīgie uzņēmumi nav vienojušies citādi, un nekas nenorāda uz to, ka šajā datumā šie noteikumi būtu atcelti vai arī ka minētie uzņēmumi būtu formāli vienojušies tos grozīt.

191    Šādos apstākļos ir jānoraida prasītājas argumenti attiecībā uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā par vairākiem faktu elementiem, kuri apstiprina tās veikto 2002. gada 7. janvāra faksa interpretāciju.

192    Otrām kārtām, attiecībā uz prasītājas rīcību, kas pierādot, ka tā pavadvēstules neuzskatīja par saistošām, ir jāuzsver, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 163. apsvērumā ir norādījusi, ka ne abu uzņēmumu iekšējās pārdošanas stratēģijas otras puses valsts tirgū, ne arī faktiskie gāzes pārdošanas apjomi šajos tirgos nesniedz pierādījumus, kas atspēkotu secinājumu par to, ka šie uzņēmumi ir paturējuši spēkā nolīgumu par tirgu sadali.

193    Šajā ziņā prasītāja iebilst, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 81. pantu, kā arī tās pienākumu norādīt pamatojumu, neņemot vērā pierādījumus, kas apliecina klientiem, kas atrodas Vācijas dienvidos, izteiktus piedāvājumus gāzes piegādēm no MEGAL gāzesvada. Prasītāja uzskata, ka šie piedāvājumi pierāda, ka nebija [attiecīgo uzņēmumu] saskaņotas gribas pēc liberalizācijas.

194    Tomēr šis iebildums ir jānoraida.

195    Vispirms attiecībā uz pamatojumu ir jānorāda, ka, lai izdarītu secinājumu par apgalvojumu, kas ir ietverts apstrīdētā lēmuma 163. apsvērumā, Komisija minētā lēmuma 73. apsvērumā tostarp ir norādījusi, ka prasītāja pārdeva gāzi Vācijā, tikai sākot no 2001. gada un tikai ļoti ierobežotā veidā. Kā rāda šajā apsvērumā iekļautā tabula, prasītājas tirgus daļas Vācijā bija [konfidenciāla informācija]. Saskaņā ar šo pašu tabulu prasītāja pārdeva gāzi no MEGAL gāzesvada, tikai sākot no 2004. gada, lai apgādātu ar gāzi [konfidenciāla informācija]. Turklāt Komisija apstrīdētā lēmuma 101. apsvērumā norādīja, ka piegādes no minētā gāzesvada atbilda relatīvi niecīgai daļai no prasītājas kopīgajiem pārdošanas apjomiem Vācijā un ka no šī gāzesvada ņemtās gāzes pārdošanas apjomi Vācijā laikposmā no 2004. gada līdz 2005. gada septembrim bija gandrīz vienīgi tie gāzes apjomi, ko prasītāja bija nopirkusi no E.ON saistībā ar GIP. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots. Tomēr ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā nav tiešas atsauces uz piedāvājumiem, ko prasītāja izteica klientiem Vācijas dienvidos par piegādēm no MEGAL gāzesvada. Tomēr pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka, lai arī saskaņā ar LESD 296. pantu Komisijai ir jāpamato savi lēmumi, norādot faktiskos un juridiskos apstākļus, no kuriem ir atkarīgs pasākuma tiesiskais pamatojums, un apsvērumus, kuru rezultātā tā pieņēmusi lēmumu, tai tomēr nav jāizklāsta visi faktiskie un juridiskie apstākļi, uz ko administratīvā procesa laikā ir atsaukusies katra ieinteresētā persona (Vispārējās tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑8/89 DSM/Komisija, Recueil, II‑1833. lpp., 257. punkts, un 1994. gada 19. maija spriedums lietā T‑2/93 Air France/Komisija, Recueil, II‑323. lpp., 92. punkts).

196    Tālāk attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 163. apsvērumā ietvertā apgalvojuma pamatotību ir jānoraida prasītājas arguments, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 81. pantu, neņemot vērā tās izteiktos piedāvājumus. Patiesi, [konfidenciāla informācija]. Turklāt, ņemot vērā tālāk 197. punktā minētos faktus, no kuriem izriet, ka vismaz līdz 2003. gada otrajai pusei prasītāja pati atturējās veikt pārdošanu no MEGAL gāzesvada Vācijas dienvidos, ir jārelativizē prasītājas minēto piedāvājumu nozīme tiktāl, ciktāl tie attiecas uz šo laikposmu. Visbeidzot, tā kā šie piedāvājumi attiecās vienīgi uz Vāciju, tie nevar ietekmēt Komisijas apgalvojumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Francijas tirgu. Šādos apstākļos ar prasītājas izteikto piedāvājumu pastāvēšanu pašu par sevi nevar pierādīt ne Komisijas apgalvojuma nepareizību, ne arī nolīguma vai gribu saskaņotības neesamību attiecīgo uzņēmumu starpā.

197    Trešām kārtām, attiecībā uz grūtībām, ar ko saskārās prasītāja, lai ņemtu gāzi no MEGAL gāzesvada, iesākumā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija neuzskatīja [konfidenciāla informācija]. Šis apgalvojums, kas ir minēts apstrīdētā lēmuma 144. apsvērumā, ir iekļauts nevis Komisijas vērtējumā, bet attiecīgo uzņēmumu argumentu kopsavilkumā. Tālāk ir jāuzsver, ka šķēršļi, kas pastāvēja prasītājas attīstībai Vācijas dienvidos, neradās tikai no jautājuma par TPT [konfidenciāla informācija], bet arī viņas pašas apzinātas rīcības dēļ. Ir jāatgādina, ka 2002. gada 23. maija sanāksmes protokolā ir norādīts, ka prasītāja nebija iecerējusi pārdot gāzi no MEGAL gāzesvada Vācijas dienvidos. Tāpat no prasītājas 2003. gada 29. augusta iekšējās “konspekta” piezīmes izriet, ka tā kopš 2001. gada atturējās no ieceres ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada, lai to pārdotu Vācijas dienvidos, kas bija E.ON vērtīgākais tirgus. Tāpat ir jāatgādina, ka no 2003. gada 27. februāra e‑pasta izriet, ka prasītāja šķita pārliecināta, ka tai jāpieturas pie savas līdzšinējās pieejas Vācijas tirgum un ka, pat ja tā varēja mēģināt pārdot gāzi E.ON zonā, tas būtu drīzāk tādēļ, lai ievāktu ziņas par šo tirgu, nevis vestu tiešu, frontālu konkurences cīņu. Visbeidzot katrā ziņā ar faktu [konfidenciāla informācija] nevar atspēkot attiecīgā pārkāpuma pastāvēšanu tiktāl, ciktāl tas ir pamatots ar MEGAL nolīgumu, tā pielikumiem un pavadvēstulēm. Arguments, kas ir balstīts uz procesu lietā COMP/39.317 – E.ON Gas par E.ON rīcību, tātad ir neefektīvs. [konfidenciāla informācija]

198    Ceturtām kārtām, attiecībā uz E.ON pārdošanas apjomu attīstību Francijā no apstrīdētā lēmuma 73. apsvēruma izriet, ka E.ON sāka pārdot gāzi Francijā tikai 2003. gadā un ļoti ierobežotā veidā. Minētajā apsvērumā iekļautajā tabulā ir minēts, ka E.ON tirgus daļa Francijā bija 0,05 % 2003. gadā, 0,21 % 2004. gadā un 0,5 % 2005. gadā un ka klientu skaits šajos gados attiecīgi bija 3, 4 un 8. Turklāt, pat ja E.ON pārdošanas apjomi, sākot no 2003. gada, regulāri pieauga, tomēr vienlaikus tie saglabājās ļoti niecīgā līmenī un attiecās uz ļoti ierobežotu klientu skaitu. Turklāt no E.ON iekšējās “konspekta” piezīmes, gatavojoties 2001. gada 20. decembra “Pārskata” sanāksmei, kas ir minēta apstrīdētā lēmuma 116. apsvērumā, izriet, ka E.ON šīs sanāksmes laikā vēlējās norādīt prasītājai, ka Parīzē (Francija) ir atvērta tirdzniecības vieta, kuras uzdevums bija rādīt, ka šis uzņēmums darbojas Francijā, nevis agresīvi ienākt Francijas tirgū. Turklāt no citas “konspekta” piezīmes, gatavojoties 2004. gada 2. jūlija “Pārskata” sanāksmei, izriet, ka E.ON apzināti atturējās no rīcības Francijas tirgū līdz 2003. gada vasarai. Turklāt no prasītājas protokola par 2004. gada 27. maija “Pārskata” sanāksmi izriet, ka E.ON ienākšanas rietumu robeža darbībām kontinentālajā Eiropā ir Vācijas rietumu robeža un ka tai nav konkrētu interešu tostarp attiecībā uz Franciju. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka ar E.ON tirdzniecības apjomiem Francijā nevar pierādīt, ka tā neuzskatīja pavadvēstules par sev saistošām. Apgalvotie industriālie iemesli E.ON niecīgajai attīstībai, apgalvotā agresīvā komercpolitika Francijā un gūtā peļņa, kā arī fakts, ka tirdzniecības apjomi būtiski neesot mainījušies arī pēc 2005. gada, nevar atspēkot dokumentāros pierādījumus, kuri skaidri apliecina E.ON gribu ierobežot tās ienākšanu Francijas gāzes tirgū.

199    Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka šis secinājums ir derīgs attiecībā uz Francijas tirgu tikai līdz 2004. gada nolīguma noslēgšanai, ar kuru attiecīgie uzņēmumi paziņoja, ka pavadvēstules bija “spēkā neesošas”. Situācija attiecībā uz laikposmu pēc šī datuma tiks apskatīta saistībā ar ceturtā pamata trešo daļu (skat. tālāk 367.?378. punktu).

200    No iepriekš minētā izriet, ka, ievērojot iepriekš minēto atrunu, trešais iebildums ir jānoraida.

–       Par pirmo iebildumu

201    Prasītāja apgalvo, ka, uzskatot, ka pavadvēstules turpināja tikt piemērotas pēc liberalizācijas, Komisija ir pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu. Prasītāja apgalvo, ka Komisijai tieši otrādi bija jāpieņem, ka, sākot no 2000. gada augusta, šīs vēstules tika “pamestas novārtā”, pat neprasot, lai attiecīgie uzņēmumi tās oficiāli atceltu, sākot no šī datuma.

202    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka nevainīguma prezumpcijas princips, kā tas ir noteikts Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 2. punktā, ir viena no pamattiesībām, kuras saskaņā ar Tiesas judikatūru ir aizsargātas Savienības tiesību sistēmā. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smagumu, nevainīguma prezumpcijas princips ir piemērojams it īpaši procesos par tādu uzņēmumiem piemērojamu konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru iznākumā var tikt noteikts naudas sods vai kavējuma nauda (skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 178. punkts, un 2006. gada 5. aprīļa spriedumu lietā T‑279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II‑897. lpp., 115. punkts un tajā minētā judikatūra).

203    Nevainīguma prezumpcijas princips nozīmē, ka ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā (Vispārējās tiesas 2005. gada 6. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑22/02 un T‑23/02 Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, Krājums, II‑4065. lpp., 106. punkts).

204    Šajā lietā vispirms ir jāatgādina – kā tas jau tostarp tika uzsvērts iepriekš 142. punktā –, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka attiecīgie uzņēmumi 1975. gadā ir noslēguši rakstisku nolīgumu par tirgu sadali, ko veido MEGAL nolīgums, tā pielikumi un pavadvēstules un kurā bija paredzēts, ka viens uzņēmums neienāk – vai arī ienāk tikai ierobežotā veidā – otra uzņēmuma valsts tirgū un atturas no pa gāzesvadu MEGAL pārvadītās gāzes pārdošanas otras puses valsts tirgū. Neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem neļauj, kā tas izriet no šī sprieduma kopumā, atspēkot šo konstatējumu. Turklāt ir jāatgādina – kā tas arī izriet no 143. punkta iepriekš –, ka neviens pierādījumu elements neļauj pierādīt, ka šis nolīgums būtu izbeigts pirms 1999. gada, iespējams, 2000. gada, un fakts, ka pirmā pamata pirmās daļas pārbaudes noslēgumā Vispārējā tiesa ir atcēlusi apstrīdētā lēmuma 1. pantu tiktāl, ciktāl ar to ir konstatēts Vācijā izdarīts pārkāpums pirms 1998. gada, pats par sevi neatspēko nolīguma pastāvēšanu par tirgu sadalīšanu, bet gan datumu, sākot no kura tas iegūst pārkāpuma raksturu.

205    Turklāt no otrā un trešā iebilduma, kas ir izvirzīti šīs daļas atbalstam, pārbaudes izriet, ka neviens pierādījums nav tāds, ar ko varētu atspēkot apstrīdētā lēmuma 163. apsvērumā minētos pieņēmumus, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, pēc liberalizācijas attiecīgie uzņēmumi oficiāli neizbeidza to nolīgumu un to skaidri nepasludināja par novecojušu un, otrkārt, ne abu uzņēmumu iekšējās pārdošanas stratēģijas otras puses valsts tirgū, ne arī faktiskie gāzes pārdošanas apjomi šajos tirgos nesniedz pierādījumus, kas atspēkotu secinājumu par to, ka šie uzņēmumi ir paturējuši spēkā to noslēgto nolīgumu par tirgu sadali.

206    Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, neizdarot pieņēmumu, ka, sākot no 2000. gada augusta, šīs vēstules tika “pamestas novārtā”.

207    Attiecībā uz judikatūru, ko prasītāja min saistībā ar šo iebildumu, tā nav atbilstoša. Pretēji faktiem, kas lika pieņemt Vispārējās tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑30/91 Solvay/Komisija, (Recueil, II‑1775. lpp.), šajā lietā Komisijas rīcībā bija tieši pierādījumi par nolīguma un/vai saskaņotu darbību pastāvēšanu pēc 2000. gada augusta, kas tai ļāva pierādīt, ka attiecīgie uzņēmumi joprojām uzskatīja, ka tos saista 1975. gadā noslēgtais nolīgums par tirgu sadali. Šie pierādījumi tostarp tika pārbaudīti apstrīdētā lēmuma 61.–136. apsvērumā. Šie pierādījumi, no kuriem dažos ir atsauces uz pavadvēstulēm, ir pamatoti it īpaši ar saraksti vai attiecīgo uzņēmumu starpā notikušo sanāksmju protokoliem, kā arī ar šo uzņēmumu iekšējiem dokumentiem, no kuriem dažos ir atsauces uz sanāksmēm šo uzņēmumu starpā. Savukārt, kā izriet no šīs daļas otrā un trešā iebilduma pārbaudes, prasītāja nav pierādījusi ne šo pierādījumu elementu pierādījuma spēka neesamību, ne arī to, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka attiecīgie uzņēmumi nav “pametuši novārtā” pavadvēstules pēc 2000. gada. Attiecībā uz pierādījumu neesamību par pretlikumīgu darbību laikposmā no 1980. līdz 1999. gadam, šī apstākļa atbilstība tika atspēkota saistībā ar pirmā pamata trešās daļas pārbaudi. No tā izriet, ka Komisija ir pareizi pierādījusi sākotnējā nolīguma pastāvēšanu un tā turpmāko ievērošanu un ka pretēji apstākļiem, par kuriem tika pieņemts iepriekš minētais spriedums lietā Solvay/Komisija, tā nav pieņēmusi agrāko nolīgumu izmantošanu kā pierādījumu veidu, ar ko pierāda vēlāka pārkāpuma pastāvēšanu.

208    No visa iepriekš minētā izriet, ka arī pirmais iebildums ir jānoraida.

209    Tā kā neviens no otrās daļas pamatojumam izvirzītajiem iebildumiem nav pamatots, tad šī daļa ir jānoraida pilnībā.

b)     Par trešo daļu

210    Saistībā ar šo daļu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini interpretējusi sanāksmes un saraksti attiecīgo uzņēmumu starpā laikposmā no 1999. līdz 2005. gadam un ka līdz ar to apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

211    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņota darbība nozīmē tādu koordinācijas veidu uzņēmumu starpā, kas, nesasniedzot stadiju, kad to starpā tiek noslēgts nolīgums vārda tiešā nozīmē, apzināti aizstāj ar risku saistīto konkurenci ar praktisku sadarbību starp tiem. Saskaņotu darbību veidojošie koordinācijas un sadarbības kritēriji ir jāizprot, ņemot vērā Līguma normās attiecībā uz konkurenci ietverto koncepciju, saskaņā ar kuru katram saimnieciskās darbības subjektam ir patstāvīgi jānosaka, kādu politiku kopējā tirgū tas plāno veikt (skat. Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie, Recueil, 1663. lpp., 26. punkts; 1993. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, Recueil, I‑1307. lpp., 63. punkts, un 1998. gada 28. maija spriedumu lietā C‑7/95 P Deere/Komisija, Recueil, I‑3111. lpp., 86. punkts).

212    Šī patstāvības prasība neizslēdz saimnieciskās darbības subjektu tiesības saprātīgi piemēroties konstatētai vai sagaidāmai to konkurentu rīcībai, tomēr tā strikti iestājas pret jebkādu tiešu vai netiešu kontaktu nodibināšanu starp saimnieciskās darbības subjektiem, lai to rezultātā vai nu ietekmētu faktiska vai potenciāla konkurenta rīcību tirgū, vai nu to informētu par savu paša īstenošanai paredzēto vai ieplānoto rīcību tirgū, ja šo kontaktu mērķis vai sekas ir konkurences nosacījumu rašanās, kas, ņemot vērā sniegto preču vai pakalpojumu raksturu, uzņēmumu lielumu un skaitu un minētā tirgus apmēru, neatbilst normāliem attiecīgā tirgus nosacījumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 211. punktā minētos spriedumus apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 174. punkts, un lietā Deere/Komisija, 87. punkts).

213    No judikatūras izriet, ka oligopolā tirgū ar lielu koncentrāciju apmaiņa ar informāciju ļauj uzņēmumiem noskaidrot to konkurentu pozīciju tirgū, kā arī komerciālo stratēģiju un tādēļ ievērojami grozīt starp saimnieciskās darbības subjektiem pastāvošo konkurenci (Tiesas 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑8/08 T‑Mobile Netherlands u.c., Krājums, I‑4529. lpp., 34. punkts).

214    No tā izriet, ka informācijas apmaiņa starp konkurentiem pretrunā konkurences noteikumiem var būt tad, ja ar to samazina vai novērš nenoteiktības pakāpi attiecībā uz konkrētā tirgus funkcionēšanu, kā sekas ir tādas, ka tiek ierobežota konkurence starp uzņēmumiem (skat. iepriekš 211. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Deere/Komisija, 90. punkts, un 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑194/99 P Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, I‑10821. lpp., 81. punkts).

215    Visbeidzot ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pietiekami pierādītu, ka uzņēmums ir aizliegtas vienošanās dalībnieks, pietiek pierādīt, ka attiecīgais uzņēmums ir piedalījies sanāksmēs, kurās tikuši noslēgti pret konkurenci vērsti nolīgumi, un nav aktīvi pret tiem iebildis. Ja piedalīšanās šādās sanāksmēs ir pierādīta, šī uzņēmuma pienākums ir norādīt uz tādām pazīmēm, kas liecina, ka, piedaloties sapulcē, tam nav bijis nodoma par vēršanos pret konkurenci, pierādot, ka tas saviem konkurentiem ir norādījis, ka tas sapulcē piedalās ar atšķirīgu mērķi (skat. Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 81. punkts).

216    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda abi prasītājas izvirzītie iebildumi pirmās daļas atbalstam, ar kuriem būtībā tā vēlas apstrīdēt Komisijas vērtējumu attiecībā uz saskaņotas darbības pastāvēšanu, pirmkārt, sadalot Vācijas un Francijas gāzes tirgus saistībā ar pavadvēstulēm un, otrkārt, apmainoties ar konfidenciālu informāciju konkurentu starpā.

–       Par pirmo iebildumu

217    Prasītāja apgalvo, ka sanāksmes un sarakste starp attiecīgajiem uzņēmumiem laikposmā no 1999. līdz 2005. gadam neļaujot pierādīt, ka pastāvēja saskaņota darbība, lai sadalītu Vācijas un Francijas gāzes tirgus, saistībā ar pavadvēstulēm.

218    Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 163. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka sanāksmēm attiecīgo uzņēmumu starpā bija tāds pats mērķis kā pavadvēstulēm, proti, sadalīt tirgus un ierobežot atļauju piekļuvei savam tirgum tikai tik lielā mērā, cik tas šiem uzņēmumiem šķita strikti nepieciešams.

219    Prasītāja apstrīd šo apgalvojumu, apgalvojot, ka Komisija to nav juridiski pietiekami pierādījusi. Šajā ziņā tā izvirza četrus argumentus.

220    Pirmām kārtām, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Komisijas minētajiem dokumentiem tās apgalvojumu atbalstam esot ārkārtīgi vājš pierādījuma spēks, iesākumā ir jāatgādina, ka pat tad, ja Komisija atrod tādus dokumentus, kuri skaidri apliecina pretlikumīgus kontaktus saimnieciskās darbības subjektu starpā, kā sanāksmes protokols, parasti tie ir tikai fragmentāri un no konteksta atrauti, tādējādi bieži atsevišķas detaļas ir jārekonstruē ar dedukcijas palīdzību. Vairumā gadījumu pret konkurenci vērstas darbības vai nolīguma esamība ir jāizsecina no vairākām sakritībām un norādēm, kuras, vērtējot kopumā, var būt pierādījums konkurences tiesību normu pārkāpumam, ja nepastāv cits loģisks izskaidrojums (iepriekš 215. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 57. punkts). Turklāt ir jāatgādina, ka – kā tas arī izriet no iepriekš 161. punktā minētās judikatūras –, lai novērtētu dokumenta pierādījuma spēku, ir jāpārbauda tajā ietvertās informācijas ticamība un tostarp jāņem vērā dokumenta izcelsme, tā sagatavošanas apstākļi, tā adresāts un, vērtējot pēc tā satura, jānoskaidro, vai tas šķiet saprātīgs un uzticams.

221    Šajā lietā, pirmkārt, kā nelietderīgs ir jānoraida prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru nav ticis iesniegts neviens “tiešs pierādījums” par attiecīgo saskaņoto darbību. Ņemot vērā, ka parasti darbības, kas ir saistītas ar rīcību un nolīgumiem, kuri ir vērsti pret konkurenci, notiek slepeni, ka sapulces notiek slepus un dokumentācija par tām tiek ierobežota līdz minimumam (iepriekš 215. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija 55. punkts), tad no Komisijas nevar prasīt, lai tā katrā ziņā pamatotos uz tiešiem pierādījumiem par šīm darbībām un nolīgumiem. Turklāt no iepriekš 220. punktā minētās judikatūras izriet, ka vairumā gadījumu pret konkurenci vērstas darbības vai nolīguma esamība ir jāizsecina no vairākām sakritībām un norādēm, kuras, vērtējot kopumā, nepastāvot citam atbilstošam skaidrojumam, var būt pierādījums konkurences tiesību normu pārkāpumam. Katrā ziņā attiecīgais apgalvojums ir jānoraida kā nepamatots. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma, Komisija ir pamatojusies uz daudzām iekšējām piezīmēm vai protokoliem par sanāksmēm attiecīgo uzņēmumu starpā, no kurām “Pārskata” sanāksmes, kas tika rīkotas vairākas reizes gadā minēto uzņēmumu vadītāju starpā, ir jāuzskata par saskaņotu darbību tiešiem pierādījumiem. No šiem dokumentiem un tostarp no tiem, kas ir minēti apstrīdētā lēmuma 180. apsvērumā, izriet, ka attiecīgie uzņēmumi vairākās sanāksmēs saskaņoja savas darbības, lai sadalītu Vācijas un Francijas gāzes tirgus.

222    Otrkārt, prasītājas argumentācija attiecībā uz dokumentiem, kas, kā apgalvo prasītāja, norādot uz attiecīgo uzņēmumu stratēģiju autonomiju, tiks atspēkota tālāk 259.–269. punktā.

223    Treškārt, ir jānoraida prasītājas apgalvojums par to, ka Komisijas sniegtie pierādījumi, kas bieži ir vispārīgi, “vairumā gadījumu” neattiecas uz attiecīgo pārkāpumu. Šis apgalvojumus nav lietderīgs, jo prasītāja neapgalvo, ka neviens no Komisijas minētajiem dokumentiem neattiecās uz attiecīgo pārkāpumu, un šajā ziņā prasītāja norāda vienīgi uz to, ka tas tā ir “vairumā gadījumu” no Komisijas izvirzītajiem pierādījumiem. Katrā ziņā šāds apgalvojums nav pamatots. Ir jāatgādina, ka apstāklis, ka dokumentā ir atsauces tikai uz dažiem no citos pierādījumos minētajiem faktiem, nav pietiekams, lai lūgtu Komisijai šo dokumentu izslēgt no apsūdzošo pierādījumu kopuma (iepriekš šī sprieduma 70. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 238. punkts). Turklāt, pat ja daži dokumenti tieši neattiecas uz tirgu sadali, ko ir veikuši attiecīgie uzņēmumi, šie dokumenti tomēr ļauj apstiprināt, ka šāda sadale pastāvēja, un tie ilustrē slepeno norunu attiecības, ko šie uzņēmumi savā starpā uzturēja. Katrā ziņā daži no dokumentiem, kurus min Komisija, tieši attiecas uz pārkāpumu šajā lietā. Tas tā tostarp ir attiecībā uz E.ON 2002. gada 23. maija sanāksmes protokolu, no kura izriet, kā tas ir arī norādīts iepriekš 197. punktā, ka prasītāja norādīja E.ON, ka tai tobrīd nebija nodoma pārdot gāzi no MEGAL gāzesvada Vācijas dienvidos. Tas pats attiecas uz E.ON iekšējo protokolu par 2004. gada 29. marta “Pārskata” sanāksmi, uz ko atsaucas prasītāja, no kura izriet, ka tai bija iecere piedalīties GIP, baidoties no tā, ka Krievijas gāze varētu nonākt “sliktās rokās”, un no tā, ka visā MEGAL gāzesvada garumā varētu attīstīties papildu konkurence. Saistībā ar attiecīgās informācijas vispārīgo raksturu ir jāuzsver, ka pārkāpumā vainīgajam uzņēmumam būtu pārāk vienkārši izvairīties no soda, ja tas varētu savus pierādījumus pamatot ar tās informācijas vispārīgo raksturu, kas sniegta par nelikumīga nolīguma darbību apstākļos, kuros nolīguma esamība un tā pret konkurenci vērstais mērķis tomēr ir ticis pietiekamā veidā pierādīts (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš šī sprieduma 70. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 203. punkts), kā tas ir šajā lietā.

224    Ceturtkārt, nav atbilstošs fakts, ka pārējie dokumenti, izņemot pavadvēstules, ar kuriem ir pamatots apstrīdētais lēmums, nav kopīgi dokumenti vai tādi dokumenti, kas ir bijuši sarakstes attiecīgo uzņēmumu starpā priekšmets, bet gan minēto uzņēmumu iekšējie dokumenti. Vispirms ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka tās rīcībā bija arī “ne iekšēji” pierādījumi, kuri ir minēti 199. zemsvītras piezīmē un kuru atbilstību prasītāja nav pamatoti apstrīdējusi. Katrā ziņā neviena tiesību norma, ne arī Kopienu tiesību vispārējais princips neliedz Komisijai, vēršoties pret uzņēmumu, atsaukties uz citu apsūdzēto uzņēmumu paziņojumiem. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar ko tiek pārkāpts EKL 81. un 82. pants, būtu neiespējams un nesavienojams ar tai ar EK līgumā izvirzīto uzdevumu pārraudzīt šo noteikumu pienācīgu piemērošanu (skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 192. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑54/03 Lafarge/Komisija, Krājumā nav publicēts, 57. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas pats attiecas uz cita apsūdzēta uzņēmuma iekšējiem dokumentiem. Iekšējie ziņojumi, kas tika atrasti pārbaudes laikā viena apsūdzētā uzņēmuma telpās, var tikt izmantoti kā pierādījums pret citu apsūdzēto uzņēmumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedumu lietā T‑3/89 Atochem/Komisija, Recueil, II‑1177. lpp., 31.–38. punkts, un 2003. gada 11. decembra spriedumu lietā T‑59/99 Ventouris/Komisija, Recueil, II‑5257. lpp., 91. punkts). Turklāt, ņemot vērā tieši šo attiecīgo darbību veidu un no tā izrietošās grūtības attiecībā uz pierādījumu savākšanu, kā atgādināts iepriekš 221. punktā, Komisijai nevar uzlikt pienākumu pamatoties tikai uz dokumentiem, ar ko ir apmainījušies vai kas pieder attiecīgajiem uzņēmumiem. Tātad Komisija var pamatoties uz attiecīgo uzņēmumu iekšējiem dokumentiem, ja ar tiem var pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu.

225    Attiecībā uz iepriekš 161. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, uz ko pamatojas prasītāja saistībā ar tās argumentāciju, no šī sprieduma nevar secināt, ka principā uzņēmuma iekšējam dokumentam, kurš nav zināms nevienam citam uzņēmumam, šī fakta dēļ būtu vājš pierādījuma spēks. Tas no šī sprieduma skaidri neizriet un katrā ziņā tam runā pretī iepriekš 224. punktā minētie spriedumi lietās Atochem/Komisija un Ventouris/Komisija. Tādējādi iepriekš 161. punktā minētajā spriedumā apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija ir vienīgi konstatēts, ka protokols, par ko bija runa šajā lietā, bija tikai iekšējai lietošanai paredzēta piezīme, kura nebija nekādā veidā darīta zināma prasītājām šajā lietā līdz administratīvā procesa uzsākšanai, tādējādi tām nebija iespējas norobežoties no tās satura. Šis apstāklis tomēr bija tikai viens no elementiem, kas tika ņemti vērā šajā spriedumā, lai secinātu, ka šis protokols bija vienīgi norāde, kas ļāva rasties aizdomām par gribu saskaņotību. Atšķirībā no sprieduma, kas tika pieņemts šajās apvienotajās lietās, šajā lietā Komisija ir norādījusi daudzus dokumentus, gan no prasītājas, gan no E.ON, kas viennozīmīgi apstiprina attiecīgo darbību pastāvēšanu.

226    Visbeidzot attiecībā uz faktu, ka Komisija ir pamatojusies uz tādiem iekšējiem dokumentiem kā iekšējām “konspekta” piezīmēm ar sagatavojošu raksturu, kurās nekas nepierāda, ka ir notikusi apmaiņa ar to saturu sanāksmēs, uz kurām tās attiecas, ir jānorāda, ka, lai arī šis apstāklis var relativizēt šo dokumentu pierādījuma spēku, tas neliedz Komisijai uz tiem atsaukties saistībā ar apsūdzošiem pierādījumiem, lai apstiprinātu savus secinājumus, kas ir balstīti uz citiem dokumentiem. Fakts, ka attiecīgie uzņēmumi bija nolēmuši pārrunāt noteiktas tēmas, kas saistītas ar tirgu sadali to starpā, pats par sevi ir norāde, ka šāda sadale tiešām pastāvēja (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš šī sprieduma 70. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 231. punkts). Šiem dokumentiem tātad netrūkst pierādījuma spēka, un tātad pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tie ir atbilstoši.

227    Piektkārt, ir jānoraida prasītājas apgalvojums, ka vairumā no dokumentiem, uz kuriem balstās apstrīdētais lēmums, ietvertās analīzes un vērtējumi ir tikai personīgi un subjektīvi, kurus ir snieguši augstāka vai zemāka ranga algoti darbinieki, kuriem ne vienmēr ir pilnvaras pārstāvēt uzņēmumu vai uzņemties saistības tā vārdā. Patiesībā Komisija nav balstījusies vienīgi uz šādiem dokumentiem, bet arī uz “Pārskata” sanāksmju protokoliem, kurās tikās attiecīgo uzņēmumu vadītāji. Prasītāja turklāt nav varējusi pierādīt, ka Komisija būtu pamatojusies tikai uz šāda veida dokumentiem, un prasītāja ir minējusi vienīgi “vairumu” no tiem, neminot precīzi, tieši uz kuriem dokumentiem tā vēlas atsaukties. Turklāt, pat ja pieņemtu, ka ar savu apgalvojumu prasītāja atsaucas uz 2004. gada 16. marta e‑pastu, ir jāatgādina, ka tā pierādījuma spēks jau ir ticis apstiprināts iepriekš 174. punktā. Tāpat, ja pieņemtu, ka tā atsaucas uz 2003. gada 27. februāra e‑pastu, kurā ir atstāstīta privāta rakstura tikšanās, kas notika starp vienu prasītājas un vienu E.ON darbinieku, no tā skaidri izriet, ka šīs tikšanās laikā prasītājas darbiniekam bija nodoms nodot E.ON darbiniekam noteiktu informāciju, kas var būt svarīga gan prasītājai, gan E.ON attiecībā uz prasītājas ambīcijām Vācijā. Turklāt, ņemot vērā šajā e‑pastā atstāstītās sarunas satura detalizēto raksturu un tās autora statusu, tas šķiet pilnīgi ticams un objektīvi atspoguļo informācijas saturu, ar kuru notika apmaiņa. Visbeidzot šis dokuments skaidri apstiprina tirgu sadales pastāvēšanu, ņemot vērā, ka no tā tostarp izriet, ka prasītāja šķietami bija pilnīgi pārliecināta, ka tai ir jāpieturas pie savas līdzšinējās pieejas Vācijas tirgum un ka, pat ja prasītāja varēja mēģināt pārdot gāzi E.ON zonā, tas būtu drīzāk tāpēc, lai ievāktu ziņas par šo tirgu, nevis vestu tiešu, frontālu konkurences cīņu.

228    Sestkārt, prasītājas apgalvojums, ka fakti, uz ko atsaucas Komisija, savā starpā nav saistīti, arī ir jānoraida. Prasītāja aprobežojas vienīgi ar apgalvojumu, ka apspriestās tēmas katrā dokumentā bija atšķirīgas, neizvirzot nevienu pierādījumu, kas ļautu uzskatīt, ka Komisijas veiktā analīze kopumā būtu acīmredzami kļūdaina. Turklāt, kā tas izriet no iepriekš 220. punktā minētās judikatūras, Komisijai bieži ir jāpamatojas uz vairākām sakritībām un norādēm. Tomēr nevar prasīt, lai dokumentiem, uz kuriem tā šajā ziņā pamatojas, sistemātiski būtu tematiska saistība savā starpā. Tādējādi svarīgi ir tas, lai Komisijas izvēlētie pierādījumu elementi būtu pietiekami precīzi un saskanīgi, lai radītu stingru pārliecību, ka apgalvotais pārkāpums pastāv. Pietiek, ka sakritības un norādes, uz kurām pamatojas iestāde, skatot tās kopā, ļauj pierādīt konkurences tiesību normu pārkāpumu. Katrā ziņā, kā tas jau ir ticis norādīts, šajā lietā Komisijas rīcībā bija ne tikai norādes un pierādījumi par saskaņotām darbībām, bet arī rakstisks nolīgums, kas ir to pamatā, un prasītāja nav pierādījusi, ka šis nolīgums bija izbeigts.

229    Šādos apstākļos ir jānoraida prasītājas arguments attiecībā uz dokumentu, ar kuriem ir pamatots apstrīdētais lēmums, vājo pierādījuma spēku.

230    Otrām kārtām, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka sanāksmes un sarakste attiecīgo uzņēmumu starpā laikā no 1999. līdz 2005. gadam neļauj pierādīt gribu saskaņotību šo uzņēmumu starpā, lai sadalītu Vācijas un Francijas gāzes tirgus atbilstoši pavadvēstulēm, ir jāatgādina, ka prasītājas argumentācija attiecībā uz dokumentiem saistībā ar sanāksmēm un saraksti 1999. gada 4. februārī, 1999. gada 24. jūnijā, 2002. gada 23. maijā, 2003. gada 27. februārī, 2004. gada 19. februārī un 2004. gada 16. martā tika atspēkota saistībā ar šī prasības pamata pārbaudi. Savukārt ņemot vērā to saturu, šie pierādījumi paši par sevi ļauj pierādīt, ka pastāvēja gribu saskaņotība minēto uzņēmumu starpā saistībā ar attiecīgo pārkāpumu. No tā izriet, ka minēto argumentāciju var noraidīt, balstoties jau uz šo pamatojumu vien.

231    Pilnības labad ir jākonstatē, ka katrā ziņā, kā tas arī tālāk izriet no 232.?238. punkta, nav pamatoti prasītājas argumenti, ar kuriem ir paredzēts apstrīdēt Komisijas apsvērumus, kas ir ietverti apstrīdētā lēmuma 114.?122. apsvērumā, saskaņā ar kuriem attiecīgie uzņēmumi ir apņēmušies neīstenot agresīvu rīcību un reizēm tie viens otru ir nosodījuši par pārdošanu vai cenām.

232    Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nekas nenorāda, ka Komisija ir kļūdaini interpretējusi dokumentus, uz kuriem tā ir pamatojusies, proti, E.ON “konspekta” piezīmi saistībā ar 2001. gada 20. decembra “Pārskata” sanāksmi, prasītājas 2003. gada 29. augusta iekšējo “konspekta” piezīmi saistībā ar 2003. gada 2. septembra sanāksmi, E.ON protokolu saistībā ar 2004. gada 29. marta “Pārskata” sanāksmi, E.ON protokolu saistībā ar 2004. gada 27. maija “Pārskata” sanāksmi un E.ON “konspekta” piezīmi saistībā ar 2004. gada 2. jūlija sanāksmi. Neviens no prasītājas sniegtajiem pierādījumiem neļauj atspēkot Komisijas apgalvojumus, kas ir pamatoti ar šiem dokumentiem.

233    Pirmkārt, attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, kas ir ietverts apstrīdētā lēmuma 115. apsvērumā, saskaņā ar kuru nolīgums par tirgu sadali tika saglabāts, kaut arī vienlaikus tika uzskatīts, ka bija jādod priekšroka katra uzņēmuma ierobežotai un kontrolētai ienākšanai otras puses valsts tirgū, salīdzinot ar konkurenci, ko radītu jaunienācēji, un tas bija veids, kā atbildīgajām iestādēm norādīt, ka tirgū sāk attīstīties zināma konkurence, prasītāja to nevar atspēkot, pamatojoties uz 2004. gada 29. marta “Pārskata” sanāksmes protokola kritiku. Patiesībā Komisija to neizmantoja, lai pamatotu šo apgalvojumu, jo šajā ziņā tas ir pamatots ar prasītājas 2002. gada 24. septembra iekšējo piezīmi, kurā tostarp bija norādīts, kā tas arī izriet no iepriekš minētā apsvēruma, ka lielajiem Vācijas operatoriem ir vajadzīgi “alibi” Vācijā, lai pierādītu, ka tirgus ir atvērts un ka attiecīgajiem uzņēmumiem var būt kopīga interese noslēgt “darījumu” ar stipri stratēģisku saturu, kas tiem ļaus apmainīties ar pozīcijām Eiropā. Tāpat pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija nav uzskatījusi, ka prasītājas nodoms attīstīties Vācijā galvenokārt ārējās izaugsmes veidā, ko apliecina attiecīgais protokols, bija saistīts ar aizliegtu vienošanos, kas noslēgta ar E.ON. Prasītājas argumenti šajā ziņā tātad nav lietderīgi.

234    Katrā ziņā šie argumenti nav pamatoti. No 2004. gada 29. marta “Pārskata” sanāksmes protokola izriet, ka prasītajai bija nodoms piedalīties GIP tādēļ, ka tai bija tostarp bažas, ka MEGAL gāzesvada garumā var attīstīties jauna konkurence, kas – pretēji prasītājas apgalvotajam – ir saistīts ar attiecīgo pārkāpumu. Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka minētais protokols atklājot tās nodomu attīstīties Vācijā, neņemot vērā E.ON intereses, ir jānorāda, ka, pat ja pieņemtu, ka tas tā ir, šajā protokolā tomēr atspoguļojas arī tās vēlme kontrolēt konkurences līmeni. Fakts, ka prasītāja ir darījusi zināmu E.ON savu neapmierinātību pēc neveiksmīgā mēģinājuma atpirkt E.ON kapitāldaļas uzņēmumā [konfidenciāla informācija] un savu nodomu attīstīties Vācijā, iegādājoties kapitāldaļas citos uzņēmumos, neļauj atspēkot šo konstatējumu. Tātad Komisija nav pieļāvusi kļūdu, apstrīdētā lēmuma 98. apsvērumā no šī protokola secinot, ka prasītāja mēģināja panākt vienprātību ar E.ON par kopīgo mērķi, kas bija izvairīties no tā, lai gāzi [konfidenciāla informācija], kas tiek pārdota saistībā ar GIP, nenopirktu trešās personas, attiecīgo uzņēmumu konkurenti, MEGAL gāzesvada garumā.

235    Tālāk attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, kas ir ietverts apstrīdētā lēmuma 116. apsvērumā, atbilstoši kuram E.ON nepārtraukti apliecināja prasītājai, ka tai nav nodoma izvērst agresīvu konkurenci Francijas tirgū, ir jānorāda, ka, ņemot vērā E.ON “konspekta” piezīmi par 2001. gada 20. decembra “Pārskata” sanāksmi un E.ON protokolu par 2004. gada 27. maija “Pārskata” sanāksmi, uz ko ir pamatojusies Komisija, šķiet, ka minētais apgalvojums nav kļūdains. Attiecībā uz “konspekta” piezīmi šajā lietā nav nozīmes faktam, ka šo dokumentu neapstiprina sarakste attiecīgo uzņēmumu starpā vai prasītājas iekšējais dokuments, kā tas izriet no iepriekš 224. punktā minētās judikatūras. Turklāt, pat ja nekas neļauj pierādīt, ka E.ON patiesi ir norādījis prasītājai, ka tirdzniecības vietas, ko tas tikko bija atvēris Parīzē, loma bija apliecināt E.ON klātbūtni tirgū, nevis agresīvi ienākt tirgū, tomēr šī sagatavojošā piezīme skaidri pierāda, ka E.ON bija nodoms nomierināt prasītāju attiecībā uz savu komerciālo stratēģiju Francijā. Šī piezīme tātad ir atbilstoša norāde, nosakot, ka attiecīgo uzņēmumu starpā pastāvēja slepena noruna. Attiecībā uz E.ON protokolu par 2004. gada 27. maija sanāksmi prasītāja atzīst, ka informācija attiecībā uz faktu, ka E.ON tai darīja zināmu, ka tās rietumu robeža darbībām kontinentālajā Eiropā ir Vācijas rietumu robeža un ka tai nav konkrētu interešu tostarp attiecībā uz Franciju, atspoguļoja E.ON komerciālo stratēģiju Eiropā. Prasītāja tomēr apstrīd, ka par šo lēmumu tika saņemta tās iepriekšēja piekrišana. Tomēr Komisija to nemaz nav apgalvojusi. Komisija ir norādījusi tikai to, ka E.ON nepārtraukti apliecināja prasītājai, ka tam nebija nodoma vest agresīvu konkurenci Francijas tirgū. Fakts, uz ko atsaucas prasītāja, ka E.ON esot publiskojis šādu informāciju, pat ja to uzskatītu par pierādītu, nevar atspēkot šo vērtējumu. Tātad ir jānoraida prasītājas argumenti attiecībā uz šiem dokumentiem.

236    Visbeidzot attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, kas ir ietverts apstrīdētā lēmuma 117. apsvērumā, ka attiecīgie uzņēmumi nosodīja viens otra valsts tirgū veikto pārdošanu, tas nešķiet kļūdains, ņemot vērā prasītājas 2003. gada 29. augusta iekšējo “konspekta” piezīmi par 2003. gada 2. septembra sanāksmi, 2004. gada 27. maija sanāksmes protokolu un E.ON “konspekta” piezīmi par 2004. gada 2. jūlija sanāksmi, uz ko pamatojas Komisija.

237    Pirmkārt, attiecībā uz 2003. gada 29. augusta “konspekta” piezīmi prasītājas arguments, ka šajā dokumentā ir ietverti tikai tā autoru personīgie un subjektīvie viedokļi, ir jānoraida, jo no tās izriet, ka ir objektīvi veikta attiecīgo uzņēmumu darbību salīdzinoša analīze. Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka nekas neapstiprinot, ka minētajā “konspekta” piezīmē minētie punkti būtu patiesi apspriesti vai izklāstīti, ir jānorāda, ka katrā ziņā šajā “konspekta” piezīmē ir izklāstīti visi fakti, kurus prasītāja bija nolēmusi apspriest šajā sanāksmē. Tālāk pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šī piezīme ir norāde par aizliegtas vienošanās pastāvēšanu, jo no tās izriet, ka prasītājas komercdarbība Vācijā tika veikta stingrā kontrolē un varēja saņemt saprātīgu kompensāciju citās Eiropas valstīs par Francijā zaudētajām tirgus daļām. Turklāt no tās izriet, ka E.ON Francijas tirgū piemēroja frontālas konkurences modeli, savukārt prasītāja tieši pretēji piemēroja partnerattiecību modeli ar ierobežotas konkurences perspektīvu abos tirgos. Šajā ziņā tika precizēts, ka ir būtiski svarīgi, lai sarunas ar E.ON tiktu novirzītas attiecībā uz tirgus cenām. Tādējādi attiecīgā “konspekta” piezīme ļauj uzskatīt, ka prasītāja nožēloja E.ON piedāvājumu Francijā konkurējošo raksturu un vēlējās īstenot ierobežotas konkurences pieeju un vienoties ar šo uzņēmumu par tirgus cenām, kas nav konkurencei atbilstoša darbība, neskatoties uz piedāvājumiem, kurus prasītāja varēja izteikt Vācijā, un grūtajiem apstākļiem, ar kādiem tā tur varēja sastapties. Visbeidzot Komisija, pamatojoties uz attiecīgo “konspekta” piezīmi, ir pamatoti uzskatījusi, ka prasītāja ir izrādījusi pretestību E.ON piedāvājumam par kāda klienta apgādi, pilnībā neizmantojot savas iespējas. No šī dokumenta attiecībā uz šo piedāvājumu izriet, ka prasītāja pilnībā neizmantoja savas iespējas, kas bija tās rīcībā, ņemot vērā tās komercdarbību, bet šīs iespējas tika izmantotas, kad tai, piemēram, bija jāstājas pretī konkurencei no [konfidenciāla informācija]. Fakts, uz ko atsaucas prasītāja, ka pašas īstenotās stratēģijas dēļ [konfidenciāla informācija], nevar izskaidrot citādas rīcības īstenošanu, atkarībā no konkurenta, kam tai bija jāstājas pretī.

238    Otrkārt, attiecībā uz 2004. gada 27. maija sanāksmes protokolu un piezīmi par 2004. gada 2. jūlija sanāksmi neviens apstāklis neļauj uzskatīt, ka Komisijas izvēlētā interpretācija ir kļūdaina. No minētā protokola izriet, ka prasītāja joprojām tika uzlūkota kā tāda, kas Vācijas tirgū īsteno agresīvu un bīstamu komercdarbību. Turklāt no iepriekš minētās piezīmes izriet, ka sarunās starp E.ON un prasītāju E.ON pozīcija bija tāda, ka pārāk agresīvo piedāvājumu dēļ bija sagrauta gāzes vērtība Vācijas tirgū, kaut arī prasītājas pozīcija bija tāda, ka tai bija jāpakļaujas Komisijas spiedienam, kuras vēlme bija, lai pastāvētu pārrobežu konkurence, un ka prasītājai Vācijas tirgus tā izmēra un ģeogrāfiskās vietas dēļ bija ļoti nozīmīgs. Tātad Komisija varēja pamatoties uz šiem dokumentiem, lai uzskatītu, ka attiecīgie uzņēmumi nosodīja pārdošanu, kas bija veikta otras puses valsts tirgū. Turklāt, pat ja tie pierāda, ka pastāvēja noteikta veida konkurence, vienlaikus šie dokumenti izceļ faktu, ka šie uzņēmumi apmainījās ar informāciju par to attiecīgo komerciālo stratēģiju. Šie dokumenti ir arī norāde, ka pastāvēja nolīgums par valsts tirgu sadali (vai saskaņotu ienākšanu tajos), jo no šiem dokumentiem izriet, ka prasītājas darbību Vācijā dēļ pieauga E.ON pārdošanas aktivitātes Francijā, un šāda simetriska ienākšana bija iespējama, tikai pastāvot šādam nolīgumam. Turklāt, ņemot vērā šo dokumentu tekstu, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, izmantojot šos dokumentus, lai konstatētu attiecīgo pārkāpumu.

239    Trešām kārtām, attiecībā uz tās argumentu, ka lietas materiāli, kuri nav ņemti vērā vai ir kļūdaini interpretēti, pierāda saskaņotas darbības neesamību, prasītāja apgalvo, ka šie lietas materiāli pierāda attiecīgo uzņēmumu stratēģiju autonomiju Vācijā un Francijā, frontālas konkurences to starpā pastāvēšanu to attiecīgajos iekšējos tirgos un prasītājas vēlmi pēc iespējas ātrāk pabeigt MEGAL nolīguma restrukturizāciju, lai kļūtu par pilnvērtīgu gāzes pārvadītāju Vācijā. Šie argumenti ir jānoraida. Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka pastāvēja saskaņota darbība par tirgu sadali, kas izriet no sanāksmēm un sarakstes attiecīgo uzņēmumu starpā laikā no 1999. līdz 2005. gadam, izņemot apsvērumus attiecībā uz Francijas tirgu laikposmā pēc 2004. gada augusta, kas tiks pārbaudīti saistībā ar ceturto pamatu, it īpaši tā ir pierādīta ar dokumentiem attiecībā uz 1999. gada 4. februāra, 1999. gada 24. jūnija, 2002. gada 23. maija, 2003. gada 27. februāra, 2004. gada 19. februāra un 2004. gada 16. marta sanāksmēm un saraksti. Tālāk, izņemot prasītājas iekšējo 2004. gada 19. janvāra protokolu un 2004. gada 30. aprīļa GDF Deutschland Vācijas darījumu plānu, prasītāja pamato savu argumentu vienīgi ar pierādījumiem, kas ir sniegti tās atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un savā prasībā tā nesniedz nekādus argumentus konkrēti attiecībā uz šiem dokumentiem. Turklāt, izņemot šos divus pēdējos dokumentus, šāda veida atsauce uz prasības pieteikuma pielikumā pievienotiem dokumentiem nav pieņemama iepriekš 175. punktā izklāstīto iemeslu dēļ. Turklāt attiecībā uz prasītājas 2004. gada 19. janvāra iekšējo protokolu pietiek norādīt, ka tas attiecās tikai uz desmit piegādes līgumiem, kuri turklāt attiecas uz klientiem, kas atrodas vienīgi Vācijas ziemeļrietumu zonā (un tātad ārpus MEGAL gāzesvada apgādes zonas), un tajā ir norādīts, ka citu pušu piekļuve šai teritorijai ir apgrūtināta augsto TPT izmaksu dēļ vai toreiz aktuālās apgādes no MEGAL gāzesvada neiespējamības dēļ. Tādējādi šis dokuments nevis pierāda frontālas konkurences pastāvēšanu attiecīgo uzņēmumu starpā, kā to apgalvo prasītāja, bet gan apstiprina konkurences neesamību starp šiem uzņēmumiem šajā MEGAL gāzesvada apgādes zonā, kā arī neiespējamību apgādāt prasītāju ar gāzi no šī gāzesvada. Šīs neiespējamības iemesls nav norādīts, taču no attiecīgā protokola var izsecināt, ka tas ir atšķirīgs no grūtībām, kas saistītas ar TPT, kuras arī ir pieminētas. Visbeidzot attiecībā uz 2004. gada 30. aprīļa GDF Deutschland Vācijas darījumu plānu šajā protokolā ir norādīts, ka jaunu līgumu noslēgšana ir jūtami paātrinājusies, sākot no 2003. gada otrās puses, un ka tas ir saistīts ar [konfidenciāla informācija] vairāk nekā divu gadu ilgu klātbūtni šajā tirgū. No šī dokumenta turklāt izriet, ka jebkāda prasītājas klātbūtne Vācijas tirgū nozīmē, ka tā nostājas konfrontējošās pozīcijās ar lielajiem operatoriem. Tomēr šajā dokumentā nav norādīts, vai attiecīgie līgumi attiecas uz MEGAL gāzesvada apgādes zonu. Tajā turpretī ir apstiprināts, ka prasītāja ir koncentrējusi savus piedāvājumus uz Vācijas ziemeļrietumiem [konfidenciāla informācija]. Šie dokumenti tātad neļauj atspēkot Komisijas argumentus.

240    Ceturtām kārtām, attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka attiecīgās sanāksmes attaisnoja attiecīgos uzņēmumus vienojošās komerciālās un strukturālās saiknes, ir jānorāda, ka, lai arī Komisija neapstrīd šādu saikņu likumību, tās tomēr nevar attaisnot sanāksmes, kuru iznākumā tiek pieņemtas ar EKL 81. panta 1. punktu aizliegtas saskaņotas darbības. Šajā lietā Komisija uzskatīja, kā tas arī izriet no apstrīdētā lēmuma 50., 63. un 158. apsvēruma, ka, pat ja lielā daļā no šīm sanāksmēm bija paredzēts apspriest likumīgas sarunu tēmas, attiecīgie uzņēmumi šos kontaktus bieži izmantoja, lai pārrunātu nolīguma par tirgu sadali ieviešanu. Tā kā neviens no lietas materiālos ietvertajiem pierādījumiem nevar atspēkot šo apsvērumu, prasītājas arguments ir jānoraida.

241    No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja kļūdaini apgalvo, ka sanāksmes un sarakste attiecīgo uzņēmumu starpā no 1999. līdz 2005. gadam neliecina, ka pastāvēja prakse par apmaiņu ar sensitīvu informāciju starp šiem uzņēmumiem saistībā ar pavadvēstulēm.

242    Pirmais iebildums tātad ir jānoraida.

–       Par otro iebildumu

243    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu faktos un kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka sanāksmes un sarakste attiecīgo uzņēmumu starpā no 1999. līdz 2005. gadam neliecina, ka pastāvēja prakse par apmaiņu ar sensitīvu informāciju starp šiem uzņēmumiem saistībā ar pavadvēstulēm vai neatkarīgi no tām.

244    Iesākumā tiktāl, ciktāl ar šo iebildumu prasītāja atsaucas uz no pavadvēstulēm neatkarīgu saskaņotu darbību, ir jākonstatē, ka tās argumenti ir nelietderīgi. Apstrīdētajā lēmumā Komisija nav skaidri uzskatījusi, ka laikposmā no 1999. līdz 2005. gadam notikušie kontakti bija kvalificējami kā no minētajām vēstulēm neatkarīgi pārkāpumi. Tieši otrādi, no apstrīdētā lēmuma, lasot to kopumā, izriet, ka Komisija aplūkoja attiecīgās saskaņotās darbības kā saistītas, lai ieviestu no MEGAL nolīguma un pavadvēstulēm izrietošo nolīgumu par tirgu sadali.

245    Tālāk ir jākonstatē, ka prasītājas argumenti, kas ir izvirzīti šī iebilduma pamatojumam, nav pamatoti neatkarīgi no tā, vai tie attiecas uz saskaņotu darbību saistībā ar pavadvēstulēm vai neatkarīgi no tām.

246    Pirmām kārtām, attiecībā uz prasītājas argumentu par pretrunu apstrīdētajā lēmumā ir jānorāda, ka šī lēmuma 161. apsvērumā Komisija apgalvo, ka attiecīgie uzņēmumi nav apmainījušies ar detalizētu komerciālu informāciju par pārdošanu, cenām, izmaksām, peļņu vai klientiem un ka šāda apmaiņa ar informāciju šajā lietā nebija nepieciešama, lai nonāktu pie kopīgas nostājas neizmantot pa MEGAL gāzesvadu pārvadīto gāzi, lai radītu konkurenci otrās puses valsts tirgū un, vispārīgāk, lai īstenotu “saprātīgāku konkurenci”. Šī paša lēmuma 186. apsvērumā Komisija norāda, ka attiecīgie uzņēmumi ir apmainījušies ar komerciāli sensitīvu informāciju, proti, par cenām un stratēģijām, ir pārbaudījuši un regulāri iepriekš apspriedušies par to abpusējām nākotnes stratēģijām un rīkojušies atbilstoši tam, ko sagaidīja otra puse. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šie divi apgalvojumi nav pretrunīgi. Fakts, ka attiecīgie uzņēmumi nav apmainījušies ar “detalizētu komerciālu informāciju”, nerunā pretī tam, ka tie ir apmainījušies ar “komerciāli sensitīvu informāciju”. Patiesi, attiecīgie uzņēmumi varēja apmainīties ar informāciju, kas, neesot detalizēta, varēja būt vispārīga rakstura un tomēr svarīga, lai noteiktu to komerciālās stratēģijas.

247    Otrām kārtām, ir jānoraida prasītājas arguments, ar ko tā apstrīd Komisijas analīzi, kas ir ietverta apstrīdētā lēmuma 161. apsvērumā, saskaņā ar kuru dalīšanās ar detalizētu informāciju nebija nepieciešama, jo katram vēsturiskajam piegādātājam bija gandrīz monopolstāvoklis savā tradicionālajā valsts tirgū un pietika darīt zināmu otrai pusei, ka nekāda (aktīva) ienākšana šīs puses valsts tirgū nebija paredzēta. Kā izriet no iepriekš 213. punktā minētās judikatūras, oligopolā tirgū ar lielu koncentrāciju apmaiņa ar informāciju ļauj uzņēmumiem noskaidrot to konkurentu pozīciju tirgū, kā arī komerciālo stratēģiju un tādēļ ievērojami grozīt starp saimnieciskās darbības subjektiem pastāvošo konkurenci. Šajā judikatūrā netiek prasīts, lai attiecīgā informācija būtu par detalizētu informāciju. Tādējādi saistībā ar tādu oligopolu tirgu kā šajā lietā apmaiņa ar informāciju, pat ja tā ir vispārīga rakstura, kas it īpaši attiecas uz uzņēmuma komerciālo stratēģiju, var būt vērsta pret konkurenci. Turklāt, pat ja prasītāja apgalvo, ka praksē šāds scenārijs notiek ārkārtīgi reti, savā replikā tā atzīst, ka judikatūrā principā nav izslēgts, ka apmaiņa ar “vispārīga rakstura” informāciju būtu aizliegta, ja tās mērķis ir mazināt neskaidrības pakāpi par to, kā darbojas attiecīgais tirgus, un pēc tam ierobežot konkurenci uzņēmumu starpā. Vēl ir jāpiebilst, ka judikatūrā tiek pieļauts, ka, ja vien uzņēmums, kas piedalās šādā apmaiņā ar informāciju, saglabā aktivitāti attiecīgajā tirgū, tad prezumpcija par cēloņsakarību starp saskaņotu darbību un šī uzņēmuma rīcību šajā tirgū ir piemērojama pat tad, ja darbību saskaņošana būtu notikusi kaut vai vienā sanāksmē attiecīgo uzņēmumu starpā (iepriekš 213. punktā minētais spriedums lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 62. punkts). Savukārt šajā lietā darbību saskaņošana notika daudzās sanāksmēs.

248    Apstāklis, uz kuru atsaucas prasītāja, ka attiecīgie uzņēmumi ierobežotā veidā ir ienākuši viens otra tirgū, neļauj atspēkot faktu, ka nebija nepieciešama apmaiņa ar detalizētu informāciju, ņemot vērā, ka apmaiņa ar informāciju katrā ziņā varēja ietekmēt konkurenci, jo neskaidrība, kam bija jāpastāv konkurējošu uzņēmumu starpā, bija kliedēta ar darbību saskaņošanu. Šādos apstākļos prasītāja kļūdaini apgalvo, ka Komisijas analizē esot pazemināts pierādīšanas standarts, kas tiek prasīts, lai konstatētu pārkāpumu.

249    Trešām kārtām, prasītājas arguments par to, ka attiecīgie uzņēmumi nav apmainījušies ar nekādu konfidenciālu un stratēģisku informāciju judikatūras izpratnē, nav pamatots. Apstāklis, uz ko atsaucas prasītāja, saskaņā ar kuru attiecīgie uzņēmumi nav apmainījušies ar informāciju par izmaksām, cenām, peļņu, pārdotajiem apjomiem vai klientiem, nav atbilstošs, jo oligopolā tirgū ar lielu koncentrāciju, kāds ir gāzes tirgus, pietiek ar to vien, ka ir notikusi apmaiņa ar informāciju iepriekš 213. punktā minētās judikatūras izpratnē. Savukārt, kā tas tostarp izriet no dokumentiem, kas ir minēti apstrīdētā lēmuma 84., 87., 120., 121. vai 180. apsvērumā, bija notikušas vairākas tikšanās, kuru laikā notika apmaiņa ar informāciju par attiecīgo uzņēmumu respektīvajām stratēģijām vienam otra valsts tirgū.

250    Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, ir jākonstatē, ka attiecīgo uzņēmumu starpā notikušās sarunas nebija “nekonkrēti paziņojumi par nolūkiem”. Piemēram, no 2002. gada 27. maija protokola par 2002. gada 23. maija sanāksmi izriet, ka tikšanās laikā ar E.ON prasītāja tai apliecināja, ka pašlaik tai nav ieceres pārdot gāzi Vācijā. Tāpat no 2004. gada 27. maija sanāksmes protokola izriet, ka E.ON ienākšanas rietumu robeža darbībām kontinentālajā Eiropā ir Vācijas rietumu robeža un ka tai nav konkrētu interešu tostarp attiecībā uz Franciju. Turklāt prasītāja prasības pieteikumā nav norādījusi, tieši uz kuru sarunu tā atsaucas, un ir atsaukusies vienīgi uz savu atbildi uz paziņojumu par iebildumiem.

251    Ceturtām kārtām, ir jānoraida prasītājas arguments, ar kuru tā apstrīd to dokumentu atbilstību, uz kuriem ir pamatojusies Komisija.

252    Pirmkārt, attiecībā uz 2003. gada 27. februāra e‑pastu ir jāatgādina, ka šajā dokumentā ir norādīts, ka, pat ja prasītāja varēja mēģināt pārdot gāzi E.ON zonā, tas būtu drīzāk tāpēc, lai ievāktu ziņas par šo tirgu, nevis vestu tiešu, frontālu konkurences cīņu. Turklāt prasītājas iebildums par to, ka šis dokuments atspoguļo personīgus un subjektīvus uzskatus, ir atspēkots iepriekš 227. punktā. Attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka tai nebija zināms par šo privāta rakstura tikšanos, tas ir jānoraida, jo no iepriekš minētā e‑pasta izriet, ka prasītājas pārstāvis lūdza tikšanos ar E.ON pārstāvi, lai sagatavotu nākamo sanāksmi starp attiecīgajiem uzņēmumiem, un viņš vēlējās nodot noteiktu informāciju, kas varētu būt svarīga gan prasītājai, gan E.ON. Turklāt pretēji tam, ko norāda prasītāja, neviens no lietas materiālos ietvertajiem apstākļiem neļauj pierādīt, ka tā Vācijas tirgū būtu izvērsusi frontālu konkurences cīņu, ņemot vērā, ka būtībā strīdīgajā laikposmā tā aprobežojās ar to gāzes apjomu pārdošanu, ko tā bija ieguvusi saistībā ar GIP.

253    Otrkārt, attiecībā uz 2004. gada 16. marta e‑pastu no tā izriet, ka tikšanās laikā ar E.ON darbinieku prasītājas darbinieks tam norādīja, ka prasītāja uzskatīja, ka cenas, ko E.ON piemēro atsevišķiem klientiem, ir pārāk zemas. No šī e‑pasta arī izriet, ka attiecīgo uzņēmumu darbinieki apmainījās ar informāciju par to attiecībām ar noteiktiem klientiem saistībā ar cenām, ko tiem piemēro. Turklāt no šī e‑pasta izriet, ka prasītājas pārstāvis norādīja E.ON pārstāvim, ka Francijas austrumu zonā prasītāja nevēlas mainīt cenu līmeni “maziem un vidējiem” klientiem, savukārt lielākiem klientiem varētu pazemināt cenas. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šī informācija varēja būt svarīga E.ON, kas, kā tas arī izriet no apstrīdētā lēmuma, sāka pārdot gāzi Francijā 2003. gadā. Tāpat, pat ja šī informācija nav ļoti detalizēta, tā lāva E.ON uzzināt vispārīgo prasītājas cenu stratēģiju attiecībā uz dažāda veida klientiem, ko prasītāja vēlējās ieviest saistībā ar jaunu konkurentu ienākšanu tās teritorijā. Savukārt attiecībā uz apstākli, ka [konfidenciāla informācija], ar to nevar attaisnot apmaiņu ar informāciju, kura ir minēta 2004. gada 16. marta e‑pastā, jo šī apmaiņa katrā ziņā mazināja neskaidrības līmeni, kādam parasti ir jāpastāv starp konkurentiem. Turklāt attiecībā uz veiktās pārrakstīšanas apgalvoto subjektīvo raksturu, ar to saistītie argumenti ir atspēkoti iepriekš 174. un 227. punktā.

254    Tātad 2003. gada 27. februāra un 2004. gada 16. marta e‑pasti ir pierādījumu elementi par apmaiņu ar stratēģisku informāciju.

255    Visbeidzot pretēji tam, ko ļauj noprast prasītāja savā replikā, Komisijai nebija pienākuma “uzskaitīt sarakstā” vispārīga rakstura stratēģisku informāciju, par ko bija notikusi apmaiņa, jo no apstrīdētā lēmuma izriet, ka apmaiņa ar šādu informāciju tik tiešām ir notikusi. Attiecībā uz apstākli, ka apmaiņa ar informāciju attiecīgo uzņēmumu starpā notika saistībā ar sarunām par jaunu MEGAL nolīgumu, ar to nevar attaisnot apmaiņu ar informāciju, kas var ietekmēt konkurenci. Katrā ziņā attiecīgā informācija un tostarp tā, kas ir minēta 2002. gada 27. maija protokolā vai 2003. gada 27. februāra e‑pastā, ir kas vairāk nekā informācija saistībā ar jaunām sarunām par MEGAL nolīgumu.

256    No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, informācijas apmaiņa, uz ko atsaucas Komisija apstrīdētājā lēmumā, bija tāda, kas ļāva samazināt attiecīgo uzņēmumu neziņu par Vācijas un Francijas gāzes tirgu darbību un šo uzņēmumu attiecīgo rīcību nākotnē šajos tirgos un līdz ar to būtiski izmainīt konkurenci, kas vēl bija saglabājusies šo uzņēmumu starpā.

257    No iepriekš minētā izriet, ka prasītājas argumenti par to, ka sanāksmes un sarakste attiecīgo uzņēmumu starpā no 1999. līdz 2005. gadam neliecina, ka pastāvēja prakse par apmaiņu ar sensitīvu informāciju starp šiem uzņēmumiem, vai nu tas būtu saistībā ar pavadvēstulēm, vai nē, ir jānoraida.

258    Tātad ir jānoraida arī otrais iebildums un līdz ar to arī visa trešā daļa.

c)     Par ceturto daļu

259    Šajā daļā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav sniegts pamatojums un ar to ir pārkāpts EKL 81. pants, jo Komisija attiecīgās darbības ir kvalificējusi kā nolīgumu un/vai saskaņotu darbību, nepārbaudot administratīvā procesa laikā sniegtos pierādījumu elementus, kuru mērķis bija pierādīt prasītājas rīcības autonomiju Vācijā un E.ON rīcības autonomiju Francijā. It īpaši prasītāja uzskata, ka Komisija nav pārbaudījusi ekonomiskos argumentus, kuri ļauj atspēkot pašu attiecīgā pārkāpuma esamību.

260    Ir jākonstatē, ka prasītāja būtībā izvirza divas argumentu grupas, no kurām pirmā attiecas uz to pierādījumu vērā neņemšanu, kuri pierāda abu attiecīgo uzņēmumu rīcības autonomiju viens otra tirgū, un otrā attiecas uz ekonomisko pierādījumu vērā neņemšanu.

261    Pirmām kārtām, attiecībā uz pierādījumiem par attiecīgo uzņēmumu rīcības autonomiju, ko Komisija neesot pārbaudījusi, ir jānorāda, ka šie prasītājas argumenti ir nepamatoti.

262    Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas argumentiem par tās rīcības autonomiju iesākumā ir jānorāda, ka pierādījumi, ko tā ir sniegusi, ir vispārīgi un ar tiem nevar pierādīt autonomu rīcību konkrēti attiecībā uz tās gāzes piegādi, kas ir pārvadīta pa MEGAL gāzesvadu, jo šajā lietā konstatētais pārkāpums ir ierobežots tieši ar šo nozari, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 199. apsvēruma.

263    Tālāk attiecībā uz apgalvoto [konfidenciāla informācija] prasītāja kļūdaini apgalvo, ka tā ir vedusi [konfidenciāla informācija], jo tādi dokumenti kā 2003. gada 27. februāra e‑pasts pierāda, ka tai nebija šāda nodoma. Turklāt tam, ka pastāvēja [konfidenciāla informācija], runā pretī prasītājas 2005. gada aprīļa iekšējā piezīme, kas tika uzrakstīta pēc E.ON sūdzībām [konfidenciāla informācija]. Katrā ziņā, pat ja pieņemtu, ka tā veda [konfidenciāla informācija], tomēr – kā tas arī izriet no Komisijas sniegtajiem pierādījumu elementiem – tai ir bijusi apjomīga sarakste ar E.ON, un attiecīgie uzņēmumi vairākās sanāksmēs abpusēji nožēloja viens otra [konfidenciāla informācija] un tiecās viens otram sniegt garantijas šajā ziņā, kā tas jau ir ticis konstatēts (skat. iepriekš 164. punktu). Turklāt attiecībā uz apgalvotajiem [konfidenciāla informācija], ko ir ieguvusi prasītāja, pietiek atgādināt, ka no apstrīdētā lēmuma 101. apsvēruma izriet, ka prasītāja uzsāka pārdošanu no MEGAL gāzesvada tikai 2004. gada oktobrī un ka šīs pārdošanas apjomi būtībā bija salīdzināmi ar tiem apjomiem, kuri bija iegūti saistībā ar GIP vismaz līdz 2005. gada oktobrim.

264    Visbeidzot attiecībā uz [konfidenciāla informācija] prasītājas argumenti par to, ka [konfidenciāla informācija], nav tādi, ar kuriem var pierādīt tās rīcības autonomiju un atspēkot Komisijas apsvērumus, ar kuriem tiek pierādīta attiecīgā pārkāpuma pastāvēšana. No judikatūras izriet, ka pierādījumi, ka pastāv apstākļi, kas sniedz citu skaidrojumu Komisijas konstatētajiem faktiem un kas tātad ļauj faktu izskaidrojumu, ko Komisija izmantojusi, lai secinātu Kopienas konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību, aizstāt ar citu ticamu izskaidrojumu, tiek ņemti vērā tikai tad, ja Komisija, lai konstatētu, ka ir izdarīts pārkāpums, atsaucas tikai uz attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū (šajā ziņā skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 186. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču tas tā nav šajā lietā, ņemot vērā, ka Komisija ir pamatojusies uz daudziem dokumentāriem pierādījumiem, attiecībā uz kuriem prasītāja, kā tas izriet no iepriekš minētā, nav spējusi pierādīt, ka tiem trūkst pierādījuma spēka. Katrā ziņā attiecībā konkrēti uz šķēršļiem ienākšanai [konfidenciāla informācija], šie apstākļi paši par sevi nav tādi, kas var izslēgt attiecīgā pārkāpuma pastāvēšanu.

265    Otrkārt, attiecībā uz prasītājas argumentiem par E.ON rīcības Francijā autonomiju, no vienas puses, ir jānorāda, ka argumenti par to, ka E.ON izvēlējās aizsargāt savu valsts tirgu un tikai nenozīmīgi attīstīties citās Eiropas valstīs, un par to, ka šis uzņēmums nekad nav uzskatījis Francijas tirgu par prioritāru, nav tādi, kā tas arī izriet no iepriekšējā punktā minētās judikatūras, ar kuriem var atspēkot Komisijas apsvērumus, ar ko tiek pierādīta pārkāpuma pastāvēšana. No otras puses, attiecībā uz prasītājas apgalvojumu par to, ka, neskatoties uz E.ON vājo interesi par Francijas tirgu, E.ON Francijā rīkojās agresīvi, pietiek atgādināt, kā tas arī izriet no iepriekš 198. punkta, ka E.ON pārdošanas apjomi Francijā nav tādi, ar ko varētu pierādīt, ka šis uzņēmums uzskatīja, ka pavadvēstules tam nav saistošas.

266    Otrām kārtām, attiecībā uz ekonomiskajiem argumentiem, kurus Komisija neesot pārbaudījusi, ir jānorāda, ka šajā lietā tā galvenokārt ir pamatojusies uz nolīguma un saskaņoto darbību konkurenci ierobežojošo mērķi, kam ir piemērota sankcija apstrīdētā lēmuma 1. pantā. Turklāt Komisija ir norādījusi uz lielu skaitu dokumentāru pierādījumu, kuri, kā uzskata Komisija, pierāda gan šī nolīguma, gan saskaņoto darbību pastāvēšanu, kā arī to ierobežojošo mērķi. Savukārt attiecībā uz īpašo gadījumu par nolīgumiem, kuru mērķis ir iekšējo tirgu aizsardzība, kā tas ir šajā lietā, no judikatūras izriet, ka, pirmkārt, to mērķis ir ierobežot konkurenci un tādēļ tie ir pieskaitāmi to nolīgumu kategorijai, kas aizliegti ar EKL 81. panta 1. punktu, un, otrkārt, šis mērķis, kura eksistence attiecīgajā gadījumā tika neapstrīdami konstatēta ar dokumentārajiem pierādījumiem, nevar tikt attaisnots ar konkurenci deformējošo darbību ekonomiskā konteksta analīzi (šajā ziņā skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 184. punkts un tajā minētā judikatūra).

267    Savukārt šajā lietā, kā tas izriet no pirmā pamata un šobrīd izskatāmā pamata otrās un trešās daļas pārbaudes, prasītāja nav spējusi atspēkot dokumentāros pierādījumus, kuri ļāva Komisijai pierādīt attiecīgā nolīguma un saskaņoto darbību pastāvēšanu, kā arī to pret konkurenci vērsto mērķi visā laikposmā, uz ko attiecas šobrīd izvērtējamais prasības pamats. Šādos apstākļos Komisijai nevar pārmest, ka tā nav veikusi visaptverošu un padziļinātu nozares ekonomisko novērtējumu un attiecīgo uzņēmumu rīcības novērtējumu. Attiecībā uz iepriekš 207. punktā minēto spriedumu lietā Solvay/Komisija tas nav atbilstošs šajā lietā, jo pretēji faktiem, kuru iznākumā tika pieņemts šis spriedums, šajā lietā Komisija varēja pamatoties uz vairākiem dokumentiem par laikposmu, uz ko attiecas šis pamats, izņemot attiecībā uz apsvērumiem, kas ir izvirzīti ceturtā pamata pēdējā daļā.

268    Visbeidzot tiktāl, ciktāl prasītāja arī pārmet, ka Komisija nav pārbaudījusi pierādījumus par tās rīcības autonomiju Vācijā un par E.ON rīcības autonomiju Francijā, pietiek atsaukties uz iepriekšējiem apsvērumiem, tostarp tiem, kuri ir ietverti iepriekš 259.?267. punktā, ar kuriem tiek atspēkoti prasītājas argumenti attiecībā uz attiecīgo uzņēmumu autonomiju.

269    No visa iepriekš minētā izriet, ka ceturtā daļa ir jānoraida.

d)     Par pirmo daļu

270    Prasītāja uzsver, ka, neesot vienotam un turpinātam pārkāpumam visā laikposmā no 1980. gada līdz 2005. gadam, pavadvēstulēm katrā ziņā bija iestājies noilgums saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 25. pantu.

271    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 25. panta 1. un 2. punktu Komisijas pilnvaras uzlikt soda naudu par konkurences noteikumu pārkāpšanu principā ir pakļautas piecu gadu noilguma termiņam, kurš sākas no dienas, kad tika izdarīts pārkāpums, vai no dienas, kad pārkāpums tika izbeigts ilgstošu vai atkārtotu pārkāpumu gadījumā. Saskaņā ar šī paša panta 3. un 4. punktu jebkura rīcība, ko izmeklēšanā vai tiesvedībā attiecībā uz pārkāpumu veic Komisija, pārtrauc noilguma termiņu no dienas, kurā par rīcību ir paziņots vismaz vienam uzņēmumam, kas piedalījās pārkāpumā, un tas attiecas uz visiem uzņēmumiem, kas piedalījās pārkāpumā. Visbeidzot no šī panta 5. punkta izriet, ka pēc katra pārtraukuma noilgums sākas no jauna, bet vēlākais, kad iestājas noilgums, ir diena, kurā beidzas termiņš, kas ir divreiz ilgāks par noilguma termiņu, ja Komisija nav uzlikusi soda naudu vai periodisko soda maksājumu, jo pēdējā gadījumā šis termiņš tiktu pagarināts par laiku, uz kuru noilguma termiņš ir pārtraukts.

272    Turklāt ir jākonstatē, ka lēmums, ar kuru konstatē pārkāpumu, nav sankcija Regulas Nr. 1/2003 25. panta izpratnē un tātad uz to neattiecas šajā normā paredzētais noilgums (skat. pēc analoģijas iepriekš 203. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, 61. punkts). Regulas Nr. 1/2003 VI nodaļa par noilgumu attiecas tikai uz naudas sodiem vai kavējuma naudām un neviena no šīs regulas normām neļauj uzskatīt, ka Komisijas lēmumi, kuri ir minēti tās 7. pantā, ar kuriem tā konstatē EKL 81. vai 82. panta normu pārkāpumu, attiecas uz iepriekš minētajā nodaļā minētajam sankcijām. Tādējādi noilgums saistībā ar pilnvarām uzlikt naudas sodus un kavējuma naudas nenozīmē netieši norādīto pilnvaru konstatēt pārkāpumu noilgumu (skat. pēc analoģijas iepriekš 203. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, 62. un 63. punkts).

273    Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Komisijai bija jāpierāda leģitīma interese, lai konstatētu pārkāpumu, ko veido pavadvēstules, kurām bija iestājies noilgums, tas ir jānoraida. Kā izriet no iepriekš minētā, noilgums attiecībā uz iespēju piemērot sankcijas nenozīmē noilgumu attiecībā uz iespēju konstatēt pārkāpumu. Katrā ziņā saskaņā ar judikatūru, uz ko atsaucas prasītāja, Komisijai ir jāpierāda leģitīma interese, tikai pieņemot lēmumu, ar kuru konstatē pārkāpumu, ko attiecīgais uzņēmums jau ir izbeidzis (šajā ziņā skat. iepriekš 203. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, 37. punkts). Savukārt saistībā ar šo daļu prasītājas argumenti balstās uz apgalvotu pārkāpuma noilgumu vai arī – kā prasītāja to apgalvo replikā – tikai uz pārkāpuma sākuma datumu, nevis uz faktu, ka pārkāpums ir izdarīts pagātnē.

274    Šādos apstākļos prasītājas argumenti ir nelietderīgi tiktāl, ciktāl tie attiecas uz pavadvēstuļu vai pārkāpuma noilgumu.

275    Tiktāl, ciktāl prasītājas argumenti attiecas uz vienota un turpināta pārkāpuma neesamību, ir jākonstatē, ka tie ir noraidāmi kā nepamatoti. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka EKL 81. panta pārkāpumu var izraisīt ne tikai atsevišķa darbība, bet arī darbību virkne vai arī turpināta rīcība (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 81. punkts). Šādā pārkāpumā vairāku gadu garumā tas, ka aizliegtā vienošanās izpaužas dažādos laika posmos, kurus var nodalīt ar lielākiem vai mazākiem laika posmiem, neietekmē šīs aizliegtās vienošanās esamību, ja vien šo pārkāpumu veidojošām dažādām darbībām ir viens mērķis un tās veido vienotu un nepārtrauktu pārkāpumu (iepriekš 136. punktā minētais spriedums lietā Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, 98. punkts).

276    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 203. apsvērumā ir konstatējusi, ka nolīgumi un saskaņotās darbības ietilpa visaptverošā plānā, kas noteica attiecīgo uzņēmumu darbības pamatlīnijas tirgū un ierobežoja to attiecīgo komerciālo brīvību, lai panāktu identisku pret konkurenci vērstu mērķi un vienotu ekonomisku mērķi, proti, ierobežot jebkādu konkurenci to starpā attiecībā uz gāzi, kas tiek pārvadīta pa MEGAL gāzesvadu. Komisija šī paša lēmuma 211. apsvērumā būtībā secināja, ka attiecīgo uzņēmumu rīcība bija vienots un turpināts pārkāpums ar “mērķi ierobežot konkurenci”.

277    Savukārt, kā tostarp izriet no pirmā pamata pārbaudes (skat. iepriekš 142. un 143. punktu), prasītāja nav spējusi atspēkot ne attiecīgā nolīguma par tirgu sadali pastāvēšanu pirms 2000. gada, ne arī pierādīt, ka minētais nolīgums ir izbeigts, pat ja ir ticis konstatēts, ka tā pārkāpuma rakstura sākums, ko noteica Komisija, ir kļūdains attiecībā uz Vāciju.

278    Turklāt, kā tas tostarp izriet no šī pamata otrās daļas pārbaudes, prasītāja nepamatoti apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka pastāvēja attiecīgo uzņēmumu saskaņota griba piemērot pavadvēstules pēc 2000. gada. Tāpat nav ticis pieņemts neviens no prasītājas argumentiem, ar ko tiek apgalvots, ka sanāksmes un sarakstes attiecīgo uzņēmumu starpā laikposmā no 1999. līdz 20005. gadam neļāva pierādīt, ka pastāvēja saskaņota darbība par tirgu sadali saistībā ar pavadvēstulēm un apmaiņa ar sensitīvu informāciju konkurentu starpā.

279    Šādos apstākļos Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka attiecīgā rīcība bija vienots un turpināts pārkāpums ar “mērķi ierobežot konkurenci”, pat ja tā ir pieļāvusi kļūdu, nosakot minētā pārkāpuma ilgumu attiecībā uz Vācijas tirgu.

280    Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka liberalizācija radīja “lielas pārmaiņas”, apdraudot kopīgo mērķi, kas pastāvēja, sākot no 1975. gada, ir jānorāda, ka tā nav pierādījusi, ka attiecīgo uzņēmumu rīcība nebija vērsta uz vienu un to pašu mērķi, proti, kavēt – vai pēc iespējas ierobežot – jebkādu konkurenci attiecībā uz to klientiem, piekrītot neienākt vienam otra valsts tirgū gāzes piegādei pa MEGAL gāzesvadu, kā to ir norādījusi Komisija apstrīdētā lēmuma 205. apsvērumā. Turklāt, kā tas izriet no iepriekš minētā, Komisijas sniegtie pierādījumu elementi rāda, ka pat pēc Pirmajā gāzes direktīvā noteiktā datuma tās transponēšanai šie uzņēmumi atsaucās uz pavadvēstulēm un uzskatīja šīs vēstules par saistošām.

281    No visa iepriekš minētā izriet, ka trešā daļa ir jānoraida, neesot vajadzībai vērtēt tās pieņemamību, ciktāl prasītāja ir atsaukusies uz prasības pieteikuma pielikumiem.

282    Tādējādi otrais pamats ir jānoraida pilnībā.

3.     Trešais pamats par acīmredzamu pierādījumu neesamību attiecībā uz nolīguma un/vai saskaņotas darbības ar mērķi ierobežot E.ON pa MEGAL gāzesvadu pārvadītās gāzes izmantošanu Francijā pastāvēšanu

283    Šis pamats, kas ir izvirzīts pakārtoti un ar kuru prasītāja apgalvo, ka attiecībā uz Francijas tirgu nav identificējams neviens EKL 81. panta pārkāpums, ir iedalīts trīs daļās, no kurām pirmā ir par EKL 81. panta pārkāpumu, kas izriet no vēstules Direktion G, neesamības Francijas tirgū dēļ, otrā ir par EKL 81. panta pārkāpumu acīmredzami kļūdainas interpretācijas par sanāksmēm un saraksti attiecīgo uzņēmumu starpā attiecībā uz Franciju dēļ un trešā, kas ir izvirzīta pakārtoti, ir par EKL 81. panta pārkāpumu saistībā ar izņēmumu par valsts rīcību Francijā pirms 2003. gada janvāra.

a)     Par pirmo daļu

284    Saistībā ar šo daļu prasītāja apgalvo, ka attiecībā uz Francijas tirgu nav identificējams neviens EKL 81. panta pārkāpums, kas būtu pamatojams ar vēstuli Direktion G. Šajā ziņā prasītāja būtībā izvirza trīs iebildumus, no kuriem pirmais ir par to, ka šī vēstule ir neskaidra, un par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, otrais ir par acīmredzamu kļūdu šīs vēstules interpretācijā un trešais ir par to, ka Komisija nav sniegusi pierādījumus savas interpretācijas par šo vēstuli atbalstam.

285    Pirmām kārtām, attiecībā uz prasītājas iebildumu par to, ka vēstule Direktion G ir neskaidra, un par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu tā atsaucas uz pretrunu starp paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu saistībā ar šajā vēstulē noteiktajiem ierobežojumiem.

286    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija paziņojuma par iebildumiem 50. punktā ir norādījusi, ka “līdz Pirmās gāzes direktīvas [..] spēkā stāšanās 2000. gadā, [pavad]vēstulēs nebija skaidri paredzēti ierobežojumi [E.ON], ņemot vērā, ka [prasītājai] bija gāzes importa monopols Francijā”. Attiecībā uz apstrīdēto lēmumu no tā izriet, ka Komisija tostarp ir uzskatījusi, ka vēstulē Direktion G bija paredzēti ierobežojumi E.ON. Tādējādi 222. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka šīs vēstules “mērķis bija traucēt E.ON apgādāt klientus Francijā ar gāzi, kas ir pārvadīta pa MEGAL [gāzesvadu], kas E.ON būtu galvenais piekļuves ceļš, lai importētu gāzi caur Vāciju uz Francijas tirgu”.

287    Šajā lietā, nepastāvot vajadzībai lemt par atšķirību pastāvēšanu starp paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu, ne arī pārbaudīt Komisijas sniegtos skaidrojumus šajā ziņā, ir jākonstatē, ka prasītājas argumenti, kas attiecas uz šo jautājumu, katrā ziņā nav lietderīgi. It īpaši no šiem argumentiem kā tādiem nevar izdarīt secinājumu, ka vēstule Direktion G ir neviennozīmīga un ka, nepārkāpjot nevainīguma principu, tā nav uzskatāma par nolīgumu par tirgu sadali.

288    Paziņojums par iebildumiem ir tikai sagatavojošs dokuments, kura faktu un juridiskajam vērtējumam ir tikai pagaidu raksturs. Vēlākajam lēmumam nav obligāti jābūt identiskam ar iebildumu izklāstu, un Komisijai ir jāņem vērā elementi, kas izriet no administratīvā procesa, vai nu atsakoties no iebildumiem, kas izrādījušies esam nepietiekami pamatoti, vai arī gan no faktu, gan arī juridiskā viedokļa pielāgojot vai papildinot savus argumentus izvirzīto iebildumu atbalstam (šajā ziņā skat. Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 14. punkts; 1987. gada 17. novembra spriedumu apvienotajās lietās 142/84 un 156/84, BAT un Reynolds/Komisija, Recueil, 4487. lpp., 70. punkts, un iepriekš 215. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 67. punkts).

289    Otrām kārtām, attiecībā uz prasītājas iebildumu par acīmredzamu kļūdu vēstules Direktion G interpretācijā, pirmkārt, attiecībā uz terminu simetrijas neesamību pavadvēstulēs ir jānorāda, Komisija nav uzskatījusi, ka minētās vēstules ir formulētas simetriski. Turklāt apstāklim, ka vēstules Direktion G teksts nav uzrakstīts identiski vai simetriski vēstules Direktion I tekstam, pašam par sevi nav nozīmes attiecībā uz Komisijas iespēju uzskatīt, ka šīm vēstulēm ir līdzīgs mērķis, proti, veikt valstu gāzes tirgu sadali un ierobežot attiecīgo uzņēmumu piekļuvi atbilstošajam valsts tirgum.

290    Tātad, otrkārt, ir jāpārbauda, vai saistībā ar vēstules Direktion G saturu Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka minētās vēstules mērķis bija aizliegt E.ON Francijā pārdot gāzi, kas ir pārvadīta pa MEGAL gāzesvadu.

291    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka vēstules Direktion G teksts ir šāds:

“[..]

Pārvades kapacitāte, kas jau ir vai tiks piešķirta [GDF] saistībā ar nolīgumu par gāzes pārvadi, attiecas uz gāzi, ko ir nopirkusi vai nopirks [GDF] un kas tiks piegādāta [MEGAL] un/vai [MEGAL Finco] tranzītam priekš [GDF] uz Franciju, un kas ir paredzēta patēriņam Francijā.

Pārvades kapacitāte, kas jau ir vai tiks piešķirta [E.ON] saistībā ar nolīgumu par gāzes pārvadi, attiecas uz pārvadi jebkuram citam tranzīta galamērķim, kā arī uz gāzes pārvadi pa gāzesvadu un uz gāzi, kas nāk no gāzesvada Vācijas Federatīvajā Republikā un ir paredzēta patēriņam Vācijas Federatīvajā Republikā, vai uz gāzi, ko ir nopirkusi [E.ON] tranzīta mērķim caur Vācijas Federatīvo Republiku.

[..]”

292    Patiesi, ir jākonstatē, ka, ņemot vērā vēstules Direktion G tekstu, tajā E.ON tieši nav aizliegts Francijā pievadīt vai piegādāt gāzi, kas ir tranzītā pārvadīta pa MEGAL gāzesvadu Francijā.

293    Tomēr, kā to arī ir norādījusi Komisija apstrīdētā lēmuma 198. apsvērumā, no vēstules Direktion G var secināt, ka, ja gāzei, ko prasītāja pārvada pa MEGAL gāzesvadu, ir jātiek nogādātai Francijā, tad gāzei, ko pa šo gāzesvadu pārvada E.ON, ir jānāk no Vācijas vai arī tā ir jāpārvada jebkuram citam tranzīta mērķim, kas nozīmē, ka E.ON nevar dot atļauju pievadīt gāzi, kas tiek pārvadīta pa šo gāzesvadu, uz Franciju. Formulējums “pārvad[e] jebkuram citam tranzīta galamērķim” ir jālasa kopā ar iepriekšējo rindkopu, kurā prasītājai tiek piešķirta pārvades kapacitāte gāzei, kas tiek piegādāta “[..] tranzītam priekš [tās] uz Franciju”. Šis formulējums tātad nozīmē, ka E.ON ir transporta kapacitāte, lai piegādātu gāzi tranzītā ar galamērķi citās valstīs, nevis Francijā. Tādējādi atbilstoši minētajai vēstulei gāzei, ko E.ON varēja pārvadīt pa gāzesvadu MEGAL, bija jābūt paredzētai vai nu patēriņam Vācijā, vai arī tranzītam uz citām valstīm, nevis Franciju.

294    Tātad, pat ja vēstulē Direktion G aizliegums E.ON pārdot gāzi Francijā nav paredzēts tieši, tajā tomēr ir ierobežotas iespējas to pārvadīt uz šo valsti pa MEGAL gāzesvadu un līdz ar to pārdot tajā gāzi, kas nāk no šī gāzesvada. Minēto vēstuli tātad nevar uzskatīt par tādu, kurā vienkārši tiek precizēti nosacījumi pārvadei trešām personām pa MEGAL gāzesvadu.

295    Šādu interpretāciju apstiprina vēstules Direktion G lasīšana kopā ar MEGAL nolīguma 2. pielikumu. [konfidenciāla informācija] Gāzei, kas tika pārvadīta priekš E.ON, tātad nevarēja būt izejas punkta Francijā un tātad to nevarēja pārdot šajā valstī. [konfidenciāla informācija]

296    Tātad Komisija nav pieļāvusi kļūdu, apstrīdētā lēmuma 222. apsvērumā uzskatot, ka vēstules Direktion G mērķis bija neļaut E.ON piegādāt klientiem Francijā gāzi, kas ir pārvadīta pa MEGAL gāzesvadu. Savukārt attiecībā uz prasītājas argumentu, kas tika izvirzīts replikas stadijā un saskaņā ar kuru ir iespējams aizstāt Komisijas izvēlēto faktu skaidrojumu ar citu ticamu izskaidrojumu, no jauna ir jāatgādina, ka judikatūra, uz ko pamatojas šī argumentācija, attiecas uz situāciju, kurā Komisija balstās tikai uz attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū, lai izdarītu secinājumu par pārkāpuma pastāvēšanu (šajā ziņā skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 186. punkts), un kurā Komisijas rīcībā nav dokumentāru pierādījumu. Šajā lietā tas tā nav. Ņemot vērā vēstules Direktion G formu un tekstu, šī vēstule ir jāuzskata par dokumentāru pierādījumu, un līdz ar to iepriekš minētā judikatūra nav piemērojama. Tas pats attiecas uz elementiem, kas apstiprina šīs vēstules saturu, proti, MEGAL nolīgumu un tā 2. pielikumu.

297    Visbeidzot, attiecībā uz prasītājas iebildumu par to, ka Komisija nav sniegusi pierādījumus, ar ko varētu pierādīt, ka vēstules Direktion G mērķis un/vai sekas bija E.ON attīstības Francijā ierobežošana, tas ir jānoraida. Kā izriet no iepriekš minētā, Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu šīs vēstules interpretācijā. Tādēļ, pat ja pieņemtu, ka Komisijas sniegtie pierādījumi apstrīdētajā lēmumā neļauj pamatot tās interpretāciju, tam nebūtu nekādas ietekmes uz minēto interpretāciju, kuru tostarp apstiprina kombinēta MEGAL nolīguma un tā 2. pielikuma lasīšana.

298    Katrā ziņā pilnības labad ir jākonstatē, kā tas arī izriet tālāk no 299.?303. punkta, ka prasītājas argumenti neļauj atspēkot Komisijas sniegtos pierādījumus apstrīdētajā lēmumā tās interpretācijas atbalstam.

299    Pirmkārt, iepriekš 70. punktā minēto apsvērumu dēļ ir jānoraida prasītājas arguments, ka, apstrīdētā lēmuma 198. apsvērumā atzīstot, ka laikā, kad tika parakstītas pavadvēstules, iespējamā konkurence no E.ON puses bija juridiski izslēgta prasītājas monopola dēļ, Komisija esot apstiprinājusi, ka vēstules Direktion G mērķis un/vai sekas pēc definīcijas nevarēja būt E.ON pārdošanas apjomu Francijā ierobežošana.

300    Otrkārt, prasītājas argumenti, lai atspēkotu atsauces uz MEGAL nolīguma 2. pielikuma atbilstību, savukārt ir jānoraida iepriekš 295. punktā minēto iemeslu dēļ.

301    Treškārt, attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, kas ir minēts apstrīdētā lēmuma 198. apsvērumā, saskaņā ar kuru kontakti attiecīgo uzņēmumu starpā kopš 1999. gada rāda, ka pastāvēja saikne starp E.ON rīcību Francijas tirgū un prasītājas rīcību Vācijas tirgū, vispirms ir jānorāda, ka Komisija nav īpaši pamatojusies uz šo konstatējumu, lai apstiprinātu savu vēstules Direktion G interpretāciju. Patiesībā, kā tas arī izriet no minētā apsvēruma, tas ir viens no elementiem, kas tika ņemts vērā, lai vispārīgi pamatotu, ka nolīgums un/vai saskaņotā darbība attiecās arī uz E.ON gāzes pārdošanu Francijā no MEGAL gāzesvada. Prasītājas argumenti attiecībā uz šo apgalvojumu tātad ir nelietderīgi saistībā ar šobrīd izskatāmo daļu. Tālāk ir jākonstatē, ka neviens fakts neļauj pierādīt, ka Komisijas apgalvojums būtu “kļūdains”, kā to apgalvo prasītāja. Viņa pati, starp citu, savā prasībā neizvirza nevienu faktu. Tieši otrādi, Komisijas apgalvojumu tostarp apstiprina iekšējā “konspekta” piezīme, gatavojoties 2004. gada 2. jūlija “Pārskata” sanāksmei, kurā ir norādīts, ka E.ON ir apzināti atturējies no rīcības Francijas tirgū līdz 2003. gada vasarai un ka, prasītājas darbību dēļ Vācijā, E.ON pārdošanas aktivitātes Francijā pieauga, kas norāda uz saikni starp uzņēmumu pārdošanas apjomiem vienam otra tirgū. Tas pats attiecas uz E.ON 2005. gada 5. oktobra “konspekta” piezīmi par 2005. gada 11. oktobra sanāksmi, no kuras izriet, ka E.ON sāka pārdot gāzi Francijā 2003. gada beigās, reaģējot uz prasītājas aktivitātēm Vācijā.

302    Ceturtkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija nav kļūdījusies, uzskatot, ka tās veiktā vēstules Direktion G interpretācija sakrīt ar prasītājas juridiskā dienesta interpretāciju. Patiesi, no 2000. gada 9. un 17. februāra e‑pastiem izriet, ka minētajam juridiskajam dienestam radās šaubas par to, vai E.ON varēja veikt gāzes pārvadīšanu trešām personām, izmantojot MEGAL gāzesvadu, un tas norādīja, ka iepriekš tas bija veicis E.ON labvēlīgu redakciju, uzskatot, ka šis uzņēmums varēja uzlikt pienākumu trešai personai, kas vēlas pārvadīt gāzi pa šo gāzesvadu, noslēgt līgumu ar viņu, nevis ar MEGAL Finco. Tomēr ārpus šī jautājuma šis pats juridiskais dienests skaidri apgalvoja, ka minētās vēstules saturs bija līdzīgs plašai “tirgus sadalei” attiecīgo uzņēmumu starpā. Tas tātad nozīmē, ka prasītājas juridiskais dienests uzskatīja, ka šī vēstule ierobežoja iespēju E.ON tirgot gāzi Francijā no MEGAL gāzesvada. Tātad prasītāja kļūdaini apgalvo, ka šie e‑pasti ļauj pamatot tās interpretāciju.

303    Piektkārt, ir jānoraida prasītājas argumenti, lai atspēkotu Komisijas iesniegtos dokumentāros pierādījumus tās apgalvojumu atbalstam, šajā gadījumā 2002. gada 13. un 21. maija saraksti un 2004. gada 16. marta e‑pastu. Iesākumā ir jānorāda, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 81. un 96. punkta, ka Komisija nav izmantojusi šos dokumentus, lai apstiprinātu savu vēstules Direktion G interpretāciju, bet būtībā lai uzskatītu, ka attiecīgais nolīgums joprojām bija spēkā. Tālāk attiecībā uz argumentiem, kas attiecas uz 2002. gada 13. un 21. maija saraksti, tie ir jānoraida iepriekš 168. punktā izklāstīto iemeslu dēļ. Visbeidzot attiecībā uz argumentiem, kas attiecas uz 2004. gada 16. marta e‑pastu, pirmkārt, ciktāl tie attiecas uz šī e‑pasta pierādījuma spēku, tie ir jānoraida iepriekš 174. punktā izklāstīto iemeslu dēļ. Otrkārt, tie ir jānoraida tiktāl, ciktāl to mērķis ir atspēkot neizmantotās kapacitātes esamības atbilstību. Patiesībā 2004. gada 16. marta e‑pastā E.ON uz Franciju veiktais imports tiek kvalificēts kā “pretlikumīgs” tieši ar atsauci uz MEGAL nolīgumiem un ievērojot konstatējumu, ka visa kapacitāte bija rezervēta prasītājai. Savukārt attiecībā uz [konfidenciāla informācija] Komisija nav pamatojusies uz šādu pierādījumu, lai pamatotu savus argumentus, tādējādi prasītājas argumenti šajā ziņā nav atbilstoši.

304    No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmā daļa ir jānoraida.

b)     Par otro daļu

305    Saistībā ar šo daļu prasītāja apgalvo, ka attiecībā uz Francijas tirgu nav identificējams neviens EKL 81. panta pārkāpums, pamatojoties uz sanāksmēm un saraksti attiecīgo uzņēmumu starpā. Šajā ziņā tā apstrīd piecu sanāksmju atbilstību, uz kurām Komisija ir pamatojusies, lai pierādītu, ka pastāvēja saskaņota darbība.

306    Tā kā prasītājas argumenti attiecībā uz piecām sanāksmēm, kuras attiecīgi ir datētas ar 2003. gada 27. februāri, 2003. gada 2. septembri, 2004. gada 16. martu, 2004. gada 27. maiju un 2004. gada 2. jūliju, tika noraidīti (tostarp skat. iepriekš 237., 238., 252. un 253. punktu), tad šī daļa ir jānoraida.

c)     Par trešo daļu

307    Prasītāja uzskata, ka saskaņā ar izņēmumu par EKL 81. panta piemērošanu, kas ir saistīts ar valsts rīcību, Komisija nevarēja noteikt pārkāpuma sākuma datumu Francijas tirgū pirms 2003. gada janvāra, kas ir termiņš Pirmās gāzes direktīvas transponēšanai Francijas tiesiskajā regulējumā, un pirms 2003. gada likuma pieņemšanas, ar kuru juridiski tika izbeigts likumiski noteiktais gāzes importa un eksporta monopols un Francijas gāzes tirgus tika atvērts konkurencei tiesīgajiem klientiem.

308    Šajā ziņā iesākumā ir jāatgādina, ka attiecībā uz pārkāpumu Francijā Komisija uzskatīja, kā tas arī izriet no apstrīdētā lēmuma 1. panta, ka tas ilga vismaz no 2000. gada 10. augusta līdz 2005. gada 30. septembrim. No tā izriet, ka šī daļa ir jānoraida tiktāl, ciktāl tā varētu attiekties uz laikposmu pirms 2000. gada 10. augusta, ņemot vērā, ka par šo laikposmu Komisija nav konstatējusi pārkāpuma pastāvēšanu Francijā. It īpaši prasītājas arguments, ka Komisija nav izdarījusi vajadzīgos secinājumus no sava konstatējuma, kas ir izklāstīts saistībā ar prasību par valsts pienākumu neizpildi, par kuru tika pieņemts 1997. gada 23. oktobra spriedums lietā C‑159/94 Komisija/Francija (Recueil, I‑5815. lpp.), saskaņā ar ko prasītajai likumā noteiktais importa monopols aizliedza jebkādu ārvalstu operatoru konkurenci Francijā, ir jānoraida tādēļ, ka minētais konstatējums ir izdarīts pirms laikposma, uz ko attiecas šī lieta.

309    Tātad ir jāpārbauda, vai laikposmā starp 2000. gada 10. augustu un 2003. gada janvāri varēja izslēgt attiecīgo uzņēmumu izdarītu EKL 81. panta pārkāpumu attiecībā uz Franciju.

310    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 289. apsvērumā ir norādījusi, ka prasītājai likumā noteiktais importa monopols oficiāli Francijas tiesiskajā regulējumā tika izbeigts tikai ar 2003. gada likuma spēkā stāšanos. Komisija tomēr uzsvēra, ka saskaņā ar Savienības tiesībām Francijas iestādēm bija pienākums izbeigt šo monopolu pēc Pirmajā gāzes direktīvā noteiktā termiņa tās ieviešanai beigām, proti, 2000. gada 10. augustā. Komisija piebilda, ka prasītāja kā valsts uzņēmums nevarēja atsaukties uz faktu, ka Francijas iestādes Pirmo gāzes direktīvu nebija transponējušas valsts tiesiskajā regulējumā paredzētajā termiņā. Līdz ar to Komisija 291. apsvērumā uzskatīja, ka attiecībā uz gāzes piegādi Francijai rīcība, par ko notika izmeklēšana, bija EKL 81. panta pārkāpums, vēlākais sākot no 2000. gada 10. augusta.

311    Šis vērtējums ir jāapstiprina.

312    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 81. un 82. pants attiecas tikai uz pret konkurenci vērstām darbībām, kuras uzņēmumi veic pēc savas iniciatīvas. Ja pret konkurenci vērstu rīcību uzņēmumam uzspiež valsts tiesību akti vai ja to rada tiesību normas, kas izslēdz jebkādu iespēju rīkoties atbilstoši konkurencei, EKL 81. un 82. pants nav piemērojami. Šādā situācijā uzņēmuma autonomā rīcībā, kā to netieši nosaka arī šie noteikumi, nav konkurences ierobežojuma. Turpretī EKL 81. un 82. pants var tikt piemēroti, ja izrādās, ka valsts tiesību akti atstāj iespēju ar uzņēmumu autonomu rīcību traucēt, ierobežot vai izkropļot konkurenci (Tiesas 1997. gada 11. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑359/95 P un C‑379/95 P Komisija un Francija/Ladbroke Racing, Recueil, I‑6265. lpp., 33. un 34. punkts, un 2003. gada 11. septembra spriedums lietā C‑207/01, Altair Chimica, Recueil, I‑8875. lpp., 30. un 31. punkts).

313    Šajā lietā vispirms ir jāatgādina, ka Francijas iestādēm bija pienākums, sākot no Pirmās gāzes direktīvas, kuras mērķis bija radīt gāzes tirgu, kurā darbotos konkurence, transponēšanas termiņa beigām, nepiemērot jebkuru ar to pretrunā esošu tiesību normu. Tostarp Francijas iestādes nebija tiesīgas piemērot šādas tiesību normas prasītājas konkurentiem, kuri vēlējās ienākt Francijas gāzes tirgū. Patiesi, Savienības tiesību pārākums prasa, lai netiktu piemērota jebkura tāda valsts tiesību norma, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, neatkarīgi no tā, vai tā ir tikusi pieņemta pirms vai pēc šīs Savienības tiesību normas (Tiesas 2003. gada 9. septembra spriedums lietā C‑198/01 CIF, Recueil, I‑8055. lpp., 48. punkts).

314    Turklāt ir jāuzsver, ka pie tādām organizācijām, attiecībā pret kurām var atsaukties uz direktīvas noteikumiem, kuriem var būt tieša iedarbība, pieder organizācija, kurai neatkarīgi no tās juridiskās formas ar publiskās iestādes aktu ir uzdots – minētajai iestādei īstenojot kontroli – sniegt pakalpojumus sabiedrības interesēs un kurai šajā sakarā ir plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas ir piemērojamas attiecībās starp privātpersonām (Tiesas 1990. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑188/89 Foster u.c., Recueil, I‑3313. lpp., 18. punkts), tāds bija prasītājas gadījums.

315    Tālāk ir jākonstatē, kā arī to apstrīdētā lēmuma 290. apsvērumā pamatoti ir norādījusi Komisija, ka, sākot no 2000. gada augusta, gāzes piegādātāji varēja ienākt Francijas tirgū un noteikti klienti tika atzīti par tiesīgiem. Turklāt prasītāja atzīst, ka tā, sākot no 2000. gada augusta, izrādīja iniciatīvu pieņemt pārejas regulējumu trešo personu piekļuvei tīklam, kas ļautu pakāpenisku Francijas tirgus atvēršanu konkurencei. Arī Francijas iestādes saistībā ar tiesvedību, kurā tika pieņemts 2002. gada 28. novembra spriedums lietā C‑259/01 Komisija/Francija, (Recueil, I‑11093. lpp., 12. un 13. punkts), paziņoja, ka pārejas regulējums piekļuvei gāzes pārvades un piegādes tīklam, kas bija spēkā no 2000. gada 10. augusta, ļāva tiesīgajiem klientiem Pirmās gāzes direktīvas 18. panta izpratnē piekļūt gāzes tīklam ar pievades līgumiem, kas noslēgti vismaz uz vienu gadu. Šī regulējuma piemērošana esot ļāvusi tiesīgajiem klientiem pārslēgt viņu gāzes piegādes līgumus un pat mainīt piegādātāju. Vienu gadu pēc minētā režīma ieviešanas 14 % no Francijas tirgus tiesīgajiem klientiem esot mainījuši piegādātāju un tirgū esot parādījušies četri jauni saimnieciskās darbības subjekti.

316    Visbeidzot, kā izriet no iekšējās “konspekta” piezīmes, gatavojoties 2001. gada 20. decembra “Pārskata” sanāksmei, kas ir minēta apstrīdētā lēmuma 116. apsvērumā, E.ON Francijā bija atvēris tirdzniecības vietu. Tas tā nebūtu bijis, ja tolaik Francijas tirgus būtu pilnībā slēgts konkurencei. Tāpat no “konspekta” piezīmes, gatavojoties 2004. gada 2. jūlija “Pārskata” sanāksmei, izriet, ka E.ON ir apzināti atturējies no rīcības Francijas tirgū līdz 2003. gada vasarai. Tātad tā aktivitātes neesamība Francijas tirgū, vismaz līdz šim datumam, nebija saistīta ar likumisku ierobežojumu.

317    Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, pat ja 1946. gada likumu formāli vēl varēja uzskatīt par spēkā esošu, sākot no 2000. gada 10. augusta praksē vairs nevarēja uzskatīt, ka ar šo likumu attiecīgajiem uzņēmumiem tiek noteikta pret konkurenci vērsta rīcība vai arī ka ar to ir noteikts tiesiskais ietvars, kas pats par sevi izslēdz jebkādu attiecīgo uzņēmumu konkurējošu rīcību iepriekš 312. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tātad prasītāja kļūdaini apgalvo, ka Komisija nevarēja uzskatīt, pirmkārt, ka apgalvotais pārkāpums sākās 2000. gada 10. augustā un, otrkārt, ka saskaņā ar 1946. gada likumu prasītājai bija ar likumu noteikts monopols gāzes importa un piegādes jomā, jo šī situācija bija saglabājusies nemainīga. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šī prasītājas monopola situācija nesaglabājās nemainīga līdz 2003. gada likuma pieņemšanai, ņemot vērā, ka, sākot no 2000. gada 10. augusta, Francijas iestādēm bija jābūt transponējušām Pirmo gāzes direktīvu un ka prasītāja atzīst, ka tā uzņēmās iniciatīvu, sākot no 2000. gada augusta, pieņemt pārejas regulējumu trešo personu piekļuvei tīklam, kas ļautu pakāpenisku Francijas tirgus atvēršanu konkurencei.

318    Iepriekš minētos secinājumus neatspēko fakts, kas izriet no iepriekš 315. punktā minētā 2002. gada 28. novembra sprieduma lietā Komisija/Francija (21. punkts), ka saimnieciskās darbības subjektu, šajā gadījumā prasītājas, darbības, sākot no 2010. gada 10. augusta, nevarēja uzskatīt par Līguma pienākumu derīgu izpildi. Vienīgais atbilstošais jautājums, lai pārbaudītu, vai šajā lietā ir piemērojams EKL 81. pants, ir tas, vai, sākot no šī datuma, ar 1946. gada likumu bija noteikts veikt attiecīgās pret konkurenci vērstās darbības vai arī ar šis likums bija tiesiskais ietvars, kas pats par sevi izslēdza jebkādu konkurējošas rīcības iespēju. Savukārt, kā tas izriet no iepriekš minētā, tas tā nebija šajā lietā. Katrā ziņā tāda ekonomiska vienība, kas kā prasītāja atrodas valsts kontrolē, nevar pamatoties uz to, ka valsts nav pildījusi tai no LESD izrietošos pienākumus, lai attaisnotu pret konkurenci vērstu rīcību, kas ir aizliegta ar minēto līgumu.

319    Tāpat ir jānoraida prasītājas arguments, ka “tirgus atvēršana”, ko tā īstenoja, sākot no 2000. gada augusta, nevar tikt pielīdzināta ar likumu noteiktā monopola beigām, vai arguments, ka likumdevējs nebija apstiprinājis ieviesto TPT pārejas regulējumu. Patiesībā Komisijai Francijas gāzes tirgus bija jāizvērtē objektīvā, nevis tikai teorētiskā veidā, lai pārbaudītu, vai, neskatoties uz formālo ar likumu noteiktā monopola, kas bija paredzēts 1946. gada likumā, saglabāšanu, šis likums bija tāds, kas varēja liegt jebkādas konkurences pastāvēšanu tirgū. Šo pasākumu, kas ļāva atvērt tirgu, izcelsme un veids nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma 290. pantā ietverto konstatējumu, ka Francijas tirgū faktiski varēja tikt īstenota konkurence.

320    Tāpat pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nav nekā “paradoksāla” tajā, ka Komisija ir pamatojusies uz faktu, ka prasītājas konkurenti varēja veikt piegādes tiesīgajiem klientiem Francijā, sākot no 2000. gada 10. augusta, kaut arī šī situācija radās pašas prasītājas rīcības dēļ. Tāpat prasītāja kļūdaini uzskata, ka iepriekš minētais faktiski nozīmē to sodīt par piedalīšanos liberalizācijā un ka tas ir pretrunā Savienības mērķiem un konkurences politikai. Turklāt šajā lietā tas ir attiecīgais nolīgums un saskaņotās darbības, par ko Komisija piemēroja sodu, nevis fakts, ka prasītāja, sākot no 2000. gada 10. augusta, piedalījās daļējā un ierobežotā Pirmās gāzes direktīvas ieviešanā. Katrā ziņā prasītājai saskaņā ar iepriekš 313. punktā minēto judikatūru bija jāpiedalās Pirmās gāzes direktīvas ieviešanā, ko tā, kaut arī nepilnīgi, veica ar savu rīcību, sākot no 2000. gada 10. augusta.

321    Turklāt, kā to arī apgalvo prasītāja, no judikatūras izriet, ka saskaņā ar tiesiskās drošības principu uzņēmumam nevar piemērot administratīvu vai kriminālu sodu par jau notikušu rīcību, ja šī rīcība bija noteikta ar valsts likumu, izslēdzot iespēju, ka konkurenci var traucēt, ierobežot vai izkropļot ar uzņēmumu autonomu rīcību (šajā ziņā skat. iepriekš 313. punktā minēto spriedumu lietā CIF, 53. punkts). Tomēr šo judikatūru nevar piemērot šajā lietā, jo, kā tas jau tika norādīts, neskatoties uz formālu 1946. gada likuma paturēšanu spēkā, faktiski bija iespējama konkurence, kuru var traucēt. Turklāt ar šo likumu nebija noteikta tāda rīcība kā šajā lietā.

322    Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka pirms Pirmās gāzes direktīvas ieviešanas tiesiskais un administratīvais regulējums nesniedza pietiekamas tiesiskās drošības garantijas jauniem konkurentiem, arī tas ir jānoraida, jo, kā jau tika konstatēts, neskatoties uz 1946. gada likuma paturēšanu spēkā, jaunienācēju konkurējoša rīcība nebija pilnībā izslēgta un E.ON apzināti atturējās no rīcības Francijas tirgū līdz 2003. gada vasarai. Turklāt no iepriekš 313. punktā minētās judikatūras skaidri izriet, ka, sākot no 2000. gada 10. augusta, 1946. gada likuma noteikumi vairs nebija piemērojami tādiem ārvalstu operatoriem, kuri vēlējās piegādāt gāzi uz Franciju, piemērojot Pirmās gāzes direktīvas beznosacījuma un precīzos noteikumus. Šādos apstākļos nevar pamatoties uz apgalvoto juridisko nedrošību, kas pastāvēja pirms efektīvas Pirmās gāzes direktīvas transponēšanas, lai attaisnotu attiecīgo uzņēmumu rīcību. Šajā ziņā turklāt ir jānorāda, ka tāda izmēra operatoram kā E.ON bija nepieciešamie līdzekļi, lai, sākot no 2000. gada 10. augusta, gūtu sev labumu no liberalizācijas, atsaucoties uz direktīvas tiešo iedarbību pat netransponēšanas Francijas tiesiskajā regulējumā gadījumā. Turklāt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 290. apsvēruma, E.ON piegādāja gāzi uz Beļģiju pēc Pirmās gāzes direktīvas transponēšanas termiņa beigām un pirms pasākumu par tās transponēšanu pieņemšanas. Tāpat pretēji tam, ko var secināt no prasītājas argumentiem, Komisija nav pārmetusi E.ON, ka tas ir attīstījies Francijas tirgū tikai pēc 2003. gada janvāra, taču tā vienīgi pārmeta attiecīgajiem uzņēmumiem, ka tie ir noslēguši nolīgumu par tirgu sadali, kas ir pretrunā EKL 81. pantam.

323    No iepriekš minētā izriet, ka Komisija varēja konstatēt, ka attiecīgie uzņēmumi ir pārkāpuši EKL 81. pantu attiecībā uz Franciju laikposmā starp 2000. gada 10. augustu un 2003. gada janvāri. Līdz ar to Komisija nav pārkāpusi šo tiesību normu, šajā lietā nosakot 2000. gada 10. augustu par pārkāpuma sākuma datumu Francijas tirgū.

324    Tātad trešā daļa ir jānoraida un līdz ar to trešais pamats ir jānoraida pilnībā.

4.     Ceturtais pamats par kļūdu faktos un kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot EKL 81. pantu attiecībā uz nolīguma un/vai saskaņotas darbības pastāvēšanu starp attiecīgajiem uzņēmumiem pēc 2004. gada augusta

325    Šis pamats, kas ir celts vēl pakārtotāk un ar kuru prasītāja apgalvo, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi nolīguma un/vai saskaņotas darbības pastāvēšanu starp attiecīgajiem uzņēmumiem pēc 2004. gada 13. augusta, ir iedalīts trīs daļās, no kurām pirmā ir par EKL 81. panta pārkāpumu, jo attiecīgo uzņēmumu starpā nebija saskaņotas gribas ar mērķi piemērot pavadvēstules pēc 2004. gada augusta, otrā daļa ir par EKL 81. panta pārkāpumu acīmredzami kļūdaina attiecīgo uzņēmumu starpā notikušo sanāksmju un sarakstes pēc 2004. gada augusta vērtējuma dēļ, un trešā daļa, kas ir izvirzīta pakārtoti, ir par EKL 81. panta, noteikumu par pierādījumu savākšanu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, jo nav pierādījumu par pārkāpuma pastāvēšanu Francijas tirgū pēc 2004. gada augusta.

326    Pirms šo daļu pārbaudes ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 81. un 82. pantā izveidotais konkurences režīms ir ieinteresēts nolīgumu vai visu tiem pielīdzināmo saskaņošanas vai koordinācijas formu ekonomiskajos rezultātos, nevis to juridiskajā formā. Līdz ar to tādu aizliegtu vienošanos gadījumā, kas vairs nav spēkā, lai būtu piemērojams EKL 81. pants, pietiek ar to, ka tās saglabā savas sekas pēc to formālās izbeigšanas. No tā izriet, ka pārkāpuma ilgums nav jāvērtē, balstoties uz laikposmu, kurā spēkā ir nolīgums, bet gan balstoties uz laika periodu, kurā uzņēmumi, kuriem izvirzīta apsūdzība, ir veikuši tādas darbības, kas ir aizliegtas ar EKL 81. pantu (skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 187. punkts un tajā minētā judikatūra).

327    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 299. apsvērumā uzskatīja, ka pārkāpums beidzās tad, kad attiecīgie uzņēmumi faktiski izbeidza piemērot vēstules Direktion I un Direktion G, kā arī līgumtiesisko ierobežojumu, kas neļāva prasītājai izmantot MEGAL gāzesvada izejas punktus Vācijā, lai piegādātu gāzi klientiem. Pat ja šīs vēstules oficiāli tika atceltas ar 2004. gada nolīgumu, Komisija apstrīdētā lēmuma 300. apsvērumā uzskatīja, ka attiecīgais līgumtiesiskais ierobežojums izbeidzās agrākais tikai 2005. gada septembrī. Komisija ņēma vērā faktu, ka 2005. gada 9. septembra pagaidu nolīgums ļāva prasītājai tirgot MEGAL gāzesvada pārvades kapacitātes, sākot no 2005. gada 1. oktobra, un ka 2005. gada nolīgums stājās spēkā 2005. gada 13. oktobrī. Turklāt Komisija tajā pašā apsvērumā norāda, ka vienlaikus, tikai sākot no 2005. gada oktobra, prasītājas tirdzniecības apjomi gāzei no šī gāzesvada klientiem ar adresi Vācijā būtiski sāka pārsniegt apjomus, ko šis uzņēmums iepirka saistībā ar GIP. Līdz ar to Komisija uzskatīja, ka ir piemērojams EKL 81. pants, ņemot vērā, ka saskaņotā darbība turpinājās arī pēc MEGAL nolīguma izbeigšanas un turpināja radīt sekas līdz pat tā aizstāšanas brīdim.

328    No tā izriet, ka Komisija uzskatīja, ka pārkāpums tika turpināts pēc 2004. gada nolīguma, pamatojoties ne tikai uz pierādījumu elementiem, kuri rāda, ka attiecīgie uzņēmumi, neskatoties uz formālo pavadvēstuļu atcelšanu, turpināja tās piemērot, bet arī uz faktu, ka MEGAL nolīguma 2. pielikumā ietvertie līgumtiesiskie ierobežojumi, kas liedza prasītājai izmantot MEGAL gāzesvada izejas punktus Vācijā, joprojām bija spēkā pēc 2004. gada nolīguma.

329    Šī pamata dažādās daļas ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

a)     Par pirmo daļu

330    Saistībā ar pirmo daļu prasītāja norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts EKL 81. pants, jo attiecīgo uzņēmumu starpā nebija saskaņotas gribas ar mērķi piemērot pavadvēstules pēc 2004. gada augusta.

331    Šajā ziņā prasītāja būtībā izvirza divus iebildumus, no kuriem pirmais ir par acīmredzamu kļūdu vērtējumā un otrais – par pierādījuma spēka neesamību Komisijas sniegtajiem pierādījumiem.

–       Par pirmo iebildumu

332    Prasītāja uzsver, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz tās dalību GIP, it īpaši uzskatot, ka fakts, ka tā ir pārdevusi gāzi Vācijas dienvidos, nav pietiekams, lai pierādītu tirgu sadales neesamību.

333    Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tas, ka, sākot no 2004. gada oktobra, Vācijā tika pārdota gāze no MEGAL gāzesvada, pats par sevi nav pierādījums tam, ka pavadvēstules vairs netika uzskatītas par saistošām. Ir jāatgādina, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 73. apsvēruma, ka [konfidenciāla informācija]. Tātad, kā to norādījusi Komisija, prasītāja Vācijā, sākot no 2003. gada, pārdeva gāzi tikai ierobežotā apmērā. Turklāt gāzes pārdošanas apjomi no MEGAL gāzesvada, kas sākās tikai 2004. gadā, veidoja relatīvi mazu daļu (vai, kā to ir norādījusi Komisija apstrīdētā lēmuma 101. apsvērumā – “relatīvi niecīgu” daļu) no visiem pārdošanas apjomiem Vācijā, un tos, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nevar uzskatīt par nozīmīgiem. Patiesībā starp 2004. un 2005. gadu [konfidenciāla informācija]. Visbeidzot no apstrīdētā lēmuma 101. apsvēruma izriet, ka gāzes apjomi no MEGAL gāzesvada, kurus prasītāja pārdeva Vācijā laikposmā no 2004. gada līdz 2005. gada septembrim, bija pirkti gandrīz vienīgi no E.ON saistībā ar GIP, kurus obligāti bija jāpārdod saskaņā ar Vācijas iestāžu lēmumu, ar kuru tika atļauta E.ON un Ruhrgas apvienošanās.

334    Ņemot vērā visas šīs iezīmes, no MEGAL gāzesvada pārdotā gāze nenoliedzami ļauj pierādīt, ka pastāvēja komercdarījumi, kā to ir apgalvojusi prasītāja. Tomēr šī pārdošana pati par sevi neļauj pierādīt, ka pavadvēstulēm nebija saistoša spēka. Turklāt dokumentārie pierādījumi būtībā pierāda, kā Komisija to ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 102. apsvērumā, ka prasītāja uzskatīja, ka tai nav tiesību pārdot gāzi lielākos apjomos par tiem, kurus tā bija ieguvusi saistībā ar GIP, ar E.ON noslēgto līgumtiesisko noteikumu dēļ (skat. tostarp tālāk 337.?339. punktu). Attiecībā uz argumentu, ka Komisijai būtu vajadzējis ņemt vērā prasītājas izteiktos piedāvājumus, pietiek atgādināt, ka jebkurā gadījumā ar tiem vien nevar pierādīt konkurences pastāvēšanu (skat. iepriekš 196. punktu), un tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka pati prasītāja savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir atzinusi, ka neviens no tās minētajiem piedāvājumiem nav noslēdzies ar darījuma noslēgšanu. Attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā faktu, ka gāzes piegādes, kas tika veiktas pēc 2005. gada septembra, daļēji atbilda līgumiem, kuri tika noslēgti, sākot no 2004. gada, ir jānorāda uz apsvērumiem, kas ir minēti tālāk 350. punktā.

335    Otrkārt, arguments par to, ka Komisija neesot paskaidrojusi, kādēļ apstāklis par aktīvu dalību GIP un saistībā ar to iegādātās gāzes izmantošanu, lai to pārdotu tālāk Vācijā, nav pierādījums par aizliegtas vienošanās neesamību, ir nelietderīgs, jo Komisijas uzdevums ir pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu, nevis tā nepastāvēšanu. Katrā ziņā dalība GIP nevar pierādīt nolīguma par tirgus sadali neesamību, jo apstāklim, ka prasītāja ir brīvi izvēlējusies piedalīties GIP un izmantot saistībā ar šo dalību iegādātos gāzes daudzumus, lai attīstītos Vācijas dienvidos, šajā ziņā nav nozīmes. Iesākumā ir jāatgādina, ka gāze, ko prasītāja pārdeva Vācijā saistībā ar GIP, nav attiecīgā pārkāpuma priekšmets šajā lietā, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 346. apsvēruma. Tālāk gan no prasītājas pārdošanas analīzes, gan no dokumentārajiem pierādījumiem izriet, ka faktiski tā ir ierobežojusi savu darbību tikai saistībā ar GIP iegādāto gāzes daudzumu. Tātad prasītājai nebija ievērojami lielāki pārdošanas apjomi virs minētajiem apjomiem. Tas tātad norāda, ka, neskatoties uz tās dalību GIP, tā tupināja ievērot līgumtiesiskos ierobežojumus, kas bija noteikti MEGAL nolīgumā. Turklāt no 2004. gada 29. marta “Pārskata” sanāksmes E.ON iekšējā protokola izriet, ka prasītāja vēlējās piedalīties GIP, baidoties no tā, ka Krievijas gāze varētu nonākt sliktās rokās un tādējādi radīt lielāku konkurenci.

336    Savukārt attiecībā uz prasītājas argumentu, ka gāzes apjomi, ko tā pārdeva no MEGAL gāzesvada, esot pārsnieguši tos daudzumus, kas tika iegādāti saistībā ar GIP, tas ir jānoraida, jo, kaut arī Komisija šo faktu nav apstrīdējusi, tā, kā to ir atzinusi arī prasītāja, apstrīdētā lēmuma 113. apsvērumā ir norādījusi, ka šie pārdošanas apjomi ievērojami nepārsniedza GIP apjomus. Katrā ziņā, pat ja prasītājas pārdošanas apjomi varēja būt nedaudz lielāki par tiem, kas tika iegādāti saistībā ar GIP, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 101. apsvērumā ietvertās tabulas, ar to, ņemot vērā niecīgo attiecīgo atšķirību, nevar pierādīt, ka prasītāja neuzskatīja, ka pavadvēstules tai ir saistošas.

337    Treškārt, neviens fakts neļauj pierādīt, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 102. apsvērumā būtu kļūdaini apgalvojusi, pamatojoties uz prasītājas 2004. gada 21. jūlija e‑pastu, kura saturs ir atgādināts iepriekš 189. punktā, ka prasītāja uzskatīja, ka tai nav tiesību ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada ar E.ON noslēgto līgumtiesisko noteikumu dēļ. Tādējādi nekas neļauj uzskatīt, kā to apgalvo prasītāja, ka neiespējamība ņemt gāzi no šī gāzesvada, izņemot apjomus, kas tika iegādāti saistībā ar GIP, ir izskaidrojama ar [konfidenciāla informācija]. Precīzāk attiecībā uz prasītājas argumentu, ka tās attīstību Vācijas dienvidos bremzēja tehniski iemesli [konfidenciāla informācija], kaut arī tādu nebija saistībā ar GIP, ir jānorāda, ka šādi iemesli nav norādīti attiecīgajā e‑pastā, lai attaisnotu prasītājas izteikto viedokli.

338    Šādos apstākļos ir jāuzsver, ka fakts, ka šajā e-pastā nav minētas pavadvēstules, nav izšķirošs, jo Komisija turklāt nemaz nav apgalvojusi, ka tas tā bija. Apstāklis, ka šajā e-pastā ir norādīts, ka, kamēr nav noslēgts visaptverošs nolīgums par MEGAL gāzesvadu, ir izslēgta šī gāzesvada izejas punktu izmantošana, izņemot tos, kuri ir uzskaitīti šajā e-pastā, un fakts, ka šajā e-pastā ir izklāstīti nosacījumi, lai apgādātu klientus Vācijas dienvidos no šī gāzesvada, turpretī ir norāde par to, ka aprakstītā situācija atbilst tai, kura izrietēja no jau spēkā esošā MEGAL nolīguma [konfidenciāla informācija].

339    Visbeidzot ir jānorāda, ka prasītājas 2004. gada 10. maija piezīme, kas ir minēta apstrīdētā lēmuma 98. zemsvītras piezīmē, apstiprina Komisijas apgalvojumu, kas ir ietverts apstrīdētā lēmuma 102. apsvērumā. No tā izriet, ka attiecībā uz MEGAL gāzesvada ieejas un izejas punktiem prasītājai bija tiesības ņemt gāzi, kas tika pārdota izsolēs (un tikai no izsolēm šajā laikposmā), no jebkura šī gāzesvada ieejas vai izejas punkta. Šī piezīme turklāt skaidri norāda uz to, ka gāzes pievadi [konfidenciāla informācija] līdz gala klientiem Vācijā caur šī gāzesvada izejas punktu tolaik nebija īstenojama, jo prasītājas rīcībā nebija šādu izejas punktu šī gāzesvada rietumos.

340    Ceturtkārt, ir jākonstatē, ka Komisija, lai raksturotu pārkāpumu, nav balstījusies uz gāzes izcelsmes valsti. No apstrīdētā lēmuma 199. apsvēruma izriet, ka attiecīgais pārkāpums attiecas uz tās gāzes piegādēm, kas tiek pārvadīta pa MEGAL gāzesvadu, un nav minētas nekādas norādes par gāzes izcelsmi. Tāpat apstrīdētā lēmuma 349. apsvērumā Komisija norāda, ka ar pārkāpumu saistītā pārdošana ir tās gāzes pārdošana, kuru E.ON un prasītāja ir pārvadījuši, izmantojot MEGAL gāzesvadu, un pārdevuši klientiem Vācijā un tiesīgajiem klientiem Francijā, izņemot tos gāzes pārdošanas apjomus, kurus veica E.ON saistībā ar GIP gāzei, kura bija jāpiegādā uz Vaidhausu, un izņemot tos gāzes pārdošanas apjomus, kurus prasītāja iegādājās saistībā ar iepriekš minēto GIP, lai to piegādātu uz Vaidhausu. [konfidenciāla informācija] Šādos apstākļos ir jānoraida prasītājas arguments, ka Komisija ir nonākusi pretrunā, konstatējot pārkāpumu [konfidenciāla informācija]. Tas pats attiecas arī uz prasītājas argumentu, ka Komisija nav paskaidrojusi, kādā apmērā gāzes izcelsme varētu ietekmēt minētā pārkāpuma kvalifikāciju.

341    Visbeidzot attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka Komisijas argumentācija nozīmē to, ka pavadvēstules būtu jāuzlūko labākajā gadījumā kā galamērķa klauzula [konfidenciāla informācija], pietiek konstatēt līdzīgi Komisijai, ka šāda klauzula ir kvalificējama kā vertikāls nolīgums, kas parasti tiek noslēgts starp piegādātāju un tā klientu saistībā ar gāzes piegādes līgumu, kurā ir noteikts aizliegums klientam pāreksportēt no piegādātāja nopirkto gāzi, kaut arī nolīgums šajā lietā ir horizontāls nolīgums, kas ir noslēgts starp diviem piegādātājiem saistībā ar gāzes pārvades infrastruktūras izbūvi ar mērķi ierobežot gāzes, kas tiek pārvadīta pa šo infrastruktūru, pārdošanu vienam otra teritorijā. Tātad attiecīgais apgalvojums ir jānoraida.

342    No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmais iebildums ir jānoraida.

–       Par otro iebildumu

343    Prasītāja apstrīd pierādījuma spēku Komisijas sniegtajiem pierādījumiem par to, ka pēc 2004. gada augusta aizliegums ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada palika spēkā. Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav sniegusi precīzus un savstarpēji sakrītošus pierādījumus to apgalvojumu atbalstam, saskaņā ar kuriem, neskatoties uz 2004. gada nolīgumu, attiecīgie uzņēmumi turpināja piemērot pavadvēstules pēc šī datuma.

344    Pirmkārt, attiecībā uz MEGAL nolīguma 2. pielikumu ir jāatgādina, ka minētajā pielikumā bija noteikti ieejas un izejas punkti, kurus MEGAL gāzesvadā varēja izmantot attiecīgie uzņēmumi. Attiecībā uz prasītāju šī pielikuma 2.1. punktā tai bija piešķirts tikai viens izejas punkts, kas atradās uz Francijas un Vācijas robežas, visiem gāzes daudzumiem, kas tai tiek pārvadīti, ja vien attiecīgie uzņēmumi nevienojas citādi. Šajā pielikumā tātad prasītājai nebija piešķirts izejas punkts Vācijā un tātad tā nevarēja ņemt gāzi, kas paredzēta Vācijas klientiem no MEGAL gāzesvada. Savukārt neviens pierādījums neļauj uzskatīt, ka attiecīgais pielikums tika atcelts vai ka būtu zudis tā priekšmets 2004. gada nolīguma dēļ, ne arī pierādīt, ka šis nolīgums bija šī pielikuma līgumtiesisks grozījums, par kuru ir vienojušies attiecīgie uzņēmumi. Kā ir norādījusi Komisija apstrīdētā lēmuma 107. apsvērumā, 2004. gada nolīgumā nav minēts MEGAL nolīguma 2. pielikums, ko neapstrīd arī prasītāja. No 2004. gada nolīguma teksta tieši izriet, ka tas attiecas tikai uz noteiktām pavadvēstulēm, un nekas nav minēts par pārējiem MEGAL nolīguma vai tā pielikumu noteikumiem. Turklāt prasītāja nesniedz nevienu pierādījumu, kas ļautu atspēkot iepriekš minētajā apsvērumā ietverto Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru, ja attiecīgie uzņēmumi būtu gribējuši 2004. gada nolīgumā atrisināt jautājumu par MEGAL nolīguma 2. pielikumu, tad tie to būtu tiešā veidā arī izdarījuši. Savukārt attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka attiecīgie uzņēmumi esot atzinuši jau sākot no 2001. gada un vēlāk 2004. gada nolīgumā, ka vēstule Direktion I ir “spēkā neesoša”, kurā, kā apgalvo prasītāja, bija ietverts noteikums, kas bija līdzīgs minētajam pielikumam, taču, tā kā tas nav tieši minēts attiecībā uz minēto pielikumu (tostarp 2002. gada 7. februāra faksā vai 2004. gada nolīgumā), tad no tās nevar secināt, ka šis pielikums bija novecojis. Tātad ir jānoraida prasītājas argumenti saistībā ar attiecīgo pielikumu.

345    Otrkārt, attiecībā uz 2004. gada 23. augusta rakstu presē, kas ir minēts apstrīdētā lēmuma 108. apsvērumā, iesākumā ir jānorāda, ka tas ir tikai viens no pierādījumu elementiem, uz kuriem Komisija ir balstījusi savu analīzi, atbilstoši kurai prasītāja pēc 2004. gada nolīguma uzskatīja, ka tai nebija tiesību ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada ar E.ON noslēgto līgumtiesisko noteikumu dēļ. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 111. un 112. apsvēruma, Komisija turklāt ir pamatojusies uz prasītājas 2005. gada janvāra iekšējo piezīmi, uz prasītājas attīstības plānu Vācijā, kā arī uz tās rīcību.

346    Tālāk ir jākonstatē, ka 2004. gada 23. augusta raksts ir no specializēta preses izdevuma, kas atstāsta prasītājas tirdzniecības direktora Vācijā teikto un satur ļoti precīzus faktus attiecībā uz ierobežojumiem, kādi ir prasītājas iespējām ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada. No šī raksta turklāt izriet, ka šī raksta tapšanas brīdī prasītāja vēl nebija panākusi galīgo vienošanos ar E.ON attiecībā uz iespēju ņemt gāzi no minētā gāzesvada un ka prasītājas iespējas ņemt gāzi no šī gāzesvada bija ierobežotas. Šajā preses rakstā ir precizēts, ka prasītāja varēja ņemt gāzi jebkurā vietā, kur tas ir iespējams, balstoties uz kopīgu spēkā esošo noteikumu interpretāciju. Šādos apstākļos attiecīgā preses raksta pierādījuma spēku nevar uzskatīt par vāju vai nekādu un Komisija varēja lietderīgi pamatoties uz šo dokumentu, lai rastu apstiprinājumu tās apgalvojumam, ka daži pierādījumu elementi rāda, ka prasītāja uzskatīja, ka tai nav tiesību ņemt gāzi no šī paša gāzesvada tās līgumtiesisko attiecību ar E.ON dēļ. Attiecībā uz faktu, ka attiecīgais preses raksts ir publicēts tikai desmit dienas pēc 2004. gada nolīguma, tas nav tieši atbilstošs, jo personai, kuras teiktais ir atstāstīts, ņemot vērā tās amatu, katrā ziņā un precīzi bija zināms par situāciju saistībā ar attiecīgo gāzesvadu.

347    Visbeidzot prasītāja kļūdaini apgalvo, ka Komisija ir atteikusies ņemt vērā 2004. gada 26. augusta vēstuli, ar kuru E.ON reaģēja uz attiecīgo rakstu un atgādināja, ka vēstule Direktion I ir novecojusi. Komisija apstrīdētā lēmuma 110. apsvērumā norādīja, ka šī vēstule tika aplūkota minētā lēmuma 4.3.1. punktā saistībā ar plašāko E.ON argumentu, ka prasītājai bija atļauts ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada Vācijā. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 149. apsvērumā, kas ir minēts šī lēmuma 4.3.1. punktā, Komisija norāda, ka apgalvojumam par to, ka E.ON ir piekritusi prasītājas tiesībām ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada, runā pretī pierādījums, ka prasītāja gan uzņēmuma iekšienē, gan, izsakot publiskus paziņojumus, uzskatīja, ka tai nav tiesību ņemt gāzi virs apjomiem, kas ir iegādāti saistībā ar GIP. Ir jāuzskata, ka šādā veidā Komisija netieši, bet katrā ziņā atbild uz argumentāciju, kas ir pamatota ar E.ON 2004. gada 26. augusta vēstuli. Savukārt attiecībā uz prasītājas argumentiem par to, ka 2004. gada 26. augusta vēstule pierādot saskaņotas gribas neesamību starp attiecīgajiem uzņēmumiem, ka pavadvēstuļu “pamešana novārtā” nav saistīta ar 2005. gada nolīgumu un ka prasītājas grūtības pārdot gāzi radās ar viņas gribu nesaistītu šķēršļu dēļ, pietiek konstatēt, ka tiem runā pretī citi pēc minētās vēstules vēlāk radušies pierādījumi (skat. ir īpaši dokumentus, kas ir minēti tālāk 349., 361. un 362. punktā), kā arī prasītājas rīcība tirgū (skat. tālāk 350. punktu), kas pierāda, ka attiecīgais pārkāpums tika turpināts pēc 2004. gada nolīguma, un minētie argumenti līdz ar to ir jānoraida. Turklāt, kaut arī no šīs vēstules izriet, ka E.ON vairākkārt apstiprināja, ka prasītājai ir tiesības ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada, [konfidenciāla informācija], kas norāda, ka praksē prasītājas iespējas ņemt gāzi Vācijā šajā laikā joprojām bija mazākais ierobežotas. Visbeidzot, kā to ir norādījusi Komisija, no šī dokumenta skaidri izriet, ka E.ON apgalvoja prasītājai, ka nav konstruktīvi publiski izpaust aprakstu vai sarunas par iespējām ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada, kas rāda, ka E.ON mērķis galvenokārt bija likt saprast prasītājai, ka par šo tēmu labāk neizteikt publiskus paziņojumus.

348    Tātad prasītājas argumenti par attiecīgo preses rakstu ir jānoraida.

349    Treškārt, attiecībā uz prasītājas attīstības plānu Vācijai tā 2005. gada 2. septembra versijā no tā izriet, ka līgumtiesisku iemeslu dēļ prasītāja nevarēja ņemt gāzi no dažādiem MEGAL gāzesvada izejas punktiem, ne arī tieši pārdot tās rīcībā esošās pārvades kapacitātes. Gaidāmā jaunā nolīguma noslēgšana ar E.ON par cauruļvada ekspluatāciju varētu mainīt šo situāciju. Šajā ziņā, pat ja šo faktu pieņemtu par apstiprinātu, tad tas, ka šis attīstības plāns bija tikai projekta stadijā, kā to apgalvo prasītāja, nevar atspēkot tā satura pareizumu, kuru izstrādāja pašas prasītājas dienesti, un tātad arī tā pierādījuma spēku. Tas pats attiecas uz prasītājas apgalvojumu, ka šis dokuments uzņēmuma iekšienē nav atjaunināts un pārbaudīts jau vairākus gadus. Turklāt šim apgalvojumam, šķiet, runā pretī fakts, ka šajā dokumentā ir skaidri norādīts, ka runa ir par tā “2005. gada 2. septembra” versiju. Turklāt prasītāja nav iesniegusi nevienu galīgu dokumentu ar atjauninātu un pārbaudītu saturu, kas atšķirtos no tā, uz kuru atsaucas Komisija.

350    Ceturtkārt, attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, kas ir ietverts apstrīdētā lēmuma 300. apsvērumā, saskaņā ar kuru prasītājas pārdotā gāze no MEGAL gāzesvada klientiem ar dzīvesvietu Vācijā būtiski pārsniedza apmērus, ko prasītāja bija iegādājusies saistībā ar GIP, tikai sākot no 2005. gada oktobra, ir jānoraida prasītājas arguments, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ņemot vērā šo faktu, lai noteiktu pārkāpuma beigu datumu. Izņemot faktu, ka prasītāja uzskata, ka Komisija ir bez pamatota attaisnojuma noraidījusi alternatīvus izskaidrojumus, saskaņā ar kuriem pārdošanu Vācijā raksturoja pieaugums oktobrī un 2005. gada oktobrī uzsāktās piegādes sekoja ilgu laiku pirms šī datuma noslēgtajiem piegādes līgumiem, prasītāja neizvirza nevienu argumentu, lai pierādītu acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Savukārt, lai secinātu, ka pastāv šāda kļūda, prasītājai ir jāsniedz pierādījumi, kas ļauj uzskatīt, ka Komisijas argumenti ir kļūdaini, ko tā šajā lietā nav izdarījusi. Katrā ziņā Komisija ir atbildējusi uz prasītājas izvirzītajiem izskaidrojumiem. Apstrīdētā lēmuma 302. apsvērumā Komisija ir norādījusi, atbildot uz paskaidrojumu par gāzes gadu struktūru, ka prasītāja zināja, ka visi uz gadu noslēgtie piegādes līgumi stājās spēkā oktobrī un ka tā saprātīgi varēja paredzēt jaunu nolīgumu ar E.ON. Prasītāja nav izvirzījusi tiešus argumentus, lai atspēkotu šo apgalvojumu. Komisija turklāt apstrīdētā lēmuma 113. apsvērumā norādīja, ka, pat ja prasītāja iepriekš bija parakstījusi piegādes līgumus ar klientiem, tomēr faktiski tā neņēma gāzi no gāzesvada pirms 2005. gada oktobra un līdz ar to bija ievērojusi aizliegumu ņemt gāzi no MEGAL Vācijā. Šis apgalvojums ir jāapstiprina, jo, kā tika norādīts iepriekš, līdz 2005. gada oktobrim gāzes apjomi, ko prasītāja pārdeva Vācijā no MEGAL gāzesvada, bija niecīga daļa no patēriņa Vācijā un tā tikai ļoti ierobežotā veidā pārsniedza tos gāzes apjomus, kas bija iegādāti saistībā ar GIP, kurus E.ON bija pienākums pārdot.

351    No tā izriet, ka otrais iebildums ir jānoraida un līdz ar to – arī pirmā daļa.

b)     Par otro daļu

352    Šajā daļā prasītāja apstrīd Komisijas vērtējumu, ko tā sniedza par sanāksmēm un saraksti pēc 2004. gada nolīguma. Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pilnīgi kļūdaini interpretējusi attiecīgo uzņēmumu starpā notikušās sanāksmes un saraksti pēc 2004. gada nolīguma. Šajā ziņā tā izvirza piecus argumentus.

353    Pirmām kārtām, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka E.ON pēc 2004. gada nolīguma turpināja žēloties par konkurenci, ko prasītāja īstenoja Vācijā, iesākumā ir jānorāda, ka Komisija nav uzskatījusi, kā to var noprast no prasītājas argumentiem, ka šis fakts neļāva noraidīt nolīguma un/vai saskaņotas darbības pastāvēšanu, lai turpinātu piemērot pavadvēstules. Apstrīdētā lēmuma 130.?136. apsvērumā Komisija būtībā ir vienīgi ņēmusi vērā šo faktu citu vidū, lai pēc būtības pierādītu, ka pastāvēja slepena noruna, tostarp sarakste starp uzņēmumiem, kas drīzāk liecināja par saskaņotu darbību, nevis konkurenci pēc 2004. gada nolīguma.

354    Tālāk ir jākonstatē, ka šādas sūdzības pašas par sevi nav pietiekamas, lai izslēgtu, ka pastāv aizliegta vienošanās. Tieši otrādi, kā to būtībā apgalvo Komisija, ja pirms pret konkurenci vērstā nolīguma starp abiem konkurējošajiem uzņēmumiem nepastāvētu nolīgums par tirgu sadali, tad vienam no šiem uzņēmumiem nebūtu pamata regulāri notiekošajās sanāksmēs sūdzēties par konkurenci, ko tās teritorijā rada otrs uzņēmums. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 195. apsvēruma, detalizēti pierādījumi par domstarpībām attiecībā uz tēmām, kuras nebūtu jāapspriež konkurentu starpā vidē, kuru raksturo konkurence, rāda, ka attiecīgie uzņēmumi rīkojās kopīgas nostājas ietvaros pat tad, kad dažos gadījumos tie viens otru apsūdzēja šīs pozīcijas neievērošanā.

355    Apstāklis, uz ko atsaucas prasītāja, ka daži pierādījumi pierāda, ka pastāvēja intensīva konkurence, nevar atspēkot iepriekš minētos apsvērumus. Patiesībā aizliegtas vienošanās neievērošanas fakts nekādi negroza tās esamību (skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 74. punkts un tajā minētā judikatūra). Katrā ziņā ir jākonstatē, ka, pat ja pieņemtu, ka šāda konkurence pastāv, attiecīgie uzņēmumi tomēr savstarpēji sūdzējās par pārdošanas faktu vai piemērotajām cenām un reaģēja uz šīm sūdzībām, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 123., 124. un 130.?136. apsvēruma.

356    Turklāt, kaut arī, kā tas izriet no prasītājas 2005. gada 9. februāra piezīmes, E.ON apsūdzēja prasītāju, ka tā “nosit” gāzes cenu Vācijā un gūst peļņu no cenu starpības [konfidenciāla informācija], lai piesaistītu jaunus klientus, kas varētu pierādīt, ka prasītāja īstenoja zināma veida konkurējošu darbību Vācijā, tā tomēr uzskatīja, ka “pie šī jautājuma ir jāstrādā”. Savukārt normālas konkurences situācijā uzņēmums neiecerētu “strādāt” pie sava konkurenta apsūdzībām attiecībā uz savām cenām. Tas tātad pierāda, ka prasītājai bija nolūks sniegt atbildi uz E.ON bažām.

357    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tad, ja saimnieciskās darbības subjekts ņem vērā tam adresētās cita subjekta sūdzības par konkurenci, ko šim pēdējam rada pirmā subjekta apgrozībā laistie produkti, tad ieinteresēto personu uzvedība ir kvalificējama kā saskaņotas darbības (skat. iepriekš 211. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Suiker Unie u.c./Komisija, 283. punkts). Tātad šajā lietā ir jāuzskata, ka, norādot, ka tā “strādās pie šī jautājuma” attiecībā uz E.ON sūdzībām par tās Vācijā praktizētajām cenām, kā arī 2005. gada aprīlī sagatavojot piezīmi pēc E.ON sūdzībām par tarifu pozīcijām saistībā ar pārdošanu valsts uzņēmumiem, prasītāja ir ņēmusi vērā minētās sūdzības iepriekš minētās judikatūras izpratnē, pat ja tā uzskatīja – kā tas it īpaši izriet no šīs 2005. gada aprīļa piezīmes –, ka E.ON uztvere ir jārelativizē.

358    Turklāt ir jānorāda, ka prasītāja neapstrīd, ka fakts, ka nolīguma par tirgu sadali puses reizēm to nav ievērojušas vai ka tās ir sūdzējušās par to, ka otra puse tās neievēro, nekādi nepierāda, ka šis nolīgums netika paturēts spēkā un piemērots. Prasītāja tomēr uzskata, ka šāds princips nav piemērojams šajā lietā tā iemesla dēļ, ka attiecīgie uzņēmumi ar 2004. gada nolīgumu ir atkārtojuši, ka pavadvēstules bija “spēkā neesošas” un ka Komisija nav pierādījusi gribu saskaņotību starp attiecīgajiem uzņēmumiem pēc 2004. gada augusta.

359    Tomēr, pirmkārt, prasītājas argumenti, ar ko tā apstrīd gribu saskaņotību pēc šī datuma, ir tikuši atspēkoti šī pamata pirmajā daļā. Otrkārt, pat ja attiecīgie uzņēmumi 2004. gada nolīgumā ir paziņojuši, ka tie uzskata pavadvēstules par “spēkā neesošām”, tie tomēr turpināja ievērot no tām izrietošo nolīgumu par tirgu sadali, jo E.ON turpināja sūdzēties par prasītājas rīcību, ko tā savukārt mēģināja relativizēt, kā to tostarp rāda 2005. gada 9. februāra un aprīļa piezīmes. Turklāt īpaši attiecībā uz prasītāju līdz 2005. gada septembrim tā neņēma gāzi no MEGAL gāzesvada nozīmīgos apjomos, kas pārsniegtu apjomus, kas tika iegūti saistībā ar GIP, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 101.?103. apsvēruma.

360    Otrām kārtām, attiecībā uz prasītājas argumentu, ar ko tiek apstrīdēts, ka E.ON bija tikai šķietamas bažas par prasītājas attīstību Vācijā pēc 2004. gada augusta, pietiek norādīt, ka Komisija neuzskatīja, ka šīs sūdzības bija tikai “šķietamas”, kā to apgalvo prasītāja. Katrā ziņā šīs bažas nav tādas, ar ko varētu pierādīt nolīguma neesamību, un tieši šo pašu iemeslu dēļ tika noraidīti argumenti, kas attiecās uz E.ON sūdzībām (skat. iepriekš 353.?359. punktu). Šajā kontekstā ir jāuzsver, kā tas ir norādīts iepriekš 263. punktā, ka prasītājas 2005. gada aprīļa piezīme neatklāj, ka tai būtu agresīva cenu politika Vācijā. Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 357. punktā minēto judikatūru normālos konkurences apstākļos nav iedomājams, ka uzņēmums reaģētu uz sava konkurenta kritiku par tā cenu politiku un mēģinātu relativizēt konkurenta uztveri par agresīvu cenu nostādni, kā to darīja prasītāja iepriekš minētajā piezīmē, kas tika sagatavota pēc E.ON sūdzību saņemšanas. Šī piezīme tātad nav atbilstoša, lai pierādītu, ka nepastāvēja aizliegta vienošanās. Kā to apgalvo Komisija, tādos apstākļos kā šajā lietā E.ON izteiktās bažas pierāda, ka attiecīgie uzņēmumi uzraudzīja, lai nolīgums tiktu ievērots iepriekš 354. punktā minēto apsvērumu dēļ. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tas neapvērš pierādīšanas pienākumu, jo šo konstatējumu ir jālasa kopsakarā ar citiem pierādījumu elementiem, ar kuriem tiek pierādīta pārkāpjošās rīcības turpināšana pēc 2004. gada augusta.

361    Trešām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija apstrīdētā lēmuma 124. apsvērumā ir pamatoti uzskatījusi, ka prasītāja reaģēja uz E.ON sūdzībām attiecībā uz tās cenu politiku [konfidenciāla informācija] segmentā Vācijā, pamatojoties uz 2005. gada 9. februāra un aprīļa piezīmēm. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka 2005. gada 9. februāra piezīmē ir norādīts uz to, ka būs jāstrādā pie E.ON sūdzību jautājuma, un ka 2005. gada aprīļa piezīme tika sagatavota pēc E.ON sūdzībām par prasītājas tarifu pozīcijām saistībā ar pārdošanu [konfidenciāla informācija], kas graujot gāzes vērtību Vācijā. Tātad pastāv saikne starp E.ON sūdzībām par prasītājas īstenoto politiku un prasītājas reakciju uz tām. Šādos apstākļos nevar apgalvot, ka Komisijas interpretācija ir kļūdaina. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija apstrīdētajā lēmumā nav uzskatījusi, ka 2005. gada aprīļa piezīmē bija ieteikts mazināt prasītājas agresīvo rīcību Vācijā. Visbeidzot ir jāprecizē, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nevar uzskatīt, ka šāda reakcija ir norāde uz labu vadību. No minētās piezīmes skaidri izriet, ka tās mērķis bija relativizēt E.ON uztveri, nevis saglabāt prasītājas peļņas līmeni Vācijā, kā to apgalvo prasītāja.

362    Ceturtām kārtām, attiecībā uz 2005. gada 21. septembra sanāksmes dokumentiem, tas ir, 2005. gada 20. septembra “konspekta” piezīmi, kas tika sagatavota, gatavojoties šai sanāksmei, un 2005. gada 22. septembra e‑pastu, kurā apkopots galvenais no šīs sanāksmes, kuri ir minēti apstrīdētā lēmuma 132. un 133. apsvērumā, iesākumā ir jākonstatē, kā to arī galu galā atbildē uz Vispārējas tiesas uzdotu jautājumu tiesas sēdē atzina Komisija, ka tā uz tiem ir pamatojusies, lai uzskatītu, ka E.ON turpināja žēloties par prasītājas īstenoto konkurenci Vācijā un ka to rīcība drīzāk norāda uz saskaņotām darbībām, nevis konkurenci. Šie dokumenti tātad tika izmantoti kā apsūdzoši, pretēji tam, ko iesākumā apgalvoja Komisija savos rakstveida apsvērumos.

363    Tālāk ir jākonstatē, ka ir jānoraida prasītājas argumenti, kas attiecas uz iepriekš minēto. Neesot vajadzībai pārbaudīt 2005. gada 20. septembra iekšējo “konspekta” piezīmi, kas tika sagatavota nākamās dienas sanāksmei, pietiek konstatēt, ka šīs sanāksmes protokols nevis sniedz pierādījumus, kā to apgalvo prasītāja, ka [konfidenciāla informācija], bet ļauj pierādīt, ka attiecīgo uzņēmumu starpā pastāvēja slepena rakstura rīcība. No tā patiesi izriet, ka prasītāja norādīja, ka tā neuzskatīja Vāciju par svarīgu tirgu un ka nesen no deviņiem piedāvājumiem tika iegūts līgums tikai ar vienu klientu. Prasītāja turklāt norādīja, ka tā pat ir zaudējusi klientus. Tādējādi, ieskaitot dažas dienas pirms Komisijas noteiktā pārkāpuma beiguma datuma, prasītāja turpināja apmainīties ar informāciju ar E.ON par tās komerciālo politiku Vācijā. Šāda informācija varēja ietekmēt E.ON rīcību tirgū, jo tas varēja zināt prasītājas situāciju attiecībā pret klientiem Vācijā un atklāt, kādu rīcību tā veiks šajā tirgū. Savukārt Līguma noteikumos par konkurenci nostiprinātā prasība, lai katrs tirgus dalībnieks pats autonomi noteiktu savu darbības politiku, stingri aizliedz starp šādiem tirgus dalībniekiem tiešus vai netiešus kontaktus, kuru mērķis vai iedarbība ir vai nu ietekmēt faktiskā vai potenciālā konkurenta rīcību tirgū, vai arī atklāt šādam konkurentam rīcības plānu, saskaņā ar kuru tirgus dalībnieks ir nolēmis rīkoties vai grasās rīkoties, ja šāda kontakta mērķis vai iedarbība ir tāda, lai radītu apstākļus konkurencei, kas neatbilst parastajiem attiecīgā tirgus apstākļiem. Šajā ziņā, nepastāvot pierādījumiem par pretējo, kas ir jāiesniedz ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem, ir jāpieņem, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņotās darbībās un kas darbojas tirgū, ņem vērā informāciju, kas iegūta, apmainoties ar to ar konkurentiem, lai noteiktu to rīcību šajā tirgū (šajā ziņā skat. iepriekš 275. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 117. un 121. punkts). Ņemot vērā šo judikatūru, ir jāatzīst, ka 2005. gada 21. septembra sanāksme kalpoja kā platforma saskaņotām darbībām, kas ir pretrunā EKL 81. panta 1. punktam, un prasītāja pat nav mēģinājusi sniegt pierādījumus, ka tā nav ņēmusi vērā tajā gūto informāciju.

364    Tātad Komisija nav pieļāvusi kļūdu, ņemot vērā dokumentus attiecībā uz 2005. gada 21. septembra sanāksmi, lai uzskatītu, ka apmaiņa ar informāciju attiecīgo uzņēmumu starpā drīzāk bija saskaņotas darbības, nevis konkurence.

365    Visbeidzot, prasītājas argumenti, ar ko tā apstrīd apmaiņu ar informāciju, jau ir tikuši atspēkoti saistībā ar otrā pamata pārbaudi, uz kuru līdz ar to ir jāizdara atsauce. Tāpat ir jāatgādina, ka 2005. gada 21. septembra sanāksmes protokols pats par sevi norāda, ka attiecīgie uzņēmumi apmainījās ar tādu informāciju, kas varēja ietekmēt to rīcību tirgū un to atklāt. Šāda apmaiņa ir aizliegta ar EKL 81. pantu.

366    No visa iepriekš minētā izriet, ka otrā daļa ir jānoraida.

c)     Par trešo daļu

367    Saistībā ar šo daļu prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauts EKL 81. panta, noteikumu par pierādījumu savākšanu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, jo tajā nav sniegti pierādījumi par pārkāpuma pastāvēšanu Francijas tirgū pēc 2004. gada 13. augusta.

368    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no apstrīdētā lēmuma 1. panta izriet, ka pārkāpums ilga no 1980. gada 1. janvāra līdz vismaz 2005. gada 30. septembrim attiecībā uz pārkāpumu, kas tika izdarīts Vācijā, un no 2000. gada 10. augusta līdz vismaz 2005. gada 30. septembrim attiecībā uz pārkāpumu, kas tika izdarīts Francijā.

369    Tomēr iesākumā ir jākonstatē, ka konkrētā pārkāpuma turpināšanu pēc 2004. gada 13. augusta neapstiprina neviens dokumentārs pierādījums ne nolīguma, ne saskaņotas darbības veidā. Tādējādi pēdējais dokuments attiecībā uz Francijas tirgu ir 2004. gada 26. jūnija E.ON iekšējā “konspekta” piezīme par 2004. gada 2. jūlija “Pārskata” sanāksmi, kas ir notikusi pirms 2004. gada 13. augusta, kurā tika noslēgts 2004. gada nolīgums. Precīzāk attiecībā uz sanāksmēm un apmaiņu ar informāciju, kuru laikā atbilstoši apstrīdētā lēmuma 307. apsvērumam attiecīgie uzņēmumi apsprieda to attiecīgās stratēģijas otra uzņēmuma valsts tirgū pēc 2004. gada augusta, ir jānorāda, ka Komisija minētajā apsvērumā neatsaucas ne uz vienu precīzu dokumentāru pierādījumu par sanāksmi, kas būtu attiekusies uz Francijas tirgu. Turklāt dokumenti attiecībā uz sanāksmēm pēc 2004. gada 13. augusta, kas ir minēti apstrīdētā lēmuma 123., 124. un 130.?136. apsvērumā, attiecas tikai uz Vācijas, nevis Francijas gāzes tirgu.

370    Tālāk Komisija neatsaucas uz E.ON rīcību Francijas tirgū, lai pierādītu, ka aizliegtā vienošanās šajā tirgū tika turpināta. Tā tostarp nav atsaukusies uz E.ON veikto pārdošanu Francijā, kaut arī tā to ir pieminējusi apstrīdētā lēmuma 300. apsvērumā attiecībā uz prasītājas veikto pārdošanu Vācijā.

371    Turklāt attiecībā uz ierobežojumiem saistībā ar MEGAL gāzesvada izejas punktiem, kuri Francijā varēja būt piemērojami E.ON, un tostarp ierobežojumiem, kas var izrietēt no MEGAL nolīguma 2. pielikuma, Komisija tos vispār pat nav pieminējusi. Komisija apstrīdētā lēmuma 299., 300. un 307. apsvērumā atsaucas vienīgi uz līgumiskiem ierobežojumiem, kas neļāva prasītājai izmantot MEGAL gāzesvada izejas punktus Vācijā klientu apgādei. Katrā ziņā ir jākonstatē, ka, neskatoties uz MEGAL nolīguma 2. pielikuma noteikumiem, kuri attiecās uz E.ON, tas varēja ņemt gāzi no MEGAL gāzesvada, lai to pārdotu Francijā, pat ja šie tirdzniecības apjomi nosedza tikai nelielu tirgus daļu un skāra maz klientu, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 73. un 101. apsvēruma.

372    Visbeidzot ir jānorāda, ka Komisijas apgalvojumu, kas ir minēts apstrīdētā lēmuma 304. apsvērumā, saskaņā ar kuru fakts, ka attiecīgie uzņēmumi ir veikuši sarunas par jaunu nolīgumu, norāda, ka tie joprojām uzskatīja par saistošu jau pastāvošo nolīgumu, vai Komisijas apgalvojumu, ka, neesot jaunam nolīgumam, vecais nolīgums joprojām bija spēkā, nevar uzskatīt par tādiem, ar ko juridiski pietiekami var pamatot tās secinājumus attiecībā uz Francijas tirgu. Šādus vispārīgus apsvērumus nevar uzskatīt par pietiekami precīziem un saskaņotiem pierādījumiem par to, ka Francijā pārkāpums turpinājās pēc 2004. gada nolīguma.

373    Tātad ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav sniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu secināt, ka konkrētais pārkāpums Francijas tirgū turpinājās pēc 2004. gada nolīguma. Tiesas sēdē Komisija turklāt atzina, ka attiecībā uz situāciju Francijas tirgū tās rīcībā nebija tādu pierādījumu, kas būtu salīdzināmi ar tiem, kuri attiecās uz situāciju Vācijas tirgū.

374    Savukārt, tā kā apstrīdētā lēmuma 1. pantā pārkāpuma ilgums Vācijas un Francijas tirgū ir nodalīts, Komisijai bija arī jāpamato savs secinājums attiecībā uz šo pēdējo tirgu. Citiem vārdiem, tā kā 1. pantā Komisija ir nodalījusi atšķirīgus pārkāpuma ilgumus Vācijas un Francijas tirgū, Komisijai bija jāsniedz nepieciešamie pierādījumi, ar ko var juridiski pietiekami pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu šajos divos tirgos un abos apgalvotajos laikposmos. Pienākums pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu un tātad arī tā ilgumu ir Komisijai (iepriekš 70. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 341. punkts un tajā minētā judikatūra).

375    Šos apsvērumus neatspēko apstāklis, ka pārkāpums ir kvalificējams kā vienots un turpināts pārkāpums. Šis apstāklis attiecībā uz konstatētā pārkāpuma veidu neietekmē faktu, ka, tiklīdz Komisija apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā ir apzināti minējusi atšķirīgu pārkāpuma ilgumu Vācijas un Francijas tirgū, tai bija pienākums juridiski pietiekami pierādīt šādi noteiktos ilgumus.

376    Tāpat nevar pieņemt Komisijas argumentu, ka neviens fakts nepierāda ātrāku attiecīgā pārkāpuma pārtraukšanu tikai Francijas tirgū, jo tai uzliktais pierādīšanas pienākums nevar tikt uzskatīts par izpildītu ar vienkāršu konstatējumu, ka nekas neliecina, ka minētais pārkāpums ir izbeigts, neskatoties uz 2004. gada nolīgumu.

377    Turklāt attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka ātrāka pārkāpuma pārtraukšana ir pretrunā nolīgumam par tirgu sadali vai ka tā neatbilst nekādai loģikai, pietiek norādīt, ka ar šādu apgalvojumu nevar pierādīt, ka attiecīgais pārkāpums turpinājās abos attiecīgajos tirgos. Turklāt, kā to norādīja prasītāja, tas ir pretrunā pašas Komisijas konstatējumam, ka attiecīgais pārkāpums nesākās vienādos datumos. Šajā ziņā nav pārliecinoši Komisijas argumenti, ka asimetrija attiecībā uz pārkāpuma sākuma datumu esot izskaidrojama vienīgi ar apstākli, ka attiecīgais nolīgums nevarēja radīt sekas Francijas tirgū, kamēr tas bija slēgts konkurencei, un ka asimetrija attiecībā uz beigu datumu ir faktiska rakstura jautājums. Turklāt Komisijas apgalvojums, ka attiecīgie uzņēmumi turpināja ievērot pavadvēstules pēc 2004. gada nolīguma gan Vācijā, gan Francijā, absolūti nav pamatots attiecībā uz šo pēdējo valsti.

378    No tā izriet, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka Francijā attiecīgais pārkāpums bija turpinājies laikposmā no 2004. gada 13. augusta līdz 2005. gada 30. septembrim.

379    Tātad ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 1. pants tiktāl, ciktāl tajā ir konstatēts, ka Francijā pārkāpums bija turpinājies šajā laikposmā.

B –  Par prasījumiem atcelt vai samazināt naudas soda apmēru

1.     Par prasījumiem atcelt naudas sodu

380    Savu prasījumu atcelt naudas sodu atbalstam prasītāja izvirza vienu vienīgu pamatu par vienlīdzīgas attieksmes, samērīguma un atpakaļejoša spēka aizlieguma principu pārkāpumu.

381    Prasītāja būtībā apgalvo, ka, uzliekot tai naudas sodu, kaut arī Komisija to nav darījusi līdzīgās lietās iepriekš, tā ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes, samērīguma un atpakaļejoša spēka aizlieguma principus.

382    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta mērķis ir piešķirt Komisijai pilnvaras piemērot naudas sodus, lai ļautu tai īstenot ar Savienības tiesībām tai piešķirto uzraudzības misiju (šajā ziņā skat. iepriekš 288. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 105. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp., 105. punkts). Šī misija ietver uzdevumu izmeklēt un apkarot individuālus pārkāpumus, kā arī pienākumu īstenot vispārēju politiku, lai piemērotu konkurences jomā Līgumā paredzētos principus un orientētu uzņēmumu rīcību šajā virzienā. No tā izriet, ka Komisijai ir jānodrošina naudas sodu atturošā iedarbība (Vispārējās tiesas 2010. gada 28. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑456/05 un T‑457/05 Gütermann un Zwicky/Komisija, Krājums, II‑1443. lpp., 79. punkts).

383    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 320. apsvērumā uzskatīja, ka naudas sodu uzlikšana nepārkāpj vienlīdzīgas attieksmes principu. Tā uzskatīja, ka apstākļi, kas noveda pie iepriekšējiem lēmumiem, uz kuriem administratīvajā procesā atsaucās attiecīgie uzņēmumi, atšķiras no šīs lietas apstākļiem, kā dēļ nepastāv salīdzināma situācija, pret kuru būtu piemērota atšķirīga attieksme. Šajā ziņā minētā lēmuma 321. apsvērumā tā ir ņēmusi vērā attiecīgā pārkāpuma veidu, kā arī šī lēmuma 322. apsvērumā – tā kontekstu, darbības jomu un ilgumu. Visbeidzot Komisija ir atspēkojusi argumentus, atbilstoši kuriem attiecīgie uzņēmumi varēja leģitīmi sagaidīt, ka Komisija tiem neuzliks naudas sodus, jo pirms lēmumiem lietās GDF/ENI un GDF/ENEL tie nezināja, ka izdara pārkāpumu, un pirmajā lēmumā netika uzlikts nekāds naudas sods (skat. apstrīdētā lēmuma 323.?325. apsvērumu).

384    Ņemot vērā šos elementus, ir jāpārbauda iebildumi, kurus saistībā ar šo pamatu ir izvirzījusi prasītāja.

385    Pirmām kārtām, attiecībā uz iebildumu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijas agrākā lēmumpieņemšanas prakse pati par sevi nav uzskatāma par juridisku ietvaru attiecībā uz naudas sodiem konkurences jomā, jo šāds ietvars ir noteikts tikai Regulā Nr. 1/2003 un pamatnostādnēs (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II‑4071. lpp., 254. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi lēmumiem, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējošs raksturs, nosakot, vai ir diskriminācija, ņemot vērā, ka ir maz ticams, ka lietas faktiskie apstākļi, piemēram, attiecīgie tirgi, preces, uzņēmumi un laikposmi, būs līdzīgi (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, Krājums, I‑4405. lpp., 60. punkts).

386    Tomēr vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir pret to, ka līdzīgas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi un dažādas situācijas tiek aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatojama, Komisijai ir saistošs, kad tā uzliek naudas sodu uzņēmumam par konkurences tiesību normu pārkāpumu, kā arī tas ir saistošs visām iestādēm attiecībā uz visām to darbībām (skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 13. janvāra spriedumu lietā T‑67/01 JCB Service/Komisija, Recueil, II‑49. lpp., 187. punkts un tajā minētā judikatūra).

387    Vienlaikus ir taisnība, ka Komisijas iepriekšējiem lēmumiem naudas sodu jomā ir nozīme saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu tikai tad, ja tiek pierādīts, ka šo lietu, par kurām ir pieņemti citi lēmumi, apstākļi, piemēram, tirgi, produkti, valstis, uzņēmumi un attiecīgie laikposmi ir salīdzināmi ar izskatāmās lietas apstākļiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑59/02 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3627. lpp., 316. punkts un tajā minētā judikatūra).

388    Savukārt šajā lietā, kā tas izriet tālāk no 389.?396. punkta, to lietu, par kurām ir pieņemti lēmumi, uz ko atsaucas prasītāja, apstākļi nav salīdzināmi ar šīs lietas apstākļiem, līdz ar to minētajiem lēmumiem nav nozīmes saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu saskaņā ar iepriekš 387. punktā minēto judikatūru.

389    Pirmkārt, lietās Sonatrach, E.ON/Gazprom, OMV/Gazprom, ENI/Gazprom un NLNG netika uzlikts neviens naudas sods tādēļ, ka Komisija slēdza šīs lietas, nepieņemot formālu lēmumu, ar kuru tiktu konstatēts pārkāpums, it īpaši ņemot vērā saistības, ko uzņēmās attiecīgie uzņēmumi. Savukārt šajā lietā situācija ir citāda, jo Komisija noslēdza administratīvo procesu ar lēmumu, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums.

390    Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, situācija šajā lietā ir atšķirīga no situācijas lietās GDF/ENI un GDF/ENEL.

391    Iesākumā fakts, ka attiecīgā rīcība gāzes nozarē tika īstenota laikposmā, kuru vienlaikus raksturo liberalizācija un tātad būtiskas pārmaiņas šajā nozarē, pats par sevi nav tāds, ar ko varētu pierādīt, ka apstākļi lietās GDF/ENI un GDF/ENEL ir salīdzināmi ar šīs lietas apstākļiem.

392    Tālāk lietās GDF/ENI un GDF/ENEL Komisija ņēma vērā faktu, ka tas bija pirmais lēmums par teritoriālajiem ierobežojumiem gāzes nozarē. Savukārt tas tā vairs nav šajā lietā.

393    Turklāt attiecīgo ierobežojumu veidi atšķiras. Ierobežojumiem lietās GDF/ENI un GDF/ENEL bija vertikāls raksturs, jo tie izrietēja, pirmkārt, no līguma par tranzītu un, otrkārt, no līguma, ko var uzskatīt par pārvades līgumu vai par pirkuma–pārdevuma līgumu. Pie tam no Komisijas veiktās pārbaudes šajās lietās attiecībā uz EKL 81. panta 3. punkta piemērojamību izriet, ka pati Komisija aplūkoja šos ierobežojumus kā vertikālus ierobežojumus. Taču tas tā nav šajā lietā, kas ir par horizontāla rakstura ierobežojumu, ņemot vērā, ka šis ierobežojums ir nolīgums divu piegādātāju starpā par gāzesvada izmantošanu un skar viņu attiecīgās iespējas pārdot gāzi vienam otra tirgū. Šajā ziņā fakts, ka Komisija ir konstatējusi, ka iespējamā attiecīgā līguma lietā GDF/ENEL juridiskā kvalifikācija par pakalpojumu/pārvades līgumu neliedz uzskatīt klauzulu “gāzes izmantošanai Itālijā” kā tālākas pārdošanas ierobežojumu, nevar atspēkot apstākli, ka šo ierobežojumu veids ir atšķirīgs. Patiesībā šis konstatējums attiecas uz to sekām, nevis to veidu. Turklāt, kā to ir norādījusi Komisija, lietas GDF/ENI un GDF/ENEL atšķiras no šīs lietas, ņemot vērā, ka minētās lietas bija par līgumisku noteikumu, ar kuru bija vienpusēji ierobežota teritorija, kurā ENI un ENEL varēja izmantot gāzi, par ko bija noslēgts nolīgums, savukārt tas tā nav šajā lietā, kur ierobežojums attiecas uz katra uzņēmuma attiecīgo teritoriju. Šajā ziņā ir jāprecizē, pirmkārt, ka prasītāja nav norādījusi, cik lielā mērā šī atšķirība nav atbilstoša, un, otrkārt, ka tās argumenti par apgalvoto pavadvēstuļu asimetrisko raksturu jau ir tikuši atspēkoti.

394    Turklāt pretēji šai lietai lietās GDF/ENI un GDF/ENEL netika identificētas saskaņotas darbības. Šīs atšķirības atbilstību nevar atspēkot ar faktu, uz ko atsaucas prasītāja, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu nolīguma un saskaņotu darbību jēdzieni ir plaši interpretējami un var savstarpēji pārklāties un ka tātad šie divi jēdzieni nav precīzi jānošķir. Apstāklis, ka nav nepieciešams nošķirt šos divus pārkāpumu veidus, neļauj atspēkot faktu, ka šajā lietā ir konstatēti abi šie pārkāpumu veidi, kas tā savukārt nebija lietās GDF/ENI un GDF/ENEL. Attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka sanāksmes un sarakste attiecīgo uzņēmumu starpā laikposmā no 1999. gada līdz 2005. gadam neesot ļāvušas konstatēt, ka, neatkarīgi no pavadvēstulēm, pastāv autonoms pārkāpums apmaiņas ar sensitīvu informāciju veidā, šis arguments jau ir noraidīts, kā tas izriet no 243.?258. punkta iepriekš.

395    Visbeidzot, neskatoties uz konstatēto kļūdu attiecībā uz pārkāpuma sākuma datumu Vācijā un kļūdu attiecībā uz pārkāpuma beigu datumu Francijā, ir jāuzsver, ka pārkāpums lietās GDF/ENI un GDF/ENEL notika relatīvi īsu laikposmu, proti, aptuveni divus gadus, kas toties tā nav šajā lietā, kur pārkāpums ilga vismaz septiņus gadus Vācijā un četrus gadus ? Francijā. Prasītājas argumenti, ar kuriem tā apstrīd šo atšķirību, tātad tāpat ir jānoraida.

396    No visa iepriekš minētā izriet, ka iebildums par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jānoraida.

397    Otrām kārtām, ir jānoraida iebildums par sodu atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu, jo prasītāja šajā ziņā neatsaucas ne uz vienu autonomu argumentu no tiem, kuri ir izvirzīti, lai atbalstītu iebildumu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Katrā ziņā šo iebildumu var vienīgi noraidīt, jo jebkuram uzņēmumam, kas ir iesaistīts administratīvajā procesā, kura iznākumā varētu tikt uzlikts naudas sods, ir jāņem vērā iespēja, ka Komisija jebkurā brīdī var nolemt palielināt naudas sodu apmēra līmeni salīdzinājumā ar līmeni, kāds piemērots iepriekš (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 229. punkts), un apstāklis, ka Komisija jebkurā brīdī var pārskatīt vispārējo naudas sodu līmeni kontekstā ar citas konkurences politikas ieviešanu, tādējādi attiecīgajiem uzņēmumiem ir saprātīgi paredzams. Šo vērtējumu nevar atspēkot ar norādi, uz ko atsaucas prasītāja un kas ir ietverta paziņojumā presei saistībā ar lēmumiem lietās GDF/ENI un GDF/ENEL, saskaņā ar kuru Komisija esot daudz nesaudzīgāka gadījumā, kad tai pēc šo lēmumu pieņemšanas ir jāpierāda, ka pastāv šāda paša veida ierobežojumi citos gāzes līgumos. No tā, iepriekš minētajā paziņojumā presei vai iepriekš minētajos lēmumos nepastāvot skaidrai norādei šajā ziņā, nevar secināt, ka Komisijai nebija nodoma piemērot sodus par pārkāpumiem, kuri bija sākušies pirms šiem lēmumiem. Turklāt jau ir norādīts, ka situācija šajā lietā bija atšķirīga no tās, kas pastāvēja lietās GDF/ENI un GDF/ENEL (skat. iepriekš 390.?396. punktu). Tātad prasītāja kļūdaini apgalvo, ka saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes un sodu atpakaļejoša spēka aizlieguma principiem Komisija ir ņēmusi vērā faktu, ka jebkāda tās sankciju politikas pastiprināšana jebkurā gadījumā varētu tikt piemērota vienīgi attiecībā uz darbībām, kas ir veiktas pēc iepriekš minēto lēmumu pieņemšanas.

398    Visbeidzot, attiecībā uz iebildumu par samērīguma principa pārkāpumu kā šai lietai neatbilstoši ir jānoraida prasītājas argumenti par to, ka Komisija nevar uzlikt naudas sodu par pārkāpumu, kura raksturīgās iezīmes līdzīgā lietā iepriekš attaisnoja to, ka nekāds naudas sods netika uzskatīts par samērīgu, nepārkāpjot samērīguma principu. Apstāklis, ka Komisija nav uzlikusi naudas sodu kādam konkurences tiesību normu pārkāpējam, pats par sevi nevar likt šķēršļus tam, ka tāda paša veida pārkāpuma izdarītājam tiek uzlikts naudas sods (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2002. gada 28. februāra spriedumu lietā T‑86/95 Compagnie générale maritime u.c./Komisija, Recueil, II‑1011. lpp., 487. punkts). Turklāt apstākļi lietās, kurās tika pieņemti pārējie lēmumi, uz ko atsaucas prasītāja, nav salīdzināmi ar šīs lietas apstākļiem (skat. 389.?396. punktu iepriekš). Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka Komisija ir netieši uzskatījusi, ka piemērot finansiālas sankcijas par tādām darbībām kā šajā lietā par laiku, kad tiesību normas vēl nebija skaidras, būtu pretrunā šim principam, tas ir jānoraida. Šādu Komisijas nostāju nevar secināt, kā to šķietami apgalvo prasītāja, no fakta, ka vienā paziņojumā presei par lietu GDF/ENEL tā ir norādījusi, ka tā vēlējās izskaidrot tiesību normas ne tikai par labu attiecīgajiem uzņēmumiem šajās lietās, bet arī visiem šīs nozares uzņēmumiem. Patiesībā Komisija šajā paziņojumā presei uz šādu apstākli attiecībā uz nepieciešamību izskaidrot tiesību normas atsaucas tikai tādēļ, lai attaisnotu faktu, ka tā bija ieinteresēta pieņemt formālu lēmumu attiecībā uz jau notikušu pārkāpumu. Turpretī šāds apstāklis nav atbilstošs saistībā ar naudas soda noteikšanu šajā lietā. Tas pats attiecas uz Komisijas konstatējumu, kas ir ietverts lēmumos lietās GDF/ENI un GDF/ENEL un saskaņā ar kuru ir jāizvairās no tā, lai nozares uzņēmumi kļūdaini neuzskatītu vai neturpinātu uzskatīt, ka tādas darbības, kādas tika novērotas attiecīgajā lietā, ir saderīgas ar Savienības tiesībām. Tātad ir jānoraida arī iebildums par samērīguma principa pārkāpumu.

399    Visbeidzot neviens cits iemesls neattaisno to, lai Vispārējā tiesa grozītu apstrīdēto lēmumu attiecībā uz naudas soda apmēru atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes, samērīguma un atpakaļejoša spēka aizlieguma principiem.

400    No visa iepriekš minētā izriet, ka vienīgais pamats prasījumu atcelt naudas sodu atbalstam ir jānoraida.

401    Vispārējā tiesa turklāt uzskata, ka nav neviena ar absolūtu pamatu saistīta iemesla, kas tai būtu jāizvirza pēc savas ierosmes (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedumu lietā C‑389/10 P KME Germany u.c./Komisija, Krājums, I‑12789. lpp., 131. punkts), kas attaisnotu, ka Vispārējā tiesa izmantotu savas pilnvaras grozīt lēmumu, lai atceltu naudas sodu.

2.     Par prasījumiem samazināt naudas soda apmēru

402    Savu prasījumu samazināt naudas soda apmēru atbalstam prasītāja, pēc daļējas atteikšanās no prasības replikas stadijā, izvirza piecus pamatus, no kuriem pirmais ir par to, ka apgalvotais pārkāpums attiecībā uz Francijas gāzes tirgu nav juridiski pietiekami pierādīts un ka apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā nav norādīts pamatojums, otrais pamats ir par kļūdainu pārkāpuma ilguma novērtējumu, trešais pamats ir par kļūdainu pārkāpuma smaguma novērtējumu, ceturtais pamats ir par kļūdainu novērtējumu attiecībā uz nepieciešamību piemērot papildu summu 15 % apmērā un piektais pamats – par kļūdainu atbildību mīkstinošo apstākļu novērtējumu.

a)     Pirmais pamats par to, ka apgalvotais pārkāpums attiecībā uz Francijas gāzes tirgu nav juridiski pietiekami pierādīts un ka apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā nav norādīts pamatojums

403    Prasītāja apgalvo, ka, ņemot vērā, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi pārkāpuma pastāvēšanu Francijas gāzes tirgū un ka apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā nav norādīts pamatojums, tai uzliktais naudas sods ir jāsamazina tādā apmērā, kas atbilst tās pārdošanas apjomiem Francijā.

404    Šajā ziņā pietiek norādīt, ka prasītājas argumenti attiecībā uz pierādījumiem par pārkāpuma pastāvēšanu Francijas gāzes tirgū un ar to saistīto apstrīdētā lēmuma pamatojumu tika noraidīti, pārbaudot trešo pamatu, kas bija izvirzīts prasītājas prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu atbalstam, un ka šim pamatam nepiemīt nekāda autonoma joma, salīdzinot ar iepriekš minētajiem argumentiem.

405    Turklāt Vispārējā tiesa uzskata, ka nav neviena cita iemesla, kas attaisnotu to, ka tā izmantotu savas pilnvaras grozīt lēmumu saistībā ar naudas soda apmēru attiecībā uz pārkāpuma pastāvēšanu Francijas tirgū.

406    Tātad pirmais pamats ir jānoraida.

b)     Otrais pamats par kļūdainu pārkāpuma ilguma novērtējumu

407    Ar šo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini novērtējusi pārkāpuma ilgumu. Tā apgalvo, ka pirms 2000. gada augusta nepastāvēja pārkāpums Vācijā un pirms 2003. gada janvāra – Francijā. Turklāt neesot arī bijis pārkāpuma pēc 2004. gada augusta Francijā un Vācijā vai pakārtoti pēc 2004. gada augusta – Francijā. Prasītāja uzskata, ka saistībā ar apgalvoto pārkāpumu ir jāsamazina pārdošanas ilgums un tās vērtība un līdz ar to attiecīgi ir jāsamazina arī naudas soda apmērs.

408    Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, kā tas arī izriet no ceturtā pamata trešās daļas, kas ir izvirzīta prasījumu par apstrīdētā lēmuma atcelšanu atbalstam, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka attiecīgais pārkāpums turpinājās arī pēc 2004. gada 10. augusta līdz 2005. gada 30. septembrim tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Francijas gāzes tirgu. Tātad, šķiet, ir lietderīgi, ka Vispārējā tiesa, izmantojot savas pilnvaras grozīt lēmumu, samazina prasītājai uzliktā naudas soda apmēru, lai ņemtu vērā pārkāpuma ilgumu minētajā tirgū. Konkrētās šo pilnvaru izmantošanas sekas tiks precizētas tālāk 458.?466. punktā.

409    Turpinot, tā kā prasītājas argumenti, kas ir vērsti uz to, lai, pirmkārt, pierādītu, ka Vācijas tirgū nebija konstatējams nekāds pārkāpums pirms 2000. gada augusta un Francijas tirgū – pirms 2003. gada janvāra, un, otrkārt, ka Vācijas tirgū nebija konstatējams nekāds pārkāpums pēc 2004. gada augusta, jau ir noraidīti saistībā ar to pamatu vērtējumu, kas ir izvirzīti prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam, šis pamats ir jānoraida tiktāl, ciktāl tas attiecas uz minētajiem argumentiem, ņemot vērā, ka tam šajā ziņā nav nekādas autonomas jomas, salīdzinot ar tiem.

410    Visbeidzot ir jānoraida prasītājas arguments par to, ka Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, var samazināt prasītajai uzliktā naudas soda apmēru, pamatojoties uz to, ka Komisija nav pierādījusi, kādēļ argumentācija, kuras iznākumā, lai aprēķinātu naudas soda apmēru attiecībā uz Vācijas tirgu, tā ņēma vērā tikai laikposmu pēc 1998. gada aprīļa (kaut arī pārkāpums sākās 1980. gada 1. janvārī), nevarēja tikt piemērota laikposmam starp 1998. gada aprīļa beigām un 2000. gada augustu, neskatoties uz TPT neesamību šajā laikposmā. Apstrīdētā lēmuma 372. apsvērumā Komisija attiecībā uz laikposmu no 1998. gada līdz 2000. gadam ir norādījusi, ka Vācijas likumdevējs, 1998. gada 24. aprīlī atceļot demarkācijas līgumiem piemērojamo atbrīvojumu no konkurences tiesību piemērošanas, noteica, ka pēc šī datuma gāzes nozare ir jāatver konkurencei. Turklāt saistībā ar pirmā pamata, kas ir izvirzīts prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu atbalstam, pārbaudi neviens pierādījums neļāva uzskatīt, ka Komisija būtu kļūdaini uzskatījusi, ka Vācijā pēc 1998. gada pastāvēja potenciāla konkurence.

411    Visbeidzot Vispārējā tiesa uzskata, ka neviens iemesls neattaisno to, ka tā izmantotu savas pilnvaras grozīt lēmumu, kā to iesaka prasītāja, attiecībā uz naudas soda apmēru saistībā ar pārkāpuma ilgumu papildus tām sekām, kas ir minētas iepriekš 408. punktā.

412    No iepriekš minētā izriet, ka, izņemot to, kas attiecas uz pārkāpuma beigu datumu Francijas tirgū, šis pamats ir jānoraida.

c)     Trešais pamats par kļūdainu pārkāpuma smaguma novērtējumu

413    Ar šo pamatu prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda un samērīguma principa pārkāpums attiecībā uz pārkāpuma smaguma noteikšanu. Atsaucoties uz pārkāpuma veidu, kā arī tā piemērošanas un seku neesamību, prasītāja apgalvo, ka pārdošanas vērtības procentuālā daļa, ko Komisija izmantojusi, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, – šajā gadījumā 15 % – ir pārmērīga un Vispārējai tiesai tā ir jāsamazina.

414    Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši judikatūrai naudas sodu apmēra līmenis ir jānosaka atkarībā no pārkāpuma izdarīšanas apstākļiem un pārkāpuma smaguma, un pārkāpuma smaguma novērtēšana naudas soda apmēra noteikšanas mērķiem jāveic, it īpaši ņemot vērā radītos konkurences ierobežojumus (skat. Vispārējās tiesas 1994. gada 23. februāra spriedumu apvienotajās lietās T‑39/92 un T‑40/92 CB un Europay/Komisija, Recueil, II‑49. lpp., 143. punkts un tajā minētā judikatūra).

415    Tādējādi, nosakot Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumu, kuros ir vainojams uzņēmums, smagumu, lai noteiktu šim smagumam samērīgu naudas soda apmēru, Komisija var ņemt vērā īpaši lielo dažu pārkāpumu ilgumu, pārkāpumu, kuri attiecās uz visām vai gandrīz visām attiecīgā uzņēmuma precēm un no kuriem daži ietekmējuši visas dalībvalstis, skaitu un dažādību, īpaši tādu pārkāpumu smagumu, kas ir daļa no pārdomātas un konsekventas stratēģijas, kura vērsta uz to, lai ar dažādu veidu konkurentus izslēdzošu praksi un klientu lojalitāti veicinošu politiku mākslīgi saglabātu vai nostiprinātu uzņēmuma dominējošo stāvokli tirgos, kuros kompetence jau bija ierobežota, īpaši kaitīgo ļaunprātīgās izmantošanas ietekmi uz konkurenci un priekšrocības, kuras uzņēmumam devuši tā izdarītie pārkāpumi (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1994. gada 6. oktobra spriedumu lietā T‑83/91 Tetra Pak/Komisija, Recueil, II‑755. lpp., 240. un 241. punkts).

416    Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 19. un 21. punktu naudas soda pamatsumma atbilst pārdošanas apjoma daļai līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums. Turklāt saskaņā ar minēto pamatnostādņu 20. punktu smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus.

417    Šajā lietā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, Komisija tostarp ir ņēmusi vērā, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 364. apsvēruma, faktu, ka nolīgumi par tirgu sadali sava veida dēļ ir vieni no smagākajiem EKL 81. panta noteikumu pārkāpumiem, faktu, ka uzņēmumi ir veikuši saskaņotas darbības, lai regulāru sanāksmju laikā izstrādātu slepenu un institucionalizētu plānu, kas ir paredzēts, lai ierobežotu konkurenci gāzes nozarē, kā arī faktu, ka nolīgums un saskaņotās darbības tika izveidotas, vadītas un atbalstītas visaugstākajos līmeņos katrā uzņēmumā un tika izmantotas šo uzņēmumu interesēs un kaitējot to klientiem un visbeidzot arī to gala patērētajiem, kā arī faktu, ka pārkāpums aptvēra visu gāzi, kas pa MEGAL gāzesvadu tika pārvadīta uz Franciju un Vāciju, proti, tas aptvēra būtisku kopējā tirgus daļu. Komisija minētā lēmuma 365. apsvērumā ir secinājusi, ka, ņemot vērā pārkāpuma veidu, ir jāpiemēro 15 % likme no attiecīgajiem pārdošanas apjomiem.

418    Neviens no prasītājas sniegtajiem pierādījumiem neļauj atspēkot šo vērtējumu.

419    Pamatu, kas ir izvirzīti prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu atbalstam, vērtējums nav ļāvis atspēkot apstrīdētā lēmuma 2. apsvērumā konstatēto attiecīgo uzņēmumu piedalīšanos saliktā, vienotā un turpinātā EKL 81. panta pārkāpumā, kura sekas bija tādas, ka attiecīgajos valstu tirgos tika ierobežota konkurence un it īpaši tika īstenota tirgu sadale un apmaiņa ar sensitīvu informāciju par tās dabasgāzes piegādi, ko pārvada pa MEGAL gāzesvadu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas apgalvojumi attiecībā uz pārkāpuma veidu, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, pavadvēstules nebija horizontāls nolīgums, kuru raksturo tirgu sadale, bet labākajā gadījumā tās bija galamērķa klauzula, un, otrkārt, sanāksmes un citi kontakti starp attiecīgajiem uzņēmumiem neļāva identificēt vissmagākos konkurences tiesību normu pārkāpumus, tostarp izvērtējot tos no pavadvēstulēm neatkarīgā veidā, jau ir atspēkoti saistībā ar pamatu, kas ir izvirzīti prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu atbalstam, pārbaudi (skat. it īpaši iepriekš 243.?258. un 341. punktu). Turklāt prasītājas juridiskais dienests savos 2000. gada 9. un 17. februāra e‑pastos ir atzinis, ka vēstule Direktion G līdzinās “plašai tirgus sadalei”, kas pierāda, ka prasītāja pilnībā apzinājās tās pret konkurenci vērsto raksturu.

420    Šāds acīmredzams konkurences tiesību pārkāpums būtībā ir sevišķi smags pārkāpums. Tas rada šķēršļus galveno Savienības pamatmērķu īstenošanai un it īpaši vienota tirgus darbības nodrošināšanai (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1993. gada 22. aprīļa spriedumu lietā T‑9/92 Peugeot/Komisija, Recueil, II‑493. lpp., 42. punkts). To apstiprina 2006. gada pamatnostādņu 23. punkts, kurā ir precizēts, ka horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem.

421    2006. gada pamatnostādņu 23. punktā turklāt ir noteikts, ka saskaņā ar konkurences politiku par šādiem nolīgumiem ir jāpiemēro smags sods, un tāpēc, nosakot pārdošanas apjoma daļu par šādiem pārkāpumiem, tai jāatrodas diapazona augšdaļā, kas saskaņā ar minēto pamatnostādņu 21. punktu ir starp 0 un 30 %.

422    Šādos apstākļos Komisija nav kļūdījusies, apstrīdētajā lēmumā uzskatot, ka, ņemot vērā pārkāpuma veidu, ir jāpiemēro 15 % likme no attiecīgās pārdošanas apjoma daļas.

423    Turklāt ir jānoraida prasītājas argumenti attiecībā uz pārkāpuma īstenošanu un sekām, ņemot vērā, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 23. punktu Komisija varēja noteikt naudas soda apmēru, ņemot par pamatu tikai kritēriju par pārkāpuma veidu. Katrā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz pārkāpuma īstenošanu no apstrīdētā lēmuma 228. apsvēruma izriet, ka attiecīgie uzņēmumi vairāku gadu garumā īstenoja attiecīgo nolīgumu, kā arī saskaņotu darbību, kas nav ticis apstrīdēts, pārbaudot prasījumus par minētā lēmuma atcelšanu. Otrkārt, attiecībā uz pārkāpuma sekām tirgū Komisija tajā pašā apsvērumā uzskatīja, ka, tiklīdz tās tika īstenotas, varēja prezumēt, ka slepenās norunas tirgū bija radījušas konkrētas pret konkurenci vērstas sekas tajā ziņā, ka pārkāpums pastiprināja monopolus, kuri pastāvēja pirms liberalizācijas un kavēja tās ietekmi.

424    Visbeidzot neviens cits pierādījums neattaisno to, ka Vispārējā tiesa izmantotu savas pilnvaras grozīt lēmumu attiecībā uz naudas soda apmēru saistībā ar pārkāpuma smagumu.

425    No tā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida.

d)     Ceturtais pamats par kļūdainu novērtējumu attiecībā uz nepieciešamību piemērot papildu summu 15 % apmērā

426    Ar šo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija nevarēja piemērot papildu summu 15 % apmērā, pamatojoties uz to, ka nolīgumiem par tirgu sadali parasti, ņemot vērā to veidu, piemēro papildu summu vismaz 15 % apmērā.

427    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka attiecībā uz naudas sodu apmēra aprēķināšanu 2006. gada pamatnostādņu 25. punktā ir noteikts, ka neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija iekļauj pamatsummā summu, kas līdzvērtīga 15 % līdz 25 % no pārdošanas apjoma, lai aizkavētu uzņēmumus noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu. Komisija var piemērot šādu papildu summu arī citu pārkāpumu gadījumā.

428    Lai izlemtu, kādu pārdošanas apjoma daļu piemērot katram konkrētajam gadījumam, minētajā punktā ir precizēts, ka Komisija ņem vērā dažādus faktorus, it īpaši tos, kas minēti 2006. gada pamatnostādņu 22. punktā, proti, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums ir īstenots vai ne.

429    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 375. apsvērumā ir norādījusi, ka nolīgumiem par tirgu sadali parasti, ņemot vērā to veidu, piemēro papildu summu vismaz 15 % apmērā un ka šajā lietā nebija nepieciešams piemērot papildu summu virs 15 %. Šis vērtējums ir jāapstiprina.

430    Pietiek atgādināt, ka Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka minētā rīcība ir horizontāls nolīgums par tirgu sadali (skat. it īpaši 419. punktu iepriekš), jo šī rīcība nav kvalificējama kā teritoriāla ierobežojuma klauzula, kuras sodāmo raksturu Komisija ir noteikusi tikai nesen, kā to apgalvo prasītāja (skat. it īpaši 341. un 393. punktu iepriekš). Savukārt attiecībā uz šāda veida pārkāpumu 2006. gada pamatnostādnēs ir noteikts, ka naudas soda pamatsummā iekļauj summu, kas veido no 15 līdz 25 % no pārdošanas apjomiem. Šādos apstākļos Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu, varēja piemērot papildu summu 15 % apmērā.

431    Katrā ziņā, pat ja pieņemtu, ka attiecīgais pārkāpums nav horizontāls nolīgums, ir jākonstatē, ka atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 25. punktam Komisija var piemērot papildu summu arī citiem šāda veida pārkāpumiem.

432    Attiecībā uz prasītājas argumentiem par to, ka apstiprināt šādu papildu summu, ja līdzīga veida lietas ir tikušas izbeigtas nepieņemot formālu lēmumu, būtu pretrunā vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem, tie ir jānoraida. Pretēji šai lietai lietās, uz ko atsaucas prasītāja, Komisija nav konstatējusi, ka pastāv pārkāpums. Tātad tā nevarēja piemērot sodu un noteikt šādu papildu summu. Turklāt lietas, uz ko atsaucās prasītāja, kā tas ir norādīts iepriekš 389. punktā, attiecās uz vertikāla, nevis horizontāla rakstura ierobežojumiem kā šajā lietā.

433    Visbeidzot Vispārējā tiesa uzskata, ka neviens cits pierādījums neattaisno, ka tā izmantotu savas pilnvaras grozīt lēmumu attiecībā uz naudas soda apmēru saistībā ar piemēroto papildu summu.

434    No iepriekš minētā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.

e)     Piektais pamats par kļūdainu atbildību mīkstinošo apstākļu novērtējumu

435    Ar šo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, atsakoties tai piemērot atbildību mīkstinošus apstākļus, kas attiecas, pirmkārt, uz to, ka tās dalība attiecīgajā pārkāpumā bija neliela, un, otrkārt, uz to, ka tās rīcību bija atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes vai attiecīgais tiesiskais regulējums.

436    Šajā ziņā ir jānorāda, ka no 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta izriet, ka naudas soda pamatsummu var samazināt, tostarp tad, ja pret konkurenci vērsto rīcību ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes vai tiesiskais regulējums vai ja attiecīgais uzņēmums sniedz pierādījumus, ka tā dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ārkārtīgi neliela, un tādējādi pierāda, ka laikposmā, kad tas bija nelikumīgas vienošanās dalībnieks, tas faktiski šo vienošanos neīstenoja, bet veica konkurējošas darbības tirgū.

437    Pirmām kārtām, attiecībā uz atbildību mīkstinošo apstākli, kas ir saistīts ar nelielu dalību attiecīgajā pārkāpumā, Komisija apstrīdētā lēmuma 383. apsvērumā uzskatīja, ka pierādījumi atspēko attiecīgo uzņēmumu tēzi par to, ka nolīgums par tirgu sadali un saskaņotas darbības netika īstenotas.

438    Prasītāja tomēr iebilst, ka Komisija nav ņēmusi vērā pierādījumus par to, ka tā veica konkurējošas darbības.

439    Šajā lietā ir jānorāda, ka, lai varētu piemērot atbildību mīkstinošu apstākli saistībā ar nelielu dalību attiecīgajā pārkāpumā, prasītajai ir jāpierāda, ka laikposmā, kurā prasītāja bija aizliegtās vienošanās dalībniece, tā faktiski atturējās no tās piemērošanas, rīkojoties tirgū, ievērojot konkurenci, vai vismaz tas, ka tā skaidri un būtiski pārkāpa pienākumus, kas attiecās uz aizliegtas vienošanās īstenošanu, tādā mērā, ka izjauca tās darbību (Vispārējās tiesas 2006. gada 15. marta spriedums lietā T‑26/02 Daiichi Pharmaceutical/Komisija, Krājums, II‑713. lpp., 113. punkts). Citiem vārdiem sakot, tai ir jāpierāda, ka tā nav piemērojusi strīdīgos nolīgumus, šajā ziņā attiecīgajā tirgū rīkojoties tā, lai kavētu konstatētā pārkāpuma pret konkurenci vērstās sekas (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 26. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02 Bolloré u.c./Komisija, Krājums, II‑947. lpp., 629. punkts).

440    Savukārt ir jākonstatē, ka prasītājas sniegtie pierādījumi neļauj pierādīt šādu rīcību.

441    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka uzņēmums, kas, neraugoties uz vienošanos ar saviem konkurentiem, tirgū īsteno lielākā vai mazākā mērā neatkarīgu politiku, var vienkārši censties izmantot aizliegto vienošanos savā labā (Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑308/94 Cascades/Komisija, Recueil, II‑925. lpp., 230. punkts). Šādos apstākļos fakts, ka Komisija ir atzinusi, ka prasītāja mēģināja apiet attiecīgo ierobežojumu, neļauj pierādīt, ka tās rīcība tirgū varēja kavēt konstatētā pārkāpuma pret konkurenci vērstās sekas. Prasītājas arguments, ka Komisija ir nonākusi pretrunās, atzīstot, ka tā ir mēģinājusi apiet attiecīgo ierobežojumu, tātad ir jānoraida.

442    Otrkārt, neviens no prasītājas sniegtajiem argumentiem nav tāds, ar ko var pierādīt ārkārtīgi nelielu dalību pārkāpumā vai rīcību, kas varēja kavēt minētā pārkāpuma pret konkurenci vērstās sekas. Īpaši, ņemot vērā tā iezīmes, kas ir atgādinātas iepriekš 194. un 333. punktā, tostarp faktu, ka gāzes pārdošana sākās tikai 2004. gada oktobrī, tās apjoms bija ierobežots, un apstākli, ka šie apjomi būtiski nepārsniedza tos, kas tika iegūti saistībā ar GIP, tad ar gāzi, ko prasītāja pārdeva no MEGAL gāzesvada, nevar sniegt šādus pierādījumus. Faktam, ka prasītāja brīvi piedalījās GIP, nav nozīmes uz šiem apsvērumiem, kā tas izriet no 335. punkta iepriekš. Tāpat tas, ka pastāvēja piedāvājumi, komercdarījumi vai prasības piekļuvei tīklam, pats par sevi nepierāda, ka pastāvēja konkurējoša rīcība, jo tās sekas nebija būtiska apjoma gāzes pārdošana no MEGAL gāzesvada, it īpaši, kas pārsniegtu tos apjomus, kas ir iegūti saistībā ar GIP. Turklāt [konfidenciāla informācija], ko atspēko tās 2005. gada aprīļa iekšējā piezīme, kurā tā pati atzīst, ka ir jārelativizē uztvere [konfidenciāla informācija] par tās tirgus daļu Vācijas tirgū. Visbeidzot, kā jau tika norādīts iepriekš, no dokumentārajiem pierādījumiem, kas ir iekļauti lietā, tostarp izriet, ka prasītājai bija nodoms ar E.ON izpētīt risinājumus, kas pieļautu saprātīgu konkurenci, vai tās bailes, ka Krievijas gāze varētu nonākt sliktās rokās un tādēļ varētu rasties papildu konkurence MEGAL gāzesvada garumā, runā pretī tam, ka prasītājas dalība aizliegtajā vienošanās bija neliela. Turklāt neviens fakts nepierāda, ka prasītājas rīcība kavēja aizliegtās vienošanās darbību.

443    Treškārt, prasītāja nepamatoti apgalvo, ka Komisija ir apvērsusi pierādīšanas pienākumu. Tā kā Komisija ir pierādījusi attiecīgā pārkāpuma pastāvēšanu, tad saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 29. punktu prasītājai bija jāpierāda, ka tās dalība pārkāpumā bija ārkārtīgi neliela un ka laikposmā, kad tā bija aizliegtās vienošanās dalībniece, tā faktiski šo vienošanos neīstenoja, bet veica konkurējošas darbības tirgū. Attiecībā uz prasītājas argumentu par faktu, ka tai ir jāpierāda, ka tās rīcība varēja kavēt aizliegtās vienošanās sekas tirgū, tas ir jānoraida, kaut arī Komisija nav pierādījusi, ka tādas sekas pastāvēja. Pat ja Komisijai nebija pienākuma pierādīt attiecīgā pārkāpuma radītās sekas, kā tas turklāt ir atļauts judikatūrā, Komisija tomēr uzskatīja, ka ir sniegti pierādījumi par pret konkurenci vērstajiem nolīgumiem un saskaņotām darbībām vairāku gadu garumā, no tā varēja prezumēt, ka slepenās norunas ir radījušas konkrētas pret konkurenci vērstas sekas tirgū tajā ziņā, ka ar pārkāpumu ir pastiprināti monopoli, kas pastāvēja pirms liberalizācijas, un kavēta tās ietekme.

444    Otrām kārtām, attiecībā uz atbildību mīkstinošo apstākli, kas ir saistīts ar faktu, ka pret konkurenci vērsto rīcību ir atļāvušas vai veicinājušas valsts iestādes vai tiesiskais regulējums, Komisija apstrīdētā lēmuma 384. apsvērumā uzskatīja, ka to nevarēja piemērot attiecībā uz laikposmu pēc liberalizācijas sākuma, ņemot vērā, ka, pieņemot un ieviešot Pirmo gāzes direktīvu, Savienības iestādes un dalībvalstis ir parādījušas savu nodomu padarīt gāzes tirgus konkurējošus. Komisija piebilda, ka, ja Francijas iestādes nav ievērojušas šīs direktīvas transponēšanas termiņu, tās nav kavējušas to, ka, sākot no 2000. gada 10. augusta, tiesīgos klientus var apgādāt jauni konkurenti, tādējādi nebija nekāda iemesla šeit saskatīt Francijas iestāžu pasākumu, ar ko atļautu vai veicinātu pretlikumīgu nolīgumu par tirgu sadali. Apstrīdētā lēmuma 385. apsvērumā Komisija ir precizējusi, ka, ja būtu jāuzskata par pamatotu apgalvojums, ka valsts iestādes ir atļāvušas vai veicinājušas pārkāpumu visā laikposmā pirms Pirmās gāzes direktīvas pieņemšanas, tad šis apgalvojums noteikti jau būtu ņemts vērā tiktāl, ciktāl pārkāpuma laikposms, kas tika ņemts vērā naudas soda aprēķināšanai, sākās tikai 1998. gada aprīlī attiecībā uz Vāciju un 2000. gada 10. augustā attiecībā uz Franciju.

445    Šajā ziņā prasītāja iebilst, ka Komisijai būtu vajadzējis atzīt, ka tās rīcību atļāva vai veicināja valsts iestādes vai tiesiskais regulējums.

446    Pirmkārt, attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka Vācijas un Francijas tiesiskajā regulējumā līdz Pirmās gāzes direktīvas efektīvai transponēšanai bija atļauta gāzes tirgu sadalīšana, ir jāatgādina, ka attiecībā uz Vāciju tās tiesiskajā regulējumā, kā izriet no pirmā pamata par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu vērtējuma, laikposmā pēc 1998. gada 24. aprīļa pastāvēja potenciāla konkurence.

447    Attiecībā uz Franciju no 312.?323. punkta iepriekš izriet, ka ne tikai Francijas tiesiskajā regulējumā, sākot no 2000. gada 10. augusta, vairs nevarēja atļaut vai veicināt šī tirgus sadali, bet turklāt arī Francijā pieņemtie pasākumi veicināja (tiesa, ierobežotā veidā), ka, sākot no šī datuma, tas tiek atvērts. Šajā ziņā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, fakts, ka tika ņemts vērā apstāklis, ka Francijas iestādes nav kavējušas, ka klientus apgādā jauni konkurenti, nenozīmē, ka attiecīgais atbildību mīkstinošais apstāklis ir jāattiecina tikai uz pieņēmumu par tādu situāciju, kurā valsts tiesiskajā regulējumā pret konkurenci vērtā situācija tiek noteikta kā obligāta (nevis tikai atļauta). Tas tik tiešām rāda, ka Francijas iestādēm vairs nebija nodoma ļaut pastāvēt Francijas tirgus sadalīšanai un tātad to atļaut.

448    Turklāt ir jānorāda, ka prasītāja kā valsts uzņēmums nevarēja – katrā ziņā ne pēc 2000. gada 10. augusta – atsaukties uz situāciju Francijā, jo tā ietilpa to vienību sarakstā, kam var piemērot direktīvas noteikumus ar tiešu iedarbību, kā tas arī izriet no iepriekš 314. punktā minētās judikatūras. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šī judikatūra tai kā valsts uzņēmumam neatņem iespēju atsaukties uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem, bet gan pierāda, ka, pamatojoties uz šādu statusu, tā nevarēja īstenot rīcību, kas ir pretrunā direktīvas mērķim, un tātad arī Francijas tiesiskajā regulējumā attiecīgā rīcība šajā lietā nebija ne atļauta, ne veicināta.

449    Attiecībā uz prasībām sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, kuras cēla Komisija pret Francijas Republiku lietās C‑159/94 un C‑259/01, no tām nevar secināt, ka Komisija ir nonākusi pretrunās, atsakot prasītajai piemērot attiecīgo atbildību mīkstinošo apstākli šajā lietā. No Francijas tiesiskā regulējuma nevar secināt, ka tajā bija atļauts vai ka ar to veicināja attiecīgo nolīgumu šajā lietā, labākajā gadījumā Komisija uzskatīja, ka Francijas iestādes nebija izpildījušas EKL 30., 34. un 37. pantā paredzētos pienākumus, nosakot ekskluzīvas tiesības gāzes un elektroenerģijas importam un eksportam attiecībā uz pirmo lietu vai Pirmajā gāzes direktīvā paredzētos pienākumus, to pareizi neieviešot, attiecībā uz otro lietu. Turklāt prasība lietā C‑159/94 tika noraidīta. Visbeidzot no Komisijas veiktā konstatējuma, ka Vācijas tiesiskais regulējums nepieļāva efektīvu jaunienācēju no ārvalstīm konkurenci, nevar secināt, ka minētajā tiesiskajā regulējumā bija atļautas vai veicinātas pret konkurenci vērstas darbības.

450    Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka valsts iestādes vai tiesiskais regulējums neatļāva un neveicināja attiecīgās pret konkurenci vērstās darbības.

451    Otrkārt, attiecībā uz faktu, ka laikposmā, kurā notika pārkāpums, gāzes nozare bija liberalizācijas stadijā un ka pastāvēja neskaidrības attiecībā uz piemērojamajām tiesību normām, pietiek norādīt, ka tas nekāda gadījumā neļauj pierādīt, ka valsts iestādes vai tiesiskais regulējums būtu atļāvis vai veicinājis pret konkurenci vērstās darbības. Pat ja Vācijas un Francijas iestādes pieļāva, ka pastāv ievērojami augsts neskaidrības līmenis attiecībā uz operatoru darbību likumīgumu ne tikai pirms, bet arī pēc liberalizācijas, šāds apstāklis neļauj pierādīt, ka tās būtu atļāvušas vai veicinājušas attiecīgās darbības šajā lietā. Tātad prasītāja kļūdaini apgalvo, ka šis konstatējums ir tāds, ko var ņemt vērā, kā atbildību mīkstinošu apstākli nosakot tiesiskā regulējuma ietekmi uz naudas soda aprēķinu.

452    Turklāt, pat ja pieņemtu, ka ar savu argumentāciju prasītāja vēlas apgalvot, ka, ņemot vērā liberalizācijas kontekstu un no tā izrietošās neskaidrības, tā ir izdarījusi pārkāpumu aiz neuzmanības, pietiek norādīt, ka tās juridiskā dienesta 2000. gada 9. un 17. februāra e‑pasti skaidri apliecina, ka tā apzinājās vismaz vēstules Direktion G pārkāpumu veidojošo raksturu.

453    Visbeidzot ir jānoraida prasītājas arguments, kas ir pamatots ar 2004. gada 20. oktobra Lēmumu C(2004) 4030, galīgā redakcija, saistībā ar [EKL] 81. pantā izklāstīto procesu (Lieta COMP/C.38.238/B.2 – Jēltabaka – Spānija). Komisijai nav saistoši tās agrāk pieņemtie vērtējumi (skat. Tiesas 2009. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 123. punkts un tajā minētā judikatūra), un katrā ziņā Spānijas tabakas ražotāju situāciju nevar salīdzināt ar tāda izmēra uzņēmumiem kā tiem, uz ko attiecas šī lieta, kas ir nozīmīgākie uzņēmumi Eiropas gāzes tirgū un kuriem faktu rašanās laikā bija oligopola situācija.

454    Šādos apstākļos neviens fakts neļauj uzskatīt, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu, nekonstatējot, ka pastāv atbildību mīkstinoši apstākļi.

455    Turklāt neviens cits pierādījums neattaisno, ka Vispārējā tiesa izmantotu savas pilnvaras grozīt lēmumu attiecībā uz naudas soda apmēru saistībā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem.

456    Tātad ir jānoraida piektais pamats, kā arī līdz ar to visi pamati, kas ir celti prasījumu samazināt naudas soda apmēru atbalstam, izņemot otro pamatu, kurš ir daļēji apmierināts, kas nozīmē, ka Vispārējā tiesa izmanto savas pilnvaras grozīt lēmumu (skat. iepriekš 408. punktu).

457    Vispārējā tiesa turklāt uzskata, ka nav tādu absolūtu pamatu, kas tai būtu jāizvirza pēc savas ierosmes (šajā ziņā skat. iepriekš 401. punktā minēto spriedumu lietā KME Germany u.c./Komisija, 131. punkts) un kas pamatotu, ka Vispārējā tiesa izmanto savas pilnvaras grozīt lēmumu, lai samazinātu uzliktā naudas soda apmēru.

f)     Par prasītājai uzliekamā naudas soda galīgā apmēra noteikšanu

458    Kā izriet no 378. punkta iepriekš, Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka attiecīgais pārkāpums turpinājās pēc 2004. gada 10. augusta un līdz 2005. gada 30. septembrim tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Francijas gāzes tirgu.

459    Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāgroza, lai, nosakot prasītājai uzliekamā naudas soda galīgo apmēru, ņemtu vērā Francijas tirgū izdarītā pārkāpuma ilgumu, kas šajā lietā bija no 2000. gada 10. augusta (skat. iepriekš 323. punktu) līdz 2004. gada 13. augustam (skat. iepriekš 378. punktu).

460    Šajā ziņā, ja piemēro Komisijas izmantoto naudas soda apmēra noteikšanas metodi, kā tā izriet no apstrīdētā lēmuma 358.?391. apsvēruma, proti (sākotnējā procentuālā daļa, ko piemēro vidējiem pārdošanas apjomiem Francijā, ko reizina ar pārkāpuma ilgumu Francijā) + (procentuālā daļa no papildu summas par vidējiem pārdošanas apjomiem Francijā) + (sākotnējā procentuālā daļa, ko piemēro vidējiem pārdošanas apjomiem Vācijā, ko reizina ar pārkāpuma ilgumu Vācijā) + (procentuālā daļa no papildu summas par vidējiem pārdošanas apjomiem Vācijā), izmantojot labotos datus attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Francijā (4 gadi, nevis 5,5) un vidējos pārdošanas apjomus, kas ir saistīti ar pārkāpumu Francijas tirgū [konfidenciāla informācija], tad prasītājai uzliktā naudas soda apmēram vajadzētu būt EUR 267 miljoniem [konfidenciāla informācija].

461    Tomēr ir jāatgādina, ka neierobežotā kompetence, kas saskaņā ar EKL 229. pantu Vispārējai tiesai piešķirta ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, paredz tai tiesības ne tikai pārbaudīt noteiktā soda likumību – kas ļautu vai nu tikai noraidīt prasību atcelt tiesību aktu, vai atcelt apstrīdēto aktu –, bet arī ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu un līdz ar to grozīt apstrīdēto aktu, pat to neatceļot, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, un tostarp grozīt uzlikto naudas sodu, ja jautājums par tā apmēru ir nodots Vispārējās tiesas vērtējumam (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija, Krājums, I‑1331. lpp., 61. un 62. punkts, un 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

462    Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka Vispārējai tiesai nav saistoši Komisijas aprēķini, ne arī tās pamatnostādnes, ja Vispārējā tiesa lemj tās neierobežotās kompetences ietvaros (šajā ziņā skat. iepriekš 326. punktā minēto spriedumu lietā BASF un UCB/Komisija, 213. punkts un tajā minētā judikatūra), taču tai ir jāveic savs vērtējums, ņemot vērā visus lietas apstākļus.

463    Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka, ja tiktu piemērota Komisijas izvēlētā naudas soda apmēra noteikšanas metode, kā tā ir izklāstīta iepriekš 460. punktā, tad netiktu ņemti vērā visi atbilstošie apstākļi.

464    Šīs metodes piemērošana, izmantojot labotos datus attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Francijā un vidējos pārdošanas apjomus, kas ir saistīti ar pārkāpumu Francijas tirgū šajā laikposmā, nozīmē, ka ir jāsamazina prasītājai uzliktais naudas sods, kas ir stipri nesamērīgs, ņemot vērā konstatētās kļūdas salīdzinoši lielo nozīmību. Kaut arī Komisijas kļūda attiecas tikai uz Francijas tirgu un tikai uz divpadsmit ar pusi mēnešiem no Komisijas attiecībā uz pārkāpumu, kas izdarīts iepriekš minētajā tirgū, sākotnēji konstatētajiem 5 gadiem un pusotru mēnesi, tomēr Komisijas metodes piemērošanas sekas būtu naudas soda samazinājums par vairāk nekā 50 %.

465    Turklāt Komisijas metodes piemērošanas sekas saistībā ar naudas soda apmēra noteikšanu būtu tādas, ka netiktu pietiekami novērtēts salīdzinoši smagais pārkāpums Vācijas tirgū, salīdzinot ar Francijas tirgū izdarīto pārkāpumu.

466    Tādēļ pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas tiesas sēdē par iespējamām sekām, kas apstrīdētā lēmuma atcelšanas dēļ izdarāmas saistībā ar naudas soda apmēra noteikšanu apstrīdētā lēmuma daļējas atcelšanas dēļ, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu Francijas tirgū un ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, it īpaši šī sprieduma 464. un 465. punktu, prasītājai uzliktā naudas soda galīgā summa, ievērojot visus lietas apstākļus, un it īpaši attiecīgā pārkāpuma ilgumu un smagumu, ir jānosaka EUR 320 miljonu apmērā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

467    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis otrs lietas dalībnieks. Tomēr saskaņā ar Reglamenta 87. panta 3. punkta pirmo daļu, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

468    Ņemot vērā faktu, ka visiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji nelabvēlīgs, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas 2009. gada 8. jūlija Lēmuma C(2009) 5355, galīgā redakcija, par izmeklēšanas procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/39.401 – E.ON/GDF) 1. pantu, pirmkārt, ciktāl tajā ir konstatēts, ka pārkāpums ilga no 1980. gada 1. janvāra līdz vismaz 1998. gada 24. aprīlim attiecībā uz pārkāpumu, kas tika izdarīts Vācijā, un, otrkārt, ciktāl tajā ir konstatēts, ka pastāvēja Francijā laikposmā no 2004. gada 13. augusta līdz 2005. gada 30. septembrim izdarīts pārkāpums;

2)      Lēmuma C(2009) 5355, galīgā redakcija, 2. panta b) punktā GDF Suez SA uzliktā naudas soda apmēru noteikt EUR 320 miljonu apmērā;

3)      pārējā daļā prasību noraidīt;

4)      katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Papasavvas Vadapalas O’Higgins

[Paraksti]

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 29. jūnijā.

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

1.  Eiropas Savienības tiesības

2.  Valstu tiesības

Francijas tiesības

Vācijas tiesības

Tiesvedības priekšvēsture

1.  Attiecīgie uzņēmumi

2.  MEGAL nolīgums

3.  Administratīvais process

Apstrīdētais lēmums

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

A –  Par prasījumiem daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu

1.  Pirmais pamats par kļūdu faktos un kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot EKL 81. pantu attiecībā uz nolīguma un/vai saskaņotas darbības pastāvēšanu pirms 2000. gada augusta

a)  Par pirmo daļu

b)  Par otro daļu

–  Par pirmo iebildumu

–  Par otro iebildumu

c)  Par trešo daļu

2.  Otrais pamats par kļūdām faktos un tiesību piemērošanā, piemērojot EKL 81. pantu attiecībā uz nolīguma un/vai saskaņotas darbības pastāvēšanu pēc 2000. gada augusta

a)  Par otro daļu

–  Par otro iebildumu

–  Par trešo iebildumu

–  Par pirmo iebildumu

b)  Par trešo daļu

–  Par pirmo iebildumu

–  Par otro iebildumu

c)  Par ceturto daļu

d)  Par pirmo daļu

3.  Trešais pamats par acīmredzamu pierādījumu neesamību attiecībā uz nolīguma un/vai saskaņotas darbības ar mērķi ierobežot E.ON pa MEGAL gāzesvadu pārvadītās gāzes izmantošanu Francijā pastāvēšanu

a)  Par pirmo daļu

b)  Par otro daļu

c)  Par trešo daļu

4.  Ceturtais pamats par kļūdu faktos un kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot EKL 81. pantu attiecībā uz nolīguma un/vai saskaņotas darbības pastāvēšanu starp attiecīgajiem uzņēmumiem pēc 2004. gada augusta

a)  Par pirmo daļu

–  Par pirmo iebildumu

–  Par otro iebildumu

b)  Par otro daļu

c)  Par trešo daļu

B –  Par prasījumiem atcelt vai samazināt naudas soda apmēru

1.  Par prasījumiem atcelt naudas sodu

2.  Par prasījumiem samazināt naudas soda apmēru

a)  Pirmais pamats par to, ka apgalvotais pārkāpums attiecībā uz Francijas gāzes tirgu nav juridiski pietiekami pierādīts un ka apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā nav norādīts pamatojums

b)  Otrais pamats par kļūdainu pārkāpuma ilguma novērtējumu

c)  Trešais pamats par kļūdainu pārkāpuma smaguma novērtējumu

d)  Ceturtais pamats par kļūdainu novērtējumu attiecībā uz nepieciešamību piemērot papildu summu 15 % apmērā

e)  Piektais pamats par kļūdainu atbildību mīkstinošo apstākļu novērtējumu

f)  Par prasītājai uzliekamā naudas soda galīgā apmēra noteikšanu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – franču.

1 Izlaisti konfidenciāli dati.