ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES

[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2015. gada 3. septembrī (1)

Lieta C‑235/14

Safe Interenvios, SA

pret

Liberbank, SA,

Banco de Sabadell, SA,

Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, SA

(Audiencia Provincial de Barcelona (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Finanšu sistēmas izmantošanas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai nepieļaušana – Direktīva 2005/60/EK – Klienta uzticamības pārbaudes pasākumi – Direktīva 95/46/EK – Personas datu aizsardzība – Direktīva 2007/64/EK – Maksājumu pakalpojumi iekšējā tirgū

1.        Šajā strīdā ir iesaistītas trīs kredītiestādes (Banco Bilbao Vizcaya Argentaría, S.A. (turpmāk tekstā – “BBVA”), Banco de Sabadell, S.A. (turpmāk tekstā – “Sabadell”) un Liberbank, S.A. (turpmāk tekstā – “Liberbank”), kopā turpmāk tekstā – “bankas”) un maksājumu iestāde (Safe Interenvios, S.A., turpmāk tekstā – “Safe”) (2). Šīs bankas slēdza tajās esošos Safe kontus, jo tām bija bažas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Safe apgalvo, ka tā bija negodīga komercprakse.

2.        Ir radušies jautājumi par to, vai ES tiesību aktos, it īpaši Direktīvā 2005/60/EK (turpmāk tekstā – “nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīva”) (3), ir aizliegts dalībvalstij ļaut kredītiestādei piemērot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus maksājumu iestādei. Šajā direktīvā paredzēti trīs klienta uzticamības pārbaudes pasākumu veidi (standarta, vienkāršoti un pastiprināti) atkarībā no nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas riska. Standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumi saskaņā ar 8. pantu ietver, piemēram, klienta identificēšanu un informācijas iegūšanu par komercdarbības attiecību mērķi un paredzamo būtību. Direktīvas 11. panta 1. punktā paredzēts, ka vienkāršota klienta uzticamības pārbaude tiks piemērota, ja iestādes vai personas, uz kuru attiecas šī direktīva (turpmāk tekstā – “pakļautā struktūra”), klienti ir kredītiestādes un finanšu iestādes (tostarp maksājumu iestādes), uz kurām arī attiecas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīva. Direktīvas 13. pantā tiek prasīta pastiprināta klienta uzticamības pārbaude situācijās, kas rada paaugstinātu risku nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai. Turklāt 5. pantā dalībvalstīm ir atļauts piemērot stingrākas prasības nekā tās, kas noteiktas citos nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas noteikumos.

3.        Ja kredītiestādei var atļaut piemērot (pastiprinātas) klienta uzticamības pārbaudes pasākumus maksājumu iestādei, uz kuru arī attiecas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas direktīva, tad Tiesai ir lūgts sagatavot ieteikumus par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstis var paredzēt, ka tā notiks. Vai to piemērošana ir atkarīga no riska analīzes un vai šādos pasākumos var ietvert prasību maksājumu iestādei nodot kredītiestādei datus, kas attiecas uz tās klientiem un uz ārzemēm pārsūtīto līdzekļu saņēmējiem? Šajos jautājumos Tiesai arī lūgts ņemt vērā Direktīvu 95/46/EK (turpmāk tekstā – “personas datu direktīva”) (4), Direktīvu 2005/29/EK (turpmāk tekstā – “negodīgas komercprakses direktīva”) (5) un Direktīvu 2007/64/EK (turpmāk tekstā – “maksājumu pakalpojumu direktīva”) (6).

 ES tiesību akti

 Līgums par Eiropas Savienības darbību

4.        Atbilstoši LESD 16. panta 1. punktam “ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību”.

 Eiropas Savienības Pamattiesību harta

5.        Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību”. Saskaņā ar 8. panta 2. punktu “šādi dati ir jāapstrādā godprātīgi, noteiktiem mērķiem un ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos”.

6.        Hartas 52. panta 1. punktā paredzēts, ka “visiem šajā hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”.

 Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīva

7.        Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas preambulas 5. apsvērumā paskaidrots, ka pasākumiem, kuri pieņemti nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas jomā, vajadzētu būt saskaņotiem ar darbībām, ko veic citas starptautiskās institūcijas, un it īpaši jāņem vērā ieteikumi, kurus sagatavojusi Finanšu darījumu darba grupa (turpmāk tekstā – “FATF”) (7), galvenā starptautiskā organizācija, kas darbojas cīņā pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu. Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvai būtu jāatbilst FATF ieteikumiem, kuri būtiski pārstrādāti un paplašināti 2003. gadā (turpmāk tekstā – “FATF 2003. gada ieteikumi”) (8).

8.        Direktīvas preambulas 10. apsvērumā ir noteikts, ka struktūrām, uz kurām attiecas šī direktīva, jāidentificē un jāapliecina faktiskā īpašnieka identitāte. To darot, tas būtu jāatstāj šo iestāžu un personu ziņā, vai tās izmanto faktisko īpašnieku pieejamos dokumentus, prasa attiecīgos datus saviem klientiem vai kā citādi iegūst informāciju, ņemot vērā, ka šādu klienta uzticamības pārbaudes pasākumu apjoms ir saistīts ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risku, kas atkarīgs no klienta veida, darījuma attiecībām, produkta vai darījuma.

9.        Direktīvas preambulas 22. apsvērumā ir atzīts, ka nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risks ikvienā gadījumā nav viens tas pats. Saskaņā ar pieeju, kas balstīta uz riska faktoru, būtu jāpiemēro princips, ka atbilstīgos gadījumos ir atļauta vienkāršota klienta uzticamības pārbaude.

10.      Tajā pašā laikā saskaņā ar preambulas 24. apsvērumu ES tiesību aktos būtu jāatzīst, ka konkrētas situācijas rada lielāku risku. Tādējādi, lai gan būtu jānosaka visu klientu identitāte un komercdarbības profils, ir gadījumi, kad nepieciešama īpaši stingra klientu identifikācijas un pārbaudes procedūra.

11.      Direktīvas preambulas 33. apsvērumā noteikts, ka informācijas nodošana, kā norādīts 28. pantā (9), būtu jāveic atbilstīgi noteikumiem par personas datu nodošanu trešajām valstīm, kā noteikts personas datu direktīvā, turklāt 28. pants nedrīkst ietekmēt normatīvos aktus par datu aizsardzību un profesionālo noslēpumu.

12.      Saskaņā ar preambulas 37. apsvērumu no dalībvalstīm tiek sagaidīts, lai tās sīki izstrādātu īstenošanu pielāgotu dažādu profesiju īpatnībām un to struktūru līmeņa un lieluma atšķirībām, uz kurām attiecas šī direktīva.

13.      Direktīvas preambulas 48. apsvērumā noteikts, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas ir it īpaši atzīti Hartā, un nevienu no tās noteikumiem nevajadzētu interpretēt vai ieviest tādā veidā, kas nav savienojams ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.

14.      Direktīvas 1. panta 1. punktā paredzēts: “Dalībvalstis nodrošina, ka ir aizliegta nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana un teroristu finansēšana”, bet 1. panta 2. punktā ir identificētas četru veidu darbības, kas, ja tās ir izdarītas ar nodomu, tiek uzskatītas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu:

“a)   īpašuma konversija vai nodošana, zinot, ka šāds īpašums ir iegūts ar noziedzīgu darbību vai piedaloties šādā darbībā, lai slēptu vai maskētu šā īpašuma nelikumīgo izcelsmi, vai palīdzētu jebkurai personai, kas ir iesaistīta šādas darbības pasūtīšanā, izvairīties no savas rīcības juridiskajām sekām;

b)      patiesās būtības, izcelsmes, atrašanās vietas, izvietojuma, aprites, tiesību noslēpšana vai maskēšana attiecībā uz īpašumu vai īpašuma piederības noslēpšana vai maskēšana, zinot, ka šāds īpašums iegūts noziedzīgā darbībā vai piedaloties šādā darbībā;

c)      īpašuma iegūšana, valdījums vai lietošana, zinot, ka saņemšanas laikā šāds īpašums iegūts noziedzīgā darbībā vai piedaloties šādā darbībā;

d)      piedalīšanās kādā no darbībām, kas minētas iepriekšējos punktos, apvienošanās minēto darbību izdarīšanai, izdarīšanas mēģinājums, palīdzība noziedzīgas darbības veikšanā, pamudināšana uz noziedzīgu darbību, padomu došana vai noziedzīgas darbības izpildes atvieglošana.”

15.      Saskaņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas direktīvas 2. panta 1. punktu tā tiek piemērota: 1) kredītiestādēm; 2) finanšu iestādēm un 3) virknei juridisku un fizisku personu, kas darbojas, lai veiktu savu profesionālo darbību. Citur noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas direktīva atsaucas uz šīm kategorijām kopā kā tai “pakļautās iestādes un personas” (šajos secinājumos turpmāk tekstā – “pakļautās struktūras”).

16.      “Kredītiestāde” ir definēta 3. panta 1. punktā, atsaucoties uz šī paša termina definīciju Direktīvas 2000/12/EK (10) 1. panta 1. punktā. Tā ir “uzņēmums, kura uzņēmējdarbība ir noguldījumu vai citu atmaksājamu līdzekļu pieņemšana no plašas sabiedrības un kredītu piešķiršana uz sava rēķina”.

17.      “Finanšu iestāde” ir “uzņēmums, kas nav kredītiestāde un kas realizē vienu vai vairākas darbības, kuras ietvertas Direktīvas 2006/48/EK I pielikuma 2.–12. punktā, kā arī 14. un 15. punktā” (11) (3. panta 2. punkta a) apakšpunkts). Šajā darbību sarakstā saskaņā ar 4. punktu iekļauti “maksājumu pakalpojumi, kā noteikts [maksājumu pakalpojumu direktīvas] 4. panta 3. punktā” (12) un saskaņā ar 5. punktu “maksāšanas līdzekļu emisija un administrēšana [..], ciktāl šāda darbība neattiecas uz 4. punktu”. Saskaņā ar maksājumu pakalpojumu direktīvu maksājumu pakalpojumi ietver maksājumu darījumu izpildi un maksājumu iestādes ir uzņēmumi, kas sniedz maksājumu pakalpojumus, kuri citādi atbilst prasībām saskaņā ar šo direktīvu (13).

18.      Direktīvas 5. pantā ir noteikts, ka, “lai nepieļautu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, dalībvalstis šīs direktīvas darbības jomā var pieņemt vai paturēt stingrākus noteikumus”.

19.      Direktīvas II nodaļā (“Klienta uzticamības pārbaude”) papildus noteikumiem par standarta klienta uzticamības pārbaudi (6.–10. pants) ir atsevišķas sadaļas par vienkāršotu klienta uzticamības pārbaudi (11. un 12. pants) un pastiprinātu klienta uzticamības pārbaudi (13. pants).

20.      Saskaņā ar 7. pantu pakļautās struktūras piemēro klienta uzticamības pārbaudes pasākumus: a) nodibinot komercdarbības attiecības; b) veicot gadījuma rakstura darījumus, kuru apjoms ir EUR 15 000 vai vairāk; c) ja pastāv aizdomas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu, neatkarīgi no izņēmumiem, atbrīvojumiem vai robežvērtības; d) ja pastāv šaubas par iepriekš iegūtu klienta identifikācijas datu ticamību un atbilstību.

21.      Klienta uzticamības pārbaudes pasākumi ietver: “klienta identifikāciju un klienta identitātes pārbaudi, izmantojot dokumentus, ziņas vai informāciju, kas iegūta no uzticama un neatkarīga avota” (8. panta 1. punkta a) apakšpunkts); “atbilstīgos gadījumos – faktiskā īpašnieka identifikāciju, kā arī atbilstīgu un atkarībā no riska pakāpes izraudzītu pasākumu piemērošanu, lai pārbaudītu viņa identitāti [..]” (8. panta 1. punkta b) apakšpunkts); “informācijas iegūšanu par komercdarbības attiecību mērķi un paredzamo būtību” (8. panta 1. punkta c) apakšpunkts) un “komercdarbības attiecību uzraudzību, ietverot šo attiecību gaitā veikto darījumu pārbaudi [..]” (8. panta 1. punkta d) apakšpunkts).

22.      Direktīvas 8. panta 2. punktā ir paredzēts, ka pakļautās struktūras var noteikt klienta uzticamības pārbaudes pasākumu apjomu, pamatojoties uz riska pakāpi atkarībā no klienta, komercdarbības attiecību, produkta vai darījumu veida. Tām jāspēj pierādīt kompetentajām iestādēm, ka pasākumu apjoms ir atbilstīgs, ņemot vērā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risku.

23.      Saskaņā ar 9. panta 1. punktu dalībvalstīm jānodrošina, ar dažiem izņēmumiem, ka klientu un faktisko īpašnieku identitātes pārbaude notiek pirms komercdarbības attiecību nodibināšanas vai pirms darījuma veikšanas.

24.      Ja pakļautā struktūra nevar ievērot 8. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu, tad dalībvalstīm saskaņā ar 9. panta 5. punktu jāpieprasa, ka “tā nedrīkst veikt darījumus, izmantojot bankas kontu, dibināt komercdarbības attiecības vai veikt darījumu, vai tā izbeidz komercdarbības attiecības, un tās apsver ziņojuma sagatavošanu finanšu ziņu vākšanas vienībai (FIU) saskaņā ar 22. pantu ^[(14)^] attiecībā uz šo klientu”. Saskaņā ar 9. panta 6. punktu dalībvalstīm ir jāpieprasa pakļautajām struktūrām piemērot uzticamības pārbaudes procedūras ne tikai attiecībā pret visiem jaunajiem klientiem, bet atbilstīgos brīžos arī attiecībā pret jau esošajiem klientiem saskaņā ar riska pakāpi.

25.      Direktīvas 11. panta 1. punktā paredzēts: “Atkāpjoties no 7. panta a), b) un d) apakšpunkta, 8. panta un 9. panta 1. punkta, uz [pakļautajām struktūrām] neattiecas šajos pantos paredzētās prasības, ja klients ir kredītiestāde vai finanšu iestāde, uz kuru attiecas šī direktīva, vai tādā trešā valstī esoša kredītiestāde vai finanšu iestāde, kura izvirza šai direktīvai līdzvērtīgas prasības un kuru pārrauga attiecībā uz šo prasību ievērošanu”. Direktīvas 11. panta 2. punktā ir minēti citi apstākļi, kādos, atkāpjoties no 7. panta a), b) un d) apakšpunkta, 8. panta un 9. panta 1. punkta, dalībvalstis var atļaut pakļautajām struktūrām nepiemērot klienta uzticamības pārbaudi. Saskaņā ar 11. panta 3. punktu pakļautajām struktūrām jebkurā gadījumā jāiegūst pietiekama informācija, lai konstatētu, vai uz klientu attiecas 1. un 2. punktā noteiktie izņēmumi (15).

26.      Saskaņā ar 13. panta 1. punktu dalībvalstis pieprasa, lai pakļautās struktūras veiktu pastiprinātus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus papildus pasākumiem, kas minēti 7. un 8. pantā, un 9. panta 6. punktā, pamatojoties uz riska iespējamību tādos gadījumos, kas pēc būtības var radīt paaugstinātu risku nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai. Tām tas jādara vismaz situācijās, kas minētas 13. panta 2.–4. punktā, un citās situācijās, kad ir paaugstināts nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas vai teroristu finansēšanas risks, kas atbilst 40. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteiktajiem tehniskajiem kritērijiem (16). 13. panta 2.–4. punktā noteiktās situācijas ir: ja klients nav personīgi piedalījies identificēšanas procedūrā; korespondentbanku pārrobežu attiecības ar respondentiestādēm no trešajām valstīm un darījumi vai komercdarbības attiecības ar politiski ietekmējamām personām, kas dzīvo citā dalībvalstī vai trešā valstī. Šādām situācijām ir uzskaitīti specifiski pastiprināti klienta uzticamības pārbaudes pasākumi (vai atbilstīgu pasākumu piemēri).

27.      Saskaņā ar 20. pantu dalībvalstis pieprasa, lai pakļautās struktūras pievērš īpašu uzmanību visām darbībām, kuras, viņuprāt, pēc to būtības it īpaši varētu būt saistītas ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu.

28.      Direktīvas 22. pantā, kurā tāpat kā 23. pantā ir ietverti informācijas sniegšanas pienākumi, ir ietverta prasība pakļautajām struktūrām (un atbilstīgos gadījumos to direktoriem un darbiniekiem) pilnībā sadarboties, inter alia nekavējoties informējot FIU pēc pašu iniciatīvas, ja tām ir zināms, ir aizdomas vai pamatots iemesls uzskatīt, ka notiek vai ir notikusi nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai teroristu finansēšana vai arī tiek izdarīti šādu darbību mēģinājumi (22. panta 1. punkta a) apakšpunkts).

29.      Saskaņā ar direktīvas 28. pantu pakļautajām struktūrām, to direktoriem un darbiniekiem ir aizliegts izpaust attiecīgajam klientam vai trešajai personai, ka ir sniegta informācija saskaņā ar 22. un 23. pantu vai tiek veikta vai var tikt veikta izmeklēšana saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu.

30.      Saskaņā ar 34. panta 1. punktu dalībvalstis pieprasa, lai pakļautās struktūras ievieš atbilstīgus un piemērotus pasākumus un procedūras klienta uzticamības pārbaudei, ziņojumiem, lietvedībai, iekšējai kontrolei, risku izvērtēšanai, risku vadībai, atbilstības pārvaldībai un saziņai, lai novērstu un nepieļautu tādu darījumu īstenošanu, kuri ir saistīti ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu.

31.      Direktīvas 36. un 37. pants attiecas uz “Pārraudzību”. It īpaši 37. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis pieprasa, lai kompetentās iestādes vismaz efektīvi pārraudzītu un veiktu nepieciešamos pasākumus, nodrošinot, ka šīs direktīvas prasības ievēro visas pakļautās struktūras.

32.      Saskaņā ar 40. panta 1. punkta c) apakšpunktu Komisija var pieņemt īstenošanas pasākumus, lai izstrādātu tehniskos kritērijus, nosakot, vai situācija pārstāv augstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas riska pakāpi, kā minēts 13. pantā.

 Personas datu direktīva

33.      Personas datu direktīvas preambulas 8. apsvērumā noteikts, ka “personas tiesību un brīvību aizsardzības līmenim attiecībā uz [personas] datu apstrādi jābūt visās dalībvalstīs vienādam”, bet 9. apsvērumā atzīts, ka, lai gan dalībvalstis vairs nevarēs kavēt personas datu brīvu apriti starp tām, pamatojoties uz personas tiesību un brīvību aizsardzību, tiks atstāta nosacīta rīcības brīvība, kuru (personas datu direktīvas īstenošanas kontekstā) var izmantot arī biznesa un sociālie partneri.

34.      Direktīvas 1. pantā ir paredzēts: “[..] dalībvalstis aizsargā fizisku personu pamattiesības un brīvības un jo īpaši viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību attiecībā uz personas datu apstrādi.” Saskaņā ar 1. panta 2. punktu “dalībvalstis neierobežo un neaizliedz personas datu brīvu plūsmu starp dalībvalstīm, pamatojoties uz 1. punktā paredzēto aizsardzību”.

35.      Direktīvas 2. panta a) apakšpunktā “personas dati” ir definēti kā “jebkura informācija attiecībā uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (“datu subjektu”)” un “identificējama persona ir tā, kuru var identificēt tieši vai netieši, norādot reģistrācijas numuru vai vienu vai vairākus šai personai raksturīgus fiziskās, fizioloģiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktorus”.

36.      “Personu datu apstrāde” 2. panta b) apakšpunktā ir definēta kā “jebkura ar personas datiem veikta darbība vai darbību kopums ar vai bez automatizētiem līdzekļiem – kā vākšana, reģistrēšana, organizēšana, uzglabāšana, piemērošana vai pārveidošana, labošana, konsultēšana, izmantošana, atklāšana, pielietojot pārsūtīšanu, izplatīšanu vai darot tos pieejamus citādā veidā, grupēšana vai savienošana, piekļuves noslēgšana, dzēšana vai iznīcināšana”.

37.      Saskaņā ar personas datu direktīvas 3. panta 1. punktu tā attiecas uz “personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem un uz personas datu, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, apstrādi, kura netiek veikta ar automatizētiem līdzekļiem”.

38.      Direktīvas 7. pantā ir paredzēti kritēriji, lai noteiktu, vai datu apstrāde ir likumīga. Saskaņā ar 7. panta c) un f) apakšpunktu datu apstrāde ir likumīga, ja tā ir vajadzīga, “lai izpildītu uz personas datu apstrādātāju attiecināmas juridiskas saistības”, un “personas datu apstrādātāja vai trešo personu, kurām dati tiek atklāti, likumīgo interešu ievērošanai, izņemot, ja šīs intereses ignorē, ņemot vērā datu subjekta pamattiesību un brīvību intereses, kurām nepieciešama aizsardzība saskaņā ar 1. panta 1. punktu”.

 Negodīgas komercprakses direktīva

39.      Negodīgas komercprakses direktīvas preambulas 8. apsvērumā ir paredzēts, ka šī direktīva tieši aizsargā patērētāju ekonomiskās intereses no negodīgas uzņēmēju komercprakses pret patērētājiem un netieši aizsargā likumīgus uzņēmumus no konkurentiem, kas neievēro šajā direktīvā paredzētos spēles noteikumus. Šī direktīva tādēļ garantē godīgu konkurenci jomā, ko koordinē ar šo direktīvu.

40.      Negodīgas komercprakses direktīvas nozīmē “patērētājs” ir “jebkura fiziska persona, kas komercpraksē, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas neattiecas uz tās uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju” (2. panta a) apakšpunkts). “Tirgotājs” ir “jebkura fiziska vai juridiska persona, kas komercpraksē, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas attiecas uz tā uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju, un arī jebkura persona, kas darbojas tirgotāja vārdā vai uzdevumā” (2. panta b) apakšpunkts). “Uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” vai “komercprakse” ir “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta [tas ir, jebkuras preces vai pakalpojuma (17)] popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem” (2. panta d) apakšpunkts).

41.      Direktīvas 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tā “attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā [kurā noteikts negodīgas komercprakses aizliegums un definēts, kas ir šāda prakse], pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā”.

42.      Direktīvas 3. panta 4. punktā ir noteikts, ka, “ja [negodīgas komercprakses direktīva] un citi Kopienas noteikumi, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, nonāk pretrunā, priekšroku dod minētajiem citiem Kopienas noteikumiem, un tos piemēro attiecībā uz šiem konkrētiem aspektiem”.

 Maksājumu pakalpojumu direktīva

43.      Maksājumu pakalpojumu direktīvā inter alia formulēti noteikumi, saskaņā ar kuriem izšķir sešas maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijas, tostarp kredītiestādes Direktīvas 2006/48 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē (1. panta 1. punkta a) apakšpunkts) un maksājumu iestādes maksājumu pakalpojumu direktīvas nozīmē (1. panta 1. punkta d) apakšpunkts).

44.      Direktīvas 4. panta 3. punktā “pakalpojums” ir definēts kā “viena no pielikumā minētajām uzņēmējdarbībām”, kas ietver maksājumu darījumu izpildi. Saskaņā ar 4. panta 4. punktu “maksājumu iestādes” ir “juridiskas personas, kam saskaņā ar 10. pantu [kurā pieprasīts, lai uzņēmumi, kuri vēlas sniegt maksājumu pakalpojumus, pirms maksājumu pakalpojumu sniegšanas sākuma iegūst atļauju kļūt par maksājumu iestādēm] piešķirta atļauja nodrošināt un sniegt maksājumu pakalpojumus visā Kopienā”. “Maksājumu pakalpojums” ir “viena no pielikumā minētajām uzņēmējdarbībām” (4. panta 3. punkts). “Pārstāvis” ir “fiziska vai juridiska persona, kas maksājumu pakalpojumu veikšanā rīkojas maksājumu iestādes vārdā” (4. panta 22. punkts).

45.      Saskaņā ar 5. pantu pieteikumā atļaujai kļūt par maksājumu iestādi ir jāiekļauj virkne dokumentu, tostarp “to iekšējās kontroles mehānismu apraksts, ko pieteikuma iesniedzējs ir ieviesis, lai ievērotu noteikumus par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu saskaņā ar [nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvu]”. Direktīvas 10. panta 2. punktā ir paredzēts, ka atļaujas piešķir, “ja pieteikumam pievienotā informācija un pierādījumi atbilst visām 5. pantā izklāstītajām prasībām un ja kompetentās iestādes vispārējais novērtējums pēc pieteikuma izskatīšanas ir labvēlīgs”. Saskaņā ar 12. panta 1. punktu atļaujas var atsaukt tikai noteiktos apstākļos, tostarp, ja maksājumu iestāde vairs neatbilst nosacījumiem par atļaujas piešķiršanu (12. panta 1. punkta c) apakšpunkts).

46.      Saskaņā ar 17. panta 1. punktu, ja maksājumu iestāde plāno sniegt maksājumu pakalpojumus ar pārstāvja starpniecību, tā izcelsmes dalībvalsts kompetentajām iestādēm paziņo noteiktu informāciju, kura dod iespēju šo pārstāvi iekļaut publiski pieejamā reģistrā, kas paredzēts 13. pantā. Šajā informācijā iekļauj šī pārstāvja vārdu/nosaukumu un adresi, kā arī aprakstu par iekšējās kontroles mehānismu, ko pārstāvji izmantos, lai ievērotu noteikumus par to, lai nepieļautu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanu saskaņā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvu.

47.      Saskaņā ar 20. panta 1. punkta pirmo daļu dalībvalstis par kompetentajām iestādēm izrauga “[..] vai nu valsts iestādes, vai struktūras, kuras atzītas saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai kuras atzinušas valsts iestādes, tostarp valstu centrālās bankas”. Otrajā daļā ir noteikts, ka šādas iestādes garantē neatkarību no tirgus dalībniekiem un izvairās no interešu konfliktiem. Neskarot pirmo daļu, maksājumu iestādes, kredītiestādes, elektroniskās naudas iestādes vai pasta žiro norēķinu iestādes nedrīkst būt kompetentās iestādes.

48.      Direktīvas 21. pantā (“Pastāvīga uzraudzība”) ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai pārbaudes, ko kompetentās iestādes veic nolūkā pārbaudīt pastāvīgu atbilstību šīs sadaļas [“Maksājumu pakalpojumu sniedzēji”] noteikumiem, būtu samērīgas, piemērotas un atbilstīgas riskam, kādam maksājumu iestādes ir pakļautas.

Lai pārbaudītu atbilstību šīs sadaļas noteikumiem, kompetentās iestādes ir tiesīgas veikt šādus konkrētus pasākumus:

a)      izvirzīt maksājumu iestādei prasību sniegt visu vajadzīgo informāciju, lai uzraudzītu atbilstību;

b)      veikt pārbaudes uz vietas maksājumu iestādē, jebkurā struktūrā, kas sniedz maksājumu darījumu ārpakalpojumus, pie jebkura pārstāvja un jebkurā filiālē, kura sniedz maksājumu pakalpojumus, par ko atbild maksājumu iestāde;

c)      izdot ieteikumus, pamatnostādnes un attiecīgā gadījumā saistošus administratīvos noteikumus;

d)      apturēt vai atsaukt atļauju 12. pantā minētajos gadījumos.

2.      [..] dalībvalstis nodrošina, ka to attiecīgās kompetentās iestādes [..] maksājumu iestādēm vai to faktiskajiem vadītājiem par normatīvo vai administratīvo aktu pārkāpšanu saistībā ar to maksājumu pakalpojumu darbību vai darbības uzraudzību var pieņemt vai noteikt sankcijas vai pasākumus, kas īpaši paredzēti, lai izskaustu konstatētos pārkāpumus vai šādu pārkāpumu cēloņus.

[..]”

49.      Direktīvas 79. pantā par “Datu aizsardzību” ir paredzēts: “Dalībvalstis atļauj maksājumu sistēmām un maksājumu pakalpojumu sniedzējiem apstrādāt personu datus, ja tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu ar maksājumiem saistītas krāpniecības novēršanu, izmeklēšanu un atklāšanu. Personas datus apstrādā saskaņā ar [personas datu direktīvu].”

 Valsts tiesību akti

50.      Ley 10/2010, de 28 de abril, de prevención del blanqueo de capitales y de la financiación del terrorismo (2010. gada 28. aprīļa Likums 10/2010 par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 10/2010”), ar kuru nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīva transponēta Spānijas tiesību sistēmā, izšķir triju veidu klienta uzticamības pārbaudes pasākumus: i) standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumi (3.–6. pants); ii) vienkāršotas klienta uzticamības pārbaudes pasākumi (9. pants) (18); iii) pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumi (11. pants).

51.      Standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumi ietver attiecīgo personu oficiālu identificēšanu (3. pants), patieso labuma guvēju identificēšanu (4. pants), informācijas iegūšanu par paredzēto komercdarbības attiecību objektu un raksturu (5. pants) un pastāvīgu komercdarbības attiecību pārraudzību (6. pants).

52.      Saskaņā ar 7. panta 3. punktu personas, uz kurām attiecas Likums Nr. 10/2010, nevar uzsākt komercdarbības attiecības vai veikt darījumu, ja tās nevar piemērot šajā likumā paredzētos klienta uzticamības pārbaudes pasākumus. Ja šāda neiespējamība rodas komercdarbības attiecību laikā, tad tām jāpārtrauc šīs attiecības.

53.      Likuma Nr. 10/2010 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka personām, uz kurām tas attiecas, ir atļauts nepiemērot atsevišķus standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumus attiecībā uz klientiem, kas ir finanšu iestādes, kuras ir reģistrētas Eiropas Savienībā, vai tai pielīdzinātās trešās valstīs un kuras pārrauga attiecībā uz uzticamības pārbaudes pasākumu ievērošanu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka vārda “atļauts” lietošana liek domāt, ka šajā noteikumā nav noteikts pienākums. Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par tā precīzo nozīmi.

54.      Saskaņā ar 11. pantu ir jāveic pastiprināti klienta uzticamības pārbaudes pasākumi, ja, pamatojoties uz riska novērtējumu, pastāv augsts nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas risks. Noteiktas situācijas pēc savas būtības rada šādu risku, īpaši naudas sūtīšanas pakalpojumi.

 Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

55.      Safe ir uzņēmējsabiedrība, kura pārskaita klientu naudas līdzekļus uz ārvalstīm (tas ir, uz citām dalībvalstīm un trešajām valstīm), izmantojot kontus, kuri tai ir kredītiestādēs.

56.      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka bankas slēdza Safe kontus šajās bankās pēc tam, kad Safe atteicās sniegt tām informāciju (par saviem klientiem un pārskaitīto līdzekļu saņēmēju), ko tās bija pieprasījušas, pamatojoties uz Likumu Nr. 10/2010, reaģējot uz pārkāpumiem attiecībā uz aģentiem, kuriem Safe atļāva veikt pārskaitījumus, izmantojot savus kontus, un kurus bija pārbaudījusi Banco de España (Spānijas Banka).

57.      2011. gada 11. maijā BBVA paziņoja par šiem pārkāpumiem Servicio Ejecutivo de la Comisión de Prevención del Blanqueo de Capitales Ministerio de Economía e Infracciones Monetarias del Banco de España (Spānijas Bankas Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un finanšu noziegumu novēršanas komisijas izpilddienests, turpmāk tekstā – “SEPBLAC”). 2011. gada 22. jūlijā BBVA paziņoja Safe par neatgriezenisku tās kontu slēgšanu.

58.      BBVA lēmumu slēgt Safe kontu (un divu citu banku līdzīgus lēmumus) Safe pārsūdzēja Juzgado de lo Mercantil no 5 de Barcelona (Barselonas Komerctiesa Nr. 5, turpmāk tekstā – “Komerctiesa”), pamatojoties uz to, ka šī slēgšana ir negodīgas konkurences darbība, kas tai liedza normāli darboties, pārskaitot naudas līdzekļus uz ārzemēm. Saskaņā ar Safe norādīto: i) naudas pārvedumu sūtīšanai uz ārvalstīm tai bija noteikti nepieciešami konti; ii) tirgū tā konkurēja ar bankām; iii) bankas nekad agrāk nav prasījušas, lai Safe tām sniegtu pieprasīto informāciju par saviem klientiem un par līdzekļu izcelsmi un galamērķi (šāda prakse uzsākta, kad bankas sāka atsaukties uz Likumā Nr. 10/2010 noteikto); iv) šādas informācijas sniegšana bankām būtu bijusi pretrunā ar tiesību aktiem par personas datu aizsardzību. Bankas atbildēja, ka to pasākumi saskaņā ar Likumu Nr. 10/2010 bija pamatoti, it īpaši tāpēc, ka pastāvēja riski, kas saistīti ar naudas līdzekļu pārskaitīšanu uz ārvalstīm, un nebija pretrunā konkurences tiesībām.

59.      2009. gada 25. septembrī Komerctiesa noraidīja Safe prasību. Tā uzskatīja, ka bankām bija tiesības lūgt Safe ieviest pastiprinātus savu klientu uzticamības pārbaudes pasākumus un sniegt informāciju, kas saistīta ar šiem klientiem, ievērojot nosacījumu, ka bankas Safe rīcībā konstatējušas tādas rīcības pazīmes, kas pārkāpj Likumu Nr. 10/2010. Katrā atsevišķā gadījumā bija jāpārbauda, vai bankām bija pamats slēgt Safe kontus. Lai gan neviena no bankām nebija pārkāpusi nevienu īpašu pret konkurenci vērstas rīcības aizliegumu, Sabadell un Liberbank (bet ne BBVA) bija rīkojušās negodīgi, nenorādot iemeslus, ar ko bija pamatoti to pasākumi. BBVA rīcība tika uzskatīta par pamatotu, jo tās pamatā bija pārbaudes, kurās tika pierādīts, ka 22 % no pārskaitījumiem, kas veikti caur Safe kontu laika posmā no 2010. gada 1. septembra līdz 2010. gada 30. novembrim, neveica aģenti, kuriem bija Safe atļauja un kurus bija pārbaudījusi Spānijas Banka. Turklāt šajā laika posmā pārskaitījumus veica 1291 persona, kuru skaits krietni pārsniedza Safe aģentu skaitu. Eksperta ziņojumā turklāt bija uzsvērts to pārskaitījumu risks, kurus nav veikuši identificēti aģenti.

60.      Safe, Liberbank un Sabadell šo spriedumu pārsūdzēja Audiencia Provincial, Barcelona (Barselonas provinces tiesa, turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”), kura izskata šīs trīs apelācijas sūdzības kopā.

61.      Iesniedzējtiesa norāda, ka uz visām iesaistītajām personām attiecas Likums Nr. 10/2010, jo tās pieder pie šī likuma 2. pantā uzskaitītajām kategorijām, kas ietver kredītiestādes un maksājumu iestādes. Turklāt visas personas konkurē tirgū un veic tādas pašas darbības, sūtot naudas pārvedumus uz ārvalstīm. Tomēr maksājumu iestādēm (piemēram, Safe) tas jādara, izmantojot kontus kredītiestādēs (piemēram, bankās).

62.      Safe apgalvo, pirmkārt, ka BBVA nebija jāveic klienta uzticamības pārbaudes pasākumi attiecībā uz finanšu iestādēm, jo tās uzrauga tieši publiskās iestādes, it īpaši Spānijas Banka. Otrkārt, Spānijā SEPBLAC var piekļūt datiem, kas attiecas uz maksājumu iestāžu klientiem. Treškārt, pat ja BBVA bija nepieciešams veikt klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, tai bija jāveic detalizēts un izsmeļošs pētījums par Safe politiku, lai panāktu atbilstību attiecīgajiem tiesību aktiem pirms šādu pasākumu veikšanas. Šajā lietā BBVA tikai pieprasīja eksperta ziņojumu, kas bija sagatavots, izmantojot BBVA datus. Ceturtkārt, Likums Nr. 10/2010 neattiecas uz personām, piemēram, aģentiem, kuri piedāvā atbalstu finanšu iestādēm naudas līdzekļu pārskaitījumiem.

63.      Sabadell apelācijas sūdzībā ir norādīts uz Komerctiesas spriedumā atzīto, ka Sabadell principā varēja veikt pastiprinātus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, taču tā nevarēja to darīt šajā lietā. Liberbank apgalvo, ka konta slēgšana bija pamatota, jo Safe nesniedza pieprasīto informāciju.

64.      Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

“1)      Par [nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas] 11. panta 1. punkta interpretāciju:

a)      Ja šo noteikumu lasa kopsakarā ar šīs direktīvas 7. pantu, vai Savienības likumdevējs ir vēlējies noteikt īstenu izņēmumu no tā, ka kredītiestādes var veikt uzticamības pārbaudes pasākumus attiecībā uz saviem klientiem, ja šie klienti ir maksājumu iestādes, kas savukārt ir pakļautas savai uzraudzības sistēmai, vai arī tikai atļauju paredzēt izņēmumus?

b)      Ja šo noteikumu lasa kopsakarā ar šīs direktīvas 5. pantu, vai valsts likumdevējs drīkst transponēt minētajā tiesību normā paredzēto izņēmumu atšķirīgi no tajā noteiktā?

c)      Vai 11. panta 1. punktā noteiktais izņēmums arī attiecībā uz pastiprinātās uzticamības pārbaudes pasākumiem ir piemērojams tāpat kā attiecībā uz uzticamības pārbaudes pasākumiem?

2)      Pakārtoti, gadījumā, ja uz iepriekšējiem jautājumiem atbildams, ka kredītiestādes drīkst veikt uzticamības pārbaudes un pastiprinātās pārbaudes pasākumus attiecībā uz maksājumu iestādēm:

a)      Cik plaša ir iespēja kredītiestādēm uzraudzīt maksājumu iestāžu darbību? Vai var uzskatīt, ka tās atbilstoši [nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvā] noteiktajam ir tiesīgas uzraudzīt uzticamības pārbaudes darbības un pasākumus, ko savukārt veic maksājumu iestādes, vai arī šīs pilnvaras ir tikai un vienīgi [maksājumu pakalpojumu direktīvā] minētajām publiskajām iestādēm, šajā gadījumā – Spānijas Bankai [..]?

b)      Vai tālab, lai izmantotu šīs kredītiestāžu pilnvaras veikt pasākumus, ir vajadzīgs kāds īpašs pamatojums, kas secināms no maksājuma iestādes rīcības, var arī šos pasākumus var veikt vispārīgi tāpēc vien, ka maksājumu iestāde veic riska darbību, kāda ir pārskaitījumu nosūtīšana uz ārvalstīm?

c)      Gadījumā, ja tiek uzskatīts, ka ir vajadzīgs konkrēts pamatojums, lai kredītiestādes varētu veikt uzticamības pārbaudes pasākumus attiecībā uz maksājumu iestādēm:

i)      Kāda ir attiecīgā rīcība, kurai banku iestādei ir jāpievērš uzmanība, lai veiktu uzticamības pārbaudes pasākumus?

ii)      Vai kredītiestāde var tikt uzskatīta par tiesīgu tālab izvērtēt maksājumu iestādes darbībā īstenotos uzticamības pārbaudes pasākumus?

iii)      Vai, lai varētu izmantot šīs pilnvaras, ir vajadzīgs, ka banku iestāde iespējami varējusi konstatēt maksājumu iestādes darbībā kādu rīcību, kas ļauj to turēt aizdomās par līdzdalību nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai terorisma finansēšanas darbībās?

3)      Tāpat gadījumā, ja tiek atzīts, ka kredītiestādes ir tiesīgas veikt pastiprinātas uzticamības pārbaudes pasākumus attiecībā uz maksājumu iestādēm:

a)      Vai ir pieļaujams, ka to vidū var būt pasākums, kurā tām tiek prasīts sniegt ziņas par visu to klientu identitāti, kuru līdzekļi tiek nosūtīti, kā arī to saņēmēju identitāti?

b)      Vai maksājumu iestāžu pienākums sniegt ziņas par saviem klientiem kredītiestādēm, ar kurām tās ir gan spiestas darboties, gan konkurē tirgū, ir saderīgs ar [personas datu direktīvu]?”

65.      Rakstveida apsvērumus iesniedza BBVA, Safe, Spānijas un Portugāles valdība, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē 2015. gada 6. maijā, izņemot BBVA un Portugāles valdību, tie paši lietas dalībnieki izteica mutvārdu apsvērumus.

 Vērtējums

 Ievada piezīmes

66.      Strīds ir par šo: vai bankām bija tiesības vai arī bija nepieciešams veikt darbības, ko tās veica saskaņā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvu (atbilstoši tās pienācīgai īstenošanai), vai arī tās nepamatoti izmantoja šo direktīvu kā attaisnojumu negodīgas konkurences darbībām.

67.      Prejudiciālie jautājumi rodas tikai tādā kontekstā, cik bankas un Safe ir pakļautās struktūras saskaņā ar nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas direktīvu (19). Neviens lietas dalībnieks nav apstrīdējis iesniedzējtiesas lēmumu, formulējot jautājumus, raksturot tās kā kredītiestādes un maksājumu iestādi valsts tiesību aktu nozīmē, ar kuriem transponēts nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas 3. pants.

68.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, kā interpretēt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas 11. panta 1. punktu, it īpaši par to, vai šajā noteikumā, lasot to kopā ar 5. un 7. pantu, dalībvalstij ir aizliegts atļaut vai pieprasīt kredītiestādei piemērot standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumus attiecībā uz klientu, kurš ir maksājumu iestāde un uz kuru attiecas arī nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīva (pirmā jautājuma a) un b) punkts). Pirmā jautājuma c) punktā tā uzdod līdzīgu jautājumu saistībā ar pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem saskaņā ar 13. pantu.

69.      Manuprāt, atbilde uz pirmo jautājumu, pirmām kārtām, ir atkarīga no nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas 7. panta, 11. panta 1. punkta un 13. panta tvēruma. Ja, īstenojot kādu no šiem noteikumiem, dalībvalstis drīkst atļaut vai pieprasīt no kredītiestādes slēgt maksājumu iestādes kontu tādos apstākļos kā šie, tad nav nepieciešams aplūkot 5. pantu, jo pienākumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem tad atbilst pienākumiem saskaņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas direktīvu.

70.      Turpretī, ja nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas 5. un 7. pants, 11. panta 1. punkts un 13. pants ir jāinterpretē tā, ka dalībvalstīm ir aizliegts atļaut vai pieprasīt kredītiestādēm, piemēram, bankām, piemērot (pastiprinātas) klienta uzticamības pārbaudes pasākumus apstākļos, kad nepieciešama vienkāršota klienta uzticamības pārbaude, nav nozīmes otrajam un trešajam jautājumam, jo banku pasākumiem nevarēja būt likumīga pamata.

71.      Ja nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvā netiek aizliegts dalībvalstīm atļaut vai pieprasīt (pastiprinātas) klienta uzticamības pārbaudes pasākumus šādos apstākļos, tad otrajā un trešajā jautājumā ir Tiesai vaicāts par šo pasākumu tvērumu un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tos var noteikt. It īpaši: vai valsts tiesību aktos var paredzēt, ka kredītiestādes uzrauga maksājumu iestāžu darbību, klienta uzticamības pārbaudes procedūras un piemērotos pasākumus, un, ja var, tad kādā apmērā (otrā jautājuma a) punkts)? Vai ir jābūt konkrētam pamatojumam, lai izmantotu tiesības piemērot (pastiprinātas) klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, vai arī pietiek, ka klients veic riskantu darbību (otrā jautājuma b) punkts)? Ja ir vajadzīgs īpašs pamatojums, tad ar kādiem kritērijiem šāda analīze ir jāpamato (otrā jautājuma c) punkts)? Visbeidzot, vai šādi klienta uzticamības pārbaudes pasākumi var ietvert prasību maksājumu iestādēm sniegt identifikācijas datus par visiem saviem klientiem, no kuriem nāk pārskaitītie līdzekļi, un saņēmēju identitāti, un vai tas atbilst personas datu direktīvai (trešā jautājuma a) un b) punkts)?

72.      Interpretējot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvu, visi lietas dalībnieki ir atsaukušies uz ieteikumiem un citiem materiāliem, ko sagatavojusi FATF, kas ir starpvaldību organizācija, kura nosaka standartus, izstrādā un veicina politiku nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanai (20). Tiesa jau ir atzinusi, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīva (tāpat kā tās priekštece Direktīva 91/308/EEK) tika pieņemta, lai Eiropas Savienībā piemērotu un padarītu saistošus FATF ieteikumus (21). Tādēļ nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīva jāinterpretē saskaņā ar FATF 2003. gada ieteikumiem (22), kas būtībā ir minimālie standarti šajā jomā. Es ņemšu tos vērā attiecīgos gadījumos.

73.      Dažos jautājumos iesniedzējtiesa ir identificējusi konkrētas ES tiesību aktu normas. Citos tā nav. Tomēr ir labi zināms, ka, lai sniegtu pienācīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem, Tiesa var uzskatīt par nepieciešamu ņemt vērā ES tiesību aktu normas, uz kurām nav izdarīta atsauce (23). Iesakot atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, izmantoju šo pieeju.

74.      Lai gan trešā jautājuma b) punktā nav atsauces uz negodīgas komercprakses direktīvu, iesniedzējtiesa tomēr citur savā lēmumā pauž šaubas par saikni starp tiesībām saskaņā ar šo direktīvu un nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas direktīvu. Tomēr negodīgas komercprakses direktīva šeit nav piemērojama, jo Safe nedarbojas “nolūkos, kas attiecas uz tā uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju” (24). Tiesa ir nospriedusi, ka termini “klients” un “tirgotājs” šajā direktīvā ir diametrāli pretēji un ka termins “patērētājs” attiecas uz privātpersonu, “kas nav iesaistīta komerciālā vai profesionālā darbībā” (25). Tādējādi Safe nav patērētājs šīs direktīvas izpratnē.

 Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas 11. panta 1. punkta tvērums (pirmā jautājuma a)–c) punkts)

75.      Lai gan iesniedzējtiesa to nav skaidri pateikusi, lietas apstākļi, kā arī rakstveida un mutvārdu apsvērumi liecina par to, ka BBVA radās aizdomas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu pēc tam, kad tā atklāja neprecizitātes informācijā par aģentiem, kuri pārskaitīja līdzekļus, izmantojot Safe kontu BBVA.

76.      BBVA slēdza Safe kontu, pamatojoties uz Likumu Nr. 10/2010, kurā, no vienas puses, atļauts piemērot vienkāršotas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus attiecībā uz finanšu iestādēm, kuru klienta uzticamības pārbaudes pasākumu ievērošana tiek uzraudzīta, un, no otras puses, pieprasīts pakļautajām struktūrām atkarībā no to riska novērtējuma piemērot pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus situācijās, kuras pēc savas būtības rada augstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risku, piemēram, līdzekļu pārskaitīšana.

77.      Uzdodama pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīva nepieļauj tādas valsts tiesību normas, ar ko šādā veidā tiek regulēti (vienkāršoti un uzlaboti) klienta uzticamības pārbaudes pasākumi.

78.      Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvā ir paredzēti trīs dažādu veidu (standarta, vienkāršoti un uzlaboti) klienta uzticamības pārbaudes pasākumi. Dalībvalstīm ir jānodrošina atbilstīga šo pasākumu piemērošana, lai novērstu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai. Šādi pasākumi varētu būt jāpiemēro pirms vai pēc komercdarbības attiecību nodibināšanas vai darījuma veikšanas. Katra pasākumu veida paredzamā atturēšanās pakāpe ir atkarīga no priekšstata par riska pakāpi, ka finanšu sistēma tiks izmantota šādiem mērķiem. Šī riska pakāpe noteikti atšķiras, un tādējādi dalībvalstīm ir jānodrošina, ka piemērojamie pasākumi katrā no gadījumiem atbilst situācijai (26). Tādēļ uzskatu, ka lēmums par to, kāda līmeņa klienta uzticamības pārbaudi piemērot, vienmēr jāpamato ar pārbaudāmiem motīviem.

79.      Uzskatu, kā sākumpunkts izpratnei par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas II nodaļu (“Uzticamības pārbaude”) un saikni starp 5. un 7. pantu, 11. panta 1. punktu un 13. pantu, ir pienākums piemērot standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumus.

80.      Direktīvas 7. pantā ir paredzētas situācijas, kurās automātiski ir noteikts pienākums piemērot standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, jo tiek uzskatīts, ka tās rada nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas risku, ko var novērst ar pasākumiem saskaņā ar 8. un 9. pantu (27). Šīs situācijas skar: a) komercdarbības attiecību nodibināšanu; b) gadījuma rakstura darījumu veikšanu, kuru apjoms ir EUR 15 000 vai vairāk; c) aizdomu pastāvēšanu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu; d) šaubu pastāvēšanu par iepriekš iegūtu klienta identifikācijas datu ticamību un atbilstību. Tādējādi standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumus var piemērot pirms komercdarbības attiecību nodibināšanas vai darījuma notikšanas (7. panta a) un b) apakšpunkts) un neatkarīgi no tā, vai tā ir šajā gadījumā (7. panta c) un d) apakšpunkts). It īpaši nekas 7. panta c) apakšpunktā neliecina par to, ka minētajām aizdomām par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu jārodas pirms komercdarbības attiecību nodibināšanas vai darījuma, nevis to laikā.

81.      Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvā nav definētas “aizdomas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu”. Lai gan 22. panta 1. punkta a) apakšpunkts (par pienākuma informēt FIU apjomu) rosina domāt, ka “aizdomas” nav tas pats, kas “pamatots iemesls uzskatīt”, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai teroristu finansēšana tiek (vai jau ir) veikta vai mēģināta veikt, uzskatu, ka šo atšķirību nevar interpretēt tā, ka “aizdomas” 7. panta c) apakšpunktā ir tīri subjektīvs jautājums. Manuprāt, aizdomu pamatā jābūt kādam objektīvam materiālam, ko var pārskatīt, lai pārliecinātos par atbilstību nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas 7. panta c) apakšpunkta un citiem noteikumiem (28). Tādējādi, manuprāt, “aizdomas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu” 7. panta c) apakšpunktā rodas it īpaši tad, ja, ņemot vērā klienta individuālos apstākļus un viņa darījumus (tostarp attiecībā uz viņa konta (kontu) izmantošanu un pārvaldīšanu), ir pamatots iemesls, kas norāda uz risku, ka saistībā ar šo klientu pastāv vai notiks nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai teroristu finansēšana.

82.      Saskaņā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvu valsts tiesību aktos ir jānodrošina, ka, ja ir šādas aizdomas (un citās 7. pantā minētajās situācijās), tad pakļautajām struktūrām ir jāpiemēro standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumi, tostarp klienta identifikācija un šīs identitātes pārbaude (8. panta 1. punkta a) apakšpunkts); atbilstīgos gadījumos – faktiskā īpašnieka identifikācija (8. panta 1. punkta b) apakšpunkts); informācijas iegūšana par komercdarbības attiecību mērķi un paredzamo būtību (8. panta 1. punkta c) apakšpunkts); esošo komercdarbības attiecību uzraudzība un jau veikto darījumu pārbaude (8. panta 1. punkta d) apakšpunkts). Direktīvas 8. panta 1. punkta d) apakšpunktu var piemērot tikai ex post. Pārējos trīs pasākumu veidus var piemērot jebkurā posmā. Tas atbilst 9. panta 6. punktam, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jāpieprasa pakļautajām struktūrām piemērot klientu uzticamības pārbaudes procedūras visiem jaunajiem klientiem, bet atbilstīgos brīžos arī esošajiem klientiem, pamatojoties uz riska pakāpi. Tomēr pirms komercdarbības attiecību nodibināšanas vai attiecīgā darījuma veikšanas dalībvalstīm jānodrošina klienta un faktiskā īpašnieka identitātes pārbaude (9. panta 1. punkts).

83.      Tādējādi 7., 8. un 9. pantā identificēti apstākļi, kādos ES likumdevējs ir uzskatījis, ka valsts tiesību aktos jāparedz “standarta” preventīvie pasākumi, ja pastāv nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risks, un ir noteicis attiecīgus pasākumus, lai novērstu šāda riska iestāšanos.

84.      Citos apstākļos (atkarībā, piemēram, no klienta, komercdarbības attiecību, produkta vai darījuma veida (29)) risks var būt zemāks vai augstāks. Attiecīgi 11. un 13. pantā apskatītas šīs situācijas un dalībvalstīm tiek pieprasīts nodrošināt dažādu pakāpju klienta uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošanu.

85.      Ievērojot konkrētus 11. pantā paredzētos nosacījumus, 8. pantā un 9. panta 1. punktā noteiktie klienta uzticamības pārbaudes pasākumi nav piemērojami apstākļos, kad saskaņā ar 7. panta a), b) un d) apakšpunktu tie citkārt būtu nepieciešami. Šie nosacījumi attiecas uz situācijām, kurās ES likumdevējs ir uzskatījis, ka pastāv zemāks nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risks, piemēram, klienta identitātes, darījuma vai produkta vērtības un satura dēļ.

86.      Tā tas ir gadījumā, ja pakļautās struktūras klients pats ir kredītiestāde vai finanšu iestāde, uz ko attiecas nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas direktīva. Saskaņā ar 11. panta 1. punktu dalībvalstis nedrīkst pieprasīt pakļautajām iestādēm (piemēram, bankām) piemērot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus saskaņā ar 8. pantu un 9. panta 1. punktu attiecībā uz saviem klientiem (piemēram, Safe) 7. panta a), b) un d) apakšpunktā minētajos apstākļos.

87.      Šo secinājumu nemaina tas, ka 11. panta 1. punktā ir noteikts, ka pakļautajām struktūrām netiek piemēroti standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumi, bet citos 11. panta punktos (piemēram, 11. panta 2. punktā) dalībvalstīm ir atļauts piemērot vienkāršotu uzticamības pārbaudi. Pieļaujošas formas izmantošana citur 11. pantā norāda uz to, ka dalībvalstis var piemērot 11. pantā minētos vienkāršotas uzticamības pārbaudes pasākumus; standarta uzticamības pārbaudes pasākumus saskaņā ar 8. pantu; pastiprinātas vai stingrākas uzticamības pārbaudes pienākumus attiecīgi saskaņā ar 13. un 5. pantu. Uzskatu, ka 11. panta 1. punktā ietvertā obligātā prasība nozīmē to, ka šeit ir mazāk izvēles iespēju: vai nu tiek piemērota vienkāršota uzticamības pārbaude, vai (ja tie ir būtiski un nepieciešami) pastiprinātas vai stingrākas uzticamības pārbaudes pienākumi attiecīgi saskaņā ar 13. un 5. pantu. Standarta uzticamības pārbaudi kā tādu var nepiemērot. Tādējādi 11. panta 1. punkta interpretācijā netiek paredzēts aizliegt stingrākus noteikumus, pamatojoties uz 5. pantu.

88.      Loģiskais pamatojums atkāpei 11. panta 1. punktā ir tāds, ka uz pašu klientu attiecas nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas direktīva. Šim klientam ir jāatbilst visām attiecīgajām šīs direktīvas prasībām, kas ieviestas valsts tiesību aktos, tostarp par klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem, ko tam jāpiemēro attiecībā uz saviem klientiem, un uz ko attiecas šīs direktīvas ziņošanas, uzraudzības un citas prasības. Šādos apstākļos tiek mazināta nepieciešamība veikt profilaktiskas darbības.

89.      Šis loģiskais pamatojums atbilst arī FATF 2012. gada ieteikumiem. Skaidrojošās piezīmes pie 10. ieteikuma 16. punktā ir atzīts, ka var pastāvēt apstākļi, kad nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanu risks ir mazāks, un, tam piemērojot atbilstošu riska analīzi, varētu būt pamats ļaut finanšu iestādēm piemērot vienkāršotas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus (30). Šo ieteikumu 17. punktā skaidri ir norādīts tādu finanšu iestāžu piemērs, kuras pašas ir pakļautas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanas prasībām saskaņā ar FATF 2012. gada ieteikumiem un ir efektīvi īstenojušas šos ieteikumus un tiek uzraudzītas attiecībā uz šo pienākumu ievērošanu (31).

90.      Tādējādi uzskatu, ka 11. panta 1. punktā ir atspoguļots princips, ka klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem ir jābūt samērīgiem ar identificētajiem riskiem (32). Direktīvas 11. panta 1. punktā ir paredzēts uzņemties samazinātu risku, jo, tā kā klients ir pakļauta struktūra, tad klienta uzticamības pārbaude, ziņošanas un uzraudzības pasākumi jau ir ieviesti, lai novērstu risku, ko varētu radīt šī pakļautā struktūra un, it īpaši, pašas šīs struktūras klienti. Tādējādi 11. panta 1. punktā ir mēģināts saskaņot efektīva regulējuma, rentablas riska pārvaldības intereses ar piemērotas un samērīgas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riska novēršanas interesēm.

91.      Nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas direktīvas 11. panta 1. punkts ir piemērojams visām pakļautajām struktūrām, pat ja uz dažām struktūrām var attiekties papildu nosacījumi, kā tas ir attiecībā uz maksājumu iestādēm saskaņā ar maksājumu pakalpojumu direktīvu. Atļauja tām darboties kā maksājumu iestādēm ir atkarīga no atbilstības noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas direktīvai un, ja tās paredz izmantot reģistrētos aģentus, tām ir jābūt noteiktam iekšējās kontroles mehānismam, lai pārbaudītu šādu atbilstību (33).

92.      Tomēr, neraugoties uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas, maksājumu pakalpojumu direktīvas un citu ES tiesību aktu (34) piemērošanu, aizsardzība saskaņā ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem (un valsts izdotajiem to īstenošanas tiesību aktiem) pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risku nevar garantēt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas nulles risku (35).

93.      Tāpēc 11. panta 1. punkts nav 7. panta c) apakšpunkta izņēmums. Neatkarīgi no izņēmumiem, atbrīvojumiem vai robežvērtības un tādējādi neatkarīgi no tā, vai klients ir vai nav pakļautā struktūra, 7. panta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka klienta uzticamības pārbaudes pasākumi vienmēr ir jānodrošina, ja pastāv aizdomas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu (36). Citiem vārdiem sakot, ja rodas šādas aizdomas, tad dalībvalstij tāpēc aizliegts atļaut vai pieprasīt piemērot vienkāršotas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus. Tādējādi, ja kompetentā valsts tiesa šajā lietā konstatē, ka BBVA un divas citas bankas pamatoti atklāja šādas aizdomas attiecībā uz Safe, tad ES tiesību aktos tai tiek pieprasīts interpretēt valsts tiesības (cik vien tas iespējams) tādā nozīmē, ka bankām saskaņā ar 7. panta c) apakšpunktu bija nepieciešams piemērot (vismaz) standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumus (37).

94.      Tāpat arī tas, ka klients pats ir struktūra, uz kuru attiecas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīva, nenozīmē, ka dalībvalsts nedrīkst pieprasīt pastiprinātu klienta uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošanu minētās direktīvas 13. panta nozīmē attiecībā uz šo klientu, ja, neraugoties uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas, maksājumu pakalpojumu direktīvas un citu ES tiesību aktu jau paredzētajām garantijām, pastāv augstāks noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risks nekā paredzēts šajā noteikumā. Direktīvas 11. pantā ir paredzēti izņēmumi no standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem tikai zemāka riska situācijās. Tā kā tas neattiecas uz 13. pantu, tad tam nav nozīmes attiecībā uz klienta uzticamības pārbaudi, kas ir jāveic, ja pastāv augstāks risks.

95.      Direktīvas 13. pantā dalībvalstīm ir paredzēts nodrošināt, ka pakļautās struktūras, pamatojoties uz riska iespējamību, veiktu pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, it īpaši situācijās, kas pēc būtības var radīt augstāku nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas risku un vismaz situācijās, kad ir paaugstināts risks, kas identificēts 13. panta 2.–4. punktā. Šajos punktos nav norādīta naudas pārvedumu sūtīšana uz ārvalstīm. Arī iesniedzējtiesa nav norādījusi, ka piemērojams kāds no šiem punktiem (38). Tomēr 13. pantā dalībvalstīm netiek aizliegts noteikt to valsts tiesību aktos, izmantojot ar risku pamatotu pieeju, citās situācijās, kas pēc būtības rada paaugstinātu risku un tādējādi attaisno vai pat pieprasa piemērot pastiprinātas uzticamības pārbaudes (papildus standarta klientu uzticamības pārbaudei).

96.      Tāpēc, neraugoties uz izņēmumu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas 11. panta 1. punktā, 7. un 13. punktā, dalībvalstīm netiek pieprasīts nodrošināt, ka situācijās, kas saistītas ar klientiem, kuri paši ir struktūras, uz kurām attiecas šī direktīva, pakļautās iestādes piemēro: i) standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumus saskaņā ar 8. panta un 9. panta 1. punktu, ja pastāv aizdomas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu 7. panta c) apakšpunkta nozīmē; ii) pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus saskaņā ar 13. pantu situācijās, kas paredzētas saskaņā ar šo noteikumu.

97.      Pat ja dalībvalstis ir pareizi transponējušas 7., 11. un 13. pantu valsts tiesību aktos (39), tad 5. pantā tām tiek ļauts pieņemt vai paturēt “stingrākus noteikumus”, ar kuriem cenšas pastiprināt cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu (40), un šajā pantā ir apstiprināts, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīva nodrošina tikai minimālu saskaņošanu (41). Uzskatu, ka šie “stingrākie noteikumi” varētu būt saistīti ar situācijām, kurās direktīva zināma veida klientiem paredz uzticamības pārbaudes, un arī citām situācijām, par kurām dalībvalstis uzskata, ka tās rada risku.

98.      Direktīvas 5. pants ir daļa no I nodaļas (“Temats, darbības joma un definīcijas”) un attiecas uz visiem noteikumiem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas darbības jomā, “lai nepieļautu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu”. Tāpēc tās kompetencē ir ne tikai II nodaļas (“Klienta uzticamības pārbaude”) noteikumi. Tādēļ dalībvalsts var noteikt klienta uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošanu kredītiestādē saistībā ar maksājumu iestādi pat tad, ja ir izpildīti 11. panta 1. punkta nosacījumi (un tādējādi pat tad, ja nav aizdomu 7. panta c) apakšpunkta nozīmē) un situācijās, kas nav minētas 7. un 13. pantā, ja tas ir pamatoti un citādi atbilst ES tiesību aktiem (42).

99.      Rezumējot, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas noteikumos, piemēram, 8. vai 13. pantā, dalībvalstīm ir piešķirta brīvības pakāpe, īstenojot šo direktīvu, tieši tādā nozīmē, kā tās īsteno pienākumus nodrošināt dažāda veida uzticamības pārbaudes, atkarībā no pamatlietā aplūkotajiem apstākļiem un saskaņā ar to vispārējiem pienākumiem izvērtēt risku un ieviest tiesību aktus, kuros pieprasīts piemērot pasākumus, kas ir samērīgi ar identificēto risku un kas atbilst pārējiem piemērojamiem pienākumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem. Direktīvas 5. pantā tālāk ir paredzēta tālāka brīvības pakāpe, jo tajā dalībvalstīm ir ļauts pieņemt vai paturēt “stingrākus noteikumus”, ja tās tos uzskata par nepieciešamiem, ar noteikumu, ka, šādi rīkojoties, tās ievēro savas saistības saskaņā ar ES tiesību aktiem.

 Vai kredītiestādes drīkst uzraudzīt klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, ko veic maksājumu iestādes (otrā jautājuma a) punkts un otrā jautājuma c) punkta ii) apakšpunkts)?

100. Otrā jautājuma a) punktā iesniedzējtiesa lūdz norādījumus par kredītiestāžu uzraudzības pilnvarām saskaņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas direktīvu un maksājumu pakalpojumu direktīvu saistībā ar to maksājumu iestāžu darbībām un uzticamības pārbaudes procedūrām un pasākumiem, kuras ir to klienti. Otrā jautājuma c) punkta ii) apakšpunktā, kas ir cieši saistīts, tiek vaicāts, vai kredītiestāde drīkst novērtēt maksājumu iestādes piemērotos uzticamības pārbaudes pasākumus.

101. Saprotu, ka šie jautājumi ir pamatoti ar pieņēmumu, ka Safe konti tika slēgti, jo Safe nesniedza banku pieprasīto informāciju klienta uzticamības pārbaudes pasākumu kontekstā, ko piemēroja bankas. Tādēļ slēgšana būtu jāuzskata par Safe pienākumu piespiedu izpildes līdzekļiem saskaņā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvu un, iespējams, maksājumu pakalpojumu direktīvu, kas ir tikai kompetento iestāžu, nevis banku kompetencē (43).

102. Neredzu, kā banku rīcību var interpretēt kā uzraudzību pēc būtības. Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīva attiecas uz klienta uzticamības pārbaudes prasībām, kas piemērojamas pakļautajām struktūrām, nevis klientiem to klientu statusa dēļ. Šajā direktīvā klientiem netiek pieprasīts sniegt pakļautajām struktūrām informāciju, kas tām jāsaņem un jāpārbauda, lai izpildītu savus klienta uzticamības pārbaudes pienākumus. Tādējādi, piemēram, 8. pantā ir aprakstīti komercdarbības attiecību elementi, par kuriem jāiegūst un jāpārbauda informācija. Tajā nav norādīts, ka valsts tiesību aktos jānodrošina, ka šī informācija ir jāiegūst no klienta un ka klientam, saskaņā ar pareizi ieviestu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvu, jāatbild uz šādiem pieprasījumiem (pat tad, ja klients ir ļoti ieinteresēts to darīt, lai izvairītos no sekām, kas aprakstītas 9. panta 5. punktā) (44).

103. Tādējādi tāda veida darbības, kādas paredzētas 9. panta 5. punkta pirmajā daļā (tostarp, ja komercdarbības attiecības ir jau nodibinātas, šo attiecību izbeigšana), ir sekas tam, ka pakļautā struktūra nespēj ievērot klienta uzticamības pārbaudes pienākumus saskaņā ar 8. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktu atbilstoši tam, kā tos ieviesušas dalībvalstis. Šīs sekas ir pamatotas ar rezultātā izrietošo risku, ka klienti, darījumi un attiecības tiek (vai var tikt) izmantotas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai.

104. Direktīvas 9. panta 5. punkta piemērošana nav atkarīga no tā, kāpēc pakļautā iestāde nevar izpildīt nepieciešamos klienta uzticamības pārbaudes pasākumus saskaņā ar 8. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktu. Tādējādi tas, ka pakļautās struktūras klienti nesadarbojas, sniedzot informāciju, kas tai ļautu ievērot valsts tiesību aktus, ar ko ieviests 8. pants, nav ne vajadzīgi, ne vienmēr pietiekami, lai izraisītu 9. panta 5. punktā minētās sekas.

105. Taisnība, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas 37. pantā kompetentajām iestādēm tiek pieprasīts veikt efektīvu pārraudzību un nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šīs direktīvas prasības ievēro pakļautās struktūras, tostarp kredītiestādes un maksājumu iestādes, kuras piemēro klienta uzticamības pārbaudes pasākumus jebkuram no saviem klientiem. Ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot] ir minējis, ka klienta uzticamības pārbaudes un ziņošanas pasākumi tiek nodrošināti, kompetentās valsts iestādes apveltot ar uzraudzības un sankcionēšanas pilnvarām (45). Piekrītu viņam, ka klienta uzticamības pārbaudes, ziņojumu, uzraudzības un pārraudzības pasākumi kopā ir profilaktiski un preventīvi pasākumi, lai efektīvi cīnītos pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, kā arī lai nodrošinātu finanšu sistēmas stabilitāti un integritāti.

106. Tomēr tas nenozīmē, ka pakļautās struktūras, kas darbojas, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, ar ko tiek ieviesti nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas 8. un 9. panti, uzņemas uzraudzības lomu, kas ir piešķirta kompetentajām iestādēm.

107. Tas nenozīmē arī to, ka pakļautās struktūras var mazināt uzraudzības uzdevumu ietekmi, kura kompetentajām iestādēm saskaņā ar maksājumu pakalpojumu direktīvas 21. pantu ir jāīsteno pār maksājumu iestādēm, lai pārbaudītu to atbilstību šīs direktīvas II sadaļas (“Maksājumu pakalpojumu sniedzēji”) noteikumiem (46). Lai gan šīs iestādes atbilstošos apstākļos varētu atsaukt aģentu, filiāles vai pašas maksājumu iestādes reģistrāciju saskaņā ar šo direktīvu (47), šādas pilnvaras pastāv līdzās preventīviem pasākumiem, kas jāpiemēro pakļautajām struktūrām un kompetento iestāžu uzraudzības pilnvarām saskaņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas direktīvu.

 Vai ir nepieciešams konkrēts pamatojums, lai izmantotu tiesības piemērot (pastiprinātas) klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, vai arī pietiek, ka klients veic riskantu darbību (otrā jautājuma b) punkts)? Ja ir nepieciešams īpašs pamatojums, tad kādi kritēriji piemērojami (otrā jautājuma c) punkta i)–iii) apakšpunkts)?

108. Ja dalībvalstis var atļaut vai pieprasīt kredītiestādēm piemērot klienta uzticamības pārbaudes pasākumus maksājumu iestādei, tad iesniedzējtiesa, uzdodama otrā jautājuma b) punktā un c) punkta i)–iii) apakšpunktā minēto, būtībā jautā, vai šādus pasākumus var pamatot tikai ar vispārējo darbības veidu, ko veic šī maksājumu iestāde, vai arī ir jāanalizē šīs iestādes individuāli tiesību akti.

109. Atgādinu, ka šie jautājumi rodas strīda kontekstā saistībā ar pakļautajām struktūrām, kuras apgalvo, ka to klienta uzticamības pārbaudes pasākumu pamatā ir bijuši valsts tiesību akti, kas piemērojami situācijās, ko likumdevējs uzskatījis par situācijām, kuras rada augstu risku (piemēram, naudas nosūtīšanas pakalpojumu sniegšana) un nav minētas 13. pantā. Turklāt jau esmu apskatījusi to, kas ir nepieciešams, ja pastāv aizdomas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu 7. panta c) apakšpunkta nozīmē (48).

110. Tāpēc saprotu, ka otrā jautājuma b) punkts un otrā jautājuma c) punkta i)–iii) apakšpunkts attiecas uz apstākļiem, kādos dalībvalsts rīkojas tās brīvības ietvaros, kāda tām atstāta Nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas direktīvā.

111. Ja dalībvalsts rīkojas šīs brīvības ietvaros, tai tomēr ir jārealizē šī kompetence saskaņā ar ES tiesību aktiem, īpaši Līgumos garantētajām pamatbrīvībām (49). Tiesa ir atzinusi, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas pamatā esošais mērķis apkarot finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai ir jālīdzsvaro ar citu interešu aizsardzību, tostarp brīvību sniegt pakalpojumus. Tā spriedumā Jyske Bank Gibraltar Tiesa būtībā konstatēja, ka ir pieļaujami pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi, kas izriet no informācijas sniegšanas pienākuma, “cik vien ar šādu tiesisko regulējumu ir domāts, ievērojot [ES] tiesības, stiprināt cīņas pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu iedarbīgumu” (50). Ja (kā šajā gadījumā) ES tiesību akti nav pilnībā saskaņoti, tad valsts tiesību akti, kuros pamatbrīvības ir ierobežotas, var būt pamatoti, jo atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ja šīs intereses jau netiek aizsargātas ar noteikumiem, kuri attiecas uz pakalpojumu sniedzēju tajā dalībvalstī, kurā tas ir reģistrēts, ciktāl tie ir piemēroti izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz to, kas vajadzīgs šā mērķa sasniegšanai (51).

112. Tiesa jau ir atzinusi, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršana un apkarošana ir likumīgi mērķi, kas saistīti ar sabiedriskās kārtības aizsardzību un var attaisnot šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai (52).

113. Vai valsts tiesību akts, piemēram, pamatlietā izskatāmais, ir piemērots, lai nodrošinātu šī mērķa īstenošanu tāpēc, ka tas palīdz samazināt risku un kopumā patiešām atbilst rūpēm šo mērķi sasniegt saskanīgā un sistemātiskā veidā (53)? Man šķiet, ka valsts tiesību akti, kuros pēc attiecīga riska novērtējuma (tostarp attiecībā uz klientiem, kuri ir maksājumu iestādes), noteikts augsts risks attiecībā uz (piemēram) klienta, valsts, produkta vai darījuma veidu un kuros, pamatojoties uz to, ir atļauts un pat pieprasīts pakļautajām struktūrām pēc viņu pašu individualizēta riska novērtējuma piemērot atbilstīgus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus, atbilst šai prasībai.

114. Vērtējums, vai valsts tiesību akti ir samērīgi, ietver dalībvalsts vēlamā aizsardzības līmeņa noteikšanu attiecībā uz identificēto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riska līmeni. Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas interpretācijā, manuprāt, ir apstiprināts, ka dalībvalstis var noteikt, piemēram, tādu aizsardzības līmeni, kas ir augstāks par to, ko izvēlējies ES likumdevējs, identificēt citas (augsta) riska situācijas un atļaut vai pieprasīt citus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus nekā šajā direktīvā paredzētie.

115. Ja dalībvalstis to dara, tad tās var, piemēram, noteikt konkrētus pasākumus, kas jāpiemēro konkrētām situācijām, vai piešķirt pakļautajām struktūrām rīcības brīvību, pamatojoties uz atbilstošu riska novērtējumu, piemērot pasākumus, kas uzskatāmi par samērīgiem ar izskatāmo risku konkrētā situācijā. Katrā ziņā dalībvalstīm ir jāgarantē, ka piemērotie pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumi ir pamatoti ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas riska pastāvēšanu un līmeni attiecībā uz klientu, komercdarbības attiecībām, kontu, produktu vai darījumu, atkarībā no katra konkrētā gadījuma. Bez šāda novērtējuma ne dalībvalstij, ne, attiecīgā gadījumā, pakļautajai struktūrai nav iespējams katrā konkrētā gadījumā izlemt, kādus pasākumus piemērot. Ja nepastāv nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas risks, tad preventīvas darbības nevar veikt, balstoties uz šo (likumīgo) pamatojumu.

116. Šajā riska novērtējumā vismaz ir jāņem vērā visi būtiskie fakti, ar kuriem var pierādīt risku (tā līmeni) vienam no rīcības veidiem, kas uzskatāma par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu. Šādi riski (un to līmenis) inter alia var būt atkarīgi no klientiem, valstīm vai ģeogrāfiskām teritorijām, precēm, pakalpojumiem, darījumiem vai piegādes kanāliem. Tādējādi, pamatojoties uz jebkuru jau pieejamo informāciju, būtu vajadzīgs noskaidrot (piemēram), kurš ir iesaistīts mantas nodošanā, šīs mantas izcelsmi, nodotās tiesības, vai bija zināms par noziedzīgām darbībām, konkrētu personu un struktūru līdzdalības pakāpi mantas iegūšanā, valdījumā, izmantošanā vai nodošanā, jebkura darījuma vai attiecību nolūku, jebkuras ar mantu saistītas darbības ģeogrāfisko tvērumu, mantas vai ar šo mantu saistīta darījuma vērtību, komercdarbības attiecību regularitāti vai ilgumu.

117. Šāds novērtējums ļauj kopumā un atsevišķos gadījumos izlemt, kā pārvaldīt šo risku, veicot attiecīgus pasākumus. Izvēloties šādus pasākumus (gan dalībvalstīm, gan attiecīgā gadījumā pakļautajām struktūrām) ir jānovērtē, kādā apjomā saskatītais risks jau tiek pārvaldīts un vēlamais aizsardzības līmenis jau tiek nodrošināts ar citiem pasākumiem, tostarp tiem, kuri pamatoti ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvu, maksājumu pakalpojumu direktīvu un citiem ES (vai valsts) tiesību aktiem. Var būt maz ticams, ka atsevišķa klienta uzticamības pārbaude vai cits pasākums var novērst jebkādu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas risku. Drīzāk ES tiesību akti liek domāt, ka dalībvalstīm ir jāpieņem daudzas dažāda veida atbildes reakcijas uz šiem riskiem.

118. Turklāt tas, vai valsts tiesību normas ir samērīgas, būs atkarīgs arī no tā, cik lielā mērā klienta uzticamības pārbaudes pasākumi, kas tajās paredzēti, var pārkāpt citu aizsargātās tiesības un intereses saskaņā ar ES tiesību aktiem, piemēram, personas datu aizsardzību (Hartas 8. pants) un brīvas konkurences principu starp struktūrām, kas darbojas vienā tirgū. To mērķi ir jāizvērtē, salīdzinot ar šādām citām likumīgām interesēm.

119. Visbeidzot tas, vai valsts tiesību normas ir samērīgas, būs atkarīgs no tā, vai pastāv alternatīvi, mazāk ierobežojoši līdzekļi, lai panāktu tādu pašu aizsardzības līmeni. Tādējādi, piemēram, nevis vispārējas tiesību normas, kurās pieņemts, ka līdzekļu sūtīšanai uz ārzemēm vienmēr būs augsts risks (54), bet gan tiesību normas, kurās ir izšķirtas saņēmējas valstis (pamatojoties uz risku, ko rada naudas sūtīšana uz tām) vai pieprasīts tās nošķirt no pakļautajām struktūrām, var būt mazāk ierobežojošas, tomēr tik un tā sasniegt dalībvalsts vēlamo aizsardzības līmeni.

 Klienta uzticamības pārbaudes pasākumi un personas datu aizsardzība (trešā jautājuma a) un b) punkts)

120. Ar trešā jautājuma b) punktu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai personas datu direktīvā ir noteikts aizliegums dalībvalstīm pieprasīt maksājumu iestādēm sniegt datus par savu klientu identitāti kredītiestādēm, kuras tieši konkurē ar tām, pēdējo no minētajām piemēroto pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumu kontekstā. Trešā jautājuma a) punkts ir līdzīgs, lai gan tajā nav atsauces nedz uz ES tiesību aktu īpašu noteikumu, ne uz konkurences attiecībām starp maksājumu iestādi un kredītiestādēm (bet, tieši otrādi, ir atsauces uz datiem attiecībā uz to līdzekļu saņēmējiem, kas nosūtīti, izmantojot Safe kontus).

121. Radušās nelielas šaubas, vai trešais jautājums ir pieļaujams, jo BBVA uzsver, ka tā nekad nav lūgusi personas datus par Safe klientiem vai nosūtīto līdzekļu saņēmējiem; tā prasīja tikai informāciju par aģentiem, kuri darbojušies Safe vārdā un izmantojuši Safe kontus.

122. Ja BBVA norādītie fakti ir pareizi un atbilst arī tam, kas notika strīdā starp divām citām bankām un Safe, tad trešais jautājums tik tiešām neattiektos uz strīda izšķiršanu pamatlietā. Tomēr ir vispāratzīts, ka Tiesai nav jānoskaidro un nav jāizvērtē fakti, kas izraisījuši šo strīdu. Šis uzdevums ir valsts tiesu kompetencē (55), bet to jurisdikcija šajā ziņā ir valsts tiesību jautājums. Tādēļ, ciktāl tas ir iespējams, uz trešo jautājumu atbilde ir jāsniedz.

123. Pakļautajām struktūrām, piemēram, kredītiestādēm un maksājumu iestādēm, būtu jāapkopo un jāpārbauda dati, kas attiecas vismaz uz saviem klientiem, vai nu saskaņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas direktīvu, vai, ja piemēroti stingrāki noteikumi, kas atļauti šīs direktīvas 5. pantā, tad saskaņā ar citām valsts tiesību aktu normām, kas ir saderīgas ar ES tiesību aktiem. Ja tas ietver personas datu apstrādi, kas atbilst personas datu direktīvas tvērumam (nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīva šajā ziņā nav ļoti konkrēta), šīs prasības saskaņā ar abām direktīvām principā ir jāpiemēro. Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas preambulas 33. apsvērumā tas ir apstiprināts attiecībā uz informācijas izpaušanu saskaņā ar 28. pantu. Tāpat tas apstiprināts preambulas 48. apsvērumā, kurā ir atsauces uz pamattiesību ievērošanu, tādējādi ietverot personas datu aizsardzību saskaņā ar Hartas 8. pantu.

124. Uzskatu, ka “klienta” interpretācija 8. panta 1. punkta a) apakšpunktā (56) vai 13. pantā nav pamatota tādējādi, lai tā attiektos arī uz pakļautās struktūrās klienta klientu (klientiem). Šie noteikumi būtībā ir saistīti ar attiecībām starp pakļauto struktūru un tās klientu (klientiem), kā arī šo attiecību kontekstā veiktajiem darījumiem. Protams, taisnība, ka 13. panta 4. punkta c) apakšpunktā ir uzskaitīti pasākumi, lai noteiktu peļņas un finansējuma avotu, kas saistīts ar komercdarbības attiecībām vai darījumu ar politiski ietekmējamām personām, kuras ir citas dalībvalsts vai trešās valsts rezidenti. Tomēr nekas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nerosina domāt, ka šī ir tāda situācija.

125. Uzskatu, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīva noteikti nerada šķēršļus tādam valsts tiesiskajam regulējumam, ar ko pieprasīts vai atļauts pakļautajai struktūrai, ja tas ir pamatoti, iegūt informāciju par sava klienta klientiem. Informācija par šiem klientiem varētu būt būtiska, lai izvērtētu, vai pakļautās iestādes klients, tā darījumi un komercdarbības attiecības rada nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas risku.

126. Tādēļ nepiekrītu, ka pakļautai struktūrai saskaņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas direktīvu atbilstoši valsts tiesību aktiem nekad nevar tikt atļauts vai pieprasīts meklēt informāciju par savu klientu klientiem, lai novērstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu. Tāpat šķiet, ka personas datu direktīvā, it īpaši tās 7. pantā, netiek aizliegta personas datu apstrāde šādos apstākļos.

127. Tomēr šādiem valsts tiesību aktiem ir jābūt arī atbilstošiem citām šīs dalībvalsts saistībām saskaņā ar ES tiesību aktiem, tostarp personas datu direktīvas, kā arī Hartas 8. panta un 52. panta 1. punkta prasībām.

 Secinājumi

128. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai atbildēt Audiencia Provincial de Barcelona (Spānija) šādi:

–        neatkarīgi no Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvas 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai, 11. panta 1. punktā noteiktā izņēmuma, šīs direktīvas 7. un 13. pantā dalībvalstīm tiek pieprasīts nodrošināt, lai situācijās, kas saistītas ar klientiem, kuri paši ir pakļautās struktūras saskaņā ar šo direktīvu, pakļautās struktūras piemēro: i) standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumus saskaņā ar 8. pantu un 9. panta 1. punktu, ja pastāv aizdomas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu 7. panta c) apakšpunkta nozīmē; ii) pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus saskaņā ar 13. pantu situācijās, kas paredzētas saskaņā ar šo tiesību normu;

–        “aizdomas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu” Direktīvas 2005/60/EK 7. panta c) apakšpunkta izpratnē it īpaši rodas tad, ja, ņemot vērā klienta individuālos apstākļus un viņa darījumus (tostarp attiecībā uz viņa konta (kontu) izmantošanu un pārvaldību), ir daži pamatoti iemesli, kas norāda uz risku, ka saistībā ar šo klientu pastāv vai notiks nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana vai teroristu finansēšana. Direktīvas 11. panta 1. punkts nav izņēmums no 7. panta c) apakšpunkta. Neatkarīgi no izņēmumiem, atbrīvojumiem vai robežvērtības un tādējādi neatkarīgi no tā, vai klients ir vai nav pakļautā iestāde, 7. panta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka klienta uzticamības pārbaudes pasākumi vienmēr ir jāpiemēro, ja pastāv aizdomas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu. Ja šādas aizdomas rodas, tādā gadījumā dalībvalstij ir aizliegts atļaut vai pieprasīt piemērot vienkāršotas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus;

–        tas, ka klients pats ir struktūra, uz kuru attiecas Direktīva 2005/60/EK, nenozīmē, ka dalībvalsts nedrīkst pieprasīt attiecībā uz šo klientu piemērot pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumus šīs direktīvas 13. panta nozīmē, ja, neraugoties uz Direktīvā 2005/60/EK un citos ES tiesību aktos jau paredzētajām garantijām, pastāv augstāks noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risks, nekā tas ir paredzēts šajā tiesību normā. Direktīvas 11. pants ir tikai izņēmums no standarta klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem zemāka riska situācijās. Tā kā tajā nav atsauces uz 13. pantu, tad tam nav nozīmes attiecībā uz klienta uzticamības pārbaudi, kas tiek pieprasīta, ja pastāv paaugstināts risks;

–        pat ja dalībvalstis Direktīvas 2005/60/EK 7., 11. un 13. pantu ir pareizi transponējušas valsts tiesību aktos, saskaņā ar 5. pantu tām ļauts pieņemt vai paturēt spēkā stingrākas prasības, kuru mērķis ir pastiprināt cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu, un tajā ir apstiprināts, ka šajā Direktīvā 2005/60/EK ir veikta tikai minimāla saskaņošana. Direktīvas 2005/60/EK 5. panta uzdevums neaprobežojas tikai ar šīs direktīvas II nodaļas (“Klienta uzticamības pārbaude”) noteikumiem. Tāpēc dalībvalsts var noteikt klienta uzticamības pārbaudes pasākumu piemērošanu kredītiestādē attiecībā uz maksājumu iestādi pat tad, ja ir izpildīti 11. panta 1. punkta nosacījumi, un situācijās, kas nav minētas 7. un 13. pantā, ja tas ir pamatoti un citkārt atbilst ES tiesību aktiem;

–        ja dalībvalstis rīkojas atbilstoši brīvībai, kas tām piešķirta ar Direktīvas 2005/60/EK 5. pantu, tām tomēr šī kompetence ir jāizmanto saskaņā ar ES tiesību aktiem, it īpaši līgumos garantētajām pamatbrīvībām. Ja (kā šajā gadījumā) ES tiesību akti nav pilnībā saskaņoti, tad valsts tiesību akti, kuros pamatbrīvības ir ierobežotas, var būt pamatoti, jo atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ciktāl tie ir piemēroti izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs, lai to sasniegtu;

–        vērtējums par to, vai valsts tiesību akti ir samērīgi, ietver dalībvalsts vēlamā aizsardzības līmeņa noteikšanu attiecībā uz identificēto nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas riska līmeni. Dalībvalstis var noteikt aizsardzības līmeni, kas ir augstāks nekā ES likumdevēja izvēlētais, identificēt citas (augsta) riska situācijas, kā arī atļaut vai pieprasīt citus klienta uzticamības pārbaudes pasākumus. Dalībvalstīm ir jāgarantē, ka piemērotie pastiprinātas klienta uzticamības pārbaudes pasākumi ir pamatoti ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas riska pastāvēšanas un līmeņa novērtējumu attiecībā uz klientu, komercdarbības attiecībām, kontu, produktu vai darījumu, atkarībā no katra konkrētā gadījuma. Izvēloties, kādus pasākumus piemērot (abām dalībvalstīm un, attiecīgā gadījumā, pakļautajām struktūrām), ir jānovērtē, kādā apjomā saskatītais risks jau tiek pārvaldīts un vēlamais aizsardzības līmenis jau tiek nodrošināts ar citiem pasākumiem, tostarp tiem, kuru pamatā ir Direktīva 2005/60/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīva 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū un citi ES (vai valsts) tiesību akti. Tas, vai valsts tiesību akti ir samērīgi, būs atkarīgs arī no tā, cik lielā mērā ar klienta uzticamības pārbaudes pasākumiem, kuri tajos paredzēti, var tikt pārkāptas citas aizsargātās tiesības un intereses saskaņā ar ES tiesību aktiem, piemēram, personas datu aizsardzība (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pants) un brīvas konkurences princips starp struktūrām, kuras darbojas vienā tirgū. Visbeidzot, tas, vai valsts tiesību akti ir samērīgi, būs atkarīgs arī no tā, vai pastāv alternatīvi, mazāk ierobežojoši līdzekļi, lai panāktu tādu pašu aizsardzības līmeni;

–        pakļautās struktūras saskaņā ar Direktīvu 2005/60/EK nedrīkst kaitēt tiem uzraudzības uzdevumiem, kurus kompetentajām iestādēm saskaņā ar Direktīvas 2007/64/EK 21. pantu ir jārealizē pār maksājumu iestādēm, lai pārbaudītu šīs direktīvas II sadaļas noteikumu (“Maksājumu pakalpojumu sniedzēji”) ievērošanu. Lai gan attiecīgos gadījumos šīs iestādes varētu atsaukt aģentu, filiāles vai pašas maksājumu iestādes reģistrāciju saskaņā ar šo direktīvu, šādas pilnvaras pastāv līdzās preventīviem pasākumiem, kuri jāpiemēro pakļautajām struktūrām, un kompetento iestāžu uzraudzības pilnvarām saskaņā ar Direktīvu 2005/60/EK;

–        Direktīva 2005/60/EK noteikti nerada šķēršļus tādam valsts tiesiskajam regulējumam, ar ko pakļautajai struktūrai tiek pieprasīts vai atļauts iegūt informāciju par tās klienta klientiem, ja šāda rīcība ir pamatota. Tomēr šiem valsts tiesību aktiem ir jābūt saderīgiem arī ar citiem šīs dalībvalsts pienākumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. panta un 52. panta 1. punkta prasībām.

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

2 – “Kredītiestādes” un “maksājumu iestādes” definīcijas saskaņā ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem skat. tālāk 16., 17. un 44. punktā.

3 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīva 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV L 309, 15. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīvu 2010/78/EU (OV L 331, 120. lpp.).

4 – Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.), kurā grozījumi dažos jautājumos izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 1. lpp.).

5 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (turpmāk tekstā – “negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 22. lpp.).

6 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīva 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK, 2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ Direktīvu 97/5/EK (OV L 319, 1. lpp.), ar grozījumiem.

7 – Skat. arī tālāk 72. punktu.

8 – Jaunāka versija datēta ar 2012. gada februāri: International Standards on Combating Money Laundering and the Financing of Terrorism & Proliferation: The FATF Recommendations [Starptautiskie standarti nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas un izplatīšanas apkarošanai] (turpmāk tekstā – “FATF 2012. gada ieteikumi”). Abas versijas ir pieejamas FATF interneta vietnē: http://www.FATF-gafi.org/.

9 – Skat. tālāk 29. punktu.

10 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīva 2000/12/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (OV L 126, 1. lpp.), ar grozījumiem.

11 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīva 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (OV L 177, 1. lpp.). Ar šo direktīvu tika atcelta Direktīva 2000/12.

12 – Skat. tālāk 44. punktu.

13 – Pilna “maksājumu iestādes” definīcija atrodama maksājumu pakalpojumu direktīvas 4. panta 4. punktā: skat. tālāk 44. punktu.

14 – Skat. arī tālāk 29. punktu.

15 – Īstenošanas noteikumi tika pieņemti Komisijas 2006. gada 1. augusta Direktīvā 2006/70/EK, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2005/60/EK attiecībā uz “politiski ietekmējamas personas” definīciju un tehniskajiem kritērijiem vienkāršotām klienta uzticamības pārbaudes procedūrām un atbrīvojumam sakarā ar finanšu darbību, kuru veic reti vai ļoti ierobežotos apjomos (OV L 214, 29. lpp.). Lai gan šajā direktīvā ir noteikti īstenošanas pasākumi attiecībā uz inter alia tehniskajiem kritērijiem, lai novērtētu, vai situācijas rada zemu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas risku, uz ko ir atsauces nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas 11. panta 2. un 5. punktā, tā neattiecas uz 11. panta 1. punktu.

16 – Skat. tālāk 32. punktu.

17 – Skat. negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta c) apakšpunktu.

18 – 10. pants attiecas uz vienkāršotiem pasākumiem, bet saistībā ar produktiem vai darījumiem.

19 – Proti, kredītiestādes vai finanšu iestādes, kas minētas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas 2. panta 1. punkta 1) un 2) apakšpunktā.

20 – Skat. FATF 2003. gada ieteikumus, Ievads, 1. zemsvītras piezīme, un FATF 2012. gada ieteikumus, Ievads, 7. lpp. Komisija ir minēta kā viena no FATF dalībniecēm.

21 – Skat., piemēram, spriedumu Jyske Bank Gibraltar, C‑212/11, EU:C:2013:270 (“spriedums Jyske Bank Gibraltar”), 46. un 63. punkts.

22 – Skat. iepriekš 7. punktu.

23 – Skat. spriedumu Jyske Bank Gibraltar, C‑212/11, EU:C:2013:270, 38. punkts un tajā minētā judikatūra.

24 – Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta a) apakšpunkts.

25 – Spriedums Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs, C‑59/12, EU:C:2013:634, 33. punkts.

26 – Skat., piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas 8. panta 2. punktu un 34. panta 1. punktu un preambulas 22. un 24. apsvērumu.

27 – Var būt arī citi apstākļi, kad tiek konstatēts, ka šāds risks pastāv.

28 – Piemēram, 22. panta 1. punkta a) apakšpunkts, 24. un 27. pants.

29 – Jāatzīmē, ka, lai gan šķiet, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvā nav definēts termins “produkts”, konteksts, kādā šis termins ir lietots, liecina par to, ka tajā ir paredzēts aptvert dažādus finansiālus un komerciālus piedāvājumus.

30 – Skat. arī FATF 2003. gada ieteikumu 5. ieteikuma 9. skaidrojošo piezīmi.

31 – Skat. arī FATF 2003. gada ieteikumu 5. ieteikuma 10. skaidrojošo piezīmi.

32 – Skat. Nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas direktīvas preambulas 22. un 24. apsvērumu. Skat. arī FATF 2012. gada ieteikumu 1. ieteikumu.

33 – Skat., piemēram, maksājumu pakalpojumu direktīvas 17. un 21. pantu.

34 – Piemēram, citi ES tiesību akti, kas attiecas uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas apkarošanu, ietver: Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Regulu (EK) Nr. 1781/2006 attiecībā uz naudas līdzekļu pārskaitījumiem pievienoto informāciju par maksātāju (OV L 345, 1. lpp.); Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Regulu (EK) Nr. 1889/2005 par skaidras naudas kontroli, kuru ieved Kopienas teritorijā vai izved no tās (OV L 309, 9. lpp.); 2001. gada 27. decembra Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV L 344, 70. lpp.).

35 – FATF ir arī pieņēmusi nostāju, ka ar risku pamatota pieeja nav “nulles kļūmes” pieeja un varētu būt gadījumi, kad iestāde ir veikusi visus pamatotos pasākumus riska identificēšanai un mazināšanai, bet joprojām tiek izmantota nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai. Skat. FATF, Guidance for a Risk‑Based Approach – The Banking Sector (2014. gada oktobris), 10. punkts.

36 – Šī saistība bija pamatā Eiropas Parlamenta priekšlikumam izslēgt (tagadējo), 7. panta c) apakšpunktu no šī izņēmuma: skat. Ziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par finanšu sistēmu izmantošanas nepieļaušanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas, ieskaitot teroristu finansēšanas, mērķiem (COM(2004)0448 – C6-0143/2004 – 2004/0137(COD)), 43. lpp.

37 – Tas atbilst arī FATF 2003. gada ieteikumiem, kuru 5. ieteikuma 13. skaidrojošā piezīmē teikts, ka “vienkāršotas [klienta uzticamības pārbaudes] pasākumi nav pieņemami, ja vien pastāv aizdomas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu, vai piemērojami konkrēti paaugstināta riska scenāriji”. Skat. arī FATF 2012. gada ieteikumu 1. ieteikuma 2. skaidrojošo piezīmi.

38 – Tiesa, ka dalībvalstīm jāparedz līdzīgi pienākumi tādās situācijās, kuras nav minētas 2.–4. punktā un rada augstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas risku, kā arī atbilst tehniskajiem kritērijiem, kas noteikti Komisijas pieņemtajos īstenošanas pasākumos, pamatojoties uz 40. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Kā var saprast, tad šādi īstenošanas pasākumi vēl nav pieņemti.

39 – Skat. iepriekš 54. punktu.

40 – Spriedums Jyske Bank Gibraltar, C‑212/11, EU:C:2013:270, 61. punkts.

41 – Skat. spriedumu Jyske Bank Gibraltar, C‑212/11, EU:C:2013:270, 61. punkts.

42 – Skat. tālāk 108.–119. punktu.

43 – Skat. maksājumu pakalpojumu direktīvas 21. pantu.

44 – Skatīt arī nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvas preambulas 10. apsvērumu.

45 – Ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumi lietā Jyske Bank Gibraltar, C‑212/11, EU:C:2012:607, 61. punkts.

46 – Šajā sadaļā iekļauts maksājumu pakalpojumu direktīvas 17. panta 1. punkts.

47 – Maksājumu pakalpojumu direktīvas 17. panta 6. punkts.

48 – Skat. iepriekš 81. un 82. punktu.

49 – Skat., piemēram, spriedumu Komisija/Portugāle, C‑438/08, EU:C:2009:651, 27. punkts un tajā minētā judikatūra.

50 – Spriedums Jyske Bank Gibraltar, C‑212/11, EU:C:2013:270, 49. punkts, kas lasāms kopā ar 59. un 60. punktu.

51 – Spriedums Jyske Bank Gibraltar, 57.–60. punkts (un it īpaši 60. punktā minētā judikatūra).

52 – Spriedums Jyske Bank Gibraltar, 62.–64. un 85. punkts un tajos minētā judikatūra.

53 – Spriedums Jyske Bank Gibraltar, 66. punkts un tajā minētā judikatūra.

54 – FATF 2012. gada ieteikumu 15. skaidrojošā piezīmē, kas lasāma kopā ar 14. skaidrojošo piezīmi, ir iekļauti piemēri, kuros minēti norādījumi par to, kas ir noderīgi augsta riska indikatori. Tomēr 14. piezīmes tekstā ir skaidri norādīts, ka šie piemēri var neattiekties uz visiem apstākļiem. Saskaņā ar c) apakšpunktu ir uzskaitīti: privāto banku darījumi, anonīmie darījumi, komercdarbības attiecības un darījumi, kuros klients netiek pārbaudīts klātienē, no nezināmām vai nesaistītām trešajām personām saņemts maksājums.

55 – Skat., piemēram, spriedumu Accor, C‑310/09, EU:C:2011:581, 37. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu ProRail, C‑332/11, EU:C:2013:87, 30. punkts un tajā minētā judikatūra.

56 – Tieši tāpēc es pieņemu, ka šīs tiesību normas interpretācija kā tāda, kas attiecas arī uz visiem, kuru rīcība, darbojoties aģenta statusā, ir saistīta ar tās struktūras atbildību, kuras vārdā tie darbojas. Direktīvas 9. panta 4. punktā, kas attiecas uz darījumiem, ko veic “klients vai viņa vārdā”, ir apstiprināta šī 8. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācija. Šāda interpretācija atbilst arī šo FATF 2003. gada ieteikumu 5. ieteikumam un tā 4. skaidrojošajai piezīmei saskaņā ar kuru, ja klients ir juridiska persona, tad klienta uzticamības pārbaudes pasākums tā identificēšanā un tā identitātes pārbaudīšanā ietver pienākumu “pārbaudīt, vai jebkura persona, kura apliecina, ka rīkojas klienta vārdā, ir tam pilnvarota, un identificēt šo personu”. Skat. FATF 2012. gada ieteikumu 10. ieteikuma 4. skaidrojošo piezīmi.