ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 26. jūlijā (1)
Lieta C‑326/16 P
LL
pret
Eiropas Parlamentu
Apelācija – Prasība atcelt tiesību aktu – Bijušais Eiropas Parlamenta deputāts – Lēmums par parlamentāro pienākumu izpildei paredzēto maksājumu atgūšanu – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Sūdzību procedūra Eiropas Parlamenta struktūrvienībās – Eiropas Parlamenta Deputātu nolikuma īstenošanas noteikumu 72. pants – Nelabvēlīga lēmuma paziņošana – Pa pastu nosūtīts ierakstīts sūtījums, ko tā adresāts nav izņēmis – Prasības celšanas termiņš – LESD 263. panta sestā daļa
Ievads
1. Ar savu apelācijas sūdzību LL, bijušais Eiropas Parlamenta deputāts, lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas rīkojumu LL/Parlaments (2), ar ko tā nokavējuma dēļ kā acīmredzami nepieņemamu noraidīja viņa prasību atcelt Parlamenta lēmumu par tāda maksājuma atgūšanu, kas apelācijas sūdzības iesniedzējam bija samaksāts viņa Parlamenta deputāta mandāta laikā.
2. Saistībā ar šo apelācijas sūdzību rodas divi līdz šim neaplūkoti Savienības procesuālo tiesību jautājumi, proti, pirmkārt, saikne starp deputātiem nelabvēlīgu Parlamenta lēmumu pārsūdzēšanas veidiem – administratīvo pārsūdzību un pārsūdzību tiesā – un, otrkārt, noteikumi par individuālu lēmumu paziņošanu, ja pasta sūtījumu nebija iespējams nogādāt tā adresātam.
Atbilstošās tiesību normas
3. Eiropas Parlamenta Prezidija 2008. gada 19. maija un 9. jūlija lēmuma attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas pasākumiem (3) 68. panta “Nepamatotu maksājumu atgūšana” 1. punktā ir paredzēts:
“Saistībā ar šiem īstenošanas noteikumiem nepareizi izmaksātos līdzekļus atgūst. Ģenerālsekretārs attiecīgajam deputātam sniedz norādījumus par šo summu atmaksu.”
4. Šo īstenošanas noteikumu 72. pantā “Sūdzības” ir noteikts:
“1. Deputāts, kurš uzskata, ka kompetentais dienests attiecībā uz viņu šos īstenošanas noteikumus nepareizi piemērojis, var rakstveidā iesniegt sūdzību ģenerālsekretāram.
Ģenerālsekretāra pieņemtajā lēmumā par izskatīto sūdzību norāda tā pamatojumu.
2. Deputāts, kurš nepiekrīt ģenerālsekretāra lēmumam, divu mēnešu laikā pēc ģenerālsekretāra lēmuma paziņošanas var pieprasīt šo jautājumu nodot kvestoriem, kuri pieņem lēmumu pēc apspriešanās ar ģenerālsekretāru.
3. Ja kāda sūdzību procedūras puse nepiekrīt kvestoru pieņemtajam lēmumam, tā divu mēnešu laikā pēc attiecīgā lēmuma paziņošanas var pieprasīt šo jautājumu nodot Prezidijam, kas pieņem galīgo lēmumu.
4. Šo pantu piemēro arī deputāta pilnvaru pārņēmējam, kā arī bijušajiem deputātiem un viņu pilnvaru pārņēmējiem.”
Tiesvedības priekšvēsture
5. Apelācijas sūdzības iesniedzējs bija Parlamenta deputāts sasaukumā no 1999. līdz 2004. gadam.
6. Pēc Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) veiktās izmeklēšanas, kurā tika konstatēts, ka parlamentārās palīdzības piemaksa EUR 37 728 apmērā apelācijas sūdzības iesniedzējam tika samaksāta nepamatoti, Parlamenta ģenerālsekretārs 2014. gada 17. aprīlī pieņēma lēmumu par šīs summas atgūšanu. Šis lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējam tika paziņots 2014. gada 22. maijā (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) ar 2014. gada 5. maija paziņojumu par parādu, kurā bija iekļauti noteikumi par atgūšanu.
7. Apelācijas sūdzības iesniedzējs par šo lēmumu iesniedza sūdzību, lūdzot nodot jautājumu kvestoriem saskaņā ar Īstenošanas noteikumu 72. panta 2. punktu.
8. Kvestori šo sūdzību noraidīja ar 2014. gada 3. decembra vēstuli, ar ko apelācijas sūdzības iesniedzējs atbilstoši viņa teiktajam iepazinās nākamajā dienā.
9. 2015. gada 2. februārī apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza nosūtīt jautājumu atpakaļ Parlamenta Prezidijam saskaņā ar Īstenošanas noteikumu 72. panta 3. punktu.
10. Parlamenta Prezidijs ar 2015. gada 26. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “Prezidija lēmums”) apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzību noraidīja.
11. Parlaments norāda, ka Prezidija lēmums tika nosūtīts pa pastu 2015. gada 30. jūnija ierakstītā sūtījumā uz adresi, kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs bija norādījis savā sūdzības vēstulē. Šo sūtījumu Beļģijas pasts nosūtīja atpakaļ, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs nebija to izņēmis.
12. 2015. gada 10. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzējs saņēma Parlamenta ierēdņa elektroniskā pasta vēstuli ar tai pievienotu Prezidija lēmumu, kā arī paziņojumu par parādu par attiecīgo summu.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais rīkojums
13. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 4. novembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējs cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu, kā arī 2014. gada 5. maija paziņojumu par parādu.
14. Savas prasības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirzīja divus pamatus: pirmo pamatu par strīdīgā lēmuma prettiesiskumu un nepamatotību un otro pamatu – par noilguma, saprātīga termiņa, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu.
15. Vispārējā tiesa, pamatojoties uz LESD 263. panta sestajā daļā paredzētā prasības celšanas termiņa neievērošanu, ar pārsūdzēto rīkojumu prasību noraidīja kā acīmredzami nepieņemamu. Vispārējā tiesa norādīja, ka strīdīgais lēmums un paziņojums par parādu apelācijas sūdzības iesniedzējam tika paziņoti 2014. gada 22. maijā, savukārt prasība tika celta tikai 2015. gada 4. novembrī jeb 17 mēnešus pēc paziņošanas dienas, turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs neatsaucas uz neparedzētiem apstākļiem vai nepārvaramu varu.
Lietas dalībnieku prasījumi Tiesā
16. Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesai atcelt pārsūdzēto rīkojumu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai. Parlaments lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Apelācijas sūdzības analīze
17. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apelācijas sūdzības atbalstam izvirza četrus pamatus: pirmais pamats ir balstīts uz to, ka Vispārējā tiesa nav veikusi lietas materiālu pilnīgu pārbaudi, kā arī uz kļūdu LESD 263. panta sestajā daļā un Īstenošanas noteikumu 72. pantā paredzēto tiesību piemērošanu; otrais pamats ir balstīts uz Vispārējās tiesas Reglamenta 126. panta pārkāpumu; trešais pamats ir balstīts uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pārkāpumu, un ceturtais pamats ir balstīts uz Vispārējās tiesas Reglamenta 133. panta un 134. panta 1. punktu pārkāpumu, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējam ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18. Es uzskatu, ka vispirms ir jāizskata pirmais apelācijas sūdzības pamats.
Ievads
19. Ar savu pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka savā prasības pieteikumā pirmajā instancē viņš norādīja, ka par strīdīgo lēmumu viņš bija iesniedzis sūdzību sākumā kvestoriem un vēlāk Prezidijam. Viņš pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nebija ņēmusi vērā šo apstākli, lai aprēķinātu prasības celšanas termiņu, un turklāt tā bija pieļāvusi kļūdu LESD 263. panta sestajā daļā un Īstenošanas noteikumu 72. pantā paredzēto tiesību piemērošanā.
20. Parlaments apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentus.
21. Jānorāda, ka faktiski šajā apelācijas sūdzības pamatā ir izvirzīti divi atšķirīgi iebildumi, pirmais no tiem ir balstīts uz pārsūdzētā rīkojuma pamatojuma nepietiekamību un otrais – uz kļūdu tiesību piemērošanā.
Par pārsūdzētā rīkojuma pamatojumu
22. Apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nebija ņēmusi vērā, ka viņš bija uzsācis Īstenošanas noteikumu 72. pantā paredzēto sūdzību procedūru.
23. Iebildums, manuprāt, ir pamatots.
24. Proti, no pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs pēc strīdīgā lēmuma paziņošanas iesniedza sūdzību par šo lēmumu saskaņā ar Īstenošanas noteikumu 72. pantu sākumā kvestoriem un vēlāk Prezidijam. Turklāt prasības pieteikumā apelācijas sūdzības iesniedzējs norādīja, ka šo sūdzību viņš iesniedza noteiktajā termiņā un par tās noraidīšanu viņš tika informēts 2015. gada 10. septembra elektroniskā pasta vēstulē.
25. Taču Vispārējā tiesa, konstatējusi, ka prasība tika celta novēloti, proti, 17 mēnešus pēc strīdīgā lēmuma paziņošanas dienas (pārsūdzētā rīkojuma 7. un 9. punkts), nelēma par šīs sūdzību procedūras ietekmi uz prasības celšanas termiņa aprēķināšanu.
26. No tā izriet, ka šajā ziņā pārsūdzētajā rīkojumā nav sniegts pamatojums.
Par apgalvoto kļūdu LESD 263. panta sestajā daļā un Īstenošanas noteikumu 72. pantā paredzēto tiesību piemērošanā
27. Ciktāl no pārsūdzētā rīkojuma netieši izriet, ka sūdzības iesniegšana saskaņā ar Īstenošanas noteikumu 72. pantu katrā ziņā neietekmē LESD 263. panta sestajā daļā paredzētā prasības celšanas termiņa aprēķināšanu, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa šīs tiesību normas ir piemērojusi nepareizi.
28. Jānorāda, ka šis iebildums ļaus Tiesai pirmo reizi interpretēt Īstenošanas noteikumu 72. pantu.
29. Šai interpretācijai būs svarīga praktiska nozīme, jo ar šīs tiesību normas piemērošanu saistītu procedūru skaits arvien pieaug.
30. Vispārējā tiesa jau ir lēmusi par saikni starp sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Īstenošanas noteikumu 72. pantu, un prasību tiesā, izdodot rīkojumu lietā LL/Parlaments (4) par iebildi par nepieņemamību, kas pašlaik tiek izskatīts tiesā.
31. Vispārējā tiesa uzskata, ka divi pārsūdzības veidi – administratīvā sūdzība un pārsūdzība tiesā – viens otru neizslēdz, tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējs drīkst iesniegt sūdzību par Parlamenta lēmumu, kas ir pieņemts, pamatojoties uz Īstenošanas noteikumu 72. pantu, un vienlaikus celt prasību Vispārējā tiesā. Šā risinājuma pamatā ir tas, ka ar minēto 72. pantu ir izveidota fakultatīva sūdzību procedūra bez apturošas iedarbības un tās uzsākšana nav priekšnosacījums, lai celtu prasību tiesā (5).
32. Piemērojot šo risinājumu, Vispārējā tiesa noraidīja Parlamenta nostāju, kas šajā lietā apgalvoja, ka deputāts, kurš iesniedz sūdzību par lēmumu, vienlaikus nevar celt prasību tiesā par vienu un to pašu lēmumu, jo šī prasība tiktu celta priekšlaicīgi (6). Parlaments šajā lietā min šo apsvērumu, apgalvojot, ka, lai arī Īstenošanas noteikumu 72. pantā nav paredzēta obligāta pirmstiesas procedūra, tomēr, ja deputāts izvēlas iesniegt sūdzību, viņš vairs nevar celt prasību tiesā, bet viņam ir jāgaida sūdzību procedūras beigas un attiecīgā gadījumā jāvēršas pret lēmumu, ar ko tika noraidīta sūdzība.
33. Jānorāda, ka nav strīda par to, ka ar Īstenošanas noteikumu 72. pantu deputātu labā ir noteikta fakultatīva sūdzību procedūra par Parlamenta pieņemtajiem lēmumiem.
34. Turklāt šī tiesību norma, manuprāt, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas uz sūdzību procedūru, kas tiek uzsākta pirms prasības celšanas tiesā.
35. No administratīvā strīda loģikas izriet, ka pirms prasības celšanas tiesā ir jāiesniedz administratīva pārsūdzība, kas var būt obligāta vai fakultatīva. Sūdzību procedūrā attiecīgajai personai un administrācijai (7) ir nodrošināta iespēja izlīgt, lai novērstu strīdu. Šai administratīvajai procedūrai vairs nav jēgas, kad attiecīgā persona par šo pašu aktu ceļ prasību tiesā.
36. Tādējādi ar Īstenošanas noteikumu 72. pantu ir izveidota procedūra, kas tās būtības dēļ norisinās pirms tiesvedības, lai arī attiecīgai personai tā ir fakultatīva.
37. Attiecībā uz šīs procedūras ietekmi uz LESD 263. panta sestajā daļā paredzētās prasības celšanas termiņu es uzskatu, ka pirmstiesas procedūras izmantošanai noteikti ir jāsaglabā prasības celšanas termiņš. Atšķirīga interpretācija nelabvēlīgi ietekmētu pirmstiesas procedūras lietderīgo iedarbību. Tāds pats apsvērums izriet no dažās dalībvalstīs pieņemtā administratīvo tiesību principa, saskaņā ar kuru par jebkuru administratīvo lēmumu var iesniegt administratīvu sūdzību, un – ja tā tiek iesniegta prasības celšanas termiņā – šis termiņš tiek pārtraukts (8).
38. Šis apsvērums ir pamatā arī likumdevēja tieši izvēlētajam risinājumam attiecībā uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā (9) paredzēto obligātu iepriekšēju sūdzību procedūru, saskaņā ar kuru prasības celšanas termiņš sākas dienā, kurā tika paziņots lēmums par sūdzības noraidīšanu.
39. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru administratīvā sūdzība un tās noraidīšana ir sarežģītas pirmstiesas procedūras neatņemamas sastāvdaļas. Šajos apstākļos prasība atcelt tiesību aktu, pat ja tā formāli ir vērsta pret sūdzības noraidīšanu, tiek celta, lai vērstos tiesā pret nelabvēlīgo aktu, par kuru ir iesniegta sūdzība (10). Prasība ir pieņemama neatkarīgi no tā, vai tā ir vērsta pret lēmumu, kas ir sūdzības priekšmets, vai lēmumu par sūdzības noraidīšanu, ja vien sūdzība un prasība ir iesniegtas noteiktajā termiņā (11).
40. Manuprāt, šie apsvērumi ar tādu pašu spēku ir piemērojami Īstenošanas noteikumu 72. pantā paredzētajai sūdzību procedūrai.
41. Tomēr Parlaments uzsver, ka atšķirībā no Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētās obligātās sūdzības, Īstenošanas noteikumu 72. pantā minētā sūdzība ir fakultatīva un tai nav noteikts termiņš atbildes sniegšanai, kas ierobežo administrācijas darbību.
42. Es neuzskatu, ka izskatāmajā lietā šai atšķirībai ir nozīme. Iepriekš iesniegtām administratīvām sūdzībām piemīt tāda pati loģika kā pirmstiesas procedūrām neatkarīgi no tā, vai tās ir obligātas vai fakultatīvas. Turklāt attiecībā uz to, ka administrācijai nav noteikts termiņš atbildes sniegšanai, ir jānorāda, ka šis termiņš ir nepieciešama garantija obligātu administratīvo pārsūdzību gadījumā – jo administrācijas bezdarbības dēļ var tikt kavēta prasības celšana tiesā. Savukārt, ja administratīvā procedūra ir fakultatīva, termiņa atbildes sniegšanai neesamība nevar ierobežot piekļuvi tiesai, jo prasītājam jebkurā brīdī ir iespēja turpināt administratīvo procedūru un celt prasību tiesā.
43. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Īstenošanas noteikumu 72. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka LESD 263. panta sestajā daļā minētais termiņš, lai celtu prasību atcelt tiesību aktu, tiek pārtraukts, ja ir iesniegta sūdzība par nelabvēlīgu aktu, ar nosacījumu, ka sūdzība ir iesniegta paredzētajā termiņā, vai – gadījumā, ja nav noteikts sūdzības iesniegšanas termiņš (12), – prasības celšanas termiņā. Termiņu sāk skaitīt no dienas, kurā tika paziņots lēmums par sūdzības noraidīšanu.
44. Pēc šīs sūdzību procedūras celtā prasība atcelt tiesību aktu ir vērsta pret nelabvēlīgu aktu, par kuru tika iesniegta sūdzība. Šis apsvērums – kā Tiesa ir noteikusi saistībā ar Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzēto procedūru (13) – ir piemērojams gadījumā, ja prasība formāli ir vērsta pret sūdzības noraidīšanu.
45. Turklāt, ja deputāts ceļ prasību atcelt tiesību aktu Vispārējā tiesā, nevis iesniedz sūdzību, vai arī to ceļ pirms sūdzību procedūras beigām, ir jāuzskata, ka viņš atsakās turpināt šo iepriekšējo procedūru. Tas izriet no attiecīgās procedūras fakultatīvā rakstura, un attiecīgā persona var brīvi izvēlēties, vai to turpināt (vai neturpināt). Tāpēc mani nepārliecina Vispārējās tiesas izvēlētais risinājums lietā Le Pen/Parlaments (14).
46. Ciktāl pārsūdzētais rīkojums ir netieši balstīts uz apsvērumu, saskaņā ar kuru strīdīgā lēmuma pārsūdzības termiņš netika pārtraukts, kad tika iesniegta sūdzība saskaņā ar Īstenošanas noteikumu 72. pantu, šajā rīkojumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.
47. Tādējādi uzskatu, ka pirmie divi šī pamata iebildumi ir jāpieņem un pārsūdzētais rīkojums jāatceļ, neizskatot citus apelācijas sūdzības pamatus.
Par atcelšanas sekām
Vispārīgas piezīmes
48. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantam, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā.
49. Izskatāmajā lietā es uzskatu, ka Tiesas rīcībā ir nepieciešamie elementi, lai pieņemtu galīgo lēmumu par prasības pieņemamību. Savukārt Tiesa nevar lemt par tās pamatotību, jo pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa tikai noraidīja prasību kā acīmredzami nepieņemamu, neaplūkojot lietu pēc būtības.
50. Jānorāda, ka nav strīda par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam kā strīdīgā lēmuma adresātam ir tiesības rīkoties saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu.
51. Vienīgā iebilde par nepieņemamību, ko izvirzīja Parlaments, attiecas uz prasības celšanas termiņa ievērošanu.
52. Parlaments šajā ziņā izvirza divus argumentus, no kuriem pirmais attiecas uz termiņa skaitījumu un otrais – uz lēmuma par sūdzības noraidīšanu paziņošanas dienu.
Par termiņa skaitījumu
53. Pirmkārt, Parlaments apgalvo, ka, tā kā prasība ir vērsta pret strīdīgo lēmumu, nevis pret Prezidija lēmumu par sūdzības noraidīšanu, prasības celšanas termiņš ir jāaprēķina, sākot no šī pirmā lēmuma paziņošanas dienas. Tādējādi, pēc Parlamenta domām, šis termiņš ir pārsniegts par vairākiem mēnešiem.
54. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus (15), šo argumentu nevar pieņemt. Proti, lai arī termiņš prasības celšanai par strīdīgo lēmumu bija sācies, tas tika pārtraukts brīdī, kad tika iesniegta sūdzība, un to pilnībā no jauna sāka skaitīt no dienas, kurā tika paziņots Prezidija lēmums par sūdzības noraidīšanu. Tātad prasības celšanas termiņš ir aprēķināms no šā lēmuma paziņošanas dienas.
Par lēmuma par sūdzības noraidīšanu paziņošanas dienu
55. Otrkārt, Parlaments apgalvo, ka prasība ir celta novēloti arī tad, ja termiņu aprēķina no dienas, kurā tika paziņots lēmums par sūdzības noraidīšanu. Proti, pēc Parlamenta domām, šis lēmums tika nosūtīts pa pastu ierakstītā sūtījumā ar paziņojumu par saņemšanu, attiecībā uz kuru pasta dienesti 2015. gada 30. jūnijā izsniedza paziņojumu par sūtījumu. Parlaments apgalvo, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs to nebija izņēmis parastajā 15 dienu sūtījumu uzglabāšanas termiņā, ko piemēro Beļģijas pasts, ir jāuzskata, ka lēmums tika pienācīgi paziņots 2015. gada 15. jūlijā, proti, minētā uzglabāšanas termiņa beigās. Parlaments piebilst, ka faktam, ka dienā, kad tika piegādāts paziņojums par sūtījumu, apelācijas sūdzības iesniedzējs bija pārcēlies uz ārvalstīm un vairs nedzīvoja norādītajā adresē, nav nozīmes, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs nebija informējis Parlamentu par savas adreses maiņu.
56. Apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd šo argumentu, norādot, ka viņš pirmo reizi ar Prezidija lēmumu iepazinās Parlamenta 2015. gada 10. septembra elektroniskā pasta vēstulē, tātad šī diena ir uzskatāma par paziņošanas dienu.
57. Lai lemtu par Parlamenta izvirzīto iebildi par nepieņemamību, ir jāparedz noteikumi par prasības celšanas termiņa aprēķināšanu gadījumā, ja nelabvēlīgs lēmums ir nosūtīts pa pastu ierakstītā sūtījumā ar paziņojumu par saņemšanu.
58. Tas ir svarīgs procesuāls aspekts, jo iestādes bieži izmanto šo paziņošanas veidu.
59. Atgādinu, ka no LESD 297. panta 2. punkta trešās daļas izriet, ka lēmumi, kuriem ir norādīts adresāts, lai tie būtu spēkā esoši, ir jāpaziņo to adresātiem un tie stājas spēkā tikai pēc šīs paziņošanas. Šajā tiesību normā ir nostiprināts tiesiskās noteiktības princips, no kura izriet, ka no individuāla administratīvā akta izrietošo tiesību un pienākumu ievērošanu tā adresātam var prasīt vienīgi tad, ja šis akts tam ir pienācīgi paziņots (16).
60. Saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu prasības atcelt tiesību aktu ir jāceļ divu mēnešu laikā no akta, kas ir jāpaziņo, paziņošanas prasītājam.
61. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru akts ir pienācīgi paziņots LESD 263. panta sestās daļas un LESD 297. panta 2. punkta trešās daļas izpratnē, ja to paziņo tā adresātam un viņš ar to var iepazīties (17).
62. Piemērojamie noteikumi par paziņošanu, lai izpildītu šīs prasības, nedrīkst būt pārmērīgi formāli, un ar tiem ir jāievēro visi vispārējie tiesību principi, it īpaši labas pārvaldības princips (18).
63. Runājot par paziņošanu pa pastu ierakstītā sūtījumā ar paziņojumu par saņemšanu, ir jānorāda, ka tad, ja sūtījums ir atsūtīts atpakaļ sūtītājam un adresāts to nav izņēmis, ir acīmredzami, ka to nav varēts paziņot tā adresātam.
64. Tomēr Parlaments apgalvo, ka šāda paziņošana ir jāuzskata par pienācīgi veiktu gadījumā, ja adresāts, kurš ir saņēmis brīdinājumu ar viņa dzīvesvietā atstātu paziņojumu, neizņem to pasta noteiktajā sūtījumu izņemšanas termiņā.
65. Parlaments šajā ziņā atsaucas uz rīkojumu AG/Parlaments (19), kurā Civildienesta tiesa ir konstatējusi, ka ar ierakstītu vēstuli veikta paziņošana ir tiesiska, ja ir ievēroti “valsts tiesību akti par pasta piegādi”. Turklāt Civildienesta tiesa – gan konkrētāk nenorādot valsts tiesību aktus, kurus tā bija piemērojusi, – ir konstatējusi, ka gadījumā, ja adresāts neizņem ierakstītu vēstuli termiņā, ko piemēro pasta pakalpojumiem, ir jāuzskata, ka tam tā ir pienācīgi paziņota šī termiņa beigu dienā (20).
66. Jānorāda, ka dažu valstu tiesībās ir pastāv prezumpcija, saskaņā ar kuru noteiktos apstākļos paziņošana ir uzskatāma par pienācīgi veiktu arī tad, ja adresāts neizņem ierakstītu vēstuli. It īpaši civilprocesos iespēja konstatēt, ka procesuāla dokumenta paziņošana ir notikusi, ļauj nodrošināt prasītājam tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo neiespējamība saņemt tiesas nolēmumu tāpēc, ka rodas grūtības saistībā ar paziņošanu atbildētājam, var izraisīt atteikumu spriest tiesu (21). Pat tad, ja valsts tiesībās ir paredzēta šāda prezumpcija, nosacījumi, lai uz to atsauktos, dalībvalstīs ir atšķirīgi (22).
67. Uzskatu, ka šādas iespējamas prezumpcijas ieviešana Savienības procesuālajās tiesībās ir tikai likumdevēja kompetencē.
68. Proti, ņemot vērā tiesiskās noteiktības prasību attiecībā uz tiesību aktos paredzēto termiņu piemērošanu, iespēja ieviest jaunu tiesību normu par individuālu lēmumu paziņošanu, kurai būtu tiesiskas sekas uz šo lēmumu spēkā stāšanās dienu, kā arī prasības celšanas termiņa aprēķināšanu, ir jāatstāj tikai likumdevēja ziņā. Tas tā ir it īpaši tāpēc, ka attiecīgās prezumpcijas piemērošanai iepriekš ir jāparedz precīzi noteikumi, it īpaši vienots termiņš, kura beigās sūtījums ir uzskatāms par paziņotu, jo pasta pakalpojumiem piemērojamie termiņi atšķiras atkarībā no valsts, pakalpojuma un sūtījuma veida.
69. Turklāt jānorāda, ka Parlamenta piedāvātā noteikumu par individuālu lēmumu paziņošanu plaša interpretācija nebūtu saderīga ar Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprinātajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kā arī in dubio pro actione principu, saskaņā ar kuru šaubu gadījumā ir jādod priekšroka tādai procesuālo tiesību normu interpretācijai, kas neliedz attiecīgajām personām tiesības celt prasību tiesā (23).
70. Tādējādi, manuprāt, ja šajā ziņā nav tieši paredzētas tiesību normas (24), Savienības iestāde nevar balstīties uz prezumpciju, saskaņā ar kuru paziņošana ir veikta pienācīgi, ja adresāts neizņem ierakstīto vēstuli pasta pakalpojumiem noteiktajā termiņā.
71. Ja Savienības tiesībās tāda noteikuma nav, to nevar aizstāt ar atsauci uz valsts tiesībām.
72. Jānorāda, ka nedz LESD 263. panta sestajā daļā, nedz LESD 297. panta 2. punktā nav norādes uz valsts tiesībām, lai noteiktu jēdziena “paziņošana” nozīmi vai tvērumu.
73. Taču saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas teksts, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi (25). Turklāt šādai prasību celšanas termiņu interpretācijai ir jāļauj novērst diskrimināciju tiesvedībā (26).
74. Šī autonomas un vienveidīgas interpretācijas prasība ir piemērojama it īpaši šajā lietā, jo runa ir par Savienības primāro tiesību jēdzienu, kas palīdz noteikt dienu, kurā iestāžu lēmumi sāk radīt savas tiesiskās sekas.
75. Norāde uz valsts tiesībām apdraudētu šo prasību, jo valsts tiesību normas būtiski atšķiras gan attiecībā uz pašu iespēju prezumēt, ka paziņošana ir veikta, lai arī sūtījumu nebija iespējams nogādāt tā adresātam, gan attiecībā uz šādas prezumpcijas nosacījumiem.
76. Turklāt, ciktāl Parlaments apgalvo, ka tas varēja pamatoti uzticēties apelācijas sūdzības iesniedzēja adresei Beļģijā, kuru viņš bija paziņojis sūdzībā, pirmkārt, ir jānorāda, ka, cik man ir zināms, nav neviena tieša noteikuma, saskaņā ar kuru attiecīgās sūdzību procedūras dalībniekam būtu jāinformē iestāde par savas adreses maiņu (27). Parlaments arī nenorāda, ka par šādu iespējamu pienākumu tas bija informējis apelācijas sūdzības iesniedzēju. Otrkārt, pat pieņemot, ka šāds pienākums ir noteikts, Parlaments nemin nevienu tiesību normu, kurā ir precīzi noteiktas šādas informācijas nepaziņošanas sekas. Šajā kontekstā atsauce uz valsts tiesībām, manuprāt, ir nepietiekama, jo tiesību normas dalībvalstīs ir atšķirīgas. Turklāt būtu arī jājautā, vai paziņošanas brīdī piemērojamie valsts noteikumi ir Beļģijas vai apelācijas sūdzības iesniedzēja pastāvīgās dzīvesvietas valsts noteikumi. Katrā ziņā, lai arī apelācijas sūdzības iesniedzējs pēc sūdzības iesniegšanas nebija informējis Parlamentu par savas adreses maiņu, ir jānorāda, ka savā sūdzībā viņš arī norādīja savu elektroniskā pasta adresi un telefona numuru, kas, kā viņš apgalvo, netika mainīti.
77. No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, nevar uzskatīt, ka Prezidija lēmums par apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzības noraidīšanu tika paziņots 2015. gada 15. jūlijā.
78. Attiecībā uz šī lēmuma paziņošanas dienu jānorāda, ka pusei, kas atsaucas uz prasības celšanas nokavējumu, ir jāsniedz pierādījums attiecībā uz dienu, kurā lēmums tika paziņots adresātam (28).
79. Tādējādi, ja Parlaments nesniedz pierādījuma atspēkojumu, ir jākonstatē, ka Prezidija lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējam tika paziņots ar 2015. gada 10. septembra elektroniskā pasta vēstuli.
80. Jānorāda, ka attiecīgo elektroniskā pasta adresi apelācijas sūdzības iesniedzējs bija paziņojis Parlamentam savā 2015. gada 2. februāra sūdzībā, tādējādi puses bija netieši vienojušās par šo saziņas veidu. Savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību Parlaments norāda, ka tas bija nosūtījis attiecīgo elektroniskā pasta vēstuli, lai ievērotu labas pārvaldības principu. Turklāt, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs nekavējoties apstiprināja, ka viņš bija saņēmis elektroniskā pasta vēstuli, nevar apgalvot, ka viņš mēģināja apiet noteikumus par paziņošanu.
81. Tā kā lēmums par sūdzības noraidīšanu tika paziņots 2015. gada 10. septembrī, termiņš, lai celtu prasību par strīdīgo lēmumu, par ko bija šī sūdzība, beidzās 2015. gada 20. novembrī. Tāpēc šī prasība, kas tika celta 2015. gada 4. novembrī, nav novēlota.
82. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uzskatu, ka apstrīdētais rīkojums ir jāatceļ, Parlamenta izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida un lieta jānodod atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.
Secinājumi
83. Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai apmierināt apelācijas sūdzību, atcelt 2016. gada 19. aprīļa rīkojumu LL/Parlaments (T‑615/15, nav publicēts, EU:T:2016:432), nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.