TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2015. gada 1. oktobrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 95/46/EK – Personas datu apstrāde – 10. un 11. pants – Datu subjektu informēšana – 13. pants – Izņēmumi un ierobežojumi – Dalībvalsts valsts pārvaldes iestādes veikta personas nodokļu datu pārsūtīšana, lai to apstrādi veiktu cita valsts pārvaldes iestāde
Lieta C‑201/14
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Klužas Apelācijas tiesa (Curtea de Apel Cluj, Rumānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 31. martā un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 22. aprīlī, tiesvedībā
Smaranda Bara u.c.
pret
Președintele Casei Naționale de Asigurări de Sănătate,
Casa Naţională de Asigurări de Sănătate,
Agenţia Naţională de Administrare Fiscală (ANAF).
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], K. Toadere [C. Toader], E. Jarašūns [E. Jarašiūnas] un K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] (referents),
ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],
sekretāre L. Karasko Marko [L. Carrasco Marco], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2015. gada 29. aprīļa tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Smaranda Bara u.c. vārdā – C. F. Costaş un K. Kapcza, avocați,
– Casa Naţională de Asigurări de Sănătate vārdā – V. Ciurchea, pārstāvis,
– Rumānijas valdības vārdā – R. H. Radu, kā arī A. Buzoianu, A. G. Văcaru un D. M. Bulancea, pārstāvji,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – I. Rogalski un B. Martenczuk, kā arī J. Vondung, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2015. gada 9. jūlija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 124. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un par šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.) 10., 11. un 13. pantu.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Bara u.c. un Președintele Casei Naționale de Asigurări de Sănătate (Valsts Veselības apdrošināšanas fonda direktors), Casa Națională de Asigurări de Sănătate (Valsts Veselības apdrošināšanas fonds, turpmāk tekstā – “CNAS”) un Agenția Națională de Administrare Fiscală (Rumānijas Nodokļu administrācijas aģentūra, turpmāk tekstā – “ANAF”) par noteiktu datu apstrādi.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Saskaņā ar Direktīvas 95/46 2. pantu “Definīcijas”:
“Šajā direktīvā:
a) “personas dati” ir jebkura informācija attiecībā uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (“datu subjektu”); identificējama persona ir tā, kuru var identificēt tieši vai netieši, norādot reģistrācijas numuru vai vienu vai vairākus šai personai raksturīgus fiziskās, fizioloģiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktorus;
b) “personu datu apstrāde” (“apstrāde”) ir jebkura ar personas datiem veikta darbība vai darbību kopums ar vai bez automatizētiem līdzekļiem – kā vākšana, reģistrēšana, organizēšana, uzglabāšana, piemērošana vai pārveidošana, labošana, konsultēšana, izmantošana, atklāšana, pielietojot pārsūtīšanu, izplatīšanu vai darot tos pieejamus citādā veidā, grupēšana vai savienošana, piekļuves noslēgšana, dzēšana vai iznīcināšana;
c) “personu datu kartotēka” (“kartotēka”) ir jebkurš sakārtots personas datu kopums, kurā šie dati ir pieejami saskaņā ar īpašiem kritērijiem – centralizētiem, decentralizētiem vai izkliedētiem, pamatojoties uz funkcionālu vai ģeogrāfisku motivāciju;
d) “personas datu apstrādātājs” ir fiziska vai juridiska persona, valsts iestāde, aģentūra vai jebkura cita institūcija, kura viena pati vai kopīgi ar citām nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus; ja apstrādes nolūkus un līdzekļus nosaka valsts vai Kopienas tiesību akti vai noteikumi, personas datu apstrādātāju vai viņa iecelšanas konkrētos kritērijus var noteikt valsts vai Kopienas tiesību akti;
[..].”
4 Šīs direktīvas 3. pants “Darbības joma” ir formulēts šādi:
“1. Šī direktīva attiecas uz personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem un uz personas datu, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, apstrādi, kura netiek veikta ar automatizētiem līdzekļiem.
2. Šī direktīva neattiecas uz personas datu apstrādi:
– tādu pasākumu gaitā, uz kuru neattiecas Kopienas tiesību akti, kā Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļā paredzētie pasākumi un, jebkurā gadījumā, uz apstrādes operācijām attiecībā uz sabiedrisko drošību, aizsardzību, valsts drošību (ieskaitot valsts ekonomisko labklājību, ja apstrādes operācija attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un uz valsts pasākumiem krimināltiesību jomā;
– ko veic fiziska persona tikai un vienīgi personiska vai mājsaimnieciska pasākuma gaitā.”
5 Minētās direktīvas 6. pantā, kas attiecas uz principiem, kas ir saistīti ar datu kvalitāti, ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nosaka to, ka personas datiem jābūt:
a) godprātīgi un likumīgi apstrādātiem;
b) vāktiem konkrētiem, precīzi formulētiem un likumīgiem nolūkiem, un tos nedrīkst tālāk apstrādāt ar šiem nolūkiem nesavienojamā veidā. Turpmāka datu apstrāde vēsturiskiem, statistiskiem vai zinātniskiem nolūkiem nav uzskatāma par nesavienojamu, ar noteikumu, ka dalībvalstis sniedz atbilstošas garantijas;
c) adekvātiem, attiecīgiem un ne pārmērīgā apjomā attiecībā uz nolūkiem, kādiem tie savākti un/vai tālāk apstrādāti;
d) precīziem un nepieciešamības gadījumā atjauninātiem; jāveic visi reālie pasākumi, lai nodrošinātu, ka neprecīzus vai nepilnīgus datus, ņemot vērā to vākšanas vai turpmākās apstrādes nolūkus, dzēš vai izlabo;
e) saglabātiem veidā, kas pieļauj datu subjektu identifikāciju ne ilgāk, kā tas nepieciešams nolūkiem, kuriem datus vāca vai kuriem tos turpmāk apstrādā. Dalībvalstis nosaka atbilstošas garantijas personas datiem, kurus uzglabā ilgāku laiku, lai izmantotu vēsturiskiem, statistiskiem vai zinātniskiem nolūkiem.
2. Personas datu apstrādātājam jānodrošina 1. punkta izpilde.”
6 Šīs pašas direktīvas 7. pantā, kurš attiecas uz kritērijiem, kas saistīti ar datu apstrādes likumīgumu, ir noteikts:
“Dalībvalstis paredz to, ka personas datus var apstrādāt tikai, ja:
a) datu subjekts nepārprotami devis savu piekrišanu;
b) vai apstrāde vajadzīga līguma, kurā datu subjekts ir līgumslēdzēja puse, izpildei vai pasākumu veikšanai pēc datu subjekta pieprasījuma pirms līguma noslēgšanas;
c) vai apstrāde vajadzīga, lai izpildītu uz personas datu apstrādātāju attiecināmas juridiskas saistības; vai
d) apstrāde vajadzīga, lai aizsargātu datu subjekta būtiskas intereses;
e) vai apstrāde vajadzīga sabiedrības interesēs realizējama uzdevuma izpildei vai personas datu apstrādātājam vai trešajai personai, kurai dati tiek atklāti, piešķirto oficiālo pilnvaru realizācijai;
f) vai apstrāde vajadzīga personas datu apstrādātāja vai trešo personu, kurām dati tiek atklāti, likumīgo interešu ievērošanai, izņemot, ja šīs intereses ignorē, ņemot vērā datu subjekta pamattiesību un brīvību intereses, kurām nepieciešama aizsardzība saskaņā ar 1. panta 1. punktu.”
7 Direktīvas 95/46 10. pantā “Informācija gadījumos, kad datus ievāc no datu subjekta” ir noteikts:
“Dalībvalstis paredz to, ka personas datu apstrādātājs vai viņa pārstāvis sniedz datu subjektam, no kura ievāc datus, kas uz viņu attiecas, vismaz šādu informāciju, ja vien datu subjektam tā nav zināma:
a) personas datu apstrādātāja un viņa pārstāvja, ja tāds ir, personas dati;
b) apstrādes, kurai dati paredzēti, nolūki;
c) jebkura turpmāka informācija, kā:
– datu saņēmēji vai datu saņēmēju kategorijas,
– vai atbildes uz jautājumiem ir obligātas vai brīvprātīgas, kā arī atbildes nesniegšanas iespējamās sekas,
– datu piekļuves tiesību un tiesību koriģēt datus, kas uz viņu attiecas, pastāvēšana,
ciktāl šāda turpmāka informācija vajadzīga, ņemot vērā konkrētos apstākļus, kādos dati ievākti, lai garantētu godprātīgu apstrādi attiecībā uz datu subjektu.”
8 Šīs direktīvas 11. pants “Informācija, ja dati nav iegūti no datu subjekta” ir formulēts šādi:
“1. Ja dati nav iegūti no datu subjekta, dalībvalstis paredz to, ka personas datu apstrādātājam vai viņa pārstāvim personas datu reģistrācijas pasākuma laikā vai, ja ir paredzēta datu atklāšana trešajai personai, ne vēlāk, kā tad, kad datus pirmoreiz atklāj, jāsniedz datu subjektam vismaz šāda informācija, ja viņam tā jau nav:
a) personas datu apstrādātāja un viņa pārstāvja, ja tāds ir, personas dati;
b) apstrādes nolūki;
c) jebkura turpmāka informācija, kā:
– attiecīgo datu kategorijas,
– saņēmēji vai saņēmēju kategorijas,
– datu piekļuves tiesību un tiesību koriģēt datus, kas uz viņu attiecas, pastāvēšana,
ciktāl šāda turpmāka informācija vajadzīga, ņemot vērā konkrētos apstākļus, kādos datus apstrādā, lai nodrošinātu godprātīgu apstrādi attiecībā uz datu subjektu.
2. Šā panta 1. punktu nepiemēro jo īpaši apstrādei statistiskiem nolūkiem vai vēsturiskas vai zinātniskas pētniecības nolūkiem, ja šādas informācijas sniegšana izrādās neiespējama vai radītu nesamērīgas pūles vai ja reģistrēšanu vai atklāšanu konkrēti nosaka attiecīgās valsts tiesības. Šajos gadījumos dalībvalstis nodrošina atbilstošas garantijas.”
9 Saskaņā ar minētās direktīvas 13. pantu “Atbrīvojumi un ierobežojumi”:
“1. Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu 6. panta 1. punktā, 10. pantā, 11. panta 1. punktā, 12. pantā un 21. pantā paredzēto pienākumu un tiesību jomu, ja šāds ierobežojums ir nepieciešams aizsargpasākums:
a) valsts drošībai;
b) aizsardzībai;
c) sabiedrības drošībai;
d) kriminālsodāmu noziedzīgu nodarījumu vai reglamentētu profesiju ētikas pārkāpumu profilaksei, izziņai, atklāšanai un kriminālvajāšanai;
e) dalībvalsts vai Eiropas Savienības svarīgās ekonomiskās vai finansiālās interesēs, ieskaitot monetāros, budžeta un nodokļu jautājumus;
f) ar oficiālo pilnvaru realizāciju c), d) un e) apakšpunktā minētajos gadījumos pat laiku pa laikam saistītajai uzraudzībai, pārbaudei un reglamentējošām funkcijām;
g) datu subjekta aizsardzībai vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.
2. Saskaņā ar atbilstošām tiesiskām garantijām, jo īpaši to, ka datus neizmanto pasākumu veikšanai vai lēmumu pieņemšanai attiecībā uz kādu konkrētu personu, dalībvalstis, ja nepārprotami nav nekāda riska pārkāpt datu subjekta privātās dzīves neaizskaramību, var ar tiesību akta palīdzību ierobežot 12. pantā paredzētās tiesības, ja datus apstrādā tikai un vienīgi zinātnisku pētījumu nolūkiem vai tos uzglabā personiskajā lietā laika periodu, kas nepārsniedz vienīgi statistikas informācijas radīšanai nepieciešamo laika periodu.”
Rumānijas tiesības
Likums Nr. 95/2006
10 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2006. gada 14. aprīļa Likuma Nr. 95/2006 par veselības nozares reformu (Legea Nr. 95/2006 privind reforma în domeniul sănătății, Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 372, 2006. gada 28. aprīlis) 215. pantā ir paredzēts:
“(1) Veselības apdrošināšanas iemaksas ir jāmaksā ikvienai fiziskai vai juridiskai personai, kuras pieņem darbā personas saskaņā ar individuālu darba līgumu vai saskaņā ar īpašiem Civildienesta noteikumos paredzētiem noteikumiem, vai attiecīgā gadījumā fiziskām personām.
(2) Fiziskām vai juridiskām personām, kuru labā apdrošinātās personas veic savas darbības, katru mēnesi apdrošinātās personas brīvi izvēlētajam veselības apdrošināšanas fondam ir jāiesniedz deklarācijas, kurās apdrošinātās personas ir identificētas pēc personvārda, attiecībā uz fiziskās vai juridiskās personas pienākumiem pret fondu un pierādījumu par iemaksu veikšanu.
[..]”
11 Šī likuma 315. pantā ir noteikts:
“Saskaņā ar protokolu iestādes, valsts institūcijas vai citas institūcijas datus, kas vajadzīgi, lai apliecinātu, ka attiecīgajai personai ir apdrošinātās personas statuss, sniedz veselības apdrošināšanas iestādēm bez maksas.”
CNAS direktora rīkojums Nr. 617/2007
12 CNAS direktora 2007. gada 13. augusta Rīkojuma Nr. 617/2007, ar kuru tiek apstiprināti metodiski noteikumi par tādiem apliecinošiem dokumentiem attiecībā uz apdrošinātas personas statusa piešķiršanu vai apdrošinātas personas, kurai nav jāveic iemaksas, statusa piešķiršanu, ar kuriem tiek veikti pasākumi to naudas summu atgūšanai, kuras ir jāsamaksā Vienotajam Valsts veselības apdrošināšanas fondam (Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 649, 2007. gada 24. septembris), 35. pantā ir noteikts:
“[..] attiecībā uz prasību, ka fiziskas personas, kuras ir apdrošinātas saskaņā ar apdrošināšanas līgumiem, bet kuras nav personas, no kurām nodokli iekasē ANAF, veic iemaksas fondā, turpmāko uzskata par pierādījumu par saistībām atkarībā no apstākļiem: [..] minētā deklarācija, paziņojums par nodokļu saistībām, kuru izdevusi CAS kompetentā struktūrvienība, un tiesu nolēmumi par fondam maksājamām naudas summām. Paziņojumu par nodokļu saistībām var izsniegt CAS kompetentā struktūrvienība, balstoties uz informāciju, kura nosūtīta saskaņā ar ANAF protokolu.”
2007. gada protokols
13 Saskaņā ar Protokola Nr. P 5282/26.10.2007/95896/30.10.2007, kas noslēgts starp CNAS un ANAF (turpmāk tekstā – “2007. gada protokols”), 4. pantu:
“Pēc šā protokola spēkā stāšanās [ANAF] elektroniski ar attiecīgo pakļauto struktūru starpniecību iesniedz sākotnējo datubāzi par:
a. to personu ienākumiem, kuras ietilpst šā protokola 1. panta 1. punktā minētajās kategorijās, un vienreiz trīs mēnešos šīs datubāzes atjaunoto versiju nosūta [CNAS], izmantojot ar automātisko apstrādi savietojamus līdzekļus atbilstoši šā protokola I pielikumam [..].
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
14 Prasītāji pamatlietā gūst ienākumus kā pašnodarbinātas personas. ANAF pārsūtīja datus CNAS attiecībā uz šo personu deklarētajiem ienākumiem. Pamatojoties uz šiem datiem, CNAS pieprasīja veikt nesamaksātās iemaksas veselības apdrošināšanas shēmā.
15 Prasītāji pamatlietā iesniedza Klužas Apelācijas tiesā apelācijas sūdzību, kurā tie apstrīd datu par nodokļiem saistībā ar viņu ienākumiem pārsūtīšanas likumību saskaņā ar Direktīvu 95/46. Viņi norāda, ka šie personu dati, pamatojoties vienīgi uz iekšēju protokolu, esot tikuši pārsūtīti un izmantoti citiem mērķiem, nevis tiem, kuriem tie sākotnēji tika sniegti ANAF, bez prasītāju tiešas piekrišanas un viņus iepriekš neinformējot.
16 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka valsts iestādēm saskaņā ar Likumu Nr. 95/2006 ir tiesības pārsūtīt personu datus veselības apdrošināšanas fondam, lai šis fonds varētu noteikt attiecīgo apdrošināto personu statusu. Šie dati attiecas uz konkrētās personas identitāti (uzvārdu vārdu, identifikācijas kartes numuru, adresi), bet ne informāciju par gūtajiem ienākumiem.
17 Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, lai CNAS varētu veikt datu apstrādi, bija nepieciešams attiecīgās personas iepriekš informēt par personas datu apstrādātāja personas datiem un šo datu pārsūtīšanas mērķi. Šī tiesa ir arī aicināta lemt par jautājumu, vai datu pārsūtīšana, pamatojoties uz 2007. gada protokolu, ir pretrunā Direktīvas 95/46 noteikumiem, kuros ir paredzēts, ka jebkādiem attiecīgo personu tiesību ierobežojumiem ir jābūt paredzētiem likumā un attiecībā uz tiem ir jānodrošina garantijas, it īpaši, ja dati tiek izmantoti pret šīm personām.
18 Šādos apstākļos Klužas Apelācijas tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai tāda valsts nodokļu iestāde kā iestāde, kura pārstāv kompetento dalībvalsts ministriju, ir finanšu iestāde LESD 124. panta izpratnē?
2) Vai tas, ka valsts nodokļu iestāde nodod datubāzi par dalībvalsts pilsoņu gūtajiem ienākumiem citai šīs dalībvalsts iestādei, var tikt reglamentēts ar administratīvajiem aktiem pielīdzināmu aktu, proti, protokolu, kas noslēgts starp valsts nodokļu iestādi un citu valsts iestādi, bet ne tādu, kurā paredzēts privileģēts režīms, kā noteikts LESD 124. pantā?
3) Vai tādas datubāzes nodošana, kuras mērķis ir dalībvalsts pilsoņiem noteikt pienākumu maksāt sociālā nodrošinājuma iemaksas, dalībvalsts iestādei, kuras labā šāda nodošana ir veikta, ietilpst “uzraudzības apsvērumu” jēdzienā LESD 124. panta izpratnē?
4) Vai personas datus var apstrādāt iestādes, kurām šie dati nav domāti, ja šāda darbība retroaktīvi rada finansiālus zaudējumus?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pieņemamību
Par pirmo trīs jautājumu pieņemamību
19 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. spriedumu PreussenElektra, C‑379/98, EU:C:2001:160, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
20 Visi Tiesā iesniegtie apsvērumi liek domāt, ka pirmie trīs prejudiciālie jautājumi attiecībā uz LESD 124. panta interpretāciju nav pieņemami, jo tiem nav sakara ar pamatlietas priekšmetu.
21 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 124. pants ietilpst LESD VIII sadaļas par ekonomikas un monetāro politiku trešajā daļā. Ar šo pantu ir aizliegti visi pasākumi, kas nav pamatoti ar uzraudzības apsvērumiem un kas Savienības iestādēm un struktūrām, dalībvalstu valdībām, reģionālām, vietējām vai citām publiskām iestādēm, vai citiem publisko tiesību subjektiem vai publiskiem uzņēmumiem paredz privileģētu režīmu attiecībās ar finanšu iestādēm.
22 Šī aizlieguma izcelsme ir atrodama EK līguma 104.A pantā (kas pēc tam kļuva par EKL 102. pantu), kas EK līgumā tika iekļauts ar Māstrihtas līgumu. Tas ietilpst LESD noteikumos par ekonomikas politiku, kuru mērķis ir nodrošināt, lai dalībvalstis īstenotu pareizu budžeta politiku, izvairoties no tā, ka valsts deficīta monetārā finansēšana vai valsts iestāžu privileģēta piekļuve finanšu tirgiem rada pārliekas dalībvalstu parādsaistības vai pārmērīgu deficītu (šajā ziņā skat. spriedumu Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 100. punkts).
23 Līdz ar to ir acīmredzami skaidrs, ka lūgtajai LESD 124. panta interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, kura attiecas uz personas datu aizsardzību.
24 No tā izriet, ka uz pirmajiem trim jautājumiem nav jāatbild.
Par ceturtā jautājuma pieņemamību
25 CNAS un Rumānijas valdība apgalvo, ka ceturtais jautājums nav pieņemams. Šī valdība norāda, ka starp prasītāju pamatlietā izvirzīto kaitējumu un administratīvo aktu, kas tiek apstrīdēti tiesvedībā pamatlietā, atcelšanu nav nekādas saiknes.
26 Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, ko valsts tiesa uzdevusi saistībā ar tādu tiesisko regulējumu un faktiskajiem apstākļiem, kurus valsts tiesa definē, uzņemoties par to atbildību, un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tādējādi valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums Fish Legal un Shirley, C‑279/12, EU:C:2013:853, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Ir jānorāda, ka pamatlieta attiecas uz ANAF ievākto datu par nodokļiem apstrādes likumību. Iesniedzējtiesa vaicā par Direktīvas 95/46 tiesību normu interpretāciju saistībā ar šo datu pārsūtīšanas CNAS un to vēlākās apstrādes likumības pārbaudi. Līdz ar to ceturtais prejudiciālais jautājums ir atbilstošs un pietiekami precīzs, lai ļautu Tiesai uz to lietderīgi atbildēt. Līdz ar to lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ciktāl tas attiecas uz ceturto jautājumu, ir uzskatāms par pieņemamu.
Par lietas būtību
28 Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 95/46 10., 11. un 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tādi valsts pasākumi kā pamatlietā, saskaņā ar kuriem dalībvalsts valsts pārvaldes iestāde var pārsūtīt personas datus citai valsts pārvaldes iestādei un tie pēc tam var tikt apstrādāti, neinformējot datu subjektus par šo pārsūtīšanu un apstrādi.
29 Šajā ziņā, pamatojoties uz iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm, ir jākonstatē, ka dati par nodokļiem, ko ANAF pārsūtīja CNAS, ir personas dati minētās direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē, jo tā ir “informācija par identificētu vai identificējamu fizisku personu” (spriedums Satakunnan Markkinapörssi un Satamedia, C‑73/07, EU:C:2008:727, 35. punkts). To nosūtīšana, ko veica ANAF – iestāde, kam uzticēta reģistra vadība un kas tos apkopo, – gan to vēlāka apstrāde, ko veica CNAS, tāpēc ir raksturojama kā “personas datu apstrāde” šīs pašas direktīvas 2. panta b) punkta izpratnē (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumus Österreichischer Rundfunk u.c., C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01, EU:C:2003:294, 64. punkts, kā arī Huber, C‑524/06, EU:C:2008:724, 43. punkts).
30 Saskaņā ar Direktīvas 95/46 II nodaļas “Vispārīgi noteikumi par personas datu apstrādes likumību” tiesību normām jebkādai personas datu apstrādei, izņemot šīs direktīvas 13. pantā pieļautās atkāpes, pirmkārt, ir jāatbilst minētās direktīvas 6. pantā minētajiem principiem par datu kvalitāti un, otrkārt, vienam no šīs pašas direktīvas 7. pantā uzskaitītajiem datu apstrādes leģitimācijas principiem (spriedumi Österreichischer Rundfunk u.c., C‑465/00, C‑138/01 un C‑139/01, EU:C:2003:294, 65. punkts; Huber, C‑524/06, EU:C:2008:724, 48. punkts, kā arī ASNEF un FECEMD, C‑468/10 un C‑469/10, EU:C:2011:777, 26. punkts).
31 Turklāt personas datu apstrādātājs vai viņa pārstāvis ir pakļauts informēšanas pienākumam, kuras Direktīvas 95/46 10. un 11. pantā paredzētā kārtība atšķiras atkarībā no tā, vai dati tiek vai netiek ievākti no datu subjekta, ņemot vērā šīs direktīvas 13. pantā paredzētās atkāpes.
32 Attiecībā, pirmkārt, uz minētās direktīvas 10. pantu tajā ir paredzēts, ka personas datu apstrādātājs sniedz datu subjektam, no kura ievāc datus, kas uz viņu attiecas, šī panta a)–c) apakšpunktā minēto informāciju, ja vien datu subjektam tā nav zināma. Šajā informācijā ietilpst personas datu apstrādātāja personas dati, apstrādes nolūki, kā arī jebkura papildinformācija, kas nepieciešama, lai garantētu godprātīgu datu apstrādi. Šīs pašas direktīvas 10. panta c) apakšpunktā kā papildinformācija, kas nepieciešama, lai garantētu godprātīgu datu apstrādi, tostarp īpaši ir norādīta tā, kas attiecas uz “datu saņēmējiem vai datu saņēmēju kategorijām”, kā arī “datu piekļuves tiesību un tiesību koriģēt datus, kas uz [minēto personu] attiecas, pastāvēšanu”.
33 Tādējādi, kā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 74. punktā, šī prasība informēt datu subjektus, kuru personas dati tiek apstrādāti, ir jo svarīgāka tāpēc, ka tā ir priekšnosacījums ieinteresēto personu tiesību uz piekļuvi apstrādātajiem datiem īstenošanai, kas noteiktas Direktīvas 95/46 12. pantā, un viņu tiesību iebilst pret datu apstrādi īstenošanai, kuras noteiktas tās pašas direktīvas 14. pantā.
34 No tā izriet, ka Direktīvas 95/46 6. pantā paredzētā personas datu godprātīgas apstrādes prasība uzliek pienākumu valsts pārvaldes iestādei informēt datu subjektus par šo datu pārsūtīšanu citai valsts pārvaldes iestādei, lai tā kā datu saņēmēja veiktu minēto datu apstrādi.
35 No iesniedzējtiesas skaidrojumiem izriet, ka ANAF nebija informējusi prasītājus pamatlietā par viņu personu datu pārsūtīšanu CNAS.
36 Rumānijas valdība tomēr apgalvo, ka ANAF konkrēti saskaņā ar Likuma Nr. 95/2006 315. pantu ir pienākums nosūtīt valsts reģionālajiem veselības apdrošināšanas fondiem vajadzīgo informāciju, lai CNAS noteiktu tādu apdrošināto personu statusu, kas gūst ienākumus kā pašnodarbinātās personas.
37 Neapšaubāmi Likuma Nr. 95/2006 315. pantā ir tieši paredzēts, ka “saskaņā ar protokolu iestādes, valsts institūcijas vai citas institūcijas datus, kas vajadzīgi, lai apliecinātu, ka attiecīgajai personai ir apdrošinātās personas statuss, sniedz veselības apdrošināšanas iestādēm bez maksas”. Tomēr no iesniedzējtiesas sniegtajiem skaidrojumiem izriet, ka dati, kas nepieciešami, lai noteiktu apdrošinātas personas statusu minētās direktīvas izpratnē, neattiecas uz ienākumiem, jo likumā apdrošināto personu statuss ir atzīts arī tādām personām, kuras nesaņem ar nodokli apliekamus ienākumus.
38 Šādos apstākļos Likuma Nr. 95/2006 315. pants nav uzskatāms par iepriekšēju informēšanu Direktīvas 95/46 10. panta izpratnē, kas ļautu atbrīvot personas datu apstrādātāju no viņa pienākuma informēt personas, no kurām viņš ir vācis datus attiecībā uz viņu ienākumiem, par šo datu saņēmējiem. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka aplūkotā datu pārsūtīšana ir notikusi, ievērojot Direktīvas 95/46 10. panta noteikumus.
39 Ir jāizvērtē, vai tas, ka datu subjekti netika informēti, var ietilpt minētās direktīvas 13. panta piemērošanas jomā. No 13. panta 1. punkta e) un f) apakšpunkta izriet, ka dalībvalstis var ierobežot šīs pašas direktīvas 10. pantā paredzēto pienākumu un tiesību piemērošanas jomu, ja šāds ierobežojums ir nepieciešams aizsargpasākums “dalībvalsts [..] svarīgās ekonomiskās vai finansiālās interesēs, ieskaitot monetāros, budžeta un nodokļu jautājumus”, kā arī “ar oficiālo pilnvaru realizāciju c), d) un e) apakšpunktā minētajos gadījumos pat laiku pa laikam saistītajai uzraudzībai, pārbaudei un reglamentējošām funkcijām”. Tomēr minētajā 13. pantā ir īpaši paredzēts, ka šādi ierobežojumi ir jāparedz tiesību aktos.
40 Papildus iesniedzējtiesas norādītajam apstāklim, saskaņā ar kuru dati, kas attiecas uz ienākumiem, neietilpst personas datos, kuri nepieciešami, lai noteiktu apdrošinātās personas statusu, ir jānorāda, ka Likuma Nr. 95/2006 315. pantā principā ir tikai paredzēts, ka iestādes, valsts institūcijas vai citas institūcijas nosūta to rīcībā esošos iepriekš minētos personu datus. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu arī izriet, ka nosūtāmās informācijas definīcija, kā arī šīs nosūtīšanas īstenošanas kārtība nebija izstrādāta tiesību aktā, bet gan 2007. gadā starp ANAF un CNAS noslēgtajā protokolā, kurš nebija oficiāli publicēts.
41 Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka Direktīvas 95/46 13. pantā paredzētie nosacījumi, lai dalībvalsts varētu atkāpties no šīs direktīvas 10. panta izrietošajām tiesībām un pienākumiem, ir izpildīti.
42 Otrkārt, attiecībā uz minētās direktīvas 11. pantu tā 1. punktā ir paredzēts, ka personas datu apstrādātājam, ja dati nav iegūti no datu subjekta, ir jāsniedz datu subjektam a)–c) apakšpunktā minētā informācija. Šajā informācijā ietilpst personas datu apstrādātāja personas dati, apstrādes nolūki, kā arī jebkura papildinformācija, lai nodrošinātu godprātīgu datu apstrādi. Šīs pašas direktīvas 11. panta 1. punkta c) apakšpunktā šīs papildinformācijas ietvaros it īpaši ir minētas “attiecīgo datu kategorijas”, kā arī “datu piekļuves tiesību un tiesību koriģēt datus, kas uz viņu attiecas, pastāvēšana”.
43 No tā izriet, ka saskaņā ar Direktīvas 95/46 11. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu pamatlietas apstākļos CNAS veiktā ANAF nosūtīto datu apstrāde nozīmēja, ka minēto datu subjektus vajadzēja informēt par šīs apstrādes nolūkiem, kā arī attiecīgo datu kategorijām.
44 No iesniedzējtiesas sniegtajiem skaidrojumiem izriet, ka CNAS prasītājiem pamatlietā nebija sniedzis minētās direktīvas 11. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā norādīto informāciju.
45 Jāpiebilst, ka saskaņā ar Direktīvas 95/46 11. panta 2. punktu šīs direktīvas 11. panta 1. punkta noteikumi nav piemērojami, ja datu reģistrēšanu vai atklāšanu konkrēti nosaka attiecīgās valsts tiesības, un dalībvalstīm tātad ir jānodrošina atbilstošas garantijas. Šī sprieduma 40. un 41. punktā minēto iemeslu dēļ Likuma Nr. 95/2006 tiesību normas, uz kurām norāda Rumānijas valdība, un 2007. gada protokols neietilpst ne no minētās direktīvas 11. panta 2. punkta izrietošās atkāpes, ne arī no 13. panta izrietošās atkāpes piemērošanas jomā.
46 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 95/46 10., 11. un 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tādi valsts pasākumi kā pamatlietā, saskaņā ar kuriem dalībvalsts valsts pārvaldes iestāde var pārsūtīt personas datus citai valsts pārvaldes iestādei un tie pēc tam var tikt apstrādāti, neinformējot datu subjektus par šo pārsūtīšanu un apstrādi.
Par tiesāšanās izdevumiem
47 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un par šādu datu brīvu apriti 10., 11. un 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tādi valsts pasākumi kā pamatlietā, saskaņā ar kuriem dalībvalsts valsts pārvaldes iestāde var pārsūtīt personas datus citai valsts pārvaldes iestādei un tie pēc tam var tikt apstrādāti, neinformējot datu subjektus par šo pārsūtīšanu un apstrādi.
[Paraksti]