ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 8. septembrī ¹(1)

Lieta C‑17/10

Toshiba Corporation u.c.

(Krajský soud v Brně (Čehijas Republika)
lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Konkurence – Starptautiska mēroga aizliegta vienošanās ar ietekmi uz ES, EEZ un 2004. gada 1. maijā pievienojušos dalībvalstu teritorijām – EKL 81. pants un EEZ līguma 53. pants – Lietu ierosināšana un sankcijas par pārkāpumu laikposmā pirms un pēc pievienošanās datuma – Naudas sodi – Komisijas un valsts konkurences iestāžu kompetenču nošķiršana – Ne bis in idem princips – Regulas (EK) Nr. 1/2003 3. panta 1. punkts un 11. panta 6. punkts – Jaunas dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai sekas

I –    Ievads

1.        Cik daudzas konkurences iestādes Eiropā drīkst izskatīt vienu un to pašu aizliegto vienošanos un piemērot sodus attiecīgajiem uzņēmumiem? Tas pēc būtības arī ir jautājums, kuru Tiesai tiek lūgts noskaidrot šajā prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā. Uzdodot šo jautājumu, tiek izvirzītas ne tikai principiālas problēmas, kas attiecas uz Eiropas konkurences iestāžu kompetenču nošķiršanu, bet arī delikāti Eiropas Savienības pamattiesību aizsardzības aspekti, it īpaši saistībā ar dubultās sodīšanas aizliegumu (ne bis in idem). Šiem jautājumiem ir liela nozīme, lai darbotos jaunā sistēma pretmonopola tiesību īstenošanas jomā, kas ar Regulu (EK) Nr. 1/2003 tika ieviesta 2004. gada 1. maijā (2). Turklāt tie sniedz Tiesai iespēju turpināt attīstīt tās vairāk nekā 40 gadus veco judikatūru Walt Wilhelm lietā (3).

2.        Šīs lietas pamatā ir starptautiska mēroga aizliegta vienošanās, kura tika atklāta 2004. gadā un kurā piedalījās virkne pazīstamu Eiropas un Japānas elektrotehnikas nozares uzņēmumu. Pret šiem uzņēmumiem vērsās vairākas konkurences iestādes un uzlika tiem naudas sodus daudzu miljonu apmērā – Eiropas mērogā tā bija Eiropas Komisija savā Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) konkurences iestādes statusā, valsts mērogā citu starpā tā bija Čehijas konkurences aizsardzības iestāde (4).

3.        Čehijas konkurences iestāde piemēroja tikai valsts tiesību normas pretmonopola jomā un piemēroja sodu par aizliegtās vienošanās nodarīto kaitējumu konkurencei Čehijas Republikas teritorijā, turklāt par laikposmu līdz 2004. gada 1. maijam, dienai, kad Čehijas Republika pievienojās Eiropas Savienībai. Tomēr attiecīgā lieta par aizliegtu vienošanos tika uzsākta ilgi pēc 2004. gada 1. maija, laikā, kad Komisija no savas puses jau bija uzsākusi izskatīt lietu atbilstoši Regulai Nr. 1/2003. Arī Čehijas konkurences iestādes lēmums par naudas sodu hronoloģiski tika pieņemts vēlāk par attiecīgo Komisijas lēmumu.

4.        Tagad tiesā notiek strīds par to, vai Čehijas konkurences iestāde ir rīkojusies pareizi. Toshiba un daudzi citi aizliegtās vienošanās dalībnieki apgalvo, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu Čehijas konkurences iestāde nebija kompetenta sodīt par šo aizliegto vienošanos, jo Komisija jau Eiropas mērogā bija uzsākusi lietas izskatīšanu. Turklāt tie atsaucas uz ne bis in idem principu.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

5.        Šajā lietā atbilstošās Savienības tiesību normas līdztekus 2003. gada Pievienošanās aktam (5) ir noteiktas, no vienas puses, EKL 81. pantā (tagad – LESD 101. pants), EEZ līguma 53. pantā (6) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. un 50. pantā (7), kā arī, no otras puses, Regulā Nr. 1/2003. Papildus jānorāda uz Komisijas paziņojumu par sadarbību konkurences iestāžu tīklā (turpmāk tekstā – “Komisijas paziņojums”) (8).

1)      Primārās tiesību normas

6.        Čehijas Republika Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gada 1. maijā (9). Pievienošanās akta 2. pantā ir iekļauts šāds tiesiskais regulējums par Savienības tiesību hronoloģisko piemērošanu Čehijas Republikā un deviņās pārējās jaunajās dalībvalstīs:

“Pamatlīgumi un akti, ko iestādes un Eiropas Centrālā banka pieņēmusi pirms pievienošanās, no pievienošanās dienas ir saistoši jaunajām dalībvalstīm un piemērojami tajās atbilstīgi minētajos Līgumos un šajā Aktā paredzētajiem nosacījumiem.”

7.        Saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu visas vienošanās starp uzņēmumiem, kuras var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū, ir aizliegtas kā nesaderīgas ar kopējo tirgu.

8.        EEZ līguma 53. pantā ir paredzēts pēc būtības tāds pats aizliegtās vienošanās aizliegums kā EKL 81. pantā, un tas ir piemērojams visā Eiropas Ekonomikas zonā.

9.        Sodu tiesiskuma princips (nullum crimen, nulla poena sine lege) ir nostiprināts Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktā:

“Nevienu nevar atzīt par vainīgu nodarījumā, kas ir darbība vai bezdarbība un ko tā izdarīšanas brīdī saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām vai starptautiskajām tiesībām neuzskata par noziedzīgu nodarījumu. Tāpat nevar piemērot bargāku sodu par to, kas bijis spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Ja pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas tiesību aktos ir paredzēts vieglāks sods, piemēro šo sodu.”

10.      Dubultās sodīšanas aizliegums (princips ne bis in idem) Pamattiesību hartas 50. pantā ir izteikts šādi:

“Nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.”

2)      Regulas Nr. 1/2003 sekundārās tiesību normas

11.      “Attiecības starp [EKL] 81. [..] pantu un valstu konkurences tiesību aktiem” Regulas Nr. 1/2003 3. pantā ir reglamentētas šādi:

“1.      Ja dalībvalstu konkurences iestādes vai valstu tiesas piemēro valsts konkurences tiesību aktus attiecībā uz līgumiem [nolīgumiem], uzņēmumu apvienību lēmumiem vai saskaņotām darbībām [EKL] 81. panta 1. punkta nozīmē, kas minētā noteikuma nozīmē var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tās attiecībā uz šādiem līgumiem [nolīgumiem], lēmumiem vai saskaņotām darbībām piemēro arī [EKL] 81. pantu. [..]

2.      Valsts konkurences tiesību aktu piemērošana nedrīkst izraisīt to līgumu [nolīgumu], uzņēmumu apvienību lēmumu vai saskaņotu darbību aizliegšanu, kuras var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, bet kuras neierobežo konkurenci [EKL] 81. panta 1. punkta nozīmē vai kuras atbilst [EKL] 81. panta 3. punkta nosacījumiem, vai uz kurām attiecas [EKL] 81. panta 3. punkta piemērošanas regula. Šajā regulā dalībvalstīm nav aizliegts savā teritorijā pieņemt un piemērot stingrākus valstu tiesību aktus, kas aizliedz vai atļauj vienpusēju darbību, kurā iesaistīti uzņēmumi.

3.      Neskarot vispārējos principus un citus Kopienas tiesību aktu noteikumus, šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ja dalībvalstu konkurences iestādes un tiesas piemēro valstu tiesību aktus attiecībā uz apvienošanas [apvienošanās] kontroli, kā arī tie neliedz tādu valsts tiesību aktu piemērošanu, kas par galveno izvirza citādu mērķi nekā [EKL] 81. un 82. pantā izvirzīto.”

12.      Turklāt Regulas Nr. 1/2003 11. panta, kura virsraksts ir “Sadarbība starp Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm”, 6. punkta pirmajā teikumā ir ietverts šāds regulējums:

“Lietas izskatīšanas uzsākšana, ko veic Komisija, lai pieņemtu lēmumu saskaņā ar III nodaļu, atbrīvo dalībvalstu konkurences iestādes no to kompetences piemērot [EKL] 81. un 82. pantu.”

13.      Visbeidzot, Regulas Nr. 1/2003 16. panta, kura virsraksts ir “Vienāda [Vienveidīga] Kopienas konkurences tiesību aktu piemērošana”, 2. punktā ir paredzēts:

“Ja dalībvalstu konkurences iestādes atbilstoši [EKL] 81. pantam vai 82. pantam lemj par līgumiem [nolīgumiem], lēmumiem vai darbībām, uz kurām jau attiecas Komisijas lēmums, tās nevar pieņemt lēmumus, kuri ir pretrunā ar Komisijas pieņemto lēmumu.”

14.      Iepriekš minētās tiesību normas tiek paskaidrotas Regulas Nr. 1/2003 preambulas 8., 9., 15., 17., 18., 22. un 34. apsvērumā, kas izvilkuma veidā ir formulēti šādi:

“(8)      Lai nodrošinātu [Savienības] konkurences noteikumu efektīvu īstenošanu un šajā regulā paredzēto sadarbības mehānismu atbilstīgu darbību, dalībvalstu konkurences iestādēm un tiesām, piemērojot valstu konkurences tiesību aktus attiecībā uz līgumiem [nolīgumiem] un darbībām, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, jānosaka par pienākumu arī piemērot [EKL] 81. un 82. pantu. Lai radītu līdzvērtīgus konkurences apstākļus attiecībā uz līgumiem [nolīgumiem], uzņēmumu apvienību lēmumiem un saskaņotām darbībām iekšējā tirgū, saskaņā ar [EKL] 83. panta 2. punkta e) apakšpunktu jānosaka arī attiecības starp valstu tiesību aktiem un [Savienības] konkurences tiesību aktiem. [..]

(9)      [EKL] 81. un 82. panta mērķis ir konkurences aizsardzība tirgū. Šī regula, kas pieņemta minēto Līguma noteikumu īstenošanai, neliedz dalībvalstīm savā teritorijā īstenot valstu tiesību aktus, ar kuriem aizstāv citas likumīgas intereses, ja šādi tiesību akti ir saskaņā ar [Savienības] tiesību aktu vispārējiem principiem un citiem noteikumiem. Ciktāl šādi valstu tiesību akti par galveno izvirza mērķi, kas atšķiras no konkurences aizsardzības tirgū, dalībvalstu konkurences iestādes un tiesas var piemērot šādus tiesību aktus savās teritorijās. [..]

[..]

(15)      Komisijai un dalībvalstu konkurences iestādēm kopā jāizveido publisko iestāžu tīkls, kas ciešā sadarbībā piemēro [ES] konkurences noteikumus. [..]

[..]

(17)      Ja konkurences noteikumi jāpiemēro vienoti un, vienlaikus, tīkls jāpārvalda vislabākajā iespējamajā veidā, būtiski ir saglabāt noteikumu, ka dalībvalstu konkurences iestādes ir automātiski atbrīvotas no savas kompetences, ja Komisija pati uzsāk lietas izskatīšanu. [..]

(18)      Lai nodrošinātu, ka ar lietām nodarbojas vispiemērotākās iestādes minētajā tīklā, jānosaka vispārēji noteikumi, kas konkurences iestādēm ļauj pārtraukt [apturēt] vai aizvērt [izbeigt] lietu, pamatojoties uz to, ka cita iestāde nodarbojas vai ir jau nodarbojusies ar to, ar mērķi, lai ar katru lietu nodarbojas viena iestāde. [..]

[..]

(22)      Lai nodrošinātu atbilstību juridiskās noteiktības principam un vienādu [vienveidīgu] [Savienības] konkurences noteikumu piemērošanu paralēlu pilnvaru sistēmā, jāizvairās no pretrunīgiem lēmumiem. Tādēļ saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi jāprecizē Komisijas lēmumu un tiesas procesu [procedūru] ietekmi attiecībā uz dalībvalstu tiesām un konkurences iestādēm. [..]

[..]

(34)      [EKL] 81. un 82. pantā noteiktie principi atbilstoši tam, kā tos piemēroja ar Regulu Nr. 17, galveno lomu ir piešķīruši [Savienības] iestādēm. Šī galvenā loma jāsaglabā, vienlaikus arvien ciešāk iesaistot dalībvalstis [Savienības] konkurences noteikumu piemērošanā. Saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes [samērīguma] principu, kā tas noteikts [EKL] 5. pantā, šī regula paredz tikai to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu tās mērķi, atļaut efektīvi piemērot [Savienības] konkurences noteikumus.”

15.      Visbeidzot, jāmin Regulas Nr. 1/2003 preambulas 37. apsvērums, kas veltīts pamattiesību aizsardzībai:

“Šī regula respektē pamattiesības un principus, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā; Atbilstīgi, šī regula jāinterpretē un jāpiemēro, respektējot minētās tiesības un principus.”

3)      Komisijas paziņojums

16.      Komisijas paziņojumā par sadarbību konkurences iestāžu tīklā daļā, kuras virsraksts ir “3.2. Lietas izskatīšana, ko Komisija uzsāk atbilstoši Padomes regulas 11. panta 6. punktam”, citu starpā ir atrodami šādi paskaidrojumi:

“[..]

51.      Saskaņā ar [Regulas Nr. 1/2003] 11. panta 6. punktu dalībvalstu konkurences iestādes ir atbrīvotas no to kompetences piemērot [EKL] 81. un 82. pantu tajos gadījumos, kad Komisija ir uzsākusi lietas izskatīšanu, lai pieņemtu lēmumu saskaņā ar [šo regulu]. Tas nozīmē, ka tad, kad Komisija ir uzsākusi izskatīt lietu, dalībvalstu konkurences iestādes nevar rīkoties saskaņā ar to pašu juridisko pamatu attiecībā uz to pašu nolīgumu/tiem pašiem nolīgumiem vai darbību/darbībām, ko veicis tas pats uzņēmums/tie paši uzņēmumi tajā pašā attiecīgajā ģeogrāfiskajā un produktu tirgū.

[..]

53.      [..] Ja Komisija ir pirmā konkurences iestāde, kas uzsāk lietas izskatīšanu, lai pieņemtu lēmumu saskaņā ar Padomes regulu, tad dalībvalstu konkurences iestādes vairs nevar veikt šīs lietas izskatīšanu. Padomes regulas 11. panta 6. punktā ir paredzēts, ka tad, ja Komisija ir uzsākusi lietas izskatīšanu, dalībvalstu konkurences iestādes vairs neuzsāk savu lietas izskatīšanu, lai tam pašam nolīgumam/tiem pašiem nolīgumiem vai darbībai/darbībām, ko veicis tas pats uzņēmums/tie paši uzņēmumi tajā pašā attiecīgajā ģeogrāfiskajā un produktu tirgū, piemērotu [EKL] 81. un 82. pantu.

[..]”

B –    Valsts tiesības

17.      No Čehijas tiesību normām nozīme ir Likuma par konkurences aizsardzību 3. panta 1. un 2. punktam. Šis noteikums bija spēkā līdz 2001. gada 30. jūnijam Likuma Nr. 63/1991 Sb. (10) redakcijā un kopš 2001. gada 1. jūlija – Likuma Nr. 143/2001 Sb. (11) redakcijā. Gan iepriekšējā, gan jaunākajā redakcijā šajā tiesību normā galvenokārt ir noteikts aizliegums slēgt aizliegtas vienošanās, kas arī Savienības mērogā ir paredzēts LESD 101. pantā (agrāk – EKL 81. pants).

III – Fakti, administratīvais process un pamatlieta

18.      Šī lieta attiecas uz starptautiska mēroga aizliegtu vienošanos gāzes izolācijas slēgiekārtu (12) tirgū, kuras dalībnieki dažādos laikposmos no 1988. līdz 2004. gadam bija virkne pazīstamu Eiropas un Japānas uzņēmumu, kas darbojas elektrotehnikas jomā. 2006. un 2007. gadā gan Eiropas Komisija, gan Čehijas konkurences iestāde izskatīja noteiktus šīs lietas aspektus un katra no tām uzlika attiecīgajiem uzņēmumiem naudas sodus (13), tomēr Čehijas konkurences iestāde piemēroja valsts tiesības pretmonopola jomā un naudas sodus uzlika par laikposmu pirms Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā.

 Eiropas mēroga administratīvais process

19.      2006. gada 20. aprīlī Eiropas Komisija, pamatojoties uz EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu saistībā ar Regulu Nr. 1/2003, uzsāka naudas soda piemērošanas procedūru (14). Šī procedūra, kas tika uzsākta pēc tam, kad tika saņemts pieteikums par iecietības režīma piemērošanu (15) un 2004. gadā vairāku aizliegtās vienošanās dalībnieku telpās tika veiktas pārbaudes (16), vērsās pret kopumā 20 juridiskajām personām, tostarp arī Toshiba Corporation un 15 citiem prasītājiem pamata lietā.

20.      2007. gada 24. janvāra lēmumā, ar ko tika noslēgta attiecīgā procedūra (17) (turpmāk tekstā – “Komisijas lēmums”), Komisija norādīja, ka laikposmā no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam attiecīgās aizliegtās vienošanās dēļ tika pārkāpts EKL 81. pants un EEZ līguma 53. pants, dažādiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem atšķirīgos laikposmos piedaloties atsevišķā un ilgstošā pārkāpumā (18). Komisija ir secinājusi, ka tā ir bijusi sarežģīta pasaules mēroga – izņemot ASV un Kanādu – aizliegta vienošanās, kura ietekmēja Eiropas Savienību un Eiropas Ekonomikas zonu (19) un kuras ietvaros attiecīgie uzņēmumi citu starpā apmainījās ar jūtīgu informāciju par tirgu, savā starpā sadalīja tirgus (20), slēdza slepenus nolīgumus par cenām, kā arī izbeidza sadarbību ar uzņēmumiem, kas nebija aizliegtās vienošanās dalībnieki.

21.      Izņemot uzņēmumu (21), kuram Komisija piemēroja iecietības režīmu, visiem lietas dalībniekiem, tostarp arī visiem prasītājiem pamata lietā, tika uzlikti naudas sodi kopsummā par vairāk nekā EUR 750 miljoniem (22). Vislielākais individuālais naudas sods gandrīz EUR 396 miljonu apmērā tika uzlikts Vācijas uzņēmumam Siemens AG.

22.      Ciktāl tam ir nozīme šajā lietā, Eiropas Savienības Tiesa nesen pamatā apstiprināja Komisijas 2007. gada 24. janvāra lēmumu (23).

 Valsts mēroga administratīvā procedūra

23.      Pamatojoties uz to pašu aizliegto vienošanos, Čehijas konkurences iestāde no savas puses 2006. gada 2. augustā lietā ar tādiem pašiem dalībniekiem ierosināja procedūru par Čehijas Likuma par konkurences aizsardzību pārkāpumiem. 2007. gada 9. februārī tā pieņēma pirmo lēmumu (24), ko prasītāji pārsūdzēja administratīvajā kārtībā. Čehijas konkurences iestādes priekšsēdētājs, izskatot šo iebildumu, 2007. gada 26. aprīlī pieņēma lēmumu, ar kuru tika grozīts sākotnējais lēmums (25).

24.      2007. gada 26. aprīļa lēmumā tika konstatēts, ka attiecīgie uzņēmumi Čehijas Republikas teritorijā ir īstenojuši aizliegtu vienošanos. Šādi rīkojoties, minētie konkurenti ir pārkāpuši Čehijas Likumu par konkurences aizsardzību laikā līdz 2004. gada 3. martam (26). Izņemot vienu uzņēmumu (27), kuram tika piemērots valsts tiesībās noteiktais iecietības režīms, pārējiem lietā iesaistītajiem uzņēmumiem tika uzlikti naudas sodi (28).

 Tiesvedība Čehijas tiesās

25.      Prasītāji pamata lietā Brno apgabaltiesā iesniedza apelācijas sūdzību par Čehijas konkurences iestādes lēmumu (29). Cita starpā tie apgalvo, ka Čehijas konkurences iestāde esot nepareizi noteikusi aizliegtās vienošanās ilgumu, apzināti novirzot tās izbeigšanu līdz laikam pirms Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, tādējādi pamatojot Čehijas Likuma par konkurences aizsardzību piemērošanu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu Čehijas konkurences iestāde neesot bijusi kompetenta turpināt procesu, jo Komisija šajā lietā jau bija uzsākusi lietas izskatīšanu Eiropas mērogā. Valsts mēroga tiesvedība pārkāpjot dubultās sodīšanas aizliegumu (ne bis in idem).

26.      Ar 2008. gada 25. jūnija spriedumu (30) Brno apgabaltiesa atcēla gan Čehijas konkurences iestādes 2007. gada 26. aprīļa lēmumu, gan tās sākotnējo 2007. gada 9. februāra lēmumu. Brno apgabaltiesa uzskatīja, ka izskatāmā prasītāju rīcība esot ilgstošs administratīvs pārkāpums, kas, kā to ir secinājusi Komisija, esot turpinājies līdz 2004. gada 11. maijam. Tā kā Komisija esot veikusi lietas izskatīšanu attiecībā uz “pasaules mēroga” aizliegtu vienošanos un pieņēmusi “apsūdzošu” lēmumu, turpmākas procedūras tajā pašā lietā nozīmētu ne bis in idem principa pārkāpumu. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkta pirmo teikumu Čehijas konkurences iestāde bija atbrīvota no pienākuma izskatīt lietu saistībā ar EKL 81. pantu.

27.      Brno apgabaltiesa uzskata, ka ar vienveidīgu konkurences tiesību piemērošanu turklāt nebūtu saderīgi, ja Čehijas konkurences iestādei arī pēc 2004. gada 1. maija joprojām būtu kompetence par laiku līdz 2004. gada 1. maijam un tā drīkstētu ar atpakaļejošu spēku piemērot Čehijas Likumu par konkurences aizsardzību. Šajā likumā pēc būtības ir noteikts tāds pats aizliegums slēgt aizliegtas vienošanās kā EKL 81. pantā. Šāds aizliegums attiecīgajās Čehijas Likuma par konkurences aizsardzību normās turklāt tika formulēts, lai pirms Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai saskaņotu Čehijas tiesību aktus ar Savienības tiesību aktiem.

28.      Tomēr Čehijas konkurences iestāde par Brno apgabaltiesas spriedumu pirmajā instancē iesniedza kasācijas sūdzību Čehijas Republikas Augstākajā administratīvajā tiesā (31). Čehijas konkurences iestāde uzskata, ka tā joprojām ir kompetenta vērsties pret prasītāju pamata lietā darbību par laiku līdz Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, jo Komisija nevarēja izmeklēt pārkāpjošas darbības Čehijas Republikā līdz šim datumam. Tā uzskata, ka pasaules mēroga aizliegtās vienošanās sodīšana dažādās jurisdikcijās nenozīmē ne bis in idem principa pārkāpumu. Komisija un Čehijas konkurences iestāde esot izskatījušas šīs rīcības teritoriāli dažādās sekas. Turklāt judikatūra Walt Wilhelm lietā (32) ļaujot paralēli piemērot Savienības konkurences tiesības un valsts konkurences tiesības.

29.      Ar 2009. gada 10. aprīļa spriedumu (33) Augstākā administratīvā tiesa atcēla Brno apgabaltiesas spriedumu. Augstākā administratīvā tiesa uzskatīja, ka Brno apgabaltiesa nepamatoti ir nospriedusi, ka attiecīgo uzņēmumu dalība aizliegtā vienošanās ir ilgstošs pārkāpums. Līdz brīdim, kad Čehijas Republika pievienojās Eiropas Savienībai, aizliegtā vienošanās, kas norisinājās Čehijas Republikā, atradās ekskluzīvā valsts kompetencē un pret to varēja vērsties tikai saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Līdz ar Čehijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai un ar to saistīto kompetences maiņu izmainījās arī attiecīgā situācija. Lai arī prasītāji formāli nepārtrauca pārkāpumu, ko tie attiecībā uz Čehijas Republiku veica līdz tās pievienošanās Eiropas Savienībai, Augstākā administratīvā tiesa uzskata, ka šis pārkāpums ir uzskatāms par izbeigtu. Rīcība pēc pievienošanās Eiropas Savienībai formāli ir atsevišķs pārkāpums – pārkāpums saskaņā ar Savienības tiesībām, uz ko attiecas dalīta valsts konkurences iestāžu un Komisijas kompetence, bet Komisijai ir priekšroka (Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkts).

30.      Tagad tiesvedība atkal noris iesniedzējtiesā – Brno apgabaltiesā, kurai lieta tika nodota atpakaļ turpmākai izskatīšanai. Lai arī Brno apgabaltiesai saskaņā ar valsts tiesību normām (34) ir jāievēro Augstākās administratīvās tiesas juridiskais viedoklis, tā tomēr uzskata par vajadzīgu noskaidrot dažus Savienības tiesību jautājumus, kas rodas saistībā ar Čehijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā, no vienas puses, un Regulas Nr. 1/2003 stāšanos spēkā, no otras puses. Visbeidzot, šādā veidā Eiropas Savienības Tiesa tiek lūgta sniegt prejudiciālu nolēmumu arī par Brno apgabaltiesas un Augstākās administratīvās tiesas pēc būtības atšķirīgajiem viedokļiem.

IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

31.      Ar 2009. gada 11. decembra lēmumu (35), kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 13. janvārī, Brno apgabaltiesa ir iesniegusi Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai EKL 81. pants (tagad – LESD 101. pants) un Regula Nr. 1/2003 ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas ir jāpiemēro (lietās, kuru izskatīšana sākta pēc 2004. gada 1. maija) attiecībā uz visu aizliegtās vienošanās darbības laiku, kas Čehijas Republikā sākās pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai (proti, pirms 2004. gada 1. maija), turpinājās un beidzās pēc Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai?

2)      Vai Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkts saistībā ar tās 3. panta 1. punktu un preambulas 17. apsvērumu, saistībā ar Komisijas paziņojuma par sadarbību konkurences iestāžu tīklā 51. punktu, saistībā ar ne bis in idem principu atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 50. pantam un saistībā ar Eiropas Savienības tiesību vispārējiem principiem ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja Komisija pēc 2004. gada 1. maija uzsāk izskatīt lietu par EKL 81. panta pārkāpumiem un šajā lietā pieņem lēmumu:

a)      no šā brīža dalībvalstu konkurences iestādes tiek automātiski atbrīvotas no kompetences izskatīt šādu rīcību;

b)      dalībvalstu konkurences iestādes tiek atbrīvotas no kompetences piemērot šādai rīcībai valsts tiesību noteikumus, kas ietver EKL 81. pantam (tagad – LESD 101. pants) paralēlu tiesisko regulējumu?”

32.      Tiesvedībā Tiesā savus rakstveida un mutvārdu apsvērumus iesniedza Toshiba, Mitsubishi, Fuji (36), Hitachi (37), Alstom un Siemens (38), turklāt arī Čehijas Republikas, Īrijas, Spānijas un Polijas valdības, Eiropas Komisija, kā arī EBTA Uzraudzības iestāde. Rakstveida procesā piedalījās arī Slovākijas Republika, turklāt uz tiesas sēdi ieradās arī Čehijas konkurences iestāde.

V –    Vērtējums

33.      Brno apgabaltiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis ir gūt skaidrību par sekām, kādas Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai radīja lietā par aizliegtu vienošanos. Tas, pirmkārt, attiecas uz piemērojamo tiesību normu noteikšanu (pirmais jautājums) un, otrkārt, uz kompetenču nošķiršanu Eiropas konkurences iestāžu tīkla “EKT” (39) ietvaros (otrais jautājums) saistībā ar pārrobežu aizliegtu vienošanos, kas kā ilgstošs pārkāpums ir norisinājies daļēji pirms un daļēji pēc Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai un cita starpā varēja nodarīt kaitējumu konkurencei Čehijas Republikas teritorijā.

34.      Nav šaubu par šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Virspusēji aplūkojot, pirmais prejudiciālais jautājums gan līdzinās lietai Ynos, kurā Tiesa paziņoja, ka tā nav kompetenta interpretēt attiecīgo direktīvu (40). Tomēr atšķirībā no lietas Ynos šajā lietā pirmajā prejudiciālajā jautājumā Tiesa netiek lūgta pēc būtības interpretēt Savienības tiesību normas par laiku pirms jaunās dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai, bet gan tā tiek lūgta tikai precizēt Savienības tiesību normu hronoloģisko piemērojamību. Šis jautājums neapšaubāmi ir Tiesas kompetencē.

35.      Arī tas apstāklis, ka saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām iesniedzējtiesai ir saistošs par to augstākas tiesu instances juridiskais viedoklis (41), neliedz iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un neietekmē tās sniegtās atbildes saistošo raksturu (42).

36.      Tā kā pamata lietā tiek vērtēta Čehijas konkurences iestādes 2007. gadā pieņemta lēmuma likumība, atbildot uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jāņem vērā Līgumu noteikumi vēl Amsterdamas līguma redakcijā (43), it īpaši jāpiemēro ir EKL 81. pants, nevis LESD 101. pants.

A –    Pirmais prejudiciālais jautājums: Eiropas konkurences tiesību hronoloģiskā piemērojamība

37.      Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas uzzināt, vai dalībvalstī, kas Eiropas Savienībai ir pievienojusies 2004. gada 1. maijā, EKL 81. pants un Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punkts ir piemērojami laikposmiem pirms pievienošanās (44).

38.      Šā jautājuma pamatā ir apstāklis, ka attiecīgā aizliegtā vienošanās bija atsevišķs un ilgstošs konkurences noteikumu pārkāpums (45), kas Čehijas Republikas teritorijā nodarīja kaitējumu konkurencei jau pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai un turpināja to nodarīt arī pēc pievienošanās. Laikposmus, kad gan Savienības mērogā, gan valsts mērogā tika uzsāktas attiecīgās naudas soda piemērošanas procedūras, lai sodītu par šo aizliegto vienošanos, no pievienošanās datuma šķīra vērā ņemams laika periods.

39.      Iesniedzējtiesa un prasītāji pamata lietā uzskata, ka šie lietas apstākļi liecina par EKL 81. panta un Regulas Nr. 1/2003 piemērojamību visam attiecīgās aizliegtās vienošanās ilgumam. Visbeidzot, uzņēmumi – aizliegtās vienošanās dalībnieki cer, ka šo Savienības tiesību normu piemērošanas dēļ tiem izdosies pilnībā izvairīties no Čehijas konkurences iestādes soda.

1)      Par Pievienošanās akta un vispārējo tiesību principu norādēm

40.      Norāde, lai noteiktu Savienības tiesību normu hronoloģisko piemērojamību Čehijas Republikā, ir Pievienošanās akta 2. pants. Tajā ir noteikts, ka Pamatlīgumi un akti, ko Savienības iestādes ir pieņēmušas pirms pievienošanās, no pievienošanās dienas, tātad no 2004. gada 1. maija, ir saistoši jaunajām dalībvalstīm.

41.      Tādējādi no attiecīgā Pievienošanās akta noteikuma tikai izriet, ka EKL 81. pants un Regula Nr. 1/2003 no 2004. gada 1. maija ir piemērojami Čehijas Republikā. Turpretī Pievienošanās akts nesniedz skaidrību par to, ciktāl EKL 81. pants un Regula Nr. 1/2003 ir piemērojami ilgstošiem pārkāpumiem, kas Čehijas suverēnajā teritorijā kaitējumu konkurencei nodarīja daļēji pirms un daļēji pēc tās pievienošanās Eiropas Savienībai. Šajā ziņā jāizmanto Savienības tiesību vispārējie principi, proti, tiesiskās drošības princips un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, kā arī atpakaļejoša spēka aizlieguma princips (46).

a)      Aizliegums materiālo tiesību normas piemērot ar atpakaļejošu spēku

42.      No attiecīgajiem vispārējiem tiesību principiem izriet, ka ir jānošķir procesuālo noteikumu grozījumu iedarbība ratione temporis un materiālo tiesību normu grozījumu iedarbība ratione temporis. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru procesuālajiem noteikumiem parasti ir jāattiecas uz visām prāvām, kas ir uzsāktas brīdī, kad tie stājas spēkā, atšķirībā no materiālo tiesību normām, kuras parasti interpretē tā, ka tās principā neattiecas uz situācijām, kas izveidojušās pirms to stāšanās spēkā (47).

43.      Regulā Nr. 1/2003 gan ir nostiprināti daudzi procesuālie noteikumi (48). Tomēr tās 3. panta 1. punktā, līdzīgi kā EKL 81. pantā, ir ietverti saturiski noteikumi par to, kā konkurences iestādēm jāvērtē nolīgumi starp uzņēmumiem. Tādējādi EKL 81. pants un Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punkts ir Savienības materiālo tiesību normas.

44.      Šādas materiālo tiesību normas principā nedrīkst piemērot ar atpakaļejošu spēku, proti, neatkarīgi no tā, vai tāda piemērošana ieinteresētai personai būtu labvēlīga vai nelabvēlīga, jo tiesiskās drošības princips noteic, ka visas faktiskās situācijas principā, ja nav skaidri paredzēts pretējais, ir jānovērtē, ņemot vērā attiecīgajā brīdī spēkā esošās tiesību normas (49). Jaunās materiālo tiesību normas principā ir tieši piemērojamas tikai tādām situācijas sekām nākotnē, kura izveidojusies agrākas normas spēkā esamības laikā (50).

45.      Tādēļ attiecībā uz starptautiska mēroga aizliegtu vienošanos, kas atsevišķa un ilgstoša pārkāpuma veidā nodarīja vai varēja nodarīt kaitējumu konkurencei jaunas dalībvalsts teritorijā gan pirms, gan pēc tās pievienošanās Eiropas Savienībai (51), atkarībā no laikposma ir piemērojamas atšķirīgas materiālo tiesību normas, proti, par laikposmu pirms pievienošanās datuma aizliegtās vienošanās nodarītais kaitējums konkurencei attiecīgajā dalībvalstī ir jāvērtē tikai atbilstoši šīs valsts konkurences tiesību normām. Turpretī kaitējums, kas konkurencei nodarīts vēlākā laikposmā, ir jāvērtē vienveidīgi Savienības mērogā, pamatojoties uz EKL 81. pantu un Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punktu (52).

46.      Šajā lietā tas konkrēti nozīmē, ka EKL 81. pants un Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punkts Čehijas Republikā attiecībā uz attiecīgo aizliegto vienošanos ir piemērojami tikai tiktāl, ciktāl ir jāpiemēro sods par tās nodarīto kaitējumu konkurencei laikposmā pēc 2004. gada 1. maija. Turpretī kaitējums, ko šī aizliegtā vienošanās ir nodarījusi konkurencei laikposmā līdz 2004. gada 30. aprīlim, Čehijas Republikā var tikt vērtēts tikai, pamatojoties uz valsts konkurences tiesību normām. Tas var būt atsevišķs un ilgstošs pārkāpums, tomēr kaitējums, ko tas konkurencei nodarījis laikposmā pirms un pēc Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, ir vērtējams, pamatojoties uz atšķirīgām tiesību normām.

b)      Atkāpes no atpakaļejoša spēka aizlieguma neesamība

47.      Pretēji Siemens, Hitachi un Fuji viedoklim šajā lietā nekas neliecina par labu Savienības tiesību normu piemērošanai ar atpakaļejošu spēku tādējādi, lai EKL 81. pants un Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punkts būtu piemērojami arī attiecībā uz kaitējumu, ko attiecīgā aizliegtā vienošanās nodarīja konkurencei Čehijas Republikā laikposmā pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai.

48.      Taisnība gan ir, ka Savienības materiālās tiesību normas izņēmuma gadījumā var tikt piemērotas ar atpakaļejošu spēku, ja no to redakcijas, mērķa vai struktūras skaidri izriet, ka tām būtu jāpiešķir šāda iedarbība (53). Tomēr šajā lietā ne EKL 81. panta un Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punkta redakcija, ne to mērķis vai struktūra neietver skaidras norādes par labu šo abu tiesību normu piemērošanai ar atpakaļejošu spēku. Gluži pretēji, Savienības tiesību pretmonopola jomā kvazi-krimināltiesiskais raksturs (54) stingri iestājas pret šādu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, jo šādā veidā varētu tikt pārkāpts sodu likumības princips (nullum crimen, nulla poena sine lege), ko Savienības mērogā aizsargā pamattiesības (Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkts) (55).

49.      It īpaši nevar izvirzīt argumentu, ka konkurences tiesību normas, kas Čehijas Republikā tika piemērotas pirms 2004. gada 1. maija, pēc būtības gandrīz pilnībā esot pamatotas uz EKL 81. pantu un tādējādi EKL 81. pants esot tikai sava veida tiesiskais regulējums, kas nomaina iepriekšējās tiesību normas un kura spēkā stāšanās uzņēmumiem šajā dalībvalstī neesot radījusi nekādas būtiski jaunas sekas.

50.      Iespējams, ka Čehijas tiesību normas (56) jau pirms Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai pēc būtības stipri līdzinājās EKL 81. pantam. Iespējams arī, ka Eiropas Līguma (57), kuram Čehijas Republika bija jātuvina Eiropas Savienībai, 64. pantā jau bija ietverta EKL 81. pantam līdzīga tiesību norma.

51.      Tomēr pirms 2004. gada 1. maija gan valsts tiesību normas, gan Eiropas Līgumu Čehijas Republikā varēja piemērot un īstenot tikai šīs valsts iestādes. Tolaik tās interpretēt un piemērot Čehijas Republikā atbilstoši EKL 81. panta norādēm varēja tikai Čehijas iestādes un tiesas. Komisija kā Eiropas konkurences iestāde gan cieši sadarbojās ar Čehijas iestādēm, tomēr pirms 2004. gada 1. maija tā pati nevarēja Čehijas Republikā piemērot ne EKL 81. pantu, ne Eiropas Līguma 64. pantu, un arī Čehijas tiesu iestādes nedrīkstēja lūgt Eiropas Savienības Tiesu sniegt šo tiesību normu interpretāciju.

52.      Īpaši saistībā ar EKL 81. pantu ir jāpiebilst, ka pirms 2004. gada 1. maija attiecīgā tiesību norma piemērošanas ziņā nevarēja pretendēt uz prioritāti pār Čehijas tiesību normām. Turklāt Regula Nr. 1/2003, kuras 3. panta 1. punktā pirmo reizi dalībvalstu konkurences iestādēm tajā minēto nosacījumu gadījumā paredzēts pienākums paralēli piemērot EKL 81. pantu un valsts tiesību normas pretmonopola jomā, kā arī ņemt vērā Savienības tiesību normu prioritāro raksturu, pirms 2004. gada 1. maija nebija piemērojama ne vecajās, ne jaunajās dalībvalstīs (58).

53.      Tādējādi kopumā līdz 2004. gada 30. aprīlim eksistēja pavisam cita sistēma nekā no 2004. gada 1. maija. 2004. gada 1. maijā ne tikai pēc būtības, bet arī procesuālā ziņā notika svarīgs pagrieziens pretmonopola tiesību sistēmā, kas iestājas nevis par, bet gan pret EKL 81. panta un Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punkta piemērošanu ar atpakaļejošu spēku.

54.      Protams, EKL 81. panta un Regulas Nr. 1/2003 piemērošana ar atpakaļejošu spēku varētu mazināt risku, ka dažādas iestādes un tiesas attiecīgajās naudas soda piemērošanas procedūrās vienu un to pašu aizliegto vienošanos vērtē atšķirīgi. Tomēr pret to jāiebilst, ka atšķirīga satura lēmumu esamība pirms 2004. gada 1. maija bija raksturīga toreizējai sistēmai un tika akceptēta, ja vien tas nenodara kaitējumu Savienības tiesību pretmonopola jomā pilnīgai efektivitātei un Savienības tiesību prioritārajam raksturam (59). Lai arī cik vēlama būtu iespējami vienveidīga un efektīva konkurences tiesību normu interpretācija un piemērošana Eiropas Savienībā, to nedrīkst panākt, pārkāpjot tiesiskas valsts principus.

c)      Par vieglāka soda atpakaļejošas piemērošanas principu

55.      Hitachi atsaucas uz vieglāka soda atpakaļejošas piemērošanas principu (lex mitius), lai pamatotu, ka kaitējums, ko attiecīgā aizliegtā vienošanās nodarīja konkurencei Čehijas Republikā laikposmā līdz 2004. gada 1. maijam, ir jāvērtē, pamatojoties uz EKL 81. pantu un Regulu Nr. 1/2003.

56.      Vieglāka soda atpakaļejošas piemērošanas princips ir daļa no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām un ir uzskatāms par Savienības tiesību vispārējo principu sastāvdaļu (60). Tagad tas ir iekļauts arī Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkta trešajā teikumā.

57.      Tātad Čehijas konkurences iestādei kaitējums, ko attiecīgā aizliegtā vienošanās nodarīja konkurencei Čehijas Republikā laikposmā līdz 2004. gada 1. maijam, neapšaubāmi būtu jāvērtē, pamatojoties uz EKL 81. pantu un Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punktu, ja tas atšķirībā no valsts tiesībām paredzētu atbrīvojumu no soda vai mazāku sodu. Tomēr tas ir maz ticams.

58.      Tas tādēļ, ka ne EKL 81. pantā, ne Regulā Nr. 1/2003 nav ietvertas norādes par to, cik stingriem jābūt sodiem, ko valsts konkurences iestādes drīkst piemērot par aizliegtu vienošanos. Regulas Nr. 1/2003 5. pantā ir tikai precizēts, ka dalībvalstu konkurences iestādes var pieņemt lēmumus, ar kuriem uzliek naudas sodus, periodiskus soda maksājumus vai jebkādu citu sodu, kas paredzēts to valsts tiesību aktos. Tātad, pat ja Čehijas konkurences iestādei attiecībā uz laikposmu līdz 2004. gada 1. maijam būtu jāpiemēro EKL 81. pants, šajā ziņā piemērojamie sodi tiktu noteikti, pamatojoties uz valsts tiesību normām (61).

59.      Īstais mērķis, ko Hitachi vēlas sasniegt, atsaucoties uz lex mitius principu, ir pavisam cits, proti, uzņēmums par laikposmu līdz 2004. gada 1. maijam nevēlas vis panākt labvēlīgāku lēmumu, bet gan vēlas panākt, lai Čehijas konkurences iestāde nevarētu pieņemt nekādu lēmumu. Tas vēlas, lai lex mitius noteikums tiktu interpretēts tādējādi, ka Čehijas konkurences iestāde ir atbrīvota no kompetences piemērot sodu par aizliegto vienošanos par laikposmu līdz 2004. gada 1. maijam un tiek uzskatīts, ka Komisijas lēmums attiecas arī uz kaitējumu, ko aizliegtā vienošanās ir nodarījusi konkurencei šajā laikposmā.

60.      Tomēr šādā veidā tiek pilnībā pārprasta vieglāka soda atpakaļejošas piemērošanas principa būtība. Šis princips vienīgi taisnīguma apsvērumu dēļ pieļauj atkāpi no fundamentālā sodu likumības principa (nullum crimen, nulla poena sine lege) (62). Tas ļauj ieinteresētai personai izmantot likumdevēja veiktās izmaiņas un tādēļ saņemt vieglāku sodu par to, kāds bija paredzēts nodarījuma izdarīšanas brīdī (63). Turpretī šis princips nedod tiesības pieņemt lēmumu citai iestādei, nevis tai, kuras kompetencē būtu pieņemt lēmumu nodarījuma izdarīšanas brīdī. Lex mitius noteikumam ir materiāls raksturs. Tajā nav ietvertas norādes par procedūru un kompetences sadali starp dažādām iestādēm, kuru uzdevums ir sodīt par tiesību pārkāpumiem.

61.      Ja prasītāji pamata lietā grib apšaubīt Čehijas konkurences iestādes kompetenci piemērot naudas sodus, tas ir jautājums, kas jāvērtē, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu un dubultās sodīšanas aizliegumu (ne bis in idem) (64), nevis vieglāka soda atpakaļejošas piemērošanas jautājums (lex mitius).

62.      Tātad, kopumā ņemot, arī vieglāka soda atpakaļejošas piemērošanas princips nenodrošina Hitachi u.c. vēlamo rezultātu.

2)      Par dažiem lietas dalībnieku pretargumentiem

63.      Tiesvedībā Tiesā, atsaucoties uz līdzšinējo judikatūru, tika izvirzīta virkne citu argumentu, kuriem turpinājumā vēlos nedaudz pievērsties. Aizsteidzoties priekšā, gribu norādīt, ka neviens no šiem argumentiem nav pamatots.

64.      Vispirms, kas attiecas uz dažu lietas dalībnieku minēto spriedumu lietā Dow Chemical Ibérica (65), to nevar izmantot par pamatu, lai sagatavotos EKL 81. panta un Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punkta piemērošanai jaunas dalībvalsts teritorijā attiecībā uz laikposmu pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai. Proti, lietā Dow Chemical Ibérica tika aplūkots jautājums nevis par materiālo tiesību normu piemērošanu, bet gan tikai par procesuālo normu piemērošanu, precīzāk runājot, par to tiesību normu piemērošanu, kas reglamentē Komisijas pārbaudes uzņēmumu telpās. Tas fakts, ka Tiesa šādas procesuālās normas atzīst par piemērojamām no brīža, kad jauna dalībvalsts pievienojas Eiropas Savienībai, pilnībā atbilst iepriekš (66) raksturotajiem vispārējiem tiesību principiem. Turpretī spriedumā lietā Dow Chemical Ibérica nav nevienas norādes par šajā lietā aplūkojamo jautājumu, vai arī Eiropas konkurences tiesību materiālās tiesību normas ir piemērojamas, ja tas attiecas uz aizliegtās vienošanās nodarīto kaitējumu konkurencei jaunās dalībvalsts teritorijā laikposmā pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai (67).

65.      Ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] secinājumi lietā Asnef-Equifax (68), uz kuriem savus argumentus pamato daži lietas dalībnieki, arī neatkāpjas no iepriekš minētajiem vispārējiem tiesību principiem (69), bet gan tos pat apstiprina, proti, ģenerāladvokāts raksturo, ka Regulas Nr. 1/2003 3. pantā var būt ietvertas norādes par to, kā ir vērtējamas sekas, ko tagadnē un nākotnē rada pirms Regulas Nr. 1/2003 spēkā stāšanās noslēgts līgums starp uzņēmumiem (70). Viņš nekādā ziņā neatbalsta šīs normas piemērošanu ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz pagājušiem laikposmiem.

66.      Arī dažviet minētajā judikatūrā par pamatbrīvību un vispārējā diskriminācijas aizlieguma principa piemērošanu ratione temporis (71) nav atrodams nekas tāds, kas liecinātu par labu Savienības tiesību piemērošanai ar atpakaļejošu spēku jaunas dalībvalsts teritorijā attiecībā uz laikposmu pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai. Īpaši skaidri to parāda spriedums lietā Saldanha, atbilstoši kuram EK līguma 6. pants (tagad – LESD 18. pants) ir “piemērojams turpmākām sekām, ko izraisa situācijas, kas radušās pirms pievienošanās Eiropas Savienībai” (72).

67.      Visbeidzot, nekas cits neizriet arī no Siemens minētā Pievienošanās akta II pielikuma 5. nodaļas (73), jo arī attiecīgā tiesību akta noteikumos paredzēta EKL 81. panta piemērojamība turpmākām sekām, ko rada uzņēmumu nolīgumi, kas noslēgti pirms pievienošanās datuma. Tajos paredzēta atkāpe tikai tādiem uzņēmumu nolīgumiem, kas sešu mēnešu laikā ir pielāgoti spēkā esošām grupu atbrīvojuma regulām. Pretēji Siemens viedoklim, Pievienošanās akta II pielikuma 5. nodaļā nav ietvertas norādes par uzņēmumu līgumu, kas noslēgti pirms 2004. gada 1. maija, nodarītā kaitējuma atpakaļejošu iekļaušanu EKL 81. panta piemērošanas jomā.

3)      Starpsecinājumi

68.      Tādējādi kopumā var izdarīt šādus starpsecinājumus:

Dalībvalstī, kas Eiropas Savienībai ir pievienojusies 2004. gada 1. maijā, EKL 81. pants un Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punkts nav piemērojami laikposmiem līdz šim pievienošanās datumam, pat ja ir jāvēršas pret starptautiska mēroga aizliegtu vienošanos, kas ir atsevišķs un ilgstošs pārkāpums un varēja nodarīt kaitējumu konkurencei attiecīgās dalībvalsts teritorijā gan pirms, gan pēc attiecīgā pievienošanās datuma.

B –    Otrais prejudiciālais jautājums: konkurences iestāžu kompetence un dubultas sodīšanas aizliegums (ne bis in idem princips)

69.      Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa galvenokārt grib uzzināt, vai naudas soda piemērošanas procedūra, ko Eiropas Komisija ir uzsākusi pēc 2004. gada 1. maija, liedz tādas dalībvalsts konkurences iestādei, kura Eiropas Savienībai ir pievienojusies 2004. gada 1. maijā, pamatojoties uz valsts konkurences tiesību normām, vērsties pret starptautiska mēroga aizliegtu vienošanos, kas ir atsevišķs un ilgstošs pārkāpums un varēja nodarīt kaitējumu konkurencei attiecīgās dalībvalsts teritorijā gan pirms, gan pēc attiecīgā pievienošanās datuma.

70.      Šajā ziņā iesniedzējtiesa galvenokārt lūdz sniegt informāciju par Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkta saistībā ar 3. panta 1. punktu un ne bis in idem principa interpretāciju. Līdztekus tā atsaucas uz Regulas Nr. 1/2003 preambulas 17. apsvērumu un Komisijas paziņojuma 51. punktu.

71.      Abas šā otrā jautājuma daļas ir veltītas, pirmkārt, valsts konkurences iestāžu kompetencei īstenot naudas soda piemērošanas procedūru (2. jautājuma a) daļa), otrkārt, attiecīgās iestādes kompetencei piemērot valsts konkurences tiesību normas (2. jautājuma b) daļa). Tā kā šie aspekti ir savstarpēji cieši saistīti, es tos izskatīšu kopā un šajā ziņā pievērsīšos divām apjomīgām tēmām – Eiropas konkurences iestāžu kompetences norobežošanai pretmonopola procedūrās (šajā ziņā skat. tālāk 1. daļu) un dubultās sodīšanas aizliegumam (ne bis in idem princips, skat. tālāk 2. daļu).

1)      Eiropas konkurences iestāžu kompetenču nošķiršana

72.      Iesniedzējtiesa un prasītāji pamata lietā uzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu saistībā ar 3. panta 1. punktu Čehijas konkurences iestāde tika pilnībā atbrīvota no kompetences vērsties pret attiecīgo aizliegto vienošanos brīdī, kad Eiropas Komisija uzsāka naudas soda piemērošanas procedūru.

73.      Tas tā nav. Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkts kā procesuāls noteikums (74) no 2004. gada 1. maija gan ir piemērojams visās dalībvalstīs, tostarp attiecībā uz situācijām, kas izveidojušās pirms šā datuma (75). Tomēr tam ir pavisam cits normatīvais saturs, nekā to uzskata iesniedzējtiesa un prasītāji pamata lietā. Uz to pamatoti ir norādījušas valdības, kas iestājušās šajā lietā, un Komisija.

a)      Vispārēji apsvērumi par Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkta normatīvo saturu

74.      Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu dalībvalstu konkurences iestādes tiek atbrīvotas no kompetences piemērot EKL 81. un 82. pantu (tagad – LESD 101. un 102. pants), tiklīdz Komisija uzsāk izskatīt lietu, lai pieņemtu lēmumu saskaņā ar attiecīgās regulas III nodaļu (76). Valsts iestādes ir automātiski atbrīvotas no savas kompetences (77), proti, dienā, kad Komisija oficiāli nolemj pati uzsākt lietas izskatīšanu (78).

75.      Ja aplūko tikai Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkta formulējumu, rodas iespaids, ka atbrīvojums attiecas tikai uz valsts konkurences iestāžu kompetenci piemērot Savienības tiesību normas pretmonopola jomā (EKL 81. un 82. pants vai attiecīgi LESD 101. un 102. pants), bet neattiecas uz to kompetenci piemērot valsts tiesību normas. Šādi var interpretēt arī Komisijas paziņojuma 51. un 53. punktu (79).

76.      Tomēr ir jāatgādina, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kura sastāvdaļa tā ir, mērķi (80). Turklāt Tiesa īpaši saistībā ar Regulu Nr. 1/2003 ir nospriedusi, ka valsts konkurences iestāde var piemērot savas valsts noteikumus tikai tad, ja Savienības tiesībās nav paredzēti īpaši noteikumi (81).

77.      Šeit jāņem vērā, ka Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkts pēc būtības ir cieši saistīts ar šīs regulas 3. panta 1. punktu. Aplūkojot kopā šīs abas tiesību normas, var secināt, ka, tiklīdz Komisija uzsāk izskatīt lietu, lai pieņemtu lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 III nodaļu, valsts konkurences iestādes vairs nedrīkst piemērot ne tikai Savienības konkurences tiesību normas, bet arī daļu attiecīgās valsts konkurences tiesību normu (82).

78.      Konkrēti situācija ir šāda (83): Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punkta pirmais teikums cieši sasaista EKL 81. pantā (tagad – LESD 101. pants) noteikto aizliegumu slēgt aizliegtas vienošanās un atbilstošās valsts pretmonopola tiesību normas. Ja nolīgumam starp uzņēmumiem, kas var nodarīt kaitējumu tirdzniecībai starp dalībvalstīm, tiek piemērots valsts tiesībās noteiktais aizliegums slēgt aizliegtas vienošanās, šādā gadījumā saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punkta pirmo teikumu paralēli ir jāpiemēro arī EKL 81. pants (LESD 101. pants). Tomēr, tā kā saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 6. panta 1. punkta pirmo teikumu valsts konkurences iestāde EKL 81. pantu (LESD 101. pants) nevar piemērot no brīža, kad Komisija ir uzsākusi lietas izskatīšanu, tas nozīmē, ka valsts konkurences iestāde vairs nevar piemērot arī valsts tiesībās noteikto aizliegumu slēgt aizliegtas vienošanās.

79.      Pretēji iesniedzējtiesas un prasītāju pamata lietā viedoklim, tas tomēr nenozīmē, ka, Komisijai uzsākot lietas izskatīšanu, valsts konkurences iestādes pastāvīgi un galīgi zaudē tiesības piemērot valsts konkurences tiesību normas. Atkarībā no tā, kā Komisija pabeidz lietas izskatīšanu, valsts konkurences iestādēm pēc tam vēl katrā ziņā paliek iespēja piemērot valsts konkurences tiesību normas (84).

80.      Tas tādēļ, ka konkurences aizsardzība Eiropas Savienībā tiek nodrošināta, līdztekus pastāvot Savienības un valsts konkurences tiesību normām. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru abas tiesību sistēmas ir piemērojamas paralēli (85). Neko šajā kārtībā nav izmainījusi arī saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003 modernizētā Eiropas pretmonopola tiesību īstenošanas sistēma, proti, pretēji Komisijas sākotnējam priekšlikumam (86), no Regulas Nr. 1/2003 3. panta izriet, ka vienai un tai pašai lietai arī turpmāk piemēro gan Savienības konkurences tiesību normas (EKL 81. vai 82. pants, tagad – LESD 101. vai 102. pants), gan valsts konkurences tiesību normas.

81.      Protams, konkurences noteikumiem Eiropas un valsts mērogā principā ir viens mērķis, proti, nodrošināt konkurences aizsardzību attiecīgajā tirgū (87).Tomēr aizliegtās darbības tie aplūko no dažādiem aspektiem (88) un to piemērošanas jomas nav identiskas (89). Tiesas principiālais spriedums lietā Walt Wilhelm, pamatojoties uz kuru ir izdarīti pēdējie minētie secinājumi, vismaz šīs lietas sakarā arī pēc 40 gadiem nav zaudējis savu aktualitāti (90). Tas gan ir neapstrīdami, ka pa šo laiku ekonomiskā integrācija Eiropas Savienībā ir nopietni progresējusi un pastāvīgā tirdzniecības šķēršļu novēršana starp dalībvalstīm ir sekmējusi īsta iekšējā tirgus izveidi. Tomēr daudzas preces vēl joprojām tiek tirgotas tikai vietējos vai reģionālos tirgos. Konkurences nosacījumi šīm precēm dažādās valstīs, dažreiz pat dažādos reģionos, var tik ļoti atšķirties, ka šajā ziņā nevar runāt par Eiropas mēroga vai pasaules mēroga tirgiem. Līdz ar to arī nevar izslēgt, ka kādā konkrētā gadījumā, ņemot vērā valsts vai reģionālās īpatnības, līdztekus pārrobežu konkurences problēmām, uz kurām attiecas EKL 81. vai 82. pants (LESD 101. vai 102. pants), uz vietas rodas papildu konkurences problēmas, kuras konkurences iestādes var risināt tikai, piemērojot attiecīgās valsts konkurences tiesību normas.

82.      Arī pēc Regulas Nr. 1/2003 spēkā stāšanās Eiropas pretmonopola tiesību mērķiem un sistēmai atbilst tas, ka vienu gadījumu izskata vairākas konkurences iestādes un pārbauda to no dažādiem aspektiem (91). Jaunajai, decentralizētai sistēmai valsts iestādes pretmonopola tiesību īstenošanā ir jāiesaista pat vēl vairāk nekā līdz šim. Šajā ziņā ir būtiskas atšķirības starp Eiropas pretmonopola tiesību īstenošanas sistēmu, kādu to modernizēja Regula Nr. 1/2003, un vienlaikus spēkā stājušos Eiropas koncentrāciju kontroles reformu (92).

83.      Mērķis iespējami vienveidīgi un efektīvi īstenot konkurences noteikumus Eiropas iekšējā tirgū (93) Regulā Nr. 1/2003 netiek panākts, nosakot atsevišķu konkurences iestāžu ekskluzīvu kompetenci, bet gan, gluži pretēji, nodrošinot, ka Eiropas Komisija un valsts konkurences iestādes darbojas kopā vienā tīklā (EKT) un savstarpēji koordinē savu darbu (94). Turklāt Savienības tiesību normu prioritāti nodrošina Regulas Nr. 1/2003 3. un 16. panta noteikumi.

84.      Par to, ka dalībvalstu konkurences iestādes var rīkoties pat tad, ja Komisija pati jau ir pieņēmusi lēmumu, liecina it īpaši Regulas Nr. 1/2003 16. panta 2. punkts. Proti, šī tiesību norma neatbrīvo valsts iestādes no to kompetences uzsākt lietas izskatīšanu pēc tam, kad Komisija jau ir sākusi rīkoties, bet gan tikai liedz tām nonākt pretrunā Komisijas jau pieņemtajam lēmumam (95).

85.      Regulas Nr. 1/2003 16. panta 2. punktā atbilstoši tā formulējumam ir reglamentēta tikai kārtība, kādā valsts konkurences iestādes piemēro Savienības pretmonopola tiesību normas (tātad EKL 81. vai 82. panta, tagad – LESD 101. vai 102. panta piemērošanu). Tomēr tādam pašam tiesiskam regulējumam vēl jo vairāk jābūt spēkā gadījumā, kad valsts konkurences iestādes grib piemērot attiecīgās valsts pretmonopola tiesību normas. Proti, ja valsts konkurences iestādēm Komisijas pieņemtā lēmuma dēļ vēl ir ļauts piemērot Savienības tiesības, tad tām vēl jo vairāk jābūt iespējai piemērot arī valsts tiesību normas, ar nosacījumu, ka tās ievēro Savienības tiesību prioritārās prasības Regulas Nr. 1/2003 3. panta izpratnē.

86.      Nebūtu atbilstīgi Regulas Nr. 1/2003 16. panta 2. punkta piemērošanas jomu interpretēt tik sašaurināti, kā tas šķiet iesniedzējtiesai un prasītājiem pamata lietā (96).

87.      Prasītāji pamata lietā norāda, ka Regulas Nr. 1/2003 16. panta 2. punktā tiek ļauts valsts konkurences iestādēm vērsties pret tādiem aizliegto vienošanos dalībniekiem, pret kuriem Eiropas Komisija pirms tam nav vērsusies savā lēmumā. Tomēr šajā ziņā jāpiebilst, ka 16. panta 2. punktā tikai ļoti vispārīgi ir reglamentēta valsts konkurences iestāžu lēmumu “par nolīgumiem, lēmumiem vai darbībām” saistība ar jau pastāvošiem Eiropas Komisijas lēmumiem neatkarīgi no tā, kāds ir šo Komisijas lēmumu priekšmets un kam tie ir adresēti. Tajā it īpaši ir aizliegts valsts konkurences iestādēm, pieņemot lēmumus, nonākt pretrunā Komisijas iepriekš pieņemtajiem lēmumiem. Tātad tajā ir noteikts aizliegums izdarīt atkāpes un tādējādi ir nodrošināta Savienības tiesību normu prioritāte.

88.      Līdzīgi Regulas Nr. 1/2003 16. panta 2. punktu nevar attiecināt tikai uz ļoti reto gadījumu, kad saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 10. pantu Eiropas Komisija iepriekš konstatē, ka EKL 81. vai 82. pants (tagad – LESD 101. un 102. pants) nav piemērojams (97). Proti, pretēji iesniedzējtiesas un dažu lietas dalībnieku viedoklim, Regulas Nr. 1/2003 16. panta 2. punkts atbilstoši tā ļoti vispārīgajam formulējumam un vietai regulas struktūrā nodaļā par “sadarbību” attiecas uz visiem iespējamiem lēmumiem, kādus Komisija, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003, var būt pieņēmusi, un nekādā gadījumā neattiecas tikai uz vienu konkrētu lēmuma veidu.

89.      Arī Regulas Nr. 1/2003 preambulas 18. apsvērumu nedrīkst pārprast tādējādi, ka Savienības likumdevējs būtu gribējis valsts konkurences iestādes atbrīvot no kompetences piemērot valsts pretmonopola tiesību normas katrreiz, kad Komisija ir pieņēmusi lēmumu. Attiecīgajā preambulas 18. apsvērumā gan ir formulēts mērķis, “lai ar katru lietu nodarbojas viena iestāde”, tomēr tas nav vispārējs režīms, kas būtu raksturīgs visai Eiropas pretmonopola tiesību īstenošanas sistēmai atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 noteikumiem. Gluži pretēji, šis mērķis ir saistīts ar pavisam konkrētu Regulas Nr. 1/2003 noteikumu, proti, tās 13. pantu. Tajā gan ir noteikts, ka jebkurai konkurences iestādei EKT ietvaros ir iespējams apturēt lietas izskatīšanu vai noraidīt sūdzību, ja cita EKT iestāde nodarbojas ar to pašu lietu. Tomēr attiecīgajām iestādēm nekādā gadījumā netiek noteikts pienākums šādi rīkoties. Gluži pretēji, Regulas Nr. 1/2003 13. pants un preambulas 18. apsvērums ir plašas rīcības brīvības izpausme, kas iestādēm, kuras sadarbojas EKT, nodrošina, ka ar lietām nodarbojas vispiemērotākās iestādes minētajā tīklā.

90.      Visbeidzot, proporcionalitātes princips kompetenču sadales jomā (LES 5. panta 4. punkts, agrāk – EKL 5. panta 3. punkts) arī liedz Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu interpretēt tādējādi, ka valsts konkurences iestādes pastāvīgi un galīgi tiek atbrīvotas no kompetences piemērot valsts pretmonopola tiesību normas, tiklīdz Eiropas Komisija uzsāk lietas izskatīšanu. Šim proporcionalitātes principam, uz ko Savienības likumdevējs ir skaidri atsaucies Regulas Nr. 1/2003 preambulā (98), Līgumu sistēmā ir milzīga, pat konstitucionāla nozīme. Tas nosaka, ka Savienības rīcības saturam un veidam jābūt samērīgam ar Līgumu mērķu sasniegšanai nepieciešamo. Regulas Nr. 1/2003 mērķis ir decentralizētā sistēmā palīdzēt efektīvi īstenot Savienības konkurences noteikumus (99), turklāt jānodrošina Savienības tiesību normu vienveidīga piemērošana (100). Lai sasniegtu šo mērķi, nav pastāvīgi un galīgi jāaizliedz dalībvalstu konkurences iestādēm piemērot attiecīgās valsts pretmonopola tiesību normas. Pietiek, ja tās no šīs kompetences tiek atbrīvotas uz laiku, kamēr Komisija izskata uzsākto lietu, un pēc tam, kad lietas izskatīšana ir pabeigta, tām tiek noteikts pienākums ievērot Komisijas lēmumu (101).

91.      Jau, pamatojoties uz šiem vispārējiem apsvērumiem par Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkta normatīvo saturu, var secināt, ka, Komisijai uzsākot izskatīt lietu, lai pieņemtu lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 III nodaļu, valsts konkurences iestādes netiek pastāvīgi un galīgi atbrīvotas no to kompetences piemērot valsts konkurences tiesību normas. Gluži pretēji, pēc tam, kad Komisija pabeidz izskatīt lietu, valsts konkurences iestādes pašas var pieņemt lēmumu, ievērojot dubultās sodīšanas aizlieguma (ne bis in idem princips) robežas.

b)      Papildu apsvērumi attiecībā uz laikposmu pirms jaunas dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai

92.      Šo lietu turklāt raksturo vēl arī tas, ka – saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju – attiecīgais Čehijas konkurences iestādes lēmums attiecas tikai uz kaitējumu, ko attiecīgā aizliegtā vienošanās ir nodarījusi konkurencei pirms 2004. gada 1. maija, tātad tas attiecas tikai uz laikposmu pirms Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai.

93.      Kā jau iepriekš norādīts (102), attiecīgajā laikposmā EKL 81. pants Čehijas Republikā nebija piemērojams un to nedrīkst ar atpakaļejošu spēku attiecināt uz varbūtēju kaitējumu, ko ilgstošs pārkāpums attiecīgajā laikposmā ir nodarījis konkurencei Čehijas Republikā.

94.      Līdz ar to arī no Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkta un 3. panta 1. punkta mijiedarbības nevar izrietēt aizliegums attiecīgajā laikposmā piemērot valsts konkurences tiesību normas, kādas tās Čehijas Republikā ir ietvertas Likuma par konkurences aizsardzību 3. pantā. Attiecīgajā laikposmā līdz 2004. gada 1. maijam nav jāuztraucas ne par jurisdikcijas kolīzijām starp Komisiju un Čehijas konkurences iestādi, ne arī ir jānovērš pretrunas vērtējumā starp EKL 81. pantu un valsts konkurences tiesību normām. Valsts tiesību normas nekādā veidā nevar nonākt pretrunā Savienības tiesību normām, kas attiecīgajā laikposmā nav piemērojamas.

95.      Pat ja attiecībā uz laikposmu pirms 2004. gada 1. maija gribētu ņemt vērā jaunās sistēmas mērķus, kas izveidota atbilstoši Regulai Nr. 1/2003, tas Čehijas konkurences iestādei nepārprotami atļautu, nevis aizliegtu piemērot valsts konkurences tiesību normas. Ja kādā noteiktā iekšējā tirgus daļā noteiktu laiku nevarētu vērsties pret aizliegtu vienošanos (ja visi citi tiesiskie nosacījumi ir izpildīti un vēl nav iestājies noilgums soda piemērošanai), tas būtu diametrāli pretēji principiālajam uzdevumam radīt līdzvērtīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū (103) un “aizsargāt konkurenci tirgū” (104). Tieši šajā lietā valsts pretmonopola tiesību piemērošana bija vienīgā iespēja sodīt par varbūtējo kaitējumu, ko attiecīgā aizliegtā vienošanās nodarīja konkurencei Čehijas Republikā laikposmā pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai.

c)      Starpsecinājumi

96.      Tātad kopumā jāsecina, ka Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkta pirmajā teikumā saistībā ar 3. panta 1. punkta pirmo teikumu nav noteikts pastāvīgs un galīgs aizliegums piemērot valsts konkurences tiesību normas. Tas katrā ziņā ir spēkā tikai, ievērojot varbūtējus ierobežojumus, kas var izrietēt no dubultās sodīšanas aizlieguma (ne bis in idem princips). Šai pēdējai attiecīgās lietas juridiskajai problēmai ir veltīta nākamā daļa.

2)      Dubultās sodīšanas aizliegums (ne bis in idem princips)

97.      Vēl jānoskaidro, vai tādā lietā kā šī dubultās sodīšanas aizliegums (ne bis in idem princips) liedz valsts konkurences iestādei piemērot valsts konkurences tiesību normas.

98.      Iesniedzējtiesa un prasītāji pamata lietā uzskata, ka ar Komisijas 2007. gada 24. janvāra lēmumu jau ir piemērots sods par kaitējumu, ko attiecīgā aizliegtā vienošanās nodarīja konkurencei Čehijas Republikā pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai. Tādēļ tie uzskata, ka Čehijas konkurences iestādes atsevišķi uzliktais naudas sods ir pretrunā ne bis in idem principam.

99.      Ne bis in idem princips Eiropas mērogā ir atzīts par vispārējo tiesību principu (105) un saskaņā ar Pamattiesību hartas 50. pantu tagad ir uzskatāms par piederīgu Savienības pamattiesībām.

100. Fakts, ka tas ir atzīts Eiropas mērogā, nozīmē, ka ne bis in idem principa piemērošanas joma pārsniedz valsts mēroga lietas un attiecas uz pārrobežu situācijām (106), kas palīdz īstenot Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos un maksimāli netraucētas komercdarbības Eiropas iekšējā tirgū mērķi.

a)      Dubultās sodīšanas aizlieguma piemērojamība

101. Patiesībā ir skaidrs, ka naudas soda piemērošanas procedūrās saistībā ar aizliegtu vienošanos, ņemot vērā to kvazi-krimināltiesisko raksturu (107), ir jāievēro ne bis in idem princips (108). Tomēr šajā lietā Komisija apšauba ne bis in idem principa piemērojamību katrā ziņā tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Pamattiesību hartas 50. pantu.

i)      Materiālā piemērojamība

102. Komisija norāda, ka Pamattiesību harta esot piemērojama, tikai īstenojot Savienības tiesības. Tā kā šajā lietā Čehijas konkurences iestāde savā attiecīgajā lēmumā esot pamatojusies tikai uz valsts konkurences tiesību normām, tai Harta neesot bijusi saistoša.

103. Šis iebildums ir nepamatots. Tā gan ir taisnība, ka Pamattiesību harta saskaņā ar tās 51. panta 1. punktu attiecas “uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus” (109). Tomēr tikai tas apstāklis, ka šajā lietā no materiālā viedokļa ir piemērojamas valsts konkurences tiesību normas, nenozīmē, ka attiecībā uz lietas izskatīšanu trūktu Savienības tiesību norāžu.

104. Proti, kā jau iepriekš minēts (110), Regulas Nr. 1/2003 procesuālie noteikumi, atšķirībā no regulas materiālo tiesību normām, Čehijas Republikā ir piemērojami kopš dienas, kad tā pievienojās Eiropas Savienībai. Pie tiem it īpaši pieder noteikumi un principi par kompetenču nošķiršanu Eiropas konkurences iestāžu tīklā, kas tika izveidots ar Regulu Nr. 1/2003 (111). Šie noteikumi un principi ir jāinterpretē un jāpiemēro atbilstoši Savienības primārajām tiesībām, tostarp atbilstoši Savienības pamattiesībām.

105. Tātad Čehijas konkurences iestāde no 2004. gada 1. maija naudas soda piemērošanas procedūru saistībā ar aizliegtu vienošanos atbilstoši valsts konkurences tiesībām drīkst īstenot tikai, ja un ciktāl to pieļauj Regula Nr. 1/2003, kas interpretēta un piemērota, ņemot vērā Savienības pamattiesības.

106. Pie šīm Savienības pamattiesībām, kas jāievēro, noskaidrojot Čehijas konkurences iestādei atstātās rīcības brīvības apjomu, it īpaši pieder ne bis in idem princips, kāds tas ir kodificēts Pamattiesību hartas 50. pantā, jo tam ir ne tikai materiālo tiesību, bet arī procesuāla ietekme. Līdztekus apsūdzētā aizsardzībai ne bis in idem principa mērķis ir arī novērst jurisdikcijas kolīzijas (t.s. pozitīvās jurisdikcijas kolīzijas) starp dažādām iestādēm, kas, iespējams, izskata vienu un to pašu krimināllietu vai administratīvā pārkāpuma gadījumu (112).

ii)    Piemērošana ratione temporis

107. Pilnīgas skaidrības labad minēšu vēl divus īsus apsvērumus par ne bis in idem principa piemērošanu ratione temporis.

108. Pirmkārt, jāatgādina, ka 2006. un 2007. gadā Pamattiesību hartai salīdzinājumā ar primārajām tiesībām vēl nebija juridiska spēka (113). Tomēr jau toreiz Harta, šajā lietā – it īpaši tās 50. pants, kā tiesību izziņas avots sniedza ieskatu par Savienības tiesībās garantētām pamattiesībām (114). Regulas Nr. 1/2003 piemērošanas jomā tā tas ir vēl jo vairāk tādēļ, ka tās preambulā ir minēta skaidra atsauce uz Hartu (115). Tādēļ Regulas Nr. 1/2003 kontekstā Hartā minētās pamattiesības ir jāievēro no 2004. gada 1. maija, dienas, no kuras šī regula kļuva piemērojama kā vecajās, tā arī jaunajās dalībvalstīs.

109. Otrkārt, jāpiebilst, ka attiecīgais Čehijas konkurences iestādes lēmums par naudas soda piemērošanu attiecas uz laikposmu pirms Čehijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai. Tomēr noteicošais faktors Savienības tiesībās noteiktā ne bis in idem principa piemērošanai ratione temporis ir nevis aizliegtās darbības izdarīšanas brīdis, bet gan brīdis, kad ir ierosināts attiecīgais kriminālprocess vai uzsākta naudas soda piemērošanas procedūra (116). 2006. gadā, kad Čehijas konkurences iestāde uzsāka naudas soda piemērošanas procedūru, Čehijas Republika jau bija Eiropas Savienības dalībvalsts un līdz ar to tai bija jāievēro Savienības tiesībās noteiktais ne bis in idem princips.

110. Tātad kopumā jāsecina, ka arī no ratione temporis viedokļa nekas netraucē piemērot Savienības tiesībās noteikto ne bis in idem principu.

b)      Dubultās sodīšanas aizlieguma nodrošināšanas apjoms: Kas ir idem?

111. Pēc būtības ne bis in idem princips versijā, kas kodificēta Pamattiesību hartas 50. pantā, paredz, ka nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.

112. Konkurences tiesību jomā ne bis in idem princips aizliedz kādu uzņēmumu atkārtoti sodīt vai iesūdzēt tiesā par rīcību, kura vērsta pret konkurenci un par kuru tas ir sodīts vai atbildība ir noņemta ar iepriekšēju Komisijas lēmumu, kas nav pārsūdzams (117).

113. Šajā lietā, kā tas bieži ir lietās par aizliegtu vienošanos, strīdīgs ir jautājums, pamatojoties uz kādiem kritērijiem ir izdarāms secinājums, vai tad, kad Čehijas konkurences iestāde piemēroja attiecīgajiem uzņēmumiem naudas sodu, tie tika atkārtoti sodīti par to pašu rīcību, kas vērsta pret konkurenci. Tātad ir jāprecizē, kas slēpjas aiz idem jēdziena.

114. Līdz šim Savienības tiesas tiesvedībās konkurences jomā ir uzskatījušas, ka ne bis in idem principa piemērošana ir pakļauta trīskāršam faktu identiskuma, likumpārkāpēja vienotības un tiesiski aizsargātu interešu vienotības nosacījumam (118). Ne bis in idem princips aizliedz sodīt vienu un to pašu personu vairāk nekā vienu reizi par to pašu nelikumīgo rīcību, lai aizsargātu to pašu tiesisko interesi (119).

115. No trim minētajiem nosacījumiem pirmo divu – faktu identiskuma un likumpārkāpēja vienotības – piemērošana nav pretrunīga. Turpretī strīdīga ir trešā nosacījuma, t.i., tiesiski aizsargātu interešu vienotības kritērija, piemērošana. Izmantojot pēdējo minēto kritēriju, Tiesa lietās par aizliegtu vienošanos ir noraidījusi dubultas sodīšanas aizlieguma piemērošanu attiecībās starp Savienību un trešām valstīm (120).

116. Tomēr Tiesa šo trešo nosacījumu nav piemērojusi citās tiesību jomās kā vien konkurences tiesību jomā. Tā, piemēram, attiecībā uz civildienesta disciplinārlietu Tiesa ir ņēmusi vērā tikai faktisko norisi (vai tie bija “citi lietas apstākļi”) (121). Tiesisko regulējumu attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu jomā (Šengenas konvencijas 54. pants (122) un Eiropas apcietināšanas orderis (123)) Tiesa par nesvarīgu skaidri atzina tiesiski aizsargātu interešu vienotības kritēriju (124). Tiesa pastāvīgajā judikatūrā par vienīgo atbilstošo kritēriju šajā jomā uzskata nodarījuma identiskumu, ko saprot kā konkrētu apstākļu, kas savstarpēji nedalāmi saistīti, kopuma esamību (125).

117. Tik atšķirīga ne bis in idem principa interpretācija un piemērošana atkarībā no tiesību jomas nelabvēlīgi ietekmē Savienības tiesību sistēmas vienotību. No ne bis in idem principa kā Savienības tiesību pamatprincipa ar pamattiesību juridisko spēku fundamentālās nozīmes izriet, ka tā saturs nedrīkst būtiski atšķirties atkarībā no tā, uz kuru tiesību jomu tas attiecas (126). Lai noteiktu ne bis in idem principa garantēto saturu, kāds tas tagad ir kodificēts Pamattiesību hartas 50. pantā, Savienības tiesībās kopumā būtu unificēti jāpiemēro vieni un tie paši kritēriji. Uz to pamatoti ir norādījusi EBTA Uzraudzības iestāde.

118. Nav materiāla pamata, lai ne bis in idem principam konkurences lietās piemērotu citus nosacījumus nekā pārējās lietās, jo, kā šis princips Šengenas konvencijas 54. panta kontekstā nodrošina Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos Savienības teritorijā kā “brīvības, drošības un tiesiskuma telpā” (127), tā līdzīgi konkurences tiesību jomā tas sekmē uzņēmumu komercdarbības uzlabošanu un atvieglināšanu iekšējā tirgū un, visbeidzot, vienveidīgu konkurences nosacījumu izveidi visā EEZ (t.s. “level playing field”).

119. Nosakot atbilstošos kritērijus idem jēdzienam, jāņem vērā, ka Savienības tiesībās ietvertais dubultās sodīšanas aizliegums lielā mērā pamatojas uz vienām no ECPAK (128) pamattiesībām, precīzāk sakot, ECPAK 7. protokola 4. panta 1. punktu, lai gan visas Savienības dalībvalstis līdz šodienai nav ratificējušas šo protokolu (129). Par šo ciešo saikni ar ECPAK liecina ne tikai paskaidrojumi attiecībā uz Pamattiesību hartas 50. pantu, kas pienācīgi jāievēro Savienības un dalībvalstu tiesām (130), bet arī līdzšinējā mūsu Tiesas judikatūra par vispārējo Savienības tiesību ne bis in idem principu (131).

120. Līdz ar to ir piemērojams vienveidīguma princips (132), atbilstoši kuram Hartā ietvertām tiesībām, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, jāpiešķir tāda pati nozīme un apjoms kā ECPAK noteiktajām tiesībām. Citiem vārdiem sakot, ECPAK 7. protokola 4. panta 1. punktā atbilstoši tā interpretācijai, ko sniegusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”), ir noteikts obligātais standarts, kas Savienības tiesībās jānodrošina, interpretējot un piemērojot ne bis in idem principu.

121. Pēc tam, kad ECT judikatūra par idem jēdzienu ilgu laiku bija nekonsekventa, ECT 2009. gadā principiālā spriedumā atzina, ka ECPAK 7. protokola 4. pantā ir aizliegts pret personu uzsākt kriminālvajāšanu vai tiesvedību par otru nodarījumu, ja tā pamatā ir tie paši vai lielā mērā tie paši fakti (133). Tas nozīmē, ka ECT ņem vērā tikai faktu identiskumu un skaidri ignorē nodarījuma juridisko kvalifikāciju (134). Turklāt ECT šajā ziņā atbilstoši ņem vērā mūsu Tiesas judikatūru par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (135). Vēl vairāk, ECT izmanto ļoti līdzīgus formulējumus kā mūsu Tiesa, lai raksturotu, kas jāsaprot ar faktu identiskumu. Nekas neliecina par to, ka ECT ne bis in idem principam īpaši konkurences tiesību jomā gribētu piešķirt ierobežotāku nodrošināšanas apjomu (136). Gluži pretēji, ECT gan citē mūsu spriedumu lietā Aalborg Portland, kurā ir minēts tiesiski aizsargātu interešu vienotības kritērijs, tomēr neizmanto to par pamatu savai ne bis in idem principa interpretācijai (137).

122. Ņemot vērā iepriekš minēto, arī interpretējot un piemērojot idem jēdzienu Savienības tiesībās noteiktā dubultās sodīšanas aizlieguma kontekstā, turpmāk kā atbilstošais kritērijs jāizmanto tikai faktu identiskums (kas nenovēršami ietver likumpārkāpēja identiskumu (138)).

123. Tiesiski aizsargātu interešu vienotības kritērija saglabāšana galu galā sašaurinātu Savienības tiesībās noteiktā dubultās sodīšanas aizlieguma piemērošanas jomu un tā nodrošināšanas apjoms būtu mazāks par to, kas ECPAK 7. protokola 4. panta 1. punktā ir paredzēts kā obligātais standarts. Šāda situācija nebūtu saderīga ar vienveidīguma principu. Kā es turpmāk izklāstīšu (139), problēmas attiecībā uz trešām valstīm, kuras Tiesa līdz šim ir atrisinājusi, izmantojot tiesiski aizsargātu interešu vienotības kritēriju, var atbilstīgi ņemt vērā arī citā veidā – faktu identiskuma izvērtējuma kontekstā.

124. Līdz ar to jāsecina, ka, nosakot idem attiecīgā ne bis in idem principa izpratnē, ir jāņem vērā tikai nodarījuma identiskums, ko saprot kā konkrētu apstākļu, kas savstarpēji nedalāmi saistīti, kopuma esamību. Tātad, citiem vārdiem sakot, tiem jābūt tiem pašiem vai lielā mērā tiem pašiem faktiem.

c)      Piemērošana šai lietai: idem neesamība

125. Attiecinot tikko raksturoto idem jēdziena interpretāciju uz šo lietu, tas nozīmē, ka jāizvērtē, vai Komisijas lēmums (140) un Čehijas konkurences iestādes lēmums (141) attiecas uz vienu un to pašu nodarījumu, t.i., tiem pašiem vai lielā mērā tiem pašiem faktiem.

i)      Teritorija un laikposms, kuros aizliegtā vienošanās nodara vai var nodarīt kaitējumu konkurencei, ir būtiski faktu elementi

126. Nodarījuma identiskumu vienmēr iespējams apstiprināt jau tad, ja divi konkurences iestāžu lēmumi attiecas uz vienu un to pašu aizliegto vienošanos. Šķiet, ka iesniedzējtiesa un daži lietas dalībnieki uzskata par pareizu šo ļoti plašo idem jēdziena interpretāciju.

127. Tomēr līdz ar to netiktu ņemtas vērā īpatnības, kas vispārīgi raksturo pārkāpumus konkurences tiesību jomā, it īpaši aizliegtās vienošanās.

128. Aizliegtās vienošanās tieši tādēļ ir aizliegtas un tiek sodītas, ka tās nodara kaitējumu konkurencei vai katrā ziņā var nelabvēlīgi ietekmēt konkurenci. Izsakoties EKL 81. panta 1. punkta (LESD 101. panta 1. punkts) vārdiem: konkurences iestādes piemēro sodus uzņēmumiem, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, jo to darbības mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci.

129. To, vai konkrētā gadījumā bija mērķis vai sekas nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, nevar novērtēt abstrakti, bet gan tas vienmēr jāizvērtē, ņemot vērā konkrēto laikposmu un konkrēto teritoriju (142), jo atbilstoši EKL 81. pantam (LESD 101. pants) sodāmā darbība izpaužas nevis pašā aizliegtā vienošanās, bet gan tās īstenošanā (143). Īstenojot darbību, tiek ietekmēta konkurences struktūra, kas galu galā var kaitēt patērētājiem attiecīgajā teritorijā attiecīgajā laikā.

130. Tātad ar nodarījumu, kuram tad ir piemērojams ne bis in idem princips, aizliegtas vienošanās kontekstā nenoliedzami vienmēr ir saistīts laikposms un teritorija, kurā aizliegtā vienošanās ir nodarījusi kaitējumu konkurencei (t.s. konkurences ierobežojums “ar sekām”) vai varēja nodarīt kaitējumu (t.s. konkurences ierobežojums “ar mērķi”). Tam nav nekā kopīga ar tiesiski aizsargātām interesēm vai faktu juridisko kvalifikāciju, gluži pretēji, aizliegtās vienošanās faktiskās un iespējamās sekas ir neatņemams faktu elements, kuru dēļ konkurences iestāde sauc pie atbildības uzņēmumus, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, bet otro reizi tos vairs nedrīkst saukt pie atbildības (ne bis in idem) (144).

131. Savienības tiesībās noteiktais dubultās sodīšanas aizliegums (ne bis in idem princips) nepieļauj, ka Eiropas Ekonomikas zonā vairākas konkurences iestādes vai tiesas attiecībā uz vienu un to pašu teritoriju un vienu un to pašu laikposmu uzliek sodu par kaitējumu, ko konkurencei ir nodarījusi viena un tā pati aizliegtā vienošanās (145). Turpretī ne bis in idem princips nekādā gadījumā neaizliedz EEZ ietvaros vairākām konkurences iestādēm vai tiesām piemērot sodus par konkurences ierobežojumiem – ar mērķi vai ar sekām –, ko viena un tā pati aizliegtā vienošanās ir radījusi dažādās teritorijās vai dažādos laikposmos.

132. Vēl jo mazāk Savienības tiesībās noteiktais ne bis in idem princips kavē sodīt starptautiska mēroga aizliegtu vienošanos, no vienas puses, iestādēm EEZ ietvaros un, no otras puses, trešo valstu iestādēm to attiecīgajās teritorijās (146). Par to liecina arī Pamattiesību hartas 50. panta formulējums, kas atsaucas uz attaisnojošu vai notiesājošu galīgu pirmo spriedumu “Savienībā”.

133. Ne bis in idem principam jānovērš, ka uzņēmumi tiek vairākkārt saukti pie atbildības un, iespējams, vairākkārt sodīti par slepenās norunas – ar mērķi vai ar sekām – nodarīto kaitējumu konkurencei. Tas nedrīkst radīt situāciju, ka šādas norunas dēļ konkurencei nodarītais kaitējums attiecībā uz konkrētu teritoriju par konkrētu laikposmu paliek nesodīts.

134. Ņemot vērā iepriekš minēto, arī šajā lietā dubultās sodīšanas aizliegumu var piemērot tikai tad, ja un ciktāl Komisijas lēmums un Čehijas konkurences iestādes lēmums attiecas uz vienām un tām pašām teritorijām un vieniem un tiem pašiem laikposmiem. Lai uzskatītu, ka idem pastāv, nepietiek tikai ar apstākli, ka runa ir par vienu vienīgu starptautiska (“pasaules”) mēroga aizliegtu vienošanos, kas turpināja darboties ilgākā laikposmā.

ii)    Komisijas lēmums un Čehijas konkurences iestādes lēmums neattiecas uz vienām un tām pašām aizliegtās vienošanās sekām

135. Tas, vai divu konkurences iestāžu lēmumi attiecas uz vieniem un tiem pašiem vai lielā mērā vieniem un tiem pašiem faktiem tādējādi, ka tie skar vienu un to pašu nodarījumu, principā ir jautājums par faktu izvērtējumu, kas prejudiciāla nolēmuma procedūrā neietilpst Tiesas kompetencē, bet gan ir iesniedzējtiesas kompetencē (147).

136. Tomēr šajā lietā jāņem vērā, ka viens no minētajiem lēmumiem ir Eiropas Komisijas tiesību akts EKL 249. panta 4. punkta (tagad – LESD 288. panta ceturtā daļa) izpratnē, t.i., Savienības iestādes izdots akts. Šāda akta interpretācija ietilpst Tiesas primārajā kompetencē prejudiciāla nolēmuma procedūrā (LESD 267. panta pirmās daļas b) apakšpunkts). Tātad Tiesa var sniegt iesniedzējtiesai skaidrojumu par Komisijas 2007. gada 24. janvāra lēmuma par naudas soda piemērošanu piemērojamību. Ņemot vērā tās uzdevumu sniegt valsts tiesai jebkādas lietderīgas norādes, kas tai atvieglo pieņemt lēmumu pamata lietā (148), Tiesai šī iespēja būtu jāizmanto.

137. Diemžēl ne 2007. gada 24. janvāra lēmuma rezolutīvajā daļā, ne arī tā apsvērumos nav skaidri precizēts, vai uzliktie naudas sodi ir sods par iespējamiem konkurences ierobežojumiem – ar mērķi vai ar sekām – Čehijas Republikas teritorijā pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai, t.i., pirms 2004. gada 1. maija (149). Tātad precīzas teritorijas aprises, uz ko attiecas Komisijas lēmums un tajā noteiktie naudas sodi, ir jānoskaidro, izmantojot interpretāciju.

138. Iesniedzējtiesa un prasītāji pamata lietā uzskata, ka Komisijas lēmums attiecoties uz Čehijas Republikas teritoriju gan par laikposmu pirms, gan pēc 2004. gada 1. maija. Par norādi, kas to apliecina, tie it īpaši uzskata apstākli, ka Komisija runā par pasaules mēroga aizliegtu vienošanos un nav skaidri izslēgusi Čehijas Republikas teritoriju no sava lēmuma piemērošanas jomas.

139. Tomēr Komisijas lēmumu var interpretēt arī citādāk. Tam par labu liecina vispirms jau apstāklis, ka pamatojumā nevienā vietā nav skaidras norādes, ka lēmums faktiski attiecas arī uz iespējamo kaitējumu, ko aizliegtā vienošanās ir nodarījusi konkurencei Čehijas Republikas teritorijā laikposmā pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai. Gluži pretēji, Komisija vairākās vietās atsaucas tieši uz aizliegtās vienošanās radītajām sekām Eiropas Kopienā un EEZ (150), turklāt dažviet ir izmantota skaidra atsauce uz Kopienas “toreizējām dalībvalstīm” un EEZ līguma “toreizējām līgumslēdzējām valstīm” (151).

140. Ja Komisijas lēmumā ir runa par pasaules mēroga aizliegtu vienošanos, to var interpretēt kā aizliegtās vienošanās darbības veida skaidrojumu un tas obligāti neatklāj, par kādu kaitējumu, ko konkurencei ir nodarījusi aizliegtā vienošanās, Komisija ir piemērojusi sodu, uzliekot naudas sodus. Ciktāl Komisija turklāt vēl ir atsaukusies uz aizliegtās vienošanās dalībnieku apgrozījumu pasaulē (152), tās mērķis bija salīdzināt attiecīgo uzņēmumu apjomus, lai ņemtu vērā reālo minēto uzņēmumu spēju nodarīt nozīmīgu kaitējumu gāzes izolācijas slēgiekārtu tirgum EEZ (153).

141. Arī tas, kā tika aprēķināti naudas sodi, liecina, ka Komisija savā lēmumā vēl nav iekļāvusi dalībvalstis, kas Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gada 1. maijā, jo par pamatu naudas sodu aprēķināšanai tika ņemti aizliegtās vienošanās dalībnieku apgrozījumi EEZ 2003. gadā, tātad dati par gadu pirms Austrumeiropas valstu pievienošanās Eiropas Savienībai (154).

142. Par labu tādai Komisijas lēmuma interpretācijai, ka tas attiecas tikai uz kaitējumu, ko aizliegtā vienošanās ir nodarījusi konkurencei EEZ ietvaros, turklāt liecina vēl viens svarīgs iemesls, proti, Savienības iestāžu izdoto aktu piemērošanas joma nevar būt plašāka nekā to tiesiskais pamats (155). Kā jau iepriekš minēts, EKL 81. pants Čehijas Republikas teritorijā nebija piemērojams laikposmā pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai un Komisija pirms 2004. gada 1. maija attiecīgajā teritorijā nedrīkstēja piemērot savas suverēnās tiesības (156). Ja Komisija tomēr būtu pieņēmusi lēmumu, kurā uzņēmumiem ir piemērots naudas sods attiecībā uz Čehijas Republikas teritoriju par laikposmu pirms 2004. gada 1. maija, šādā gadījumā Komisija būtu pārsniegusi savas kompetences robežas.

143. Atbilstoši pastāvīgai judikatūrai Savienības akts, cik vien tas iespējams, ir jāinterpretē tādā veidā, lai netiktu apdraudēta tā spēkā esamība (157). Ja Savienības sekundāro tiesību aktu var interpretēt dažādi, priekšroka ir dodama tādai interpretācijai, kas šo tiesību aktu padara atbilstošu Līgumiem, nevis tādai, kura noved pie secinājuma, ka tiesību akts nav saderīgs ar Līgumiem (158).

144. Tātad, piemērojot šos principus, Komisijas 2007. gada 24. janvāra lēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka naudas sodi, kas uzlikti ar šo lēmumu, nav paredzēti, lai sodītu par konkurences pārkāpumiem Čehijas Republikas teritorijā pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai.

145. Līdz ar to jāsecina, ka Komisijas lēmums neattiecas uz kaitējumu – ar mērķi vai ar sekām –, ko attiecīgā aizliegtā vienošanās ir nodarījusi konkurencei Čehijas Republikas teritorijā laikposmā pirms 2004. gada 1. maija, turpretī atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai informācijai naudas sodi ar Čehijas konkurences iestādes lēmumu ir uzlikti tikai attiecībā uz šo teritoriju un par attiecīgo laikposmu. Tādējādi abu lēmumu priekšmets gan ir pārkāpumi, kas saistīti ar vienu un to pašu starptautiska mēroga aizliegtu vienošanos, tomēr to pamatā ir atšķirīgi fakti (159).

146. Tātad kopumā jāsecina, ka Komisijas lēmums un Čehijas konkurences iestādes lēmums neattiecas uz vienu un to pašu nodarījumu, līdz ar to Čehijas konkurences iestāde, pieņemot lēmumu, nav pārkāpusi dubultās sodīšanas aizliegumu (ne bis in idem principu).

3)      Starpsecinājumi

147. Kopumā jākonstatē, ka Savienības tiesībās noteiktais ne bis in idem princips nekavē piemērot sodus uzņēmumiem, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, kurus attiecīgās dalībvalsts konkurences iestāde piemēro par kaitējumu, ko aizliegtā vienošanās ir nodarījusi konkurencei šīs dalībvalsts teritorijā pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai, ja un ciktāl naudas sodi, kurus Eiropas Komisija pirms tam ir piemērojusi tiem pašiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, netika uzlikti tieši par šo kaitējumu.

VI – Secinājumi

148. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:

1)      dalībvalstī, kas Eiropas Savienībai ir pievienojusies 2004. gada 1. maijā, EKL 81. pants un Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punkts nav piemērojami attiecībā uz laikposmiem pirms šā pievienošanās datuma, pat ne tad, ja ir jāizmeklē starptautiska mēroga aizliegta vienošanās, kas ir atsevišķs un ilgstošs pārkāpums un kas varēja radīt ietekmi uz attiecīgās dalībvalsts teritoriju gan pirms, gan pēc pievienošanās datuma;

2)      ja Komisija attiecībā uz šādu aizliegto vienošanos uzsāk lietas izskatīšanu, lai pieņemtu lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 III nodaļu, šādā gadījumā attiecīgās dalībvalsts konkurences iestāde atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktam saistībā ar 3. panta 1. punktu netiek atbrīvota no tās kompetences sodīt par kaitējumu, ko aizliegtā vienošanās ir nodarījusi konkurencei šīs dalībvalsts teritorijā laikposmā pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai, piemērojot valsts konkurences tiesību normas;

3)      Savienības tiesībās noteiktais ne bis in idem princips nekavē piemērot sodus uzņēmumiem, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, kurus attiecīgās dalībvalsts konkurences iestāde piemēro par kaitējumu, ko aizliegtā vienošanās ir nodarījusi konkurencei šīs dalībvalsts teritorijā pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai, ja un ciktāl naudas sodi, kurus Eiropas Komisija pirms tam ir piemērojusi tiem pašiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, netika uzlikti tieši par šo kaitējumu.

1 –      Oriģinālvaloda – vācu.

2 –      Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.). Kā izriet no šīs regulas 45. panta 2. punkta, to piemēro no 2004. gada 1. maija.

3 –      1969. gada 13. februāra spriedums lietā 14/68 Walt Wilhelm u.c. (Recueil, 1. lpp.).

4 –      Úřad pro ochranu hospodářské soutěže.

5 –      Akts par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.).

6 –      Līgums par Eiropas Ekonomikas zonu (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”, OV 1994, L 1, 3. lpp.).

7 –      Eiropas Pamattiesību harta svinīgi tika pasludināta 2000. gada 7. decembrī Nicā (OV C 364, 1. lpp.) un vēlreiz 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā (OV C 303, 1. lpp., un OV 2010, C 83, 389. lpp.).

8 –      OV 2004, C 101, 43. lpp.

9 –      Pievienošanās līguma 2. panta 2. punkts (Līgums starp Beļģijas Karalisti, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Portugāles Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (Eiropas Savienības dalībvalstīm) un Čehijas Republiku, Igaunijas Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Polijas Republiku, Slovēnijas Republiku [un] Slovākijas Republiku par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (OV 2003, L 236, 17. lpp.)).

10 –      Zákon č. 63/1991 Sb., o ochraně hospodářské soutěže.

11 –      Zákon č. 143/2001 Sb., o ochraně hospodářské soutěže.

12 –      Gāzes izolācijas slēgiekārtas tiek izmantotas, lai kontrolētu enerģijas plūsmu elektriskajos tīklos. Tā ir smaga elektriska iekārta, kas tiek izmantota kā galvenā sastāvdaļa ekspluatācijai gatavās elektriskajās apakšstacijās un veido apmēram 30–60 % no šo apakšstaciju kopējām izmaksām. Slēgiekārtas funkcija ir aizsargāt transformatoru no pārslodzes un/vai izolēt shēmu un transformatoru, kurā ir defekts. Slēgiekārtas var izmantot gāzes izolāciju, gaisa izolāciju vai hibrīdizolāciju, ja tajās tiek kombinētas divas iepriekš minētās tehnoloģijas.

13 –      Čehijas konkurences iestāde nebija vienīgā, kas izskatīja šo lietu. Daži lietas dalībnieki Tiesā norādīja, ka arī Slovākijas konkurences iestāde ir vērsusies pret attiecīgo aizliegto vienošanos (2007. gada 27. decembra Lēmums 2007/KH/1/1/109 un 2009. gada 14. augusta Lēmums 2009/KH/R/2/035), kuras dēļ arī Bratislavas apgabaltiesā (Krajský soud Bratislava) ir uzsākta tiesvedība (lieta Nr. 4 S 232/09).

14 –      Skat. Komisijas lēmuma ievaddaļas ceturto ievilkumu.

15 –      Pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu 2004. gada 3. martā iesniedza Šveices uzņēmums ABB.

16 –      Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju pārbaudes 2004. gada 11. un 12. maijā tika veiktas uzņēmumos AREVA, Siemens, VA Tech un Hitachi (skat. Komisijas lēmuma 90. apsvērumu).

17 –      Komisijas 2007. gada 24. janvāra lēmums par procedūru saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas), izziņots ar dokumenta numuru C(2006) 6762, galīgā redakcija, kopsavilkums publicēts OV 2008, C 5, 7. lpp.; pilna šā lēmuma teksta nekonfidenciāla versija ir pieejama tikai angļu valodā tīmekļa vietnē < http://ec.europa.eu/competition/antitrust/cases/index.html >.

18 –      Komisija runā par “single and continuous infringement” (Komisijas lēmuma 270. un 299. apsvērums); turklāt konstatētais EEZ 53. panta pārkāpums attiecas tikai uz laikposmu no 1994. gada 1. janvāra, dienas, kad stājās spēkā EEZ līgums (skat. Komisijas lēmuma 2. un 322. apsvērumu).

19 –      Komisijas lēmuma 3., 218. un 248. apsvērums.

20 –      Savā lēmumā Komisija atklāja, ka ir bijusi vienošanās par to, ka Japānas uzņēmumi nepārdos ražojumus Eiropā un Eiropas uzņēmumi nepārdos savus ražojumus Japānā.

21 –      Tas ir ABBLtd.

22 –      Šajā ziņā skat. arī Komisijas 2007. gada 24. janvāra paziņojumu presei IP/07/80.

23 –      Vācijas uzņēmuma Siemens AG prasību atcelt Komisijas lēmumu Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja ar 2011. gada 3. marta spriedumu lietā T‑110/07 Siemens/Komisija (Krājums, II‑477. lpp.). Siemens AG Österreich u.c. celtās prasības atcelt tiesību aktu tika apmierinātas minimāli, un tas attiecās uz konstatētā pārkāpuma ilgumu un naudas sodu apmēru; skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 3. marta spriedumu apvienotajās lietās no T‑122/07 līdz T‑124/07 Siemens u.c./Komisija (Krājums, II‑793. lpp.). Arī AREVA u.c. celtās prasības atcelt tiesību aktu tika apmierinātas tikai daļēji un tā rezultātā tika samazināti uzliktie naudas sodi; skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 3. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑117/07 un T‑121/07 AREVA u.c./Komisija (Krājums, II‑633. lpp.). Par visiem iepriekš minētajiem spriedumiem Tiesā pašlaik ir iesniegtas apelācijas sūdzības, skat. lietas C‑231/11 P Komisija/Siemens u.c., C‑232/11 P Siemens Transmission & Distribution/Komisija, C‑233/11 P Siemens Transmission & Distribution/Komisija, C‑239/11 P Siemens/Komisija, C‑247/11 P Areva u.c./Komisija un C‑253/11 P Alstom u.c./Komisija. Dažas no pārējām prasībām atcelt tiesību aktu, kas šīs prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ietvaros notikušās tiesas sēdes laikā vēl tika izskatītas pirmajā instancē Vispārējā tiesā, tika noraidītas un dažas – apmierinātas; skat. lietu T‑112/07 Hitachi u.c./Komisija (Krājums, II‑3871. lpp.), lietu T‑113/07 Toshiba/Komisija (Krājums, II‑3989. lpp.), lietu T‑132/07 Fuji Electric/Komisija (Krājums, II‑4091. lpp.) un lietu T‑133/07 Mitsubishi Electric/Komisija (Krājums, II‑4219. lpp.).

24 –      Lieta Nr. S 222/06‑3113/2007/710.

25 –      Lieta Nr. R 059‑070, 075‑078/2007/01‑08115/2007/310.

26 –      Par laikposmu līdz 2001. gada 30. jūnijam tika konstatēts Likuma Nr. 63/1991 3. panta 1. punkta pārkāpums, par laikposmu no 1991. gada 1. jūlija līdz 2004. gada 3. martam tika konstatēts Likuma Nr. 143/2001 3. panta 1. punkta pārkāpums.

27 –      Tas atkal ir ABB Ltd.

28 –      Lielākais individuālais naudas sods bija CZK 107 248 000.

29 –      Krajský soud v Brně.

30 –      Lietas Nr. 62 Ca 22/2007‑489.

31 –      Nejvyšší správní soud.

32 –      Spriedums minēts 3. zemsvītras piezīmē.

33 –      Lieta Nr. Afs 93/2008‑920.

34 –      Likuma Nr. 150/2002 par Administratīvā procesa kodeksu 110. panta 3. punkts (Zákon č. 150/2002 Sb., Soudní Řád Správní).

35 –      Lieta Nr. 62 Ca 22/2007 124.

36 –      Sabiedrības Fuji Electric Holdings Co. un Fuji Electric Systems Co. Ltd. iesniedza kopīgus rakstveida un mutvārdu apsvērumus.

37 –      Sabiedrības Hitachi Ltd., Hitachi Europe Ltd. un Japan AE Power Systems Corporation iesniedza kopīgus rakstveida un mutvārdu apsvērumus.

38 –      Procesuālo rakstu iesniedza tikai Vācijas sabiedrība Siemens AG; tiesas sēdē tā tika pārstāvēta kopā ar Siemens Transmission & Distribution SA un Nuova Magrini Galileo SA.

39 –      Angļu valodā – European Competition Network (“ECN”).

40 –      2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑302/04 Ynos (Krājums, I‑371. lpp., 35.–37. punkts); tādā pašā nozīmē jaunākais 2011. gada 11. maija rīkojums lietā C‑32/10 Semerdzhiev (25. punkts).

41 –      Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 30. punktu.

42 –      2010. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑173/09 Elchinov (Krājums, I‑8889. lpp., it īpaši 24., 25., 27., 30. un 32. punkts).

43 –      Parakstīts 1997. gada 2. oktobrī un stājies spēkā 1999. gada 1. maijā.

44 –      Iesniedzējtiesa un daži lietas dalībnieki jau šā pirmā prejudiciālā jautājuma kontekstā ir pauduši savu viedokli par Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu, kā arī par ne bis in idem principu. Tomēr es neuzskatu par vajadzīgu šeit analizēt abus minētos aspektus, tādēļ šajā brīdī es tikai atsaukšos uz saviem apsvērumiem par otro prejudiciālo jautājumu (skat. tālāk šo secinājumu 69.–147. punktu).

45 –      Pārkāpums kā atsevišķs un ilgstošs ir kvalificēts gan Komisijas lēmumā, gan Čehijas konkurences iestādes lēmumā. Ciktāl Čehijas Augstākā administratīvā tiesa uzskata, ka ir notikuši divi atsevišķi konkurences noteikumu pārkāpumi, atkarībā no tā, vai runa ir par laikposmu pirms vai pēc 2004. gada 1. maija, tas varētu būt tikai viena faktiska notikuma atšķirīgs juridiskais vērtējums.

46 –      Šādā nozīmē skat. 1982. gada 10. februāra spriedumu lietā 21/81 Bout (Recueil, 381. lpp., 13. punkts), 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑120/08 Bayerischer Brauerbund (Krājums, I‑13393. lpp., 40. un 41. punkts) un 2011. gada 24. marta spriedumu lietā C‑369/09 P ISD Polska u.c. (Krājums, I‑2011. lpp., 98. punkts).

47 –      1981. gada 12. novembra spriedums apvienotajās lietās no 212/80 līdz 217/80 Meridionale Industria Salumi u.c. (“Salumi”, Recueil, 2735. lpp., 9. punkts), 1999. gada 7. septembra spriedums lietā C‑61/98 De Haan (Recueil, I‑5003. lpp., 13. punkts) un 2008. gada 14. februāra spriedums lietā C‑450/06 Varec (Krājums, I‑581. lpp., 27. punkts).

48 –      Par Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkta kā procesuāla noteikuma kvalifikāciju skat. tālāk šo secinājumu 73. punktu.

49 –      Spriedums lietā Bayerischer Brauerbund (minēts 46. zemsvītras piezīmē, 41. punkts).

50 –      1973. gada 5. decembra spriedums lietā 143/73 SOPAD (Recueil, 1433. lpp., 8. punkts), 2002. gada 29. janvāra spriedums lietā C‑162/00 Pokrzeptowicz-Meyer (Recueil, I‑1049. lpp., 50. punkts), 2010. gada 6. jūlija spriedums lietā C‑428/08 Monsanto Technology (Krājums, I‑6765. lpp., 66. punkts) un spriedums lietā Bayerischer Brauerbund (minēts 46. zemsvītras piezīmē, 41. punkts).

51 –      Ir pietiekami, ja aizliegtā vienošanās var nodarīt kaitējumu konkurencei (2009. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑8/08 T‑Mobile Netherlands u.c., Krājums, I‑4529. lpp., 38., 39. un 43. punkts; tādā pašā izpratnē skat. 2008. gada 20. novembra spriedumu lietā C‑209/07 Beef Industry Development Society un Barry Brothers, Krājums, I‑8637. lpp., it īpaši 16. un 17. punkts, un 2009. gada 6. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P GlaxoSmithKline Services/Komisija, Krājums, I‑9291. lpp., 55. un 63. punkts).

52 –      Šādā nozīmē skat. jau 1971. gada 18. februāra spriedumu lietā 40/70 Sirena (Recueil, 69. lpp., 12. punkts) attiecībā uz EEK līguma 85. pantu.

53 –      Spriedumi lietā Bout (minēta 46. zemsvītras piezīmē, 13. punkts), apvienotajās lietās Salumi (minētas 47. zemsvītras piezīmē, 9. punkts), lietā Pokrzeptowicz-Meyer (minēta 50. zemsvītras piezīmē, 49. punkts), lietā Bayerischer Brauerbund (minēta 46. zemsvītras piezīmē, 40. punkts) un lietā ISD Polska u.c. (minēta 46. zemsvītras piezīmē, 98. punkts).

54 –      Šajā ziņā kā jaunākos skat. manus 2011. gada 14. aprīļa secinājumus abās lietās Solvay/Komisija (C‑109/10 P, Krājums, I‑10329. lpp., 329. punkts, un C‑110/10 P, Krājums, I‑10439. lpp., 170. punkts), un tajās attiecīgi minēto judikatūru.

55 –      Tam savā procesuālajā rakstā piekrīt arī Hitachi.

56 –      Likuma par konkurences aizsardzību 3. panta 1. un 2. punkts, vispirms Likuma Nr. 63/1991 Sb. redakcijā un pēc tam Likuma Nr. 143/2001 Sb. redakcijā.

57 –      Eiropas Līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Čehijas Republiku, no otras puses (OV 1994, L 360, 2. lpp.), parakstīts 1993. gada 4. oktobrī Luksemburgā un stājies spēkā 1995. gada 1. februārī.

58 –      Kā izriet no Regulas Nr. 1/2003 45. panta 2. punkta, to piemēro no 2004. gada 1. maija.

59 –      Spriedums lietā Walt Wilhelm (minēts 3. zemsvītras piezīmē, 4. un 6. punkts).

60 –      2005. gada 3. maija spriedums apvienotajās lietās C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02 Berlusconi u.c. (Krājums, I‑3565. lpp., 68. un 69. punkts), 2008. gada 11. marta spriedums lietā C‑420/06 Jager (Krājums, I‑1315. lpp., 59. punkts) un 2011. gada 28. aprīļa spriedums lietā C‑61/11 PPU El Dridi (Krājums, I‑3015. lpp., 61. punkts).

61 –      Protams, šajā ziņā būtu jāņem vērā Savienības tiesību vispārējie principi, it īpaši samērīguma princips.

62 –      Šajā ziņā skat. manus 2004. gada 14. oktobra secinājumus apvienotajās lietās Berlusconi u.c. (minētas 60. zemsvītras piezīmē, 159. un 160. punkts).

63 –      Šajā ziņā skat. manus secinājumus apvienotajās lietās Berlusconi u.c. (minētas 60. zemsvītras piezīmē, 161. punkts).

64 –      Šajā ziņā skat. tālāk šo secinājumu 69.–147. punktu.

65 –      1989. gada 17. oktobra spriedums apvienotajās lietās no 97/87 līdz 99/87 Dow Chemical Ibérica u.c./Komisija (“Dow Chemical Ibérica”, Recueil, 3165. lpp., it īpaši 62. un 63. punkts).

66 –      Skat. šo secinājumu 42. un 44. punktu.

67 –      Savos 1989. gada 21. februāra secinājumos apvienotajās lietās 46/87 un 227/88 Hoechst/Komisija (1989. gada 21. septembra spriedums, Recueil, 2859., 2875. lpp.), kas līdzinās apvienotajām lietām Dow Chemical Ibérica, ģenerāladvokāts Mišo [Mischo] uzsver, ka prasītāji apvienotajās lietās Dow Chemical Ibérica neapšauba Komisijas tiesības piemērot sodu par to rīcību laikā līdz pievienošanās brīdim tiktāl, ciktāl šī rīcība ir nodarījusi vai vēl nodara kaitējumu konkurencei kopējā tirgū (213. punkts). Turklāt ģenerāladvokāts norāda, ka pārbaudēm, kuras Komisija Spānijas uzņēmumos veic pēc Spānijas pievienošanās Eiropas Savienībai, ir arī mērķis iegūt pierādījumus pret citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem (215. punkts). Ģenerāladvokāts piebilst, ka pārbaudes, protams, var attiekties tikai uz situācijām, kas norisinājušās pagātnē, pat ja attiecīgā rīcība varbūt vēl turpinās tagadnē (216. punkts).

68 –      Ģenerāladvokāta Hēlhuda 2006. gada 29. jūnija secinājumi lietā C‑238/05 Asnef-Equifax un Administración del Estado (2006. gada 23. novembra spriedums, Krājums, I‑11125. lpp., 28. un 29. punkts).

69 –      Skat. šo secinājumu 42. un 44. punktu.

70 –      Ģenerāladvokāts Hēlhuds savu secinājumu (minēti 68. zemsvītras piezīmē) 29. punktā uzsver, ka Regulas Nr. 1/2003 3. pantā ir “[regulēta] tagadējā situācija”. Kas attiecas uz sekām nākotnē, ģenerāladvokāts norāda, ka lēmums, kas tiks pieņemts (ievērojot Regulas Nr. 1/2003 3. pantu), “ietekmēs Piedāvātās datu bāzes darbību”.

71 –      1996. gada 26. septembra spriedums lietā C‑43/95 Data Delecta un Forsberg (Recueil, I‑4661. lpp.), 1997. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑122/96 Saldanha un MTS (Recueil, I‑5325. lpp., 14. punkts), 1999. gada 1. jūnija spriedums lietā C‑302/97 Konle (Recueil, I‑3099. lpp.), 1999. gada 7. septembra spriedums lietā C‑355/97 Beck un Bergdorf (Recueil, I‑4977. lpp.), 2000. gada 30. novembra spriedums lietā C‑195/98 Österreichischer Gewerkschaftsbund (Recueil, I‑10497. lpp., 55. punkts) un 2001. gada 11. janvāra spriedums lietā C‑464/98 Stefan (Recueil, I‑173. lpp., 21. punkts).

72 –      Spriedums lietā Saldanha un MTS (minēts 71. zemsvītras piezīmē, 14. punkts, izcēlumi tikai šeit); tādā pašā nozīmē nesen pasludinātais 2011. gada 12. maija spriedums lietā C‑391/09 Runevič-Vardyn un Wardyn (Krājums, I‑3787. lpp., 53. punkts) par Eiropas Savienības pilsoņu nediskriminēšanas principu; līdzīgs pirms tam ir jau spriedums lietā Stefan (minēts 71. zemsvītras piezīmē), atbilstoši kuram EK līguma 73.b pants (tagad – LESD 63. pants) Austrijā nebija piemērojams pirms pievienošanās datuma (22. punkts), un šī tiesību norma nevar atjaunot jau spēkā neesošu darījumu (25. punkts).

73 –      OV 2003, L 236, 344. lpp.

74 –      Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 42. punktu.

75 –      2004. gada 1. maijs ir ne vien datums, kad Eiropas Savienībai pievienojās Čehijas Republika un pārējās deviņas dalībvalstis, bet arī diena, no kuras, kā izriet no Regulas Nr. 1/2003 45. panta 2. punkta, to piemēro.

76 –      Šādas lietas saskaņā ar regulas III nodaļu it īpaši ir tās, kas saistītas ar EKL 81. un 82. panta vai attiecīgi LESD 101. un 102. panta pārkāpuma atklāšanu un izbeigšanu (Regulas Nr. 1/2003 7. pants), kuras noslēdzot var tikt uzlikti naudas sodi (Regulas Nr. 1/2003 23. pants).

77 –      Regulas Nr. 1/2003 preambulas 17. apsvēruma pirmais teikums.

78 –      Lai uzsāktu lietas izskatīšanu, ir vajadzīgs Komisijas pieņemts tiesību akts, kas pauž Komisijas gribu pieņemt lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 III nodaļu (šādā izpratnē – par agrāko juridisko situāciju – 1973. gada 6. februāra spriedums lietā 48/72 Brasserie de Haecht, Recueil, 77. lpp., 16. punkts). Šajā lietā tiesību akts tika pieņemts 2006. gada 20. aprīlī (skat. iepriekš šo secinājumu 19. punktu). Pretēji dažu lietas dalībnieku viedoklim, agrāk īstenotie izmeklēšanas pasākumi nav pielīdzināmi oficiālai lietas uzsākšanai.

79 –      Saskaņā ar Komisijas paziņojuma 51. punktu valsts konkurences iestādes tiek atbrīvotas no to kompetences piemērot EKL 81. un 82. pantu, kas nozīmē, ka valsts iestādes vairs nevar rīkoties, balstoties uz to pašu juridisko pamatu. Komisijas paziņojuma 53. punktā ir piebilde, ka valsts konkurences iestādes pēc tam, kad Komisija ir uzsākusi lietas izskatīšanu, vairs nevar pašas uzsākt izskatīt lietu saistībā ar EKL 81. un 82. panta piemērošanu.

80 –      Šajā ziņā skat. pastāvīgo judikatūru, piemēram, 1983. gada 17. novembra spriedumu lietā 292/82 Merck (Recueil, 3781. lpp., 12. punkts), 2009. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/07 un C‑432/07 Sturgeon u.c. (Krājums, I‑10923. lpp., 41. punkts) un 2010. gada 7. oktobra spriedumu lietā C‑162/09 Lassal (Krājums, I‑9217. lpp., 49. punkts).

81 –      2011. gada 3. maija spriedums lietā C‑375/09 Tele 2 Polska (Krājums, I‑3055. lpp., 33. punkts).

82 –      Arī turpmāk piemērojamās valsts konkurences tiesību normas ir minētas Regulas Nr. 1/2003 3. panta 2. un 3. punktā, kas ir sīkāk paskaidrots šīs regulas preambulas 8. un 9. apsvērumā.

83 –      Turpinājumā es raksturošu tikai kopsakaru starp EKL 81. pantu (LESD 101. pants) un atbilstošajiem valsts tiesiskajiem regulējumiem. EKL 82. pants (LESD 102. pants) šīs lietas kontekstā nav atsevišķi jāanalizē.

84 –      Piemēram, ja Komisija noraida trešo personu sūdzību tādēļ, ka Savienība nav ieinteresēta izskatīt attiecīgo lietu, šādā gadījumā valsts konkurences iestādes var sākt izskatīt attiecīgo lietu un piemērot tai EKL 81. vai 82. pantu (tagad – LESD 101. vai 102. pants), kā arī, vajadzības gadījumā, valsts pretmonopola tiesību normas, tomēr tām jāievēro Regulas Nr. 1/2003 3. panta noteikumi.

85 –      Spriedums lietā Walt Wilhelm (minēts 3. zemsvītras piezīmē, 3. punkta pēdējais teikums), 2003. gada 9. septembra spriedums lietā C‑137/00 Milk Marque un National Farmers’ Union (Recueil, I‑7975. lpp., 61. punkts) un 2006. gada 13. jūlija spriedums apvienotajās lietās no C‑295/04 līdz C‑298/04 Manfredi u.c. (Krājums, I‑6619. lpp., 38. punkts).

86 –      Saskaņā ar Komisijas sākotnējo priekšlikumu Regulas Nr. 1/2003 3. pantam bija jābūt formulētam šādi: “Nolīgumiem, uzņēmumu apvienību lēmumiem un saskaņotām darbībām [EKL 81.] panta nozīmē, kā arī dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem [EKL 82.] panta nozīmē, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, piemēro tikai [Savienības] konkurences tiesību aktus, bet nepiemēro dalībvalstu konkurences tiesību aktus” (Priekšlikums COM[2000] 582, galīgā redakcija, OV 2000, C 365 E, 284. lpp.). [Neoficiāls tulkojums]

87 –      Šajā ziņā skat. Regulas Nr. 1/2003 preambulas 9. apsvēruma pirmo teikumu, kurā tiek runāts par “konkurences aizsardzīb[u] tirgū”.

88 –      Spriedums lietā Walt Wilhelm (minēts 3. zemsvītras piezīmē, 3. punkts); skat. turklāt 1980. gada 10. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 253/78 un no 1/79 līdz 3/79 Giry un Guerlain u.c. (Recueil, 2327. lpp., 15. punkts), 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑67/91 Asociación Española de Banca Privada u.c. (Recueil, I‑4785. lpp., 11. punkts), 1998. gada 26. novembra spriedumu lietā C‑7/97 Bronner (Recueil, I‑7791. lpp., 19. punkts), spriedumu lietā Milk Marque un National Farmers’ Union (minēts 85. zemsvītras piezīmē, 61. punkts) un spriedumu apvienotajās lietās Manfredi u.c. (minēts 85. zemsvītras piezīmē, 38. punkts).

89 –      2009. gada 1. oktobra spriedums lietā C‑505/07 Compañía Española de Comercialización de Aceite (Krājums, I‑8963. lpp., 52. punkts).

90 –      Spriedums apvienotajās lietās Manfredi u.c. (minēts 85. zemsvītras piezīmē, 38. punkts), kurā Tiesa no jauna apstiprināja judikatūru lietā Walt Wilhelm, ir pasludināts pēc Regulas Nr. 1/2003 spēkā stāšanās, kaut arī par situāciju, kas norisinājusies pirms šīs reformas. Šķiet, ka ģenerāladvokātam Hēlhudam 2006. gada 19. janvāra secinājumos lietā C‑308/04 P SGLCarbon/Komisija (2006. gada 29. jūnija spriedums, Krājums, I‑5977. lpp., 23. zemsvītras piezīme) ir atšķirīgs viedoklis par judikatūras lietā Walt Wilhelm saglabāšanu; tomēr tā ir tikai garāmejot izteikta piebilde zemsvītras piezīmē, kas nav sīkāk pamatota.

91 –      Komisijas paziņojuma 12. un 14. punktā tiek pausts viedoklis, ka vienu un to pašu gadījumu vienlaikus var izskatīt pat trīs valsts konkurences iestādes.

92 –      Kopš tā laika Eiropas koncentrāciju kontrolē valsts tiesības nevar piemērot, ja tiek piemērotas Savienības tiesības, turklāt Savienības tiesības drīkst piemērot tikai Komisija (dubultās ekskluzivitātes princips); šajā ziņā skat. Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulas (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (“EK Apvienošanās regula”) 21. panta 2. un 3. punktu (OV L 24, 1. lpp.).

93 –      Regulas Nr. 1/2003 preambulas 8., 17. un 22. apsvērums; skat. arī 2010. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑439/08 VEBIC (Krājums, I‑12471. lpp., 19. punkts) un 2011. gada 14. jūnija spriedumu lietā C‑360/09 Pfleiderer (Krājums, I‑5161. lpp., 19. punkts).

94 –      Regulas Nr. 1/2003 preambulas 15. apsvērums, vēl arī 8. apsvēruma pirmais teikums un 17. apsvērums. Skat. arī 2009. gada 11. jūnija spriedumu lietā C‑429/07 X (Krājums, I‑4833. lpp., 20. un 21. punkts) un spriedumu lietā Tele 2 Polska (minēts 81. zemsvītras piezīmē, 26. punkts), kuros arī tiek uzsvērts, ka ar Regulu Nr. 1/2003 vispārējā lojālas sadarbības principa kontekstā ir izveidots sadarbības mehānisms starp Komisiju un valsts konkurences iestādēm, lai dalībvalstīs garantētu konkurences noteikumu saskaņotu piemērošanu.

95 –      Tādējādi Regulas Nr. 1/2003 16. panta 2. punktā tikai tiek kodificēta pirms tam jau pastāvoša judikatūra; skat. 1991. gada 28. februāra spriedumu lietā C‑234/89 Delimitis (Recueil, I‑935. lpp., 47. punkts) un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑418/01 IMS Health (Recueil, I‑5039. lpp., 19. punkts).

96 –      Tiesību noteikuma interpretācijas dēļ nevar tikt mazināta šā noteikuma skaidrā un precīzā formulējuma lietderīgā iedarbība (2006. gada 26. oktobra spriedums lietā C‑199/05 Europäische Gemeinschaft, Krājums, I‑10485. lpp., 42. punkts, un 2007. gada 22. marta spriedums lietā C‑437/04 Komisija/Beļģija, Krājums, I‑2513. lpp., 56. punkta beigas).

97 –      Kā ir paskaidrots Regulas Nr. 1/2003 preambulas 14. apsvērumā, lēmumus saskaņā ar šīs regulas 10. pantu pieņem tikai “izņēmuma gadījumos, ja [Savienības] intereses to pieprasa”.

98 –      Regulas Nr. 1/2003 preambulas 34. apsvērums.

99 –      Skat. Regulas Nr. 1/2003 preambulas 8. un 34. apsvērumu, kā arī papildus tās preambulas 1., 5. un 6. apsvērumu.

100 –      Regulas Nr. 1/2003 preambulas 17. un 22. apsvērums.

101 –      Šajā ziņā skat. jau iepriekš minēto Regulas Nr. 1/2003 16. panta 2. punktu.

102 –      Šajā ziņā skat. manus apsvērumus par pirmo prejudiciālo jautājumu (šo secinājumu 37.–68. punkts).

103 –      Regulas Nr. 1/2003 preambulas 8. apsvērums.

104 –      Regulas Nr. 1/2003 preambulas 9. apsvēruma pirmais teikums (tādā pašā nozīmē arī 25. apsvērums).

105 –      Pastāvīgā judikatūra; skat. 1966. gada 5. maija spriedumu apvienotajās lietās 18/65 un 35/65 Gutmann/Euratom Komisija (Recueil, 154., 178. lpp.), 2002. gada 15. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P LimburgseVinyl Maatschappij u.c./Komisija (“LVM”, Recueil, I‑8375. lpp., 59. punkts) un 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑289/04 P Showa Denko/Komisija (“Showa Denko”, Krājums, I‑5859. lpp., 50. punkts).

106 –      Skat. paskaidrojumus attiecībā uz Pamattiesību hartas 50. pantu (OV 2007, C 303, 17. lpp. [31.]). Savienības tiesībās paredzētā dubultās sodīšanas aizlieguma pārrobežu faktors īpaši skaidri izpaužas Šengenas konvencijas 54. pantā (šajā ziņā daudzo spriedumu vietā skat. 2008. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑297/07 Bourquain (Krājums, I‑9425. lpp.).

107 –      Par kvazi-krimināltiesisko raksturu skat. iepriekš 54. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

108 –      Pastāvīgā judikatūra; skat. spriedumu apvienotajās lietās LVM (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 59. punkts), 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija (“Aalborg Portland”, Recueil, I‑123. lpp., 338.–340. punkts) un spriedumu lietā Showa Denko (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 50. punkts).

109 –      Par Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkta interpretāciju skat. it īpaši ģenerāladvokāta Bota [Bot] 2011. gada 5. aprīļa secinājumus tiesvedībā, kas uzsākta lietā C‑108/10 Scattolon (Krājums, I‑7491. lpp., 116.–120. punkts).

110 –      Skat. šo secinājumu 42. un 44. punktu.

111 –      Regulas Nr. 1/2003 preambulas 15. apsvērums.

112 –      Šajā ziņā skat., piemēram, Zaļo grāmatu par jurisdikcijas kolīzijām un non bis in idem principu kriminālprocesā, ko Komisija iesniedza 2005. gada 23. decembrī (COM[2005] 696, galīgā redakcija), tajā it īpaši ievadpiezīmes 1. nodaļā (“Ievads”).

113 –      Tikai kopš Lisabonas līguma spēkā stāšanās 2009. gada 1. decembrī Pamattiesību hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem (LES 6. panta 1. punkta 1. apakšpunkts).

114 –      Skat. daudzo spriedumu vietā 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C‑432/05 Unibet (Krājums, I‑2271. lpp., 37. punkts) un 2006. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑540/03 Parlaments/Padome (Krājums, I‑5769. lpp., 38. punkts), kā arī manus 2005. gada 8. septembra secinājumus lietā C‑540/03 Parlaments/Padome (108. punkts) un 2010. gada 29. aprīļa secinājumus lietā C‑550/07 P Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c. (2010. gada 14. septembra spriedums, Krājums, I‑8301. lpp., 36. zemsvītras piezīme).

115 –      Regulas Nr. 1/2003 preambulas 37. apsvērums.

116 –      Šādā nozīmē 2006. gada 9. marta spriedums lietā C‑436/04 Van Esbroeck (Krājums, I‑2333. lpp., 21.–24. punkts).

117 –      Spriedums apvienotajās lietās LVM (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 59. punkts).

118 –      Spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 108. zemsvītras piezīmē, 338. punkts).

119 –      Spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland (minēts 108. zemsvītras piezīmē, 338. punkts).

120 –      Spriedums lietā Showa Denko (minēts 105. zemsvītras piezīmē, it īpaši 52.–56. punkts), 2006. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑308/04 P SGL Carbon/Komisija (Krājums, I‑5977. lpp., 28.–32. punkts) un 2007. gada 10. maija spriedums lietā C‑328/05 P SGL Carbon/Komisija (Krājums, I‑3921. lpp., 24.–30. punkts).

121 –      Spriedums apvienotajās lietās Gutmann/Euratom Komisija (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 178. lpp.).

122 –      Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (“Šengenas konvencija”), kura parakstīta 1990. gada 19. jūnijā Šengenā (OV 2000, L 239, 19. lpp.).

123 –      Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmums 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV L 190, 1. lpp.).

124 –      Spriedums lietā Van Esbroeck (minēts 116. zemsvītras piezīmē, 32. punkts).

125 –      Spriedums lietā Van Esbroeck (minēts 116. zemsvītras piezīmē, 27., 32. un 36. punkts), 2006. gada 28. septembra spriedums lietā C‑467/04 Gasparini u.c. (Krājums, I‑9199. lpp., 54. punkts), 2006. gada 28. septembra spriedums lietā C‑150/05 Van Straaten (Krājums, I‑9327. lpp., 41., 47. un 48. punkts), 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑367/05 Kraaijenbrink (Krājums, I‑6619. lpp., 26. un 28. punkts) un 2010. gada 16. novembra spriedums lietā C‑261/09 Mantello (Krājums, I‑11477. lpp., 39. punkts).

126 –      Šādā nozīmē arī ģenerāladvokātes Šarpstones [Sharpston] 2006. gada 15. jūnija secinājumi lietā Gasparini u.c. (minēta 125. zemsvītras piezīmē, 156. punkts).

127 –      Spriedums lietā Van Esbroeck (minēts 116. zemsvītras piezīmē, 33.–35. punkts); skat. turklāt arī 125. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā Gasparini u.c. (27. punkts) un lietā Van Straaten (45.–47., 57. un 58. punkts), kā arī 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑288/05 Kretzinger (Krājums, I‑6441. lpp., 33. punkts).

128 –      Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk tekstā – “ECPAK”, parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā).

129 –      Četras Eiropas Savienības dalībvalstis (Beļģija, Vācija, Nīderlande un Apvienotā Karaliste) vēl nav ratificējušas ECPAK 7. protokolu.

130 –      LES 6. panta 1. punkta 3. apakšpunkts un Pamattiesību hartas 52. panta 7. punkts.

131 –      Spriedums apvienotajās lietās LVM (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 59. punkts) un spriedums lietā Showa Denko (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 50. punkts).

132 –      LES 6. panta 1. punkta 3. apakšpunkts un Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkta pirmais teikums.

133 –      ECT 2009. gada 10. februāra spriedums lietā Zolotukhin pret Krieviju (Virspalāta) (prasības pieteikums Nr. 14939/03, Recueil des arrêts et décisions vēl nav publicēts, 82. punkts): “[..] l’article 4 du Protocole n° 7 doit être compris comme interdisant de poursuivre ou de juger une personne pour une seconde ‛infraction’ pour autant que celle-ci a pour origine des faits identiques ou des faits qui sont en substance les mêmes”.

134 –      Spriedums lietā Zolotukhin pret Krieviju (minēts 133. zemsvītras piezīmē, 81. punkts).

135 –      ECT it īpaši atsaucas uz spriedumiem lietā Van Esbroeck (minēts 116. zemsvītras piezīmē) un lietā Kraaijenbrink (minēts 125. zemsvītras piezīmē), kas izvilkuma veidā ir minēti ECT spriedumā lietā Zolotukhin pret Krieviju (minēts 133. zemsvītras piezīmē, 37. un 38. punkts).

136 –      ECT savā 2006. gada 23. novembra spriedumā lietā Jussila pret Somiju (Virspalāta) (prasības pieteikums Nr. 73053/01, Recueil des arrêts et décisions 2006-XIV, 43. punkts), kas pieņemts par ECPAK 6. pantu, konkurences tiesības neiekļauj klasiskajās krimināltiesībās un uzskata, ka ārpus krimināltiesību “stingrā kodola” krimināltiesiskās garantijas, kas izriet no ECPAK 6. panta 1. punkta, nav obligāti jāpiemēro visā to stingrībā. Tomēr spriedumā lietā Zolotukhin pret Krieviju (minēts 133. zemsvītras piezīmē) nav minēti līdzīgi apsvērumi, kas varētu liecināt par konkurences tiesību īpašo stāvokli arī attiecībā uz ne bis in idem principu).

137 –      Spriedumā lietā Zolotukhin pret Krieviju (minēts 133. zemsvītras piezīmē, 36. punkts) ir minēta sprieduma lietā Aalborg Portland (minēts 108. zemsvītras piezīmē, 338. punkts) daļa, kurā ir runa par tiesiski aizsargātu interešu vienotību.

138 –      Likumpārkāpēja identiskuma prasību atzīst arī ECT spriedumā lietā Zolotukhin pret Krieviju (minēts 133. zemsvītras piezīmē, 84. punkts). Tajā ECT atsaucas uz “konkrētu apstākļu kopumu, kas attiecas uz vienu un to pašupārkāpēju un ir cieši savstarpēji saistīti kā laika, tā arī vietas ziņā” (“un ensemble de circonstances factuelles concrètes impliquant le même contrevenant et indissociablement liées entre elles dans le temps et l’espace”); izcēlumi tikai šeit.

139 –      Šajā ziņā skat. tālāk šo secinājumu 125.–134. punktu, it īpaši 131.–133. punktu.

140 –      Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 20. punktu.

141 –      Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 23. un 24. punktu.

142 –      Ar “teritoriju” šeit nav domāts, piemēram, ģeogrāfiskais tirgus konkurences analīzes izpratnē, bet gan teritorija, kurā mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci.

143 –      1972. gada 14. decembra spriedums lietā 7/72 Boehringer/Komisija (Recueil, 1281. lpp., 6. punkts); tādā pašā nozīmē 1988. gada 27. septembra spriedums apvienotajās lietās 89/85, 104/85, 114/85, 116/85, 117/85 un no 125/85 līdz 129/85 Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija (Recueil, 5193. lpp., 16. punkts).

144 –      Šādā nozīmē var interpretēt arī 2006. gada 18. maija spriedumu lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija (“Archer Daniels Midland”, Krājums, I‑4429. lpp., 68. un 69. punkts saistībā ar 64. punktu). Šajā spriedumā Tiesa uzsver, ka “faktu identiskums nepastāv” (69. punkts), ja sods tiek uzlikts par aizliegtās vienošanās piemērošanu vai tās iedarbību attiecībā uz dažādiem “tirgiem” (69. punkts) vai “teritorijām” (66. punkts); attiecīgajā lietā tā bija, no vienas puses, trešās valsts teritorija un, no otras puses, toreizējās Eiropas Kopienas teritorija.

145 –      Šādā nozīmē spriedums lietā Showa Denko (minēts 105. zemsvītras piezīmē, 54. punkts).

146 –      Skat. vēlreiz spriedumu lietā Archer Daniels Midland (minēts 144. zemsvītras piezīmē, 68. un 69. punkts).

147 –      Pastāvīgā judikatūra; skat. daudzu spriedumu vietā 1979. gada 15. novembra spriedumu lietā 36/79 Denkavit Futtermittel (Recueil, 3439. lpp., 12. punkts), 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑265/04 Bouanich (Krājums, I‑923. lpp., 54. punkts), kā arī 2010. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑409/06 Winner Wetten (Krājums, I‑8015. lpp., 41. punkts) un spriedumu apvienotajās lietās C‑316/07, C‑358/07, C‑359/07, C‑360/07, C‑409/07 un C‑410/07 Stoß u.c. (Krājums, I‑8069. lpp., 62. punkts).

148 –      Pastāvīgā judikatūra; skat. 2008. gada 1. jūlija spriedumu lietā C‑49/07 MOTOE (Krājums, I‑4863. lpp., 30. punkts), 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑279/06 CEPSA (Krājums, I‑6681. lpp., 31. punkts) un 2009. gada 2. decembra spriedumu lietā C‑358/08 Aventis Pasteur (Krājums, I‑11305. lpp., 50. punkts).

149 –      Tā Komisija sava lēmuma 478. apsvērumā norāda, piemēram, uz to, ka pārkāpums esot aptvēris “katrā ziņā visu EEZ teritoriju” (“the infringement covered at least the whole territory of the EEA”).

150 –      Skat., piemēram, Komisijas lēmuma 2., 218., 248., 300. apsvērumu; skat. turklāt arī Komisijas lēmuma 1. pantu, kur kā pārkāpums tiek konstatēta piedalīšanās nolīgumu slēgšanā un saskaņotās darbībās EEZ [teritorijā].

151 –      Komisijas lēmuma 218. apsvērums; tādā pašā nozīmē arī 321. un 322. apsvērums.

152 –      Skat. it īpaši Komisijas lēmuma 478., 481. un 482. apsvērumu.

153 –      Spriedums lietā Archer Daniels Midland (minēts 144. zemsvītras piezīmē, 73. un 74. punkts).

154 –      Komisijas lēmuma 478. apsvērums.

155 –      Šādā nozīmē 2006. gada 9. marta spriedums lietā C‑65/04 Komisija/Apvienotā Karaliste (Krājums, I‑2239. lpp., 27. punkts).

156 –      Skat. manus apsvērumus par pirmo prejudiciālo jautājumu (šo secinājumu 37.–68. punkts); tādā pašā nozīmē Vispārējās tiesas 2010. gada 28. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑456/05 un T‑457/05 Gütermann/Komisija (Krājums, I‑1443. lpp., 40. punkts).

157 –      2009. gada 19. novembra spriedums apvienotajās lietās Sturgeon u.c. (minēts 80. zemsvītras piezīmē, 47. punkts), tādā pašā nozīmē 2001. gada 4. oktobra spriedums lietā C‑403/99 Itālija/Komisija (Recueil, I‑6883. lpp., 37. punkts).

158 –      1983. gada 13. decembra spriedums lietā 218/82 Komisija/Padome (Recueil, 4063. lpp., 15. punkts), 1995. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑135/93 Spānija/Komisija (Recueil, I‑1651. lpp., 37. punkts) un 2007. gada 26. jūnija spriedums lietā C‑305/05 Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c. (Krājums, I‑5305. lpp., 28. punkts).

159 –      Ja tomēr izrādītos, ka Čehijas konkurences iestāde ir piemērojusi sodus arī par laikposmu pēc 2004. gada 1. maija, šādā gadījumā tikai tiktāl – tātad tikai attiecībā uz kaitējumu, ko attiecīgā aizliegtā vienošanās ir nodarījusi konkurencei Čehijas Republikā pēc tās pievienošanās Eiropas Savienībai, varētu runāt par idem esamību.